RAINIS


ZELTA ZIRGS


SAULGRIEŽU PASAKA PIECOS CĒLIENOS



PERSONAS




TĒVS, kalpa vīrs

BIERNS, LIPSTS, ANTIŅŠ - viņa dēli

KARALIS

PRINCESE, viņa meita

BAGĀTAIS PRINCIS

MINISTRS

BALTAIS TĒVS

MELNĀ MĀTE

VĒJA MĀTE ar VĒJA GARIEM

SNIEGA MĀTE ar SNIEGA BĒRNIEM

NOKLĪDUŠIE BĒRNI

SEPTIŅI KRAUKĻI

Taurētājs, ļaudis, sargi, galminieki, kareivji, prinči, ogļudeģis, princeses pavadones

Pa labi un kreisi no publikas


PIRMAIS CĒLIENS




Kalpa vīra istaba. Solīši, galds; kreisā pusē gulta ar galvgali pret sienu, aiz gultas paliek telpa. - Gultā guļ slimais tēvs. Trīs dēli, Bērns, Lipsts un Antiņš, nodarbojas ar ziemas māju darbiem: auklu vīšanu, skalu plēšanu u. tml. - Logs. Durvis uz ķēķi. - Vakars. Vāja skalu uguns.




1. skats



TĒVS

(Gultā vaidēdams.)

Es jau jūtu, ak, jau jūtu To, ko nevēlos vēl sajust. Vēsums pūš no durvju puses, - Vecais dēls, vai durvis vaļā?


BIERNS

Durvis cieti aizbultētas; Ko tu velti iedomājies?


TĒVS

(Pēc brītiņa.)

Kājas salst caur biezām segām; Otrais dēls, vai logs ir vaļā?


LIPSTS

Logi cieti aizslēģēti; Ko tu niekojies un muldi?

(Uz Biernu.)

Ak, kur untumains tāds vecis!


BIERNS

To vairs ilgāk nevar paciest; Kad jau reiz nu būtu beigas!


TĒVS

(Pēc brītiņa.)

Mitrums auksti krīt uz krūtīm. Jaunais dēls, vai krāsne kuras?


ANTIŅŠ

Krāsne kuras kvēlodama, Salst tik tavas vārgās miesas. Es tev uzsegšu vēl svārkus, - Jaunam man i tā būs silti.

(Novelk savu kažociņu un uzsedz tēvam.)


TĒVS

Ak, es jūtu, es jau jūtu, - Vai tik nau jau atnākusi Mana aizejamā diena?


MELNĀ MĀTE

(Ģērbusies melnās segās un plīvuri aiztinusies, paceļas aiz tēva gultas.)


ANTIŅŠ

Tētiņ, nelaidīs to dienu, Priekšā stāsies tavi dēli.


MELNĀ MĀTE

(Uzpūš viņam dvašu.)


TĒVS

Kas man vaigā vēsi dvašo?


MELNĀ MĀTE

(Pakrata viņu aiz pleca.)


TĒVS

Kas aiz pleca mani krata?


MELNĀ MĀTE

(Parausta viņu aiz kājām.)


TĒVS

Kas aiz kājām mani rausta?


ANTIŅŠ

Tētiņ, še tik tavi bērni.


TĒVS

Būs gan tomēr ienākusi Nelūgtā un vēlā viešņa; Slepu iekšā iezagusies Vai pa šķirbiņu gar logu; Vai pa atslēgcaurumiņu, Vai pa skursteni pret dūmiem.


ANTIŅŠ

Krūts tev vāja, saudzies, tētiņ!


MELNĀ MĀTE

(Pēc brītiņa ņem tēvu aiz rokas.)


TĒVS

Kas tik auksti ņem man roku?


ANTIŅŠ

Tētiņ, es tev aukstām rokām Uzpūtīšu siltu dvašu.

(Pieliecas un pūš uz rokām dvašu.)


MELNĀ MĀTE

(Pēc brītiņa liek tēvam roku uz krūtīm.)


TĒVS

Lūk, nu spiež un ņem man elpu!


ANTIŅŠ

Tētiņ, ņem še manu elpu! Viņa spēcīga un jauna.

(Pieliecas tēvam pie mutes.)


MELNĀ MĀTE

(Atsēstas uz gultas malas; tad spiež tēvam uz ceļiem, tad uz krūtīm.)


TĒVS

Lūk, tur, lūk, kāds sēd uz gultas. Lūk, nu gulstas man uz ceļiem! Nu vēl augstāk, augstāk rāpjas -

(Pēc brītiņa, elpu atņemdams.)

Pagaidi nu, mana diena, Atlaidies vēl mazu brīdi! Nu jau iešu tevim līdzi, Es jau redzu, neizbēgšu. Ļauj man tikai vienu vārdu Teikt uz dēliem, projām ejot!


ANTIŅŠ

Neej, neej, mīļo tētiņ! Neatstāj mūs vienus pašus! Paliksim mēs kā bez galvas.


BIERNS

Pats jau tiešām ir bez galvas.


LIPSTS

Plecos cepure bez prāta.


TĒVS

Ak, es eju, mani bērni -


ANTIŅŠ

Tētiņ, neej, mīļo tētiņ! Gluži viens tu būsi iedams. Visi nāks no bērēm mājās, Atstās tevi vienu guļam. Kas tev uzsegs kažociņu? Kas tev pacels pagalvīti? Kas tev paladziņu kārtos? Kas tev sacīs mīļu vārdu, Kad tev mitrums kaulus lauzīs?


TĒVS

Sen man kaulus salauzīja Rudzu maisi, kviešu kūļi; Arklis, zemi drupinādams, Drupināja manas miesas - Viešņa ved, lūk, miera mājās, Iešu līdzi atdusēties.


BIERNS

Ko tu, tēvs, tik daudz nu tērzē? Domā labāk mantu skaitīt, Ko tu atstāsi mums, dēliem.


LIPSTS

Ko nu tēvs tev steigsies skaitīt? Daudz jau nau tās mantas krājis, Nau jau domājis pie bērniem.


TĒVS

Ak, mans dēls, ko nabags sakrās? Jūs jau paši viss mans dārgums Un tas vārds, ko es jums teikšu, Kas tā lielākā no mantām.


BIERNS

(Klusi uz Lipstu.)

Klausies, klausies! Ko tu domā?


LIPSTS

(Tāpat.)

Kad nu ašāk būtu teicis!


TĒVS

Neauglīgs mans zemes stūrīts, Vēl tas pats nau mana paša, - Tikai vien jums abiem diviem Stipras rokas, gudras galvas -


BIERNS

Jā jel, jā! bet runā ašāk! Saki nu to savu vārdu, Kur tā lielākā no mantām?


LIPSTS

Kur tev viņa paglabāta?


TĒVS

Klau tad: - vienība tā manta; Tā ir paglabāta sirdīs; Jo kurš vājāks ir un vārgāks, Jo tam vienība ir dārga. Visi, kam nau citas mantas, Esat viens! un būsat stipri -


BIERNS

Labi, zinām; saki lietu!


TĒVS

Palīdzat šim nabadziņam!

(Rāda uz Antiņu.)

Spēkos vājš kopš mazām dienām, Neiztura smagos darbus; Dzīvē nau kā jūs tik veiklis -


BIERNS

Labs jau ir, - bet kur tā nauda?


TĒVS

Apkopjat un mīlat viņu! Viņš ir labsirdīgs, jums klausīs - Vecais dēls, es tevim došu...


BIERNS

Aši saki, ko man dosi?


TĒVS

Vai man! aizraujas jau dvaša - Otrais dēls - ak vai - jau beigas.


LIPSTS

Teic jel! nemirsti jel! pagaid'!


TĒVS

Sveiki, - mani - mīļie bērni -

(Mirst.)


MELNĀ MĀTE

(Nozūd.)


LIPSTS

Pagaid'! teic jel! - Vilcinājās, Nevarēja ātrāk beigties, - Nu, kad jāteic, mirst par ātru!


BIERNS

Spītnieks bijis, spītnieks paliek.


ANTIŅŠ

(Iekliedzas.)

Vai man! vai man! - mīļo tētiņ! Aiziet - Brāļi, nu mēs vieni!


BIERNS

Aiziet - mantu neizšķīris.


LIPSTS

(Vēl krata aiz pleca tēvu.)

Saki! saki! vai tu dzirdi!


ANTIŅŠ

Mīļais tētiņš aizver acis, Tās pār mums vairs nelūkosies.

(Noskūpsta acis.)

Lai šie skūpsti spiež jūs cieti, Nelaizdami smiltīm iebirt! Dusi nu līdz jaunai saulei!

(Nometies ceļos pie tēva gultas, sāk raudāt un tura, rokām apskāvis, tēva galvu.)




2. skats


(Tie paši, bez M e l n ā s m ā t e s.)


BIERNS

Raug' nu vien, raug' nu vien! Beigts ir, un zini nu, ko viņš gribēja man vēl novēlēt?


LIPSTS

Ak tu! - Vai dzirdi? - (Nogriežas no tēva.) Citkārt nevarēja beigt pļāpāt, - nu šis ir mēms kā koks.


BIERNS

Labi, ka vēl paspēja to pateikt, ka visu došot man.


LIPSTS

Kā tā? Visu došot tev? Ko tu muldi? Vai tu mani par muļķi turi, kā to nelgu tur?

(Rāda uz Antiņu.)


BIERNS

Vai tad tu nedzirdēji, ka tēvs teica: «Vecais dēls, es došu tevim!» Es esmu vecākais dēls, un, ko vien viņš dod, tas man. Man pirmdzimtās tiesības.


LIPSTS

Kas tev par tiesībām? Viņš mani tāpat piesauca un būtu man visu atstājis, kad nebūtu aizrāvies. Visu uz pusēm, visu uz pusēm!


BIERNS

Tev viņš teica: «Otrais dēls, ak vai, jau beigas!» Tas taču nozīmē: ir jau beigas došanai, jo viss ir atdots pirmdzimtam, tas ir, man. Un trešo nemaz nepieminēja, jo tam tā kā tā nekas nenākas, tas tikai puika.


LIPSTS

Tam nekas, tam nekas! Visu uz pusēm, visu uz pusēm! Bet melnā govs man; es viņu slaucot aiz ragiem turēju.


BIERNS

Kāda govs tev? Kādi ragi? Tu manu mantu gribi ņemt nost? Še tev ragi!

(Iedur viņam sānos.)


LIPSTS

Vai, vai, vai! re, kāds nu ir!


ANTIŅŠ

(Paceldams galvu no tēva pagalvja.)

Ko nu jūs, brāļi, rājaties, tikko tēvs acis aizdarījis? Ko viņš teica kā dārgāko mantu? - Vienību turēt!


BIERNS

Ko tu muldi? No miegiem pamodies, šis runās te starpā? Turi labāk muti nekā vienību!


LIPSTS

Vai dzi? Ko šis tur tā noliecies sēd pie tēva gultas pagalvja?


BIERNS

Mēs godīgi cīnāmies par taisnīgu mantas dalīšanu, un viņš varbūt paklusām izvilcis no pagalvja naudas zuti?


LIPSTS

Kas godprātīgs, tas vienmēr paliek bešā: Cik tāli tiksi ar taisnību?


BIERNS

(Uz Antiņu.)

Ko tu tur izņēmi no pagalvja?


ANTIŅŠ

Nekā es neesmu izņēmis. Es tik pie tēva pagalvja tiku raudājis.


LIPSTS

Pag, pag, puisi! Dod šur, izmeklēsim, vai nau ko paņēmis?


ANTIŅŠ

Brāļi, brāļi! Ko jūs darāt? Vai tad jums nau kauna no tēva?


BIERNS

Tu redz'! Šis vēl kauninās mūs.


LIPSTS

(Izvelk no Antiņa azotes naudas vīšķīti.)

Kas tad tas ir? Te jau vesels kušķis naudas! - Viens, divi, trīs - pag! (Uz Biernu, kurš arī sniedzas pēc naudas.) - Veseli desmit rubļi!


BIERNS

Kur tad tu tos ņēmi? Kas deva?


ANTIŅŠ

Tas ir atlikums no manas šī gada algas, ko man tētiņ atstāja priekš manis paša; jūs jau to arī zināt paši.


BIERNS

Tu izvilki no pagalvja. Kas tev, nejēgam, dos tādu naudu rokā? Dod tik vien šurp!


LIPSTS

Jāpārmeklē pagalvis.

(Pieiet pie gultas.)


BIERNS

Nekā, laid mani! Tas pieder man!


LIPSTS

Uz pusēm, uz pusēm!

(Atgrūž brāli.)


ANTIŅŠ

Mīļie brālīši, ak vai! Ko jūs darāt?


BIERNS

Ej nost, neveikli! Ko tu jaucies?

(Uz Lipstu.)

Un tu, jaunākais brāli, iedrīkstēsies vecāko grūst?


ANTIŅŠ

Brāļi, ļaujat jel tētiņam atdusēties šo pirmo dienu!


LIPSTS

(Izvelk no pagalvja )

Mans, mans, mans!


BIERNS

Nekā, tas mans ir un paliek!


LIPSTS

(Aplūkodams atradumu.)

Ak, tas tik tēva tabakas maks!


BIERNS

Nu, tā lai ir tava mantojuma daļa. Viss, kas nu vēl nāk, tas ir mans.


LIPSTS

Man puse, man puse!


BIERNS

(Izvelk ko no pagalvja.)

Ak, tas tik ir suseklis!


LIPSTS

Paturi tad ar visu! Es atsakos no savas likumīgās puses.


ANTIŅŠ

Mīļie brālīši, apkopsim pirms tētiņu! Nonesīsim viņu siltā ķēķī, nomazgāsim un uzvilksim viņam jaunu kreklu un labās drēbes.


BIERNS

Ko nu? Ir vēl laiks.


LIPSTS

Labāk ir gan tagad. Būs ērtāka meklēšana arī te gultā. Ķeramies nu klāt un nesīsim viņu ķēķī!

(Antiņš ar Biernu paceļ mironi; Lipsts paliek iepakaļ.)


BIERNS

(Lipstam.)

Kur tu paliec? Nāc vien līdzi! Citādi tu viens vēl paņemsi visu naudu.


LIPSTS

(Nākdams.)

Ej jau ej! Celsim visi reizē.


ANTIŅŠ

Nabaga tētiņ! nabaga tētiņ!

(Ienes mironi ķēķi; caur atvērtām durvīm redz viņus ķēķi noliekam nastu. Abi vecākie brāļi iznāk atkal istabā, kamēr Antiņš paliek ķēķi.)




3. skats



(Bierns un Lipsts.)


BIERNS

(Runādams atpakaļ uz ķēķi.)

Tā! Apkop nu tu, Antiņ, mūsu mīļo tēvu! Tu esi jaunāks un paradis tādus darbus. Apmazgā labi un apvelc tik viņam jaunu kreklu!


ANTIŅŠ

(Pienāk pie durvīm.)

Palīdzat, brālīši, jūs arī; būs ātrāk.


BIERNS

Es nevaru. Man nau laika, būs jāiet pie ķestera.


LIPSTS

Man jāiet pie kaimiņiem lūgt, lai nāktu vāķēt šo nakti. Tev laika diezgan. -

(Uz Biernu.)

Un tev, veco brāli, būs jāsteidzas ātrāk, kamēr tiksi pie ķestera; labs gabals ceļa. Man pie kaimiņiem tuvāk. Ģērbies tu tūlīt, es piekopšu vēl istabu.


BIERNS

Jā, jā, piekopsi - naudu! Es tevi pazīstu.

(Aizdara cieti ķēķa durvis un tad metas pie teva gultas.)

Man pieder viss, kas būs tēva gultāl Es esmu pirmais klāt!


LIPSTS

Tā nemaz nebij izlīgts. Viss lai iet pa likumam un pa taisnībai.


BIERNS

Ko es saku, tas ir likums; es esmu stiprākais.


LIPSTS

Un es esmu gudrākais. Viss lai iet uz pusēm!


BIERNS

Lai uz pusēm! - Mana būs nauda, tavs būs maks.


LIPSTS

Nu - es visu naudu glabāšu savā makā, tā es esmu ar mieru.


BIERNS

Ej nost no gultas! Es celšu maisu ārā.


LIPSTS

Cel jau cel!

(Paņem spilveniņu, paārda vaļā un kaut ko izņem un iebāž sev kabatā.)


BIERNS

(Maisu nolicis uz grīdas un tausta.)

Ko tu tur okšķerē pa to spilvenu? Vai tu tik neiebāzi sev ko kabatā?


LIPSTS

Nekā; paskat pats.


BIERNS

(Apskata kabatu.)

Kas tad tas?


LIPSTS

Tas pats tabakas maks.


BIERNS

Dod to arī šurp.

(Abi aizgriežas katrs uz savu pusi; Lipsts izvelk naudas maciņu, Bierns tabakas makā atrod arī naudu. Abi smejas.)


LIPSTS

(Atgriežas atpakaļ.)

Ko tu smejies! Ak tu! ak tu! neģēlis, briesmonis! Būs tur tabakas makā arī bijusi nauda! - Dod man atpakaļ manu mantu!


BIERNS

Ha, ha, ha! Te nu bij tava gudrība, tu gudrākais! Tu tāds pats muļķis kā Antiņš. Es tas stiprākais un tas gudrākais.


LIPSTS

Ače! ače! neģēlis, ļaundaris! Edz, kas man ir!

(Rāda savu atrasto maku.)


BIERNS

Dod šurp, blēdis tāds!


LIPSTS

Pag, pag; meklēsim še! Vai tad še nekā nebūs?

(Paārda maisu un atrod.)

Vai redz, kas te vēl ir!


BIERNS

Kas tur uzrakstīts? - (Lasa.) «Priekš jaunākā brāļa!»


LIPSTS

Tas ir priekš manis, jo trešais neskaitās līdzi.


BIERNS

Nē, tas jaunāks, kas žiglāks bijis pie rokā dabūšanas.

(Izbirst sudraba nauda un izripo pa visu istabu; abi brāli lasa kopā un grūstās.)




4. skats



(T i e p a š i; ienāk no ķēķa A n t i ņ š.)


ANTIŅŠ

Mīļie brālīši, es gribēju jūs lūgt -

(Skatās uz izbirušiem sudraba gabaliem.)

- Kas tie par skaistiem sudraba spīdeklīšiem pa visu grīdu, it kā zvaigznītes pa debesīm izkaisītas! Kādi tad šie izskatās?

(Paceļ vienu gabalu.)


BIERNS

Neķeries klāt! Met to zemē, ko pacēli! Dod man atpakaļ!


LIPSTS

Vai redz, neveikli! Viņš arī gribēs še naudas sagrābties!


BIERNS

Ko tu nāc šai istabā? Kas tev vajadzīgs? Tu redzi, ka še notiek nopietnas lietas; tev, puikam, te nau nekādas darīšanas.


LIPSTS

Vai nevari darīt, kas tev bij uzdots? Vai tik ātri, tikko tēvs aizdarījis acis, tu jau sāksi slinkumu lāpīt?


ANTIŅŠ

Es jau apmazgāju un nācu pie jums lūgt, lai dodat man jaunu kreklu un jaunas drēbes, un arī jaunu paladziņu. Vajaga apģērbt mūsu mīļo tētiņu un uztaisīt viņam mūža gultiņu.


BIERNS

Nau man tagad laika meklēt kreklus un palagus. Man jādomā uz augstākām lietām.


LIPSTS

Ej, daries, kā zini! Taisies tikai ātrāk pa ceļu.


ANTIŅŠ

Bet, brālīši, kā tad nu tētiņš - ?


LIPSTS

Kad tu vienmēr tā runā par mīļo tētiņu, tad parādi reiz ar, ka tu viņu mīlē. Ko tu nāc pie mums prasīt kreklu un labas drēbes? Dod pats savu kreklu un drēbes!


ANTIŅŠ

Es jau neprasu, lai jūs dodat savus kreklus un drēbes; es tik lūdzu priekš tēva viņa paša atstātās drēbes un kreklu, ko viņš nēsāja, dzīvs būdams.


LIPSTS

Areče! Ko viņš nēsāja, dzīvs būdams, tas tagad pēc viņa nāves ir mantojums un pieder mums. Ko tu prasi, lai mēs dodam no sava laba? Kad tu esi tāds labiņš, dod pats no sava mantojuma!


ANTIŅŠ

Bet man jau nau nekāda mantojuma, jūs jau man neesat nekā atstājuši.


BIERNS

Kas tad tev tavu ir ņēmis? Vai tev nau krekls mugurā? Vai nau vēl skaidrs lādē? Gudrinieks tāds arī!


LIPSTS

Ej vien ašāk pie darba, nelieti!


ANTIŅŠ

Neesat tik bargi pret mani, mīļie brālīši! Es jau labprāt laidīšu tētiņu viņsaulē ar savām goda drēbītēm, bail tik, vai tās būs viņam diezgan labas, ko rādīties tur tanī lielā spožumā, kur redzēs katru šūniņu, katru ielāpiņu? Man jau būtu liels prieks, kad tētiņš staigātu tur ar manām mantiņām mugurā, tad jau viņš arī vairāk domātu uz mani, tāpat kā es uz viņu.


BIERNS

Ej, ej! Domājat viens uz otru, mums jādomā, kā iekārtot visu mūsu un tavu dzīvošanu; jo tu jau ne pats par sevi, ne par saimniecību nedomā, tāds, kāds tu esi.


ANTIŅŠ

(Aiziet atkal ķēķī, abi brāli paliek, pa zemi naudu lasot.)




5. skats



(B i e r n s un L i p s t s.)


BIERNS

Nekas, nekas! Tas vecais ir jau arī papūlējies priekš mums. Kas to būtu domājis, ka tik daudz saskrapstīs?


LIPSTS

Esam mēs arī priekš viņa papūlējušies! Vai tad nestrādājām un nebadojāmies priekš viņa?


BIERNS

Devām nu arī no savas peļņas un paturējām sev arī.


LIPSTS

Un vai tad neliekam viņu pa godam apkopt, apmazgāt un apģērbt jaunā kreklā un drēbēs? - Bet, redz, kāds viņš bij! Bij noglabājis maisiņā un pagalvī un licis uzrakstīt vēl «priekš jaunākā dēla»! Vai tad viņš nau gribējis mums taisni raušus atraut mūsu mantu?


BIERNS

Un dot tam muļķītim! Vai tā nu, sak, nau neprātība un spītība? Ko tāds ar naudu darīs? Atdos pirmam ubagam.


LIPSTS

Viņš jau gatavs savas kurpes no kājām novilkt, kad tik kāds prot viņu apiet. Bet mēs nu arī veikli izdarījām to lietu.

(Abi smejas.)


BIERNS

Krekls tuvāk nekā svārki.


LIPSTS

Ko nu tagad ar to naudu iesāksim? Vajaga labi apdomāt.


BIERNS

Es tūliņ precēšu savu Ilzi un vedīšu viņu še dzīvot. Tu vari apdomāt, kur paliec.


LIPSTS

Es arī precēšos, bet es nebūšu tik muļķis ņemt tādu plikadīdu; es ņemšu Trini ar naudu.


BIERNS

Nauda ir, un garš deguns iet vēl līdzi par piedevu.


LIPSTS

Garāks jau nau par viņas tēva naudas zuti.


BIERNS

Tad tu vari ar garu degunu palikt pie sievas tēva.


LIPSTS

Nekā. Es palikšu še; man puse no mājām.


BIERNS

Kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā? Man būs tēva gulta istabā, Ilzei mūsu ķēķī, kur tev un Trīnei?


LIPSTS

Lai Antiņš guļ uz kūtsaugšas; viņš jau nau precējies.


BIERNS

(Smejas.)

Bet kad nu viņš arī gribēs precēties? Ko tad?


LIPSTS

(Smejas.)

Ko tad šis nu precēs? Nabagmājas Grietu vai?


BIERNS

Vai dzi, Antiņ! (Paver durvis.) Tu jau liels puisis: vai tu nedomā precēties? Lipsts grib tev ieprecināt nabagmājas Grietu.


ANTIŅŠ

Ko jūs jokojat, brāļi; nau jau laiks priekiem.


BIERNS

Ko nu par to? Bet saki vien; lūk, mēs precamies, un, kad tu neprecies, tad tev būs jāguļ uz kūtsaugšas.


ANTIŅŠ

Es nekad neprecēšos.


BIERNS

Viņš precēs bērza meitiņu ar baltu krekliņu.


LIPSTS

Nē, viņš precēs meža vārniņu ar melniem svārciņiem.


BIERNS

Ko nu jokus! Antiņš domā uz lielām lietām. Vai tad viņš velti vienmēr sapņo par princesi stikla kalnā?


ANTIŅŠ

Ak, tā jau septiņus gadus kopš mirusi; guļ savā stikla zārciņā un gozējas baltā saulītē. Kas tai nekait? Tētiņš nu arī aizgājis. - Palūkojat jel vienu acumirklīti, cik kluss un laimīgs viņš izskatās! Laikam ir labāk tur, kurp viņi aizgājuši. Nu arī mans laiciņš pienācis, iešu es arī turp, kur tik kluss un laimīgs top vaigs.


BIERNS

Ej vien, ej! Mēs nedzenamies tā pēc tās laimes, mēs paliksim šepat.


LIPSTS

Jā, bet kas tad strādās tavu darbu, kad tu gribi aiziet? Dod vietnieku, tad ej. Tev jau darbs nekad nau rūpējis. Kad tik tev vēders būtu pilns un tu varētu mierīgi gremot un sapņot par savām princesēm.




6. skats



(T i e p a š i; ienāk ķēķi B a l t a i s t ē v s, ģērbies kā nabags; ķēķa durvis uz istabu stāv vaļā.)


NABAGS

Sveiki, mani mīļie bērni!


BIERNS

Kas tad šis par tādu tēvu?


LIPSTS

Viens te miris, cits jau klātu.


NABAGS

Lai jel visi labie gari Žāvē jūsu asariņas! Nu jums lielas bēdas, bērni, Miris jūsu mīļais tētiņš, Aizgājis kā vecais gadiņš.


LIPSTS

To mēs paši labāk zinām.


NABAGS

Cik vēl ir no viņa pāri, Tik tur guļ uz nama galda. Drīz i to ņems Zemes māte Atpakaļ iekš sava klēpja. Raidīs atkal jaunu staigāt.


BIERNS

Nelaikā tu šurpu nāci.


ANTIŅŠ

(Uz nabagu.)

Palūk tēvu, mīļo vecīt, Cik viņš vārgs un noliesējis; Rokas plānas izdilušas.


NABAGS

Miesa zudusi no gurniem -


ANTIŅŠ

Visas ribiņas var skaitīt -


NABAGS

Vaigi dziļi iekrituši -


LIPSTS

Edz, kas tie par raudātājiem!


BIERNS

Ko tu gribi? Ko tu staigā? Ej jel pats kā vecais gadiņš!


NABAGS

Iešu, dēliņ, tūliņ iešu, Tā kā gāja jūsu tētiņš. Dod tik maizītes man drusku, Ūdens malciņu, ko padzert, Brīdi atpūsties no ceļa!


BIERNS

Te nau nekāda patversme priekš nabagiem! Ej strādāt, tad tev būs ko ēst. Ko slaisties te un tērzē.


NABAGS

Esmu par vecu priekš strādāšanas, bērni.


LIPSTS

Par ganu jau vēl vari kalpot, vai ej nabagu mājā. Ko stāvi nu un virini durvis? Aukstumu vien laid iekšā, ej vien!


ANTIŅŠ

(Paklusu.)

Še tev, vecīt, kumosiņš maizītes un nāc namiņā apsēsties.


NABAGS

Iešu jau iešu, dēliņ. Varbūt, ka karaļa mielastā man atkritīs kāda drupatiņa.


BIERNS

Kas tas par mielastu? Kas tev atkritīs?


NABAGS

Eju jau eju, ko es jūs traucēšu ar savu tērzēšanu.


LIPSTS

Pagaid', kur nu skrej? Kas par mielastu? Kāds spītīgs ubags, nevīžo neko pastāstīt!


NABAGS

Nu, karals sataisījis lielu mielastu un salūdzis visus, lai nāk, kas vien vēlas. Vai tad nu jūs paši nezināt? Visi ļaudis jau pošas. Tik tāļi jau nemaz neesat nost, nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš.


LIPSTS

Mēs jau, vecīt, esam bēdu sagrauzti ļaudis, mēs jau kopš nedēļām nekā nezinām, kas notiek pasaulē. Vecais vārga, vārga, nemaz negribēja mirt, nevienas stundas nevarējām atiet no viņa gultas nost.


BIERNS

Bij taču jābūt klāt, kad mirst, ka kāds svešs nenoņem mantu. Nekā nezinām, stāsti, stāsti. Atsēsties tur uz sliekšņa!


NABAGS

(Atsēstas.)

Kā tad, būs liels mielasts. Karaļa meita, lūk, jau septiņi gadi, kopš mirusi un guļ ielikta stikla zārkā -


LIPSTS

Zinām, zinām. To katrs zin, stāsti par to mielastu!


NABAGS

Nu lūk, guļ ielikta stikla zārkā un uzcelta augšā stikla kalnā, kur neviens nevar pietikt klāt, ne uzkāpt, ne uzjāt, ne uzrāpties. Tā daiļā princese pa laikam nopūšas, kad rudens vēji pūš; pa laikam noraudas, kad saulīte uzspīd virsū.


ANTIŅŠ

(Kurš nabagam blakām apsēdies, arī nopūšas.)


NABAGS

Kas tev; dēls, tu jau arī pūt?


BIERNS

Ak, ko nu uz to skaties! Viņš jau mums ir tāds vien tiesītis. Par visiem viņš iežēlojas un līdzi raud. Kad vistu kauj, tad viņš mirkst vienās asarās. Par to mirušo princesi viņš vienmēr žēlojas un sapņo.


LIPSTS

Ko nu niekus! Stāsti par mielastu.


NABAGS

Tā karaļmeita nu guļ jau septiņus gadus -


LIPSTS

Kad tevi ar tiem septiņiem gadiem! Kas nekait princesēm gulēt septiņus gadus? Kad nomodā, tad jau arī nekā nedara. Mēs nevaram vis gulēt septiņus gadus, mums jāstrādā un jāpelna maize. Kas bij ar mielastu?


NABAGS

Tā princese nau vis mirusi, viņa celsies augšā. Rīt būs pagājuši septiņi gadi un septiņas dienas, tad nāks cēlājs -


BIERNS

Būtu tūliņ pirmā dienā nācis krietns cēlājs, būtu iedevis drusku sānos vai sakratījis labi aiz pleciem, gan jau nebūtu gulējusi tos gadus, būtu tūliņ cēlusies.


ANTIŅŠ

(Ar asarām cīnīdamies, uztraukts.)

Tu nedrīksti viņai roku likt klāt, ne kratīt aiz pleciem! Viņa tik smalka kā zirnekļa audums, vaidziņi balti kā sniegs, mati zeltīti kā saules atspīdums. Viņai nedrīkst ne dvašu uzpūst, tad jau tūliņ sadrebas un raud.


BIERNS

(Smejas līdz ar otro brāli.)

Vai tu re! vai tu re! klusais circens! Bet tāds jau viņš ir, to princesi nedrīkst neviens aizskart ne domās, tā jau viņa līgava.


ANTIŅŠ

Kā tev nau kauna tā runāt, brāli?


ABI BRĀĻI

(Atkal smejas.)


NABAGS

Tev taisnība, dēls, tāda tā princesīte tiešām ir, tik smalka un vārīga. Kur tad tu viņu esi redzējis?


ANTIŅŠ

(Klusi.)

Sapnī redzēju.


LIPSTS

Un tu, ko niekojies, ubags? Ko kājas tā izstiepi?


NABAGS

Iešu, iešu.


BlERNS

Kur tad nu palika tavs mielasts?


NABAGS

Jā, kad jūs dzenat, nedodat ne gaļas, ne maizes.


BIERNS

Paliec vien, nāc istabā, dabūsi maizi un gaļu, un visu. Sēsti es uz šī solīša.


NABAGS

Rīt, kad pulkstens sitīs divpadsmit, princese celsies augšā no garā miega. Bet viņa var tik tad celties, kad kāds uzkāpj stikla kalnā un nones viņu lejā. Kas viņu nonesīs, tam karals dos viņu par sievu un iecels viņu par savu mantinieku, un atdos visu savu valstību. - Bet, kad neviens nespētu uzkāpt, tad princesei uz visiem mūžiem būtu jāpaliek stikla kalnā un viņa nekad neceltos augšā.


ANTIŅŠ

Ak vai! ak vai! Kad jel nu rastos kāds princis, kas spētu uzkāpt kalnā!


NABAGS

Un tad... nu, rīt uz to princeses augšāmcelšanos un uz to sacenšanos pēc viņas rokas karals liek sarīkot lielus svētkus un aicina uz mielastu visus, kas vien vēlas nākt un ēst pie viņa galda.


BIERNS

Tad jau nu gan apēdis uzreiz vai visu vērsi un izdzers vai visu mucu alus!


NABAGS

Ko nu! Priekš mielasta ir jau nokauti trīs simti un sešdesmit pieci vērši un septiņsimts cūkas un savārītas piecisimts mucu alus. Bet desas ir sakrautas kopā kā siena kaudzes un maizes klaipi sacelti kā akmeņu grēdas.


BIERNS

Vai dzi! tad ta gan būs atēšanās!


LIPSTS

Ak tavu daudzumu! Tur jau nu gan dažs labs vērsītis tiks aizvests arī gar malu. Ko, veci? Tur tu jau arī vari kādu vistiņu pabāzt zem mēteļa. - Bet vai tad mūs tur arī laidīs jeb vai tik kungus?


NABAGS

Katrs ir aicināts un var nākt uz karaļmielastu; zināms, kurš nebūs labi apģērbies, tam būs jāpaliek viņpus žoga, kur tie prastie ļaudis.


ANTIŅŠ

(Nopūšas dziļi.)


NABAGS

Kas tev kait, dēls? - Jūs jau arī varat nākt; esat taču abi braši puiši; par kaunu nebūs arī karaļmeitai. Klētī jau jums būs goda svārki.


BIERNS

Nāc šurp tuvāk, vecīt, apsēsties te uz šī krēsla. Kā ta nu mums lai nebūtu goda svārku?


NABAGS

Tad jau jūs varētu, dēli, dot man ari kādus vecus svārciņus; lūk, šie mani gluži nodiluši.


BIERNS

Būs, būs. - Vai tad ir jau daudz kungu sanākuši?


NABAGS

No malu malām; no kaimiņu valsts tas niknais princis, tas gribētu par varu dabūt princesi -


ANTIŅŠ

Ak, kad viņš tāds nikns, tad lai viņš nedabū nabaga princesīti!


LIPSTS

Ko tu, muļķa Antiņ, jaucies te starpā? Te jau tev nau daļas, te nau sapņi. Ej labāk, atnes manu zaļo šalli; būs klētiņā.


NABAGS

Brauc kungi arvien vēl klāt; ir jau mēģinājuši uzbraukt braukšus un jāšus, gan ar zirgiem, gan ar briežiem un suņiem, un elefantiem. Bet nevienam nau izdevies.

(Brāli sāk posties.)


BIERNS

Nu, kas jau stiprāks, tam izdosies.


LIPSTS

Ko vēl spēks nespēj, to spēj gudrība. Vajga nu steigties un posties. Tu tagad varētu jau arī iet; paliek vēls, un mums vēl ir daudz darba.


ANTIŅŠ

Vai tie, kas nau glīti ģērbušies, drīkst no tālienes skatīties, kā princesi nonesīs zemē?


NABAGS

Aiz žoga var skatīties, cik tīk, tikai tur ļaužu drūzmā tevi atgrūstu nost. Bet brāļi tev jau dos jaunus, skaistus svārkus un ievedīs tevi iekšpus žoga. Tu redz, viņi jau labi, man, svešam nabadziņam, pasolīja svārkus un maizi, un gaļu, cik varu panest.


LIPSTS

Kam tad šim vajga jaunu svārku? Nupat vēl gribēja mirt līdz ar tēvu.


ANTIŅŠ

Es priekš miršanas gribētu tik vēl redzēt, kā princesīte zemē atmostas un uzzied kā pļava pavasarī, kā baltam bērziņam metas zaļi pumpuriņi. Es jau jums tad atstāšu tos svārkus.


LIPSTS

Zinām tavu atdošanu, tā kā tavu miršanu! Kas tev dos svārkus? Pelni pats!


NABAGS

Dodat jau nu ar puikam, lai paskatās un pamēģina arī sacensties.


LIPSTS

Vai tu redz. kāds aizrunātājs atradies! Taisies tik pats projām! Ko tu še traucē ar savu tērzēšanu.


NABAGS

Bet kur tad mani svārki, ko solījāt, un maize, un gaļa, cik varu panest mugurā?


LIPSTS

(Grasās viņu kaut.)

Pag, es tev gan došu mugurā, cik vari panest. Ārā!

(Nabags aiziet.)




7. skats



LIPSTS

(Uz Antiņu.)

Un tu, nabagu gādnieks, vari arī iet ceļu rādīt savam biedrim! Visādus klaidoņus salaiž mūsu mājā!


ANTIŅŠ

(Iziet namiņā.)


BIERNS

Tik daudz ļaužu vienā mazā istabiņā; tu vari it labi iet uz kūtsaugšu.


LIPSTS

Bet tur jau ir mūsu mantas. Viņš salaidīs tur visādus vazaņķus un zagļus, kas vēl aiznesīs mūsu labumu. Lai pārguļ salmu kaudzē; jaunam cilvēkam nesals.


BIERNS

Bet kad nu sāks pīpot un nodegs kaudze?


LIPSTS

Lai tad iet sev tāļāk meklēt vietu. Pļavā jau ir siena kaudzītes samestas. Bet tā kā rīt agri būtu klāt pie darba! Un pusdienā tu vari aiztecēt uz karaļa pagalmu saēsties krietni, tā ka nevajadzēs ne brokasta, ne vakariņas. Tur jau dos nabagiem, cik atliks no labo viesu galda. Ko lai mēs tevi velti barojam? Labāk barojam cūku, to var uz ziemsvētkiem nokaut.


BIERNS

Kad jau nu es uzkāpšu uz stikla kalnu un tikšu par karaļa znotu, tad man nevajadzēs turēt vairs nekādus Antiņus par kalpiem un viņus barot. Strādnieks jan nau nekāds. Man būs tad visa valsts, un tad es gan zināšu dancināt citādus kalpus. Tu, Antiņ, esi brīvs cilvēks un vari iet sev, kur gribi.


ANTIŅŠ

Tik šonakt atļaujat vēl pārgulēt še, mīļie brālīši! Es gribu redzēt, kā jūs uzcelsat princesīti. Kur lai es palieku sniegā un salā? Es nomiršu, viņas neredzējis. Bet, mīļie brālīši, nesat viņu vārīgi, vārīgi! Kad es viņu redzēšu, tad es aiziešu ar mieru.


LIPSTS

Ārā! Ārā! ej ar mieru!

(Priekškars.)


OTRAIS CĒLIENS




Mežs. Celiņš. - Vēls rudens vakars.




1. skats



NABAGS

Mīļo dēliņ, es jau esmu piekusis no iešanas: manas vecās kājas negrib klausīt. Apstāsimies un atpūtīsimies; pārdomāsim, kur nu mēs paliksim šo nakti.


ANTIŅŠ

Tu, tētiņ, ej vien pa šo celiņu tāļāk un turies tik pa labi; nonāksi pie meža mājām. Tur ir labi ļautiņi.


NABAGS

Un kur tad tu paliksi, dēliņ? Vai iesi atpakaļ uz tēva mājām?


ANTIŅŠ

Manas tēva mājas ir kapsētā. Drīz es turp iešu, bet šonakt es vēl palikšu tepat, lai no rīta būtu agrāk augšā un ātrāk aizietu uz pili.


NABAGS

Es nu gan labāk būtu palicies pie taviem brāļiem. Bet viņi tādi neganti.


ANTIŅŠ

Ko nu, tēvs, viņiem tagad daudz rūpju pēc tēva nāves; nevar viņi gar tevi nodarboties.


NABAGS

Viņi jau tevi arī padzina no mājām.


ANTIŅŠ

Viņi ātri iekaist dusmās, bet gan jau brāļi salīgsim. Nau jau arī tā istabiņa diezgan liela priekš visiem; viņi grib arī sievas apņemt, un tad es esmu tikai pa kājām.


NABAGS

Tev, dēls, arī būtu laiks precēties. Kas tevi, nabadziņu, apkops? Kur tu piemetīsies? Es tevi ieprecināšu bagātās mājās, tu man dosi kādu kukulīti, kādu drēbīti.


ANTIŅŠ

Es negribu precēties, tētiņ.


NABAGS

Tā visi jaunie saka. Bet, kad es tev došu krietnu meitu, gan tad tu gribēsi.


ANTIŅŠ

Es nekad neprecēšos, tētiņ.


NABAGS

Tu postā aiziesi tāds, kāds tu esi.


ANTIŅŠ

Kad es aiziešu, tad drīzāk būšu pie sava mīļā tēva. Tikai tos svētkus gribu vēl redzēt, kā tur nāks tas karaļdēls un nocels no stikla kalna gulošo princesi.


NABAGS

Ko tad tie brāļi tevi smēja ar to princesīti, kas stikla kalnā? Vai tad tu esi viņu redzējis?


ANTIŅŠ

Neprasi, tēt, neprasi manim.


NABAGS

Kādēļ, dēliņ, lai es neprasu par viņu. Man prātā ļaužu dziesmiņa: Zili stikli, zaļi ledi - Vidū balti sniega svārki; Zili stikli, zaļi ledi - Vidū bāli mēness vaigi; Zili stikli, zaļi ledi - Vidū gari saules mati.


ANTIŅŠ

Nemini viņu, nemini, mīļo tētiņ! nemini ne vārdiņa.


NABAGS

Kādēļ lai es neminu, dēliņ? Viņa tik skaisti guļ savā zārciņā. Visi ļaudis nāca un skatījās, un nožēloja viņu, tik jaunu un skaistu.


ANTIŅŠ

Ak, tētiņ, ko tu dari! ko tu dari! - Tu manu dvēseli šķetini laukā; tu manas sirds saknītes plēs no zemes ārā!


NABAGS

(Pusdziedoši.)

Zili stikli, zaļi ledi - Vidū stinga dvēselīte.


ANTIŅŠ

(Sāk skali raudāt.)


NABAGS

Mīļo puisīt, ko tu raudi? Vai tev žēl ir princesītes?


ANTIŅŠ

Žēl man ir tās princesītes, To es raudu, mīļo tētiņ.


NABAGS

Vai tu redzēji. ka žēlo Stikla kalna princesīti?


ANTIŅŠ

Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ, Vai es redzējis to esot? Katru dien' es viņu redzu, Manās acīs viņa dzīvo. Saules spodras sniega segas, Mirdzin balti sarmas pušķi. Slaiki, caurspīdoši pirksti, Vārīgi kā lūzens ledus, Tura, liegi aptvēruši, Sastingušu vizbulīti.


NABAGS

Sapnī, dēls, tu viņu redzi - -


ANTIŅŠ

(Strauji starpā.)

Ak, ik nakt' es viņu redzu Sastingušu, nekustošu, Bālu vaigu iet man garām, Skropsti nolaisti pār acīm. Galva noliekta uz krūtīm, Zelta matos sudrabrasa, Pilnas acis lielu asru -


NABAGS

Sapnī, dēls, tu viņu redzi, Dzīvu viņu neredzējis, Saki, ko tad tā tu raudi Tās, ko tu pat nepazīsti?


ANTIŅŠ

Ko tu runā, svešo tēti, Kā es viņu nepazīstu?! Katrs cilvēks, maziņš bērniņš Pazīst mūsu princesīti; Visi ļaudis viņu žēlo, Kā es viens lai nežēlotu? Visa zeme noskumusi, Ak, kopš viņa projām gāja, Ak, kopš stikla zārka sienas Slēdza viņas augumiņu!


NABAGS

Bet vai pazīsti i vaigā?


ANTIŅŠ

Kā es viņu nepazītu! Visi ļaudis raudādami Gāja lūkot viņu guļam, Tētiņš - nelaiķis i mani Līdzi aizveda uz pili, Notālim es noskatījos, Priekšā bija lielie ļaudis, Tuvu nelaida mūs klātu. Vienu mirkli uzlūkojū - Spīdums aizsita man acis; Otru mirkli uzlūkoju - Asras aizklāja man acis; Trešu mirkli uzlūkoju - Pušu lūza mani skati. Ne vairs redzu, kas man apkārt, Ne vairs redzu gaišu sauli. Nau man miera kopš tās dienas, Viņas sāpes nesu līdzi - Aru laukā - vienas domas: Sāpes ar tā viņas krūtis; Pļauju sienu - vienas domas: Sāpes pļauj tā viņas priekus; Griežu rudzus - vienas domas: Sāpes griež tā viņas sirdi. Neveicas man mani darbi, Brāļiem pāri nodarīju, Iežēlodams princesītes.


NABAGS

Ko tu, dēls, tā iežēlojies, Vienu mirkli lūkodamies?


ANTIŅŠ

Ak, šīs vien ir manas ilgas, Kopš no bērna gadiem modos! Man ir kauns, ka runāt sāku; Es to slēpu visu mūžu Dziļā krūšu pagrabiņā, - Bet tu labs pret mani biji, Un man sirds kā acs tik pilna, Nu tev teicu, un tu smejies.


NABAGS

Nesmejos es, mīļo dēliņ, Negaudies tik princesītes - Rītu beigsies viņas bēdas!


ANTIŅŠ

(Klusi nopūzdamies.)

Rīt, ak, beigsies viņas bēdas!


NABAGS

Rītu atnāks saules dēli, Uzjās stāvā stikla kalnā, Uzmodinās princesīti, Uzcels viņu zelta zirgā, Nonesīs mums vizēdami.


ANTIŅŠ

(Nopūzdamies.)

Nonesīs, ak, vizēdami!


NABAGS

Ko tu nopūties tā, dēliņ? Nu būs labi princesītei.


ANTIŅŠ

Nu būs labi princesītei!

(Pēc brītiņa.)

Tētiņ, kurš tai kalnā uzjās?


NABAGS

Kurš tik skaidris būs kā saule.


ANTIŅŠ

Tētiņ, kurš to uzmodinās?


NABAGS

Kurš tik mīlīgs būs kā saule.


ANTIŅŠ

Tētiņ, kurš to zemē nesīs?


NABAGS

Kurš tik stipris būs kā saule.


ANTIŅŠ

Ak, kurš līdzīgs būtu saulei?


NABAGS

Kurš spēj atdot sevi visu.


ANTIŅŠ

Ak, lai ņem jel manu dzīvi, Es jau miršu labu prātu. Viņu redzēt tik vēl gribu.


NABAGS

- Kurš spēj atdot sevi visu, Savu dzīvi, savu gribu.


ANTIŅŠ

Tētiņ, ak, i savu gribu? Ak, tik vienu pašu skatu! Viss mans mūžs tik viņai dzīvots. Tūkstoš - tūkstoši to redzēs, Un tik man tas būtu aizliegts? Tūkstošiem ir viena alga, Manim ir tā visa dzīve!


NABAGS

- Kurš spēj atdot sevi visu, Savu dzīvi, savu gribu.


ANTIŅŠ

Tētiņ, tēt, ak, sirds man pagurst! Nava tāda, kas to spētu.


NABAGS

Ir, mans dēls, un tas to uzcels.


ANTIŅŠ

Es, ak, nespēju to, tētiņ! Es vēl gribu viņu redzēt. Es vēl gribu viņai līdzēt, Teikt, ka nesu viņas sāpes, Varbūt tas tai sirdi veldzēs.

(Izmisis, sāk raudāt.)


NABAGS

Nebēdā nu, manu dēliņ, Gan būs labi princesītei, Gan tai līdzēs saules dēli, Kas man līdzēs, vecam vīram? Kas dos paēst, kas dos padzert, Kas dos drēbes gabaliņu?


ANTIŅŠ

Ej vien, tēt, uz meža mājām, Dos tur paēst, dos tur padzert.


NABAGS

Tāļi ceļi, lieli vēji, Auksti top man, mīļo dēliy Tev ir labi paklausīties, Ko par princesi tev stāstu; Stāsti silda tavu sirdi, Man sniedz sala ledus roku.


ANTIŅŠ

Še tev, tētiņ, mani cimdi, Tie tev sildīs ledus rokas.

(Nomauc savus cimdus un atdod nabagam.)

Gan jau laidīs mani galmā, Kad i nebūs rokā cimdu.


NABAGS

Man ir auksti, mīļo dēliņ, Drebuls lien gar kaklu garām, Skudriņas pa pleciem skraida.


ANTIŅŠ

Še tev mana vilnas šalle, Vai nu nelaidīs bez šalles?

(Noraisa sev šalli no kakla un atdod.)

Tā vēl ir no mīļās mātes. Šalle mani sildījusi Tā kā mātes mīlestība.


NABAGS

Vēl man auksti, mīļo dēliņ,

(Apliek sev šalli.)

Lēni ritē vecās asins. Kamēr kakls silst no šalles, Mugura jūt vēja dvašu. Svārki, lūk, ar sadiluši Līdzi manām vecām miesām; Drēbe šķidriņa kā sietiņš, Siltumiņš kā pelus izbirst.


ANTIŅŠ

Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ, Vai tad ielaidīs bez svārkiem? Pilī būs tik lepni ļaudis, Līdzi sacensties man neļaus, Neļaus kāpt uz stikla kalna.


NABAGS

Vai tad tu jel domā censties Tur, kur kāps tik augsti kungi? Neielaidīs tevi pilī, Vari lūkoties aiz žoga.


ANTIŅŠ

Ņem tad, tētiņ, arī svārkus; Tie tev turēs siltumiņu, Tie vēl austi mīļās mātes. Metos likti mīļi vārdi, Audos silti vēlējumi.

(Novelk savus svārkus un atdod nabagam, kurš tos uzvelk plecos.)


NABAGS

Vēl man auksti, mīļo dēliņ Siltumiņš līdz kājām nesniedz, Lejā tekot, sastingst gurnos; Ikri čokurā vēl raujas, Lieli mēmi, pirksti stīvi, Nenes tāļāk vecās kājas.


ANTIŅŠ

Ak tu, tētiņ, svešo tētiņ, Kā es aiziešu bez kurpēm? Kad es nepaliktu ceļā?


NABAGS

Aiziesi, velc manas vīzes.


ANTIŅŠ

(Noaun sev kurpes un uzvelk nabaga vīzes.)

Ņem tad arī manas kurpes, Gan tad nesīs vecās kājas! Kurpes deva raibaliņa, Tētiņš šuva nopūzdamies: Nebūs piena devējiņas.


NABAGS

Vēl man auksti, mīļo dēliņ; Sala knaiba liesos vaigus, Vējiņš plūkā plānos matus, Cepurītes caurumiņos Sniegs ar lietu rotaļājas.


ANTIŅŠ

Ak tu, tētiņ! ak tu, tētiņ! Tai tik laidīs i pie žoga?


NABAGS

Laidīs, - teic, ka tev par karstu, Mati tev kā stārka ligzda.


ANTIŅŠ

Še, tad ņem i cepurīti!

(Atdod cepuri.)

To man deva baltais incis, Atstādams par barojumu.


NABAGS

Nu es paglābts, mīļo dēliņ, Nu es varu atkal staigāt. Lai tev atdodas tavs devums Simtkārtīgi jaunā saulē!


ANTIŅŠ

Man gan nebūs jaunas saules, Rītu gan vairs neredzēšu. Mani pieņems Sniega māte, Aizvedīs pie mana tēva.


NABAGS

Nebēdā vēl, mīļo dēliņ, Jaunas asins pārcieš salu.


ANTIŅŠ

Jā, tēt, jā, vēl nebēdāšu, Uzkuršu sev ugintiņu.


NABAGS

Es nu eju.

(Iet.)


ANTIŅŠ

Labu ceļu!


NABAGS

(Atgriežas vēl atpakaļ.)

Vienu vēl tev teikšu, dēliņ: Tu man nežēloji drēbju, Es tev arī nežēlošu; Atnāks laiks, tev vajdzēs drēbju, Kādas nau ne karaļdēliem, - Klaudzē tad ar papēdīti, Saki tikai sakumiņu: - Zviegdams atnesīs tev zirdziņš Vara, sudraba un zelta. Saki tikai sakumiņu: Klau, klau, klaudzinu, Atskrej, zirdziņ! Drēbes ir vējā, Atnes man jaunas, Vilnaino vietā Atnes man vara!


ANTIŅŠ

Labi, labi, ej nu, tētiņ! Kur tad es lai tādas lieku?


NABAGS

Es nu eju.

(Aiziet.)


ANTIŅŠ

Labu ceļu!

(Atsēstas un kur uguni.)




2. skats



ANTIŅŠ

(Viens.)

Ak tu, nabadziņ, nabadziņ! Nau viņam ne laba drēbes gabaliņa, ar ko aizsegties pret vēju un salu, redz, viņš man dāvās zelta un sudraba drēbes! - Es jau nu saprotu gan, viņš jau tik tā runā aiz labsirdības; negrib laupīt man cerības; grib tas lāga vīriņš man pateikties un atdarīt labu. - Nu atlikšos, atdusēšu drusku; guntiņa mani izvadīs cauri caur nakts salu, rītu gribu vēl notālēm noskatīties, kā princesīte uzcelsies, kā sarkana saulīte vizēdama.

(Iemieg.)




3. skats



(A n t i ņ š; ienāk n o k l ī d u š i e b ē r n i.)


PIRMAIS BĒRNS

Nākat! guntiņš! Še ir guntiņš!


OTRAIS

Te būs labi sasildīties.


PIRMAIS

Kad tik nesit mūs tas puisis?


OTRAIS

Pilns ar miegu, nepamanīs.


ANTIŅŠ

(Galvu paceldams.)

Kas tad še ir sanākuši?


BĒRNI

(Bēg, bet tad apstājas.)


PIRMAIS

(Klusi.)

Nebēgat, tā balss ir klusa!


OTRAIS

(Tāpat.)

Pats ir sarāvies no salas.


PIRMAIS

(Tāpat.)

Pats bez cepures, bez kurpēm.


ANTIŅŠ

Nākat, bērni, sasildīties. Kā še gadījāties mežā?


PIRMAIS

Mežā salā noklīduši, Mātei zarus lasīdami.


ANTIŅŠ

Sēstat klātu sasildīties!

(Bērni piesēstas pie ugunskura.)


PIRMAIS

Mums nu silst, bet mājās mātei Auksts bez malkas, uguntiņas, Dod man vienu pagalīti!


OTRAIS

Man ir mājās mazais brālīts, Dod man arī pagalīti!


VISI

Dod man arī! dod man arī!

(Ņem katrs pa pagalītei, līdz viss ugunskurs izjaukts un apdzisis.)


ANTIŅŠ

(Smiedamies.)

Jūs jau paņemat man visu!


PIRMAIS

Dod vēl oglītes iekš lapām!

(Ar lapu kušķiem saņem ogles un aizbēg.)


VISI

Dod man arī! dod man arī!


ANTIŅŠ

Nau man degļa vairs, ko iedegt, Atstājiet jel vienu ogli!


PIRMAIS

(Atgriezdamies, smiedamies.)

Sēsties siltā uguns vietā, Kam tev vajga ogļu, degļu?


VISI

Bērni, aši! skrejam mājās!

(Aizskrej, tumsā vicinādami degošās pagalītes un ogles.)




4. skats



ANTIŅŠ

(Atkal viens.)

Ak tu, bērni! Kā tie aizskrej! - Dzirksteles kā zvaigznes lēkā. - Viņiem uguns mājā sildīs, Man jau nevajdzēs vairs uguns. - Tētiņ, nu pie tevis nākšu - Sveika, mīļā princesīte, Nu es arī likšos dusā; Es še siltā uguns vietā, Tu uz augstā ledus kalna.

(Iemieg.)




5. skats



(A n t i ņ š, aizmidzis guļ. Ienāk V ē j a m ā t e ar saviem b ē r n i e m; visiem garas tāšu taures.)


VĒJA MĀTE

(Gara, kalsnēja sieva pelēks garās drēbēs, iet ar tauri pa priekšu, bērni pakaļ. Apiet apkārt pa visu skatuvi, pūzdami.)

Pūšu tāšu tauri, Lai skan mežiem cauri Vēja mātes auri A-a-u! A-a-u! Nākat, mani gari, Pūšat arī, arī - A-a-u! A-a-u!


VĒJA GARI

(Pūš korī.)

Nākam arī, arī, Pūšam žēli, gari - A-a-u! A-a-u!


VĒJA MĀTE

Pūšam žēli, gari, Kokiem kaili zari! Pū -! tū -! šū!


VĒJA GARI

Kokiem kaili zari! Pū -! tū -! šū!


VĒJA MĀTE

Zelta lapas bira, Zaļā zeme mira - A-ai! A-ai! A-ai!


VĒJA GARI

Mira! mira! mira! Vai-ai! Vai-ai! Vai-ai!


VĒJA MĀTE

Rudens jau tik sebu, Sals iet drebu, drebu! U-u-u! U-u-u!


VĒJA GARI

Drebu! Drebu! Drebu! Dr-dr-dr! U-u-u!


VĒJA MĀTE

Klāju pāri ledu, Pāri upēm vedu - A-au! A-au! A-au!


VĒJA GARI

Ejam pār' par ledu - A-au! A-au! A-au!


VĒJA MĀTE

Pūšam tāšu tauri, Lai skan mežiem cauri Vēja mātes auri A-a-u! A-a-u! A-a-u!

(Aiziet visi.)




6. skats



(A n t i ņ š, tāpat guļot, tik vairāk sarāvies. Ienāk S n i e g a m ā t e ar saviem g a r i ņ i e m. Viņa ģērbusies viscaur balti, kuplām miesām un drēbēm; nes vēl pilnu priekšautu un padusēs baltus maisiņus ar sniegu. Sniega gari, tāpat balti ģērbti bērni, nes baltus autiņus un vizulīšus.)


SNIEGA GARIŅI

(Ļoti nerātni, lēkā ap māti pulciņā, plucina un rausta viņu aiz priekšauta un aiz padusēm.)

Ļauj apskatīt! Ļauj paraudzīt! Ļauj, mīļā, baltā māmulīt!


SNIEGA MĀTE

(Atgaiņājas, elsdama, pūzdama.)

Palaidņi, nerātņi! Es jums gan! Paga! Paga! Kaut tik nebūtu es ar tik smaga! Jūs neizbēgtu no mana naga!


SNIEGA GARIŅI

Ko, māmiņ, tev paduse ir tik līka?


SNIEGA MĀTE

Vai tādēļ jums jāstāv ir dīkā? Apsedzat mīļo zemīti Pret ziemas auksto ziemeli Ar mūsu sedzenītēm, Ar baltām villainītēm!


SNIEGA GARIŅI

Ko, māmiņ, tavs kuplums tā tūka?


SNIEGA MĀTE

Vai tādēļ jums darbiņa trūka? Guļ neapsegti asniņi, Cekuliņi ierauti; Dreb kailie zariņi, Un lapiņas čaukst: Aukst'! Aukst'! Aukst'!


SNIEGA GARIŅI

(Viens otram.)

Tad aši! aši: Klāj segas plaši!


SNIEGA MĀTE

Kur krūmiņus redzat, Tiem sedziņas sedzat!


SNIEGA GARIŅŠ

Nu, kadiķīti, Še, uzmauc pirkstainīti! Tu ar tik asiem nadziņiem, Ka duras cauri caur pirkstaiņiēm.

(Uzkar baltus cimdiņus un atraujas no asuma.)


OTRAIS

Bērziņa spicīte, Cik tu plicīte, Še sniega picīte!

(Uzliek sniega piku kociņā.)


TREŠAIS

Še, zaļā eglīte, Tev balta micīte!


CETURTAIS

Kā klājas, liepu māt? Kur zelta sagšas nolikāt? Aizsaules lādē, rudeņa tīnē - Vai gribat baltas uz pleciem klāt? - Stāv tik cienīga - plata un smīnē!


PIRMAIS

(Ieraudzījis Antiņu zemē guļam.)

Skat, skat, skat! Kas še?


VISI

(Saskrien apkārt.)

Vai re! vai re! vai re!


PIRMAIS

Ne stādam līdzīgs, ne krūmam, ne kokam.


SNIEGA MĀTE

Klus'! mierā, bērni! Tas nau pa jokam!


OTRAIS

Vai tāds vairs augs, vai plauks, vai zels?


SNIEGA MĀTE

Gan ziedons viņu augšā cels! Tik siltām sedziņām, tāpat Kā citus stādiņus, apsedzat!


PIRMAIS

Mums visas sedziņas atdotas.


OTRAIS

Viens stūris man vēl palikās: Kur salst tam visvairāk? Kur uzlikšu?


SNIEGA MĀTE

Liec viņam taisni uz sirsniņu Kā baltu, siltu spārniņu; Sirds cieta visvairāk salā.

(Gariņi uzklāj Antiņam arī sedziņu.)


VISI GARIŅI

Māt, nu darbiņi galā, Ļauj paplūkāt, Ļauj izzināt, Kas tevim tur par klēpi, Ko padusē slēpi?


SNIEGA MĀTE

Pa mazam, pa lēnam, pagaidat!


PIRMAIS

Pūks! Kule pušu! Ar ko tā pilnaš, Tik mīksts kā spalvas, kā vilna! Un balts un sīciņš kā ķiršu ziedi!


SNIEGA MĀTE

Pag, pamazām, neizšķiedi!


VISI

Man sauju! man sauju! man riekšaviņu!


SNIEGA MĀTE

Pag! taupat jel debesu labumiņu!


PIRMAIS

Vai eņģeļiem izbiris cukuriņš?


OTRAIS

Liec to pie mēles, kā smeķē viņš!


CITS

Ne salds, ne sāļš, ne sūrs, ne sīvs!


PIRMAIS

Man mēles galiņš palika stīvs.


VISI

Man ar! man ar! man ar!

(Izrauj mātei klēpi no paduses; izbirst sniegs.)


SNIEGA MĀTE

Ak! ak! ak! Lai nu viens sak'! Viesuļi, nebēdņi, Ak, jūs trakuļi!


VISI

Griežam ripuli! Ašāki! ašāki!

(Lokā lēkādami, rauj māti sev līdz.)


SNIEGA MĀTE


Ak! ak! ak!

(Visi aiziet, sniegu putinādami.)




7. skats



(Top gluži tumšs; no tālienes dzirdas žēlas vēja skaņas. - M e l n ā m ā t e, ģērbta kā pirmā cēlienā, stāv pie A n t i ņ a, kurš arvien vēl guļ zemē. Tumsā M e l n ā m ā t e tikko saredzama.)


MELNĀ MĀTE

Dzinu savas tumšās pēdas, Sadzinu to medījumu; Nekāpsi nu stikla kalnā, Necelsi man gulētāju, Pašu tevi ņemšu līdzi!


NABAGS

(Iznāk no tumsas.)

Melnā māte, ko te dzeni? Varens medījums tev ķēries! Sīks un noskrandojies zēniņš.


MELNĀ MĀTE

Baltais tēvs, tu tūkstotveidi, Nu tu atnāci par vēlu! Es tev noņēmu to vīru, Nu tev nepalīdzēs vilti.


NABAGS

(Smejas. rādīdams uz Antiņu.)

Vai tur vīrs? Man šķita, pelēns, Barība priekš slima kraukļa, Kurš vairs nespēj ēsmu noķert, - Lūk, ko medī Melnā māte!


MELNĀ MĀTE

Baltais tēvs, ko smej, kad nezin'? Ņemšu to par savu daļu, Kurš grib ņemt man gulētāju.

(Paceļ roku un liecas pie Antiņa.)


NABAGS

Ha! ha! ha! To tas tik uzcels, Kurš tik stiprs būs kā saule. Vai šis nieka zēns tik stiprs? Varena tu, Melnā māte! Man gan būtu kauns to aizskart.


MELNĀ MĀTE

Baltais tēvs, ko vērp nu viltus? Man ir teikta sena ziņa, Šonakt tēvs mirs trejiem dēliem, Jaunais galēs veco guļu, Mazais lielo, vājais stipro!


NABAGS

Ha! ha! ha! - un veiks, kas zaudēs, - Ņems, kas atdos, - savs, kas cita, - Balts, kas melns, un mans, kas tavējs!


MELNĀ MĀTE

Ko tu runā, viltus vērpējs?


NABAGS

Ha! ha! ha! - Tā ziņa balta, Tici tai, tad es jau veicis. - Lūk, še pārbaudu to ziņu:

(Rāda uz Antiņu.)

Tas tur atdevis ir visu: Man, redz, viņa svārki, kurpes, Viņa cepure un šalle, Tūdaļ nosals, kā tad uzveiks?


MELNĀ MĀTE

Ko tu smejies, tūkstotveidi? Teic tad tu, kad zini labāk!


NABAGS

Kam lai daru tevi gudru? Tēvs ir gads ar gadalaikiem, Jaunais pavasars veiks guļu - - Neteikšu. - Tu bur un zīlē, Tikmēr stiprais dēls un gudrais Pošas kāpt, nāk zemes prinči, Saules dēli brauc no debess, - Tie man uzcels gulētāju. Gribēju tik tevi vērot, Nu es zinu, nu es veikšu!

(Steidzas smiedamies projām.)


MELNĀ MĀTE

Es jau veikšu, es jau ņemšu, Nedošu tev, viltus tēvam, Ilgi kopto zemes meitu!

(Steidzas viņam pakaļ.)




8. skats



(Iepelēks rīta gaišums lēni pieņemas. - N o k l ī d u š i e b ē r n i, kā ausmas gariņi, ar mirdzošām zvaigznītēm degļa un ogļu vietā baltos apģērbos apstaigā apkārt guļošam A n t i ņ a m; tad apstājas viņu modināt, citi, pieliekušies klāt, citi, puslokā stāvot.)


PIRMAIS GARIŅŠ

Celies augšā! Ko tu guli? Ej pie sava darba, puisīt!


ANTIŅŠ

(Mozdamies.)

Vai jau rīts ir? - Ak, cik auksti! Ak, jel necelties! tik gulēt! Turat mani, saldie sapņi! Nedodat tam aukstam rītam, Kurš nāk nokaut manas ilgas.


PIRMAIS

Celies pats! cel savas ilgas!


ANTIŅŠ

Laipnie sapņu zēni, nākat! Liekat manim neatmosties! Vēja māte sapnī pūta, Sniega māte mani sedza, Baltais tēvs ar Melno māti Ķildojās dēļ manas dvēsles. Lēnā nakts un stingrā sala, Vedat mani prom no dzīves, Turp, kur visas manas domas - Tēvs un skaistā princesīte!


PIRMAIS

Stikla kalnā, ledus zārkā Princesīte tevis gaida. Pilnas acis lielu asru.


OTRAIS

Vaida: kur mans modinātājs? Ko mans saulvedis vēl nejāj?


PIRMAIS

Celies, Antiņ, ko tu guli? Sasit stiklu, kausē ledu!


ANTIŅŠ

Sapnīši, jūs mīļie zēni, Ko jūs mani kaitinājat?


PIRMAIS

Celies, ģērbies, sēdies seglos! Laiks tev jāt uz karaļpili.


OTRAIS

Celies, jāj uz kalna cīņu!


PIRMAIS

Celies, jāj uz kāzu svētkiem!


ANTIŅŠ

Ko jūs, zēni, mani smejat? Kails un sasalis še stāvu, Kur mans zirgs un manas drēbes?


PIRMAIS

Saki tikai sakumiņu, Ko tev pamācīja vecis, - Zviegdams zirdziņš skries ar drēbēm.


ANTIŅŠ

Vai tad tiešām nesapņoju?

(Bērni viņu ķersta, rausta, kutina, knaiba, kliedz ausīs.)


VIENS CAUR OTRU

Vai tev kut? vai sāp? vai dzirdi?


ANTIŅŠ

Vai! jau jūtu! vai! jau dzirdu! Nu, kas tad jūs, kad ne sapņi?


PIRMAIS

Es - mīļš vārdiņš, ko tu teici.


OTRAIS

Es - labs devumiņš, ko devi.


TREŠAIS

Es - tavs žēlumiņš par svešiem.


CETURTAIS

Es - tavs vaids, par vājiem vaidēts.


PIRMAIS

Mēs - tās oglītes, ko sniedzi Salā noklīdušiem bērniem.

(Vicina savas zvaigznītes.)


ANTIŅŠ

Kā tad tā? Ak, brīnums! brīnums!


PIRMAIS

Nebrīnies, bet steidzies pilī!


OTRAIS

Steidzies, saki sakumiņu!


ANTIŅŠ

Ak, es neticu pagalam, Labāk likšos atkal gulēt.

(Bērni viņu apstāj un rausta.)


CITS CAUR CITU

Celies! celies! saki! saki!


PIRMAIS

Steidzies, kamēr nau par vēlu! Pelēks gaišums jauc jau tumsu, Meži trīc no ausmas šalkas. Klusums ievelkas jau zemē, Velk mūs līdzi dziļā klēpī.


VISI

Steidzies! Saki sakumiņu!


PIRMAIS

Saki pakaļ, es tev teikšu: Klau, klau, klaudzinu - Atskrej, zirdziņ!


ANTIŅŠ

Klau, klau, klaudzinu - Atskrej, zirdziņ!

(Bērni ceļ viņa labo kāju un klaudzina trīs reizes pēc katra teikuma.)


ANTIŅŠ

Laid! es nevaru vēl ticēt.


PIRMAIS

Dari vien, kas tev tur jātic! Drēbes ir vējā, Atnes man jaunas.

(Bērni cilā Antiņa kāju tāpat kā augšā.)


ANTIŅŠ

Drēbes ir vējā, Atnes man jaunas.


PIRMAIS

Vilnaino vietā Atnes man vara!


ANTIŅŠ

Vilnaino vietā Atnes man vara!

(Bērni, tāpat kā augšā, klaudzina. Atspīd iesārts spožums. Parādās aiz kokiem vara zirgs ar vara drēbēm.)


ANTIŅŠ

Ak tu brīnums! Ak tu brīnums! Ak tu nepieredzēts skaistums! Vara zirgs ar vara drēbēm.


PIRMAIS

Jāj nu tieši stikla kalnā.


VISI

Pasveicini princesīti!


ANTIŅŠ

Sveiki, mani sapņu bērni! Tālā, daiļā princesīte, Nāku vest tev jaunu sauli!

(Priekškars.)


TREŠAIS CĒLIENS




Stikla kalna pakāje. Pa abām malām stāvas klintis, vidū lēzenums. Klintis zilganas un zaļganas, stikla un ledus krāsās, ar baltiem sniega plankumiem; tāpat sniegs arī uz kokiem. - Kalna nokāres priekšā laukums. Pa labi domātas karaļa teltis kulisēs; pa kreisi laukums, atžogots ar virvi - žoga iekšpusē laukumā stāv glīti ģērbtie ļaudis, ārpusē vienkāršie. - Rīta agrums, priekš azaida. Kalns apspīdēts no bālas gaismas.




1. skats



(Ļ a u d i s stāv un gaida, dzirdama klusa runāšana. S a r g i bīda nost no kalna un žoga.)


VIENS NO ĻAUDĪM LAUKUMĀ

(Uz kalnu rādīdams.)

Spīd kā ledus saulē, nemaz nevar virsū skatīties!


KĀDS SAIMNIEKS

Un kāds slidens! - Ak tad te nu būs visiem jākāpj augšā, lai dabūtu to karaļa meitu!


OTRAIS NO ĻAUDĪM

Tev jau nebūs jākāpj; tev naudas diezgan, tu varēsi atpirkties no tā sloga.


SAIMNIEKS

Areče! Es jau taisni gribēju kāpt, lai taptu par karaļa znotu.


PIRMAIS

Nez vai tev pašam tik nau sieva mājās? Ko tā teiks, kad tu kāpsi pēc svešām princesēm?


KĀDS JAUNEKLIS

Ak, cik skaists tas stikla kalns! Un tur augšā tā skaistākā princesīte!


NABADZĪGS VĪRS

Kad jau nu ar reiz nonāktu lejā no augstā kalna tā princesīte, kura ir pati laimīte zemes virsū! Gaidām jau nu mēs, gaidām sen!


ĻAUDIS

Gaidām sen, gaidām sen.


PIRMAIS

Kad jau jel šodien kāds spētu uzkāpt tur! Kad šodien neuzkāpšot, tad jau mūžam nenākšot vairs ne princesīte, ne laimīte.


OTRAIS

Ak, kalns tik stāvs un tik augsts! Kas tur var uzkāpt? Būs velta vien gaidīšana. Viss paliks pa vecam.


ĻAUDIS

Būs! būs! nepaliks!


PIRMAIS

(Skatās uz kalna galu.)

Kaļnam tikko var saredzēt galu. Diezin, vai līdz azaidam paspētu uzkāpt?


OTRAIS

Nekāp labāk vis! Kad nu līdz azaidam netiksi atpakaļ, tad citi apēdīs un pats paliksi bešā.




2. skats



(T i e p a š i; ienāk t a u r ē t ā j s a r p a v a d o ņ i e m.)


SARGI

Nost, nost no ceļa! Atkāpjaties no kalna! Nāk taurētājs! Nes jaunas ziņas no karaļa.


TAURĒTĀJS

(Ar pavadoņiem pūš taurēs.)

Mūsu kungs un valdnieks, visu žēlīgais karalis...


ĻAUDIS

Klau! Klau! Klusat jel!


PIRMAIS

Klausaties, ko mums labu pavēstīs no jauna.


OTRAIS

Ko jaunu pavēstīs? Visiem jau labi zināms, lai kāpj kalnā un nolauž sev kaklu, kas grib precēt karaļmeitu.


ĻAUDIS

Klusu! Klusu!


TAURĒTĀJS

(Liek pūst no jauna.)

Mūsu kungs un valdnieks liek sludināt visiem sapulcētiem un visiem saviem uzticamiem pavalstniekiem, un visām zemēm un tautām, lai nāk katrs uz karaļmeitas kāzu svētkiem. Šodien ir piepildījies laiks, kad princesei jāceļas augšā no sava stikla zārka un kad viņa tiks nonesta lejā no stikla kalna. Tādēļ lai pieliekam visus savus spēkus glābt viņu sev par laimi. Lai nāk visi karaļdēli un augstmaņi! Lai nāk visi, ka ir spējīgi, lai kāpj stikla kalnā un nones princesi. Kas to spēs, tam karalis dos princeses roku un iecels to par savu znotu, un dos tam savu valstību. Bet visus sanākušos karalis žēlīgi pacienās pie sava galda.

(Aiziet.)




3. skats



(T i e p a š i, bez t a u r ē t ā j a; ienāk v e c ī t s ar savu d ē l u.)


SAIMNIEKS

(Uz blakus stāvošo.)

Kur tad notiks tas mielasts? Vai karaļa pili vai še?


PIRMAIS

Lai kur, kad tik pašam sava karote, ēd, kad tik tieci klāt!


VECĪTS

(Ar savu dēlu.)

Tad šis nu ir tas daudzinātais stikla kalns! Vai tu re, kāds!


VIŅA DĒLS

Stikls jau vien ir, nau jau nekāds brīnums.


PIRMAIS

Vai tad tev vēl nau diezgan labs? No kā tad priekš tevis vajadzēja to kalnu celt? No dimanta, vai? Tad tu varētu kādu šķembeli nocirst un iebāzt ķešā..


OTRAIS

Tad jau drīz vien viss kalns būtu sacirsts un princese sen jau būtu lejā.


PIRMAIS

Saki, vecīt, vai tad jūs ar dēlu nebijāt vēl redzējuši stikla kalnu? Gan tāli dzīvojat?


VECĪTS

Tāli jau nau, bet nebijām vēl redzējuši, dēls; dzirdējuši gan bijām par to brīnumu, no kura mums nākšot tā pestīšana, bet nebija laika atnākt. Vajadzēja žagarus ievest vēl priekš svētkiem; lopus pabarot vajadzēja. Bet šodien, kad jau vajaga glābt to karaļmeitu un kad dabūs še par velti saēsties, tad jau gan atnācām.


PIRMAIS

Labi darījāt, gudri darījāt.


OTRAIS

Taisni darījāt. Katram vajaga palīdzēt glābt cilvēku un zemi un par velti saēsties.


OGĻU DEĢIS

(Pie žoga.)

Kad tad nu laidīs mūs kāpt kalnā?


SARGS

Pagaidi, pagaidi! Ir par tevi smalkāki brūtgāni, lai tie iet pa priekšu.


VIENS NO SKATĪTĀJIEM

Tu jau nu arī varēji palikt mežā. Lūkot, ka tava darva nesavārītos. Kāp labāk ogļu bedrē, ne stikla kalnā.


OGĻU DEĢIS

Ā, varbūt taisni es uzkāpšu? Klau, sargs, vai ķēniņš arī godīgi dos savu meitu, kad es uzkāpšu kalnā?


SARGS

Pa priekšu godīgi nomazgājies, gan tad redzēsim.


OTRAIS NO SKATĪTĀJIEM

Viņš nāk negodīgi ar lieku ģīmi un prasa, lai godīgi dod viņam sievu.


OGĻU DEĢIS

Bet es nu uzkāpšu! Ar darvotām rokām pielipšu pie stikla. Eče! un uzkāpšu pašā virsotnē.


PIRMAIS

Pielūko, ka tev pašam neuzkāpj pašā virsotnē! Ko tā grūsties! Ko citiem drēbes maitā ar saviem ogļu putekļiem?


SARGS

(Uz ogļu deģi, kurš pieliecies lūko izspraukties cauri caur žogu.)

Kur tu lien? Še tev!

(Uzsit viņam uz cepuri.)


PIRMAIS

Ko nu? Uzkāpa tev uz virsotni!


OTRAIS

(Skatīdamies un rādīdams.)

Lūk, tur nāk tāds spīdošs pulks vīru, tie jau laikam tie kāpēji, tie prinči. - Šinī lēzenajā pusē jau kāps. Tur gar abām malām klintis iet gluži stāvu gaisā. Tur neviens nau gājis ne skatīties!


PIRMAIS

Ekur teicējs! Vai tad arī šinī pusē ar cilvēka spēkiem var uzkāpt? Ne domās! Te tik brīnums vien var ko izdarīt.


SAIMNIEKS

Bet kad nu kurš ir ļoti bagāts un pieliek sev dimanta nagus?


PIRMAIS

Pieliec sev i dimanta knābi, tikpat neuzkāpsi.


VECĪTS

Ko nu, dēls, bagātība var visu.


OTRAIS

Tikai muļķi nevar gudru pataisīt un veci jaunu.


PIRMAIS

Cilvēks var vairāk nekā bagātība.


SARGI

Bēgat nost! Dodat ceļu! Nāk pats karalis ar visu pilsgalmu.


ĻAUDIS

Lai dzīvo mūsu karalis! lai dzīvo!




4. skats



(T i e p a š i; ienāk k a r a l i s ar m i n i s t r i un p a v a d o ņ i e m; p r i n c i s n o z i e m e ļ i e m un citi p r i n č i. Atskan taures un mūzika, un ļaužu apsveicieni.)


KARALIS

(Apsēžas un māj ar roku.)


MINISTRS

Mūsu visužēlīgais kungs un valdnieks pavēl uzsākt sacīkstes.

(Pūš taures. Prinči un galminieki nostājas karaļa krēsla priekšā un paklanās.)


KARALIS

Jūs, sapulcētie prinči un augstmaņi, un visi, kas esat parādījuši man godu un atnākuši par preciniekiem manai meitai, ejat un lūkojat uzkāpt stikla kalnā, kur viņa guļ stikla zārkā. Es jums visiem novēlu labākās sekmes, un, kurš uzkāps un nonesīs princesi lejā, tam došu viņas roku.


PRINČI

(Paklanās vēlreiz un atkāpjas.)


KARALIS

(Uz bagāto princi.)

Bet tev, mans mīļais dēls, manas draudzīgās un bagātās kaimiņu valsts mantinieks, tev es dodu savu sevišķu svētību un sevišķas priekšrocības, kādas piemērotas tavam augstajam stāvoklim.


BAGĀTAIS PRINCIS

(Lepni paklanās.)


CITI PRINČI

(Sačukstas.)


KARALIS

(Uz prinčiem.)

Un jūs, mani godājamie viesi, visi baudāt vienlīdzīgas tiesības, katrs pēc sava stāvokļa. Tad ejiet nu un lūkojiet savu laimi!

(Visi klanās un iet pie kalna. Sulaiņi rīko priekš prinčiem pakāpenes, trepes utt. Bagātais princis dod pavēles saviem ļaudīm. Daži prinči pakāpjas un atslīd; pēc katra kritiena pūš taures. - Piepeši atspīd sarkanīgs gaišums pār visu skatuvi, kā rīta blāzma. Kreisā pusē uz klintīm, pusskatuves augstumā redz jau pakāpušos bruņotu jātnieku zirgā; zirgs un jātnieks vara krāsā; jātniekam liels vairogs, kurš atgādina sauli, kas uzlec pār kalniem. - Ļaudīs saceļas liels troksnis, pūš taures, atskan prieka saucieni.)


ĻAUDIS

(Cits caur citu.)

Vai redzat! redzat! redzat!


PIRMAIS

Sarkans kā rudens saulīte uzlēca kalnā.


OTRAIS

Sarkans zirgs un vara vairogs.


TREŠAIS

Cik lēni un mierīgi jāj tas bruņotais vīrs! Zirgs nemaz neklūp un nepūlas kāpjot. Jāj kā pa līdzenu pļavu!


PIRMAIS

Kas tas jājējs tāds ir? - Seja aizsegta ar bruņu cepuri. - Tā mirdz, ka sarkans top priekš acīm!


OTRAIS

Lūk, augšā princesīte pacēla jau vienu roku!


TREŠAIS

Ko nu! No šejienes jau nemaz nevar redzēt!


BAGĀTAIS PRINCIS

(Sauc.)

Viņš priekš laika izjāja! Neļaujat viņam jāt! Pavēlat griezties atpakaļ!

(Iet pie karaļa.)


KARALIS

Apmierinājaties, mans dēls. Viņam nau dota tiesība pirmam jāt. - Bet, lūk, kā viņš uzjājis pa to stāvāko vietu, kur neviens nevarēja iedomāties!


MINISTRS

(Uz sargiem.)

Lai nejāj! Lai griežas atpakaļ tas jājējs! Ejat to viņam pateikt.

(Sargi aiziet.)


KARALIS

(Uz ministri.)

Kas tas jājējs tāds ir?


MINISTRS

Neviens to nezin, augstais kungs! Tas ir svešnieks, kāds patvaļnieks, kurš nemaz, kā pienākas, nau rādījies jūsu priekšā pirms sacīkstes. Es likšu viņu tūdaļ sagūstīt un atvest šurp. (Uz citiem sargiem.) Kāpjat tūdaļ augšā un vedat to vīru šurp! (Tie aiziet vēl uz citiem.) Un jūs skrejiet apkārt pa kreisi un neļaujiet viņam aizbēgt. (Tie aiziet.)

(Sargi, kas bij sūtīti uz kalnu, klūp, kalnā rāpdamies.)


ĻAUDIS

(Sauc un vaimanā.)

Laižas zemē! laižas zemē! vai! vai!

(Jātnieka parādība kalnā apdziest un noslīd lejā; top atkal bāla gaisma, kā apmāktā ziemas dienā.)


PIRMAIS

Noriet atkal kā saulīte sarkani noraudātām acīm!


OTRAIS

Sarkana kā ugunsgrēka blāzma paspīdēja un atkal nodzisa! Tur sēdēja mūsu laimīte!


TREŠAIS

Saules vedējiņš nespēja uzvest mums augšā saulīti!


PIRMAIS

Bet varbūt vēl nāks atkal!


MINISTRS

(Sauc.)

Lai nāk atpakaļ sargi! Mana pavēle jau ir izpildīta; es gribu taupīt jūsu spēkus. Tas nepaklausīgais patvaļnieks jau jāj zemē. (Uz karali.) Lūk, augstais kungs, apķērība un ātras pavēles ved vienmēr pie laba mērķa; labi tam, kas uz to var pamatoties. Es jūtos laimīgs, ka varu ziedot savus vājos spēkus jūsu labklājībai.


KARALIS

Labi, labi.


ĻAUDIS

Nenāk, nenāk vairs augšā!


PIRMAIS

Ko, saules jātnieks nerādās vairs? Ko, nozuda? Kā saulīte iznāca no jūriņas un atkal iegrima.


KARALIS

(Uz ministri.)

Lai pacienā visus ļaudis!

(Aiziet līdz ar pilsgalmu; paliek tik sargi un daži galma ierēdņi, kuriem ministrs dod pavēles.)


MINISTRS

Lai ļaudīm dod ēst! Bet, lai pielūko, ka par daudz nesanāk tādu, kas nau vīžojuši pieklājīgi apģērbties.


SARGI

Kā pavēlat.




5. skats



(Ļ a u d i s. Uz laukuma s u l a i ņ i izklāj segas, uz tām liek virsū ēdienus un dzērienus, pūš taures un aicina uz mielastu. S a r g i rīko. Ārpus žoga nedod ēst, caur žogu lūko spraukties iekšā; citus s a r g i laiž iekšā, kukuļus ņemdami.)


PIRMAIS

Nu tik stiprināsimies krietni! Kas ir centies, tam arī pienākas atspirdzināties.


OTRAIS

(Viņpus žoga.)

Ko tad šis ir centies? Tikai spraucies tuvāk klāt pie gaļas podiem.


PIRMAIS

Ko tu runā nevalodas. Katrs redzēja, ka es dzīvi līdzi jutu; tu viens spriedelēsi!


TREŠAIS

(Uz pirmo.)

Ko tu ar to runā, kas ārpus žoga? Vai tādam var būt saprašana? Vai tad par velti virsū nelaida iekšā? Labāk iekodīsim mēs.


VECĪTS

(Ar dēlu.)

Dēliņ, ieēd nu tu labi krietni, ka būtu spēka kalnā uzkāpt. Būs man arī vieglāk, kad būs vedekla mājā.


PIRMAIS

Vai tu, vecīt, domā, ka princese ies tev govis slaukt?


VECĪTS

Lai nu lai; laidīs savas kalponītes palīdzēt.




6. skats



(T i e p a š i; ienāk A n t i ņ š ar n a b a g u pa kreisai ārpus žoga.)


ANTIŅŠ

(Ģērbies tāpat kā otrā cēlienā, bez svārkiem un cepures, reizē bailīgi un strauji velk veci līdzi, klusi.)

Mīļo tētiņ, iesim tuvāk, Vienu aci ļauj man pamest! Še var redzēt kalna galu, Jājot sedza stāvās klintis.

(Abi pieiet pie žoga un grib tikt cauri; sargs nelaiž.)


SARGS

Ē, veci! Kur tu lien, skrandaini? Atpakaļ abi ar savu dēlu, Te nau nekāda ubagošana.


NABAGS

Mēs arī nenākam ubagot, dēls; mēs nākam palūkoties uz princeses kāzu svētkiem.


SARGS

Te nau nekāda nākšana. Lūkoties varat turpat aiz žoga.


ANTIŅŠ

(Uz sargu.)

Kad tu man ļautu tikai uz vienu mirklīti paskatīties kalna galā! No šejienes nevar tā redzēt kā no turienes. (Rāda uz laukumu.)


SARGS

Kas tad tur ko skatīties? Kalna gals kā daždien kalna gals. Paliec vien.


NABAGS

(Uz sargu.)

Dēls, uz princeses kāzu svētkiem karalis lika visus aicināt, bagātus un nabagus, un lika visus pabarot pie sava galda. Bet tu, dēls, mūs nelaid iekšā ne paskatīties.


SARGS

Kāds es šim dēls? Ko tu mani pielīdzini savam plikadīdam? - Zinām mēs tavu paskatīšanos. Ielaidīs iekšā, tūliņ metīsies pirmie klāt pie bļodas, abi badmiri tādi!


NABAGS

Karalis aicināja visus mielastā un sacīkstē. Man būtu pieticis ar maizes riecentiņu, bet mans dēls būtu gribējis arī sacensībā.


SARGS

Vai redz, ēdāji un sacensoņi! Pie sacensības un mielasta laiž tikai godīgus ļaudis. Kādi tad jūs esat atnākuši? Vienās skrandās, ka kauns visiem karaļa viesiem. Nevīžojat ne šo svētku dienu pieklājīgi apģērbties. Tavs dēls, lūk, pat vienos kreklos un bez cepures!


NABAGS

Nau labāku apģērbu; kur lai ņem?


SARGS

Vai es lai dodu? Aizņemies no tā, kam ir.


VIENS SKATĪTĀJS ĀRPUS ŽOGA

Tas puisis būs laikam bijis kur citur uz sacīkstes, ka norautas drēbes un cepure.


UTRAIS

Laikam būs krogā kāvies un nu nāk še pie karaļa atdzert paģiras.


NABAGS

Ko nu jūs, dēli, paši nabagi un aiz žoga pamesti, smejat par mūsu nabadzību?


PIRMAIS

Mēs jau nelienam iekšā; kad nelaiž, nelaiž, bet šis, lūk, ies sacensties! To tik drīkst krietni ļaudis.


VIENS NO ĒDĀJIEM IEKŠPUS ŽOGA

Kad palūko, kādi te arī nau sanākuši! un visi grib būt brūtgāni visužēlīgā kunga un karaļa meitai! Citādi viņi tev nau vērts ne zābakus tīrīt, bet nu visi ir cienīgi tapt par paša karaļa znotiem!


NABAGS

(Ārpus žoga, rādīdams uz Antiņu.)

Bet varbūt taisni šis uzkāps?


VISI

(Smejas.)


PIRMAIS

(Ārpus žoga.)

Viņš cepuri un svārkus nometis, lai tūliņ liktu kroni galvā un vilktu purpura mēteli plecos. (Smejas.)


SARGS

(Paklusu uz nabagu.)

Vai tev ir kapeika? Tevi laidīšu, bet to tur nevar.

(Uz Antiņu rādīdams.)


NABAGS

Nau man kapeikas; bet, kad būtu, nedotu; par svētu lietu naudu nedod.


ANTIŅŠ

(Paved nabagu tālāk, paklusu.)

Iesim, tētiņ, iesim projām! Neredzēt man kalna galu!


NABAGS

(Tāpat klusu.)

Iesim! Jājāj otru reizi, Sauc to sudraboto zirgu!


ANTIŅŠ

Otrreiz nejāšu vairs, tētiņ, Velti cerības man devi, Rau, kā ļaudis mani izsmej.


NABAGS

Kritīs, kas uz runām klausās, Kritīs, kas no mērķa vēršas. - Saki, dēls, vai nenovērties, Ka tu mērķi nesasniedzi?


ANTIŅŠ

Sirds kā vējš uz augšu cēla, Šalkdama tā mani nesa, Ceļā domāju tik vienu - Domāju - uz laipniem smaidiem.


NABAGS

Laipni smaidi nau priekš tevis, Alga novērš nost no mērķa, Domā vien uz augsto tāli! Ej un seglo sudrabzirgu, Vēl tik paliek divas reizes. Cilā savu sirdi, cilā, Sirds tik viena tevi pacels!


ANTIŅŠ

(Grūti nopūšas.)

Tētiņ, nespēju, ak, žēlo!


NABADZĪGAIS VĪRS

(Pieiet klāt pie nabaga.)

Tavam dēlam gan ļoti gribētos redzēt to sacīksti? Bet bez naudas jau nelaiž. - Vai tad neredzējāt, kā nupat viens ugunīgs vīrs uzjāja līdz pusei kalnam?


VIENS SKATĪTĀJS ĀRPUS ŽOGA

(Uz nabagu.)

Kā? jūs to neesat redzējuši? Ak, tas bij par daudz skaisti! Visas debesis tā vien laistījās sarkanas, un visi ļaužu vaigi smējās.


OTRAIS

Tas bij saules dēls, kas tur jāja. Viņš gribēja mums atnest laimīti. Bet norietēja atkal saulīte.


TREŠAIS

Nebēdājiet, mīļie, gan saules vedējs nāks no jauna. Tas neatstās mūs mūžīgā tumsā; nonesīs mums lejā princesīti-laimīti.


ANTIŅŠ

(Uz nabagu, klusu.)

Iešu, tētiņ, vēlreiz raudzīt.


NABAGS

(Tāpat.)

Runas, dēls, kā vēji grozās, Tici ugunim, ne vējam.

(Abi lēni virzās caur ļaužu drūzmu uz izeju.)




7. skats



(T i e p a š i un Antiņa brāļi B i e r n s un L i p s t s. Pēdējie uznāk ļoti uzpucējušies, ar spilgti krāsainām šallēm ap viduci un lieliem spalvu pušķiem pie cepurēm.)


BIERNS

(Uz sargu.)

Laid mūs uz mielastu, mēs atnācām pašā laikā.


PIRMAIS

(No ļaudīm.)

Pašā laikā uz ēšanu, bet pie sacīkstes nekā. Paliekat nu aiz žoga.


SARGS

Kur jūs lienat? Priekš jums galdi nau klāti, kas jūs tādi esat?


BIERNS

Mēs esam godīga tēva dēli, mēs -


SARGS

Tā tik vēl trūka, ka jūs būtu negodīga tēva dēli. Kur tad ir jūsu tēvs?


BIERNS

Zārkā, zārkā nupat ieguldījām.


SARGS

Ta tad godīgi dēli! Tēvu iegulda zārkā un paši uz mielastu.


ANTIŅŠ

(Kurš ar ubagu nogājuši tuvāk pie izejas, klusi.)

Tēt, tēt, tie jau mani brāļi! Kad tik mani nebārtu.


NABAGS

(Klusu.)

Taisāmies, ka tiekam projām.

(Netiek cauri caur drūzmu.)


PIRMAIS

(No ļaudīm.)

Lūk, kā šie uzposušies! Sarkanas sekstes kā gaiļiem!


OTRAIS

Un galvā vesela jērāda par cekulu!


TREŠAIS

Vēders abiem sastīpots kā muca, lai vairāk varētu saēsties par velti.


BIERNS

Visi ēd, kādēļ lai mēs neiebaudām.


LIPSTS

Laid mūs, kungs, ašāk iekšā; te ar tiem prastiem ļaudīm negribas ilgāk kopā stāvēt.


SARGS

Pierādat, ka esat smalki ļaudis. Vai naudas ir, kad esat mantinieki?


BIERNS

Lūk še!

(Velk ilgi ārā.)


SARGS

Tā nau īsta.

(Iebāž sev kulē.)


BIERNS

K-o-o-?


SARGS

Rādi citu, jeb es tevi tūdaļ grābšu cieti.


BIERNS

Še būs vēl.


SARGS

Ej vien, tu esi godīgs vīrs. Bet kāds tu esi?

(Uz otru brāli, kurš iešmaucies līdzi viņpus žoga.) Pagaldi, brāl!


LIPSTS

Tas bij par abiem diviem.


BIERNS

Nu tad atdod man pusi no samaksātās.


LIPSTS

(Atgrūž.)

Ko tu iedomājies?

(Sāk grūstīties.)


SARGS

Ko? Jūs plūksaties pie paša ķēniņa galda? Tūliņ jāmaksā abiem sods!


ABI BRĀĻI

Ak vai! ak vai! cienīgs, žēlīgs kungs, atlaižat vaļā! Tāda jau tā mūsu draudzīgā sarunāšanās!


ANTIŅŠ

(Neizcieš.)

Atlaižat viņus, mīļais, atlaižat; viņiem ļoti žēl naudiņu dot projām.


SARGS

Ko tu jaucies iekšā, plikadīda.


BIERNS

Dzirdi, dzirdi! Kas tad tur? Tas jau ir mūsu Antiņš.


LIPSTS

Ko tu, diedelnieks, atskrēji arī šurpu?


BIERNS

Vai dieviņ, viņš bez cepures un vienā kreklā!


LIPSTS

Tas nabags, lūk, arī tur! Tam tēva svārki mugurā! lūk, lūk!


BIERNS

(Uz sargu.)

Cienīgs kungs, lūk, tur tam nabagam mugurā mūsu tēva svārki! Ķerat viņu rokā!


LIPSTS

Un tas puika mums no darba aizbēdzis. Vedat viņu atpakaļ uz mājām.


BIERNS

(Uz Antiņu.)

Ak tu tāds nešāds - ļaudis klāt, es tev gan teiktu taisnību, kas tu esi!


ANTIŅŠ

(Uz nabagu.)

Bēgsim aši!

(Ļaudis pašķir viņiem ceļu.)


LIPSTS

Ķerat! Ķerat!

(Ļaudis nelaiž cauri.)




8. skats



PIRMAIS

(No ļaudīm.)

Ta tad ir gan brāļi! Paši saģērbušies kažokos un piecās šallēs un puiku izlaiduši ziemas laikā vienā kreklā un basām kājām.


BIERNS

Ko nu runājat, mīlīši, vai tad zināt, kas tas par velna mātes puiku? Visu māju apzog un stiepj projām tam ubagam!


OTRAIS

(No ļaudīm, starp ēdājiem.)

Vai tad tas nau viņa tēvs?


LIPSTS

Kas par tēvu? Tāpat ubags un zīlnieks. To puiku apmaucis ar savu zīlēšanu, lai ejot arī sacensties, dabūšot ķēniņa meitu.


BIERNS

Tāds dabūs princesi! Paši redzat, kāds šis ir.


OTRAIS

(No ļaudīm.)

Jūs gan arī atnācāt sacensties, kad esat tā uzcirtušies?


BIERNS

Kā tad! Mēs jau esam pārtikuši ļaudis.


TREŠAIS

(Ārpus žoga.)

To gan var redzēt. Visu savu mantu savilkuši mugurā.


BIERNS

Es gribu tūlīt iet pamēģināt.


LIPSTS

Ej vien! Es gribu pirms stiprināties. Ceļš līdz kalna galam garš diezgan. (Kad pirmais taisās jau kāpt, viņam paliek žēl.) Ko? Tu gribi viens pats ņemt to princesi? Uz pusēm, uz pusēm.


BIERNS

Kas par pusi! Laid vaļā!


PIRMAIS

(No ļaudīm.)

Kad jau tagad ķildojaties, kā jūs dzīvosiet, kad abi noprecēsiet vienu sievu?


BIERNS

Mēs jau tik tāpat.


LIPSTS

Tāpat, tik to naudu vien uz pusēm.


SARGS

Nost! Tagad nau atļauts sacensties, gaidat, kamēr pūtīs taures.


LIPSTS

Vai neteicu, ka labāk iekost?




9. skats



(No ārpuses žoga ceļas troksnis. Sudraba bruņinieks jāj kalnā augšā. Skatuvi apspīd arvien vairāk sudrabota gaisma.)


ĻAUDIS

(Ārpus žoga.)

Vai dieviņ, lūk, lūk, lūk!


CITI

Saulvedis! Saulvedis!


PIRMAIS

Vai es neteicu, nebēdājat, atnāks!


PIRMAIS

(No ļaudīm iekšpus žoga.)

Ko šie kliedz! Bada kāši! grib tik mūs nomānīt no ēšanas, lai viņiem paliktu!


OTRAIS

Nau vēl bijis neviens taures pūtiens.


TREŠAIS

Vai dzi, ir gan atkaļ tas jātnieks!


PIRMAIS

(Ārpus žoga.)

Ak, tavu skaistumu, tavu skaistumu! Baltāks nekā mēnesis!


OTRAIS

Sudrabs vien laistās, kā ziemā ba)ta saulīte.


TREŠAIS

Tas ir cits jātnieks. Tas ir vēl lepnāks! Zirgs arī lielāks. Tas uzjās pašā galā.


PIRMAIS

(Iekšpus žoga.)

Patiesi, patiesi? Kas to būtu domājis? Vēl nebij nevienas taures!


OTRAIS

(Uz taurētājiem, kuri izskrien laukā.)

Pūt nu ašāk! Ko tu gulēji?


TAURĒTĀJS

Kas tev daļas! Nebija pavēlēts no vēstītāja. Ko mēs zinām?


TREŠAIS

Vai tad paši neredzat, ka jātnieks jau ir gabalā?


TAURĒTĀJS

Ko tu pats ēzdams ātrāk neteici?




10. skats



(Izskrej viss pilsgalms līdz ar karali juku jukām.)


VISI

Skatat, skatat, skatat!


MINISTRS

Kādēļ nepūta taures laikā?


KARALIS

Vai redzat? vai redzat? Ko jūs uz to sakāt?


PRINCIS

Es saku, ka viņš drīz būs lejā, kalna galu nesasniedzis.

(Liels troksnis.)


ĻAUDIS

(Ārpus žoga.)

Vai manu, vai manu, vai manu!


PIRMAIS

Arī šis sudraba vīrs nesasniedza.


OTRAIS

Ak, kas nu būs? kas nu būs?

(Taures.)


TREŠAIS

Ko nu pūš taures, kad jau riet zemē sudraba saulīte!


ĻAUDIS

Vai, vai, vai!


KARALIS

Lai tūdaļ rīko sacīkstes. Mēs drīz nāksim atkal šurpu. Lai laiž visu tautu klāt.

(Paiet ar princi sānis. Klusāk uz princi.)

Mēs liksim pielikt priekš jums augstākas pakāpenes pie kalna, samērā ar to, par cik pakāpenēm jūs stāvat augstāk par citiem.


PRINCIS

Bet kad tas arī nepalīdzētu?


KARALIS

Tad arī nau nekas zaudēts. Cits jau gan neuzkāps kā varbūt tas nepazīstamais, un tas nau izpildījis pavēles.


PRINCIS

Bet kad tas arī nepalīdzētu?


KARALIS

Kad tikai viņš nones princesi zemē, tad jau gan redzēsim tāļāk.

(Abi noiet līdz ar galmu.)




11. skats



TAURĒTĀJS

Sacīkstes turpinājas. Lai nāk, kas vien ir spējīgs, augsts un zems, bagāts un nabags! Lai žogu atņem nost un visus laiž iekšā.


PIRMAIS

(Ārpus žoga.)

Ko nu mēs iesim ar saviem vājiem spēciņiem, kad pats sudraba vīrs nespēja uzjāt uz kalna!


OTRAIS

Nu jau vairs neviens nebūs, kas spēj.


BIERNS

Nebēdājiet, mīlīši, nekā, gan jau nu mēs lūkosim.


LIPSTS

Paņem tik līdzi maizi uz ceļa, ka būtu ko stiprināties.

(Abi aiziet.)

(Žogs top atņemts nost.)


ĻAUDIS

(Pieiet tuvāk pie kalna un aplūko kalnu un tos, kas gatavojas kāpt augšā. Nāk sulaiņi, nesdami segas un spilvenus, kurus noklāj zemē piekalnē. Citi rīko trepes un liek klāt dažādus solīšus. Tad vēl nāk citi, kuri pie kalna pieliek ļoti garas trepes un tad dažādi izmēģina un nostiprina.)


ĻAUDIS

(Uz visu nolūkojas un klusu savstarpīgi murmina. Murmināšana top klusa, kad skatuves priekšpusē norisinājas kāda saruna vai kāds ievērojamāks skats.)




12. skats



(T i e p a š i. Ienāk n a b a g s un A n t i ņ š pa kreisi.)


NABAGS

(Aizturēdams Antiņu.)

Nenāc, aizej, es tev saku!


ANTIŅŠ

Gribu redzēt, gribu redzēt! Tagad žoga nau vairs priekšā. Stāvās klintis liedz tur skatu! Skats no jauna iedegs sirdi.

(Izraujas no nabaga un aizskrien uz skatuves vidu, skatās augšā.)

Vai! cik augsti ir līdz galam! Galva apreibst lūkojoties, Sirds tur sadegs nesniegusi!

(Pakrīt ģībonī zemē.)


NABAGS

Nenāc, aizej, es tev teicu!

(Ļaudis apstājas ap abiem, izrāda līdzcietību.)


PIRMAIS

Tētiņ, kas tad kait tam jaunajam puisim?


NABAGS

Galva viņam apreibusi, skatoties uz stikla kalna spožo galu.


OTRAIS

Nākat, pacelsim augšā to zēnu!

(Paceļ Antiņu.)


TREŠAIS

Dodat viņam kādu malciņu vīna.


NABAGS

Paldies, paldies, mīļie, par jūsu palīdzību; bet viņš nepanes vīna. Lūk, jau ir atžirdzis.

(Aizved Antiņu nomaļus; abi runā klusi.)


ANTIŅŠ

Tētiņ, pagurst mani spēki, Neēdis šo trešu dienu!


NABAGS

Še! man sēkliņas, ko putniem Pakaisu uz kaila sniega. Ņem šo vienu, stiprinājies!


ANTIŅŠ

Tētiņ, maizes! Pagurst miesas.


NABAGS

Ņem šo vienu! neņem vairāk! Vienas tiek, ko spēkus jaunot. Maizes smagums vilks uz zemi, Nesasniegsi kalna galu.

(Iedod Antiņam mutē sēkliņu.)


ANTIŅŠ

Sirds man sadegs nesniegusi.


NABAGS

Saki man, vai nenovērties, Ka tu mērķi nesasniedzi?


ANTIŅŠ

Sirds kā uguns augšā cēla, Vīdamās tā mani nesa, Ceļā domāju tik vienu, - Domāju - uz vizbulīti.


NABAGS

Vizbulīte nau priekš tevis. Košums novērš nost no mērķa, Domā vien uz augsto tāli.


ANTIŅŠ

Nogurst acis, tukšā skatot, Tētiņ, ļauj man tvirtu mērķi! Stikla zārkā princesītei Pilnas acis lielu asru - Tur viss skaistums līdz ar sirdi.


NABAGS

Steidzies, sēsties zelta zirgā!

(Abi aiziet steidzīgi.)




13. skats



(T i e p a š i, bez A n t i ņ a un n a b a g a.)


ĻAUDIS

Re, re, re, tur nāk pats resnais kungs!


KUNGS

(Grezni ģērbies, pienāk ar pavadoņiem pie kalna, kur viņa sulaiņi jau klājuši segas.)

Paklājat segu še! (Viņi dara to un turpmāko, ko liek.) Paliekat tur spilvenus! Nu ceļat mani augšā! Turat cieti! Palaižat, nu es pats kāpšu. (Atspīd zemē.) - Marš! atpakaļ! Ņemat kopā segas un spilvenus!

(Aiziet ar visiem sulaiņiem; ļaudis smej un sauc urā.)


VIENS NO SKATĪTĀJIEM

Arē nu! Bij atnācis ar visu kāzu gultu un nu brauc mājā!


OTRAIS

Lūk, mūsu ogļu deģis! Ar darvotām rokām un lipinājas klāt pie stikla. Iet ar! (Ogļu deģis pakāpjas kalnā, bet citi to norauj zemē.) - Te nu bij, pašu ļaudis norauj zemē.

(Ļaudis atkal urā un smejas.)


DZĒRĀJS

(Pienāk pie kalna un noskatās.)

Pag, nu tik būs, kad es nākšu! Vajaga tik stiprināties. (Iedzer no buteles.) Nu, tad nu ar! Dodat ceļu!

(Grib atskrieties, saceļ rokas gaisā, bet streipuļo.)


PIRMAIS

(Uz dzērāju.)

Tev kājas pavājas, streipuļo. Stiprinies vēl drusku!


DZĒRĀJS

Labi teikts. Vajaga stiprināties. (Iedzer.) Urā! (Streipuļo atkal, viņu notura.) - Eh, lai paliek uz rītu, lai princese vēl paguļ vienu dienu.

(Aiziet, ļaudis smejas.)


PIRMAIS

Ej pats arī vēl atpūsties.


ZĒNI UN JAUNI PUIŠI

(Smiedamies pienāk pie kalna, dažiem ir ragutiņas līdzi.)

Zēni, kāpsim nu mēs! Turies! Aidā! Laidies zemē ar ragutiņām!

(Kāpj, citi noslīd, citi nobrauc ar ragutiņām.)


NOSLĪDĒJUŠIE

Mēs kāpsim atkal! Aidā!

(Kāpj atkal un slīd atkal lejā, ļaudis pavada viņus saucieniem.)


PIRMAIS

Kas šiem bēdas? Nokrīt, kāpj atkal! Tiem viss ar smiekliem. Tie jau gan var. Lai top tik par vīriem.




14. skats



(T i e p a š i, ienāk B i e r n s un L i p s t s.)


OTRAIS

Paskaties tur, tur iet tie divi negantie brāļi.

(Pie kalna pienāk abi brāļi ķildodamies.)


BIERNS

(Ar kuli pār pleciem.)

Laid mani pa priekšu, es esmu vecākais!


LIPSTS

Ej, ej! Kāp tu tur, es kāpšu še.

(Abi kāpj.)


BIERNS

(Jau labi pakāpies.)

Lipst, kule velk mani zemē; tas labums ir smags.


LIPSTS

Met zemē kuli!


BIERNS

Vai tev prāts? Lai citi paņem naudu! Ņem tu, nes tāļāk, bet pēc godīgi atdod!

(Ļaudis kliedz: met! met! un smejas.)


PIRMAIS

Met, met mums naudu zemē! ha, ha, ha!

(Uz otru )

Tas tev gan metīs! - Bet, kas kalna galu grib sasniegt, tam vajaga visus zemes labumus nomest zemē!


BIERNS

Aši, aši, Lipst! ņem, es kritīšu! Vai, vai!

(Nokrīt zemē; ļaudis sauc urā un smejas.)


LIPSTS

(Kalnā karājoties.)

Nu redz, kam nemeti zemē? Nu tevi pašu novilka!


BIERNS

Pag, tu pagāns! Kam tu neņēmi! - Redz, šis kādu viltību izdomājis un turas! Man, savam miesīgam brālim, neteica. Pag, es tev!


LIPSTS

Ha, ha, ha! Vai nu redzi, ka es gudrāks par visiem? Man lapsas asi nagi, nogriezu lapsai kājas!


BIERNS

Nolādētais viltnieks! Tu esi jaunais brālis, man tiesības uz princesi!


LIPSTS

Ha, ha, ha! Es no sava augstuma tik smejos par visām tavām tiesībām.


BIERNS

Lai tevi divi deviņi! Lai tevim pērkons un zibens uz tavu krāpnieka galvu! Kad tev acis apžilbtu no tā kalna spožuma! Kad tu nogāztos no paša stāvuma un sašķīstu gabalos!

(Ļaudis smejas.)


PIRMAIS

Šķīsta brāļu mīlestība!


LIPSTS

Ha, ha, ha! Pārplīsti tu pats uz līdzenas vietas no skaudības! Tu pret mani tikai mēsls! Ha, ha, ha!

(Piepeši Lipsta priekšā parādās M e l n ā m ā t e un ar kāju uzmin viņam uz rokas. Lipsts stipri iekliedzas no bailēm un nokrit. Ļaudis apkārt uztraukti murmina un vicina rokām; reizē atskan otrs kliedziens no Bierna un no ļaužu vidus: vai, vai!)


PIRMAIS

(Piesteidzas tuvāk pie ļaudīm ap Lipstu, runā atkal uz citiem, kas vairāk skatuves priekšpusē.)

Abi divi pagalam! Uzkrita taisni brālim virsū! Brāli nosita un pats pagalam.


OTRAIS

Vai! vai! Abi viens otram novēlēja nāvi, un abu vēlējums piepildījās uz vietas!


PIRMAIS

Bet kurš nu vairs uzdrošināsies kāpt, kad šiem tik ļauni izgāja?


OTRAIS

(Norādīdams uz labo pusi, kur dzirdama stiprāka laužu runāšana.)

Kas tad tur ir? Ko tur ļaudis saskrēja? A, tur lielās trepes uzceltas! Tās priekš bagātā prinča. Ar tādām jau citi nedrīkstēja. Bet, lūk, tomēr viņam dūšas ir kāpt; briesmu diezgan arī ar trepēm.


PIRMAIS

Tas jau tā kā tā karalim ir izredzētais znots, citam jau savas meitas nedos, lai tas būtu vai pats saules dēls. Viņš nedrīkst, bailes no prinča, ka neuznāk ar savu kara spēku un neizposta visu valsti.


OTRAIS

Tad jau princis arī dabūs mūsu princesi. Bet tad gan mums visiem uznāks nebaltas dienas. Princis ir negants kā pats nelabais, to saka viņa paša ļaudis. Kas būs? Kas būs?




15. skats



(T i e p a š i, ienāk p r i n c i s ar pavadoņiem. P r i n c i s pieiet pie trepēm. Ļ a u d i s sauc: skat! skat! - Tikmēr ir parādījies uz klintīm z e l t a j ā t n i e k s zelta zirgā ar zelta vairogu.)


ĻAUDIS

Vai redzat tur, vai redzat, redzat!


PIRMAIS

Ā! Pats saules dēls uznāk kā pilns pusdienas spīdums! Zelta pats! zelta zirgs, zelta vairogs!


PRINCIS

(Sauc dusmās, bet top pārkliegts no ļaužu gavilēm.)

Stāvi, jātniek! stāvi! Mana ir princese!


PIRMAIS

Saulvedis paņem princesi! Saulvedis! Nu visas bēdas beigtas! Gavilējat, gavilējat, lieldienas!


ĻAUDIS

(Ar lielām gavilēm.)

Saulvedis! saulvedis! Uzjāja, uzjāja! Lieldienas! Lieldienas!

(Priekškars.)


CETURTAIS CĒLIENS




Stikla kalna gals; apsnidzis, sarmoti koki, zaļganas un zilganas ledus klintis. - Vidū stikla zārks ar p r i n c e s i. Apkārt s e p t i ņ i k r a u k ļ i, sēd snauzdami, galvas nokāruši vai spārniem apsegušies. Visā kalna galā zilgana sniega gaisma. Garām paiet S n i e g a m ā t e ar s n i e g a b ē r n i e m un V ē j a m ā t e ar v ē j a g a r i e m, kuri pūš savās tāšu taurēs. Līdzi viņiem iet arī B a l t a i s t ē v s kā Lauskis, mazs vecs vīriņš, baltās segās, ar sudraba cirvi rokās; galvā balta sermuļu cepure. Pulkstens nosit vienpadsmit. Tad L a u s k i s pret koku vai klinti piesper klāt divpadsmito sitienu un klusi iesmejas. Citi tāpat klusi līdzi smejas, un tad visi paiet garām ar auru skaņām. K r a u k ļ i, kuri visu laiku bij gulējuši un tik drusku pacēluši galvas, pēc pulkstens sitieniem sāk staipīties un lēni spārnus cilāt, kā atmozdamies no ilgas guļas; runā kā nupat atmodušies.




1. skats



(S e p t i ņ i b r ā ļ i - k r a u k ļ i.)


PIRMAIS

Tā ir bijis, tā i paliks. Kra!


OTRAIS

Aizmiga un guļ uz mūžiem - kra!


TREŠAIS

Dienas dienās, gadi gados - kra!


CETURTAIS

Septīts gads, kur modinātājs? - kra?


PIEKTAIS

Septīts ies, nāks septiņdesmits - kra!


SESTAIS

Velti cerē cerētāja - kra!


SEPTĪTAIS

(Ašāk.)

Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra!


VISI

(Klusi smejas, ķērkdami.)


PIRMAIS

Kra, brāl! Man liekas, pulkstens apsita liktens stundu - kra! - Mēle grib raisīties - kra! Mēles dzīslas saaugušas kopā no septiņu gadu nerunāšanas - kra! - Grūti vārdus izlocīt - kra!


OTRAIS

Kra, brāl! Ko lai mēs būtu runājuši - kra? Es zinu visu, ko var izrunāt ar vārdiem. Tu, veco brāli, septiņsimtsgadaini, zini vēl visu, ko nevar izrunāt vārdiem - kra! Mēs, visi septiņi brāļi, zinām visas septiņas gudrības, - ko lai mēs viens otram būtu sacījuši? - kra!


TREŠAIS

Kra, brāl! Mēs esam klusējuši septinus gadus - kra! un klusēsim atkal septiņdesmit septiņus, kra! lai pārdomātu, kas bijis un kas nevar būt, kra! lai guļot kļūtu gudrāki par visiem, kra!


CETURTAIS

Kra, brāļi! Mums vajadzēja sargāt princesīti, ko sagūstīja mūsu Melnā māte, kra! Mums vajadzēja klusēt, lai netīšu neizrunātu princesītes vārdu; ar viņas vārdu var atslēgt viņas ledus zārku - kra!


PIEKTAIS

Kra, brāļi! Var runāt droši; mēs esam nomeklējuši visas malas: še nau nevienas dzīvas dvēselītes, kas varētu izdzirst viņas vārdu, kra!


SESTAIS

Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas ledus zārkā? - Kra!


VISI

Jā, kra! Meklējām, kra!


SEPTĪTAIS

Kra, brāļi! Vai meklējāt ari viņas lūpās? - Kra!


VISI

Jā, kra! Meklējām, kra!


PIEKTAIS

Kra, viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas, kra!


OTRAIS

Kra, vai meklējāt arī viņas acīs? Kra?


VISI

Jā, kra! Meklējām, kra!


PIEKTAIS

Kra! Viņas acis ir kā glāze un bez spožuma, un aizvērtas, un no lielām asarām cieti aizspiestas - kra!


PIRMAIS

Kra, brāļi! Vai meklējāt arī viņas sirdī? Kra!


VISI

Jā, kra! Meklējām, kra!


PIEKTAIS

Kra! Viņas sirds ir klusa kā mūsu miegs un bez pukstiena, un apbedīta, un virsū uzstādīta sastingusi vizbulīte, kra!


SEPTĪTAIS

Vai nau ticis atstāts dzīvības atspīdumiņš zem dvēselītes tauriņspārnu puteklīšiem? - Kra?


VISI

(Uztraukti, dusmīgi.)

Kra! Kra! Kra!


PIEKTAIS

Kra! Pati Melnā māte meklēja, pieņemdama princesīti savā apsardzībā, kra! kra! kra!


PIRMAIS

Kra! Vai tu, pats jaunākais brālis, viensimtsgadainis, gribi būt gudrāks par pašu aizmūža Melno māti? Kra!


SEPTĪTAIS

Es vairāk nekā nesaku, kra! Darat, kā zināt, kra!


PIRMAIS

Kra! Vai nau neviens nekā ļauna nomanījis? - Kra!


OTRAIS

Man likās, ka princesīte ilgojās sapņot par sarkanām, siltām lūpām - kra!


VISI

(Smejas.)

Ha, ha, ha! Kra, kra, kra!


TREŠAIS

Man likās, ka sārta blāzmiņa kāpa no lejas un atkrita, kra!


VISI

(Smejas.)

Ha, ha, ha! Kra, kra, kra!


CETURTAIS

Man likās, ka sudraba gaisma kāpa no lejas un atkrita, kra!


VISI

(Smejas.)

Ha, ha, ha! Kra, kra, kra!


PIEKTAIS

Man likās, ka stikla kalns nodrebēja no zirga vara pakaviem un atkal aprima, kra!


VISI

(Smejas.)

Ha, ha, ha! Kra, kra, kra!


SESTAIS

Man likās, ka lejā tur tie brūtgāni kāpa, kra! ha! ha!


VISI

(Smejas vēl skaļāk.)

- Ha, ha, ha! - Kra! Kāpa, kāpa, kāpa - ha, ha, ha!


CĪRUĻA BALSS

(Klusi iečirkstas un zūd.)


PIEKTAIS BRĀLIS

Kra, kra! brāļi! Man likās, ka cīruls kaut kur iečirkstējās, kra!


VISI

(Uztraukti.)

Kra! Kra! Kra!

(Saceļas spārnos, bet atkal drīz nolaižas.)


SESTAIS

Kra! Iečirkstējās un apklusa. Tāli, tāli balss skanēja; bij tik atbalss no atmiņas, no septiņu gadu ilga ilguma - kra!


SEPTĪTAIS

Kra! Man likās, ka nodrebēja vēl stikla kalns no zirga sudraba pakaviem, kra, ka zārka ledus vāks aizlūza, kra!


PIEKTAIS

Kra! Meklēsim lūzumu, kra!


VISI

(Saceļas spārnos, skraida ap zārku meklēdami.)


PIEKTAIS

Še ir lūzums - kra!


SESTAIS

Še ir šķirbiņa, kra!


TREŠAIS

Smalka kā sudraba matiņš, kra!


PIRMAIS

Kra, lai ir smalka kā matiņš, tur var dvēselīte izsprausties cauri, kra! Skataties, vai viņas lūpas ir cieti? Mana labā acs ir tikusi tumšāka - kra!


PIEKTAIS

Viņas lūpas ir bālas un bez dvašas, un aizslēgtas cieti, kra!


SESTAIS

Viens lūpu kaktiņš ir pavērts par adatas asā galiņa platumu, kra!


PIRMAIS

Kra! Lai tikai adatas asā galiņa platums, tomēr tur var dvēselīte izsprausties cauri, kra! Pūšat cieti ledus lūzumu, kra!


VISI

Kra! kra!

(Ap zārka galvgali pūš ledu.)


PIRMAIS

Kra! Kas to ledus vāku aizlauzis? Kra!


SESTAIS

Tas būs zirga zelta pakavs bijis, kas stikla kalnu drebināja, kra!


PIEKTAIS

Tas būs lauskis bijis, kas par stipru uzcirtis, raudzīdams, vai stikla kalns labi turas, kra!


SEPTĪTAIS

Bet vai tik dvēselīte nau jau izspraudusies laukā no zārka? Kra!


TREŠAIS

Vai cīruļa balsī nečirkstēja tikai pati dvēselīte? Kra!


PIRMAIS

Kra! Cīruļa balss par daudz rupja priekš dvēselītes-taurenītes, kra! Taurenīte sirsina: sir, sir, sir! vēl daudz sīkāk par sienāzīti - kra!


PIEKTAIS

Kra! Meklēsim, vai taurenīte nau izlīdusi laukā, kra!


VISI

Kra, kra! Meklēsim, kra!


SEPTĪTAIS

Man liekas, ka tev, veco brāli, uz labās acs skropstiņa kas sēd. Vai tā nau tik dvēselīte-taurenīte? Kra! Kamdēļ tev labā acs bij tikusi tumšāka! Kra!


PIRMAIS

Kra, kra! Vai tu gribi man knābt labo aci! Kra! Palūko, vai uz tavas melnās mēles kas nesēd, kra!


SEPTĪTAIS

Es vairāk nekā nesaku; darat, kā zināt, kra!


PIRMAIS

Kra! Man liekas, mēs esam snauduši, kra! Man liekas, pulkstens apsitis liktens stundu. Burvības laiks pagājis, kad vajadzēja nākt saulvedim, kra!


OTRAIS

Man arī liekas, ka apsitis, kra! Nu princese vairs nevarēs celties nekad, kra! Gulēs uz mūžu mūžiem un mums vairs nebūs jāsargā, kra!


VISI

Kra! Mums likās arī, ka apsita visus divpadsmit, kra! kra! kra!


SEPTĪTAIS

Kra! Vienpadsmit sitienus es saskaitīju, divpadsmitais man likās kā lauska spēriens, kra!


CITI

Divpadsmit, divpadsmit, kra! kra! kra! Liktens stunda pilna, kra! kra! uzvara! uzvarat kra! kra! kra!


SEPTĪTAIS

Es vairāk nekā nesaku, darat, kā paši zināt, kra!


TREŠAIS

Nu, tu princesīte - Saulcerīte! Guli nu, nenāks vairs tavs saulvedis, kra!


SEPTĪTAIS

Kra! Ko darījāt? Kam princesītes vārdu minējāt? Kra! kra! kra!


VISI

Nenāks vairs, kra! uzvara! kra!


OTRAIS

(Gari žāvājas.)

Ā! Kra! Nu varēs likties saldi izgulēties, kra!


CĪRUĻA BALSS

(Iečirkstas skaņāk un divas reizes.)


VISI

Vai, vai, vai! kra! kra! kra!


SESTAIS

Kra! Bet jau sita divpadsmit! Būs čirkstējis ciruļa balsī blēdis - ūpīts, mūs mēdīdams; būs arī priecīgs tapis par uzvaru, kra!


SEPTĪTAIS

Kra! Vai tik nau Baltais tēvs paslēpies cīruļa balsī un noklausījies princesītes slepeno vārdu, ar kuru viņu var uzcelt? Kra!


SESTAIS

Vai tik tas lauskis ir bijis īstais? kra! Vai tik nau Baltais tēvs bijis paslēpies lauskī? kra!


OTRAIS

Kra! Man tāds kasītājs rīklē, kra! Vai tik nau Baltais tēvs kā cīrulis paslēpies manā rīklē un čirkstējis cīruļa balsī? Kra! kra!


SEPTĪTAIS

Tev guļot bij knābis vaļā, kra! Tur viņš varēja ielīst, kra! Meklēsim otra brāļa mutē, kra! kra!


PIRMAIS

Kra! Tu gribēji jau man, vecajam brālim, knābt labo aci, kra! Nu tu gribi otram brālim ķerties pie rīkles? Kra!


SEPTĪTAIS

Es nesaku vairs nekā! Darat, kā paši zināt, kra! Bet turi tu, otro brāli, knābi cieti, lai neizskrej cīruls; tad mēs jau viņu dabūsim savos nagos, kra!


PIRMAIS

Kra! Klusēsim nu vēl vienu stundu, to pēdējo, kra! Tad sitīs trīspadsmitā stunda, kura ir pirmā mūsu jaunajam laikam, kra!


OTRAIS

Nu nāks mūsu Melnā māte mūs atlaist no sarga, kra! Tad atkritīs arī zilā ledus gaisma un nāks melnā, kra!

(Visi nolaiž galvas, kā uz gulēšanu. Klusums.)




2. skats



(Pulkstens sit divpadsmit dienā. Līdz ar vienpadsmito sitienu piepeši aptumst un atskan jautri kra! kra! kra! Līdz ar divpadsmito sitienu iekrīt tumšā skatuvē šaurs gaismas stariņš.)


PIRMAIS KRAUKLIS

Kra! kra! Kas te ienāca iekšā? Kra! Aizsegsim viņu ar spārniem, kra! kra!


VISI

Kra! kra! kra!

(Plivina spārnus pret staru.)

(Sāk pūst vēji; troksnis kā no zirga pakaviem pa klintīm un kā no ledus lūšanas. Tad parādās A n t i ņ š zeltainā, saules apspīdētā apģērbā. K r a u k ļ i atvelkas atpakaļ uz tumšo galu. - Antiņam pretim lido vēl tumšajā telpā T a u r e n ī t e - d v ē s e l ī t e kā spīdošs taurenīts.)


PIRMAIS KRAUKLIS

Kra! no manas labās acs kaut kas aizskrēja projām, kra! Tagad es redzu gaišāk, kra!


OTRAIS

Kra! Tā bija Taurenīte-dvēselīte, kra! Brīnums! brīnums! kra!


VISI

Ķerat viņu, kra! Ķerat viņu, kra!

(Skrien taurenītei pakaļ, bet raujas nost no Antiņa spīduma.)


PIRMAIS

(Uz Antiņu rādīdams ar spārnu.)

Kāds tas ir neganti spīdīgs! Kra!


OTRAIS

Ne virsū nevar skatīties, kra!


TREŠAIS

Acis nau kur paslēpt, kra!


TAURENĪTE-DVĒSELĪTE

(Tikmēr uzlaidusies Antiņam uz labā pleca.)


ANTIŅŠ

(Uz taurenīti.)

Skaistā spārnīte, saules bitīte! Kas tu tāda esi, kas pirmā skrej man pretim ziemas ledus namā?


TAUISENĪTE-DVĒSELĪTE

Sir! sir! sir! Es esmu taurenīte, Es esmu dvēselīte No tavas princesītes, No mīļās Saulcerītes. Cel mani savā austiņā! Slēp mani savā sirsniņā! Lai klausās tava dvēselīte, Ko saka princesīte, Sir! sir! sir!


OTRAIS KRAUKLIS

(Tumsā.)

Brīnums! brīnums! Kra! Man no mutes kas izskrēja laukā, kra!


SEPTĪTAIS

Kra! Ko brīnies tik daudz, muti atplētis! Tev cīruls no mutes būs izskrējis, kra! kra!


OTRAIS

Ķerat, kra! Kerat viņu, kra!


VISI

Kra! kra! kra!

(Metas pakaļ cīrulim.)


SEPTĪTAIS

Jā, kra! Ķerat nu, kad tas vīrs tā spīd; nevar nekā redzēt, kra!


CĪRULS

(Pa to laiku no tumsas atlaižas gaismā un nosēstas uz Antiņa kreisā pleca.)

Čir! čir! čir! Dzird', saulvedi, dzird'! Saulcerīte ir princesītes vārds! Ar to top atslēgts viņas zārks! Ar to top atslēgta viņas sirds! Čir! čir! čir!


PIRMAIS KRAUKLIS

Kra! Mēs esam apkrāpti, kral Mēs esam apzagti, kra! Mēs esam aplaupīti, kra!


VISI

Apkrāpti, kra! apzagti, kra! aplaupīti, kra! kra! kra!


PIRMAIS

Cīruls mums nozadzis princeses vārdu, kra! Baltais tēvs mūs apmānījis, kra! Kam jūs viņu ielaidāt iekšā? Kra!


OTRAIS

Kra! kra! Baltais tēvs par cīruli pārvērties un, kamēr es mierīgi žāvājas, kra! ielīdis man mutē ar viltu un māņiem, kra! kra!


CĪRULS

(Uz Antiņa pleca smejas čirkstinādams.)

Čir! čir! Ko guļat ar vaļējām mutēm, jūs, noliktie princesītes sargi! Čir! Tu, otrais kraukli, mani labi paslēpi no saviem kra brāļiem pats savā mutē, čir, un, kad vajadzēja tikt Iaukā, tad tu brīnīdamies atvēri muti un mani izlaidi, čir!


KRAUKĻI

(Viens caur otru.)

Melis, kra! viltnieks, kra! zaglis, kra!

(Lec no dusmām un sit ar spārniem.)


CĪRULS

Ha! ha! ha! čir! Es pats par lauski iezagos, čir! Kad pulkstens sita vienpadsmit, es divpadsmito sitienu ar cirvīti piesitu klāt, čir! lai jūs iedomātos, ka laiks notecējis, lai priecātos par savu uzvaru un savā prieka muļķībā izteiktu princesītes vārdu, čir!


KRAUKĻI

(Lec un ķērc, un rauj sev spalvas no dusmām.)


CĪRULS

Čir! Lecat no dusmām un raujat sev spalvas, čir! Kra brāļi, čir! muļķa galvas, čir! miega pūžņi, čir!


KRAUKĻI

Krāpnieks, kra! Melis, kra! Baltais zaglis, kra! Vecais viltnieks, kra! Apkrāpa nabaga krauklīšus, kra!


DVĒSELĪTE

Sir! sir! sir! Es pirmā pirms cīruļa, No paša sākta sākuma Klausījos pēc sava vārdiņa, Sir! sir! sir! Iekš sevis sajutu, Ka saulvedi cerēju, Tā dvēselei to pateicu, Sir! sir! sir!


ANTIŅŠ

Sirds man mūžam ilgās juta Tālu balsi mīļi saucam, Tālu zvaigzni mīļi mirdzam.


PIRMAIS KRAUKLIS

Kra! visi kopā vainīgi, kra!


OTRAIS

Kra! Visa pasaule pilna viltības, kra!


TREŠAIS

Uz ko lai vairs paļaujas? Kam lai vairs tic? Kra, kra!


CETURTAIS

Top vienmēr gaišāka visa pasaule, kra!

(Skatuve pamazām top gaiša.)


PIEKTAIS

Metamies virsū! klājam spārnus priekšā, kra!


SESTAIS

Viss viņa vaigs spīd kā sniegs saulē, kra!


SEPTĪTAIS

Viņa skati kā divi zibens īlēni, kra!


PIRMAIS

Viņa apģērbs kā kvēloša krāsns, kra!


OTRAIS

Jūsu spārni atsitas pret viņa stariem kā pret stikla sienām, kra!


TREŠAIS

Man acis deg kā ugunīs, kra!


CETURTAIS

Man acis dzeļ kā ledus adatām, kra!


PIEKTAIS

Man galvu nospiež kā sniega kupenas, kra!

(Visi kāpjas ķērkdami atpakaļ.)


ANTIŅŠ

Ko kārkājat, krauklīši? Ko sitat spārniem? Ejat pie miera; jūs būsat noguruši, septiņus gadus sargājot.


PIRMAIS KRAUKLIS

Kra! Ko šis vēl tik laipni runā? Kra!


OTRAIS

Kra! Viņš bez zobena un šķēpa un mūs pārvar, kra!


SEPTĪTAIS

Kra! Viņš mūs vēl izsmej, kra!


ANTIŅA

Es jūs nesmeju, krauklīši! Jūs labi sargājuši princesīti, ka nekas ļauns viņai nau noticis pa garo ziemas laiku; ka viņai atpūta nau tikusi traucēta. Es jums pateicos, labie krauklīši!


SEPTĪTAIS

Kra! Viņš vēl mums pateicas; grib mūs vēl vilt ar laipnību, kad mēs jau esam uzvarēti, kra!


ANTIŅŠ

Ko lai es jūs viļu, krauklīši? Man jau vairāk nevajaga, kā princesīti uzmodināt. Jūs jau arī līdz ar viņu esat bijuši gūstā šinī ledus kalnā. Nu arī jūs varat brīvi aizskriet savā vaļā.


PIRMAIS KRAUKLIS

Kra! Mēs neskriesim nekur, mēs nedosim tev princesi, kra! Mēs neļausim to atņemt Melnai mātei un atdot Baltajam tēvam, kra! - Klājat savus spārnus virsū zārkam, kra! Zārka vākam jau lūzumi, - sedzat tos cieti ar savām miesām, kra!


ANTIŅŠ

Krauklīši, ejat ar mieru, kad jūsu laiks.


KRAUKĻI

Kra! kra! kra!

(Apguļas izplestiem spārniem uz zārka.)


ANTIŅŠ

(Sauc skaļi.)

Saulcerīte!

(Liels sprādziens; kraukļi atsprāgst nost no zārka; zārks stāv vaļā.)


CĪRULS

Čir! Lūk, jūsu trīspadsmitais sitiens! Tā jums, kraukļiem, liktens stunda, čir! Tas jaunais laiks nu sākas, čir!


KRAUKĻI

Kra! kra! kral Vai! vai! vai!


PIRMAIS

Kas nu notiks? Kā nu paliks? Kra!


SEPTĪTAIS

Ziemai, salai, tumsai gals - kra! kra! kra!


CĪRULS

Bēgat, kraukļi, bēgat, kraukļi, čir! Ilgāk te jums nau vairs vietas, čir!


ANTIŅŠ

(Klusu pieiet pie zārka, kamēr k r a u k ļ i kāpjas atpakaļ un beigās pazūd pa kreisai. A n t i ņ š, nostājies pie zārka, klusu sauc: Saulcerīte! - Tad nometas ceļos pie zārka un, pārliecies pār viņu, raud.)


CĪRULS

Ilgāk te i man nau vietas, Siltās asras ledu lauzīs. Iešu laukā ļaudīm vēstīt - čir! Saule ir mums atgriezusies - čir!

(Aizlaižas putniņš, kur ienāca Antiņš.)




3. skats



(A n t i ņ š ar D v ē s e l ī t i pie zārka. Ienāk no kraukļu puses, pa kreisai, M e l n ā m ā t e.)


MELNĀ MĀTE

(Sauc.)

Baltais tēvs, tu tūkstotveidi! Cīrul, rādies īstā veidā!


BALTAIS TĒVS

(Kā L a u s k i s, ienāk pa labai, no saulveda puses.)

Te es esmu, Melnā māte!


MELNĀ MĀTE

Baltais tēvs, tu viltus vērpējs, Izvīli man manu daļu, Laidi - vēl tā manā varā! Laidi - nākšu, es jau veikšu, Zārks jau nevar palikt tukšā! Ņemšu vēl i tavu puisi.


BALTAIS TĒVS

Līgsim līdzi, Melnā māte; Ņem tu puisi, kad tu vari, Nenāc vairs pēc manas daļas.


MELNĀ MĀTE

Nedod puisim savu balstu, Nenākšu pēc savas daļas.


BALTAIS TĒVS

Man pār viņu nau vairs varas.


MELNĀ MĀTE

Lūk, tavs vārds nu tevi tura Cietāk nekā režģu tīkli!

(Abi nozūd katrs uz savu pusi, paliek Antiņš viens.)




4. skats



(A n t i ņ š, viņam uz pleca T a u r e n ī t e - d v ē s e l ī t e.)


ANTIŅŠ

(Pieceļas un stāv zārka priekšā; klusi.)

Saulcerīte, Saulcerīte, Nu tā paglābta no nāves! Nu jūs, acis, skatāt viņu, Kuru redzējāt tik sapņos.

(Aplūkodams un atcerēdamies.)

Zili stikli, zaļi ledi - Vidū balti sniega svārki, Vidū bāli mēness vaigi, Vidū gari saules mati, Vidū stinga dvēselīte...


DVĒSELĪTE

...Gaida vidū Saulcerīte!


ANTIŅŠ

Ritat savā vaļā, asras - Atkūstošā ledus lāsas! Atveries nu, sirds! Tev priekšā Tavu ilgu cerībiņa, Septiņgadu slogā slēgta, Visu mūžu sirdī nesta!


DVĒSELĪTE

Mities raudāt, mīļo puisīt, Tavas asras ledu lauza. Steidzies žāvēt citas asras - Septiņgadus Saulcerīte Gaida: kur mans saules vedējs?


ANTIŅŠ

Ak, jūs raudas, ko jūs darāt? Rimstat, sevis žēlotājas!

(Ceļos nomezdamies un noliekdamies pie zārka.)

Gaišiem skatiem es tur redzu: Pilnas acis lielu asru. Tās, kas mani šurpu veda, Kas man domām deva zīmi.


DVĒSELĪTE

Asras plakstienus spiež cieti, - Nodzer nost tās lielās asras, Atdarīsi slēgtās acis!


ANTIŅŠ

Nodzeru tās lielās asras -

(Noskūpsta Saulcerītes acis.)

Uzņemu tās savā sirdī. Acis, veraties nu vaļā!


DVĒSELĪTE

Aija, aija, stājas raudas, Acis, veramies nu vaļā!


ANTIŅŠ

(Skatās uz Saulcerīti, kura atdarījusi acis.)

Zili atspīd dzīvais ūdens, Kas no ledus atbrīvējies, Celsies tagad Saulcerīte.

(Pēc brītiņa.)

Acis spīd, bet lūpas mēmas.


DVĒSELĪTE

Atslēdz lūpas!


ANTIŅŠ

Kā lai slēdzu?


DVĒSELĪTE

Atslēdz tās ar savām lūpām!


ANTIŅŠ

Svešais tēvs teic: nau priekš manis.


DVĒSELĪTE

Ir priekš tā, kas viņas atslēdz. Neatslēgsi, - paliks mēmas: Nedvesīsi siltu dvašu, - Mūžam sirds tai paliks auksta. Kurp es iešu, dvēselīte? Atgriezties turp nevarēšu, Auksto sirdi ledus aizslēgs; Nosalšu es, ārā klīstot.


ANTIŅŠ

Vai tu miti viņas sirdī? Kā tu paslēpies no kraukļiērri?


DVĒSELĪTE

Dziļā kroķītē zem vaidiem, Nopūtas sev virsū sedzu. Steidzies, atslēdz lūpu vārtus, Ieved sirdī siltu dvašu!


ANTIŅŠ

(Noskūpsta Saulcerītes lūpas - iesaucas.)

Dvēslīt, mīļā taurenīte! - Sārtums pārlaidās pār lūpām! Atspīdums pār vaigiem skrēja! Auksts un karsts man pašam metas. - Ak, kur paslēpšos? Kur dēšos?

(Saulcerīte pamazām atmostas un sāk kustēties.)


DVĒSELĪTE

Lūk! kā stingie, caurspīdīgie Ledus pirksti lēni lokās! Lūk, kā roka - dusētāja Atmostas un augšup stiepjas! Sastingusi vizbulīte Cilā savus baltos ziedus.


ANTIŅŠ

Ak tu zilais debess brīnums! Locekļi pa mazam raisās, Rociņas kā lūdzot ceļas, Lūpiņas uz runu kustas! - Saulcerīte! Saulcerīte! Lūkojies, kur saule lēca!


DVĒSELĪTE

Sniedz nu roku Saulcerītei, Palīdz' viņai augšā celties!

(Pēc brītiņa.)

Es nu atkal atgriezīšos Ledus atkūstošā sirdī. Vairs tu manis neredzēsi, - Tik ar tavu dvēselīti Naktī klusu, runāsimies, Līdz mēs kopā sakusīsim, Mūžam ilgi ilgojušās.

(Tauriņš paceļas gaisā un tad ielaižas zārkā iekšā. Antiņš noskatās viņam pakaļ.)




5. skats



(A n t i ņ š un S a u l c e r ī t e, zārkā, pacēlusi galvu.)


ANTIŅŠ

Atgriežas nu dvēselīte Savās mājās, tavā sirdī, Celies, Saulcerīte, pati!

(Sniedz viņai roku, viņa pieceļas sēdus žārkā.)


SAULCERĪTE

(Klusi un lēni.)

Saulvedi, vai esi nācis?


ANTIŅŠ

Atnācu ar jaunu sauli.


SAULCERĪTE

Saulvedi, vai ilgi guļu?


ANTIŅŠ

Septiņgadi ledus zārkā.


SAULCERĪTE

Saulvedi, cel mani augšā!


ANTIŅŠ

Atspiedies uz manām rokām!

(Izceļ Saulcerīti no zārka.)


SAULCERĪTE

Saulvedi, kā kaist tev rokas!


ANTIŅŠ

Pilnas saules karstās asins.


SAULCERĪTE

Saulvedi, vēl miegs man acīs.


ANTIŅŠ

Izgulēsies tēva mājās.


SAULCERĪTE

Saulvedi, kad atkal nāksi?


ANTIŅŠ

Nākšu tavā kāzu dienā.


SAULCERĪTE

Saulvedi, še ņem, mans gredzens! Kam tas gredzens, tam es pati. Nedod gredzenu nevienam.


ANTIŅŠ

Es to nedošu nevienam:

(Saulcerīte nomauc gredzenu no pirksta un uzmauc to Antiņam pirkstā.)


SAULCERĪTE

Saulvedi, šo turi pirkstā! Nevaru bez viņa celties!


ANTIŅŠ

Mūžam būs tas manā pirkstā!


SAULCERĪTE

Saulvedi, kūst ledus acīs, Redzu tevi tikai miglā, Es vairs nepazīšu tevis, Kad tev nebūs gredzentiņa.


ANTIŅŠ

Mūžam būs tas manā pirkstā!


SAULCERĪTE

Saulvedi, tev kādas acis?


ANTIŅŠ

Zili ziedi vizbulītim.


SAULCERĪTE

Saulvedi, tev kādi mati?


ANTIŅŠ

Balti lini saules gaismā.

(Pēc brītiņa.)


SAULCERĪTE

Saulvedi, nes mani mājās!


ANTIŅŠ

Saulcerīte! Saulcerite! Ļaudīm laimīti es nesu.

(Paceļ Saulcerīti un aiznes.)

(Priekškars.)


PIEKTAIS CĒLIENS




Karaļa pils lielā zāle, uz svētkiem puškota. - Durvis pa kreisai uz princeses istabām un uz karaļa galu; pa labai vispārējās durvis. - Pa kreisai paaugstinājums ar pakāpēm un krēsliem priekš karaļa, princeses un prinča.




l. skats



(K a r a l i s un p r i n c i s.)


KARALIS

Esat pārliecināts, mīļo princi, ka es ne mazāk karsti ilgojies pēc šīs dienas, kurā jūs varēsat savienot rokas ar manu meitiņu, kas mums tika atdota no zārka. Es tagad pēc ilgiem baiļu un bēdu gadiem varēšu novelt slogu no saviem pleciem.


PRINCIS

Tikai jūs paši nemaz nesteidzāties novelt savu slogu, jo kāzu dienu aizvien atlikāt, un nu jau ir trīs mēneši pagājuši, kopš princese ir mūsu starpā.


KARALIS

Jūs zināt, ka bija jābaidās, vai tik neierodas tas svešais princis, kas manu meitiņu toreiz nonesa no stikla kalna un tik piepeši nozuda, nesacījis neviena vārda.


PRINCIS

Svešais princis! Tas nekas cits nebūs bijis kā krāpnieks vai burvis; citādi viņam nebūtu bijis tik noslēpumaini jānozūd.


KARALIS

Bet viņam tomēr bija dibinātas tiesības uz princeses roku, jo viņš vien viņu nāvei atrāva.


PRINCIS

Viņš savas tiesības zaudējis, nepienākdams pie jums pirms sacīkstes un neievērodams pavēles. Un, kad viņš tik piepeši nozuda, tad viņš izrādīja necienību pret princesi un jums. Manas tiesības ir lielākas. Un es jums savu pabalstu nekad un nekur neesmu liedzis.


KARALIS

Es to ar pateicību atzīstu, mīļais dēls, bet taču ir labi, ka viņš nau nācis un ka viņu neatrada arī mani meklētāji, kuri bija jāsūta, lai ļaužu dēļ pieturētos pie taisnības prasījumiem.


PRINCIS

Jūs savu pateicību varētu gaišāk izrādīt un atbīdīt reiz visus līdzcensoņus un šķēršļus, kas vēl stāv manā ceļā.


KARALIS

Es daru visu, kas no manis atkarājas.


PRINCIS

No jums arī atkarājas, ka princese pret mani nebūtu tik auksta.


KARALIS

Viņas mīla jāiegūst jums pašam, tur mana vara beidzas.


PRINCIS

Pret nāves ledu atdziest viss dzīves uguns, - un varbūt jūs vēl saldējat to ledu.


KARALIS

Mana paša labums jums galvo, ka tā nevar būt.




2. skats



(T i e p a š i, ienāk p r i n c e s e ar pavadonēm.)


PRINCESE

(Galvu nokārusi, lēni kustēdamās, kā miega pārņemta, iet zālei cauri, garām karalim un princim.)


KARALIS

(Uz princi klusi.)

Ak, tur pati princese iet ar savām pavadonēm pušķoties kāzu rotās! - Lūkojat! tāda viņa ir vienmēr, kā miega pārņemta, kā aizsalusi. Vienmēr viņa klusi dreb, kā slepenā iekšējā aukstumā. - Ko es tur varu darīt? Mana tēva sirds tikai raustās žēlumā. No nāves atdota viņa man ir, un tomēr nāvei pār viņu ir vēl vara palikusi. Atnāvē viņa guļ kā atmiegā un gaida, lai viņu kāds modinātu. - Uz jums, mans mīļais dēls, es ceru, jūs viņu sasildīsat ar savu karsto mīlestību un atmodināsat ar saldiem vārdiem.


PRINCIS

Viņa pret mani mēma un kurla. Es baidos pat pieskarties pie viņas rokas, tāds nāves aukstums iziet no viņas. Darat viņu man laipnu, citādi es aizeju tomēr, neraugoties uz savu karsto mīlestību. Un, kad es aizietu, es aizietu ne kā draugs! Es neesmu mīkstsirdīgs.


KARALIS

Neuztraucaties, mans dēls.


PRINCIS

Es esmu gluži mierīgs.

(P r i n c e s e aiziet garām, galvu nepacēlusi.)


KARALIS

(Klusi.)

Ak, mana meitiņa!


PRINCIS

Nepaskatījās uz mani ne ar pusaci.


KARALIS

Ak, viņa jau arī uz mani, savu tēvu, acis cēla, cēla, - bet smagie plakstieni pusceļā atgrima atpakaļ uz acīm.


KARALIS

Kādēļ tad tu aizbēgi un tevi vajadzēja likt meklēt un atvest šurp kā kādu noziedznieku?


ANTIŅŠ

Es netiku atvests. Es pats atnācu šurp uz pricises kāzām, kā biju viņai solījis, un atnesu viņas gredzenu, lai viņa to mauktu pirkstā un atmostos no visiem miegiem.




3. skats



(K a r a l i s, p r i n c i s; ienāk s a r g s.)


SARGS

(Uz karali.)

Kungs, bij vēlēts meklēt pēc tā vira, kurš nonesis no kalna visaugstāko princesi un paņēmis viņas gredzenu. Nu mēs to vīru esam atraduši, un viņš ir še atvests.


KARALIS

Labi, lai ienāk tas bruņinieks.

(Sargs aiziet.)


PRINCIS

Nu es gribu prasīt bargu gandarījumu no tā, kas iedrošinājās tik necienīgi rotāties ar manu godu un piesavināties manas princeses gredzenu.


KARALIS

Kāds viņš gan būs, tas noslēpumainais bruņinieks, kurš bij tik grezni ģērbts vienā zeltā?




4. skats



(T i e p a š i. S a r g i ieved A n t i ņ u, to turēdami kā gūstekni. Antiņš tādā pat uzvalkā kā otrā cēlienā, bez svārkiem.)


SARGS

Kungs, še viņš ir.


PRINCIS

(Smiedamies.)

Ā, tad tāds ir tas svešais princis un vienā zeltā ģērbtais bruņinieks! Linu zīda krekls un zelta lūku kurpes!

(Sargi smejas.)


KARALIS

Ā, kas tad tas ir? Vai te nau noticis kāds miseklis?


SARGS

Nē, kungs! Tas ir tas vīrs ar to gredzenu.


PRINCIS

(Bargi uz Antiņu.)

Dod šurp to gredzenu!


ANTIŅŠ

(Paskatās uz princi, bet tad pagriežas uz karali un paklanās.)

Esi sveicināts, karali!


KARALIS

Sveiks, jaunekli! Kas tu esi, un kur tu dabūji to princeses gredzenu?


ANTIŅŠ

Es esmu Antiņš, un gredzenu man uzmauca pirkstā pati princese stikla kalnā, kad es viņu uzmodināju no garā miega.


PRINCIS

Ha, ha, ha, kāds smalks princeses saderinātais!


KARALIS

(Uz Antiņu.)

Tad jau tu būtu tas pats zelta bruņinieks un princis, kurš nonesa princesi lejā un nolika to manās rokās! Kur tad tavs zelta apģērbs?


ANTIŅŠ

Es tas pats esmu. Manu zelta apģērbu aiznesa atkal zelta zirgs; man tas nau vairs vajadzīgs.


PRINCIS

Ha, ha, ha, jauki teikts.


KARALIS

Kādēļ tad tu aizbēgi un tevi vajadzēja likt meklēt un atvest šurp kā kādu noziedznieku?


ANTIŅŠ

Es netiku atvests. Es pats atnācu šurp uz princeses kāzām, kā biju viņai solījis, un atnesu viņas gredzenu, lai viņa to mauktu pirkstā un atmostas no visiem miegiem.


KARALIS

Tad dod šurp gredzenu; es tevi šodien kā kāzu prieki dienā atlaidīšu bez soda un došu vēl, ko vēlies.


ANTIŅŠ

Es nekā nevēlos.


PRINCIS

Es arī būšu augstsirdīgs. Tev nau ne svārku mugurā, ne kurpju kājās, - es tevi apģērbšu vienā zīdā; dod gredzenu.


ANTIŅŠ

(Smiedamies.)

Man pašam zelta zirgs atnesa vara, sudraba un zelta drēbes; man nevajaga tava zīda.


PRINCIS

(Dusmās.)

Es tev varu dot tik daudz naudas, cik tu pats smags esi.


ANTIŅŠ

Man pašam diezgan no sava smaguma, ko nest, kam lai es uzņemtos vēl otru tādu nastu? Tad jau es nebūtu varējis uzjāt stikla kalnā!


KARALIS

(Uz Antiņu.)

Princis iz labs un grib tevi soda vietā darīt laimīgu.


ANTIŅŠ

Tad lai dod savu naudu maniem brāļiem, tie to mīl.


PRINCIS

Ko tik daudz runāt! Tas nabags top arvien nekaunīgāks. Dod gredzenu, citādi kritīsi bargā sodā!


ANTIŅŠ

Es nevaru tev dot.


KARALIS

(Uz princi, paklusi.)

Viņš liekas drusku vientiesis.

(Uz Antiņu.)

Dod man to gredzenu, un tu kļūsi laimīgs.


ANTIŅŠ

Kad došu, tad jau nekļūšu laimīgs, jo tad princesīte neceltos vairs mūžam no miega. Viņa pati teica: «Nevaru bez viņa celties,» un man reizu reizēm piekodināja: «Nedod gredzenu nevienam!»


PRINCIS

(Uz Antiņu.)

Ko tad tu gribi? Vai tu, nabags, atnāci šurp kā stikla kalna uzkāpējs un vēlies par algu precēt karaļa meitu?


ANTIŅŠ

Ak, kungs, ko tu runā? Vai tad es varu būt viņas cienīgs? Vai tad jel viens princis var būt cienīgs tādas debesu zvaigznītes? Es tikai gribēju viņu uzmodināt no atmiega.


KARALIS

(Klusi uz princi.)

Lai tad viņš arī pats uzmauc to gredzenu princeses rokā. Jūs redzat paši, ka viņš neizskatās kā sāncensis uz jūsu tiesībām, bet kā vientiesis.


PRINCIS

Nē, nē, to nevar. Augstā princese tikai velti tiktu uztraukta un apgrūtināta. Vajaga tik paturēt viņu gūstā, lai neizdara vēl ko. Diezin, ar kādām burvībām viņš ticis pie gredzena!


KARALIS

(Tāpat klusi.)

Es taču nevaru apmierināties!

(Uz Antiņu.)

Kas tev palīdzēja uzjāt stikla kalnā?


ANTIŅŠ

Svešais tētiņš.


KARALIS

Tieci nu gudris no tādas atbildes! - Bet tu man vēl neteici, kādēļ tu tūdaļ nozudi, kad nonesi man princesi, un neprasīji pēc viņas rokas?


ANTIŅŠ

(Kā izvairīdamies.)

Princesei vajadzēja vēl izgulēt atmiegu tavās mājās, un es solījos nākt tikai uz viņas kāzām, lai viņu atkal uzceltu.


KARALIS

Kādēļ tad man neteici, ka nāksi atpakaļ?


ANTIŅŠ

(Kaunēdamies klusē.)


KARALIS

Runā jel, jaunekli!


PRINCIS

Nau laba sirdsapziņa.


ANTIŅŠ

(Lēni.)

Jā, nau laba sirdsapziņa; man kauns.


KARALIS

Kādēļ tad tev nau laba sirdsapziņa?


PRINCIS

Tādēļ, ka ar pesteļu un ļauna gara palīdzību nozadzis princesi no stikla kalna un aizskāris manas tiesības. Un kādēļ nerādījās visu laiku? - Bij bail, ka neķer rokā par kopošanos ar ļauniem gariem.


ANTIŅŠ

Ko tu runā? Kāds ļauns gars tad ir svešais tētiņš, kas izglāba princesi no nāves?


KARALIS

Bet saki jel, kādēļ tu nenāci, no kā kaunējies? Tu izvairies no atbildes.


ANTIŅŠ

Es kaunējos, ka man nebij labu svārku.


KARALIS

Bet nu taču nekaunējies nākt manā priekšā gluži bez svārku? Tu runā nepatiesību; tu tomēr esi krāpnieks un burvis.


ANTIŅŠ

Ak, mīļo karal, es neesmu krāpnieks un burvis. Man tikai kauns, liels kauns.


PRINCIS

Ko tik daudz runāt? Ņem tik cieti. (Uz karali.) Jums nau diezgan stingrības pret ļaundariem.


KARALIS

Bet viņš jau man darījis labu, glābdams manu meitu.

(Uz Antiņu.)

Vai tu neteiksi ar labu?


ANTIŅŠ

(Klusē.)


KARALIS

Lai tad ņem ar viņu cieti.


ANTIŅŠ

Ņem mani, dari ar mani, ko gribi, mīļo karal, kad tik princese top glābta!


KARALIS

Bet tu jau pats saki, ka bez tava gredzena viņu nevar glābt.


ANTIŅŠ

(Atģizdamies.)

Ak, kungs, jā! Nevar glābt. Tad man taču būs jāsaka. Ak, ak, ak! - Mīļo karal, es tev teikšu paklusu; tu esi labs, tu par mani nesmiesies. Sodīt tu vari, cik gribi, tikai nesmejies.


KARALIS

Saki vien.


ANTIŅŠ

(Klusu.)

Man princesītes visu mūžu bij žēl līdz asarām, un es tā ilgojos viņu glābt, bet tad, kad es viņu ieraudzīju, tad -


KARALIS

Nu jel!


ANTIŅŠ

- Tad man viņa pārlieku iepatika - un tas nebij brīv. Svešais tētiņš man teica, ka tas nau priekš manis - un - un viņa bij tik brīnumskaista - viņa man tomēr patika - un, lejā nesot no kalna, es viņai - noskūpstīju kreisās austiņas pašu galiņu.

(Nokrīt ceļos, rokām acis aizsegdams no kauna.)


KARALIS

(Smejas.)


PRINCIS

Ko jūs smejaties. Te nopietna tiesa. Viņa noziegumam jātop atklātam un sodītam.


KARALIS

(Smiedamies.)

Viņš iemīlējies princesē.


SARGI

(Smejas līdzi.)


PRINCIS

Kas te ko smieties? Kā tas kāju pameslis to iedrošinājies?


KARALIS

Nau jau lieta nemaz tik jauna.


ANTIŅŠ

(Pieceļas.)

Lūk, tu tomēr teici.


PRINCIS

Jūs viņu varbūt vēl aizstāvat.


KARALIS

Mīļais dēls, jūs taču atkal redzat, kāds viņš dievdots cilvēciņš; viņš jau neprasa princeses rokas.


PRINCIS

Lai ir; paturat tik viņu gūstā un liekat tiesāt par burvību un par savu zemo acu pacelšanu uz augsto princesi.


KARALIS

Un gredzens?


PRINCIS

Tas man tādā ziņā tagad ticis vienaldzīgs.


KARALIS

Bet no gredzena atkarājoties manas meitas uzcelšanās.


PRINCIS

Tenkas vien būs vai atkal pesteļi. Es negribu ar tiem ielaisties.

(Aiziet līdz ar sargiem.)




5. skats



(K a r a l i s un A n t i ņ š vieni.)


KARALIS

Mans dēls, dod nu man to gredzenu, es pats nodošu viņu manai meitai.


ANTIŅŠ

Ak, ak! bet kad nu viņa vairs neceltos, mīļo karal? Tu taču viņas tēvs, kā tu vari tā darīt?


KARALIS

Dod man; viss būs labi.


ANTIŅŠ

Vai man, vai man! Tad ņem labāk manu dzīvību nekā viņas!

(Lūdzas ceļos.)


KARALIS

Dod vien, dēls, kad ir vajadzīgs princeses labā.


ANTIŅŠ

Ņem tad arī.

(Pastiepj viņam savu roku ar gredzenu.)


KARALIS

(Lūko nomaukt gredzenu, bet nevar.)

Nevaru nomaukt.


ANTIŅŠ

Ak jā, nevar nomaukt. Es pats arī nevaru nomaukt, ko princese uzmaukusi; ir kopā saaudzis ar pirkstu.


KARALIS

Ko? tu atkal mānies? (Sauc.) Sargi! (Ienāk sargi.) Ņemat viņu gūstā!

(Sargi ar Antiņu aiziet; vienam no sargiem karalis pamāj, un tas paliek.)

Nu tu aizej pie augstās princeses galma priekšnieka, lai viņš teiktu viņai, ka tēvs vēlētos princesi vēl redzēt pirms kāzu svinībām. (Sargs aiziet.)

Mans nemiers, mans nemiers! Mīļo meitiņ! - Tāds vientiesīgs, mīļš jauneklis, un tā viņu mīl! Ja nu viņa pati arī.


SARGS

(Ienāk atkal.)

Te nāk viņas augstība pati.

(Aiziet.)




6. skats



(K a r a l i s un p r i n c e s e ar p a v a d o n ē m.)


KARALIS

Tu nāc jau, manu sirds lolojumiņ! - Cik tu skaista izskaties savā svinīgajā rotājumā! - sudrabs un zaļš zīds, un no sarmas mirdzošā dimanta kronīša zils plīvurs! Tu mana ziemas princesīte! Tu vēl arvienu dzīvo savā ziemas un miega stikla pilī.


PRINCESE

(Lēni.)

Jā.


KARALIS

Tu mums tik brīnišķi tiki atņemta no nāves un tik brīnišķi atkal atdota, - tagad tu varēsi atspirgt savu mīļo rokās. Sava tēva sirdi, kas jau bij izmisusi, tu atkal priecini. Vai tu smaidīji, manu mīlulīt?


PRINCESE

Jā.


KARALIS

Kad tu aizgāji, aizgāja arī mūsu laime. Mūsu pils tika vientuļa; ļaudis sāka staigāt domīgi; druvas tapa sausas un neauglīgas, no pļavām nāca čūskas laukā. Mūsu ienaidnieki kļuva stipri un es vājš, mūsu tauta kļuva nabaga un ienaidnieks bagāts. Tagad nokritīs viss jaunums. - Mūsu dārgajam princim, kas tevi glāba, uzkāpdams stikla kalnā, mums ir jāpateicas par visu necerēto laimi. Viņš mūs balstīja visu laiku, un, kad viņš atrauj man savu roku, tad mums jākrīt. Viņš uz tevi vien domāja un cerēja. Vai tu teici ko, manu cerībiņ?


PRINCESE

Nē.


KARALIS

Bet nu tu glābta un dari mūs laimīgus. Vai pati arī jūties laimīga?


PRINCESE

Es nezinu.


KARALIS

Kopš tu uzcēlies no ledus zārka, saule pagriezās uz mūsu pusi; ziema sāka atlaisties, un mēs nebaidāmies vairs, ka viņa varētu atkal nākt. Vai tu priecājies līdzi visu ļaužu priekiem, mūsu prieciņ?


PRINCESE

Jā.


KARALIS

Vēl tavs prieks ir pārāk kluss un neatrod sev vārdu pulkstenīšus, ar ko zvanīt. Vēl tev nau sava prieka, tikai kopīgais. Bet šodien atnākušas arī tava prieka lielās dienas. Kad tu būsi sniegusi roku savam mīļajam princim, tad arī tu sāksi just prieku un pavasari. Vai tev tīk tavs princis?


PRINCESE

Es nezinu.


KARALIS

Viņš skaistākais vīrs par visiem. Tu viņu vēl nepazīsti, uzskati viņu.


PRINCESE

Es viņu neredzu caur miglu.


KARALIS

Vai tu atceries, kāds viņš izskatījās, kad tevi uzcēla no garā miega?


PRINCESE

Es viņu neredzēju caur miglu, tik zelta bruņas spīdēja.


KARALIS

Es viņu atsaukšu šurp; viņš tepat gaida. Vai saukt?


PRINCESE

Nē.


KARALIS

Kādēļ tu, meitiņ, tā noslēdzies pret viņu un pret mums visiem? Kādēļ tu tik skumja? Vai tevi nelaiž vaļā atmiņas par nāves guļu? Vai tu ilgojies pēc sava modinātāja?


PRINCESE

Viņš mani vairs nemodina.


KARALIS

Vai tev sirds nesilst priekš tā, kas tevi izcēla no ledus zārka?


PRINCESE

Man salst.


KARALIS

Ak, mīļumiņ, tu atkal topi sveša dzīvei, kā toreiz priekš tavas apgulšanās zārkā?


PRINCESE

Es nogurusi.


KARALIS

Tik īsi dzīvoji un jau nogurusi! - Nē, nē, tev jāredz prieks, lai tevī mostas prieks. Lūk, tur nāk princis pats, nevarēdams sagaidīt tavu aicinājumu. - Tava sirds vēl nau modināta, mīļo bērniņ. (Noskūpsta viņu uz matiem.) Es aizeju, lai dotu viņam vietu.

(Aiziet.)




7. skats



(P r i n c e s e ar p a v a d o n ē m; pienāk p r i n c i s.)


PRINCIS

Skaistā princese, vēl nedaudzi acumirkļi, un man tiks piešķirta laime saņemt jūsu roku uz mūžiem. Atļaujat man šo roku skūpstīt.


PRINCESE

(Sēd nekustoši.)

Jā.


PRINCIS

(Nometies uz viena ceļa, noskūpsta viņas roku.)

Auksta kā ledus! Vai arī šī diena ar laimes priekšsajūtām nespēj jūsu asinis straujāk saviļņot un sasildīt jūsu sirdi un roku?


PRINCESE

Nē.


PRINCIS

Jūs pret mani tik auksta un nepateicīga pret to, kas jūs uzcēla no zārka un nonesa no stikla kalna!


PRINCESE

(Lēni.)

Zili stikli, zaļi ledi - Vidū - vidū -


PRINCIS

Jūs runājat svešus vārdus! Jūs neklausāties uz manu runu! - Es redzu, es esmu jums šobrīd vienaldzīgs. Atļaujat, ka es eju.

(Aiziet.)


PRINCESE

(Vēl klusāk.)

Saulvedi - cel - cel -

(Princese ar pavadonēm; pienāk princis.)


PRINCIS

Skaistā princese, vēl nedaudzi acumirkļi, un man tiks piešķirta laime saņemt jūsu roku uz mūžiem. Atļaujat man šo roku skūpstīt.




8. skats



(P r i n c e s e ar p a v a d o n ē m.)


PRINCESE

Zili - stikli - zaļi - ledi - sakat man to seno dziesmiņu - man viņa iesala sirdi - man viņa aizmiga miņā -


MEITENES

(Pusdziedot.)

Zili stikli, zaļi ledi - Vidū balti sniega svārki; Zili stikli, zaļi ledi - Vidū bāli mēness vaigi! Zili stikli, zaļi ledi - Vidū gari saules mati.




9. skats



(T i e p a š i; ienāk k a r a l i s un p r i n c i s. Princis ir aplicis zelta krūšu bruņas.)


KARALIS

Mīļo meitiņ, še tavs glābējs nāk savā zelta tērpā, kāds viņš uzjāja toreiz stikla kalnā. Tagad tu viņu labāk pazīsi. Sniedz viņam roku; šodien tu būsi viņa līgava.


PRINCESE

(Lēni, tikko dzirdami.)

Saulvedi, vai atkal - nāc?

(Drusku paceļ savu roku pretim princim.)


PRINCIS

Še es esmu, augstā princese.

(Saņem viņas roku.)


PRINCESE

(Visu runā lēnā, gurdā balsī.)

Saulvedi, tev auksta roka, Kā tu mani sasildīsi?


PRINCIS

Princese, kam auksta roka, tam karsta sirds; gan tā jūs sasildīs, kad jūs mani pazīsat.

(Palaiž viņas roku.)


PRINCESE

Saulvedi, tev kādi mati?


PRINCIS

Melni, daiļā princese, kā krauklim.


PRINCESE

Vai tev nava balti lini?


PRINCI5

Ha, ha, ha! Nē, nekad nau bijuši; tādi tik kalpiem.


PRINCESE

Saulvedi, tev kādas acis?


PRINCIS

Melnas kā ogles un spīdošas kā dzirkstis; daiļā līgava.


PRINCESE

Nava zilas vizbulītes?


PRINCIS

Ha! ha! ha! Nē, nē, tādas ir tik avju ganiem; es esmu kareivis.


PRINCESE

Saulvedi, tev sveša runa, Kam tu nesauc mani vārdā?


PRINCIS

Mana daiļā līgava, es tevi saukšu vārdā vēl to pašu brīdi, un tas būs mans vārds. Še stāv mūsu mīļotais, augstais tēvs; viņš sados mūsu rokas kopā uz mūžiem un savienos mūsu vārdus.


PRINCESE

Saulvedi, kur ir mans gredzens?


PRINCIS

Še, mīļā līgava, lūk, laulājamais gredzens spoži mirdz savos dimantos; tā lai mirdz mūsu kopējais mūžs.

(Uzmauc viņai gredzenu pirkstā, bet gredzens noslīd no pirksta zemē.)


PRINCESE

Saulvedi, tas nau mans gredzens! Tas ir liels, krīt nost no pirksta.


PRINCIS

Dārgā princese, lai tas krīt; ņemat šo, šis ir visas manas valstības dārgums. Lielais rubīns kvēlo tik sarkani kā mana mīla, tik sarkani kā mana vara.

(Uzmauc gredzenu princesei, bet gredzens noslīd.)


PRINCESE

Saulvedi, tas nau mans gredzens! Tas ir liels, krīt nost no pirksta. Saulvedi, kur ir mans gredzens?

(Sāk raudāt.)

Saulvedi, ak, kur tu esi? Acis miglā tevi neredz.

(Paceļas kājās un izstiepj rokas.)


KARALIS

Manu mīļo meitiņ, tu esi uztraukusies. Ej, atpūties savās istabās. Turpināsim svinību, kad tu būsi spirgta. Princis atnesīs tavu gredzenu, tad tevi atkal aicināsim.

(Princese ar pavadonēm lēni aiziet.)




10. skats



(K a r a l i s un p r i n c i s.)


KARALIS

Tas ir tas gredzens, kuru šorīt atnesa tas jaunais nabags. Viņš teica, ka bez gredzena princese nevarot atmosties no visiem miegiem.


PRINCIS

To gredzenu vajga dabūt tūlīt! (Sauc.) Sargi! (Ienāk sargi.) No tā nabaga, kas šorīt tika atvests, paņemt to gredzenu! Steidzaties!

(Sargi aiziet.)


KARALIS

Lūk, nu tomēr vajdzēja tā gredzena, kurš šķita jums vienaldzīgs, kad vajdzēja tikai manas meitas uzcelšanai! - Vajaga šodien atlikt svinības; princesei varētu kaitēt uztraukums, un viņa varētu atkal aizmigt uz laikiem.


PRINCIS

Nē, nē, nē! Atlikt nevar! Princesei nekas nekaitēs, viņai kaitē tikai vilcināšanās. Mums vajaga viņai pierādīt, ka es esmu viņas glābējs. Jāsteidzas! Es sarīkoju svinīgus gājienus no saviem ļaudīm. Tie tūlīt jau var ierasties kā kāzu viesi un laimes vēlētāji.




11. skats



(T i e p a š i; ienāk s a r g i.)


SARGS

(Uz princi.)

Visužēlīgais, augstākais, lielākais princi! To gredzenu nevar dabūt! Nevar nomaukt tam nabagam no pirksta. Ir gluži kā klāt pieaudzis!


OTRS SARGS

Ne smalkāko diegu nevar aizbāzt garām starp gredzenu un pirkstu, ne -


PRINCIS

(Piepeši dusmās uzkliedz.)

Kā iedrošinājaties rādīties manu acu priekšā, neizpildījuši manu pavēli?! Kas tās par izrunām, ka nevar nomaukt! Vai jūs ģībstat, cāļus kaujot? Tie ir kareivji! Es jums uzmaukšu dzelžu gredzenus uz rokām, tad gan pratīsiet!

(Uz karali.)

Atvainojat, augstais kungs, ka es eju pats to izdarīt, ko mani kareivji nespēj.

(Aiziet ar sargiem.)




12. skats



(Karalis. Ienāk p i l s g a l m a ļ a u d i s uz kāzu svinībām; taures, meitenes kaisa puķes, zēni klāj segas uz paaugstinājuma. Tad ienāk p r i n c e s e ar p a v a d o n ē m; pār princesi top nests baldahīns. - Vēlāk ienāk p r i n c i s.)


KARALIS

(Uz princesi.)

Tu nāc, mīļo meitin. Svinīgais brīdis ir klāt. Vai būsi stipra?


PRINCESE

(Lēni.)

Jā.


KARALIS

Lūk, nāk mūsu dārgais princis.


PRINCESE

Saulvedi, vai reiz tu nāci?

(Paceļ princim pretim roku, bet roka pusceļā apstājas.)


PRINCIS

(Labā rokā tura gredzenu; kreisā viņam balts, asinīm aptraipīts lakatiņš.)

Es nāku, dārgā princese, lai tev nestu še tavu gredzenu. Tu viņu tik ļoti vēlējies. - Ar to pašu tavu gredzenu tad es tevi paņemu sevim par sievu ieslēdzu tevi savās rokās tik cieši, kā šis gredzens ieslēdz pirkstu un nelaiž to vairs vaļā, lai tad vai pirksts trūktu pušu!

(Uzmauc viņai gredzenu pirkstā; viņa soli atkāpjas.)


KARALIS

Mani mīļie bērni! Sadodaties nu rokas kopā uz mūžiem! Es tavu vājo rociņu, bērniņ, ielieku tava drauga stiprā rokā. Lai mana svētība -


PRINCESE

(Iekliedzas un atkrīt tēva rokās.)




13. skats



(T i e p a š i. Pie galvenajām durvīm pa labi troksnis; nāk iekšā divi sargi, ceļu šķirdami, aiz viņiem septiņi kraukļi, kuri nes stikla zārku, un M e l n ā m ā t e. - Izceļas apjukums.)


SARGI

(Sauc, gājienam pa priekšu iedami.)

Ceļu, dodat ceļu!

(Apstājas prinča tuvumā.)


PRINCIS

(Paklusu uz sargiem.)

Ko tas nozīmē?


SARGS

(Tāpat.)

Nezinām, kungs.


PRINCIS

(Tāpat.)

Kas laīda nākt jau tagad laimes vēlētājiem? Kas tie tādi ir?


SARGS

(Klusu.)

Neviens viņus nezin; mēs domājām, ka uzraugi laiduši nodomāto masku gājienu.


PRINCIS

(Klusu.)

Tādas maskas nemaz nebij nodomātas. (Dikti uz gājienu.) Atpakaļ, atpakaļ! Nau laiks!




14. skats



(T i e p a š i. Ienāk pa galvenām durvīm un, paiedams garām zārkam, nostājas priekšā, pa kreisi, B a l t a i s t ē v s, L a u s k a veidā.)


BALTAIS TĒVS

(Dobji.)

Ir laiks! Stāvi klusi, netraucē.


PRINCESE

(Zārkam pretī iedama.)

Zili stikli, zaļi ledi, Vidū stinga dvēselīte.


MELNĀ MĀTE

(Paceļ roku pret viņu.)

Nāc uz savām mūža mājām Atpakaļ pie Melnās mātes.


PRINCESE

(Lēni.)

Nāku, mana Melnā māte, Atpakaļ uz mūža māju, Saulvedis man nepiegriezās, Neiespēja mani uzcelt!


MELNĀ MĀTE

Nāc, es atkal tevi ņemu.

(Pieskaras viņai ar roku.)


KRAUKĻI: PIRMAIS

Tā ir bijis, tā i paliks - kra!


OTRAIS

Aizmigsi uz mūža laikiem - kra!


TREŠAIS

Dienas dienās, gadi gados - kra!


CETURTAIS

Septīts gads, kur modinātājs! - kra!


PIEKTAIS

Septīts ies, nāks septiņdesmits - kra!


SESTAIS

Velti cerē, cerētāja - kra!


SEPTĪTAIS

Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra!

(Visi septiņi smejas ķērkdami.)


KARALIS

Meitiņ! manu meitiņ! manu meitiņ!

(Grib tuvoties.)


PRINCESE

(Atgriežas.)

Tētiņ, nepieskaries manim, Uzlikta man nāves roka; Kurš man pieskaras, tam jāmirst.


KARALIS

Vai! vai! vai! Meitiņ, tu atkal aizej?


PRINCESE

Aizeju uz mūža laikiem, Paliec sveikā, manu tētiņ!


KARALIS

Neej, neej! manu bērniņ. Es to vairs nepārcietīšu otru reizi. - Vai, vai, vai!


PRINCIS

(Atjēdzies no brīnumiem.)

Nost! jūs māņi un burvji! nost no manas līgavas! Viņa ir mana! Es pirmais viņai uzliku savu roku!

(Sniedzas pēc princeses.)


BALTAIS TĒVS

Nepieskaries tai, tu mirsi!


PRINCIS

Burvis, raganas, pesteļi! - Sargi, ķerat viņus! Šurp, karavīri, šurp! - Es jums pavēlu!

(Neviens nekustas.)


PRINCESE

(Lēni iekāpj zārkā un apgulstas. Liels klusums.)


MELNĀ MĀTE

Baltais tēvs, tu tūkstotveidi, Nu tu pievilts, viltus vērpējs!


BALTAIS TĒVS

Teicies nenākt, tomēr nāci! Un es tevim palīdzēju.


MELNĀ MĀTE

Ha, ha! -- Nepalīdzi viņai! Tavi vārdi tevi tura Cietāk nekā tīkla režģi. Gaidi nu - ko līdz tev viltus?


BALTAIS TĒVS

Melnā māte, to es gaidu, Kurš ir mans un savs ir kļuvis!


MELNĀ MĀTE

(Uz kraukti.)

Ko viņš runā, veco Kraukli? Viss ir mans, nekas nau sava! Visu ņemšu, visu veikšu, Pati viena pastāvēšu!


PIRMAIS KRAUKLIS

Kra! kra!

(Un apklust.)


MELNĀ MĀTE

Vai tu nezini, ka klusē?


PIRMAIS KRAUKLIS

Zinu gan, bet nesaprotu, kra! Savs ir tas, kas ir priekš cita, kra! Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, Pastāvēs, kas pārvērtīsies, kra! kra!


BALTAIS TĒVS

To es gaidu, Melnā māte.


MELNĀ MĀTE

Es sev veikšu, tu sev gaidi!


BALTAIS TĒVS

Ņem tad sev, kas tava daļa!


MELNĀ MĀTE

(Uz kraukļiem.)

Ņemat, kraukļi, manu,daļul Nesat to uz mūža mājām!

(Kraukļi apstājas ap zārku un ceļ to augšā. Ļ a u d i s murmināšana.)


KARALIS

(Ceļos nometies, rokas izstiepis pēc princeses.)

Ak! ak! ko es esmu darījis? Mans bērns, mans vienīgais bērns! Tu man atkal topi atņemta. Atņemat tad arī manas vecās dienas! Nesat arī manu zārku!


PRINCIS

Velns un zibens! Sasper tevi visi deviņi velni! Zūdat, māņi! Es viens pats jūs izgaisināšu!

(Ķer pēc sava zobena un grib mesties virsū kraukļiem. B a l t a i s t ē v s paceļ roku, kraukļi nolaiž zārku zemē un vīcina spārniem.)


KARALIS

(Uz princi.)

Tu esi viņas slepkava! Tev es atdevu savu vienīgo bērnu, labu viņai gribēdams un nāvi dodams!

(K r a u k ļ i paceļ zārku ar princesi un iet.)


KRAUKĻI

(Visi.)

Ņemam to, kas mūsu daļa - kra! Nesam to uz mūža māju - kra!


VECAIS KRAUKLIS

Tā ir bijis, tā i paliks - kra!


JAUNAIS KRAUKLIS

Ziema, sala, tumsa, gals - kra! kra! kra!

(M e l n ā m ā t e virzās uz durvju pusi. Ļ a u d i s murmināšana, tad vaidi. Piepeši atskan skaļš kliedziens no durvju puses.)


ANTIŅA BALSS

Vai! vai!

(P r i n c e s e, zārkā guļot, paceļ roku; kraukļi apstājas un nolaiž zārku zemē ieķērkdamies; ļaudīs atskan vispārējs kluss «Ā! ā!».)




15. skats



(T i e p a š i; troksnis pie durvīm, caur ļaudīm izspraucas cauri A n t i ņ š; viņš tāpat kreklā, bez svārkiem, krekls vietām pārplēsts un asiņots.)


ANTIŅŠ

(Sauc.)

Saulcerīte! Saulcerīte!


PRINCESE

(Paceļas zārkā sēdus un iekliedzas; k r a u k ļ i plāta spārnus, viņu aizsegdami, un pērc.)


MELNĀ MĀTE

(Pret Antiņu roku izstiepusi.)

Nenāc viņai klāt, tu mirsi!

(Kraukļi pret Antiņu skrien, spārnus vīcinādami un skaļi ķērkdami.)


ANTIŅŠ

Kas tu esi, Melnā māte? Nebaidos es tavas rokas. Miršu, lai tik viņa ceļas!


BALTAIS TĒVS

(Uz Melno māti.)

Ha, ha, kāpies, Melnā māte!

(Melnā māte atkāpjas.)


ANTIŅŠ

(Sauc.)

Saulcerīte, celies augšā! Saulcerīte, nāc pie manis!


PRINCESE

(Izlec no zārka, pašķir kraukļus uz malām, Melnā māte paliek pa labi, Baltais tēvs pa kreisi; tad skrien pie Antiņa, rokas iepletusi.)

Saulvedi! Nu reiz tu nāci!


ANTIŅŠ

Aijā, mana Saulcerīte!

(Apskāvušies paliek labu brīdi; ļaudis jautra murmināšana; tad klusums.)


BALTAIS TĒVS

(Smejas.)

Melnā māte, nolaid roku!

(Viņa nolaiž roku.)

Nāvei nau pār to vairs varas, Kurš no nāves nebaidījies.


MELNĀ MATE

Viltus vērpējs! likumlauzējs! Ko tu vērpi jaunus viltus!


BALTAIS TBVS

Velti vaino, Melnā māte! Te ne es, te viņu vara!

(Rāda uz Antiņu un Saulcerīti.)

Viņš ir mans, bet savs ir kļuvis, Lauzdalns mūsu abu varu! Atdodamies uzvarējis. - Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, Pastāvēs, kas pārvērtīsies!


MELNĀ MĀTE

Es jau veikšu, es jau ņemšu! Zārks jau tukšā nevar palikt!


BALTAIS TĒVS

Līgsim līdzi, Melnā māte, Došu tevim tavu daļu.

(Princese un Antiņš atlaiž rokas.)


PRINCESE

Saulvedi, ko ilgi biji?


ANTIŅŠ

Līdz tu mājās izgulēji Atnāvi no stikla kalna.


PRINCESE

(Piepeši iesaucas, kā atcerēdamās.)

Saulvedi! ak, gredzens! gredzens! Kam tu viņu projām devi? Nevaru bez viņa pazīt, Acis bij man nāves pilnas, Melnais princis mani vīla.


ANTINŠ

(Nometas ceļos, rokas salicis, kā lūgdamies.)

Saulcerīt, tavs tētiņš teica, Gredzens vajdzīgs tev, lai celtos.


PRINCESE

Saulvedi, ak, kam tu devi? Teici: būs man mūžam pirkstā!


ANTIŅŠ

Pirkstā, jā! - Man gredzentiņu Ņēma līdz ar visu pirkstu! Lūko šurp to tukšo vietu!

(Rāda, pacēlis roku.)


PRINCESE

(Iekliedzas.)

Saulvedi! ak vai! ak vai man! Kas to tevim padarīja?


ANTIŅŠ

Bargais princis!

(Rāda ar pirkstiem.)


PRINCESE

(Arī rāda.)

Bargais princis!

(Ļaudis kurnēšana; visi griežas pret princi un rāda uz to ar pirkstiem.)


KARALIS

Mīļie bērni, es esmu vainīgs, es vainīgs! Es ar savām mazām zemes bēdām jūs otrreiz ievedu nāves rokās! Jūsu siržu spēks jūs izrāvis, pārspēdams pašu nāvi!


PRINCESE

(Uz Antiņu, paņemdama viņu pie rokas.)

Iesim mēs pie mīļā tēva!

(Iet abi pie karaļa.)


KARALIS

Nākat, mani bērniņi, nākat! Jūs esat paši savas rokas sadevuši kopā, lai viņas paliek nešķirtas uz mūžiem! Es jums savu svētību tiku aizturējis, nesat tagad jūs savu svētību man, vecam tēvam, lai manim sirds top kā jums, jauna un stipra.

(Ļaudis paceļas gaviles, bet pēkšņi apklust, kad princis panāk uz priekšu.)


PRINCIS

Diezgan, vecais nelga! Es tevi tagad pazīstu. Diezgan esmu klausījies jūsu visu nerru runās! - Karš! karš! karš! (Izrauj zobenu.) Augšā, mani ļaudis! raujat zobenus laukā!

(No abām pusēm saceļ zobenus prinča un karaļa ļaudis.)

Nākat, grābjat to viltus karali, kas mūs visus mānījis! Ņemat to viņa netikli meitu un ubagu znotu! Stiepjat visus trīs pie karātavām! Izraujat viņiem viņu melu mēles! Ha! ha! Posts un nāve pār viņiem!


VISI

(Klusē.)


PRINCIS

Posts un karš! Ko klusat? Ko sabaidījāties no sievām un putniem? Grābjat viņus! Es jūs visus gabalos sakapāšu! Es jūs dzīvus sadedzināšu! Velns un elle!


VISI

(Klusē.)


BALTAIS TĒVS

(Uz Melno māti, rādīdams uz princi.)

Melnā māte, vienveidīgā! Lūko, tur ir tava daļa!

(M e l n ā m ā t e lēni nāk uz princi, pacēlusi roku un melnu plīvuru rokā turēdama. K r a u k ļ i saceļas spārnos un virzās uz princi. Princis stāv kā sastindzis; zobens izkrīt no rokām.)


KRAUKĻI

(Visi.)

Tas ir mūsu - kra! Tas ir mūsu - kra!


PIRMAIS

(Rāda uz princi.)

Tev ir kraukļa melni mati - kra!


OTRAIS KRAUKLIS

Tev ir kraukļa līkais knābis - kra!


TREŠAIS

Tev ir kraukļa asās acis - kra!


VISI

Kra! kra! grāb! Kra, kra, grāb!


MELNĀ MĀTE

(Uzmet princim melnu plīvuri.)

Ņemat to, tā jūsu daļa! Nesat to uz mūža māju! Zārks jau nevar palikt tukšā.


KRAUKĻI

Kra, kra, grāb!

(Viņi ieceļ princi zārkā, Antiņš un Saulcerīte nometušies ceļos pie tēva. Ļaudis skaļi gavilē.)

(Priekškars.)