Spēlēju, dancoju

RAINIS

SPĒLĒJU, DANCOJU


Velnu nakts piecos cēlienos



PIRMAIS CĒLIENS




Zemnieku istaba. Durvis pa kreisi un labi; lielās durvis vidū. Tur arī logi. Gar sienām visgarām soli. Galdi no istabas iznesti. Divi mazi solīši pa kreisi. Telpa izpuškota kāzām; gar griestiem izkārti salmu vizulīši, gar sienām meijas. Vēls vakars.



(Kāzu ļaudis - p a n ā k s n i e k i un v e d ē j i - iet rotaļā: dievs un velns; panāksnieki dieva pusē, vedēji velna pusē saķērušies garā dvielī un rauj katra puse otru uz sevi. Panāksnieku pusē ir arī l ī g a v a Lelde un V a k a r b r ā l i s, un vedēju pusē l ī g a v a i n i s Zemgus un Pirmais vedējs. Panāksnieki ir vairāk zemnieku māju ļaudis, vedēji vairāk muižu ļaudis. Pašlaik panāksnieki ievilkuši vedējus istabas vidū. Pie durvīm panāksnieku pusē stāv līgavas māte - M e i t a s m ā t e, pie durvīm vedēju pusē līgavaiņa māte - D ē l a m ā t e. Skatuves priekšā uz maziem solīšiem satupušas divas v e c e n e s dziļā sarunā.)


PANĀKSNIEKI

(Smiedamies.)

Dieviņš veic, dieviņš veic! Velna bērnus līdzi velk.


PIRMAIS VEDĒJS

Lai nu mēs velna bērni, Vedam sevim dieva meitu.


VAKARBRĀLIS

Panāksnieki panākam, Vedamo atņemam.


MEITAS MĀTE

Lūk, kā dieviņš velnus veic. Lai iet jauniem labumā!


PIRMĀ VECENE

(Uz solīša.)

Sak' nu vien! sak' nu vien! Kas to būtu iedomājis?


OTRĀ VECENE

Lūk, tad abi dabūjās Vēl šai gaišā saulītē!


PIRMĀ VECENE

Nau vēl nakts pagājusi, Nedz tie saules redzējuši, Kopš devušies divatā.


VEDĒJI

(Kuri atkal sāk uzvarēt.)

Velni veic, velni veic! Vedam laukā vedamo!


MEITAS MĀTE

Turaties, dieva bērni, Aiz saulītes žuburiem!


DĒLA MĀTE

Eč! kā vilki vilku vilka Pa slidenu ledutiņu.


VEDĒJI

(Veikdami izvelk panāksniekus pa durvīm ārā.)



(Paliek M e i t a s māte, D ē l a māte un a b a s v e c e n e s.)


PIRMĀ VECENE

Eč! būt' dzīvs vecais Kungs, Tas tos kopā gan nedotu -


DĒLA MĀTE

- Nedz dēls viņā ieēstos!


MEITAS MĀTE

Nu pats mācējs nāves mākts, Nu var ļaudis elpu vilkt.


DĒLA MĀTE

Ko nu, māsiņ, elpu vilksi, Vai tad mācējs nemāc vairs?


PIRMĀ VECENE

Nakšu naktis apkārt lied, Lopus jāj, asins sūc, -


OTRĀ VECENE

Vaida visi, kas lai glābtu!


MEITAS MĀTE

Miris, - ko vairs dienā, spēj?


DĒLA MĀTE

Miris? - Guļ kā gluži dzīvs, Ozolzārkā nesapuvis -


PIRMĀ VECENE

Lūpu galā asins lāsa -


DĒLA MĀTE

Sūkdams mūs, valda vēl, Tā kā valdījis kopš laika.


MEITAS MĀTE

Ko nu, māsiņ, velti baidi!


DĒLA MĀTE

Lai nu velti, labi būtu Tiem, kas dara spītes darbus!


MEITAS MĀTE

(Nopūzdamās.)

Ak, tie ilgi cerējās -


PIRMĀ VECENE

Sak' nu vien! sak' nu vien! -



(Ienāk atkal rotaļnieki, panāksnieki veikdami ievelk vedējus istabā.)


VAKARBRĀLIS

Dieviņš veic, dieviņš veic, Ābeļziedā ieķēries!


VIENS PANĀKSNIEKS

(Uz vecenēm.)

Tiš no ceļa! - sak' nu vien! Tiš! jūs vistas - rakņātājas!

(Panāksnieki rauj vedējus pa istabu līču ločiem un padzen vecenes.)


VAKARBRĀLIS

Velna bērni, vagarītes, Moderītes, spīzmanītes, Dienderīši, piķierīši, Visi līdzi iešļūcāt Dieva mātes sētiņā!


VEDĒJS

(Uz līgavaini.)

Vainīgs šis - vāji vilka, Panāksniekiem līdzēdams!


VEDĒJS

Līgavainis - līdzavainis!


LELDE

(Uz Zemgu.)

Nāc, mēs tevi paglābsim!


ZEMGUS

(Uz visiem kāzu viesiem.)

Salīgsim, savi ļaudis!


ROTAĻNIEKI

(Atlaiž vaļā dvieli un izklīst pa istabu, pulcēdamies un tērzēdami; nabagākie, turēdamies pa kaktiem un pie durvīm.)


MEITAS MĀTE

(Paņemdama dvieli, pamana, ka tas ir bijis pušu trūcis un atkal sasiets.)

Vai man dieniņ, dvielis trūcis!


DĒLA MĀTE

Kaut nu dzīve netrūkusi!


LELDE

Māt, ko mini tādus vārdus!

(Rādīdama uz mezglu.)

Tā, lūk, rokas saslēgsim, Neatraisīs raisīdami.

(Apskauj Zemgu.)


MEITAS MĀTE

Lai iet dieva austiņā!

(Uz kāzu viesiem.)

Vedējiņi aizveduši, Panāksnieki panākuši, - Visi vienā sētiņā Vienu riņķi sagriezuši!


DĒLA MĀTE

Kalna ļaudis, lejas ļaudis, Visi kāzās saplūduši.


VAGARS

(Vīpsnēdams.)

Aizsilieši, aizpurvieši No kaktiem izlīduši.


LELDE

(Pārgalvīgu jautrību vezdama, uz nabagākiem mātes radiem.)

Savu kaktu izlīduši, Mūsu kaktos sabēguši, - Nekaunaties, iznākat, Dancinat līgaviņu.

(Ved laukā un padanco pāris taktu.)


MEITAS MĀTE

(Priecādamās.)

Visi kakti sīcin sīc, Kā tie odi pavasaru; Visas dangas dūktin dūc, Kā bitītes medojot; Čaukstēt čaukst valodiņas, Kā lapiņas rīta vējā; Puiši, meitas smieklus smej, Pa starpām sīki bērni Kā kazlēni iekliedzas.


MODERE

Prieki tevim, Meitas māte, Visu sugu tavi viesi - Prieks ir tavai meitiņai Ar visiem radoties. Aiz durvīm vēl tev klaudz Tēva radi, mātes radi.


BALSIS

(Aiz durvīm.)

Ielaižat kāzu ļaudis!



(Ienāk kāzu dāki; S p ē l m a n i s ar vijoli, N e r e d z ī g s n a b a g s, K l i b s n a b a g s, V e c e n e - r a g a n a ar pīpi zobos, daži ar apgrieztiem kažokiem.)


DĀKI

(Dejo dziedādami.)

Tūdaliņ, tagadiņ, Pastalnieki danco: Cits ar zeķi, cits ar vīzi, Cits ar basu kāju.


DĒLA MĀTE

Uja! kas te sanākuši, Šādi, tādi diedelnieki, Raušu smaršu saoduši!


MEITAS MĀTE

Nākat vien, viesmanīši, Raušu, alus visiem tiks.


PIRMĀ VECENE

Sak' nu vien! sak' nu vien!


MODERE

Ak tu kaunu, tādu kauna! Tāda dāku vecmodība!


SPĪZMANE

Smalkas kāzas cerēdami, Atnācām godināt.


OTRĀ VECENE

Kas to būtu iedomājis?


DĒLA MATE

Vagartētiņ, palūko, Ko nāk tādi nelūgteņi!


VAGARS

(Uz dākiem.)

Kam jūs ļaužu? Kurpu ceļš?


NEREDZĪGAIS UBAGS

Saules kunga dzimti ļaudis: Smilšu bērni, ceļa vīri, Meža brāļi, vēja brāļi, Nākam kāzas apraudzīt.


VAGARS

Ko bez acu raudzīt vari?


NEREDZĪGAIS UBAGS

Es bez acu raugu tevi: Auss jūt tavu treknu balsi, Deguns tavas taukās miesas, Ļaužu sviedru nobarotas.


VAGARS

Klusi, es tev parādīšu!


AKLAIS

Neparādi, redzu pats: Aklis esmu šai saulē, Viņā saulē visu redzu: Redzu, tevi velni plēš, Elles skrīnī stampādami. Redzu, jauniem dieviņš nāk, Sētā zeltu kaisīdams.


VAGARS

Ak tu tāds rakarmēlis.


MEITAS MĀTE

Vagartētiņ, nedusmo! Dākiem dāku runāšana, Laimes vēlēt atnākuši. Senam zināms ubadziņš.


VAGARS

Labas laimes! - Klibais, tu! Ko tu nāci? Kam tu rads?


KLIBAIS NABAGS

Tevim radiņš, atceries: Vienā pirtī piedzimuši! Vien' amatu piekopuši. Arī nācām palinot, Arī zutņus pačamdīt.

(Griežas pie ļaudīm, ar cepuri rokā naudu ķeselēdams.)

Labi ļaudis, lielmanīši, Sametat pagastā Par dejām, par dziesmām, Par laimītes vēlējumu.


VAGARS

Kam tu ļaužu? Vai tev raksts?


KLIBAIS

Raksts man? Tava paša raksts Mugurgalā uzrakstīts; Lasi, es tev parādīšu!


VAGARS

(Aizgriezdamies.)

Rīt es vēl tev uzrakstīšu.


KLIBAIS

Lai tu rītu pērsi vēl, Šodien tevis nebaidos.


VECENE-RAGANA

Vagar, šodien pasteidzies, Rīt tu vaira nerakstīsi!


VAGARS

Vecen-ragan, ko tu muld'?


VECENE-RAGANA

(Pīpi kūpinādama.)

Pīpes dūmos, lūk, es redzu: Rīt tevi rakstīs Karstiem dzelžiem, Ādu kārs žāvēt Sarkanā svelmē.


LELDE

(Uz Raganu.)

Teic man arī, vecā māt!


RAGANA

Nevar pateikt, man ir bail!

(Velk pie pīpes, bet nenāk.)

Negrib pīpe dūmus laist.


LELDE

Vai man dieniņ!


ZEMGUS

Vai man dieniņ!


RAGANA

(Izlaiž mazu dūmu.)

Salumi sals, Tirpumi tirps -


LELDE

Saki, saki!


RAGANA

Vairāk nau.


LELDE

Māmiņ zelta -


MEITAS MĀTE

Vai man, bērniņ!


PIRMĀ VECENE

Smeji, smej, ko sasmējies!


RAGANA

(Lēni.)

Lāsas līs - Mini! mini! - nevar vairs - Galvas vīles manim krakš - Dod lakatu apsienamu!


LELDE

(Apsien viņai savu zīda lakatiņu.)

Vai man dieniņ! vai man dieniņ!


MODERE

Ko to Raganu vēl žēlot?


OTRĀ VECENE

Sak' nu vien, sak' nu vien!

(Visi sabijušies, cits caur citu runā, sanāk klāt. Piepeši itin klusi un sērīgi atskan dziesma.)


SPĒLMANIS

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitu -


LELDE

(Uztrūkstas.)

Kas tos zelta taurenīšus Istabiņā pasvaidījis?


RAGANA

(Pieceļas.)

Gaisa bitīt, dūci vien, Man galviņa laba top.

(Muzikanti atkārto tāpat pantiņu.)

Kur tie saldie vēji šalc? Spēlmanīt, kas tu esi?


SPĒLMANIS

Vagars zina, prasi tam: Vazaņķītis, pasauls staiguls.


LELDE

Kur tu dzimi? Ko tik sērs?


SPĒLMANIS

Kur es dzimis? Kas to zin. Tikai vienu gan es zinu: Pāri darīts man, ka dzimu: Sūra pirts, zema lāva, Tik tā baltā laimes roka Laida manī bites dvēsli.


LELDE

Ak tu nabags Spēlmanīti: Sūrums tava mūža diena, Medus saldums tava dziesma. Spēlē, lūdzams, vēl to dziesmu!


SPĒLMANIS

Vai tās dziesmas nebūs bail? Manu sirdi bite dzēla, Manā dziesmā nu ir abi: Medus saldums - bites dzēlums!


LELDE

Spēlē, spēlē, Spēlmanīti!


SPĒLMANIS

(Vēl noteiktāk, brīdinot.)

Dziesmu bite dziļi dzeļ: Sirds no savas vietas uzlec.


LELDE

Spēlē, nau man tevis bail.


SPĒLMANIS

- Nebija, nebija I ne puse naktis, Iet tā spēlīt' pušu - -

(Apstājas.)


LELDE

Ko tā spēlīt' pušu gāja? Spēlē, spēlē, es to gribu.


SPĒLMANIS

Ko par spēli dosi man?


LELDE

Vīna, alus, piena raušu.


SPĒLMANIS

Vīna, alus dos man mātei; Ko tu pati?


LELDE

Ko tu vēli?


SPĒLMANIS

Mana dziesma dejojama, Nāc ar mani izdejot!


LELDE

Dejo! Še tev mana roka!

(Viņi iet dažus taktus.)


SPĒLMANIS

- Spēlīte, spēlīte, Kur tu, mana spēlīt? Sāk tā meitiņ' raudāt -


DĒLA MĀTE

(Pārsmejot.)

Ak tad jauki saderas! Meita tā kā magonīte, Puisis - dadzis ceļmalā.


VAGARS

(Norūc.)

Visu pagastmeitu rota Dubļos top samīdīta.


MODERE

Slaika meita, piederētu Vai pašam Vagaram!


VAGARS

Būtu dzīvs vecais Kungs, Tas no acu neatlaistu!


LELDE

(Aši atrauj roku Totam, sparīgi.)

To tik nē! to tik nē! Cērt vai mani gabalos!


TOTS

(Apklust spēlējot.)

Stīga trūka, dziesma klusa, Paliek deja nedejota.


LELDE

Spēlē, spēlē, nau man miera!


TOTS

- Neraudi, neraudi, Manu mīļu meitiņ, Es tev pirkšu citu -

(Atkal apklust.)


LELDE

Vai jau galā tava dziesma? Spēlē, lai vēl līksmi top!


TOTS

Nau vēl galā -


LELDE

Ko tad beidz?


SPĒLMANIS

(Spēlē nedziedot.)


LELDE

(Pārgalvīgi.)

Ak, mans prāts, jautrais prāts: - Es tev pirkšu citu - Zemgu, ko tu dunduro?

(Rausta viņu, groza.)

Smejies jele!


ZEMGUS

(Smejas.)

Jāsmejas.


LELDE

(Paņemdama no tuvu stāvošas meitenes alus kannu un sniegdama dzert Vagaram.)

Krauklīt, kra! - nebaries! Padzer alu, teic:

(Pakaļtaisīdama kraukļa balsij.)

Brangs! brangs.


VAGARS

(Smiedamies, tāpat.)

Brangs! brangs!


LELDE

(Tāpat sniegdama dzert Moderei.)

Vārniņ, nebar, dzer un teic:

(Vārnas balsī.)

Labāks kā ūdens! Labāks kā ūdens!


MODERE

(Smiedamās.)

Labāks kā ūdens! Lūk, nu es vārna!


LELDE

(Uz Spīzmani.)

Žagatiņa - karaš pivo!


SPĪZMANE

(Smejas.)

Karaš pivo! karaš pivo! Nekaraši tavi joki.


LELDE

(Uz veceni Čibiņu.)

Čibiņ, dzer! sak' nu vien!


ČIBIŅA

(Nopietni.)

Sak' nu vien! sak' nu vien!

(Draudēdama.)

Smejies, smejies, kas vēl būs?


LELDE

(Smiedamās.)

Kas vēl būs? Dancošana! Vai jau kurpes saplīsušas? Vai jau kājas nodilušas?

(Uz meitenēm, izstādīdama tās lokā, tā ka vidū paliek vieta dejai.)

Žubīt, zīlīt, cielavīt, Stāvat vidū, griezgalvītes! - Zemgu, nāc!

(Paņem viņu aiz rokas un ieved vidū lokam.)

Spēlman, griez!


SPĒLMANIS

(Spēlē gauži lēni un dobji.)


LELDE

Greizas čīgas! dobjas dūkas.


SPĒLMANIS

Jo es greizi izčīgāju, Jo tu tieši izdejo! Jo tās dūkas dobji dūc, Jo tu skaļi nosmejies!


LELDE

(Smejas.)

Ha, ha, ha, ha! - Tavu dziesmu!


SPĒLMANIS

Savu dziesmu! - Tālāk - nau Izdzīvota, sacerēta, Līdzi nāc sacerēt!

(Viņš, klusi spēlējot, sāk iet atpakaļ, uz Leldi skatīdamies. Lelde tuvojas viņam, atlaizdama Zemgus roku.)


ZEMGUS

(Apskauj viņu.)

Lelde! Lelde!


LELDE

(Smiedamās un lēkādama, Zemgus roku atkal saņemdama.)

Ha, ha, ha, ha! Zemgu, lēksim!

(Spēlmanis sāk jautri spēlēt.)


MEITAS MĀTE

Mities, meitiņ, savu prieku, Prieka mātei īsi smiekli. Kungu ļaudīs iet tev gaita: Kungi tavu prieku skaustu.


LELDE

(Pārgalvīgi.)

Še man Zemgus! Kā man bail? I ne vecā miroņkunga.


SPĒLMANIS

(Arī aši un pārspīlēti priecīgi.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti -

(Piepeši viņš apstājas, un noskan tikai žēla, gara skaņa.)



(Iestājas piepešs klusums visos kāzu ļaudīs; uguņi deg tumšāki un sāk kūpēt, it kā gaiss spiestu uz leju; it kā vēja grūdiens un aukstums no durvju puses, kaut gan durvis paliek aizvērtas; šur tur durvju tuvumā parādās gaisā bālas dzirkstītes.)


ĻAUDIS

(Čukst klusi un aši.)

- Pēkšņi kluss! - Pēkšņi tumšs! - Auksti pūš! - Kauli dreb! - Kas ver durvis? - Durvis cieti! - Tur, lūk, dzirkst! - Vai! nu kluss!


LELDE

(Stāv ar Zemgu roku rokā loka vidū kā sastingusi. Piepeši viņas roka top Zemgum it kā atrauta un Zemgus it kā atstumts nost līdz lokam. Lelde sauc bailīgi, klusi.)

Zemgu! Zemgu! Kur tu esi?

(Arvien vājākā balsi, it kā aizmigdama.)

- Kas aiz rokas auksti rauj? - Kas uz kājas smagi min?

(Viņa kā pa sapni viena pati dejo pa loku.)

- Kas tā mani dancinā - Vienu pašu istabā?

(Piepeši viņa iekliedzas, apstādamās un atliekusi kaklu atpakaļ.)

- Ak, aiz kakla - ai!

(Viņa nokrīt zemē.)



(Parādība nozūd; atkal uguņi deg gaiši.)


LELDES MĀTE

(Pirmā atjēdzas un steidzas pie meitas.)

- Vai man! vai man! manu meitiņ!


ZEMGUS

(Apskauj Leldi un tura viņas galvu sev klēpi. Viņš nerunā ne vārda; klusi atbīda māti nost.)


SPĒLMANIS

(Pārrauj savas stīgas.)


ĻAUDIS

(Piepeši iekliedzas, tad apklust un sāk klusi sarunāties, bailīgi spiezdamies klāt.)

Kas tur bija? - Kas tur nāca? - Vai tā krita? - Kas tai kait?


MODERE

(Paklusi.)

Iesim projām! Te nau labi!


SPĪZMANE

Ko mēs nācām? Prasti ļaudis!

(Viņas sāk pamazām virzīties uz durvju pusi kamēr aiziet. Kāzu ļaudis arī pamazām sāk izklīst.)


VAGARS

(Sarāvies, trīsēdams.)

Ak tu bailes! tādas bailes!

(Uz Zemgu klusi.)

Nes no mājām tūdaļ laukā! Ņem no istabaugšas zārku, Zārkā liec! kapos prom!


ZEMGUS

(Dusmīgi.)

Laid tu!


VAGARS

Nē jel, nedusmo! Man tik bailes, tādas bailes!


VECENE ČIBIŅA

(Pienāk klāt.)

Sak' nu vien! Sak' nu vien!


VECENE ČABIŅA

(Viņai sekodama.)

Kas to būtu iedomājis!


PIRMĀ VECENE

Vai es neteicu, būs ļauni?


ZEMGUS

(Uzkliedz viņām.)

Nostu!


PIRMĀ VECENE

Nu! mēs labprāt ejam; Kurš te godīgs cilvēks paliks?

(Abas aiziet. Paliek vēl mazāk ļaužu istabā.)



RAGANA

(Uz Zemgu.)

Zemgu, raugi, kas tai kaklā!

(Grib pieliekties pie Leldes.)


ZEMGUS

(Dusmīgi.)

Neskaries tu viņai klātu!


RAGANA

Raugi pats, vai nau tur lāsa?


ZEMGUS

Kas ta?


RAGANA

Asins -


ZEMGUS

(Paceļ Leldes galvu un ieskatās, ka viņai kaklā maza lāsīte asins; iesaucas.)

Asins!


RAGANA

(Iesmejas.)

Ha! ha!


ZEMGUS

(Uzbrēc.)

Klus', tu Ragan!


RAGANA

Ko tu sirdies? Es tik vien tev varu līdzēt. Teikšu tev, kā Kungu pieveikt.


ZEMGUS

Vai vēl dzīva Lelde?


RAGANA

(Pasmejot.)

Dzīva? Kas ir miris, tas ir miris.


ZEMGUS

(Atmet viņai ar roku un nogrimst atkal sevī.)


VAGARS

(Savās bailēs.)

Kungs tas! Kungs tas! - Kur es bēgšu?

(Tuvodamies Raganai, lūdzoši.)

Glāb tu mani!


RAGANA

Tevi nevar. Cilvēkus var glābt no Kunga.


DAŽI NO ĻAUDĪM

Ko tad darīt? - Glāb no Kunga!


RAGANA

Pīlādžmietu grūst tam sirdī! Galvu noņemt tam no pleciem! Likt pie kājām! griezt uz muti! Tad viņš necelsies vairs augšā, Nemocīs vairs ļaužu dzimtas, Dzīvodams no ļaužu asins.


VAGARS

(Vēl vairāk sabīdamies un uzbudinādamies.)

Vai man dieniņ! Kā to drīkst? Kungam ķerties klāt - lai būtu - Diez cik nomiris iekš kapa! - To es mūžam nepieļaušu! - Iesim labāk nest to zārku!

(Viņš aiziet līdz ar pēdējiem ļaudīm; paliek tikai Z e m g u s, R a g a n a , S p ē l m a n i s ar A k l o un K l i b o n a b a g u.)


ZEMGUS

(Uz Raganu.)

Kad būs Kungs ar mietu sadurts - Vai tad Lelde dzīvos?


RAGANA

Nē.


ZEMGUS

(Aizgriežas un paliek zemē sēdot.)


TOTS

(Kurš visu laiku stāvējis nodurtu galvu, pienāk klusu pie Raganas.)

Vai tad tiešām nevar uzcelt?


RAGANA

(Spilgti iesmejas.)

Ha! ha! Spēlē, spēlmanīt! Varbūt uzcels tava spēle!


TOTS

(Skumīgi.)

Visas manas stīgas trūka, Līdzi mana mīļa sirds Aiz tās daiļās meitenītes. Vienu dzelkni bite dzēla, Es aiz sāpēm nevarēju:

(Lūkodamies uz Leldi.)

Tu man dzēli divām acīm - Nu tu pati nāves dzelta!

(Raugās uz savu vijoli.)

Viena stiga vēl man zelta; Čukurgaliņš vēl no sirds; Dzirdi, meitiņ, manu spēli;

(Spēlē uz vienas stīgas un dzied.)

Pamigla, mākoņi - Saulīte cēlās: Pamiglu izbrida, Mākoņus izlēca - Izlec tu, meitiņa, Sprigaņu actiņ!

(Viņš lūkojas noliecies uz Leldi, bet tā paliek nekustoša.)


RAGANA

(Iesmejas.)

Ha, ha! Lēti gribi pirkt!


TOTS

(Saņem galvu un sāk raudāt.)

Vai man! vai man!


ZEMGUS

(Uz viņu, draudoši.)

Neraud'! klus'! Tev nau daļas! Daļa man!


TOTS

Ņem sev! Kad tik taptu dzīva!


ZEMGUS

(Skarbi un svarīgi.)

Ņemšu! - Ašāk dodat zārku!

(Ienāk V a g a r s, aiz viņa divi nesēji ar zārku.)


VAGARS

(Pazemīgi.)

Ir jau; mēs aiz durvīm gaidām; Nedrīkstējām, jo tu sirdīgs. Liec nu, mēs tev palīdzēsim.

(Taisās ņemt Leldi aiz kājām, lai palīdzētu celt zārkā.)


ZEMGUS

(Strauji.)

Neskaries tu viņai klātu! Nešķīstas tev kunga rokas.


VAGARS

(Atkāpjas.)

Nē jel! Es - tā vien, tā vien!


ZEMGUS

(Gulda viens pats Leldi zārkā.)

Nesat kapos! Rokat bedri - Divtik dziļu!


NESĒJI

Divtik dziļu? Kam tev vajga divreiz dziļas?

(Z e m g u s izbīda viņus pa durvīm laukā un aiziet līdz ar Vagaru.)



(Tukšā istabā paliek tikai T o t s ar R a g a n u un A k l o un K l i b o nabagu.)


TOTS

(Uztrūkdamies.)

Nes jau projām? - Nes jau projām?

(Uz Raganu.)

Vai tad nevar? nevar?


RAGANA

Nevar.


TOTS

(Dusmīgi.)

Sakaltusi tava māksla. Sausa kā tavs pīpja repis!

(Uz K l i b o un A k l o.)

Klibais, saki!

(K l i b a i s atmet ar roku.)

Aklais, saki!


AKLAIS NABAGS

Mities reiz, tu spēlmanīti! Tu! tāds čīgātājs bez stīgu! Sen ar dusmām klausos tevi.

(Nikni, biedinoši.)

Vai jel zini, ko tu gribi? Piedurties pie nomiruša? Ielaisties ar asinszīdi! Spēkoties ar veļu valsti! - Vienu mironi grib piecelt - Visi citi pielips klāt, Tā kā dubļi līp ap ratu, - Griez tad pasauli vai apkārt!


TOTS

Jā, bet žēl man -


AKLAIS

(Mēdīdams.)

Žēl man! žēl man! Kas šo cels par žēlmanīti, Spēlmanītis vien tik esi!

(Citi līdzi smejas.)


TOTS

Kas lai žēlo cits bez manis?


AKLAIS

Žēl man tevis paša, muļķa!


TOTS

(Viltīgi.)

Žēl tev arī manas spēles: Saule liedz tev acu prieku, Kas jel priecēs tavas ausis, Būs jel tavu ausu saule? - Saki! jeb es nespēlēšu.


AKLAIS

(Tāpat viltīgi.)

Vai tad pats tu nocietīsies Jel vai dienu nespēlējis?


TOTS

Sasperšu pret zemi spēles! Lai tad izput visas dziesmas, Kad nau dzīves, kam tās dziedāt! Cik tās dzīves mums, - tik viņa.

(Taisās spēles pret zemi sviest.)


AKLAIS

Rauj tad tevi velns!


TOTS

(Smiedamies.)

Tas neraus! Tam jau bailes ir no manis.


AKLAIS

Nakti kapos tev būs iet! Aukstām, cietām tev būs tapt Tavām rokām, tavām miesām, Ka ne mirons nesaspiestu! Tavai balsij tālai tapt, Prātam zināt slēptas lietas, Pārcelt būs tev pusnakts laikus! Lai par savu tevi skaita Miroņi, kas nāk no kapa!


TOTS

Man ir jāmirst?


AKLAIS

Dots pret dotu!


TOTS

Labi, tad es kapos iešu.


AKLAIS

Es vēl nākšu paklausīties Beigu dziesmu - dēls, mans dēliņš!

(Apskauj viņu un aši aiziet Raganas pavadībā.)



KLIBAIS

(Uz Totu.)

Arī man ir tev kas sakāms. Es to mākslu noklausījos - Es to izlikšu tev citād' - Klausīsi, tad uzvarēsi.


(Priekškars.)


OTRAIS CĒLIENS




Sena kapsēta. Vecas kapu kopas un krusti, lieli koki; viss aizaudzis krūmiem un vīteņiem. - Priekšā dažas kopiņas kā ciņi. Ir itin tumšs. Vēlāk iznāk mēness, tumši sarkans.



TOTS

(Viens pats, atsēdies uz kopiņas, spēlē kokli un klusi dzied.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti -

(Apstājas un klausās uz atbildi, tad nesagaidījis patrinkšina un atmet spēlēšanu.)

Es jau vaira nespēlēšu - Iet tā spēlīt' pušu.

(Klausās atkal, tad sauc skaļi.)

Zemes māte! Zemes māte! Dod man viņu atpakaļ!

(Klausās; tad viegli lūdzoši.)

Zemes māte, trūdaliņa, Nejum zaļu maura jumtu, Neslēdz melnas mūža durvis: Pazūd manim atslēdziņa.

(Klausās vēl, sērīgi.)

Tiek tev trūdēt baltu sakņu, Kam vēl ņemi baltas miesas? Sūras zāles, niknas ogas, Tās lai krīt, tās lai pūst! Visi ziedi saulē spīd, Neslēp šo pazemē - Visu ziedu skaistāko!

(Klausās, tad ar uzsvaru, dziļi lūdzoši, pieliecas pie zemes.)

Zemes māte, māte mana, Tavs dēliņš gauži sauc: Atmodies, atsaucies, Saņem labu vakariņu, Atdod dārgu dzīvībiņu!

(Klausās un gaida. Iesāk runāt gluži citā balsī.)

Zemes māte, uzklausies! Tev es sūdzu laimi, dievu: Ļāva dievs, lēma laime Pašā dzīves plaukumā, Pašā kāzu naksniņā Leldei krist nāveklim! - Tumši kakti istabās, Vēl tumšāki sirsniņās, Visi ļaudis žēlabās: Pārstāj tu - bārenīšus!

(Klausās, bet velti; lūko ar labu pierunāt.)

Zemes māt, gudra esi, Neņem Leldi pazemē: Pilna zeme asru birs, Samirks tavi paladziņi, Saslaps tava smilšu gulta, I ne vējā neizžūs.

(Norāda uz iznākušo mēnesi.)

Lūk, i mēness lūgdams nāk: Vaigi sarkansaraudāti!

(Tad runā draudoši.)

Klusa tava sēta taps! Šalks tev vējš nedzirdēts, Dziedās putniņš neklausīts, Spīdēs saule novārtā: Lelde pretī nesmiesies.

(Par brīdi, nicinoši, klauvē pie zemes.)

Zemes māt, aizmigule, Vai tu vaira nepazīsti Savu bērnu īstenieku? Savu rudzu malējiņu? Savas zemes valdinieci? Sava kroņa nēsātāju? - Jūriņ' balta, māsa tava, Abas kopā sagulat, Abas rokās auklējat Latvi, savu īstu meitu! Aizies tavas meitas meita, Kas tev vaigus noglaudīs? Kas tev matus nosukās? Krūmu spalvām aizaugs vaigs, Izkaltīs tuksnešiem!

(Vēl par brīdi, pārsmiedams.)

Zemes māt, Zemes māt! Aizkurlušas tavas ausis, Nu tu tapusi jau veca!



(Starp kapu ciņiem atskan no zemes apakšas Z e m e s v ē z ī š a b a l s s.)


Dzirrrdi! Ko tu ārdies? Vai tev prāts? Ņems šis mutē rupjus vārdus!


TOTS

(Uzklausīdamies.)

Klau, vai runā?


ZEMES VĒZĪTS

(Palikdams neredzams.)

Kas ar katru runāsies? Nau tev atbildes, tad klusi! Dzirrrdi?


TOTS

Ekur! tomēr! - Kas tu esi?


ZEMES VĒZĪTS

Šis vēl jautā?! - Zemes balss!


TOTS

Zemei labākas vairs nebij?


ZEMES VĒZĪTS

Es par labu vēl priekš tāda, Zemes spēlmans - es! - Kas tu? Dzīru čīga, kroga brēķis, Trokšņa laidis, sausa dzēris!


TOTS

Atdod Leldi!


ZEMES VĒZĪTS

Mums vai irrr? Zemes virrrsū, Kungs irr grābis.


TOTS

Kā tam atņemt?


ZEMES VĒZĪTS

Zinies pats. Mums kas irrr no tās?!


TOTS

(Mēdīdams.)

Kas irrr? Trūdi zemei irr pēc Kunga. Mani vecā gribēs vilt!


ZEMES VĒZĪTS

Neteic vecā - mūžam jauna, Mūžam skaista zeme irrr.


TOTS

Lelde skaistāka. - Es zemei Tādas dziesmas uzlaidīšu: Apsmējējas, ņirgātājas - Smiedamies tās dziedās visi Tās no ļaužu atmiņām Neizcirst ne kapa kaplim!


ZEMES VĒZĪTS

(Steidzīgi.)

Dzirrrdi: Vīrs, kas divkārt piemin kāju, Tas dos padomu, tam klausi. Bet nu dziedi zemei slavu!


TOTS

Slavā skan man visa elpa: Skaistā zeme, skaistā dzīve, Brīves gaitā skaistā Latve! Aila, Lelde!


ZEMES VĒZĪTS

Klusi, klusi! Zemes balsis esam visi: Šaurā šķirbiņā es dziedu Vakarā, naksniņā, - Gailīts rītu klētiņā, - Spēlmans mūžam pasaulē. Dziesmās visa mūsu laime, Tās tik palīdzēs i tevim. Tikai rupja tava dziesma. Es tev dotu savas kokles Zemes saknes stīdzenītes, Kad tu solītos drīz nākt.


TOTS

Nākšu, nākšu savu laiku: Sakne - māte, akmens - tēvs, Čaukstu lapas - māsas manas.


ZEMES VĒZĪTS

Virrsū nekavējies ilgi! Drīz lien zemes šķirrrbiņā, Kopā abi spēlēsim! Dzirrrdi! Dzirrr!



TOTS

(Atkal viens; noliecies pie zemes un uzliek savai koklei saknītes stīgu.)

Laika diezgan šķirbā līst, Pirms es citus šķirbā dzīšu, Gaidi nu! - (Dusmīgi.) - Klibais nāk, Aiztrauks vēl padomdevi.

(Ienāk K l i b a i s, meklēdams T o t u.)


KLIBAIS

Ekur, viendarbis sev sēd! Ko tu viens nu izčīgāji?


TOTS

Ko pusotra izkliboji?


KLIBAIS

(Smiedamies.)

Dusmīgs, he! - Kā pusotra? Divkārt pieminu es kāju, Divkārt stipri zemē stāvu, - Tu pa gaisu nogrābsties.


TOTS

(Piepeši atjēgdamies.)

He, tu divkārt piemin kāju! Teic tu, klibīt, ko lai daru?


KLIBAIS

Ko lai dari? Ko lai dari? Mēs jau esam veci biedri - Neatraidi palīdzības! Neej viens!


TOTS

Nenāk citi. Ko der sīki palīģeļi?


KLIBAIS

To der: jākaļ tevim bruņas, Lai tev rokas aukstas, cietas, Ka ne nāve nesaspiestu!


TOTS

Ha! tev tiesa; steigsim!


KLIBAIS

Lūk! Nu tu skrej, ka netiek līdzi, Gaisa skrējējs!

(Viss piepeši aptumst. Abi nozūd.)



(Kalve. Pašā vidū gaiši sarkans ugunskurs un lakts; visapkārt tumšs. Tumsā ļaudis. Pie ugunskura izšķirami: K a l v i s un R a g a n a. Ienāk T o t s un K l i b a i s.)


VIENS NO ĻAUDĪM

Aši, Toti, mēs jau gaidām! Mēs tev nācām palīgā.


RAGANA

Pirms vēl pusnakts, jāspēj kalt! Pirms vēl viens, jābeidz cīņa!


VIENS NO ĻAUDĪM

Viens tu nokalt nepaspētu.


TOTS

Ak, jūs lāga palīdziņi!

(Uz Raganu.)

Arī tu te?!


RAGANA

Arī es. Klus' nu! Steidzies!


VIENS NO ĻAUDĪM

(Uz Totu.)

Raugi cimdu!

(Dod viņam nokaltu bruņu cimdu.)


TOTS

(Rauga uz rokas.)

Labs ir!


OTRS

Raugi krūtis!

(Lūko, vai piestāv Totam bruņu krūtis.)


TOTS

Platas!

(Atdod atpakaļ pārkalt.)


KLIBAIS

(Lielīdamies.)

Nebūt` Klibais izdomājis -!


RAGANA

(Tāpat.)

Nebūt' Aklais paredzējis, Nebūt' vecā paragana Ātru Kalvi raudzījusi, Velna mākslas uzodusi -


TOTS

(Viņu pārtraukdams.)

Aklais kur?


RAGANA

(Svarīgi, pamācīdama.)

Tev kas daļas? Klausies, kas tev jāpadara: Kapā jāguļ, sitis viens: Kungu zārkā! virsū vāku! Uzvelc lietuvēna krustu! Teic: gul', maita, ar šo sauli! Kungs vairs mūžam necelsies.


BALSIS NO ĻAUDĪM

Kungs vairs ļaudis nemocīs!


TOTS

Lelde celsies?


RAGANA

Nau man ziņas.


TOTS

Ā, nau ziņas?! Ko tad iešu? Ko der krūms kuplu lapu, Kad tam nezied sarkans zieds?


BALSIS NO ĻAUDĪM

Vecen, saki! Vecen, saki!


RAGANA

(Uz Totu.)

Velna rija zin, - bet neej! Kas tur ieiet, nenāk ārā.


TOTS

Kas tev daļas?


VIENS NO ĻAUDĪM

(Uz Totu.)

Raugi krūtis!

(Atnes atkal raudzīt bruņu krūtis.)


TOTS

Platas!


VIENS NO ĻAUDĪM

Šaurākas vairs nevar.


KALVIS

(Ģērbies melns ar sarkanu cepuri un sarkanām aprocēm.)

Jākaļ platāks pats!


TOTS

(Uz Kalvi.)

Kas esi? Līdzīgs liecies man, bet svešs, Domās cerēju es tevi. Zini sevi, zini mani.


KALVIS

Kas es esmu? Tas es esmu: Laktā licējs, ļaužu kalējs. Turies!

(Uzsit Totim uz pleca, tā ka tas atstreipuļo atpakaļ.)


TOTS

(Izbrīnījies, dusmīgs.)

Ko tu?!


KALVIS

Pats ir stipris. Sirds tik jākaļ paplašāka!

(Paķer lauznas un ceļ tās pret Toti.)


BALSIS NO I,AUDĪM

Vai man! glābēju grib nokaut?


KALVIS

Lauzna, lauzi laukā sirdi!

(Viņš ar lauzni izrauj Totim no krūtim sirdi un liek to uz laktu. Tots atkrīt atpakaļ, ļaudis viņu satur.)


KALVIS

(Sit uz laktu, sirdi kaldams.)

Virsū visi veseriem!

(Ļaudis palīdz kalt.)

Sārņi, dzirkstēm šļakstat nost! Plaša, cieta, kvelda topi! Atdzisīsi, dimants būsi, Glabājams paaudzēm! Gatavs! - Atkal krūtīs likt!

(Totim ieliek atkal sirdi krūtīs.)


TOTS

Aidā, kaist!


KALVIS

(Liek ļaudīm, lai rauga atkal bruņu krūtis aplikt Totim.)

Bruņas tiek?


TOTS

Tiek un tīk!


KALVIS

Staigā sveiks! Lauznas paņem, noderēs, - Darīts darbs, atsvied man!


TOTS

(Paņem lauznas, pārvelk pār bruņu krūtim miroņu kreklu, apjož ar sarkanu jostu.)

Aidā, aidā!

(Viss piepeši aptumst.)



(Kaulu nams kapsētā. Tumšs; sīka, dzeltena skalu uguntiņa, kurā var izšķirt uz zema galda uzliktu zārku. Pār zārku pārliecies Z e m g u s.)


ZEMGUS

(Klusi zem sevis pus skaita, pus dzied senu tautas dziesmu.)

Izjāju kalnus, Izjāju lejas, Atradu, atradu Savu mīļu draudziņ' Jau uz bērēm guļam. Sasitu plaukstas, Sakliedzu vaiman! Draudziņu! Draudziņu! Manu mīļu draudziņ! Kā es viens nu būšu? Dodat man šķēpu, Rokat man bedri - Divdziļu, divplatu, Diviem kopā gulēt, Man ar mīļu draudziņ' Kopā kapā gulēt!

(Iznāk mēness, un gaisma krīt uz zārkā gulošās L e l d e s galvu. Z e m g u s paceļ drusku viņas galvu.)

Lūk, nāk mēness - šīs zemītes - Acīs tevim raudzīties, Drīz vairs tevis neredzēs.

(Atskan gluži klusi un tāli «Spēlēju, dancoju» meldiņa.)


ZEMGUS

Leldiņ, vai tu pakustēji? Sauc jau mēness pusnaktī?


LELDE

(Nopūšas itin klusi.)


ZEMGUS

Vai tu teic ko?


LELDE

(Klusi.)

Dzīvot - dzīvot.


ZEMGUS

Dzīvo manu siltu roku; Kapā tevi nelaidīšu.


LELDE

(Tāpat.)

Dzīvi - dzīvot!


ZEMGUS

Vai! neviens Nespēj tevi dzīvu darīt.


LELDE

Nespēj - dzīvu - darīt - Laid Dusēt - aukstā - smiltienē -


ZEMGUS

Es tev smiltis iesildīšu, Līdzi tevim gulēdams.


LELDE

Dzīvs un nedzīvs - nesader - Taisi dzīvs - bēres man - Kā es iešu - miroņos, Bēru pirtī - nemazgāta, Bēru drānās - neieģērbta? Būs man jāstāv - pavārtē, Ļaunai varai - paņemama - Nebūs man - viņsaulē Dieva dēli - vedējiņi, Pērkoņdēli - panāksnieki -


ZEMGUS

Nelaidīšu!


LELDE

Nelaidīšu! Ņems mūs abus - ļauna vara -

(Viņa nopūšas. Zemgus klusē. Apklust meldija, kura visu laiku klusi skanējusi.)



(Ienāk T o t s.)


TOTS

Ļaunai varai nepaņemt!


ZEMGUS

(Dusmīgi.)

Vai tu spēj dzīvu darīt? Ko tu trauc veļu runas? Divus dzīvus nesadzird? Nu man Lelde apklusīs.


TOTS

Klusīs tev, runās man.


ZEMGUS

Cik tu proti, tik i es, - Es tāpat pirtī dzimis.


TOTS

Neba katris, pirti dzimis, Pirti prot kurināt.


ZEMGUS

Nu, tad dari viņu dzīvu!


TOTS

Laid to vaļā!


ZEMGUS

Ņemsi tu?


TOTS

Nu jau labāk es to ņemu, Nekā ņem to ļaunā vara.


ZEMGUS

Tad neviens!


TOTS

(Pārsmejot.)

Tad lai mirst?


ZEMGUS

Lai tad mirst!


TOTS

(Smejas.)

Ha, ha - draudziņš!


ZEMGUS

(Uz Leldi.)

Runā! - Vai tu atkal mirsti?

(Kad Lelde neatbild, viņš krata viņu aiz pleca. Tad gaidījis - piepeši, nepacietīgi, pārlauzdamies.)

Nemirt tevim! - Nemirt tevim!

(Uz Toti.)

Ņem tad tu to! - Velns tev' rauj!

(Aiziet.)



(T o t e un L e l d e.)


TOTS

(Leldes zārkam tuvodamies.)

Runā, Lelde! runā man! Stipru dari manu sirdi! Jāiet man grūtais ceļš - Tevis dēļ -

(Gaida atbildes.)

Nau tev vārda! - Dod jel manim matu stigu, Lai es varu uzcelt tevi, Ļauno varu varu veikt!

(Gaida.)

Nedod? nedod? - Tomēr iešu! Būs tev' jādod miroņos. Grūtāk veikt, tomēr veikšu! Stunda nāks, stunda nāks, Stundai līdzi Lelde nāks. Spēlman, ej!

(Viss piepeši aptumst.)



(Senā kapsēta. Tumsā atspīd vāja mēness gaisma.)


TOTS

(Iet viens, ceļu meklēdams pa kapiem.)

Tumsā ceļš uz cīņu iet; Vadi mani, mana dziesma:

(Viņš klusi dzied un koklē.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitiņ' -

(Piepeši apstājas un uzklausās.)



(Atskan sīkas, klusas balstiņas no zemes apakšas.)


TRŪDU BALSIS

Spēlmanīti, stājies! Spēlmanīti, klausies! Trūdu balsis neaizmirsti, Kas zem kājām čirkst!


TOTS

Kas tur čirkst, kas tur sņindz? Circenīši? - Krāsnis nau. Bites? - Gulēt aizgājušas. - Vai nu smiltis runāt sāks?

(Smiltis sāk nedroši spīdēt.)


CITAS SMILŠU BALSIS

Nomirušie ceļas, Smiltainieši runā, Visi sīki puteklīši Dienās sirdis bij.


TOTS

(Iet tālāk. Šur tur pa krūmiem un virs kapiem sāk lēkāt mazas dzirkstelītes.)

Kas tur spīd? Kas tur mirdz? Maldugunis? Purva nau. Spīgulīši? - Ziedons garām.


VĒL CITAS DVĒSĻU BALSIS

Dvēselītes siro, Iecerītes spīgo, Visas zemes aizmirītes Meklē, lai. tās dzird.


TOTS

(Iet tālāk. No kapiem un celiņiem paceļas viegli putekļi un veļas Totam pretim, augšup stiepdamies.)


TOTS

(Apstājas.)

Kas te pretī manim put? Manā ceļā saceļas?


TRŪDU BALSTIŅAS

(Kopā, skaļāk, neatlaidīgāk.)

Spēlmanīti, stājies! Spēlmanīti, klausies!


TOTS

(Neklausās un iet tālāk. Viņam pretī no kapiem stiepjas laukā rokas un kājas; uz ceļa parādās nenoteiktā gaismā saraustīti un izmētāti locekļi. Apstājas.)

Kas te pretī manim stiepj No tiem kapiem rokas, kājas? Loceklīši ceļu klāj, Saraustīti, izsvaidīti: Kara lauka pļāvumiņš!


TRŪDU BALSTIŅAS

(Kopā, vēl vairāk jaukdamās un neatlaidīgāk pretodamās.)

Spēlmanīti, stājiēs! Spēlmanīti, klausies!


TOTS

(Neklausās un iet tālāk. Viņam pretī skrej kā ēnas visādi melni putni. Viņš apstājas.)

Kas tur pretī manim skrej? Melni putni, plati spārni, Pūces, ūpji, vakarlēpji, Sikspārnīši - sikotāji?

(Kad viņš iet tālāk, viņam pretī plešas nenoteiktas ēnas ar baltiem palagiem.)

Kas tur pretī manim pleš Baltas paladziņu plēves?

(Izšaujas no zemes puķes gariem kātiem un vēdinājas pret Totu.)

Kas te pretī manim ož Smagas smacējošas osmas?



(No kapiem izskrej un paskrej aši garām viens mironis, tad vairāki citi, kapi sāk vērties vaļā; miroņi izbāž galvas laukā; atskan vaidi.)


TOTS

Kas tur pacēlās kā seskis? Smiltis vien noputēja. Ko tur kaps atveras? Balts kas izbēga kā sermuls? Kas tur galvu laukā bāž? Zilganu kā nosalušu. Kas tur sten? Kas tur īd? - Ko tie mani apstājuši? Trūdu lūžņi, smilšu ļaudis?

(Mēness aptumst, aiziedams aiz mākoņa; mirdz retas zvaigznes.)

Bailēs noslēpjas i mēness, Zvaigznes ierāvušas galvas.

(Ceļas liels vējš.)

Ko to lielo vēju laižat? Sakat, ko no manis gribat?


VISAS TRŪDU BALSTIŅAS

(Kopā.)

- Kas zem kājām čirkst - - Dienās sirdis bij - - Meklē, lai tās dzird. -



(Iznāk un iet garām gara, nebeidzama rinda miroņu, gan bruņās, gan miera drēbēs.)


VIENS MIROŅU TĒLS

(Bruņās un bruņu cepurē ar kroni apkārt.)

Spēlman, vienu ej tu celt, Kur mēs paliekam, tie citi? Neminēti, neraudāti Simtu mūžus paklaidā!


TOTS

Kur tik daudzus apžēlošu?


MIRONIS

Kam tev sirds plaša kalta?


TOTS

Lai no spokiem nebaidos.


MIRONIS

Spoku nebaidies, bet darbu: Vienu mīļu draugu cel, Tūkstoš draugu tev par - smagu!


TOTS

Lelde dzīva taps, ne jūs! Jūsu miesas izmēslotas, Trūdi kopā samaisīti - Pat i ēnas saplūdušas: Neatšķirt, kas viens, kas otris. Maišu pelni, - kas no tiem Izcels cilvēkus, kas dzīvi?


PIRMAIS MIRONIS

Dzīvot miesās negribam: Cīnījušies mēs bez jaudas, Noguruši mēs bez gala, - Gala mieru, - to mēs gribam!


OTRS MIRONIS - KARALISKA SIEVIETE

- Pacerēs zem baltu sakņu Miegu vienā medū gulēt.


TREŠAIS MIRONIS - DARBA ĢĒRBĀ

Neļauj mocīt mūs vēl tagad, Velnu rijā mūsu miņu Kājām mīt - kulā kult!


CETURTAIS MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ

Cik mūs min, tik mēs dzīvi. Ļaunā vara min, mēs ciešam, - Labā minat - uzlīksmosim!


PIRMAIS MIRONIS

(Ar šķēpu pie vairoga piesizdams.)

Atrieb mūs! izrauj mūs! Izdzen velnus no tās rijas! Dzīvi taps i maišupelni.


MIRONIS - KARALISKA SIEVIETE

Garā dzīvosim bez miesu, Garā mēs jums palīdzēsim, Divtik stipra tauta taps Seno brāļu kopībā! Plašas kaļat savas sirdis!


TOTS

Aidā! mani trūdu brāļi! Jūsu gaitu gribu iet. Dzīvs un miris kopā der!


MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ

Trūdu sauju grāb! Citus un sevi glāb!


TOTS

(Pieliecas zemē un sagrābj saujiņu trūdu.)

Aidā!


MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ

Ej, nu tu spēji iet! Ej, miroņsvecīti liet! Ej, nāves uguni ciet!


TOTS

Eju.

(Viss satumst.)



(Kungu kapu pagrabs kapsētā. Grezni nojumi, sienas un griesti puškoti kronētiem ģerboņiem. Gar sienām zārku rindas. Priekšpusē uz paaugstinājuma Kunga zārks ar sudraba apkalumiem. Telpa tikko apgaismota no mazas pakaru lampiņas bāli zilā krāsā. Visi priekšmeti nenoteiktā gaismā nojaušami vien. T o t s.)


TOTS

(Aplūko un aptausta zārkus, meklēdams Kunga zārku.)

Te tam Kungam jābūt būs: Visi tādi ozolzārki Apkaltām mugurām, Sudrabotām nagliņām.

(No zārkiem put pieduroties.)

Tas te put, - tas te brakš - Lai nu visus vaļā plēšu, Visas smakas saožos? Velns lai labāk visus rauj!

(Pie Kunga zārka apstādamies un to aptaustīdams.)

Are! auksti visi dzelži, Šim ir tādi paremdeni! Sudrabotām nagliņām Apsvīdušas cepurītes! - Tas viņš ira, - dzīveszīdis! Siltas asins piesūcies; Nu ne kapā netop auksts.

(Viņš atvāž vāku. Top redzams zārkā Kungs guļot.)



(T o t s. K u n g s.)


TOTS

Lūk, i bārda apsarmota!

(Aplūko zārka iekšieni, gribēdams pats tanī kāpt.)

Nau te ērta gulēšana Blakus tādam platvēderim!

(Iekāpj zārkā un apgulstas.)

Melnas drēbes, asins slapjas - Elpa raujas nāvējama. Šķavas uznāk putekļos - Šķaudīt - to jau mirons nevar!

(Mirons sāk zārkā kustēties.)

Pusnakts! Klau! mirons kustas!

(Novērodams miroņa nelokanās kustības.)

Neliec ceļus, neliec rokas! Stāvu gaisā saslienas! Ārā! lai nu neredz manis, Ka es kāpju, ceļus lokot!

(Viņš izkāpj no zārka, un tūliņ pēc viņa paceļas un arī izkāpj nelokanām kustībām Kungs. Tots nostājas tā, ka Kungs viņa tūdaļ neredz.)



KUNGS

(Liels un resns, garos, greznos svārkos melna samta, baltām zeķēm līdz ceļiem, balta parūka kā 18. gadu simteni, ap galvu kaula stīpa ar divpadsmit zobiem kā kronis.)

Ū-u! ū-u! Pusnakts stunda!

(Kaulus staipīdams un atliekdamies.)

Kurš te guļ? mani spiež? Kā vai kalns uz pelniem veļas! Kaulus drumslās salauzīja!

(Žāvādamies.)

Uh, nu augšā, mani kauli! Goraties no garās guļas! Aukstu sviedru nu vairs nau - He, he, he, he, - kurināts

(Atmiņas izgaršodams.)

Triju riju krāšņu guns Vai tā kaist - kā trīs lāsas - Jaunais, karstais, sarkanasins?! Hu, hu, hu! - he, he, he!


TOTS

(Uzrunā viņu piepeši.)

Ha, ha! Kungs, - vesels dzēris! Asins dzertais skurbuls jauks?


KUNGS

(Sabaidījies, aizskrien aiz zārka.)

Uh tu nu! uh tu nu! Kurš te pusnakts stundā nāk Spokus pašus izbaidēt!


TOTS

Kungs, ko velti baidīties? Spoks i es - tā kā jūs.


KUNGS

Balss ko skarba tev kā dzīvam?


TOTS

Dzērājs biju - tādēļ skarba.


KUNGS

Labi, ka tu esi miris, Dzīvu drumslās saberzētu. Kas tu esi? Kā še nāc?


TOTS

Es jau guldīts blakus jums.


KUNGS

Lūk, pareizi, guļot jutu, Kāds guļ blakus, kaulus lauž.


TOTS

Gudris Kungs, - kā jau kungs!


KUNGS

(Ar labpatiku smiedamies.)

He, he, dzīvē biju gudris, Bet nu miris zinu visu. Bet nu saki, kas tu esi? Tu man sāc iepatikt.


TOTS

Ko nu es? - Kas es esmu? Krogudzērājs - spēlmanīts.


KUNGS

(Piepešās dusmās iekaisdams.)

Tāds te manā kapā kāps?!


TOTS

Kungs, iekš kapa visi līdzi!


KUNGS

Kas tev teica? Es tev rādīš'!


TOTS

Kungs, pats mācītājs tā teica!


KUNGS

To tu, dzērāj, nesaproti: Ļaudis visi līdzi gan Kunga priekšā, bet ne Kungam! - Bet nu saki, ko tu nāci? Kurā laikā esi miris, Manim nezinot?


TOTS

Nupat.


KUNGS

Kad tev dzēra bēres?


TOTS

Bēres? Bēres kas man dzers? - Tāpat!


KUNGS

(Smejas.)

He, he, he!


TOTS

Piedzēros un kapā grūda!


KUNGS

He, he! Bet kur tava bedre?


TOTS

Raks man bedri?!


KUNGS

(Smejas.)

He, he, he, he!


TOTS

Ej pie velna! manim teica - Tad es nācu še pie jums.


KUNGS

He, hu, hu! hu, hu! hu! Jā, es velns! Vēl vairāk esmu! Kā es rauju, tirdu, zīžu - He, kad stāstīt! - ta tad smiekli!


TOTS

Kungs, vai kāzās nebijāt?


KUNGS

(Vēlīgi smejas.)

Hi, hi, kāzās -


TOTS

Dzērāt asins?


KUNGS

(Smiedamies.)

Nevar teikt.


TOTS

Es visu zinu; Es jau mirons: jauna meita, Dancinājāt, kaklā kodāt -?


KUNGS

He, he! hi, hi!


TOTS

Sūcāt asins?


KUNGS

Jā, tu mirons, visu zini! Man vēl šaubas bij par tevi, Nu vairs šaubu nau nekādu.


TOTS

(Dusmās un riebumā.)

Ak tu sātans! asins zvērs!


KUNGS

Tā, tā, lādi! - Branga meita, Pilna asins, jauna, garda! Izsūcu trīs smagas lāsas, - Kaulos svilst kā karsta dzelzs!


TOTS

Nolādētais! rauj tev' jupis!


KUNGS

Nē jel, jupi nepiemini! Lādi: belcebuls vai sātans, - Jupis, pagāns, tā man bail! - Es būt' vēl to meitu sūcis, Vājš man vēders, vairāk nenes, Pilnā māgā grūta guļa: Galva reiba triju lāsu Tā kā triju mucu vīna.

(Viņš klakšina ar mēli garšodams.)

Tūdaļ skrēju kapā gulēt, Aizgulēj's būt' pusnakts stundu - Šonakt pilī ķēniņsvētki.


TOTS

Riebeklis tu! Tevim grūst Pīlādžmietu vēderā!


KUNGS

(Bailēs.)

Traks tu! Lai diespas', tā ne! Tad jau es vairs nevarētu Apkārt staigāt ļaudis sūkt!


TOTS

Vai tad tiesa gan, kā saka?


KUNGS

Tiesa, tiesa! Lai diespas'! Sadur sirdi, nocērt galvu, Tad es vairs ne pakustēt, Ne vairs ļaudis spētu spiest, Ne vairs valdīt tos ar spēku, Ko no viņiem pašiem sūcu! Tie tad valdīs paši sevi!


TOTS

Tu kur paliec?


KUNGS

Jāsapūst!


TOTS

Nu, un beigās? Raus vēl velns?


KUNGS

Lika gaidīt! Kas šim dos? Noslēpums, - tu pats jau zini.


TOTS

Nesen miris es, vēl jauns; Es tik dažu vien vēl zinu, - Tu jau vecs, tu zini visu.


KUNGS

Jā, es gan; es zinu visu. Ja tu mani smīdināsi, Es tev teikšu. Garš te laiks: Kad tu, mirons, dabū smiet? Tur tie veči, mani senči.

(Rāda uz zārku rindu.)

Tie tik stulbi, to vien triec, Kas jau dzīvē triekts un triekts; Jauna nezin tie nenieka.


TOTS

Triec ar citiem!


KUNGS

To tik ne! Zemie slāņi!


TOTS

Jā, jūs kungs, - Jūsu pelni kuplāk put, Jūsu kauli sausāk grab, Jūsu smaka niknāk ož.


KUNGS

He, he, labi.


TOTS

(Iesmejas skaļi.)

Ha, ha! ha, ha!


KUNGS

Ko tik neganti tu smej? Tā kā dzīvie, - ausīs džinkst!


TOTS

Par tiem dzīviem jāsmejas: Teic, kā izsūktos var glābt!


KUNGS

Var jau, var jau, - tikai grūti: Sūktās asins jāatņem.


TOTS

Kā tad atņem?


KUNGS

Nevar teikt.


TOTS

Labi, labi, - pateiks citi, Es tiem jauki paspēlēšu.


KUNGS

Ko? tu spēlēt arī vari?


TOTS

Es jau teicu, - spēlmans esmu.


KUNGS

Ā, jā, jā, - mans prāts sāk aizkrist: Vecums, - un šī skurba - asins Vairāk reibina par vīnu. Spēlē nu!

(Taisās dancot.)


TOTS

Nevar spēlēt, - Citiem spēlēšu, kas saka.


KUNGS

Nu, apžēlo, - kā lai saku, Ka man pašam jāšķērž vēders?! Pats es gribu paturēt Sevim izsūcamu tautu.


TOTS

Tu jau nezin', - lielies vien: Izsūktos jau paglābt nevar!


KUNGS

Kā tad nevar! Ak tu muļķis! Miroņsvecītes tik vajag. Šonakt velnu pilī būs. Šis man mācīs?


TOTS

Labi, labi.


KUNGS

Nu jel, spēlē!


TOTS

Jāiet gulēt; Jāmeklē vēl naktij mājas.


KUNGS

Paliec šeit! Kopā iesim, Velna pilī uzspēlēsi.


TOTS

Kapsētā man pirmā nakts, Kā lai tūdaļ dejot skreju?


KUNGS

Tiesa! tiesa! Tu jau zini: Aizliegts ir, bet - sver mans vārds. Es jau vestu arī meitu, To, kam šonakt zīdu asins, Ļautu diet i tev ar viņu!


TOTS

Kas man deja? - Gulšos te.


KUNGS

Vienu tevi neatatāšu, Ka tu manim nonozagtu Sudrabnagliņas no zārka. - Nu ir laiks pilī iet!

(Sit plaukstās, kas skan kā koki.)

Opā, sulain!



(Atskrien Velna zēns.)


VELNA ZĒNS

Kungs, es klāt!


KUNGS

Pos uz deju, labi skaistu.


VELNA ZĒNS

(Rādīdams uz Totu.)

Kungs, kas tas tāds?


KUNGS

Spēlmans.


VELNA ZĒNS

Dzīvs?


KUNGS

Muļķi! - vai tu neredz'? Mirons.


VELNA ZENS

(Bailīgi pretī runādams.)

Kungs -


KUNGS

Triep matos miroņtaukus!


VELNA ZĒNS

(Apjucis.)

Matos?


KUNGS

Matu vietā tārpi, Gari, melni tā kā mati. Vai tev pirmā reize redzēt? Ūsās ieberz raganvēmas! Svārkiem uzber bījas pīšļus! Pagrāb tur tos senču trūdus!


VELNA ZĒNS

(Lūkodamies uz Totu.)

Kungs, tas -


KUNGS

Uzacīs liec dēles! Mēles sliekas mutē sadzen! Kaklautiņā apliec čusku! Kājai izkritis tur skriemels -

(Rāda uz savu kāju un kauliņu zemē.)

Liec to vietā, - šis man spieda.

(Rāda uz Totu. Velna zēns paceļ kauliņu un ieliek Kunga kājā.)


TOTS

(Neviļus iesmejas skaļi.)

Ha, ha! ha, ha!


VELNA ZĒNS

(Izbijies.)

Dzīvs viņš, dzīvs! Skaļi smejas.


KUNGS

Jā, džinkst ausis.


TOTS

Lūk, es pakaļtaisu dzīvus! Daudz vēl protu tādu joku.


KUNGS

(Uz Velnēnu.)

Nu, ko baidies? Dumjš kā velns!


VELNA ZĒNS

Viņa dvašai dzīva smaka - Runā viņā, tad pīšļi trīc - Acīs atspīdums ne saule!


KUNGS

Vēl ir jauns, - šonakt miris! Man, lūk, acīs ķirmju galvas, Tās tik skaisti, melni dzirkst! Nu, bet es jau esmu kungs!


VELNA ZĒNS

(Pielikdams roku Totam, kurš to atgrūž.)

Kungs, no viņa siltums nāk! Labāk saplēsīsim viņu! Ja ir dzīvs, tad būs reiz beigts, Ja ir mirons, kas tad kait?


KUNGS

Jā, kas droši, tas ir droši!

(Uz Totu.)

Daudz tu jautā slēptas lietas: Kā man vēderu var šķērst Ar to velna sakumgalu, Labāk nāc, lai plēšam tevi! Tev vienalga, mums būs prieks. - Aši, aši, jāiet diet!


TOTS

Lūk, tik gudrs kungs un tic, - Ko tik papūš sulains velns! Lai tad velns tev spēlē deju!


VELNĒNS

(Tiepdamies.)

Jā, no viņa siltums nāk!


TOTS

Muļķi! manas miesas aukstas, Cietas, stingušas kā dzelzs. Palūk!

(Sniedz Kungam un Velna zēnam raudzīt savu roku ar bruņu cimdu.)


KUNGS

Aukstas!


VELNĒNS

Jā, - kā dzelzs!


KUNGS

(Nepacietīgi un augstprātīgi.)

Jā, tik stingušas kā dzelzs! Zinu es, kas silts! es dzēru!


VELNĒNS

(Uz Totu.)

Dod to roku, lai es spiežu!

(Spiež Tota pasniegto roku.)


TOTS

Ko? vai cieta?


VELNA ZĒNS

Dzelzs!


KUNGS

Kā dzelzs!


TOTS

(Uz Velnēnu.)

Es nu spiedīšu, dod tu!

(Kamēr Velna zēns atbrauka savu roku, Tots apgriežas un izņem no azotes lauznas, ar kurām tad pēc saspiež velna roku.)


VELNA ZĒNS

(Kliedz.)

Vai man! vecmāt! Laid, tu sātans!


KUNGS

(Sniedz Totam savu roku.)

Spied nu man!

(Tots dara tāpat kā ar velnu.)

Vai man! pušu!

(Vaimanā un noskatās uz nobirstošām kaulu šķēpelēm.)


TOTS

Vai es miris?


VELNĒNS

(Aši.)

Dikti miris!


KUNGS

Vairāk miris nekā visi! Nespiež tā ne vecie kungi! Parauj velns to mazo velnu!


TOTS

Parauj velns jūs abus divus!


VELNA ZĒNS

He, he!


KUNGS

(Dusmīgs un uzbudināts.)

Muļķi, ko tu smej?


TOTS

(Ņirdzīgi.)

Smej, ka tevi viņš tad raus, Kad par velna kalpojumu Tev būs jāmaksā ar dvēsli.


KUNGS

(Lielīgi.)

He, he! Es tos velnus vilšu: Nebūs jāmaksā man dvēsle. Pestīšana ir iekš manis. Gudris es: man burvja rīks Rīklē slēpts, - to nevar atņemt; Tik, kas paņem to bez varas, Tas var paņemt mani līdzi.

(Uz Velna zēnu bargā balsī.)

Sulain! sakārto man kaulus: Roku spiežot, sajukuši, Pati roka salūzusi. Pacel drumslas! Saber še!

(Rāda uz piedurkni.)

Iesim, spēlman!


TOTS

Nau man gribas Redzēt tur tik sīkus velnus.


KUNGS

Oh, pats Trejgalvs būs ar galmu! Visi augstmaņi un dāmas!


VELNA ZĒNS

Jā, lai nāk, tur izmeklēs Vecais velns, vai ir šis miris.


TOTS

Kad man netic, tad es eju.


KUNGS

Ašāk! ašāk!


TOTS

Ašāk nevar. Es vēl jauns, tik šonakt miris, Neprotu tā skriet kā jūs: Jums būs jānes mani līdzi.


KUNGS

Sulain, nes to!


VELNA ZĒNS

Man par smagu!


KUNGS

Aši! aši! Nesam abi.


TOTS

Aila!

(Kungs un Velna zēns abi uzsēdina sev Totu un aiznes to.)


(Priekškars.)


TREŠAIS CĒLIENS




Rijas priekša fantastiskā stilā. Tikai neskaidros apzīmējumos saredzamas lielās ēkas daļas: jumti, piedarbs, vārti. Apkārt koki. Ir dziļa nakts.



(T o t s. K u n g s. V e l n a z ē n s.)


TOTS

(Top nešus ienests no Kunga un Velna zēna.)

Nesat mani - tā - es jauns, Pirmā nakts man nomirušam: Ne vēl gaisā protu skriet, Ne vēl čukstot parunāt.


VELNA ZĒNS

(Nolikdams Totu un rokas staipīdams.)

Ak tu velns, kā nokusām!


KUNGS

Kungam neder nastas nest, Tik jau ašāk dejā gribas.


VELNA ZĒNS

(Uztraukdamies un ostīdams.)

Kas te tāda cilvēksmaka?


KUNGS

Ko nu?! Kam tad dūšas būs Nākt, kur velnu tāda drūzma?


TOTS

Dzi! jau spēlē! - Ak tu posts! Skrejot aizrāvās man elpa. Gribu atelst.


KUNGS

(Dusmīgi uz Totu.)

Velns lai tevi! Pūties sevim! Mēs gan iesim.

(Abi ar Velna zēnu aiziet.)



(Ienāk N e r e d z ī g a i s n a b a g s.)


TOTS

(Klusi.)

Vai te cilvēks?


NEREDZĪGAIS

(Tāpat klusi.)

Spēlman, es!


TOTS

(Uztraukti.)

Bēdz, jeb beigts!


NEREDZĪGAIS

Gaili nesu: Spēlmanim būs saules spēlmans, Līdzēs velnus aizdziedāt!


TOTS

(Aši.)

Palaid ārdos!

(Tuvodamies viņam, mīļi.)

Vecīt, tu Man vistāļāk izsekoji!


NEREDZĪGAIS

(Savu aizgrābtību slēpdams.)

Sveiks, mans dēls. - Mans dēls. - Es eju.

(Viņš aiziet.)



(Latviešu rija. Rijas krāsns. Rijas piederumi, spriguļi, zārdu kārtis, koka āži. Rija ir fantastiski pārpuškota velnu piederumiem par velnu vecā pili.)



(Liels pulks v e l n u, kas svin velnu svētkus. Ienāk T o t s.)


TOTS

Kas to velnu saskrējušu! Biezs kā skudru, - pilns, ka čaukst.

(Uz velniem.)

Ļauns vakars! Velns palīdz!


VELNENES

Kas tas tāds ir?


VELNI

Ko šis tā brēc?


MIROŅI

Trūdi vien put!


VELNS AR SLOTAS KĀJU

Ko šis novēl? - Ļauns vakars!


TOTS

Ko tad vēlēt, slotas kāja? Dievs palīdz? - Svēts vakars?

(Velni viebjas.)

Velna ļaudīm velns palīdz!

(Viņš lūkojas apkārt pēc palīga; uz velna meitām.)

Zaļmat, rudac, pūķazote!

(Uz vecu raganu.)

Degunknābe, ostītāja - Tu jau gudra: - vai nau tiesa?


VELNENES

Tiesa, tiesa!


VELNS AR SLOTAS KĀJU

Kas tā saka?


VECĀ RAGANA

Gudris saka, muļķis tu!


TOTS

(Piemīlīgi.)

Velniņu bērniņi, Raganiņu meitiņas - Vai ir te Lelde?


VELNENES

Kas tāda Lelde?


TOTS

Jauna, jauna jaunmirīte.


VELNENES

(Dusmīgas, viena caur otru.)

- Tādas te nau - - Nedrīkst te nākt - Vajdzīga nau -


VECĀ RAGANA

Še tevim dēķens Raganu meitiņu!

(Uzgrūž Totam virsū velnenes; tas ķer, tās spiedz, tad piepeši atkāpjas.)


JAUNAS VELNENES

Skat, skat, paskatat! Kas šis tāds ir? - - Rokas tik mīkstas. - Vai šis ir mirons? - Vai šis ir velns? -


TOTS

Skat, skatat, skat!

(Grozās viņām priekšā.)

Priekšā mirons, pakaļ' velns, Pašā vidū spēlmanītis. Bučot gribi? Kuru galu?


VELNENES

Hi, hi! Nekauns!


TOTS

Nu, kas jūs? Žņauguvītnes, zili mati: Tu tā esi - dzīvžņaudzene: Vītnēm žņaudz, matos kar.


VELNENES

(Smejas.)


JAUNĀ VELNENE

Es kas esmu, pasak' drīz?


TOTS

Zaļi mati, sarkans guns: Sūrdedzele, sirdsrāvele. Man ko dosi, pasak' drīz?


JAUNĀ VELNENE

(Apgriežas.)

Še!


VELNENES

Mēs kas esam?


TOTS

Mušmirītes, - Jaunu prātu tumšotājas - Krūklenāju krellītēm. Kā jūs mani cienāsat? Retu viesi atnākušu?


VELNENES

(Viena caur otru.)

- Vīzīšu blinas - - Pastalu pīrāgi - - Tīmekļu plāceņi - - Hi hi hi hi! hi hi hi - hi!


VELNI

(Smejas.)

- Zirgu desas - govju rauši - - Vējā žauti - saulē cepti -


TOTS

(Nicīgi.)

Tik to jūsu gardumeļu! Ragansmiekliem apkaisītu, Velnu spļaudiem apspļaudītu. - Nau jums cepts grēku šķiņķis? Apkārt sirdis - sīpoliņi?


VECĀ VELNENE

Ak, tas gards! ak, tas gards! Žēl, mums nau pagādāti! Ko tas jēdz, Bluķa kāja?!


VELNENES

Ņem, kas manim gardākais: Zirneklīšu sausi zirņi, Miroņtaukos pasautēti!


VELNS

Ej tu purvā, velna skuķi!

(Uz Totu.)

Es tev došu, laizīsies: Čūsku desas, asins dzira, Asar' degvīns, divkārt degts, Galvas kausā tārpu vira!


TOTS

Gardas gan! - Atēdušās.


VELNS

(Piedāvā.)

Piestā grūsti mirorņkauli, Ragankrēpēm piparoti!


TOTS

Veca mode. - Vai jums nau Sērgās sautēts kunga kuņģis? Pārbaroti resnvēderi, Badmireļu kaulu pilni?


VELNS

Nau, bet nāc! ņem par labu!


TOTS

Sagrauzdētu smadzeņsauju? Sadurstītu siržu sūrstes?


VELNENES

Ak tu velns! ak tu gards! Tek siekalas iecerot.


VELNI UN VELNENES

Nāc, nāc nu, sēsties!

(Uz resniem velniem, kas sēž pie galda.)

- Caurais maišelis, Pavirzies nost! - Vai tu vēl neesi Pilns līdz ūkai?


RESNAIS VELNS

Pirmais vēders pilns, Otrais karājas tukšs. Nu tik pakāršu Otro, ko pildīt.


OTRS ĒDĒJS - VELNS

Raganas, žagatas, Došu pa sāniem! Ko vedat tēviņu Mielastu rīt?


TREŠAIS VELNS - ĒDĒJS

Te labas aprindas, Ko šis te spiežas? Pirmnaktis mirons, Prastais spēlmanis!


RAGANA

Prasts tu pats! tukšēdels! Viņš tik zin smalkas ēsmas: Degšus iekšas izdedzina.


TOTS

Jēlakampji, platrīkleņi, Ēst gan labāk es jums dotu.


KĀDS VELNS

Dzi! vai dotu? Kā tu teic?


JAUNS VELNS

(Pienāk aši, uz Totu.)

Jaunmireli, dzi, nāc šurp! Bluķa kāja tevi sauc.


TOTS

Pats lai nāk!


BLUĶA KĀJA

(Atklumburo.)

Kas šo vedis?


TOTS

Resnais kungs - kas tur guļ: Divas meitas mugurā Vakariņām pupas kuļ. Iesim meitām palīdzēt!


BLUĶA KĀJA

Stāv'! ko piemin Bluķa kāja, Tas ne kustēt!

(Piemin Tota kāju.)


TOTS

Ko nu mels? Pacel bluķi, mēģināsim.

(Kad Bluķa kāja apgriežas un paceļ bluķi no Tota kājas, Tots pašauj viņa asti zem viņa paša bluķa kājas.)

Lūko nu! Kustēt var?


BLUĶA KĀJA

Ne no vietas!


TOTS

(Uzlec viņam mugurā.)


BLUĶA KĀJA

Ui! Ko dari?

(Mīdās ar otru kāju.)


TOTS

Sanākat, sanākat! Būs jauna deja!


VELNENES

Jauna, jauna, jau - jau - Še gari laiki! Še garas žāvas! Hi hi hi, hi hi hi!


TOTS

Danco nu priekšā Ar vienu kāju, Mēs visi divām Dancosim pakaļ. Raganeles, spurkš! Velnereļi, spraukš!


VELNENES

(Smejas.)

Raganas, šļaganas! Sanākat skatīt! Jaunmira dancina Vecbluķa kāju!


VELNI

(Smejas.)

Bluķa kāja lec! Bluķa kāja lec!


BLUĶA KĀJA

(Spiedz.)

U-u-i! u-u-i!

(Saskrien velni.)



VELNI

(Bažīgi spiedz.)

Kas tad te irr? Kas tad te irr?


BLUĶA KĀJA

(Nikni brēc.)

Raujat zemē! plēšat puš'! Saucat veco! U-u-i!


VELNENES

(Smejas.)

Raujat zemē sev ragus! Plēšat pušu sev nagus! Gribi pakavu - bāc! Gribi papūvi - nāc!



(Ienāk vecais T r e j g a l v i s - v e l n s, trejām galvām un trejām astēm, kuras apvītas ap kājām un ap vidu.)


TREJGALVIS

(Īgni.)

Kāršu spēlē iztraucēja! - - Man bij desmit cilvēkacu - - Nu? Kas ira? -


TOTS

(Uz Bluķa kājas sēdēdams.)

Trejgalv, sveiks! Trejast, sveiks! Kam tev desmit cilvēkacu - Pašam sešas velna acis. Ko tās kārtis? Jautrāk še!


TREJGALVIS

(Nožāvājas.)

Ko tās kārtis? Ko tā dzīve? Nu?


BLUĶA KĀJA

Jautris jaunmirs!? sēst uz mani! Nez kur nācis? būs jau kungs!


VIENS VELNS

Atņem skuķus!


OTRS VELNS

Smādē ēsmu!


SLOTAS KĀJA

Jaunas modes runā ieved!


BLUĶA KĀJA

(Smagi pūzdams, uz Totu rādīdams.)

Smags kā maiss! - Sāja smaka! Mirons vieglis - būs vēl dzīvs?


TREJGALVIS

(Uz Totu.)

Kāp tu zemē! - Apostat! Kad ir dzīvs - cepets būs!


VELNI

(Priecīgi.)

U-u-u! u-u-u!


BLUĶA KĀJA

(Vaļā ticis, spaida savu asti un kājas.)


VELNI

(Taisās apostīt.)


TOTS

(Pūš dvašu augšup gaisā.)

Nu es pūšu. Ostat, ostat!


VIENS VELNS

(Snaigstās gaisā, palēkdams.)

Augstu smaka, nevar sniegt!


CITS VELNS

(Ož Totam pie deguna. Tots iesit viņam no lejas pa smakri; iesaucas.)

Asa smaka! nevar ciest!


TREŠAIS VELNS

(Ož zem paduses.)

Āža smaka! nevar spriest!


VAIRĀKI VELNI

(Ostīdami ap galvu.)

Sāja smaka! dzīva smaka!


TREJGALVIS

Nu, tad cepets! - Krāsnī grūst!


TOTS

(Atlec uz velneņu pusi.)

Kuru galu muļķi ož? Augšējs dieva, zemējs velna: Skuķes, ožat īsto galu!


RAGANAS

Laba smaka! velna smaka!


TOTS

Ko nu teicu?

(Tad uz Trejgalvi, sniegdams viņam roku, kura trūdus grābusi.)

Paod šo!


TREJGALVIS

Trūdi, trūdi! senu seni! Pirmais labums, smalka smaka! Mutē tik tev - smaka dzīva.


TOTS

Vakar miru - pārpalika.


TREJGALVIS

Jā, bet trūdi - senu seni?


TOTS

Vai tad dzīvie nevar trūdēt? Daudzi trūd jau, dzīvi esot.


TREJGALVIS

(Pasmīn.)

Ir jau, ir jau! - Kas tāds esi?


TOTS

Priekšā mirons, pakaļ' velns, Pašā vidū spēlmanītis.

(Pastrinkšina stīgas.)


TREJGALVIS

(Neticīgi.)

Pirmā dzirde, -


TOTS

Spēlmans labāks Dzīvs, ne izcepts. -


TREJGALVIS

Paspēlē!


TOTS

Nevar. Stīgas vēl no dzīves. Dzirdot dzīvot iegribētu Tu un visi tavi velni.


TREJGALVIS

Spēlē! tomēr!


TOTS

(Klusi iedziedas.)

Spēlēju, dancoju - Visu cauru nakti -

(Visi apklust.)



(Piepeši ieskrien V e l n a z ē n s.)


VELNA ZĒNS

(Brēkdams.)

Au! au! - nau! - nau! nau! nau!


TREJGALVIS

Ko tu bļauj? Kā tev nau?


VELNA ZĒNS

Mēs ar Kungu - vedām šurp - - Viltus mirli - spēlmanīti - - Durvju priekšā atstājām - Puspasauli apskraidīju - Nu vairs nava - nau - nau - nau -

(Sāk atkal gaudot.)


TREJGALVIS

Muļķi! palūk! Vai nau tas?

(Rāda uz spēlmani.)


VELNA ZĒNS

(Apjucis.)

Va-va, tas! va-va, tas! Viņš jau dzīvs.


TREJGALVIS

Miris, miris.


VELNA ZĒNS

Kungs man teica, esot dzīvs -

(Uz Totu.)

Dzīvs tu - dzīvs tu!


TREJGALVIS

Dodat Kungu!


VELNI

Guļ kā mēslis.


TREJGALVIS

Karstus dzelžus!

(Velni priecīgi aizvelk Kungu karsēšanai dzelžiem.)


VELNA ZĒNS

(Klusi Trejgalvim pie auss.)

Dzīvs! nudien!


TREJGALVIS

(Norūc.)

Hm, bet spēlē, Visas dzīslas raušus rausta.


VELNA ZĒNS

(Nepacietīgi lec uz vietas.)

Dzīvs ir! dzīvs ir!


TREJGALVIS

Ko tu bļauji?


VELNA ZĒNS

Ko ved dzīvu izost ziņas?


VELNI ap BLUĶA KĀJU

Tiesa, tiesa Velna zēnam.



(Atved K u n g u, kurš vēl kā piedzēris.)


TREJGALVIS

Piesvempējies Kungs kā ezers!


KUNGS

(Garšodams.)

Trijas lāsas meitas asins!


TREJGALVIS

Jā, trīs lāsas! Velns dzer spaiņus!


VELNA ZĒNS

(Uzbāžas Kungam, uz Totu rādot.)

Dzīvs tas! dzīvs tas!


KUNGS

Ej pie velna! Pēc es viņu apēdīšu.

(Uz Totu.)

Tagad spēlē! He, he, he, he!


TOTS

(Nicīgi.)

Tārpu tarba! pelnu maiss! Spļāviens esi tu, es spļāvējs!


KUNGS

Tirli! tirli! tirli! li! Kur ir Lelde? Padancosim, Tevim arī ļaušu riņķi.


VELNĒNS

Atkal Lelde! - Velna Lelde!


TOTS

(Uz Trejgalvi.)

Tu tik vienīgs vari ļaut.


TREJGALVIS

Es tik vienīgs.


VELNĒNS

(Uz Trejgalvi.)

Jaunmirēja. Neļauj, neļauj!


TREJGALVIS

Nepaļaušu! Pasarg velns! Klizmā kļūsim.


KUNGS

(Uz zēnu.)

Atved.


VELNA ZĒNS

Nevar.


KUNGS

Pavēl kungs!


VELNENES

(Smej.)

Lūk, tas pūslis iepūšas.


BLUĶA KĀJA

(Uz Trejgalvi.)

Jaunmirējs i tas.

(Rāda uz Totu.)

Ko paļauj? Izošņājis maitās elli.


TREJGALVIS

Paspēlēs - tad vēlāk cepsim.


TOTS

(Nicīgi.)

Mani cepsat? Spaļu velni! Kam man vajga izost elli? Ko man jūsu prastā balle? Lūgšus lūgsat - nespēlēšu.


TREJGALVIS

Nejokošu. Spēlē! klaus'! Nespēlēsi - tūdaļ cepsim!


TOTS

Ko jūs manim padarīsat? Vai tad cepts spēlmans spēlē? Nedzirdēt jums skaistas spēles. Jums tik žāvas, garlaiks vien, Neprotat ne dancot, spēlēt, Jokot. - Iešu.


TREJGALVIS

Neej! Paga! Protam arī dancot, spēlēt. Būs mums joki: riju kulsim!

(Sit plaukstas, tad skaita.)

Abraka, šabraka, Kuļamie kūļi! Triku traku! triku traku! Spriguļi klaukš!


BLUĶA KĀJA un CITI VELNI

(Uztraucas.)

Kam teic vārdus, tam tur (Uz Totu rādot.) dzirdot? Svētos vārdus!?


TREJGALVIS

Tas mūs smej.

(Uz Totu.)

Ko nu teiksi? Lūk, būs joki? Klau, i dziesmas! Protam mēs



(Skatuve piepeši aptumst, tad dzird daudz vājas balsis ievaidamies un palsā gaismā redz miroņu ģindeņus un kaulus, kurus velni lēkādami kuļ kaulu spriguļiem.)


MIROŅU BALSIS

Vai! vai! vai!


VELNU KŪLĒJU DZIESMA

Kul, kul, kul, kul, kul! Cilvēkkauli, miroņkauli, Gul, gul, gul! Guli, guli, gul!


MIROŅU ATBALSIS

Vai! vai! vai!


VELNU BALSIS

Spriguļkāts - stilba kauls, Spriguļvāle - liela kauls, Spriguļsaite - rokas dzīsla: Kul, kul, kul! Kuli, kuli, kul!


MIROŅU ATBALSIS

Vai! vai! vai!


VELNU BALSIS

Lieli graudi - sirdis, Mazi graudi - acis, Sīki ašķi - zobi: Bir, bir, bir. Put pelavas - asarmigla, Put, puti, put!


MIROŅU ATBALSIS

Vai! vai! vai!


TREJGALVIS

Nu, kā ir?


TOTS

Tas nekas. Paklau tikai, nu nāks joks!

(Skaita.)

Miroņi, miroņi, Ceļaties augšā!

(Velni smejas un plaukšina.)

Aizdegat, aizdegat Miroņu svecīti.

(Velni uztraucas un apklust.)


TREJGALVIS

(Apmulst, tad aši.)

Vai nu trakais! Abru, kabru! Abru, kabrul Nost! nost! nost!


TOTS

Ha, ha!


MIROŅU BALSIS

Glāb, glāb, - liesim, Svecīti liesim: Trūkst treju lāsu.


TOTS

Ā, ā, trūkst treju lāsu!

(Parādība pazūd.)



TREJGALVIS

(Lielā uztraukumā.)

Nemin'! nemin'! - Plēšat Totu!


BLUĶA KĀJA

(Tāpat.)

Plēšat! plēšat!


SLOTAS KĀJA

(Tāpat.)

Raujat! raujat!


VISI VELNI

(Galīgi uztraukušies.)


TOTS

(Mierīgi smiedamies.)

Vai nu nebij velnīgs joks? Par tiem jūsu jokiem labāks!


TREJGALVIS

(Pirmais no bailēm attapdamies.)

Pasarg velns! Tādi joki! Tā var postīt visu pekli. Tad tu tāds! lūk, tad tāds!


TOTS

Jā, bet mirlas izjokoju.


TREJGALVIS

Bailēs dreb vēl visi kauli, Astes raujas čokurā! Tā vairs nedar'! Labāk spēlē!


TOTS

Nu, tad būs jums velna gabals. Dod man vienu velna stīgu!


TREJGALVIS

Kas par stīgu?


TOTS

Velna asti.


TREJGALVIS

Ha, ha! labi. Ņem, ko gribi!


TOTS

(Uz velniem.)

Nu jūs krietni pārbaudīšu:

(Velni sabaidās un ievelk astes; visi top pazemīgi.)

Nāc tu, zeņķi, dzīva odējs!


VELNA ZĒNS

Piedod! vai man! Nerauj, vai man!


TOTS

(Norauj gabalu astes.)

Tieva, - trūkst.

(Uz Bluķa kāju.)

Dod tu savu!


BLUĶA KĀJA

Piedod, vai man!


TOTS

(Rauj viņa asti.)

Sargies! lūk! Laba būtu, izraut grūt'!


BLUĶA KĀJA

Trejgalv'! Trejgalv'! Neļauj izraut!


TREJGALVIS

Ha, ha! Nerauj visu sakni! Astes saknē velna dvēsle.


TOTS

(Norauj gabalu.)

Gabals vien tik, - tas par resnu.

(Viņš rausta astes saviem pretniekiem, tad norauj garāku gabalu. Slotas kājam. Velni brēc.)

Šī būs laba! Uzstīgošu.

(Izvelk asti, garu un tievu, un uzstīgo koklei.)


VELNI

Au man! au man!


TREJGALVIS

Ko jūs bļaujat? Nu tik sāksim jautras dziesmas.

(Uz Totu.)

Nu tik spēlē to, ko sāki!


KUNGS

Uzrauj danci!


TOTS

Visiem tiks! Paklausaties velnu dziesmu!

(Dzied.)

Spīd velnu mēnesis: Raganas platgals - Spīd velnu zvaigznes: Pūces acis. Virs' uztupis saulei Vecais velnis, Vēderu sildot, Tuš, tuš, tuš.


VELNI un VELNENES

(Smejas un izrāda lielu piekrišanu.)

Hu! hu! hu-hu! Hi-hi! hi, hi!


TREJGALVIS

(Smejas.)

Tā tik dziesma! Nedzirdēta! Kā no pašas velnu dvēsles! Velns tu vairāk nekā velni! Kur mēs tādu izdomātu?


VELNENES

Sarkans uguns miesās skraida.


KUNGS

Uzrauj danci! Miroņdanci!


VELNI-MUZIKANTI

Skan par resni, skan par tievi!


TREJGALVIS

Jums jau labāks? Jums tik rūc Ratu rumbas resnu rūku, Cūku kvieces starpā kviec, Juku jukās jaukdamies!


TOTS

Tiesa, tiesa - stīgu maz.


KUNGS

Kur nu mirļiem miroņdziesma?


TOTS

(Uz Kungu.)

Miroņdziesmai miroņstīgas. Nau to stīgu, nau to dziesmu. Dosi stīgai savu dzīslu!


VELNI

(Smejas.)

Hu, hu! hu, hu! - Hi, hi! hi, hi!


KUNGS

(Dusmīgi.)

Traks tu!


TOTS

Gribi Leldes danci?


KUNGS

(Uz Trejgalvi rādīdams.)

Tas jau neļauj!


TOTS

Dod tik dzīslu!


KUNGS

(Jau šaubīdamies, bet bēdīgi.)

Sagrūs gurni, - kā es diešu?


TOTS

Sudrabstīpiņas no zārka Piesit gurnos!


KUNGS

Tu ņem stīpu!


TOTS

(Nicīgi.)

Tā tik sudrabs vien? - Man zelta.

(Rāda savu zelta stīgu koklē.)


KUNGS

Būšu stīvs ar visu stīpu.


TOTS

Tev pie sāniem došu brūti. Kāzas tevim sarīkošu.


TREJGALVIS

(Priecīgs.)

Tad tik joki!


VELNI un VELNENES

(Tāpat.)

Velnu kāzas!


KUNGS

(Saņemdamies, nevarēdams atturēties.)

Zeņķi! Atnes sudrabstīpu! Nenozodz tik sudrabnaglas!

(Zēnam pakaļ nosaukdams.)

Atved līdzi brūti arī!


TREJGALVIS

Nevar atvest. Ej pie velna!

(Velna zēns aizskrej.)



TOTS

(Trejgalvim.)

Nevar atvest: - nau i kāzu.


VECIE VELNI

(Bēdīgi.)

Nevar! nevar! Neļauj liktens.


TOTS

Sliktens ir tas, liktens nava.

(Viņš atsēstas zemē, nokar galvu un nerunā. Velnenes un velni arī top bēdīgi; rausta rokas, kājas.)


TREJGALVIS

(Uz Totu.)

Trum! trum! trum! Padzied', spēlē! Pasmīdini!


TOTS

(Īdzīgi.)

Spēlēt? Nava visu stīgu.

(Par brīdi, spītēdams.)

Kāzas neļauj - būtu joki, Visi velni vārtītos.


VELNI

(Klusi rūgst.)

Diezgan esam žāvājušies - - Noskauž mums to mazo prieku -


VELNENES

(Uz Totu.)

Pag, tev stīgu sadabūsim!

(Uz Kungu.)

Gulsties!

(Tas apgulstas zemē.)

Dzīslu laukā ritin'!

(Izritina Kungam dzīslu iz kājas.)


KUNGS

Oi man! glābjat! Nokauj meitas.


VELNENES

(Sniedz Totam dzīslu.)

Še tev! spēlē!


TOTS

(Lēni.)

Labi!

(Uzstīgo dzīslu uz kokles un sēd atkal nejūtīgi.)


VELNENES

Spēlē!


TOTS

(Trinkšina, bet neskan kokle.)

Neskan prāts, neskan kokle.


VELNENES

(Apsēstas viņam apkārt, atkal bēdīgas, nopūzdamās.)

Ak, cik drūmi atkal tapa!


VELNI

(Nopūšas.)

Velnu vakars; tādu smieklu Nau nekad vēl rijā bijis.


TREJGALVIS

(Nopūšas arī, nolaiž divas galvas, trešā tik paliek cieti. Divas astes nokarājas tāpat.)


VELNENES

(Uz Totu.)

Pasmejies jel! Kutināsim.


TOTS

(Dusmīgi.)

Smieties ne! - Uzlaidīšu Tādu pirti garlaicības: Kvēpi birs no elles griestiem; Trejgalvim un visiem velniem Kāps pa muti laukā iekšas, Atpakaļ nāks dzertā asins, Debesīs skries glābties velni, Izdvesīs no garlaicības.


TREJGALVIS

Au man, rimsti! au man, rimsti! Tā jau ira laiks par garu, Visas mušas saskaititas, Vēl tā laika atlikām. Ko tu draudi peklei postu? Ļaut: - būs posts! neļaut: - posts!


TOTS

Izvēlies nu: kampiņ - osiņ!



(Ieskrien V e l n a z ē n s ar sudraba zārka stīpu un nagliņām.)


VELNA ZĒNS

(Uz Kungu.)

Še tev tava sudrabstīpa Ar visām nagliņām!


KUNGS

(Zemē gulēdams, pārskaita.)

Vienas trūkst!


VELNA ZĒNS

Kas šim zags?


KUNGS

Piesit stipri sudrabstīpu!

(Zēns piesit gulošam Kungam stīpu pār gurniem. Vispārējs klusums, nopūtas.)


TOTS

(Piepeši paņem kokli un iesāk.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru -

(Līdz ar Totu visi velni tāpat piepeši saceļas kājās. Arī Trejgalvis paceļ aši divas galvas un pakustina divas astes. Kad Tots piepeši atkal aprauj spolēšanu un nokar galvu, arī velni nolaižas vēl vairāk nekā pirmo reizi un sāk klusi gaudot. Tad Tots atkal klusi sāk spēlēt un dziedāt.)


TOTS

(Dzied.)

Dzirkstīja, dzisnīja Īsa, sīka dzirkstiņ' - Ilgi vilkās dūmi; Dzirkstīja, dzisnīja Īsa, sīka dzīviņ' - Ilgi vilkās mūži.

(Sāk raudāt, tad piepeši sērīgi, piespiedoši.)

Nemirsti, nemirsti, Manu mīļu dzīviņ' - Nāc, es tevi glābšu!

(Velni skaļi iegaudojas, velnenes iespiedzas.)


VECIE VELNI

Trejgalv', dzirdi: kauj mūs nost! Viņš mūs visus izgalēs. Sodi viņu! iecel tiesu!


TOTS

(Nikni.)

Izgalēšu, ārā dzīšu! Visu pekli izārdīšu, Vairs ne atnākt nelaidīšu!


VECIE VELNI

(Uz Trejgalvi.)

Dzirdi'! dzirdi!


TREJGALVIS

(Nogrimis sērīgās domās, zem sevis klusi.)

Ak, mans zēns! Dzīvot gribēj', gribēj' mirt; Viena galva - tā vēl stūra -


VECIE VELNI

Dzirdi! dzirdi!


TOTS

(Vēl niknāk.)

Sodi! aši! Jeb no dziesmas manas visi Iegribēsat dzīvot - mirt!

(Piepeši.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitiņ' -


VISI VELNI

(Uzlec un sāk lēkāt.)

Pumpru! pumpru! - Ijla-rā!


TREJGALVIS

(Kā uzmozdamies, nevarēdams izturēt.)

Vedat Leldi! - taisat kāzas!

(Nogrimst savās domās. Aiziet. Aizskrien vairāki velni.)



TOTS

(Gavilēdams.)

Li! li! li!


JAUNIE VELNI

Pumpru! pumpru! - Ijla-rā!


VECIE VELNI

Oi-u! oi-u! Tiesāt! tiesāt!


VELNENES

Nelaist iekšā jaunmirēju!


TOTS

(Pārgalvīgi.)

Tiesāt! tiesāt! - Redzēt gribu, Vai jums ir vēl velnu vara. Bluķa kāju soģi celt! Soģim rokā pilnu spēku! - Skuķi, sodat!


VELNENES

Ko šis? pats?


VELNI

Bluķa kāja, spried tu tiesu!


BLUĶA KĀJA

Spēlmans maitā veco kārtu.


SLOTAS KĀJA

Rauj man asti!


KUNGS

(Žēlīgi.)

Rauj man dzīslu!


TOTS

Sūdzat! sūdzat: - visu! visu! Soģi, kur tev soģa krēslis? Kur tev kaklā soģa ķēde? Virsū tup' uz asins mucas! Velna asti kar par ķēdi!


VELNI

Labi sacīts!


VELNENES

Muļķis Bluķis!



(Aiz vārtiem klauvē.)


BALSIS

Verat vārtus! Pašu ļaudis, Jaunmirēja.


BLUĶA KĀJA

Nelaist!


VELNENES

Nelaist! Atpakaļ dzīt! Dzīt uz dzīvi!

(Balsis apklust.)


BLUĶA KĀJA

Pušu raut gabalos! Krāsnī cept spēlmaneli! Viena kāja Slotas kājam, Otra Kungam, vidus man!


VIENS VELNS

Man kas krīt?


VELNENES

Mums kas tiek?


CITI VELNI

Citi bešā! Muļķis Bluķis!


TOTS

Ha, ha! ha, ha! Tas tik soģis! Tik tā soda: krāsnī cept! Sods lai šmaugāks ir par nāvi, Kodīgāks par zārka tārpu!


VELNI

Tiesa! tiesa! Nost to Bluķi!


TOTS

Dzelža asmins asins alkst. Kājām asnīs jābradā. Līdz sarkani lieli top, - Bluķim asins tik pie zoles.


VELNI

Tiesa! tiesa! - Spēlmans soģis!


BLUĶA KĀJA

(Dusmodamies.)

Nu tu! Nu tu!


VELNENES

Spēlmans soģis! Sēsties krēslā! Bluķi nost!


TOTS

Man tas krēslis zemu zems: Asins stipris, stiprāks guns. Liesmu meldri, kvēlu spilvens! Tur tā mana sēdēšana.

(Uzlec un atsēstas uz krāsns mutes.)

Man tā ķēde vāju vāja: Dzelžu pirkstu atslēdziņa, Manu stīgu skaņotāja, Tā tā mana soģa ķēde.

(Apkar sev lauznas.)


VELNI

Spriedi tiesu!


TOTS

Klausat, velni! Velnu tiesa soda tā: Kurš ir cietis pārestību, Kurš ir brēcis palīdzības, To liek piekaut velna soģis!


VELNI

(Smejas.)


TOTS

Bezastnieki: Bluķa kāja, Slotas kāja, Velna zēns: Viens otram astes kaļat, Piķa gunī mērcēdami! Dzesēdami apskrejat Ap pasauli trejās reizes!


VELNI

(Smejas. Nosodītie nozūd kaukdami.)



TOTS

Velna skuķēm sods ir tāds: Skaistumā pārspēt Leldi!


VELNI

(Smejas.)


VELNENES

(Brēc pretī.)


TOTS

Kungam sods: precēt jaunu, Kas tam izdzers dzertās asins.


KUNGS

To tik ne! to tik ne!


TOTS

Trejgalvim vēl dot galvu, Lai ir gudrāks nekā visi!


VELNI

Ha, ha, ha, ha! Gan tu gudris!


TOTS

Manim krīt Kunga dzīsla! Visiem citiem kāzas dzert! Leldi vest!


VELNI

Pumpru! pumpru!



(Ienāk velni, nesdami zārku ar L e l d i, noliek zārku ar kājgali uz zemi un saceļ stāvu, tā ka Lelde var iznākt laukā.)


VISI

(Klusu iesaucas.)

A! ā!


LELDE

(Miroņa palagā segta kā sagšā. Viņa stāv stīva.)


VELNENES

Lūk, tad tāda!


VELNI

Skaista! skaista!


VELNENES

Lūk, šiem skaista! Kas tad mēs? Vedat veci! Tas dzīs prom.

(Vairākas skrien pēc Trejgalvja.)



TOTS

(Sauc klusi.)

Lelde! Lelde!


LELDE

(Sakustas un lēni paiet trīs soļus uz priekšu; viņa iet stīvi; bez liekšanās. Tad viņa apžilbst un lēni paceļ vienu roku aizklāt acis.)


VELNI

(Klusi.)

Zārka tumsas iznākusi - Acis žilbst pekles gaismas.



(Ieskrej aši T r e j g a l v i s, apkārt skatīdams, viņam pakaļ K u n g s.)


TREJGALVIS

Kur tad šī ir? Kur tad šī ir?

(Ieraugot Leldi, apjūk un paliek kluss.)

Nu, tu velns! - Tā ir gan -!


LELDE

(Lēni apgriežas atkal uz zārka pusi un taisās iet atpakaļ.)


TOTS

(Iekliedzas paklusi.)

Vai! vai!


VELNI

(Klusi.)

Iet! iet!


TREJGALVIS

(Arī klusu.)

Pirmā nakts negulēta: Ir vēl viņa savas vaļas, Nevar velni viņu turēt. Lai vien iet!


KUNGS

(Skaļi.)

Pag, pag! ē!


VELNI

(Sagrābj Kungu klusi un nobīda pie malas.)


VELNENES

(Nikni, bet klusu.)

Ej sev! ej sev! Kam šīs vajga?


LELDE

(Iet atkal lēni soli atpakaļ.)


TOTS

Lelde, vai man! Neej atkal - Atpakaļ uz mūža māju.


LELDE

(Apstājas.)


TOTS

Es tev gribu ceļu šķirt Atpakaļ uz mīļu sauli!


VELNI

(Klusi.)

Ha, ha! atpakaļ uz sauli! Pati zina: to jau nevar. Neklausās spēlmaņjoku.


TREJGALVIS

Zārkā iegulsies uz muti, Tad nekad vairs nepiecelsies.


TOTS

(Izsamisis.)

Vai man! vai man! - Ko lai daru?

(Piepeši ķer savu kokli.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitiņ' -


LELDE

(Apgriežas atkal.)


VELNI

(Pārsteigti, klusi.)

Atkal nāk!


TREJGALVIS

(Tāpat.)

Nu, tu velns! Kas šim devis tādu dziesmu?

(Domīgi, bailīgi.)

Vai man, manu treju galvu!


TOTS

(Turpina meldijas otru pusi.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti Ar vien' daiļu meitiņ' -


LELDE

(Nāk soli uz priekšu.)


TOTS

(Dzied.)

- Ar vien' daiļu meitiņ' -


LELDE

(Vēl aizmiegtām acīm, lēni ver muti kā ar pūlēm, tad itin klusi dzirdas vārdi.)

- Vai! es deju - nepabeidzu - - Nesauc vairs - kā es iešu? - Manas kurpes - atrisušas - - Kas man aizsies - kāju saites? -


VELNI

(Brīnēdamies. )

Ak ta - Ak ta - kluso balsi!


TOTS

(Paiet soli uz priekšu.)

Aizsasiešu - kāju saites, Lai tās kurpes ved uz dzīvi!


VELNI

Ko šis atkal min par dzīvi!


KUNGS

(Spiežas atkal priekšā; uzpūtīgi, bet tomēr bailīgi un klusi.)

Kalpo, spēlman, aizsien kurpes!

(Uz Leldi.)

Nāc nu, meit, uz kāzu deju!


LELDE

(Atkal griežas prom uz zārku.)


KUNGS

Ekur! neklaus'.


VELNI

Aiziet!


VELNENES

Aiziet!


TOTS

(Klusi, nikni uz Kungu.)

Ellē ej tu!


KUNGS

Kur man kāzas?

(Velni viņu atkal aizbīda.)


TOTS

(Dzied.)

Nebija, nebija Vēl ne puse naktis -


LELDE

- Iet tā spēlīt' pušu -


TOTS

(Dzied.)

- Es tev pirkšu jaunu!

(Runā.)

Dod man dzīvu matu stīgu, Spēlēšu tev dzīvu dziesmu!


LELDE

Ko tu mani augšā cel? Zemes durvis nevar vērt.


TOTS

(Aši.)

Ko tu vaidi, Trūdu Milda? Varu vērt, - gribu vērt! Nāves ežas pārstatīšu!


LELDE

Manas ilgas iet uz dusu: Mīkstas cisas zeme klāj, Cieši sedz nāves palags, Pretī sniegsies rožu saknes, Krūtīm apkārt lieksies liljas, Acīs ziedēs vijolītes.


VELNENES

(Klusu.)

Labu nakti! labu nakti!


TOTS

Ha, ha! dusa! - Ļauna vara Raus ik nakts tavas puķes! Liks tev matos zemes smaku, Kaisīs zobos smilšu graudus, Tevi pašu dancinās, Līdz tev tārpi birs no pieres!


LELDE

(Ievaidas.)

Ai! A-i!


VELNENES

(Smejas klusi.)

Bir! bir! bir! Bir! tārpiņu sabaidījās!


TOTS

(Uzstājas Leldei.)

Dzīvu matu! - Glābšu tevi, Dzīvē atkal aizvedīšu!


VELNI

(Uztraucas, bet vēl klusu.)

Ko šis grib? Dzīvē vest?


VELNENES

(Uz velniem.)

Klusat! Joks tik! - Pati negrib.


TOTS

(Nemierīgi.)

Aši! - Dzīvē - iesim abi!


LELDE

Nevar - dzīvē ira Zemgus -


TOTS

Ir bez viņa - dzīvei telpas, Vai viņš spēja - tevi glābt? Izjaust jele?


LELDE

Ai - es arī - Neiespēju - izjaust tevi - Kauns no tevis -


TOTS

(Piepešā uzliesmojumā viņai tuvojoties.)

Mīļā, nāc! Turpināsim sākto deju!


VELNENES

(Aši.)

Tā tev mīļā?!


VELNI

(Skaļi.)

Šis to ņems?


VELNI UN VELNENES

(Tāpat viens caur otru.)

Zārkā! zārkā! - Tārpos ej! - Ne tev dejā locīties! - Lokies, tārpu kutināta! - - Grozies, skudru rubināta! -


LELDE

(Rokas izstiepusi, lēni iet pie Tota.)


VELNENES

(Uztraukušās skraida; Dzīvžņauga un Sērdedze no muguras puses pieiet pie Tota, kurš izstiepis rokas pretī Leldei, un izbāž galvas caur viņa padusēm, pretī ņirgādamās Leldei.)

Nāc nu, dūjiņ! - Nāc pie mums!


LELDE

(Sabaidās, iekliedzas.)

A-i! Toti! - Neiespēju - Izjaust tevi -

(Aizgriežas, iet atpakaļ, rokām aizsegusi acis.)


TOTS

Vai man! Matu!

(Uz velnenēm.)

Tik jums sāncense: lai ir!


VELNENES

Nē, lai dzīvo!


VELNI

Nē, lai mirst!


TOTS

(Dzied.)

Neraudi, neraudi, Manu mīļu meitiņ -


LELDE

Nesauc dejā! - Kā es iešu! Manas dzīslas atrisušas - Iztek asins - kas dos asins?


TOTS

Kas tās dzēra, tas lai dod! Matu! Matu!


LELDE

Še tev mats!

(Tots ašāk par velnenēm paspēj satvert pasniegto matu.)


TOTS

(Gavilēdams.)

Lelde, Lelde! glābšu, glābšu! - Ej un ejot neapgriezies!


LELDE

(Iet atpakaļ uz zārka pusi, bet atmuguriski, nenogriezdama skatu no Tota.)


TOTS

(Piepeši, jaukdams dziesmas.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti - Virsuztupis saulei - Vecam velnam -

(Runādams.)

Velnu dziesmu! velnu tiesu! - Oi! o-i! o-i!


VELNI

(Līdzi līksmi.)

Uhru, uhru! uika, oi!


TOTS

(Sasauc.)

Tiesā! tiesā! Soģis sauc! Kungs lai nāk!


KUNGS

Kas man tiesa?


TOTS

Sakat, velni: - kurš še soģis?


VISI VELNI

Spēlmans! spēlmans!


TOTS

Kāzas! hoi! Kungs, tu turpu stāj pie zārka!


KUNGS

He, he! Kāzas? - Cita lieta.


LELDE

(Atiet zārkā atpakaļ.)


TOTS

Muļķi! - Brūtei jādod balvas, Dod tās trijas asins lāsas!


VELNI

Ha, ha! labi!


KUNGS

To tik ne!


TOTS

Nebūs kāzas.


KUNGS

Lai tad nau.


TOTS

Aidā! velni! Dakšas klāt! Izņemat tās trijas lāsas!

(Velni aši paklausa.)


KUNGS

Oi man! oi man! To tik ne! Pilns man vēders dārgu mantu: Dārgi sveķi, dārgas smaršas, Balzamīši, vīraciņi - Jums tik salmi vēderā.


TOTS

Dārgākas par dārgo sveķu Ir tās trijas asins lāsas; Šķēržams! šķēržams Kunga vēders!


VELNI

(Priecīgi.)

Ho ho! hu hu! turies, Kungs!


KUNGS

Oi man! oi man: velns tās kāzas!


TOTS

Tverat, tverat asins kāzas!

(V e l n i ar dakšām uzšķērž Kunga vēderu, izbārstīdami dārgas mantas, kuras Kungs pūlas satvert. Piepeši paspīd trīs dzirksteles - asins lāsas. Tots metas viņas ķert, bet viņas nokrīt zemē un sāk degt, un kūpēt.)


LELDE

(Iesaucas.)

A-i! a-i!

(Pazūd zārkā, un zārks top aiznests.)



VELNI

O-i! o-i! uhu! uhu!


KUNGS

(Aizbēg no degvietas, metas zemē, lūko sagrābt.)

Asins dzira, mana dzira! Turat! turat! ķerat, ķerat! Oi! deg rokas! oi man, nevar!

(Bēdīgi.)

Dzira beigta, dzīsla beigta, Sudrabstīpā kāja stīva! Tās tās kāzas! Pag' tu, spēlman!

(Aiziet.)



TOTS

(Ironiski.)

Zeme, zeme! Tu ņem lāsas? Gribēju tev atdot dzīvi, Tu ņem labāk: sīkas lāsas!

(Kliedz dusmīgi.)

Zeme zog! apzog bērnus!


TREJGALVIS

Nekliedz, spēlman! zemei tiesa: Visi esam zemes bērni: Miroņi un velni arī. Cietas nāvei robežstīgas: Nemirstami velns un mirons, Tikai cilvēks, tas ir mirla! Vai tam! vai! Kurš top cilvēks! Mirla mirst - ļauj tam mirt!


TOTS

(Spītīgi.)

Nemirt! nemirt! Nāves ežas Šauras tapa - jāizpleš!

(Nikni sauc.)

Zeme, atdod zagtu mantu!


TREJGALVIS

(Lēni.)

Dzīve dodas tik pret dzīvi.

(Klusi smejas.)

Ha, ha! ha, ha! Taču tevi dabūsim!


TOTS

(Neklausās, sauc.)

Zeme, zeme! atdod, zeme! Es ne]aušu miera tevim! Smiltis speršu! dobes dēšu! Gan tu mani pieminēsi! Atsaucies! Atsaucies!

(Sper zemi ar kājām.)


VELNI

(Smejas, bet bailīgi.)

Ha, ha! ha, ha! - Oi! o-i!



(Padzirdas kā tālas balsis; dūcieni zem zemes.)


VELNI

(Piepeši apklust, un apkārtējie aizbēg.)

Uh! - uh! - uh!


BALSIS NO ZEMZEMES. VIENAS

Asins liesmas sveļ, Mirušos mierā ceļ -


CITAS

- Zeme dod Bērnu daudz - - Neņem vien, Pretī dod - - Ņem, ņem, ņem - Lejam, lejam, lejam -

(Apklust, bet vēlreiz dūciens.)


TOTS

(Uztraukts.)

Kas par balsīm? - Kas par brīnu!


TREJGALVIS

(Atžilbdams.)

Klusi! briesmas! pasarg velns!


TOTS

Ko tie ņem? Ko tie lej? Ho, ho! Tot!


TREJGALVIS

(Apmierinājas.)

Nogrimst! - Uhra! Vieglāk top!

(Velni atkal sanāk tuvāk no kaktiem.)



(Ieskrien aizelsušies B l u ķ a k ā j a, S l o t a s k ā j a un V e l n a z ē n s; tikko spēj izrunāt.)


VISI TRĪS

Am, am! - Eu, eu! - vau, vau!


VELNI

(Smejas.)

Aizelsuši kurti rej!


VELNA ZĒNS

Klau! klau! draud!


SLOTAS KĀJA

Lab' nau! lab' nau!


BLUĶA KĀJA

Puš' rau! puš' rau!


TREJGALVIS

Ko šie rej? Ko šie sauc?


VELNI

Aši gan ir atpakaļ! Trīsreiz zemei apskrējuši!


SLOTAS KĀJA

(Vēl aizelsies.)

Būt' - būt' - aš' atpakaļ - Būt' - būt' - Bluķis - aš' - braucis.


BLUĶA KĀJA

(Tāpat.)

Pats - slot' - lauk' - slauk' -


VELNA ZĒNS

Klau! klau! bail - draud!


TREJGALVIS

Kas tev draud? Kā tev bail? Nu neviens nedzen jūsu.


BLUĶA KĀJA

Ve - ve - velni - lab' nau! Dzīvs te, rijā - smaka nāk - Jau līdz ellei - kur jums deguns? -


VELNI

(Arī uztraukti.)

Jutām, - jutām sen ko dzīvu!


VELNA ZĒNS

Spēlmans dzīvs!


BLUĶA KĀJA

(Viņu pārtraukdams.)

Pag, to vēlāk! Bij še jaunmirēja?


VELNI

Bij - Nu jau projām.


BLUĶA KĀJA

(Svarīgi.)

Daudz ko, - projām. Nezinat, ka grēks un sods?


SLOTAS KĀJA

(Tāpat.)

Tā var postīt visu pekli!


BLUĶA KĀJA

Kas to ļāva?


VELNI

Trejgalvainais.


BLUĶA KĀJA

(Draudēdams Trejgalvim.)

Raus tev visas trejas galvas! Vārīs pekles kāpostos!


TREJGALVIS

Lielo Bluķi! Bluķa kājā Iešļūcis tev viss tavs prāts!


BLUĶA KĀJA

Lutrain, kur tev velnu darbi? Pūdams pūpēds smakdams sēd!


TREJGALVIS

Lādi, Bluķi! Apsmērē Pats ar savu žulti muti!


SLOTAS KĀJA

Kas to veda?


VELNI

Spēlmanīts.


BLUĶA KĀJA

Raujat pušu! Šķēlēs griežat!

(Velni sāk trokšņot.)



(Ienāk vilkdamies K u n g s.)


KUNGS

Raujat to tur!

(Uz Totu rādīdams.)

Vainīgs tas! Es jau zināj' - dzīvs ir dzīvs!


SLOTAS KĀJA

Kam tad vedi? Gribēj' Leldes! Nu tev Lelde pekles pannā!


KUNGS

Nē! man kauli tā jau tvīkst!


BLUĶA KĀJA

Vienā krāsnī visus trīs!


VELNI

Žakstu! šļakstu! tad būs ēsma!


BLUĶA KĀJA

(Lielīgi.)

Tagad es par veco būšu!


TREJGALVIS

(Mierīgi smīn.)

Nebe jūs nu veco ceļat!


VELNI

(Šaubīdamies.)

Spēlmans soģis!


BLUĶA KĀJA

Dzīvs iri' Ko? Ķerat!


KUNGS

Ķerat!


TOTS

(Met velniem, kas viņam uzbrūk, acis saujiņu trūdu.)

Še jums!


KUNGS

(Aizbēg.)



VELNI

(Atbēg atpakaļ, vaidēdami šķaudās.)

Vai!


BLUĶA KĀJA

(Šķauda.)

Trūdu smaka! - Nevar! - Šķaudas! Ķerat! ķerat!


TREJGALVIS

(Smejas.)

He, he! Bluķi! Tas tik velns! Spēlmanelis!


VELNI

Nedzīvs! nedzīvs! - Kaut i dzīvs!


TOTS

(Sajuzdams savu spēku, nicīgi.)

Ha, ha! spaļi! - Jā, - es dzīvs! Domājat, man jūsu bail?


VELNI

(Saceļ lielu troksni, dusmās kauc.)

Au-u! au-u! urlu, urlu!


TOTS

Kaucat! kaucat! - Kā vēl kauksat! Pekli, teicu, - izpostīšu! Ira manim te vēl darbs, Pēc tad visi: brauc pa ceļu!


TREJGALVIS

(Uz Totu.)

Tas tik velns! spēlmanīts! Kāds tad tevim vēl te darbs?


BLUĶA KĀJA

(Uz Totu.)

Izdzīt mūs?! Lielies, muļķi! Izdzīt mūs: - spēj tik tad, Kad mēs paši sakām vārdu.


TREJGALVIS

(Aši sauc.)

Neteic! neteic!


BLUĶA KĀJA

(Uzpūtīgi.)

Šis man kungs?! Mājās! Mājās! Atpakaļ ne!


TOTS

(Smejas.)

Ha, ha! ha, ha! muļķis Bluķis! Iegribēšu: teiksat paši.


VELNI

(Ironiski.)

Gaidi, gaidi! teiksim paši!?

(Priecīgi trokšņo.)



(Ielien atkal K u n g s.)


BLUĶA KĀJA

(Liek velniem atkal uzbrukt Totam.)

Ķerat, velni!


KUNGS

(Uz Totu.)

Dod man asins! dod man brūti! Dod man manus dārgos sveķus! Nu es tevim atdarīšu, Kad tev sāka plāni iet.


TOTS

Laikā nāci, tevis vajga: Kungs, tu arī drusku dzīvs, Labāk turi manu pusi!


KUNGS

Nē, es tevi - apēdīšu!


TOTS

Ko nu es tev? Ir kas gardāks. Zinu kāzas, zinu brūtes; Došu dzert asins dziru.


KUNGS

(Iesmejas kāri.)

He, hei asins!


TOTS

Allaž jaunas! Vēders būs tev pilns kā bungas: Sveķu nebūs, - jaunas asins!


KUNGS

(Piepeši.)

Hurra! hurra! juhhei!

(Ķer sev pie rīkles.)

Oi!


TOTS

Aizrijies no liela prieka! Uzsist?


KUNGS

Nesit!


TOTS

(Sit Kungam ar nolūku stipri uz muguras, kamēr tam izlec no mutes balts mazs pirkstiņš, kuru Tots tūdaļ grābj un iebāž sev azotē.)


TREJGALVIS

(Iesaucas.)

Ķerat, velni! aši! aši!

(Tad dusmīgi.)

Ak, jūs lempji! Svētais kumoss! To būt' ķēris! Muļķi Bluķi!


KUNGS

(Sāk dikti vaimanāt un žēloties.)

Oi, o-i, oi-oi, i-i-! Pirkstiņš, pirkstiņš, oi, mans pirkstizņš! Cieši paslēpts man aiz ūkas! Bij i manī kas bez vainas! Kas i mani galā glābtu: Mazais pirkstiņš - manis nokosts Nevainīgam zīdāmbērnam! Kas nu tagad izpirks mani?

(Aiziet.)


VELNI

(Gavilē.)



TREJGALVIS

Ak, tu sērs! zibens velns! Mums kumosu izraudams.


BLUĶA KĀJA

Ko šis Kungam nodarīja?


TREJGALVIS

(Pārsmejoši.)

Grib būt vecais! Nesajēdz.

(Uz Totu.)

Mums tu tomēr neizbēgsi.


VELNI

(Uz Totu, trokšņodami.)

Nu, tu turies!


VELNENES

(Notālīm.)

Vai nu! vai!


TOTS

Vēl viens darbs, tad jums gals!


TREJGALVIS

Zibens velns: pats tu ķerts.


TOTS

(Nicīgi uz velniem, kas viņam tuvojas.)

Mani ķers - sīkie velni?! Tik Trejgalvis - velnu suga, Jūs tik pekles saslaukumi! Visus jūsus izārdīšu.


TREJGALVIS

(Lēni.)

Izejas tev, spēlman, nava.


TOTS

(Spītīgi.)

Ha, ha! nau? - Parādīšu.


TREJGALVIS

Es nezinu, kas tev prāts, Izejas tik nau uz dzīvi: Sauc vai mirļus palīgā, - Klau, ko teikšu: ātrāk mirsi!


BLUĶA KĀJA

(Drusku mazāk lielīgi.)

Ko tur tērzēt? Pušu raut!


TREJGALVIS

(Pārsmejot.)

Rausim, rausim! - Trijas galvas Vairāk der par Bluķa kāju.

(Uz Totu.)

Spēlman, gudris esi, veiklis, Velnīgāks ne mūsu velni, - Žēl man: sapūs tava galva.


TOTS

Sapūs galva, paliks Lelde.


TREJGALVIS

Visi sapūs, velns tik ne.

(Svarīgi, piepeši.)

Es par velnu tevi celšu!


VELNENES

(Gavilē, notālīm tuvodamās.)

Ijla, ijla, ijla! li!


VELNI

Au-u, au-u! raujat, cepat!


TOTS

(Nicīgi, izaicinoši.)

Lielais gods! - Ašķ gali! Pušrāvēji, jēlrijēji, Vēdervelni, gremotāji, Cūkas galvas, bluķu kājas, Sešu roku velnu vēzis, Zilgansejnieks - maitas muša, Vecas modes kazu kājas, Velniem sikspārneļu spārni! Zaļi nagi aizpuvuši, Mutēs vārdi siekaloti


VELNI

(Dusmās kauc.)

Au-u, au-u, rausim, rausim!


TREJGALVIS

(Uz velniem.)

Paga, spēlmans neizbēgs, Raut būs laiks.

(Uz Totu.)

Runā, spēlman!


TOTS

(Mēda.)

Runāt, runāt! - pabirumi, Sāji, stulbi garlaikuļi!


TREJGALVIS

Labi! labi!


TOTS

(Ironiski.)

Labi, saki?

(Tad tāpat nicīgi.)

Muļķībā jūs ierāvušies Tā kā gliemeži iekš vāka, Lādin ārā neizlādēt. Glumā, siltā ūdenī, Varžu dīķi peldēdami, Paši neprot savu darbu, Nāks, kas pratīs, - kur tad jūs? Tikai tos dzīve veiks.


TREJGALVIS

Tiesa, tiesa!


TOTS

Tie ir velni! Lopus maitā, ļaudīm riebj. Parauj kādu - lieli prieki! Kas veselas tautas rauj? Zobiem kož ģintu ģintis, Apēd galvas, apēd kājas, Apēd vidu gabaliem! Vēl no nagiem izsūc dvēsli! Tādi nāks, kur tad jūs? Tik ij tos dzīve veiks.


TREJGALVIS

Klausat, velni! Tas ir velns!


VELNI

(Domīgi.)

U-u! u-u!


VELNENES

Ijla! ijla!


TOTS

(Uz Trejgalvi.)

Ko tu manim solīt vari?


TREJGALVIS

To es varu tevim solīt: Topi mums velnu v e c i s.


VELNI

U-u, u-u, u-u, oi!


VELNENES

Ijla, ojla, ijla, li!


BLUĶA KĀJA

(Ņirdzīgi.)

Kur tad Trejgalvs?


SLOTAS KĀJA

Kur tad Bluķis?


TREJGALVIS

Es jau vecs, miera gribu: Nesu trejas mūžībeles, Palaižas jau mani velni.


BLUĶA KĀJA

(Ņirdzīgi.)

Pašam dēls dzīvē gāja, Ha, ha, ha, ha!


TREJGALVIS

Vai man, jā! Spītnieks, ārgals - tāds kā tu.

(Uz Totu rādīdams.)

Mīl tam labāk ģintās maiņu Mirt un dzīvot, nekā nemirt Nepārtrauktu vienu gaitu. - Tu pa jaunam valdi velnus: Es tev došu divas galvas, Dusēšanai tiks man vienas.


TOTS

Ko man tavas divas galvas? Mīl man labāk: dzīvot, mirt! Jūs vairs briesmas nepazīstat. Tur tik prieks, īsāks laiks. Reizi bijāt visam pretņi, - Kas jūs tagad? - Es nu būšu Pretvelns, pretdievs, pretcilvēks, Vecam pretnis, jaunam labs. Es jums tagad došu briesmas.


TREJGALVIS

Kaut tu, spēlman, dažu zini, - Cilvēks nespēj zināt visu, Vilsies tava zināšana! Tu gribēsi mūžam būt, Pašam būt, vienam būt!


TOTS

(Lepni.)

Es i mirējs nenomiršu: Mūžam paliks manas spēles.


TREJGALVIS

Spēlman, spēlman, žēl man tevis, - Vijas tava zināšana: Kaut i paliks tavas spēles, Nebūs tāda, kas prot spēlēt.


TOTS

Katris pratīs.


TREJGALVIS

Spēlman, spēlinan, - Žēl man tevis, žēl man sevis: Nezin velns, nezin mirons, Kur man dēls? Kur man dēls? Tūkstots gadi pagājuši. Tu man būtu dēlā bijis!


TOTS

(Klusi.)

Lelde.


TREJGALVIS

Vai tu izvēl' mazo daļu? Spēlman, klaus'!

(Klusi, ar visu dziņu.)

Kad tu pats tas dēls man esi?


TOTS

Vai man! vai man!

(Nokrīt pie zemes; par brīdi, paceldamies kājās.)

Pasauli sev jaunu ceļu: Treju laiku mana dzīve, Treju galvu mana dziesma: Tā, kas ir, kas bij, kas būs. Pretnis visam - es tas esmu, Pretnis! - Iešu.


TREJGALVIS

(Lūdzoši.)

Neej, dēls!


TOTS

Oi!


BLUĶA KĀJA

Virsū! virsū!


VELNI

(Uzbrūk.)

Urla, urla, urla, lu! Abraka, šabraka, Kuļamie kūļi! Triku traku, triku traku! Spriguļi klaukš!


TOTS

(Atgaiņādamies.)

Miroņi! miroņi!


VELNI

(Piepeši.)

Uuuu - i -

(Apjūk pārstāj uzbrukt; iestājas piepešs klusums.)



(Dzirdas tālas balsis kā no zemzemes.)


BALSIS

A-i, a-i, a-i!


VELNI

(Pa malām salīduši, bailīgi gaida.)


TOTS

(Skaita.)

Miroņi, miroņi, Ceļaties augšā! Aizdegat, aizdegat Miroņu svecīti!


BALSIS

(Tuvāk.)

A-i! a-i! a-i!


VELNI

(Atgriežas atmuguriski un saliecas.)

Uh! uh! uh!

(Aptumst.)



(Iznāk m i r o ņ u p a r ā d ī b a tumsā ar piepešu palsu, nespodru gaismu.)


MIROŅI

- Ņēmi - lāsas ņēmi - - Lējām, sveci lējām - - Svece deg - - Tumsa bēg - - Miru ceļ - - Dzīvu sveļ!

(Miroņu parādības vidū paspīd maza svecīte ar spožu gaismu.)


TOTS

(Ieraudzīdams svecīti.)

Svels! Kad tik mīļo cels.

(Viņš metas klāt pie svecītes, bet apdedzinājies atlec atpakaļ.)


MIROŅI

Miru visu augšā sveri, Tad i savu mīļo tveri!


TOTS

Visu miru augšā svēršu!

(Metas atkal pie svecītes, bet atkrīt atpakaļ un pakrīt, bet tūdaļ atkal ceļas.)


MIROŅI

Priekšā treji guņi -- - Mīla, pekle, nāve, - Trejkārt mirt - - Citā mirt - - Dienai lemt -


TOTS

(Nepacietīgi ieskandina kokli, pārtraukdams miroņu dziesmu.)

Garas runas, gari vārdi: - Ņemt.

(Metas atkal uz miroņu svecīti un grābj to.)


MIROŅI

(Žēli.)

Ai! a-i!

(Miroņu gaisma apdziest, paliek tik mazs spožumiņš.)


TOTS

(Gavilējoši.)

Iznesīšu jūsu sveci Dienā sauli sveicināt. Celšu Leldi, celšu jūs; Nekuls jūs jauna vara, Saule žēlos visus līdz!


MIROŅU BALSIS

(Tumsā, kad nodziest i pēdējs mazais spozumiņš.)

- Tevi ne - - Mūžam viens - - Kopu balss - Laika gals -

(Apklust, paliek tumsa, iestājas parastā gaisma.)


TOTS

(Jautris, apmierināts.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti - Nu jūs, velni, sveiki!

(Taisās uz iešanu.)


TREJGALVIS

(Sparīgi, skaļi.)

Ho, ho! stāvi! Turat, velni! Nu ir pretnis! Zobiem laiks!


BLUĶA KĀJA

(Norūc.)

Pats palaidi zobiem laiku.


TOTS

(Mierīgi.)

Kas spēj pretī miroņsvecei?


TREJGALVIS

Mirst, kas ņem miroņsveci!


TOTS

Darīts darbs, darbnieks iet. Tev kas rūp? Turies pats. Manim deg - velniem vairāk. Nu jums briesmas uzlaidīšu.

(Iet pie velniem.)


VELNI

(Bēgdami.)

Uh, uh, uh! - Uh, uh, uh!


TREJGALVIS

Krāsnī dzenat!


VELNI

(Pūlas dzīt Totu uz krāsns pusi, bet bēg no sveces.)


BLUĶA KĀJA

Nebēdz nost!


TOTS

(Tuvodamies.)

Nebēdz nost! Bluķa kāja!


BLUĶA KĀJA

(Bēg.)

Uh, uh, ui!


TOTS

Ha, ha! ha, ha!


TREJGALVIS

Ķerat kārti - abi gali! Krāsnī dzenat!


VELNI

Uhru! uhru!

(Paņem kārti, kurā saķeras velni abos galos un rauga tā atspiest Totu uz krāsns pusi. Bet kārts pārdeg pušu un krīt no Tota miroņu sveces.)

Uh, uh - krīt!


TOTS

Krāsnī paši!


VELNI

(No Tota dzenāti.)

Au! no rijas laukā slauka!


BLUĶA KĀJA

Velnu astes kopā sienat.


VELNI

(Tā dara, bet gaudodami bēg dedzināti.)

Ui, ui, i-i! Ui, ui, i-i!


TREJGALVIS

Mira vien tik spēj pret miru, Krāsnī viņu iedzīsat Ar miroņu spriguļiem!

(V e l n i ķer priecīgi pēc miroņspriguļiem, miroņu kauliem un uzbrūk ar tiem Totam. Pār miroņspriguļiem miroņsvece nespēj. Tots top atspiests atpakaļ.)


VELNI

(Gavilē.)

Uhru, ojla!


TOTS

Gudrais vecis!


TREJGALVIS

Tev izejas, spēlman, nau.


TOTS

Vai tiem mēsliem mani veikt? Spēļu prāts, Palīgā nāc! Spēju brāļi, Neesat tāļi!

(Piepeši gavilē.)

Ailā, ira! spēju brālis. Saules spēlman, spēlē tu!

(Dzied.)

Ko tu guli? ko tu guli? Gailīti man'?

(Pakaļdarīdams gaiļa dziesmai.)

Rījkur, kur rīj'! Rījkur, kur rij'!

(Iedziedas gailis, kuru Totam bij atnesis Neredzīgais.)


VELNI

(Galīgi uztraucas un skrej, viens caur otru bēgdami.)

Uh, uh, ui! Uh, uh, ui!


TREJGALVIS

(Pats uztraukts, pūlas saturēt.)

Ko šis jūs viļ? Vēl jau nau rīts! Ostāt, vai aust?


VELNI

(Osta, viens, otrs.)

- Uf, uf - nau vēl asās smakas! - - Uf, uf - neķeras vēl rīklē! - - Uf, uf - negriež degunā! - - Uf, uf - nekutina šķaudas! -


TREJGALVIS

Uhru, virsū! uhru, aši!


VELNI

(Metas Totam virsū ar izmisušu straujumu.)

Uhru! uhru! ujla, uh!


TOTS

(Dzied otrreiz gaiļa dziesmu.)

Rījkur, kur rij'! Rījkur, kur rīj'!

(Gailis vēl nedzied, un velni sāk jau priecīgi trokšņot.)


VELNI

Uhru! uhru! ujla, lu!


TOTS

(Paķer kārti un nogrūž no ārdiem gaili zemē, tā ka tas, klaigādams un ķērkdams, noskrien klonā pašā velnu vidū.)


VELNI

(Lielās izbailēs un piepešā apjukumā rauga bēgt uz visām pusēm.)

Uh, uh, ui, i - - - Bēdz tik, kur redz'! Vej, kur lai skrej?


TREJGALVIS

(Lielā niknumā skaļi kliedz.)

Spaļu velni! Cūku galvas! Atpakaļ, ē! atpakaļ, ē!


TOTS

(Vēl skaļāk.)

Mājās, mājās! Atpakaļ nē!


VELNI

(Izmisumā un apjukumā.)

Mājās, mājās! Atpakaļ nē!


TREJGALVIS

(Pārskaities, sāk lādēties.)

Trejdeviņi mēslu velni! Paši sevi dzenat prom!


VELNI

(Viņam garām un pāri bēgdami.)

Bēdz, veci! ui! Bēdz, veci, ui!


TREJGALVIS

(Putodams.)

Zili, zaļi uguns lāsti!


TOTS

(Smiedamies.)

Veci, izeja tev ira!

(Uz Trejgalvi, kurš top no bēgošiem velniem līdzi aizrauts.)


TOTS

Ha, ha, ha! ha, ha, ha!

(Aptumst.)


(Priekškars.)


CETURTAIS CĒLIENS




K a u l u k a m b a r ī. Skaliņš nodedzis, uz beigām vāji kvēlo. L e l d e savā zārkā tikko saredzama.



(Ienāk T o t s ar miroņu svecīti rokās. Skaliņš tūliņ uzliesmo gaišāk, bet palsā, nespodrā miroņu gaismā.)


TOTS

(Smejas uzvaras priekā, pārmērīgi.)

Ha, ha! ha, ha! ha, ha! ha, ha! Visi velni aizvēkšēja Savos tumšos dzijumos! Zili, zaļi uguns lāsti!

(Skatās apkārt.)

Skat! ij dzisis skaliņš deg! Liesmas uzcel uzvarētājs! Uzcels, Lelde, arī tevi.

(Viņš pieiet pie Leldes zārka.)

Nāci, celies, mana Lelde!

(Kad nesagaida atbildes.)

Nebaidies otras nāves! Nu ne zemei nau tā spēka: Nu man rokā miroņsvece, Jaunā dienā tevi vest. Izdiesim nu sākto deju Zemei pāri, nāvei pāri!

(Viņš paskandina savu kokli.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru nakti -

(Viņš pieliecas pie Leldes, bet vēl nesagaida atbildes.)

Ā! tu guli vēl to miegu.

(Lepnā, vēl saceltā uzvaras sajūtā.)

Visam pāri mana roka: Gribu - guldu, gribu - ceļu.

(Skaita.)

Miroņsvecīte, dedz! Guloša actiņa, redz!


LELDE

(Paver acis, bet nerunā un neceļas.)


TOTS

(Gavilējoši.)

Ho, ho, veras dārgās acis!

(Skatās gulošā Leldē.)

Ko nevizat vizumā?

(Pacilā Leldes roku.)

Lokās dzīvi loceklīši, Stingi nau - - ir tik gurdi?

(Šaubās, pats sevi drošinādams, ar pārmērību.)

Ho, ho! vēl - baiļu tverti! Ho, ho! dūjiņ - m a n u dūjiņ!

(Uzstājas.)

Ho, ho! runā! saki manim! Smaidi jele, ko tu blendi?


LELDE

(Klusē un skatās ar tukšu, plašu skatu.)


TOTS

(Pieliecies pie Leldes lūpam, piepešā izmisumā.)

Lelde! Lelde! - Lūpas aukstas! Vai miroņi māna mani? Visas cīņas pazaudētas?

(Atkal spītībā sasliedamies.)

Mūžam cīņa nevar zaudēt! Mūžam nebūs miroņiem Leldi pīšļiem apputināt! Jūsu pašu miroņsveci Acis es jums svilināšu! Ārā raušu jūs no kapa, Izplēsīšu noslēpumu! Nu tu, Kungs!

(Viņš aizsteidzas.)



(K u n g u k a p u n a m s. Patumša gaismiņa no kapa lampas. K u n g s guļ savā zārkā.)



(Ienāk T o t s aši, atstādams durvis pusviru; gaismiņa uzliesmo spožāk, bet viss paliek tikko saredzams.)


TOTS

(Skaļi.)

Aidā! Kungs! - Ko, jau guli? Ne vēl ausma acis dur, Ne vēl troksnis ausis plēš, Ne vēl rīts rīkli rauj.


KUNGS

(Īgni.)

Liec man mieru! Vāķies prom! Es tev rīkli raušu pušu!


TOTS

Ha, ha! dusmīgs?


KUNGS

(Pieceldamies zārkā sēdus.)

Šis tas? Spēlmans? Ko šis iedrīkst nākt vēl šurpu?


TOTS

(Mierīgi.)

Nu, es šurpu nāku gulēt.


KUNGS

(Dusmīgi spiedz.)

Manā zārkā? Ārā, mirla! Gulsties grīdā, žurku grauža! Ārā, prom no manas velves! Pūsti ārā, putnu knābjams, Durstāms saules karsto pīķu!

(Aizraujas, spiegdams.)


TOTS

Lēnām! lēnām!


KUNGS

Dusuls māc. Ne vēl tā bij tevi lādēt! Kur mans kumoss? mana dzīsla?


TOTS

(Rāda uz savu kokli.)

Te par stīgu! Gribi dancot? Patrinkšēšu tavu dzīslu.


KUNGS

(Pārskaities.)

Izputē, pīšļu pūznis! Diet, kad trinkšē mana dzīsla!?

(Dusmās aizrāvies, piepeši mana savas kaulu sāpes.)

Satriektas man visas malas; Sudrabstīpa netur kaulus; Zārks bez stīpu kopā gāžas. Dod man dzīslu! - jeb es drāžu!

(Atvēzējas, bet ievaidas.)

Vai man kauli! - Caurvējš velk! Aizdari jel durvis cieti!


TOTS

(Aizdara durvis.)


KUNGS

(Žēlīgā balsī, nespēcīgās dusmās.)

Vēders tukšs! - Dārgie sveši! Nau, kas silda - asins lāsas! Citas solīj'? Kur tās asins? Pats tu asins pilns kā dzīvuls.

(Stenēdams, žāvādamies.)

Kur tas paliek? Velna zēns? Nenāk mani likt uz guļu?


TOTS

Zēns vairs nenāks.


KUNGS

Kas tad tas?


TOTS

Velni padzīti no rijas.


KUNGS

(Brīnās nesaprazdams.)

Rijas? Velni?


TOTS

Šodien es Tādā guļā tevi likšu, Ka tu necelsies!


KUNGS

Vai traks?

(Viņš uztraukumā izlec no zārka laukā.)


TOTS

Nieka nezin. - Vai tu zini, Kā var miru atkal uzcelt?


KUNGS

Zinu.


TOTS

Saki!


KUNGS

(Smejas.)

Ha, ha! Leldi? Pats tu cēli, - neceļas? Neizdevās - ho, ho, hu, hu!


TOTS

Saki drīz! Nava laiks. Gailis dziedās trešo reizi.


KUNGS

(Ironiski.)

Gudris, he, he! - Jāiet gulēt.

(Sit kopā savus kaulus.)

Plak! plak! zēns! - Aši nāc!


TOTS

Ha, ha! ha, ha!


KUNGS

Plak, plaki plak, plak!

(Aiz durvīm dzirdas smiekli.)

Kas tur smejas? Nenāk gan. Velns ir padzīts? Kas tad dzinis?


TOTS

Zinu.


KUNGS

Saki!


TOTS

Kā ceļ miru?


KUNGS

Ha, ha! Plak, plak! Oi man, oi man! Velnus padzīt? - Nevar būt. Vai tad gāžas pasaulsēka?


TUTS

Gāžas.


KUNGS

Nedrīkst! - velnus dzīt!? Pats tu nezin'.


TOTS

Pats es dzinu.


KUNGS

(No bailēm atlec pie sava zārka.)

Pats tu dzini?


TOTS

(Draudoši.)

Teic, jeb es tev -!

(Starpbrīdis.)


KUNGS

(Trīsēdams.)

Briesmīgs vārds! nevar pateikt -


TOTS

Rauj tad tevi -


KUNGS

Teikšu! teikšu!

(Svarīgi, svinīgi.)

Miroņsvece! - Tā spēj celti Briesmas: sadeg visi kauli! Dvēsle pati tulznās tūkst!


TOTS

(Pārsteigts, izmisis.)

Ko tu saki? - Miroņsvece? Tā man ir!


KUNGS

(Lielās bailēs, ielec zārkā.)

Oi man! oi!


TOTS

(Apklust uz brīdi.)

Vai man! vai man! velti, velti!

(Tad atkal cerēdams uz Kungu.)

Celies ārā! Tas nau viss!


KUNGS

Viss ir, viss!

(Kad Tots tuvojas, - aši ceļas.)

Ceļos. Nenāc!


TOTS

Kas tad ir vēl briesmīgāka? Nemelo? Degšu tevi.


KUNGS

(Uztraukts.)

Uj tu, velns tu! pārāks velns! Trūdu traucējs! miroņzaglis! Kapu svētumapgānītājs! Asinssūcis! Kārtībgrāvis!

(Starpbrīdis.)


TOTS

(Nesaprazdams.)

Kā tad? Kā tad? - Pievilts esmu! Neceļas no miroņsveces.


KUNGS

Nemin' sveci! Ej no šenes! Vairāk pateikt man nau ziņas.


TOTS

Kas tad zina?


KUNGS

Nāve nezin. Varbūt dzīve? - Kad ir pārāk?


TOTS

(Nikni.)

Kad necelsat - atriebšos! Sarausaties! izstiepsaties! Nodrebēs miroņpīšļi!


KUNGS

Oi man, oi man, manim ne!


TOTS

Tevim pirmam: tu to ņēmi.


KUNGS

(Lūdzas.)

Diezgan cietu: laid man gulēt!


TOTS

(Nikni smiedamies.)

Gulsti zārkā!


KUNGS

(Bailīgi.)

Ej tu pirmais!


TOTS

(Nikni, ironiski.)

Tu jau kungs, tas gulstas agrāk, Darba ļaudis vēlāk gulstas.


KUNGS

Bail, ka vāku neaizslēdzi, Kā tad celšos asins dzert?


TOTS

Necelsies! nedzert asins!


KUNGS

(Nesaprazdams.)

Kā tad? kā tad?


TOTS

Visi būs Brīvi ļaudis - nesūcami.


KUNGS

(Lūdzas.)

Ļauj jel sūkt! Ņem sev dzīslu Spēlēt, ka ij nāve klausās.


TOTS

Nesūkt asins!


KUNGS

Es tev došu Slēptu naudu pavārtē, Leldes nama pagalmā! Mūžam būsi miesās pilns. Nebirst milti nemaļami - Tevim birs.


TOTS

Nesūkt asins!

(Tuvojas.)


KUNGS

Nenāc! Gulšos. - Atdod jele Paglābjamo kumosiņu! Es tev labu padarīju, Rijā tevi ievezdams, Citā, jaunā pasaulē.


TOTS

Ko tu ļaudīm padarīji?


KUNGS

Dzinu nemigt, pasargāties.


TOTS

Sevim vien tik labu gribot.


KUNGS

Žēlo jele.


TOTS

Pažēlošu, Kad vairs kaitēt neiespēsi; Tad atdošu kumosiņu, Kad es miršu.


KUNGS

He, he! he, he! Nu tad teikšu noslēpumu: Šodien mirsi! - he, he! he, he! Mirst, kas ņem miroņsveci.


TOTS

(Paņem zārka vāku un aizvāž to.)

Guli, maita, ar šo sauli! Vairs tu augšā necelsies!

(Uzsit trīsreiz uz zārka.)

Plak, plak, plak!


KUNGS

(No zārka iekšas.)

He, he! he, he! he, he!


TOTS

Šis vēl smiesies!? Es tev gan! Šodien mirsi! Šodien mirsi! Mirst, kas ņem miroņsveci.

(Starpbrīdis.)

Ha, ha! miršu, - gan: bet kad? Es negribu šodien mirt, Sava mērķa nesasniedzis. Mērķi sniegt, dzīvot vēl!

(Aiz durvīm dzird smieklus. He, he! he, he!)


TOTS

Kas tur smej? Laukā nāc!



(Ienāk V e l n a z ē n s, vēl pabailīgi glūnēdams.)


VELNA ZĒNS

Es tas esmu: Velna zēns! Vai mans Kungs vairs necelsies?


TOTS

Necelsies.


VELNA ZĒNS

(Priecīgi iesaukdamies.)

Uhru! hu! Nu no klaušiem esmu brīvs!


TOTS

Brīvi visi: ļaudis, velni, Brīvs ij tu. - Man ko līdz?

(Stāv domās.)


VELNA ZĒNS

(Paklusi.)

Spēlman!


TOTS

Ej sevi - Esi brīvs.


VELNA ZĒNS

Spēlman, līdzēt - var ij tevim.


TOTS

(Smejas.)

Tā -?!


VELNA ZĒNS

Es visu noskatīju, Lejāk gaida citi velni.


TOTS

Ko tie iespēj?


VELNA ZĒNS

Nesak' vis! Noklausījos: Trejgalvs sūta Velnu gluži - jaunizceptu: Jauniedomu, - tā kā tu! Astes nau, rokas baltas, Tam uz kaklu sīkas sakas.


TOTS

(Brīnīdamies.)

Kas tas tāds?


VELNA ZĒNS

Redzēs. - Pasvilpt?


TOTS

(Neatbild.)


VELNA ZĒNS

Otram galva mugurā: Tas ir viņa vecais brālis. Trešais: vēzis - zelta čaula. Pasvilpt? - U-i! u-i! u-i!



(Ienāk J a u n v e l n s, D u j v e l n s ar divām galvām un Z e l t a v ē z i s.)


TOTS

Ko jūs gribat?


JAUNVELNS

Tevim līdzēt.

(Runā modernā, gribēti ārkārtējā veidā, raudzīdams attēlot spēlmaņa runu.)

Mūs neviens vēl nebij veicis, - Tu mūs veici. Mūs neviens vēl nebij dzinis, - Tu mūs dzini. Tu tas gudrākais, - mēs tevi Gūt par galvu gribējām: Būt par galvu negribēji. Vara tev ij tā par mums, - Dara visu tava roka, Lūdzam tevi: nedzen mūs! Lūdzam: dod mums mūsu tiesu: Gailis reiz tik dziedāj' - mums Bailes nau še būt līdz trešai, Mums ir tiesības -


TOTS

Jums nau: Velni jādzen, lai še būtu Mirušiem ij dzīviem miers.


JAUNVELNS

Vai tad būs gan - miers i tevim?


TOTS

Miers nau tāļš man, - kas tev daļas?


JAUNVELNS

Daļa tāda: varam dalīt: Dod mums Kungu, mēs tev mieru.


TOTS

Kam jums Kungs?


JAUNVELNS

Dot tam algu.


TOTS

Ņemat vien! - Kas man daļas?

(Smiedamies Jaunvelna veidā.)

Dzīve bij tam zaļu zaļa, - Tagad lai ir velnu vaļa.


JAUNVELNS

(Lielīgi - glaimīgi.)

Ak, tu spīdošs valdnieks būtu! Proti dāvāt izšķērdīgi. Parādā mēs nepaliekam: Miru gribi uzcelt?


TOTS

Gribu.


JAUNVELNS

Nebij tevim laimes.


TOTS

Nebij.


JAUNVELNS

Lūk, tik laimes tevim trūka. Lielo darbu veici pats, - Atstāj laimei arī darbu! Lelde dzīvos, - ļauj tik vien; Lai to apspīd laimes saule!


TOTS

A, ā! ā!


JAUNVELNS

Tu sev izcīnīji viņu, - Laimē dzīvo nu ar viņu!


TOTS

Ha! teic mirons: šodien miršu.


JAUNVELNS

Tevim dzīvot saules mūžu!


DUJVELNS - JAUNAIS BRĀLIS

Nu tu redzi: mēs tev draugi.


DUJVELNS - VECAIS BRĀLIS

Draugi, kad vēl tevis nebij!


ZELTA VĒZIS

Nāksi mūsos atpakaļ!


TOTS

Nē, ne mūžam.


JAUNVELNS

Mums ir laika.


DUJVELNS - VECAIS

Pārdod zirgu, - dod ij līdz Pavadiņu!


TOTS

Nesaprotu!


DUJVELNS - JAUNAIS

Dod ij Kunga kumosiņu!


JAUNVELNS

To, kas Kungā nevainīgs, Kas to beigās paglābt spētu.


TOTS

Nē, to turu, - lai tas nekait, Mirdams došu.


DUJVELNS - VECAIS

Nava līgums.


DUJVELNS - JAUNAIS

Solīts ira, varam ņemt.


JAUNVELNS

Lai ij paliek, - atdos pēc: Ilgāk Kungam atalgosim. - Taču spēlmans mūsu būs!

(Patētiski.)

Zemes virsū visā mēs Izplatīsim savu valsti. Zemes dzelmēs valdniekam Nebūs jābrien, - vizēs grezni Zelta saulē pats kā zelts.


ZELTA VĒZIS

Zeltu smejam mēs no dzelmes: Zemes dzelmes, ļaužu dzelmes, Miesas zelts, asins zelts, Sirdis zelts, sāpes zelts, - Visam pāri tava roka.


TOTS

Es neesmu, ko tu ceri. - Nē, ne mūžam.


JAUNVELNS

Mums ir laika. Kad tik tevim būtu laika?


TOTS

Kas tu esi, ka tev laika? - Mirkļa doma, kuru aizmirst.


JAUNVELNS

Spēj tēvs mani izdomāt, Nespēj domu iznīcināt.


TOTS

Tad i manim laika ira: Tad i nenīks mana dziesma.


JAUNVELNS

(Neīstā patosā.)

Nenīks, nenīks! Tev ir laika. Dzīvot tevim saules mūžu!


ZELTA VĒZIS

Laimē dzīvot tev ar mīļo.


DUJVELNS - VECAIS

Topi liels!


DUJVELNS - JAUNAIS

Topi spožs!


TOTS

Ailā, eju!


JAUNVELNS

Ailā, ej! Naidniekus par draugiem vērtis!

(Dod zīmi Dujvelnam.)


DUJVELNS - VECAIS

Plak, plak, plak!


DUJVELNS - JAUNAIS

(Sit plaukstās.)

Plak, plak, plak!



(Saskrien vairāk velnu.)


DUJVELNS - VECAIS

Ņemat nu to! zārkā Kungu!


KUNGS

(Dobji zārkā.)

Oi man, oi man!


VELNI

(Grib atdarīt vāku.)

Vāks ir cieti.


KUNGS

(Zārkā līksmi.)

Ihri, ihri!


DUJVELNS - VECAIS

(Uz Totu.)

Atvāz!


DUJVELNS - JAUNAIS

Atdod!


TOTS

(Aiziedams prom.)

Kas man daļas.


KUNGS

Ihri, ihri!


TOTS

(Aiziet.)



JAUNVELNS

(Klusu.)

Uhru, uhru, spēlmans mūsu, Šodien tevi dabūsim!


KUNGS

(Zārkā skaļi un žēli iekliedzas.)

Spēlman! spēlman!


TOTA BALSS

(Viņpus durvīm.)

Ailā! ailā!



JAUNVELNS

(Uz velniem.)

Ašāk! Kas tas? - Ņemat Kungu!


DUJVELNS - VECAIS

Vāks ir cieti.


DUJVELNS - JAUNAIS

Nevar atplēst.


JAUNVELNS

(Dusmīgi.)

Var vai nevar, - ņemt tūlīt! Drīz dzied gailis trešo reizi.


DUJVELNS - VECAIS

Burvju vārdi, - atplēs pats! Spēlmans krāpis, cieti vēris.


DUJVELNS - JAUNAIS

Kam tu viņam aiziet ļāvi?


JAUNVELNS

(Nicīgi.)

Mana ziņa: veci abi, - Ne jel derat paņemt klēpi.


KUNGS

(Zārkā iesmejas.)

He, he! he, he!


DUJVELNS - VECAIS

Pag' tu, mirla!


DUJVELNS - JAUNAIS

Salauzīšu tavus kaulus!


JAUNVELNS

Muļķi! vai tik mute caurums? Kad ir cieti zārkam mute, Plēšat vaļā otru galu!


VELNI

(Priecīgi.)

Uhru, uhru! - plēšam otru!


DUJVELNS - VECAIS

Aizliegts!


DUJVELNS - JAUNAIS

Nevar!


JAUNVELNS

Ha, bet - iet!


KUNGS

(Zārkā dobji.)

Oi man!


JAUNVELNS

(Ironiski.)

Nekliedz! Drīzi būs!

(Aiziet J a u n v e l n s, D u j v e l n s un Z e l t a v ē z i s.)



VELNI

(Nopūlēdamies ap zārku, plēsdami no dibena dēļus nost, jokodami viens caur otru.)

- Kungs par resnu! neiet cauri. - - Pārāk dzēris ļaužu asins - - Lūdzu, nākat, cienīgs Kungs! - Kungs nau radis pakaļdurvis - - Gan ne dienu, nakti gan -

(Velni, atplēsuši dēļus, velk ārā Kungu kliegdami.)

Nu reiz ārā, nu reiz rokā!


KUNGS

Oi man, oi man! sāp man kauli.


VELNI

(Viens otrs.)

- Hu, hu! tūdaļ pabraucīsim. - Kaulus pakult - dara labi - Pats jau kūli miroņkaulus. -


KUNGS

Jā, tie bija - prasti ļaudis.


VELNI

- Nu, mēs tevi smalkāk kulsim - - Pekles gunī mērcēdami -


KUNGS

Oi man, oi man!

(Piepeši sauc palīgā.)

Spēlmani spēlman!


VELNI

Ho! no tā mēs - pirkām tevi.


KUNGS

(Pārmetoši, žēli.)

Ak, tu, Toti!

(Ar pēdējo cerību.)

Kur ir kumoss?


VELNI

Tas pie Tota.


KUNGS

(Piepeši priecīgi.)

Tots lai svētīts! Tots ir tomēr mani glābis.


VELNI

Stiepjat Kungu!


KUNGS

Oi, Oi, Oi!


VELNA ZĒNS

Lēnāk! lēnāk! - Velk kā vilki Kaulu sāpēm stīvu suni.



(K a u l u k a m b a r ī. Tumsa. Skaliņš nodzisis.)



TOTS

(Pie Leldes zārka.)

Ko es atkal šurpu nāku! Tikai redzēt savu laimi, Vai nau atkal izzudusi? Vēl tu manis nesadzirdi! Vienu mūžu iecerēta, Vienu mirkli ieraudzīta, Tūkstots cīņu iecīnīta, Pazaudēta, atkal gūta. Mokas, ilgas, žēlas, ceras Sirdī lēja smagu svinu: - Nu tu tomēr esi mana!

(Savā priekā kā atminēdamies.)

Kad es gāju - bij kā balss? It kā bailēs sauktu mani?

(Atkal piegriezdamies Leldei.)

Guli vēl šo mazo brīdi! Drīz dzied gailis trešo reizi; Tad es saulē tevi celšu, Saule tevim dzīvi dos. Tu nu gaidi saules laimi.

(Saņem viņu savās rokās uz mirkli.)

Čuči, guli, līgaviņa, Uz manām rociņām!

(Iet prom uz durvju pusi.)



(Padzirdas klusa b a l s s.)


BALSS

Dzirrrdi.


TOTS

Kas tur tāds ir? Ko tas tāds grib?


ZEMES VĒZĪŠA BALSS

Drīz! drrīz! drrrīz! Rīst, rīst, rīst. Šķirbā! šķirbā! Dzirrrdi -!


TOTS

(Dusmīgi.)

Zemes vēzīts! - Cieti klusu! Netrauc manas Leldes miegu!


ZEMES VĒZĪTS

Šķirrbiņā lien! Šķirrbiņā drīz! Velti vai vakarā Stīgu tev stiepu? Šķirrbiņā lien! Spēlēsim abi. Dzirrrdi -!

(Zemes vēzītis apklust.)


TOTS

(Klusi.)

Ha, ha! ha, ha! Gaidi vien!

(Paliek domās.)



(Parādās m i r o ņ u g ā j i e n s, kurš aiziet garām.)


MIROŅI

(Dzied.)

Nomirušie ceļas, Smiltainieši runā, Visi sīki puteklīši Spēlmanīti sveic!

Dvēselītes siro, Iecerites spīgo, Visas zemes aizmirītes Spēlmanīti teic.

Mira mūža mokas, Slēdzās melnās vātis, Asins murgu izpestītie Spēlmanīti teic.

Gulēt medus miegu! Dzīvot miņas dzīvi! Gari, garu gaidīdami, Spēlmanīti sveic.

(Parādība pazūd.)


TOTS

(Klusi iepakaļ.)

Vieglas smiltis, saldu dusu!

(Uz Leldi pagriezdamies.)

Tevim, Lelde, jaunu sauli!

(Gailis dzied.)

Dziedi, gaili, trešu reizi! Nu es veicis, nu es veicis! Tu mans biedris - spēlmanītis, Tu man līdzi labu vēli. Gari mani guldīt grib, Tu uz dzīvi mani sauc: Dzīvot gribu, dzīvot varu! Kas vēl spēj : nākt pret mani? Kas vēl drīkst: laimi ņemt?

(Uz durvju pusi.)

Paldies, Kalvi, še tev lauznas! Nu man liekas, nu es veicis.

(Aizmet lauznas pa durvīm.)

Nu man atliek tikai spēles, Nu man atliek tikai Lelde! Nāc nu rokās, mana Lelde! Iesim nu uz jaunu sauli!

(Sāk aust rīts.)


(Priekškars.)


PIEKTAIS CĒLIENS




K ā z u n a m a p a g a l m s. Izredze uz kapsētu un uz austrumiem.



(Ļaudis nepacietīgi gaida Totu atnākam ar Leldi.)


VIENS NO ĻAUDĪM

Gailis sen jau nodziedāja.


OTRIS

Desmit reizes saskaitīju.


TREŠAIS

Nu vairs briesmu nau nekādu, - Ko nu šis vēl - baidās nākt?


PIRMAIS

Tu ej, palūk! Ko šis dara?


TREŠAIS

Ko es iešu? Man kas daļas?


PIRMAIS

I pēc desmit gaiļu bailes?

(Ļaudis smejas.)


TREŠAIS

Bailes nau. Beigts, kas beigts.

(Atiet nost.)


VECENE

Sak' nu vien! sak' nu vien! Ies šis traucēt nomireļus!

(Krata galvu nelabvēlīgi.)



(Ienāk R a g a n a, uztraukta.)


PIRMAIS NO ĻAUDĪM

Nu, kas ir?


RAGANA

(Dusmīgi mēda.)

Kas īr? kas īr? Pīpe ir man apdzisusi, Ne kopš mūža nebij bijis!

(Stāsta ar bailēm, aizraudamās.)

Rijas jumti kūpēt kūp! Visas malas pilnas dūmu! Koki izgāzti no saknēm! Zemē dobes izraustītas! Akā ūdens - melnu putu! Visur velni aizsprukuši.


VIENS NO ĻAUDĪM

Tādu briesmu neredzētu!


OTRIS

Ak vai, kungs! Žēlīgs esi!


VECENE

Sak' nu vien! sak' nu vien!



(Ienāk K l i b a i s, tāpat uztraukts.)


ĻAUDIS

Kur tu biji?


KLIBAIS

Kapos biju. Visi krusti izmētāti! Smiltis apkārt izmētātas, Tā kā sesku izkasītas, Miroņi tās spārdījuši!


VIENS NO ĻAUDĪM

(Nedroši.)

Pašos kapos - vai tad biji?


KLIBAIS

Kad tu netic' - ej jel pats!

(Stāsta.)

Salauzts žogs - tā kā niedre! Nomīts ceļš - dzelžu kurpju! Zāle uguns apsvilusi! Palagskrandas guļ pa zemi!


VIENS NO ĻAUDĪM

Nu jau beigts - spēlmans gan!


OTRIS

Žēl ir taču - lāga zēns!



(Ienāk taustīdamies A k l a i s n a b a g s.)


VIENS NO ĻAUDĪM

Aklais nabags - tas ir dzīvs!


OTRIS

Nerauj velns to liekaēdi.


TREŠAIS

(Uz nabagu.)

Neredzīgais, kur tu biji?


AKLAIS

No tālītes klausījos, Visu nakti trīsēdams, Pirtiņā šaipus rijas. Visu nakti - tavu briesmu! Spēlē, danco visa elle: Kauc un bļauj, spīdz un spiedz, Pa tām starpām moku vaidi! Brēc, ka auksts kaulos skrien! Vēl ne pilna - pusnakts - pēkšņi Troksnis it kā tūkstots balsu: Āži, zirgi, cūkas, vilki! Te par brīdi - pēkšņi kluss! Bailēs - blīkš! - es no lāvas -


ĻAUDIS

(Viens caur otru.)

Ak tu! - Pasarg'! - Stāv' man klāt!


AKLAIS

(Skumīgi.)

Ak tu zēns! - Vai tu veici! Kas tev palīgs? Kas tev sargs?


VIENS NO ĻAUDĪM

Žēl tā puiša!


OTRIS

Tāda galva!


TREŠAIS

Te nu bij tas - ļaužu glābējs!


CETURTAIS

Kur nu, cilvēks, Kungu veiksi?


PIEKTAIS

Kas to aizskar - nomirst pats.


CETURTAIS

Smalkos miltos saberž kaulus!


PIEKTAIS

Rijas klonā slapjš tik paliek!


PIRMAIS

Vajadzētu palūkot, Kas no viņa būs vēl pāri?


TREŠAIS

Kas tad ies? Kungs vēl grābs!


RAGANA

Ēnu redzot - top jau mēms. Trešu dienu mirst kā - spēlmans. Ja i pārnāk spēlmans sveiks: Kas tad labs? - Nāvēs citus: Kam sniedz roku, tas ij mirst.



(Ienāk T o t s, nesdams uz rokām aizmigušo L e l d i.)


ĻAUDIS

(Lietā pārsteigumā.)

Ā, ā! - Vai man! Sak' nu vien!

(Tad piepeši apklust.)


TOTS

Ho, ho! ho, ho! Te es esmu! Veikti visi velni, gari! Te ir Lelde, mana Lelde! Nu no nāves laukā rauta! Kas vēl spēj nu nākt pret mani?.

(Ievērodams vispārējo klusumu.)

Ko jūs klusat? Ko jūs stāvat? Dodat Leldei atsēst krēslu!

(Padod krēslu, viņš atsēdina tanī Leldi, pavirzīdams to pret austrumiem.)

Lai redz saule pirmo tevi!


AKLAIS NABAGS

(Spiežas caur ļaudīm cauri.)

Toti, Toti! dēls, mans dēls!


TOTS

(Uz Aklo.)

Pēdējs tu man līdzi gāji, Pirmais tu man pretī nāci!


PIEKTAIS

(Apskauj Totu.)

Nau man bailes sniegt tev roku: Jāmirst - miršu; vecs jau esmu: Laimīgs esmu, ka tu veicis.


KLIBAIS

(Sveicina iztālēm.)

Dzīvs mans biedris!


TOTS

Klibais, ā!


RAGANA

Sveiks, mans spēlman! Lūk, tu veici! Daudzi prāti, daudzas rokas!


ĻAUDIS

- Kungs vai vairāk - nesūks ļaudis? -


TOTS

Veikti visi kungi, trūdi!


ĻAUDIS

- Vai nu tiešām - būsim brīvi? -


TOTS

Brīvs, kam dūša: brīvam būt!


ĻAUDIS

(Sauc.)

- Brīvi! brīvi! - Dzīvo, spēlman! - Saucat māti! Leldes māti! -


RAGANA

(Uz Totu.)

Kungam mietu krūtīs dūri?


TOTS

I bez mieta velns to rāva.


RAGANA

Žēl man.


ĻAUDIS

Žēl man!


RAGANA

Ejat raudzīt. Varbūt var vēl?


TOTS

Kapā nava.


RAGANA

Vai tik pats to neaiznesi?


TOTS

Velni.


ĻAUDIS

(Vēl šaubās.)

Kungs vairs nenāks?


TOTS

Nenāks.


ĻAUDIS

Dzīvo, spēlman!


TOTS

(Droši.)

Dzīvot gribu!



(Ienāk L e l d e s m ā t e un D ē l a m ā t e.)


TOTS

Māte, nāc nu! Lūk, tev meita!


MEITAS MĀTE

(Pieiedama pie Leldes.)

Meitiņ manu, ezerpuķīt, Nāves ūdens laukā rauta!


DĒLA MĀTE

Laukā rauta vēl kā mirla - Kāda dzīve būs ar tādu?


MEITAS MĀTE

(Nemdama Leldi mīļi aiz rokām.)

Vēl rociņas aukstas, velgas! Vēl vaidziņi zemes bāli! Drīzi žūs, drīzi sils, - Kas nu Zemgum būs par prieku!


DĒLA MĀTE

Nabadziņš ne dzīvs, ne miris!


MEITAS MĀTE

Saucat Zemgu.


TOTS

Saucat, saucat!


MEITAS MĀTE

(Lūkojas Leldē.)

Vaigā- lāsas - asariņas. - Runā, manu acu dzirnīt!


LELDE

(Klusē un guļ nekustēdamās.)


TOTS

Lelde guļ vēl puķes miegu, Rīta rasas slacināta. Abas reizē acis vērs: Rīta saule, mana Lelde.


MEITAS MĀTE

(Brīnīdamās.)

Tava Lelde?


TOTS

Mana Lelde! Nāves ūdens laukā rauta.


ĻAUDIS

(Izrāda klusu izbrīnēšanos.)


MEITAS MĀTE

(Sauc.)

Zemgu! Zemgu!


TOTS

Lai nu nāk!


DĒLA MĀTE

Ko es dzirdu? Ko šis grib? Atņemt sievu manam dēlam?


VECENES

Sak' nu vien! sak' nu vien! Kādus darbus darīs nu?


VIENA SIEVA

(Uz Dēla māti.)

Tu jau teici: esot mirla? -


DĒLA MĀTE

(Viņu pārtraukdama.)

Lai es teicu! - Lai ir kāda! Mana ira!


ĻAUDIS

(Nelabvēlīgi.)

Tādas lietas! Cita manta! - Kā tā var?


KLIBAIS

Spēlmans glābis, spēlmans ņem!


RAGANA

Mirējs pats, - dzīvu ņems? Sakat, ļaudis, ko es teicu? Nāves veicējs nāvē pats. Pašam jāmirst ir to dienu.


AKLAIS NABAGS

(Klusi.)

Toti, nava tas tavs ceļš!


TOTS

Arī tevim tāda runa?! Neveikt jums! Klausi, Ragan! Sīka tava zināšana: Dzīvot gribu, dzīvot varu! Kas par tevi lielāks, teica: Dzīvot manim saules mūžu!


ĻAUDIS

Mēs par tevi, spēlman, stāvam, Tā kā tu par ļaudīm stāvi.


CITI

Mūsu lieta taisna bija, Cik ir taisna spēlmaņlieta?


VĒL CITI

Nāk jau! nāk jau!


PIRMIE

Lai tik nāk!


TOTS

(Paņem Leldi rokās.)

Nāc man rokās, mana Lelde!


LELDE

(Apliek viņam rokas ap kaklu.)



(Ienāk Z e m g u s steidzīgi.)


TOTS

(Uz viņu.)

Nāc nu, nāc! Te ir Lelde!


ZEMGUS

Lelde! Lelde! - Atkal, atkal! Esi dzīvē sveicināta! Esi, spēlman, sveicināts!


TOTS

(Pārsteigts.)

Tā tu manim pretī nāc? Es uz cīņu biju gājis.


ZEMGUS

Nedraugs biju, nedraugs esmu, - Kad tik Lelde, Lelde glābta!


TOTS

(Atsēdina Leldi atkal krēslā.)

Sēsti! atlaid savas rokas!


ZEMGUS

(Pie Leldes nometies, lūkodamies viņā.)

Galvu slēpj rociņās, Kā dūjiņa spārnos slēpj. Nerunā, aizmigusi.


LELDES MĀTE

Saule lēks: modīsies.


ZEMGUS

Gaidīsim!


MĀTE

Zemgu, dēls, Tavai laimei briesmas draud.


ZEMGUS

Draudēj' briesmas: Lelde mirs, Nu ir dzīva.

(Paliek pie Leldes zemē sēdot.)


ĻAUDIS

(Gaidīdami apsēst un apklust.)

Tūliņ saulei vajga nākt!


TOTS

(Klusi aplūkodams Zemgu.)

Cik viņš bāls!


AKLAIS

(Uz Totu tāpat klusi kā visa saruna.)

Žēlo citus? žēlo sevi! Toti, dēls! ceļš nau tavs!


TOTS

(Dusmīgi.)

Ko tu ķērc vienu laidu: Ceļš nau tavs! ceļš nau tavs! Plaka visi pretinieki, Noliedzēji, atņēmēji, - Šis man nāks pretinieks!


AKLAIS

Ceļš nau tavs: šim te gals, Tavu redzu tālu tekam.


TOTS

Ceļš man, tiešām, tālu tek: Dzīvot man saules mūžu!


AKLAIS

Saules mūžu? kuras saules! Tās, kas riet uzlēkusi? Citu zinu: mūža sauli, Uzlēkusi neriet vairs. Dod šai saulē citiem dzīvi, Citā saulē tevim dos!


TOTS

Neredzētājs saules redz!


AKLAIS

Divas saules, divas dzīves: Vienu redz spulgas acis, Otru acis nespulgotas.


TOTS

(Nepacietīgi, skaļi pret sauli.)

Viena saule, nāc nu aši!


ĻAUDIS

(Čukst.)

Ko šis grib? Veikt i sauli?


AKLAIS

Saule zina savu ceļu, Zin' tu savu.


TOTS

Ha, ha, zinu.


AKLAIS

Lūk, kā dairās saule lēcam: Kam tu neej savu ceļu!?


ĻAUDIS

(Čukst.)

Laiks jau tiešām saulei lēkt!


TOTS

(Uzlikdams roku uz Leldi, jaunā apņēmumā.)

Lelde mana, veikšu visu! - - Būs tev, saule, laikā lēkt! Es aizdegšu savu sveci, Bēgat nost! Miroņsvece!

(Viņš izņem no azotes svecīti.)


RAGANA

(Iesaucas aši un izbailēs.)

Bēgat, bēgat! nāve nāk!


ĻAUDIS

(Metas bēgt no Tota.)


TOTS

Ha, ha, ha, ha! Nu šie bēg! Nostu vēršat savus vaigus! Nāvei acīs jāskatās! Aklais, bēdz! Zemgu, bēdz!


AKLAIS

Aklis neredz.


ZEMGUS

- Diezgan bēgu!

(Abi paliek nebēguši.)


TOTS

(Ar rokas mājienu aizdedz svecīti, skaita.)

Miroņsvecīte, dedz! Gulošas actiņas redz. Klususi mutīte, veries! Tirpusi rociņa, tveries!

(Pieliecies pie Leldes, vēro ar visu dziņu.)



(Sakustas lēnām un sāk runāt L e l d e.)


LELDE

(Klusi.)

Acis veras - aizveras, Saules nau - nau ko redzēt! Mute veras - aizveras, Saules nau - nau ko sacīt!


ĻAUDIS

Klausat! klausat!


TOTS

(Izaicinoši, lūdzoši - draudoši.)

Saule, saule, saule, nāc! Saule, kaunā nemet bērnus! Augšā ausmā ašāk cel Savu smagu zelta segu! Miroņsvece aši deg, Nesastapsies abas gaismas, Neatvērsies mīļās acis, Vai! vai! vai man!

(Viņš izmisumā sāk koklēt.)

Pažiba, padzisa Īsa, sīka dzīviņ'. Mūžam spīdēs saule. Pažibi! paglābi! Visu mīļu dzīviņ', - Mūžam slavēs sauli!



(Piepeši atspīd saule.)


TOTS

(Iesaucas.)

Saule, saule liela nāk! Abas reizē acis ver.


AKLAIS

(Iesaucas.)

Vai man! pašu sauli veici!


TOTS

Miroņsvecīte, dziesti! Tumsup stari tev griezti.

(Svecīte apdziest.)


LELDE

(Uzceļas no krēsla stāvus.)


TOTS

(Gavilē.)

Ho! ho! ceļas!


RAGANA

(Atgriežas un tuvojas notikuma vietai.)

Skatat, skatat! briesmas garām. Vēršat visi saulei vaigus!


ĻAUDIS

(Brīnumu pārņemti, uzelpodami.)

- Trīsas krīt - - Krūtis dveš - - Lelde redz - - Lelde iet -


VECENES

Sak' nu vien! sak' nu vien!


ZEMGUS

(Pieskriedams klāt.)

Lelde! Lelde! Glābta, glābta!


LELDE

(Stāv klusu, saulē skatīdamās.)


MĀTE

Meitiņ, meitiņ! vaļā acis!


ĻAUDIS

Saulē skatās, nemirkšina.


RAGANA

Nāvi cietis - sauli cieš.


MĀTE

Saulē skatās, nenoskatās, Nevar beigt skatīties.


TOTS

Kurš spēj saules atdzerties? Neredzīgais, vai tu spēj?


AKLAIS

Dēls, es nē, kur man spēt? Visām dzīslām tveru sauli. Spēj tik viens: dēls mans, tu, Tu, kas pašu sauli veici: Tiek tās dienas!


TOTS

Klusi, veci!


LELDE

(Runā lēni.)

Saule, ņemi mani atkal, Saule, visa labadare! Es pie tevis atkal nāku.


TOTS

Iesim, iesim uz to sauli!


LELDE

Toti, turi mani vēl! Netura vēl manas kājas.

(Tots viņu pabalsta.)


LELDE

(Lēni, bet līksmi.)

Manu dzīslu vārti veras, Lēni kūso sulu kausi, Asins staigā locekļos.

(Iet dažus soļus, bet draud saļimt.)

Ai! Nesi, Toti, mani vēl! Locekļi vēl manim ļimst!


TOTS

(Paņem Leldi klēpī un nones krēslā.)

Saule, visa labadare, Dos tev spēku.


LELDE

(Klusi.)

Trūka - ak -


TOTS

(Izbailēs.)

Trūka?


LELDE

Mazas asins lāsas! Treju sīku pilieniņu -


TOTS

(Lielā uztraukumā.)

Asins lāsas! Vai vēl trūkst?! Vēl tu, zeme, neatdzēries? Ciet tev aizspert asinsrīkli.

(Viņš zemi sper ar kāju. Tad pret sauli.)

Skaties, saule, labadare! Ko man dara Zemes māte!

(Saule spīd sarkana.)

Vaigi asins piesarkuši! Ij tu arī izsūkt gribi?

(Uz Leldi.)

Lūko pati piecelties! Iesim spītīs labdarēm!


LELDE

(Lūko iet.)

Eju, Toti, - krītu, turi!


TOTS

(Spēcīgi.)

Lāsts tev, zeme! lāsts tev, saule! Neatdošu laupījumu!


ĻAUDIS

Vai man! vai man! lāsts un posts! Klausat! Klausat! ko viņš lād: - Pašu zemi! pašu sauli!


AKLAIS

Rimsti, dēls! Būs tev iet! Nepretojies savam ceļam! Tikai reizi sauli veic: Brīvi ejot, kur tā riet.


TOTS

Mirt, tik mirt! Tagad mirt? Dzirdu tavu niknu runu! Dzīvot gribu! - Dzirdi - tu! Spēks ir gūts, - mērķis sniegts, Nau šis viens: lielāks sauc, - Tur mans ceļš!


AKLAIS

Nau tas viss. Vairāk guvi: guvi spēles, Stīgas, kādu ļaudīs nava: Zemes, pekles, saules balsis. Tanīs stīgās vairāk skaņu Nekā visas dzīves laimes, Kādas mūži vēl tev dotu. Spēles tavas sauli veica, Ne tavs prāts.


TOTS

Klusi, Veci! Ja tais stīgās skaņu mūži, Kam lai šodien eju prom Nespēlējis, nedzirdējis?


AKLAIS

Viena dzīve cilvēkam, Dziesmai ira trejas dzīves: Tā, kas bija, tā, kas ira, Tā, kas būs mūžībā.


TOTS

Dziesma vai man riet tik viena? Skaistākas vēl ritēs simtu.


AKLAIS

(Apklust un neatbild.)


TOTS

Ko tu klusi?


AKLAIS

Ko lai saku?


TOTS

(Pārliecībā, ka uzvarējis, piegriežas atkal Leldei.)

Nedošu es tevi, Lelde!


LELDE

(Ir atkal aizvērusi acis, kā sākumā.)


ĻAUDIS

Atkal guļ! atkal guļ!


MĀTE

Meitiņ, vai man! aizver acis! Saule lec, zvaigznes riet - Vai tu, manu vecu galvu! Kādu laimi vēl tu gaidi?


ZEMGUS

(Pienāk pie Tota.)

Spēlman, vai nu viņa dzīva? Kā tu lielin lielījies.


VECENES

(Paklusu.)

Sak' nu vien! Vai tā dzīva? Pesteļi tik vien tie bija.


ZEMGUS

(Pārmetoši, draudoši, pabīdīdams viņu pie malas.)

Izmocīta, iznīkusi, Pusactiņām atskatās, Pusvārdiņiem atsakās.


TOTS

(Klusē.)


ZEMGUS

Ko nu klusi?

(Nicīgi.)

Laba daris! Laimes namā nāci tu, Līdzi tevim velnu kleijas, Atnesāt nāvi šurpu.


ĻAUDIS

(Paklusu.)

Kā tad? kā tad? - Pirmais spēlmans, Kungs jau nāca tikai pēc.


ZEMGUS

Tagad atdod m a n u Leldi! Dzīvu, tā kā agrāk bija!


TOTS

(Sakustas, aptver Leldi.)


ĻAUDIS

Atdod dzīvu! - atdod dzīvu!


KLIBAIS un RAGANA

(Lūko nemanīti aiziet.)


ĻAUDIS

Nebēgt! - Klibo! - Ragan! Turat!


VECENES

Sak' nu vien! Velnu burvji!


ĻAUDIS

Lielījās Kungu veikšis!


ZEMGUS

(Atmet ar roku ļaudīm. Uz Totu.)

Bur nu vājiem velnu vārdus, Zem' un sauli nolādējis! Lād', līdz kūpēs tev pa rīkli! Tikai dari - Leldi dzīvu! Jeb tev šķīdīs dzīvas asins.


ĻAUDIS

(Draudoši.)

Jeb tev šķīdīs dzīvas asins.


VECENES

Mazgās tīru mūsu māju.

(Ļ a u d i s līdz ar Z e m g u draudoši tuvojas Totam.)


TOTS

(Atmozdamies, nicīgi.)

Ha, ha! pīšļi, sveces bēga, Nu šie manim draudēs nāvi. Man, kas nāvi pašu veicis.

(Ironiski.)

Ha, ha! liesat manas asins! Kam jums derēs? - Te, lūk, der; Tikai trijas asins lāsas, Tūdaļ Lelde dzīva būs!

(Uzaicina.)

Kam ir dūša dot tās lāsas? Tikai zinat: tas tad mirst!

(Starpbrīdis. Neviens no ļaudīm nekustas.)

Asinsleji! lejat nu! Zemgu, tu, kas teic šo mīlam!

(Uz Leldi rādīdams.)

Lej priekš viņas savas asins!


ĻAUDIS

Lej tu pats!


TOTS

Manas asins Ir par dārgu: visi jūs Neatsverat vienas lāsas. Es to izvedu no kapa, Darbs nu jūsu. Kādēļ man Ziedoties svešu labad?

(Starpbrīdis.)


ZEMGUS

(Uz Leldi.)

Lelde, dzirdi: Teic, vai tam tu atdod sevi?


LELDE

(Pa miegiem.)

Tam tu mani devi pats, Kad es kapā -


ZEMGUS

(Satriekts.)

Vai man! devu, Teic vēl vienu: dzīvot gribi?


LELDE

Dzīvot gribu.


ZEMGUS

Teic vēl vienu: Mīli mani?


LELDE

Mīlu tevi - Tota spēks - aiznes līdzi -


ZEMGUS

(Uz Totu, piepeši.)

Ņemi, spēks, manas asins!

(Uz Leldi.)

Svētsvētīta esi, Lelde!

(Uz ļaudīm.)

Nesat nazi!


TOTS

(Gavilē.)

Ho, ho! ho, ho! veicis esmu! Dzīvot man saules mūžu! Neredzīgais, ko nu saki? Ko tu klusi? Klusi vien?


AKLAIS

(Klusē un atiet nost no Tota.)


DĒLA MĀTE

Lāsts pār tevi, velna spēlman!


LELDES MĀTE

Vai man, dēls!


LELDE

Vai man, vai!


TOTS

Ho, ho! ho, ho! Vaimanām zinu veldzi: Skani, mana jaunā dziesma, Jaunu prieku, savu prieku:

(Koklē un dzied.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru dienu!

(Kokle piepeši neskan.)


TOTS

(Izbrīnējies.)

Ha, tu balss! Kas tev ir? Ho! ho! ho!

(Sāk vēlreiz.)

Spēlēju, dancoju -

(Neskan.)


AKLAIS

(Žēli, iztālēm klusi.)

Vai! vai! vai!


TOTS

(Nikni.)

Ko tu aizkliedz? Izput, Aklis! Visi velni! Klausat stīgas! Velna stīga! mata stīga!

(Viss paliek klusu.)

Skani, mana paša stīga!


STĪGA

(Ievaidas klusi.)

Vai!


TOTS

(Lielā niknumā.)

Nolādētā, ko tu vaidi? Skanēs stīga, skani!


STĪGA

(Klusi ieskanas.)

Irrr!


TOTS

Kas tev irrr! - Visas klus'!


AKLAIS

(Klusi.)

Vai man, vai man, spēlman - dēls!


TOTS

(Piepeši sagrauzts.)

Ko es esmu padarījis? Kauns, ak, kauns! Tiesa, veci! Neskan vairs! neskan vairs!



(Ienāk Z ē n s, atnezdams nazi.)


ZĒNS

(Uz Zemgu.)

Še tev nazis.


ZEMGUS

(Zēnam rāda uz Totu.)

Dodi tam!


ZĒNS

(Uz Totu.)

Še tev nazis.


TOTS

Kam tas man?


ZĒNS

Nokaut Zemgu.


TOTS

(Dusmīgi.)

Ej pie velna!

(Uz Zemgu.)

Ko tu dari, pekles kalps? Ziedojums - paša rokas!


ZEMGUS

Tu jau prasi manas asins. Pašam nokaut nau tev dūšas?


TOTS

Arī tas man jāuzklausās!

(Uz Zemgu.)

Es neprasu tavas asins, Pašam tev ir jāziedojas. To tu nespēj. - Nu, jel saki!


ZEMGUS

(Stāv nekustoši.)


TOTS

(Uz Zēnu.)

Zēniņ, padod man to nazi!


AKLAIS

(Uz Totu.)

Dod šai saulē citiem dzīvi, Citā saulē tevim dos.


TOTS

(Turēdams rokā un aplūkodams Zēna pasniegto nazi, to saulē mirdzinādams.)

Tāds tad man tas - saules mūžs! Atspulgots naža gala, Atbalsots mēmas stīgas! Tas nau viss! Tas par maz!


AKLAIS

Toti, dēliņ, tas tavs ceļš. Svētī, svētī tevi saule.


TOTS

Svētī saule, - man par maz! Bet lai labāk nāve skan, Nekā neskan mana dzīve!

(Uz Zemgu, kā atmezdams domas.)

Ailā, Zemgu! - Acis skati!

(Viņš paceļ nazi pret Zemgu.)


ZEMGUS

(Saraujas.)


ĻAUDIS

(Iesaucas.)

Vai! vai! Neļaut durt! - Ņemat nazi!


TOTS

Pag, jūs! - Zemgu: acs tev trīc! Dusmās nomirt tiek tev drosmes, Mācies mirt: redzot, rāms! Mācies mirt: ziedojoties. Topi kareivs! Topi varons! Cienīgs nest - vaiņagu! Mācies mirt: drīz tev jāspēj!

(Uz Leldi pagriezdamies.)

Atsedz sevim kakla rētu, Kur tev Kungs asins dzēra!

(Lelde to dara.)

Neredzīgo, stāj pie manis!

(Aklais pieskaras viņam.)


TOTS

(Aši iedur sev nazi krūtīs un atspiežas uz Aklo.)


LELDE

(Iekliedzas.)

Ai! ai!


ĻAUDIS

Izrauj nazi tam no sirds!


TOTS

Neraujat - dzīves mirkli! Man vēl vārdi: jums ko sacīt.

(Viņš no iedurtā naža noņem trīs lāsas asins un ieliek sev mutē, tad ar muti uzliek uz Leldes kakla rētas.)

Trijas ņemu asins lāsas: Trijas mute tevim sūca, Trijas mute tevim deva. Nu tev dzīslās mana asins, Nu tu, Lelde, būsi mana. Gūt var ņemot, - gūt var dodot! Dodot gūtais - neatņemams! Ritēs tevī trijas asins, Triju sauju audzēs augsi! Galvā būs tev saules vaiņags, Karaļmāsu vidū krēslis!


LELDE

Toti, spēki manī riet, Locekļi man augšā ceļas!

(Viņa pieceļas no krēsla, saules apspīdēta.)


TOTS

Celties tev, sēsties man!

(Viņš apsēstas uz krēsla.)


ZEMGUS

(Nometas ceļos Tota priekšā.)

Toti, Toti, nu mēs vieni.


TOTS

Es pie jums - Leldē būšu: Mūžam Lelde, mūžam es.

(Uz ļaudīm.)

Klausat, ļaudis! klausi, Zemgu! Jaunais Kalvis kala man Jaunas bruņas briesmas ciest; Kala stipru manu sirdi. Kaļat bruņas, kaļat sirdis Briesmas ciest, kuras nāks, - Kamēr sirdīs tapsat brīvi: Laimi tvert, kura nāks!


ĻAUDIS

Kalsim! kalsim! Tapsim brīvi!


TOTS

Aizmirsies - vēl viens vārds, Man tas lieks, - jums tas der: Mūsu zemē liela nauda, Mūsu pašu sviedru krāta, Vecā Kunga kapā grābta: Rokat sētas pavārtē, Mūžam tiks, audzēm tiks Jaunās Latves mantojuma!


ĻAUDIS

Ailā! ailā! ejam rakt!

(Aiziet.)



TOTS

Lelde, tevim rokās dodu Žēlot tavu mocītāju Veco Kungu, asins sūci! Karstās mokās mirons nāks: Dod šo ķīlu - tā to glābs!

(Viņš iedod Leldei Kunga pirkstiņu.)

Tagad visi aizejat!

(Uz Leldi.)

Pirmais gājiens tev pie mātes! Neredzīgais, paliec tu!

(Visi aiziet.)



(T o t s un A k l a i s vieni.)


TOTS

Nu es mirstu, kā tu liec, - Atbildi nu, kam tā vajga? Kādēļ jāiet projām man? Nespēlēti, nedzirdēti Stīgās paliks skaņu mūži, Paliks mana jaunā dziesma, Tā, ko es tik dziedāt spētu.


AKLAIS

Tu tās stīgas vilcis esi Apkārt saulei, pasaulei; Stīgu gūstā abus ņēmis, Citiem vieglāk spēlēt būs.


TOTS

(Sniedz viņam savu kokli.)

Raug'! vai vari?


AKLAIS

(Rauga; kokle tik dobji ievaidas.)

Ak, man klus'.


TOTS

Klusēs citiem stīgas manas, Velti ciestas, velti gūtas.


AKLAIS

Lai tās klus', velti nau: Nemirst dziesma, reiz dziedāta!


TOTS

Kad ne dzird, kad ne prot -? Velta dziesma.


AKLAIS

Velta nau: Kad jel prot - divus vārdus.


TOTS

Div' spalviņas - nava putnis, Div' vārdiņi - nava dziesma.


AKLAIS

Vai, mans dēls! Ko lai saku?

(Par brīdi.)

Nu es zinu, nu es teikšu: Lai nedzird - simtas audzes, Par tūkstošām atnāks viens: Tas dzirdēs dziesmu tavu, - Tas dzirdēs, izdziedās; Mācīs tālāk - to, kas nāks Atkal pēc tūkstots audžu.


TOTS

Ak, vai nāksi?


AKLAIS

Klusi jele! Atbalss bija tava dziesma Tai dziesmai, kas aiz laiku. Tā ij būs tavai dziesmai Atbalss cita, kas aiz laiku!

(Starpbrīdis.)


TOTS

(No asins plūsmas nogurdams, nolaižas no krēsla zemē un atgulstas.)

Es no mūžiem esmu nācis, Es uz mūžiem atkal eju. Ļauj nu laikā īsu dusu!


AKLAIS

Dusa laikā - bij tavs darbs.


TOTS

(Nepacietīgi.)

Ļauj jel īsu prieka algu: Pašam dziedāt savu dziesmu, Pašam redzēt savu prieku!


AKLAIS

Prieks tavs: iet saules ceļu; Pārrauj saites, izrauj nazi!


TOTS

(Atstumj viņu.)

Aklis esi: tu tik redzi Citu sauli, es ij šo. Zemei dēls - īstais esmu: Tā vēl dzirdēs manu dziesmu.

(Sauc.)

Lelde! Lelde!



(Ieskrien L e l d e.)


LELDE

Toti, Toti, tu pie zemes? Vai man dieniņ, vai man, vai!


TOTS

Nesauc vaidus, - paši nāk. Sauc man prieku! spēlē man!


LELDE

(Zemē nometusies ceļos, lūko strinkšināt kokli, tā tikai sīki ieskanas.)

Neskan man.


TOTS

Vai vēl man?

(Sniedzas pēc kokles, kura skaļi ieskanas. Uz Leldi.)

Locekļos vai rit tev dejai?


LELDE

Rit man deja - kā es diešu? Acu priekšā tu man mirsti!


TOTS

Dzīvs un miris kopā der!

(Sāk spēlēt.)


LELDE

(Dejo viena pati līdzi Tota spēlei.)


TOTS

(Koklē un dzied.)

Spēlēju, dancoju Visu cauru mūžu Ar vien' daiļu meitiņ'. Nebija, nebija Vēl ne puse mūža -

(Tots paceļas sēdus, bet nazis izkrīt no krūtīm, un Tots piepeši apstājas spēlē.)


LELDE

(Turpina dziesmu.)

- Iet tā spēlīt' pušu -

(Piepeši, pavērdamās uz Totu, skaļi iesaucas.)

Ai!

(Viņa nokrīt pie Tota zemē.)


AKLAIS

Vai man, vai man, simtas audzes!



(Saskrien ļ a u d i s, arī Z e m g u s.)


ĻAUDIS

(Viens caur otru.)

Kas te kliedza? - Ailā! ailāl - - Kaudzēm nauda! - Vai ir miris? -


AKLAIS

Viņš ir vesels!


ĻAUDIS

Klusu! klusu!



(Atskan klusumā Z e m e s v ē z ī š a balss.)


ZEMES VĒZĪTS

Dzīvs irrr! dzīvs irrr!


ĻAUDIS

(Čukst.)

- Kas par balsīm? - Burvis bija - - Velni ņem - atpakaļ! - - Vai tad tās - velnu balsis?


ZEMES VĒZĪTS

Svēts irrr! svēts irrr! Irrr, irrr, irrr!


ĻAUDIS

(Klusi.)

Vai! vai!


STĪGAS TOTA KOKLĒ

(Sāk pašas klusi skanēt.)


ĻAUDIS

(Klusi.)

- Stīgas skan - pašas skan - - Nu viss kluss - - Paskandin'! - - Bailes ņemt - -


VECENES

Sak' nu vien! sak' nu vien!


VAIRĀKI JAUNI PUIŠI

(Nostādamies ap L e l d i.)

- Pulcējaties, Latves ļaudis! - - Ejam post Latves sētu! - - Kalsim sirdis, kalsim bruņas! - - Varoņos brīvi tapsim - - Saulē celsim jauno Latvi!

(Visi ļaudis saskrien un piebalso; visu pagalmu apspīd saule.)


(Priekškars.)