1.daļa (Mērnieku laiki)

by Reinis un Matīss Kaudzītes

1. Veco krustmāt

Veco krustmāt, kad tu man dosi arī to manas mātes balto lakātu, kuru man šodien rādīji?» " «Tad, meitiņ, kad būsi liela, kad iesi mācībā. Tava māte arī sedzās viņu pirmoreiz tad, kad viņu pieņēma par lielu meitu, tāpat kā otrējo Grietu viņdien. Valkā vien tagad šos pašus manus lakatus pa skolu. Ja varēšu vēl kādu dzijtiņu savērpt, tad gan nopirkšu arī kādu no žīda: turpmāk būs man mājā vienai garš laiks.»

«No kura žīda tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?»

«Tie vis, bērniņ, nav pirkti — tos man iedāvināja kāda liela kunga meita. — Dievs zin, vai viņas kauliņi arī jau nebūs sabiruši?»

«Vai tas, veco krustmāt, jau ilgi?»

«Ilgi ilgi, tad, kad es biju jauna un dzīvoju tāļu no šejienes — tai pusē, kur saulīte noiet. Kad būsi liela, tad kādreiz izstāstīšu. — Ej, meitiņ, gar maliņu, nebried dubļos — saslapināsi kājiņas, lakatos skatī­damās. Ak dievs, ak dievs, kāds tas bērna prāts! Nevar vien sevī no­skatīties!»

«Vai skola vēl tāļu, veco krustmāt?»

«Nav vairs, bērniņ, tāļu — kalniņā varēs jau redzēt. Vai esi pieku­susi?»

«Kur nu jau piekusu!»

«Žigla gan esi kā maza ir bite; teci vien, teci — nu jau būs jāierodas staigāt, — kas gan tēv zirgu dos? Saimniece gan solījās arī tevi ieņemt, kad saivu dēlu vedīšot vai arī kad braukšot pretī; bet ej nu zini, vai viņiem arī gadās zirgi ik reizes mājā? Nākošu sestdien iešu gan pati tev pretī.»

«Lūk, veco krustmāti, kādas tur skaistas apšu lapas uz grāvja malas piebirušas; es pārkāpšu un paņemšu kādas.»

«Lai nu, meitiņ, stāv — dziļš grāvis, nevar tikt ne pāri, ne atpakaļ; iesim svētdien atkal uz kapsētu pie tēva un mātes, tur tad lasīsi, cik gribēsi, vēl skaistākas.»

«Vai tad darīsim atkal vainadziņus arī, ko uz krustiem kārt? Vecie nu jau būs savītuši.»

«Tad varēsim darīt vainadziņus arī, bet tagadiņ labāk pārskaiti vēl galvas gabalus, ka lai nemisas. Iesim tur līdz tam akmenim un atpūtīsi­mies.»

Tā sarunājās ceļinieces, stāvošas viena vienā, otra otrā mūža galā, kuri mēdz savienoties it kā zelta sloksnītes gali, kad to saliec gre­dzenā. — Tā, kura stāvēja mūža pirmā galā, bij kādus deviņus gadus veca, jautrā, bet bālnējā sejā, kurš līdzinājās gan pavēsam, bet jaukam agra pavasara rītam. Viņas apģērbs bija vienkāršs — tikko ne nabadzīgs, bet glīts un no dažādām, vairāk senākos laikos pirktām drānām un laka­tiem. Kājās jaunas pastaliņas pelēkām zeķītēm. Viņas acīs bij redzama tā nepacietīgā gaidīšana, kādu sajūt ikkatrs cilvēks, kad tuvojas tam, par ko daudz dzirdējis un ko vēlējies jau sen redzēt. — Turpretī viņas biedrene, kura stāvēja mūža otrā galā, izskatījās kā rāms, silts un mī­līgs pļaujas laika pavakars, kāds dažu reizi nolaižas pēc pārgājuša ne­gaisa padebeša. Par viņas apģērbu jāsaka gandrīz tas pats, kas par mazajās apģērbu, tik vien, ka šis bij caurcaurīm biezāks un siltāks. Viņas augums bij stipri salīcis, un likās, ka tik vien spieķis, kuru tā stīvi un smagi cilāja, neļāva viņam pavisam salīkt. Zem galvas drānas bij redzami daži nobaltojuši mati. Padusē zem segas viņa nesa maizes nastiņu un dažas grāmatas. Abas šās biedrenes staigāja savu ceļu, brī­žam rokās saņēmušās, tik uzticīgi un vienprātīgi, ka neviens neiedroši­nātos domāt sacelt jelkad viņu starpā šķelšanos.

Kad bij nosēdušās uz akmens, tad mazā skaitīja baušļus un ticības gabalus tik skaidri un tekoši, ka viņas vecai draudzenei neatlika nekā ko pārlabot un būt ar savu veco zināšanu pārāk; tik vien beigās pielika to, lai nesteidzoties ātri, jo tad dažu reizi sajūkot, tā ka nemaz vairs nevarot atķert. Kad vēl kādu brītiņu bija sēdējušas, tad vecā sa­cīja: «Celsimies nu atkal, meitiņ, un iesim tālāk, lai nepaliekam vēlu; bet ej vien lēnām, jo man, ātri ejot, gurst kājas.»

Kad bij uzkāpušas kalniņā, tad mazā, nepacietīgi apkārt apskatīju­sies, rādīdama jautāja vecai: «Vai tā ir skola?» Vecā lika roku pār acīm un, kādu brītiņu skatījusies, atbildēja: «Tā pati jau ir, bērniņ, lūk, tā baltā ar lielajiem logiem un sarkano jumtu.»

«Cik skaista!» tā mazā-iesaucās. «Ja tornis arī būtu, tad tāda pati kā baznīca. Vai nav tā, veco krustmāt?» viņa jautāja, gaidīdama, lai tās spriedumu apstiprina, kā jau allaž bērni dara.

«Būtu gan,» vecā apslēptā priekā atbildēja, «bet iekša vēl skaistāka: kādas tur lielas, gaišas istabas ar ērģelēm un lielām bildēm pie sienām; tev negribēsies nemaz vairs atpakaļ nākt. Skolā klājas visiem labiem bērniem labi, tādēļ esi allaž rātna, paklausīga un tikusi; nedauzies un neskraidi daudz pa āru, nesaslapini kājiņu un vakaros izžauj zeķītes; glabā labi visas lietiņas un drēbes, ka lai nepaklīst, jo nu vajadzēs pa­šai kopties — nebūs vis vairs manis, kas gādā.»

Vēl dažus pamācīšanas vārdus runājot un dzirdot, nonāca mūsu ceļinieces skolas namā, kur atrada jau priekšā daudz vecāku un bērnu. Viņas iegāja skolas bērnu maizes kambarī, kur cits par citu meklēja nolikt savu bērnu lādītes labākās vietās. Vecenīte ielīda arī dibenā, nolika kādā plaukta stūrī nastiņu un sacīja mazai biedrenei: «Lūk, Anniņ, kur es nolieku maizīti; ieliec labi to vietiņu vērā, ka vari at­rast, un tad atkal ik reizes, kad paēd, noliec tepat, jo še ir labs kaktiņš, un citur var drīz, pulkā ejot, norauties zemē.»

«Nu, nu, es zināšu gan,» viņa atbildēja, skatīdamās vairāk citur nekā tur, kur nolika maizi.

Nu vecenīte noņēma segu un nolika to turpat uz maizes nastiņas, pabāza spieķīti zem plaukta, noraisīja Anniņai lakatu no galvas, saglauda matiņus, sacīdama: «Nu, iesim, meitiņ, iekšā pie skolotāja iz­runāties.» Tad ņēma viņu mīlīgi pie rokas un vadīja cauri skolas is­tabai, kura bij maziņai diezgan brīnumīga. Pie skolotāja istabas durvīm iečukstēja vēl vecenīte viņai ausī: «Nāc vien, meitiņ, droši, nebaidies nemaz, jo skolotājam bērni mīļi.» Tad vēra lēnām durvis vaļā un tipi­nāja, mazo iepriekš bīdīdama iekšā, kur apstājās netālu no durvīm. Skolotājs — pusmūža vīrs pilnīgā augumā — iznāca no dibena istabas, kur bij ar kādu viesi sarunājies, un gāja viņām pretī. Vecenītes lab­dienu saņēmis un Anniņu apglaudījis, kura viņam, kā likās, noskūpstīja pretī patikšanai roku, viņš sacīja: «Vai jūs arī, māmulīt, atvedāt man vienu meitu?» Tad, iekām vēl vecenīte spēja atbildēt, viņš nosēdināja to uz krēsla.

«Jā, te jau nākam vai no paša rīta pūzdupūzdamās,» viņa it kā no­gurusi atbildēja. «Mums nu gan tā Miķeļa skola ir daudz tuvāk, bet tur — ne nu, dēliņ, aprunāšanas, ne šā, ne tā dēļ — es gan daudz ne­zinu, bet ļautiņi runā, ka tur tai Pietūka Krustiņā, vai kā viņu saukā, nekāda lāga neesot; jūs nu, krustdēl, pārzināt viņu labāk. Tur jau stāsta, ka pats pa godībām vien vairāk dzīvojot. Nu tagad kā iesācis iet uz bērēm par izdziedātāju, tad nenākot atpakaļ dažu reizi pa dienas divas, un bērni pa māju ne šā, ne tā. Agrāk viņš bij tāds vien mudīgs un cietnējs puisēns, bet dievs to zin, vai no tiem pašiem mērnieku laikiem kā lēkme lēcās? No tiem tūliņ šāds pārgriezās. Jūs, krustdēl, tad vēl še nebijāt un to laiku neredzējāt, bet tur nogāja neceļā dažs labs, par kuru nevarēja ne iedomāties. Šis ar Prātnieku vai Prāta Andžu un nezin kādi vēl tie citi, viens Bisars un vai Švauksts, kā viņu tur saukā, lūk, tas, kurš tanīs pašos laikos izputēja no dzīves, bij no paša pirmā gala ar viņiem sadevušies kopā, un tā visu laiku kā sajūgti, kamēr — redz še nu! Šis līdzstaigādams nedabūja gan vairāk nekā kā tik, jāsaka, tai reizei mutē, bet tie citi paturējuši gandrīz lielāko daļu paši, un ir tad vairs nebi­jis viņā galā telpas. Dažs vēl divi gadus pēc tam nevarējis veikt mērnieku laiku miltu un dažādu saldenumu, lai gan tās pudeles izsusēja drīzāk. Vēl nebij nekas, kamēr mērija Slātavu, jo tad lielākā daļa iztika paši vien, bez šiem vidutājiem, iespiezdami tāpat klusām kaut ko saujā; bet, kad nāca čangaliešos, — ak tu žēlīgo tētiņ! — šos vadīja kā pūstelniekus: viena rinda uz priekšu, otra atpakaļ — kā baznīcēni, ne ceļa nevarēja pagriezt. Tirgos pat — es, dēliņ, savām acīm daudz neredzēju, tik dzir­dēju — nezinājuši šos kā bišutēviņus, kurā krātiņā vest un ko dot; visi vēl pie tā goda nemaz netikuši, nedz pie dzirdīšanas, nedz pie pīpi- nāšanas. Pie tā paša Prātnieka stāvējuši kā tirgus, pilns pagalms, cits no cita slapstīdamies; bet ko tur izslapstīsies? beigās dabū tāpat visa pa­saulīte zināt. Un nu tikpat Pietūka Krustiņam, kā arī citiem — ieraduši vienādi kā pa kāzām dzīvot — gandrīz — dzird — esot visiem vējš durvīs. Dažam nebij pat pie dzimtpirkšanas ko iemaksāt. Dievs nav vis mazais bērns.»

«Nu jā, lai nu būtu tas,» skolotājs teica vidū, jo viņš klausījās gan vairāk ar pacietību nekā ar labpatikšanu, «ko es varu daudz par citu skolu zināt? Manis labad jūs varat to bērnu šurp sūtīt, ja tik pašiem vien nav par grūtu. Bet vai pie mācītāja arī esat bijuši?»

«Jā, ak, pavisam biju piemirsusi — viņš iedeva zīmīti priekš jums,» vecenīte drusku kā iztrūkusies atbildēja un izraisīja no kabatas lakatiņa stūra papīriņu, kuru pasniedza skolotājam.

Skolotājs ņēma zīmīti un lasīja: «Anna Gaitiņš, dzim. 9 … 18 … utt.»

Pa to starpu bij pienācis arī viesis no dibena istabas, un, to ieraugot, vecenīte it kā sarāvās, no kā varēja redzēt, ka viņa nebij domājusi esam tur vēl kādu citu kā vien skolotāju. Kad skolotājs bij nogājis ar zīmīti pie saviem papīriem, tad ienācējs, uz vecenīti pagriezies, jautāja: «Ak tad šī ir tā Lienas meita? Raug, cik drīz izaug.»

«Jā, tā ir tā bārenīte,» vecīte nopūzdamās atbildēja, «bez tēva, bez mātes, bez rada raksta.»

«Nu, jūs esat viena veca, otra maza, bet kas ir jūsu pelnītājs?»

«Vai nu, dēls, kas cits kā tas pats, kas pelna priekš putniņiem gaisā, priekš tārpiņiem zemē un priekš zivtiņām ūdenī. Nāk gan arī palīdzība no cilvēku puses, bet tā jāsauc ari par dieva vai eņģeļu palīdzību, jo nezinām sacīt ar vārdu, kas viņu sūta, tik mācītājs iedod ik gadus naudā. — Jā, kad pārdomā, tad ir man pašai arī brīnums, kā esam iz­tikušas bez tīruma, bez klēts, un tomēr bada gan vēl — gods žēlīgam dievam — cietušas neesam, kaut gan dažu reiz nebij ne maizes kumo­siņa pie rokas, — bet nepelnītas maizītes arī nemeklējam,» vecā runāja ar tādu balsi, no kuras skanēja sirdi kustinoša ticība, dievbijība, goda sirds un pateicība.

«Vajadzēja lūgt palīdzības no valsts[1],» svešais, kā valodas meklē­dams, sacīja.

«Ak dievs, dēliņ, kas jau tāpat nav jādzird tā bērna dēļ, kā gan iesi tur vēl klausīties?» vecenīte sāpīgi atbildēja, tad, pagriezusies uz skolotāju, kurš atkal bij pienācis, teica kā lūgdama: «Vai varētu, krust- dēliņ, mani tūliņ atlaist? Man ir tāļu māja un kājas vecas — bail, ka neuznāk vakars un nepalieku uz ceļa. Beigu gan es sagaidīt nevarēšu. Kaut jūs varētu likt Anniņai atlasīt un atskaitīt tūliņ, lai es arī dzirdu un redzu, kā paliek, tad būs man mierīgāks prāts.»

Skolotājs ņēma grāmatu un deva Anniņai kādu gabaliņu lasīt, kas izdevās diezgan veikli; tad lika skaitīt kādu bausli, ko arī viņa ar savu skaidro balsīti, rociņas salikusi, kā šķetināt nošķetināja. Skolotājs ap­glaudīja viņu un prasīja, vai dziedāt arī mākot, uz ko Anniņa tūliņ iesāka «No debesīm būs man atnest» utt., un viņas balss noskanēja kā sudraba zvaniņš.

«Nu, bērņiņ, tava vecā krustmāte ir tevi mācījusi labi un jauki, to tu neaizmirsti nekad un cīties skolā arī mācīties — tas būs viņai par prieku un tev pašai par svētību,» skolotājs Anniņai piekodināja; tad, -uz vecenīti pagriezies, sacīja, ka nu varot, ja gribot, iet mājās un An­niņa lai paliekot vien skolā, jo tai klāšoties labi. Vecenīte grūti uzcēlās, noslaucīja lakata stūrī dažu asariņu no vaiga un sacīja aiziedama: «Tad nu, mīļo krustdēliņ, es atstāju viņu jūsu ziņā. Kamēr būs vēl labs laiks, tikām atnākšu gan pati kādu reizi sestdienās pretī, bet nelabā un saltā laikā lai dzīvo vien tepat — maizīti gan atsūtīšu. Mana saimniece vedīs arī savu puisēnu šurp; ja tad viņa sūtīs brīžam braukšus pretī, tad lai iet līdz, ja grib. Pazīstamas viņai laikam še nevienas meitenes nebūs — noguldinājāt vien tad paši, kur redzat; lādītes arī nav; maizes nastiņu noliku tur kambarītī uz plauktiņa, — ka nenorautu vien kādreiz, pulkā iedami, zemē.»

Kad skolotājs bij apsolījies par visu gādāt, tad vecenīte, labi ap­mierināta, izgāja ar Anniņu skolas istabā, un skolotājs ar savu viesi iegāja atkal otrā istabā, kur nosēdās savās pirmajās vietās.

«Es nezinu, kā jūs, skolotāja kungs, varat to panest, kad visi rupji ļaudis mācas ar savām pasakām virsū kā tagad pat. Es būtu jau dažu labu izsūtījis ārā. — Es tā neizturētu!» viesis sacīja, pīpi uztaisīdams.

«Kādu rupjību jūs šai vecenītei pārmetat?» skolotājs jautāja.

«Es jau teicu. Tad vēl: kāda krustmāte šī jums ir? Mani arī izgo­dāja par dēlu,» viesis drusku lepņi atbildēja.

«Rupjība nav nedz viena, nedz otra,» skolotājs domādams sacīja. «Tā stāstīšanā ir tādu vecu māmuliņu pazīstams vājumiņš, kurš iesākas gan pie darīšanas, bet noklīst sāņus. Se viņa nemaz negribēja pasaku teikt, bet pierādīt, ka viņai ir stiprs iemesls dot bērnu nevis sava ap­gabala skolā, bet citur. Tā saukšana par krustdēliņu ir sirsnība un at­klāta vientiesība. Cik mīļāk es dzirdu šādu vecenīšu valodu nekā taga­dējos «cienīgus tēvus», «cienīgas mātes», «dāmas», «kundzes» un «kun­gus», kuri daudzkārt ir tas baltais šķidrums, ar ko nobalto melnās sienas un trūdu pilnos kapus. Es negribu teikt, ka tādi «smalkumi», ja viņus tā var saukt, ir ļauni: viņi var būt piederīgi citām kārtām, bet ne būdiņu iemītniekiem, kamēr tie tādi ir un paliek. Ja šī vecenīte sauktu mani par «kungu», tad tas būtu tas pats, kā kad viņai pie šā paša apģērba un iznešanās uzliktu galvā Parīzes platmali. Lauka puķītes, savā vaļā aug­damas, ir arī savā ziņā skaistas; dārza puķu ziedu nedz var no viņām prasīt, nedz arī tie tām piederētu. Mums ir jārūpējas par to, lai pie­ņemas sirds tiklībā un prāts skaidrībā, tad vajadzīgais un pieklājīgais dzīves smalkums nāks ari līdz, bet citādi viņš ir tikai papagaja valoda un pērtiķa ākstīšanās.»

«Nu citās malās ir gan savādāki ļaudis nekā še, slātaviešos; es vi­ņus pazīstu gan,» viesis teica drusku pašprātīgi un it kā sajuzdams sevi stumtu no skolotāja vārdiem pie malas.

«Es še nedomāju nemaz uz slātaviešiem vien, bet vispār. Tomēr atkal, ja aplūkojam Slātavu īpaši un salīdzinām ar citām pusēm, tad tur at­rodam gan vairāk to, ko jūs saucat par rupjību, un citur atkal vairāk to, kas jums liekas par smalkumu. Bet aplūkojiet vien ar vērību, tad dažu brīdi būs jāsauc rupjība par smalkumu un smalkums par rupjību. Slātaviešos turas visas ļaužu kārtas vairāk vienkop un iet attīstībā gan­drīz vienlīdzīgi uz priekšu bez nekādām lielām atliekām. Dažās citās pusēs turpretī atrodas arvienu divi šķiras: vienai ir gan jūsu nosauk­tais «smalkums» pārpārim, un lielākā daļa no tādiem domā, ka latviski nemāk, bet pārmaina stipri vien «mir» ar «mich» un iet pie vācu diev­galda, lai citi arī neturētu viņus par rupjiem. Otrā šķirā tad paliek gan­drīz tik tie, kas danco krogos un redz ķēmus. Otrkārt, slātaviešu gars teicams ne tikvien tai lietā, ka viņi cenšas gandrīz līdz pēdējam sūtīt bērnus skolās, bet arī tas, ka izturas pret skolām pavisam godprātīgi un nemaisās skolotāju darīšanās, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nāk dažs, kas pats nepazīst gandrīz ne burta, tomēr grib pavēlēt skolotājam, ko lai māca, kā lai viņa bērnu tur un glabā. Se es tā nemaz neesmu no­manījis. — Bet pirmāk jūs pieminējāt, ka tas bērns, kas še bij, esot Lienas meita. Par Lienu es esmu dzirdējis še, slātaviešos, daudz runājam. Kas viņa īsti bijusi?»

«Tur daudz ko stāstīt,» viesis atteica. «Kādreiz, kad bus laiks, tad pārstāstīšu.»

«Tāpat piemin še līdz ar Lienu arī Annužu,» skolotājs sacīja, kā iz­skaidrojumu gaidīdams.

«Šī pati vecenīte bij Annuža,» viesis atbildēja. «Lienu pieminot, ne­var Annužas aizmirst — viņu abēju liktenis ir cieti savienots.»

Kamēr vēl skolotājs sarunājās joprojām ar savu viesi, tikmēr ve­cenīte nosēdināja Anniņu skolas istabā un pielūdza kādai pazīstamai mātei, kura solījās palikt tik ilgi, līdz bērni apgulšoties, lai arī viņas mazajo pieņemot un apguldinot; tad, no Anniņas vēl atšķīrusies, tipi- nāļa-pamazītim atpakaļ.

Laiks bij skaidrs, jauks, un saule spīdēja tik silti, cik vien viņa ok­tobra mēneša pēcpusdienā to spēj. Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas, kādēļ meži izskatījās kā dzeltenas puķu dobes. Vecenīte, kā likās, neņēma tā nemaz vērā, bet gāja vien, salīkusi un brīžam nopūzdamās, savu ceļu. Kalniņu aizsniegusi, viņa atgriezās vēl atpakaļ un noskatījās uz skolu, pēc brītiņa runādama: «Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un laika kavēklis!» — un tad gāja no kalniņa lejā, kur atkal apsēdās uz tā paša akmens, uz kura bij sēdējusi aiziedama. Tur viņa sēdēja atkal labu brīdi, uz spieķīša atspiedusies, un runāja: «Kur nu lai rimstu, kur lai kavējos? Ko nu da­rīšu, kā sadzīvošu viena pati savā pirtiņā?! Nu vientulībā velsies atkal vecās, smagās slogas ar jo niknu spēku uz manu sirdi un tad gan lai­kam jo drīz viņu pamāks. Ak diena, diena, briesmīgā diena! Tu viena pati nolaupīji manu sirds mieru un labu apziņu, padarīdama mani iek­šķīgi par tekuli un bēguli virs zemes. — «Ak kungs, kad tas man prātā nāk, Tad sirds man trīcēt, drebēt sāk Un mati stāvus ceļas.» — Sāku jau arvienu nomanīt, ka vakars ļoti tuvojas, kur pēc īsas izdusas būs jāstājas jaunā rītā lielā soģa priekšā, kurš tad lai tiesā, kā zina, vai pa­zudina, vai žēlo. — Bet kur tad paliks Anniņa? Kas tad par viņu ap­žēlosies un gādās, kad manis vairs nebūs? Vai Oļiņi viņu pieņems?

Nē, nedrīkstu iet ar savām smagām nastām dieva priekšā! Viss, viss noveco, bet noziegums paliek mūžam jauns. — Vai nebūtu jāiet pie mā­cītāja un jāizteic viss, lai ari Oļiņi dabū vai tūliņ zināt. — Labāk nesīšu šai pasaulē, kas nesams, — viņā pasaulē varbūt nepanesīšu.» Tad, kādu brītiņu domājusi, salika rokas un pacēla acis uz augšu, kuras tagad bij

sausas un līdzinājās izsīkušiem ūdens avotiem, kuri agrāk daudz tecē- juši. Labu brītiņu viņas sirds kavējās klusā lūgšanā, un, kad bij beigusi, tad uzcēlās it kā ar vairāk spēka un, projām iedama, skaitīja klusām šo pantiņu:

Ak tēvs, izdzēsi manus grēkus Ar Kristus dārgo asini! Lai tas man iedod jaunus spēkus, Kad nāve māks man' pēdīgi. Dievs, Kristus dēļ lūdz' es šo liet'! Lai mans gals man par lab' iziet.

2.Kad dziļa aukaina ziema

Dziļa, aukaina ziema bij pārlaista, kādu veci ļaudis atminējās piedzīvojuši tik «Spranču laikos», un «Spranču laikus» tā ziema atgādināja ne tikvien ar savu bargumu, bet arī ar kara pulku cauri iešanu, kuri gan šoreiz nebij ienaidnieki, bet aizstā­vētāji un sargi. Rudenī, kad ledus iznīdēja ienaidnieku kuģus no jūras, viņi nāca uz zemes vidu ieņemt ziemas mitekļus un, pavasarim tuvo­joties, griezās atkal pie laika atpakaļ, caur ko ceļmalniekiem bij daudz darba ar sniega rakšanu, tā ka dažu brīdi vajadzēja gandrīz visiem spēka cilvēkiem doties uz ceļu. Vēl pašā Jura dienā varēja kalnainos apgabalos redzēt, kādi spēka darbi bij strādāti. Dažā pakalnē atradās vēl sniega sienas gandrīz divu vīru augstumā, caur ko ceļš bij ļoti ne­labs, jo viņš ne tikvien nedabūja žūt, bet mirka vēl jo stiprāk laukā no abējās pusēs kūstošiem sniega blāķiem. Turklāt bij viņš no lielgabalu un citu smagu vezumu riteņiem izgriezts gandrīz visam bruģim cauri, tā ka tagad daudz vietās grima vezumi un zirgi pavisam nost.

Jura diena nav caurcaurīm nekāda priekā diena, ja nesaucam par prieku tā jautruma, ko iedevis dažs šķiršanās vai saņemšanas malciņš; bet arī šis pats jautrums nomanāms gandrīz tik pie tiem, kuri paraduši staigāt un kuriem vecā dzīves vietā nav nekas dārgs pametams, nedz arī jaunā jābīstas no kāda krusta — vārdu sakot: kalpu kārtai. Kalpa vīram vietas pārmainīšana nav sveša un ir arī viegli izdarāma: viņš saceļ jaunā saimnieka ratos gultu, lādi, vēl ko neko, uzsēdina bērnus virsū un, vezdams zirgu pie galvas, aiziet gluži vienaldzīgi; sieva ar ratiņu uz pleciem iet vezumam līdz tāpat. Saimniekiem turpretī, ja viņiem jādo­das uz jaunu vietu, nevar būt Jura diena nekad prieka diena. Nav ne­maz visas nastas saskaitāmas, kas viņus spiež, uz citu dzimteni ejot. Viņiem ir brīžam jāatstāj tēvu māja pirmo reizi un varbūt, no uzkalniņa atpakaļ skatoties, jāredz pēdējo reizi un jāiet uz turieni, kur viss, viss svešs! Šo jūsmu sāpes var saprast un cienīt pilnam tikai tas, kas viņas kādreiz pats cietis. Saimnieka pārcelšanās uz jaunu vietu atstāj tam, kas to redz, pavisam citus iespaidus sirdī, jo tur jāiet līdz visiem — no zirdziņa līdz kaķītim un vistiņai; tur jāved viss, no arkla līdz karotei; tur jāiet līdz arī varbūt vecam tēvam un vecai mātei ar baltām, trīcošām galvām. Tādēļ tad tādu ejošu dzīvelnieku acis allaž no asarām izmirku­šas, līdzīgas ceļam, kas zem kājām; tik ja pats tēvs un gādnieks, kura acis susinājuši jau daži mūža vēji un lielākie rūpesti griezuši sirdi pie vienaldzības, iet ar gādības un spēka apziņas pilnu seju, kaut gan var­būt ar vissmagāko sirdi savējiem pa priekšu, jo viņam jāir kā ozolam, kas nes ne tikvien to pašu, bet vienmēr vēl lielāku auku nekā citi koki, tādēļ ka ir garāks, bet nelokās, — un līdz ar viņu, kaut gan kā nesalīdzi- nājuma pretība, guļ mierīgi pie mātes sirds kāds zīdāmais, kura melnās un baltās dienas glabā vēl nākamība savā azotē. — Viņš ir kā maziņa atvasīte pie stipra ozola saknēm, kur viņas nespēj aizņemt vēl nekādas aukas. Šās sēras pavairo vēl arvienu agrā pavasara tukšums, nemīlī­gums un nejaukais ceļš.

Pieminētā pavasara Jura dienā gāja starp citiem dzīvelniekiem vieni, uz kuriem var zīmēties šie pieminētie vārdi diezgan pilnīgi. Viņi, kā pie visa bija redzams, nāca no tālienes un tuvojās patlaban Slātavas valstij. Viņu rinda, kura nebij visai gara, vilkās šādā kārtā: papriekšu dzina kāda pusmūža sieviņa ar seši līdz septiņi gadi vecu puisēnu lo­piņus, kur bij pavisam sešas govis, dažas aitiņas ar jēriņiem un kāds cūcietis; aiz tiem nāca trīs vezumi. Uz pirmā sēdēja pajauna sieva ar mazu bērniņu klēpī, un tiem diviem pēdējiem gāja divi vīrieši līdz, vezdami zirgus pie galvām. Vezumos bij tik tās vajadzīgākās mājas lie­tas, bez kurām nevar iztikt gandrīz nevienas dienas, kā daža gulta, galds, trauki, katli, drēbes, kaut kas no gatavas pārtikas un drusku lopu un zirgu barības. Visi gāja uz priekšu, maz runādami, tik vien lopdzi- nējiem radās brīžam valoda, kuru uzņēma ik reizes puisēns, jo sieviņa runāja no sevis tik tad, kad vajadzēja viņu atturēt no kādas aplamības vai likstas vai arī pamācīt.

«Memm, vai Irbēni vēl tāļu?» puisēns jautāja, pātadziņu vicinādams un kādā baltā, mazā jēriņā skatīdamies, kurš gāja drusku iepakaļ.

«Es, Kasparīt, skaidri nezinu, bet būs gan laikam drīz,» sieviņa at­bildēja, neatraudamās nemaz no šām domām, nedz paskatīdamās uz puisēnu. «Tev gan, dēliņ, laikam kājiņas sāp? Ej pie tēva, lai uzceļ uz vezuma.»

«Man vis kājas nesāp, es noietu vēl kādas piecas verstis,» šis atbildēja, cilādams savas samirkušās kājas uz lielākiem, dūšīgākiem soļiem un plikšķinādams ar pātadziņu pa grāvja ūdeni. «Vakar es gāju gandrīz visu dienu, un tad vēl vakarā nekas daudz nebij, kur tad nu jau šodien sāpēs? Tas baltais jēriņš gan laikam vairs nevar paiet, tas ir jāņem klēpī.» To sacīdams, viņš raudzīja jēriņu saņemt.

«Pats esi nesams, kur nu vēl jēru panesīsi!» sieviņa sacīja, rūgti pasmaidīdama un palikdama joprojām savās smagās domās.

«Kas tur ko nest? Es panestu vēl tādus divus,» puisēns lielījās, tu­rēdams jau jēriņu klēpī.

«Nu nes, nes, ja vari,» sieviņa teica tik tā, kā gribēdama no puisēna prasījumiem un stāstījumiem atsvabināties. Tas nu sāka ar jēriņu ru­nāt, to glaudīt un likt viņa purniņu sev pie vaiga, stāstīdams, ka drīz va­rēšot dzīvot atkal pa kūti un atpūsties līdz ganu laikam.

Patlaban nāca pretī un sieviņai cieši garām cita sieva viņas vecumā un drusku svešādā apģērbā ar mazu bērniņu klēpī. Viņas abas saskatī­jās gan viena otrai acīs, bet gribēja jau iet garām; tad pirmā iesaucās: «Annuža! Nudien, Annuža!»

Svešā tūliņ atgriezās un iesaucās tāpat: «Ilze! Vai, mana labā Ilze!»

Pie šiem vārdiem abas nomutējās un stāvēja labu brītiņu klusu, ska­tīdamās viena otrai acīs, līdz pirmā atkal iesāka: «Ak žēlīgais dievs, ka viņš nolicis satikties tur, kur ne domāt nedomā, un tad, kad ne sapnī necerē! Gadu gadiem gaidi un nesagaidi ne labā, ne ļaunā brīdī, bet nu, kad sava puse jau tālu, tad nāk pretī it kā nolikusies! Redz, redz, mā- siņ, kā nu mums arī jāiet!» Tad, ņemdama vērā savu gaitu un ierau­dzīdama puisēnu arī stāvam un brīnojamies, uzsauca viņam: «Kaspar, dēliņ, paskrienies un apturi lopiņus!» Puisēns steidzās un darīja, kā vēlēts.

«Tagad es patlaban uz vecu pusi iedama, kur gribēju izviesoties pie jums arī; bet ko tad nu?» svešā atbildēja bēdīgi un domīgi.

Tikām bija pienākuši zirgi ar vezumiem un arī apstājušies; pēdējā vezuma vadītājs sauca: «Kas tur par stāvēšanu?»

«Nāc šurp, Teni, raug, ko es satiku!» lopdzinēja iesaucās nepacie­tīgā priekā un tad atkal, nezinādama gandrīz, ko lai papriekšu runā, teica svešai: «Ak tu manu dieniņu! Kājām tik tālu ar mazu bērnu un šādā ceļā?!» — Tad atkal, pagriezdamās uz aicināto un jau nākošo pēdējā vezuma braucēju, jautāja: «Nu, vai pazīsti arī vēl?»

Pienācējs apstājās, palika pātagu padusē un vilka no kabatas pīpi, kurai bija labi garš kāts ar dažādām izrobotām ripiņām. Galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta, tā ka zaļo puķīti, kas tai virsū»

varēja pats pīpēdams redzēt. Viņš skatījās kādu brītiņu svešniecē un tad, sniegdams tai roku, cēli teica: «Kaut tevi dievs! Es domāju, ka ja tik debesīs vairs satiksimies, bet dauzāmies vēl, kā smejies, tepat pa grēku pasauli kā veca nauda.» Tad izvilka tabakas maku, kurš izskatījās kā mazas kalēja plēšas; atvilcis to pie austiņām vaļā, izņēma lielu vara makadatu un sāka izkasīt pīpi makā.

«Mute, tā tev ir tāda pati, kā bijusi, bet pats gan esi sācis jau labi vien rauties,» svešniece atteica tādā pašā jocīgā un brīvā balsī, kādā bij uzrunāta un kādā runā tik vien tuvi pazīstami un draugi.

«Nu, ko lai dara, vai nu gan vairs lielāks augsi? Kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies,» tā vīrietis atjokoja, turē­dams zobos pīpi, kuru bija no jauna piebāzis, un saraudams maku no abām pusēm ar siksnām, kurām karājās galos ādas pušķi, un iebāz­dams to svārku kabatā.

«Labi gan, ka satikāmies, bet vai ar šo pašu vien šķirsimies! Kur nu tas laiks, kamēr nav tikties! Cik neesmu par tevi taujājusi! Neviena diena nepaiet, kur neiedomāju; bet kā ūdenī iekritusi!» pirmā runāja ar dziļu sirsnību.

«Ak, cik man gribētos dzirdēt ko par savu pusi! Bet vai gan še, ceļā, stāvēsim? Redz, kur jums lopiņi grib ēst, — paši ari noguruši; nez;in kur šorīt cēlušies?»

«Nu, kas tur ko neizrunāties?» pienācējs sacīja, vilkdams no bikšu kabatas šķiltavas un misiņa pulvera muciņu. «Kā smejies, mūsu jaunā muiža jau tepat aiz gāršas ir; nāc līdz, tad izmēļosieties galu galus.» To teikdams, viņš iešķīla ar vienu pašu cēlu sitienu uguni, uzpīpēja un, šķiltavas saujā saskandinājis, iebāza tās kabatā.

«Ak jā, tā gan, māsiņ, nudien!» pirmā iesaucās. «Līdzi nāc gan, tad būsi mūsu pirmā viešņa.»

«Gribētos gan redzēt, kur jūs paliekat, bet es jums būšu tik par grūtumu vien, jo pašiem nav vēl neviens kaktiņš iedzīvots, kur tad liksi vēl piegājējus?»

«Nu, sildīsim savu kaktu kurš; kā smejies, par četri kakti mazāk nebūs,» pienācējs runāja jautri starpā.

«Grūtāk gan būs tev pašai ar mazu bērnu tukšā, aukstā mājā, bet pārtiksim gan, — iesim vien,» pirmā, ņemdama svešai pie rokas, sacīja. Šī arī neliedzās un sāka iet līdz.

«Aiz ataugas, otrā celiņā pa labai rokai grieziet vien lopus iekšā  Vai dzirdi, Ilz?» pienācējs — Tenis, — viņām aizejot, vēl uzsauca un, gaidīdams pienākam zirgus, atraisīja sarkano jostu, apņēma to par jaunu no priekšas uz muguru un tad, atkal atpakaļ ņemdams, savilka labi stīvi, palēkdamies kādas reizes uz augšu un paraustīdams plecus; tad izņēma galus reiz mezglā cauri un aizbāza tos aiz pašas jostas gar sevi.

No auguma viņš bija vidējs un sīks vīriņš, kādus četrdesmit piecus gadus vecs. Bārzda tam bija no vaigiem glīti nodzīta, bet pakakle at­stāta pilna; mugurā zilgani, šķērēti svārki ar pogām, caur ko viņš bij pazīstams slātaviešos tūliņ un bez vārda par «malēnieti», jo slātavieši tad valkāja vēl no vienas vietas krunkotus, garus svārkus ar āķiem, kādēļ viņi izskatījās tīri kā kāda garīga ordeņa jeb mūku biedrības brāļi. Galvā tam atnācējam bija pelēka cepure ar atliektām, priekšā sasienamām austiņām un spīdīgu nagu; kājās zābaki, kuriem pie vie­nas oss karājās siksniņa uz divi gali, ar ko mēdz sasiet abus zābakus kopā un pakārt vadzī, kad nomauc.

«Kas tas tāds par sievieti, Kaspara tēv?» tā tā sieva, kura sēdēja uz vezuma, jautāja, kad zirgi sāka no jauna iet.

«Tā ir tur kāda veca paziņa no mūsu pašu puses, vārdā Annuža; varbūt esi dzirdējusi daudzinām,» viņš, pātagu vicinādams, atbildēja.

«Ak tad šī ir tā skaistā Lapenieku Annuža? Vēl tagad salīdzina iz­nesīgas un cēlas meitas ar viņu,» tā pieminētā sieva brīnodamās izsau­cās un lūkojās vērīgi lopdzinējiem pakaļ.

Pēc kādas pusstundas laika sievieši un puisēns nonāca ar lopiņiem pie apzīmētā sānu ceļa, kurš bij aptaisīts līdz pašam lielceļam ar sētu, jo viņš arī laikam derēja par ganu ceļu, un pa abām pusēm bij tīrumi. Vezumnieki bij palikuši iepakaļ, tāpēc viņas, negribēdamas griezties nost vienas, apturēja savu dzenamo pulciņu. Vakars vairs nebija tāļu, un sāka mesties labi auksts, tā ka bij jādreb gandrīz pa­šiem dzinējiem, kā arī lopiņiem. Pa brītiņu sāka snigt un pūta smags vējš. Kad braucēji pienāca, tad griezās visi iekšā. Gatvā atradās — īsti vienā pakalnītē — vēl sniegs, pa kuru govtiņas, lai gan grūti, to­mēr izbrida, bet pirmais vezums ar saviem braucējiem palika pašā vidū stāvot. Gan vēl sauca no otrā un pēdējā vezuma, lai nedzenot zirga sniegā, bet nelīdzēja vairs nekā, jo braucēja bija darījusi jau viņam pašu laiku ar visu miesas svaru no krustiem līdz ausīm ar pā­tagu tā, kā darīja Mozus ar zizli pa klinti.

«Vai pakausī acis, ka neredzi, kur jābrauc?» otrā vezuma braucējs, vēl itin jauns cilvēks, klāt nākdams, uzkliedza: «Labāk laid zirgu vienu pašu nekā dodi sievietim braukt!»

«Hm! vai tu nezināji, ka sieviešiem, kā smejies, gari mati un īss padoms,» Tenis sacīja tādā pašā cēlā valodā kā arvienu un gluži mie­rini pienākdams. Viņš, nekā daudz neapdomādamies, nedz aprunāda­mies, brida sniegā iedzītam zirdziņam klāt, it kā viens pats būdams, un sāka raisīt samestauklu vaļā.

«Vai izjūgsi?» otrā vezuma braucējs prasīja, vēl arvienu nesapraz­dams, ko iesākt.

«Kas iejūgts, tas jāizjūdz,» Tenis atbildēja tā, kā mēdz atbil­dēt pieauguši bērniem uz tādiem jautājumiem, kurus tie jautā, jau zinādami.

«Kādēļ?» viņš prasīja vēl, it kā gribēdams likt saprast, ka viņam arī ir tiesība līdzzināt un līdzspriest par iedzītā vezuma izdabūšanu.

«Tādēļ, ka zirgu var izvest vēl vienā gabalā, lai tad to vezumu, ja gribēs, varēs kapāt,» Tenis, loku noņemdams, atbildēja.

Tā sieviņa, kura sēdēja uz vezuma, to redzēdama, nokāpa ar visu bērnu klusiņām zemē un aizsteidzās lopdzinējiem līdzi. Izjūgto zirgu Tenis piesēja pie tā paša vezuma, kur tas sāka grauzt salmus; pēc tam abi vīri izņēma sētai vienā starpā kārtis un aizbrauca ārceļu pa tīrumu ar tiem abiem pārējiem vezumiem uz nozīmēto ciematu, kurā patlaban sagāja dzinēji ar lopiņiem.

Irbēnos bija pavisam divi saimnieki, bet viņu ēkas stāvēja labu gabaliņu vienas no otrām, tā ka bija gandrīz jādomā, ka ir īpaši divi ciemati. Tas saimnieks, kura vietā nu šie mūsu iedzīvotāji sagāja, bij aizgājis jau pirms dažām nedēļām uz «silto zemi», kurp devās tolaik daudz ļaužu no tā apgabala. Ienācējiem rāda jaunā vieta diezgan ne­mīlīgu un šausmīgu vaigu: viss tukšs, auksts un pat sniega pieputināts, kā postaša, un pašas ēkas arī nebij nekādas jaunās un skaistās. Kamēr sievieši raudzīja nolikt lopiņus paspārnē, tikām vīrieši, vienu vezumu izkrāvuši, aizbrauca pēc palikušā vezuma, ko izlika tanīs tukšos ra­tos, tad izbīdīja iedzītos ratus ar atlikušām mantām atpakaļ no sniega, iejūdza zirgu un pārbrauca ar abiem vezumiem mājā.

Dzīvojama ēka bij tikpat auksta kā citas, tāpēc viņu vispirms izslau­cīja un iekurināja ar kaut kādiem mietiem un kāršu galiem, ko varēja atrast, jo malkas vecie iedzīvotāji nebij pametuši nemaz. Tad sanesa iekšā visas drēbes, ķisenus un salmus, kur gulēt. Kamēr vēl vārīja turpat krāsns priekšā vakariņām putru, tikām mazais lopdziņa puisēns Kaspars bij jau sienā aizmidzis. Gan māte viņu vēl modināja pie va­kariņām, bet nekā, jo viņš pa reizei tik atmuldēja, vai saukdams suņa, vai dzīdams lopus. Māte noāva viņam, tāpat guļošam, slapjo apavi, apguldīja un apsedza pašu cik spēdama labāk. Kad bija drusku apsil­dījušies un paturējuši vakariņas, tad devās visi pie miera, kur un kā katrs varēdams. Abām mātēm ar bērniņiem uztaisīja vietu krāsns tu­vumā. Ilze pati apgūlās malā, un mazais Kaspars tad palika vidū starp viņu un Annužu.

Gurdums piespieda drīz visus gulētājus padoties miegam, kurš iz­dzēš no prāta visas bēdas un rūpes it kā gulētājs sveces liesmiņu, līdz to atkal iededzina pats otrā rītā no jauna vai arī līdz atspīd saule. — Tur gulēja nu visi izvārgušie ceļinieki savās cietās vietās un aukstā istabā tik saldi un maigi, ka pat mīkstnieks viņus apskaustu. Tur gu­lēja nu atkal līdzās divas no bērnu kājas uzticīgas draudzenes. Tāpat bij viņas gulējušas daudzkārt savā tikko vairs gara acīm saredzamā jaunībā, būdamas vēl bezrūpīgas un jaunas meitenes. Ak, cik daudz un dažādi laiki nebūs izplosījušies ap vienu un otru pa tiem ilgiem gadiem, kamēr viņas nav tikušās! Kas nebūs noticis vienai un otrai tai visā dzīves ceļa gabalā no jaunības līdz pusmūžam! Gan šis gabals brīžam izlikās īss un jauks, it kā kad skatās taisni pār kādu ieleju, un tāpēc ikkatrs dzīves ceļa uzsācējs dodas līksmi tur iekšā, bet drīz redz, ka ir vīlies, jo ceļš iet līku loču pa tuksnešiem un purviem, tā ka daudzkārt tik ar grūtībām var sasniegt otru malu, no kuras, atpakaļ skatoties, gan izliekas nostaigātais ceļš tāpat īss un jauks, it kā iesā­kot; bet tad jau zin caur piedzīvojumiem, ka acis viļ.

Otrā rītā ienācējiem vajadzēja daudz darīt un gādāt pie ietaisīša­nās jaunā dzīvē, tāpēc tie bij agri kājās un pa āru, tā ka iekšā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem un Kasparu, kurš vēl gulēja. Istaba bij no krāsns labi iesilusi, tā ka par aukstumu vairs nevarēja daudz žēloties.

Pēc brokastīm, kad visi atkal izgāja pa āru, Ilze palika ar Annužu istabā. Abas sēdēja pie krāsns, kura bij atkal no jauna iekurināta, un Annuža ēdināj a ar radziņu savu bērnu.

«Nav vēl nekad bijis vaļas tavā mazajā paskatīties,» Ilze sacīja, pieliekdamās pie bērna. «Vārda arī vēl nezinu.»

«Šī ir Lienīte,» Annuža atbildēja tā, ka tā atbilde zīmējās bērnam arī par mīlināšanas uzrunu.

«Parunāsimies nu, man arī tagad drusku vaļas,» Ilze sacīja. «Stāsti vispirms, kas tad tevi īsti spiež iet šinī šķīdoņas ceļā un ar tik mazu bērnu?»

«Kad mātes rūpes uzņemas, tad dažādas gaitas jānoiet, — nekā ne­var darīt,» Annuža atteica, paceldama maza jo sēdus.

«Es nemaz neizprotu, kas tevi, mīļā, spieda tādas rūpes uzņemties? Es dzirdēju, ka tev pašas bērni esot apmiruši.»

«Kas nu, māsiņ, visu var izstāstīt! Šis ir man uzticēts bērns. Stāsti labāk man par mūsu veco pusi,» Annuža sacīja, griezdama valodu uz citām lietām.

Par mūsu pusi jau tu esi šo to dzirdējusi, bet par sevi neesi vēl stāstījusi nekā,» Ilze pārmezdama sacīja. «Stāsti tad jel nu, kur un kā tu dzīvoji visu to garo laiku?»

«Laiks ir gan, māsiņ, garš, bet stāstīšana īsa, jo labu dienu esmu piedzīvojusi maz un tāpēc arī negribas par pagājušiem laikiem nedz domāt, nedz turēt viņus prātā. — To jau tu zini, ka es, kad izgāju no savas puses brālim līdz uz dzīvi, tiku pēc četriem gadiem izprecēta uz muižu pie kalēja. Bērni abi nomira vēdera ligā, un kādus gadus pēc tam sāka vārguļot vīrs, — vieta bij jāatstāj un jādzīvo uz nomas, kur grūti spiedāmies cauri, jo pie pelnīšanas netikām nekatrs, tāpēc ka nevarēja atstāt viņa viena. Pēdīgi vīrs, gandrīz trīs gadus izvārdzies, nomira, un es paliku tīri kā uz klaja lauka. Tad dzīvoju atkal dažus gadus pie brāļa. Viņš aizgāja pēc vēl tālāk uz Poļu pusi, — man līdz negribējās iet, un pie vīra radiem nekādas piemešanās nebij, tādēļ gāju atpakaļ uz muižu, kur man patika labāk nekā citur, un saderēju pie kungiem pavārīšai par palīgu. Tur tad nodzīvoju līdz šim pašam laikam, kamēr šis mazais bērniņš izveda mani no turienes. Gribēju vēlreiz redzēt savu veco pusi, tādēļ nu esmu iestājusi turp iet.»

«Ko tu, mīļā, vairs vecā pusē darīsi? Tur tevis nepazīs neviens,» Ilze, pielikusi roku pie mutes un skatīdamās domīgi zemē, runāja. «No radiem vecie apmiruši, jaunie izklīduši savu malu kurš, un pie tiem arī tev nekādas piemešanās nebūs — viņiem jādzīvo pašiem pie otra.»

«Par to jau es arī baidījos, nākdama no turienes, un vakar, kad satiku jūs, tad izlikās vecā puse tūliņ sveša un tukša; tā vēl iedama domāju, ka, ja arī neatradīšu vairs saviešu, tad jel jūs nebūsiet

sveši.»

«Es nupat, mīļā, sāku domāt, — mēs neesam nekāda lielā pulka dzīvotāju,» Ilze pēc maza brītiņa sacīja, «paliec, ja gribi, kādu laiku pie mums, tad mums būtu svešā pusē īsāks laiks. Es runāšu ar vecīti, viņš būs arī ar mieru.»

«Kad nu vecā pusē tā ir un atpakaļ iet arī vairs nevaru, tad, zi­nāms, māsiņ, man labāk nebūtu nekur kā pie tevis, jo radi man nav bijuši nekad mīļāki par tevi,» Annuža sacīja, «bet ja tik es netieku vien jums par nastu? — No jūsu rokām nu gan vis man nebūtu jāska­tās, jo mums ir abām kāds nekāds krājumiņš līdz.»

Patlaban dzirdēja ārā runājam, un drīz ienāca veikliem soļiem Te­nis, kurš bij šorīt aptinies lielu lakatu un ielicis citu pīpes galviņu, tāpat šķībi. Viņam līdzi nāca kāda sieva, ap trīsdesmit pieci gadiem, vidējā augumā. Mugurā viņai bij ne visai balts kažoks, nošūts pa šuvju vie­tām melnām siksniņām, puszābaki kājās, puķots, paliels lakats ap galvu, sega ap pleciem un nastiņa padusē. Viņai ienākot, Tenis teica:

«Lūk, es dabūju jau viešņas, kā smejies, ar pirmo izgājumu.»

«Nu tad labdien!» ienācēja sacīja apskatīdamās. «Jānāk jel raudzīt to jauno kaimiņu. Kura tad nu ir tā īstenā?»

«Vai nu saimniece saimnieces nepazīs? Kā smejies, skaties vien, kura baltāka,» Tenis pasmīnēdams atbildēja.

«Šī pati tad jau laikam būs,» tā svešā, pie Ilzes piegājusi, papriekšu roku, tad nastiņu sniegdama, sacīja: «Še nu, palūkojiet kost slātaviešu garozā, vai būs biezāka nekā jums?»

«Paldies, paldies par kukuli!» Ilze laipni pateicās, nastiņu saņem­dama un viešņā skatīdamās. «Laikam būsi otrējo māte! Kas gan cits te pirmais atnāktu?»

«Jā, tā jau ir, kā smejies, tava nākošā ienaidniece,» Tenis jokoja, pīpi cēli loga kaktiņā iesliedams, kur stāvēja jau maks un šķiltavas.

«Nāc nu šurp, piesēdies,» Ilze aicināja viešņu, tai segu noņemdama un savu krēsliņu paceldama. «Mums vēl viss nesarīkots, kā jau jaunā mājā; ne vēl gultu iekšā, ne citu lietu.» Kad viešņu bij apsēdinājusi, tad piegāja pie guļu vietas un modināja Kasparu: «Celies nu, dēliņ, ej nomazgā muti. Raugi, mums jau ir atnākusi viešņa — kukuli atnesusi vis. Meties nu drīz un tad nāc un iesit viņai saujā.»

Kaspars uzcēlās žorīdamies, berzēdamies, gluži aizlipušām acīm un sāka streipuļot pa istabu. Tēvs saņēma viņu pie rokas un sacīja:

«Nāc šurp, dēls, es izvedīšu tevi ārā. Durvis nav vis vairs šobrīd tai kaktā, kur citiem rītiem bij!» Tad vēl, uz viešņu pagriezies, teica: «Sil­dies nu, sildies, viņu māt, reiz mūsu pakrāsnē, diezgan es tiku, kā sme­jies, šoziem uz tava mūriņa izsildījies, kad ar mantām braucu, un tad izrādi mūsu mātei, kur taisnāks celiņš uz kūti un avotu. Man jāiet jā­silda citi kakti arī.»

«Ej nu, ej, tu jau nerimsti ne otra mājā, ne savā,» tā viešņa, viņam izejot, atteica; tad, pieliekusies pie Annužas bērniņa, runāja; «Ko tad nu dara tie jūsu mazie, vai būs izgulējušies? — Laikam meitenīte? Gluži vai vienā vecumā ar manu Trīnīti!»

«Jā, meitenīte jau ir — Lienīte,» atbildēja Annuža, bet gandrīz ar tādu seju, kurš lika just, ka viņa tālākas jautāšanas par šo bērnu ne­gaida.

«Bet es jau dzirdēju, ka esot divi šādi mazi atnācēji; kur tad ir tas otrs?» viešņa jautāja, apkārt skatīdamās.

«Otrs, lūk, guļ še pie krāsns. Ne vēl ir bijis vaļas šūpuļa uzkārt, ne; tāpat vien abus glabājam. Sis ir mums kalpones bērns. Paši abi strādā pa klēti, savas pūles sanesdami,» Ilze atbildēja, guļošo bērnu apkop­dama.

Patlaban ienāca Kaspars nomazgātu muti. Māte padeva viņam dvieli; tad sasukāja matus, uzvilka svārkus un veda pie viešņas, sacīdama; «Iesit nu, dēliņ, otrējo mātei saujā.»

Kad Kaspars bij šo savu pienākumu izpildījis un no viešņas apglau­dīts, tad Ilze raisīja viņas kukuļa nastiņu vaļā, no kuras izņēma baltas maizes doniņu, un runāja uz Kasparu: «Lūk, dēls, cik laba mums otrējo māte! Redz, kādus kukuļus viņa mums tūliņ ir atnesusi.»

«Tas jau tur vēl palicis no svētdienas,» viešņa sacīja, it kā par kaut kādu neievērojamu nieciņu runādama, kur tomēr bij nomanāma apakšā lielība un pilnības lepnums. «Mans vecītis kā ir iecelts par dziedātāju, tad jau tiek aicināts vienādi uz visām bērēm pie izdziedāšanas, un še ir tas ieradums, ka, uz māju ejot, ik reizes pa kukulīšam autiņā iesien. Man kā tie radi tādi lieli vien ir, tad jau, kamēr es še esmu, visi tik manu vecīti vien, manu vecīti vien aicina: dažu svētdienu nevar nemaz uz visām vietām iziet. Man arī ir tāds pats negals līdz; jo, kad jau aicina, tad gandrīz mani papriekš piemin: lai es arī līdz, lai es arī līdz! Nu, ko nu, cilvēks, visur iziesi? Tagad pat, kā ir mazs bērns un rados arī nekad godību netrūkst, tad nemaz laba gala nav. Vai nu es arī šurp atnāktu, ja Oļiņš nebūtu dziedātājs, viņam jau nav lielmaņos neviena paša rada; vai tad kāda manta arī bij tolaiku? tīņi vien klaudzēja pa klēti kā turku bungas; un tad, kad manu lādi ienesa, tad klēts atspīdēja. Vēl jau es pati iedevu žīdam divi pārus cimdu, tad uzkrāsoja virsū di­vus putnus, tādus kā stārķus sarkanām kājām un knābām; nezin kādi tie spārni — vai melni vai zaļi. Gan jau nu redzēsat, kad iēšat. Vēl preciniekos braukdams, Oļiņš bij paņēmis no Svītnieku Rogaiņa jaunos segliņus, — lūk, kur tie tādi ir ar sarkaniem sāniem, ar misiņiem, — tāpat lielo, dzeltaino loku; arī nebij uzdrīkstējies ar savu aizjūgu vien braukt, jo manam tēvam viss spīdēja vien mājā: zaļi, kalti riteņi, vāģi ar atzveltni, tādi vien augsti, tādi vien augsti! Māte vēl gandrīz ikreiz sirdījās, kad bij jābrauc: kā padebešos esot uztaisījis, tur jau trepīšu vajagot klāt. Ak kungs, kā viņa negribēja manis šurp dot! Raug, kur esot radi! Tēvbrāļa dēla puisis esot bijis reiz cietumā, un tad nu būšot ar tādiem jāradojas. Mūsu pusē jau lielmaņi paši vien, paši vien ņemas, jo tad nepienāk ne vairāk lieku radu klāt, ne, un godībās tad paši vien esam. Bet tēvs vien bij tā kā piededzis pie tā Oļiņa, jo tos dziedātājus viņš bij no laika gala iecienījis un tiem vien visu pa prātam darīja. Nu, kas tad tēvam ar drīkstēja daudz ko pretī sacīt? Viņš kā agrāk bij gā­jis muižā amatos — pag, vai sešus gadus no vietas sastāvējis par tie­sas vīra vietnieku, un, kad vien bijuši valdinieki jāceļ, ik reizes gri­bējuši likt kādā amatā. Gan jau radi nedzīrās nākt ne kāzās, ne, bet nelīdzēja nekā. — Tad jau vēl pa visu baznīcu tik vien mums, kādām lielmanīšām, bij zābaki un ar sarkanām strīpām brunči. Pie manis vien jau tad gandrīz visas meitas mērķi ņēma. Man kā bij tā veiksme arvienu jaunas strīpas izdomāt, tad vēl citas bij baznīcā tinušas uz skaliņiem ar dzīpuriem strīpas, manos brunčos skatīdamās. Ieraudzīju vien vēlāk vai pie dievgalda, vai, redz še: tai manas strīpas, tai ma­nas strīpas! Un tie brūtgāni — ak tu žēlīgais dievs! — kā odi, ne atkau­ties nevarēja, vai pa pieci uz ikkura pirksta varētu saskaitīt. Vēl, kad pirmo reizi uzsauca, tad, no baznīcas āra ejot, viens ieknieba sānos; neredzēju gan, kurš bij, kurš ne. Čangaliešu Slitu Miķēlis staigājis ve­selu pusdienu, tulupa kažokā savilcies, pa ganībām un gaisā vien skatī­jies, kad izdzirdējis, ka es iziešot. Kas nu viņus visus var sasaukt, tur jau bijuši citi arī vēl. — Nezin kas nav piedzīvots tai kaķa mūžā un cik nebūtu ko stāstīt, bet labāk «zini daudz — saki maz».»

Visu šo viņa runāja tik ātri un vienā laidā, ka nebij nemaz iespē­jams citam kaut ko starpā sacīt, un pie visa varēja nomanīt, ka viņai bij labu laiku klausītāju trūcis. Nu palika gan vienu brītiņu mierā, bet tad sāka stāstīt atkal no jauna gan par naudu, gan par mantu, ka šo sugai ejot nauda tīri kā pielipusi visur līdz, kurp vien kāds pagriežoties. Pēdīgi Ilze viņu aicināja uz kūti savu gotiņu rādīt; tad, tāpat tarkšķē­dama, aizgāja pa pagalmu. Kaspars izskrēja arī līdz, un istabā palika tik Annuža ar abiem maziem bērniem.

«Tad nu izskaitīja pātarus!» viņa runāja pie sevis. «Ak tu tavu saltu lielību! — negribējās vairs klausīties.» Kādu brītiņu domājusi, runāja tālāk: «Apsolījos nu gan te palikt, bet nezin kā ir, kā nav? — Nu, audzi, audzi vien, meitiņ, liela,» viņa sāka apmierinādamās ar bērniņu mīli­nāties, «gan jau dievs izvadīs visu par labu.»

Kad Oļiniete, īrbēnu otra saimniece, pārnāca savā mājā, tad bij jau visi mājas ļaudis sagājuši patlaban pie maltītes, kur saimnieks, Oļiņš, sēdēja galda galā uz bluķa, kurš reizas divas pa nedēļu «gaļas dienās» dabūja gāzties gar zemi, un, ja tad gadījās saimniecei, kā viņa pati sa­cīja, «pilna sirds», tad viņš jau tūliņ ne tikvien pie gāšanas to sajuta, bet arī auna un pat vērša šķiņķis nespēja cirvja zobu atturēt, lai tie ne­ķertu viņam mugurā.

Kamēr Oļiņš vēl nebij precējies, tikām viņam bij viena pati dzīvo­jamā istaba; aiz tās tad nāca «dūmu istaba» un otrā galā pieliekamais kambaris. Tātad, no āras durvīm ejot, stāvēja pa labai rokai pieliekamā, pa kreisai dzīvojamās istabas un taisni pretī «dūmu istabiņas» durvis. Skursteņa nebij, un, kad iekšā pavardos vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca pa durvīm priekšiņā, no turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā un tad, tur labi izdzīvojušies, vilkās pa abiem brodiņiem jeb ču­kuriem lēnām laukā, it kā pasaulē nebūtu nekas steidzams. Caur to bij «dūmu istabiņas» stenderes un palodas spīdīgi melnas, un šām vaja­dzēja it kā ar ziņu ikkatra ienācēja acīs atspoguļoties tāpat kā īzraeļa asiņainām stenderēm, lai ikkatrs svešnieks ienākdams vai iziedams varētu ieskatīties pa vaļējām durvīm pavarda dibenos kā pagasta pa­rādos.

Kad Oļiņš apprecējās, tad sieva uzstāja, lai pielaižot no «dūmu is­tabas» vēl vienu dzīvojamo istabiņu klāt, jo tā esot visiem lielmaņiem. Pēdīgi pierunāja vēl, lai pārsitot lielo istabu garām pušu, jo viņas tē­vam arī esot trīs istabas. Tātad Oļiņam bij jau tolaiku — paldies viņa lielmanīgai sievai — māja tā iedalīta kā tagad gandrīz visiem slātaviešiem, kuri taisa savus dzīvokļus gluži pēc bezdelīgu arhitektūras likumiem, jo tur nedrīkst būt nevienam kāds logs vai durvis citā vietā nekā otram; tik vien dūmus sāk jau izvadīt pa aprobežotākiem ceļiem. Visas trīs Oļiņa istabas neizšķīrās ar dzīves lietām vai ietaisēm nebūt cita no citas: visās bij lielas, augstas, dziļas gultas ar salmiem — tīri kā diližanksu rati vai omnibusi, ja tik jumtus vien uzliktu. Ja divi gadi vecs bērns iestājās iekšā, tad tikko varēja galvas vidu redzēt pāri. Visās bij pa kaktiem un paļāvām piemētāts šis un tas: visās čīkstoņu krēsliņi, kuri krāsoti nebij, bet par kuriem neviens nevarēja skaidri sa­cīt, no kā viņi taisīti. Slaukāmās lupatas, kāju auti un zeķes stāvēja ap krāsni un mūri uz šņores, it kā izstādē lielā medaļa gaidīdamas. Pašā dibena istabā bij tomēr kaut kas savāds: mazs skapītis, pakārts gultas kājgalā, un uz durvju palodas apkvēpusi, dievs to zina, kādas svētās Cecilijas bilde, kuru pats Oļiņš mēdza drusku lepni saukt par Mariju un arvienu pieminēt; jo, kad bija jāstāsta citiem, kur ir bezmērs vai atslēga, vai linu suseklis, vai dzirkles, tad teica arvienu: «Tur, pie Marijas bildes», «tur, sāņus Marijas bildei», «pretī Marijas bildei, dibenā».

Ēkas bij diezgan tuvu cita pie citas, lai nebūtu tālu jāstaigā, un par ugunsgrēku Oļiņš mēdza sacīt, ka, ja dievs negribot glābt, tad nelīdzot arī tālums nekā.

Pats Oļiņš bij vīrs piektā desmitā uz beigām, ar pliku galvvidu un gludu seju. Mājā viņš mēdza valkāt arvienu īsus, pelēkus vadmalas kam­zoļus ar āķiem, ūzas ar prievietiem un melnu «rata cepuri» jeb gardi­beni galvā.

«Jau pie maltītes?» Oļiniete ienākdama sacīja. «Nezin kad tas laiks pagājis? Vai Trīnīte neraudāja?» viņa vēl, atgriezusies no savas dibena istabas, jautāja, jo ēšanu turēja arvien vidus istabā.

«Vēl prasa tāpat!» Oļiņš, pilnu muti ēzdams un nemaz nepaskatīda­mies, iegraudās.

«Nevarēja jau nekādi agrāk iznākt, viss bija jāizredz un jāizdzird; tāpat jau nu uz priekšu būs kopā jādzīvo, lai nu kādi tie ļautiņi. Bij jā­izrāda, kur ganības, pļavas, ežmaliņas un viss. Nesagaidīju ir tad vēl visiem stāstiem gala,» Oļiniete runāja, it kā gribēdama rādīt, ka nav bi­jusi par velti tur un līdz ar to ir parādījusi ienācējiem lielu godu ar savu noiešanu pie viņiem. Tad, lakatu no galvas noraisīdama, sāka stāstīt steigšus vien tālāk: «Dzirdēju jau šo to jaunu; redzēs nu, redzēs, kā viņiem še ies? Lopiem nedod silta ūdens nemaz un maizi arī saltā jaunot; izkaptis bodīs vien pērkot tādas platas platas, nezin kā ar tā­dām var pļaut; gultas tādas vien šauriņas kā šķirsti, un tad sevišķi kurš vien guļot; paši vecie arī savā katrs — nemaz tā ne kā laulāti ļaudis. Divi mazi bērni ir arī: viens gan esot kalpa bērns, bet par to otru neiz­teica nekā skaidri, tikai nosacīja, ka tas esot tai svešai mātītei radinieces bērns: vakar esot uz ceļa satikušās, un tad viņa ienākusi šiem līdz; bet laikam, kā izlikās, tad tepat arī paliks. Saiešanu kambari arī gan esot jūrmalas pusē, bet pats saimnieks — Kaspara tēvs, kā viņu tur paši saukā (kāds puikam ērmots vārds), — negribot ne dzirdēt par viņām.»

«Jā, jā — jau es ziemu skatījos viņa pogās, izsukātā pierē un pie­audzētā pakaklē, domādams, ka tas vis nebūs šaurā ceļa minējs,» Oļiņš runāja tā, ka varēja gan nomanīt, ka viņam ir uz visa tā ļauns prāts, ko viņš tiesā, bet nav spēka taisni nosodīt, tāpēc tad rauga tai lietai piekļūt ar to, ka izteic jeb reizina viņu daudz lielāku, nekā tā patiesi ir. — «Redzēs, redzēs,» viņš runāja tāļāk, it kā pats nemaz pie pasau­les nepiederēdams, «cik ilgi dievs panesīs tās pogas, vestes, izsukātās pieres un naga cepures? Līdz šim bij sasiluši ar pelēkiem svārciņiem, pastaliņām un pašu austām galvas drēbēm, bet nu vajag sarkanu la­katu, strīpainu brunču, nu vajag zābaku, nu vajag kurpju, nu vajag visas lepnības. Kā tad nu vairs trūkst no Zodomas laikiem? Tīrā Bābele! Tāpat jau iet kā priekš ūdens plūdiem, kā vēl dziesmas vārds saka:

ēda, dzēra, danci sāca, Kamēr ūdens plūdi nāca,

precējās, iedevās laulībā un darīja visus tādus grēkus.»

Šie pēdējie vārdi, kā likās, gan izskrēja netīšu.

«Ko tad tu pats dari! Pašam jau bij papriekšu sieva nekā man!» Oļiņa puisis, no galda uzsliedamies; spēji iekliedzās. Viņš bij dzīvojis pilsētā un nesa visas tās nolādētās Zodomas, Bābeles un ūdens plūdu zīmes, par kurām nupat Oļiņš sludināja pastaru galu, kā vestes ar misiņa pogām, izsukātus matus, bārzdu pakaklē un zilganus svārkus. Kamēr vēl Oļiņš tās vien tiesāja, tikām viņš vēl valdījās, lai gan jau šņāca vien pa apakšu kā sutakatls; bet, tiklīdz tas piedūrās pie šā pē­dējā priekšmeta, kur puisis skaidri zināja, ka, ja precēšanās ir grēks, tad Oļiņš būs pats papriekšu ellē, tad viņš turēja to par nepanesamu paštaisnību.

«Vai es, Andriev, par šā laika precēšanos ko saku? Par to es nesaku nekā,» Oļiņš, drusku stomīdamies, atbildēja.

«Neturi vis mani par tādu muļķi, ka es nenomanīšu, uz ko tas zī­mējas!» puisis rājās pilnā balsī, pie gultas iedams un kažoku mugurā vilkdams. «Diezgan jau esi manas pogas grauzis, vai nu vēl nebūs reiz atticies? Tavu pelēko svārku un āķu dēļ vis tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis.» To teicis, viņš paņēma no vadža virvi un izgāja ārā.

«Redz, redz, dodat nu, saimnieki, lielos lonus, dodat nu! Redz, kādus zobus nu pašam rāda,» Oļiniete, dibena istabā bērnu tīņādama, kaitinoši runāja; tāpat kā pirmāk Oļiņš, tā tagad viņa nevarēja izlaist dusmu taisni. «Saime vien jau tagad ar to lepnību trako. Ej nu vairs izšķir, kura lielmanīša, kura kalpone.»

«Lai nu, lai nu! Līdz laikam vien jau ies. Gan nāks reize, kur varēs bērt pogas magaziņas apcirkņos. Gan nopluks tad viss zilums, viss sar­kanums tā jums, lielmanīšām, kā kalponēm,» Oļiņš sacīja, ieiedams ari dibena istabā.

3.Bij karsta pusdiena siena laikā.

Bij karsta pusdiena siena laikā. Tikpat Irbēnu jaunie, kā arī vecie iedzīvotāji strādāja tikuši vien savā pļavā katri.

Annuža, kura bij pie ienācējiem palikusi, atvieglināja Ilzei ne tikvien dažu soli, bet brīžam atstāvēja pavisam viņas vietu mājā pa darba laiku, un tā tas bij arī minētā dienā, kur viņa, nonesusi patlaban saviem strādniekiem maltīti, nāca atpakaļ ar spaini vienā rokā un Lienīti uz otras rokas. Celiņš gāja gar Oļiņu istabu, no kuras patlaban iznāca Oļiniete, paķēra grābekli, kurš bij piesliets, un sāka pēc sava ieraduma iet pateciņus uz siena pļavu, jo cēlās mazs debestiņš un visas kaudzes siens bij izlaists uz apārda. Annužu tā pretī nākam sastapdama, viņa sacīja lielā nevaļā: «Labi gan, Annužiņ, ka tevi satieku! Man jāsteidzas palīgā pie kaudzes mešanas, jo viss siens ir vaļā un debess taisās, — cilvēku ir maz, bail, ka neaizlīst. Es Pēterīti gan atstāju pie Trīnītes, bet viņš ir tāds bailīgs, viens nemaz mājā nestāv, gandrīz pērkons uznākot. Ja nu tā redzi, tad atnāc kādu brītiņu, kamēr manis nav mājā.» Annuža vēl nepaguva apsolīties, kad Oļiniete bij jau projām.

Neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš, un, iek.mis hij Annuža paspējusi noiet uz savu istabu nolikt spainīti un kaut ki) .ipkopt, tad jau sāka nākt retas, rupjas piles un atskanēja dažs spējš un skaļš pērkona graudiens. Viņa paņēma tūliņ Lienīti, aiztaisīja savai mājai durvis un aizsteidzās uz Oļiņiem, kur jau pa labu gabaliņu varēja dzirdēt bērnu stipri raudam.

Oļiņiem bij kaudze patlaban pusdarbā, kad lietus strāviņa nāca stāvu virsū. Strādāja gan visā spēkā: pats saimnieks stāvēja uz kaudzes, un An- drievs svieda gandrīz pa pusgubai siena augšā vienās pašās dakšās. Saimniece ar divi meitām grāba un bīdīja sienu klāt un taisīja, lai var viegli ieņemt dakšās; ik pa minūti viņa atkārtoja šos vārdus: «Ķerat nu, meitenes, ķerat!» Kāds pavecīgs vīrs, Oļiņa otrs puisis, veda rik­šiem vien no atstatākiem apārda galiem sienu klāt, mezdams pie ikkatrā pērkoņa graudiena sev krustu priekšā. Te uzreiz pieskrēja rau- duraudādams Oļiņa dēlēns Pēteris, kādus sešus gadus vecs puisēns, kas bij atstāts mājā pie Trīnītes.

«Kā tu, dēliņ, skrēji? Kas tev kait? Vai Annuža palika pie Trīnītes?» Oļiniete ka izbijusies jautāja.

«Nē, — man bija vienam bail,» puisēns, šņukstēdams un piedurknē slaucīdamies, atbildēja.

«Un tad bērnu atstāji vienu pašu? Tavu nejēdzīgu puiku!» Oļiniete izsaucās un, grābekli nosviedusi, aizskrēja, ne atpakaļ neskatīdamās.

Pēc kādām minūtēm apmeta zibens turpat ap acīm, un tūliņ nāca arī briesmīgs graudiens līdz, tā ka vecais, patlaban uz kārts stāvēdams, nespēja pārmest ne krustu viņam papriekšu, bet tas tam uzbruka pašā darbā, caur ko grožs palika tik kreisā rokā un zirgs, kurš no zibeņa bij atsities atpakaļ un, troksnim atskanot, rāva atkal ar joni projām. Caur spējo atlaišanu saļuma braucējs uz priekšu un atkal caur tikpat spējo raušanu nevarēja atdabūt viensvarības stāvokļa atpakaļ, kāpēc pārgāja kārts viņam pāri un pats iejuka siena blāķī, ne krusta pa godam ne­pārmetis.

Lietus sāka stipri līt, un drīz ieraudzīja Oļiņš, uz kaudzes stāvē­dams, dūmus ceļamies aiz kalna taisni pret Irbēniem. «Mājā iesperts, māja deg,» viņš iekliedzās, tad devās taisni ar vienu lēcienu no kau­dzes nost un skrēja uz māju, kura bij nepilnu versti tālu. Andrievs, dakšas nometis, steidzās līdz un meitas arī vaimanādamas un klieg­damas; vispēdīgi kunkuļoja vecais siena vedējs, kurš bij tikko no blāķa izlīdis, tāpat bez cepures, siena pilniem matiem.

Kalnā uzskrējis, Oļiņš ieraudzīja jau savas dzīvojamās ēkas jumtu pilnās liesmās. Viņš nelaimīgi iekliedzās un likās, it kā būtu vienā acumirklī apstājies, bet tad steidzās ar visu spēku tāļāk. Kādu gabalu paskrējis, viņš atrada sievu uz ceļa bez dzīvības guļam. Še pārskrēja piepeši pār viņa seju izsamisēšanas bālums; viņa prāts tā apmulsa, ka nezināja, ko darīt, vai nākt sievai palīgā vai skriet uz māju. Viņš pa­skrēja gan garām, bet tad atkal apstājās, it kā gribēdams atpakaļ griez­ties, un, rokas pacēlis, izsaucās: «Mans dievs, kādēļ tu mani esi atstā­jis!?» Tai pašā acumirklī viņam iesitās prātā kā kāds šāviens, ka Trī- nīte laikam degošā mājā šūpulī. «Arī bērnam tu meti uguni virsū!» viņš izsaucās pārmetošā balsī, acis un drebošas rokas uz augšu pasizdams. «Nu laikam tu atriebsies pie manis par visas pasaules grēkiem!» — un ar šiem vārdiem skrēja visā spēkā uz māju.

Andrievs, kurš arī bij tūliņ uz pēdām līdz, pacēla bez kādas apdo­māšanās stiprām rokām saimnieci no zemes un nesa uz māju. Uz ceļa viņa atmodās, jo bij tik paģībusi, sāka kliegt un raisīties vaļā: «Bērns sadeg, bērns sadeg! Laid mani vaļā, laid mani vaļā!» Tā saukdama, viņa izsitās puisim no rokām un aizskrēja ar apbrīnojamu spēku un ātrumu.

Oļiņš, pirmais pie mājas atsteidzies, mēģināja gan skriet iekšā, bet liesmas atsita viņu atpakaļ, tā ka mati un uzacis apsvila. Oļiniete pie­skrēja, kliegdama ar briesmu un izsamisēšanās pilnu seju, un gribēja vienā lēcienā doties liesmās iekšā; bet Oļiņš viņu saķēra un atturēja, it kā kad kādu pazudušu mantu būtu atdabūjis, jo viņš, redzēdams to uz ceļa bez dzīvības guļam, turēja to par pērkoņa nospertu. Nu izcēlās neganta cīnīšanās starp abiem; pati kliedza vienā balsī un raisījās vaļā gandrīz ar ārprātīgiem spēkiem, bet pats turēja viņu cieti un raudzīja mierināt.

Pa to starpu bij klāt ne tikvien pašu ļaudis, bet arī daži no kai­miņu ciematiem un pļavām. Visi skraidīja kā apmulsuši, cits caur citu vaimanādami, it kā gribēdami ar to rādīt savu līdzcietību. Sievieši nostājās pūlī, kādu gabaliņu tādā attālumā, ka salt nav, un kliedza it kā zosis, rokas slaistīdami, vienā balsī: «Glābjat nu, glābjat, mīļie ļautiņi! Vai dieviņ, tādas nelaimes! Skrienat nu, nesat vai ūdeni, vai, un lejat virsū!» Ļaužu pulks auga ikkatru acumirkli lielāks, bet darīt vēl nedarīja nekā, tik vien Andrievs, kā izskatījās, skraidīja un rīkojās ar ziņu un apziņu. Kad viņš bij apskatījies un pārlicis drīzumā, kas darāms, tad pavēlēja cietā balsī sieviešiem salasīt visus spaiņus un citus smeļamos ūdens traukus no savas un otras mājas un sastāties rindā līdz mārkam, tā ka var dot spaiņus roku pa rokai uz priekšu un atpakaļ. Vīriešiem pavēlēja kāpt citiem uz tuvējās rijas un kūts jum­tiem un sargāt tās citas ēkas no aizdegšanās, citiem atkal degošo māju ārdīt nost un liet ūdeni virsū. Drīz sāka nākt spaiņi cits pēc cita klāt, kurus izlēja liesmās iekšā. Tad tik pienāca vēl aizelsies Oļiņa otrs pui­sis, tas pats vecītis, kurš siena pļavā, zibenim sperot, meta krustu. Viņam nebija vairs spēka paskriet, jo, jau soļiem ejot, bija nokusis. Ieraudzījis, ka taisās dzēst, viņš steidzās cik varēdams drīzāk klāt un kliedza baiļu pilnā balsī: «Liekat mieru, liekat mieru! Vai traki esat, pērkoņa uguni dzēsdami?!»

«Ej stāvi rindā pie sieviešiem un dod spaiņus!» rīkotājs viņam uzsauca tādā balsī, kurai bija jāpaklausa negribošam, tādēļ vecītis cieta klusu un darīja, kā vēlēts.

Bet par nelaimi tai pašā brīdī pieskrēja kāds garš vecis ar «rata cepuri» un apturēja Andrievam patlaban uz degošās mājas lejamu spaini, tā ka tas izgāzās zemē: «Andriev, vai tu gribi dieva darbiem pretī celties? Kā tu, prātīgs cilvēks būdams, vari tik nejēdzīgus dar­bus strādāt? Lai deg, ko dievs nolicis! Vajag glābt tik citu ē …»

Pašā pusvārdā blīkšķēja viņam Andrieva pliķis pa ausi, no kura aizskrēja «ratene» labu gabaliņu un pats samēja rokas dubļos. «Velns lai jūs parauj, pasaku maisi! Nost no kājām!» viņš dusmās kliedza un skrēja atkal pie darba.

Pasistais uzcēlās, lēnām paņēma cepuri un, viņu uz kreisās rokas iz­dauzīdams, teica bailīgi pusbalsī: «Lai dievs žēlīgs!» Tad iegāja rijas priekšā un sāka ar citiem tādiem pašiem spriest, ka labi nebūšot: jo pērkoņa uguni lejot, jo trakāk vien degot, un baļķu jau nedrīkstot pa­visam raut laukā. «Lai nu strādā, lai strādā, redzēs, kā veiksies?» tas pats, kurš bija pliķi dabūjis, sacīja. «Tur jau ne vārda nedrīkst teikt. Vai nav redzēts, kā šādiem gudriniekiem izdodas? Lūk, kur Spaļaukās arī, kad bij iesperts, tāpat lēja vai veselu dīķi virsū, bet izdega gandrīz ar visiem pamatiem. No izrautām baļķēm bij priekš jaunās rijas tik vienu stenderi vien iztaisījuši, bet pa gadu desmit uguns — laikam no sērkociņa — klājienā iekšā.»

«Redz še, būtu nu bijuši ugunsvārdi, — bij vislabāk: ne vajadzētu liet, ne skraidīt,» cits sacīja, uz sliekšņa sēdēdams un pīpi tikpat mierīgi taisīdams kā svētdien pieguļā. «Mans tēvatēvs stāstījis, redz, nezin kurp tur zaldāti gājuši pa ceļu un vienā paspārnē, redz še, vei, tāpat kā še, zem salmu jumta vārījuši putru, ka dzirksteles vien kāvušās. Tik tad, kad gājuši projām, piekodinājuši, lai neviens tai ugunij neaiz­tiekot, kamēr viņa pati izdziestot. Kad taisījušies kurt, tad gan saim­nieki sākuši kliegt, ka nu nodedzināšot māju kā traki; bet tas pats pavāra zaldāts paņēmis zobenu, apvilcis guļamos salmos aploku un ieli­cis vidū uguni. Līdz tam apvilkumam nodedzis kā nogriezts, bet tālāk ne pussalma.

«Reiz atkal kāds korteļa zaldāts uzvilcis uz galda krustu ar krītu,» tā cits sāka stāstīt, galvu zem cepures kasīdams, «tam krustam apvilcis atkal aploku. Tad atkal pa tam krustam nobēris biszāles un atkal pašā vidū iededzinājis. Līdz tam aplokam atkal viss izdedzis, un ārpusē tie gali atkal palikuši tāpat.»

«Jā, kaut jau tāda zināšana bijusi, tad apskrietu vien tagad apkārt., kā jau tādi zinātnieki darot, un uguns tik noraustītos vien,» cits sa­cīja, kaklu kreisā pusē spaidīdams. «Brīnums gan, cik stipri tie vārdi nav! Reiz kāds krogs bijis no gala aizdedzies, te, nezin kur cēlies, kur ne, krievu unguris, — pieskrējis elsduelsdams, izrāvis no somas diega kamoli, saņēmis pavediena galu rokā un pārlaidis vien šķērsu pār jumtu. Līdz tai vietai nodedzis, it kā kad ar cirvi būtu nocirsts, un otra puse vesela.»

Pa to starpu gāja dzēšanas darbs labā kārtā. Tenis bij arī piebied­rojies Andrievam pie rīkošanas palīgā, kaut gan brīžam viņa nemaz nevajadzēja. Patlaban viņš gāja veikli pa pagalmu — jo skriet tas ne­kad neskrēja, — kreisā rokā bij spainis un labā pīpe. Tos runātājus rijas priekšā ieraudzījis, viņš Andrievam, kurš aiz lielās steigšanās ne­bij viņu nemaz ievērojis, ar pīpi uz tiem rādīdams, teica: «Andriev, dēls, paaicini ciema tēvus arī, kā smejies, lai sasilda rokas.»

«Velna diedelnieki! Vai skatīties atnācāt? Kā sakas izpurināšu visus, ja neiesiet tūliņ pie darba!» viņš kliedza sakarsis un pārskaities. «Val­dībai nododami tādi dienu zagļi! Raug, visi bērni strādā, un šie atnā­kuši žāvāties!» — tā viņš vēl teica, uz Kasparu rādīdams, kurš patlaban gāja garām, nesdams cepurē ūdeni, pats viss aplaistījies un ar oglēm nosmērējies tāpat kā Andrievs.

To dzirdēdami, līda gan visi no rijas priekšas laukā, pīpes kabatā bāzdami un gaisā skatīdamies, vai lietus vairs nebūšot.

«Tā, tā, ciema krusttēvi, nākat nu, nākat, lietus ir pārgājis, un netiks kažoki vairs slapji,» Tenis, ar tukšu spaini viņiem garām iedams un zobodams, sacīja.

Oļiņš nonesa sievu uz klēts priekšu pēc tam kad viņa bij otrreiz noģībusi, redzēdama, ka bērnam jāpaliek bez glābšanas liesmā. Ta­gad viņa bij atkal atmodusies un kliedza, un lauzījās tīri kā ārprātā, tā ka šaušalas nāca skatoties un klausoties un likās, ka viņa nedz dzirdēja, nedz redzēja, kas apkārt notika, un brīžam lauzās vaļā ar tādu spēku, ka vairāk roku tikko spēja viņu noturēt.

Pēc kādām stundām bija ugunsgrēks pilnīgi noslāpēts; tik šur un tur dažs norauts baļķis kūpēja. Dzēsēji bij jau gandrīz visi izklīduši, un Oļiņi sagāja rijā dzīvot, kur, zināms, vairāk nekā neatrada kā četras melnas sienas un apputējušu krāsni, bet ienest arī vairāk nevarēja kā tikai kādu kūli salmu. No uztura un traukiem bij tik atlicies piens ar spainīšiem, kuri stāvēja pagrabā. Ilze bij iedevusi meitai un

Kasparam, lai atnes kukuli maizes, bļodu un dažas karotes. Oļiņš lika atnest no pagraba vienu spainīti rūguša piena, un vakariņas noturēja visi rijas vidū uz bluķīša. Oļiniete vien sēdēja gluži klusu, roku pie mutes pielikusi, un skatījās stīvi zemē..Viņa nebij jau dažu stundu runājusi vairs ne vārda un tā kā pirmāk aiz kliegšanas, tā tagad aiz klusuma nemaz nemanīja, ko citi dara. Oļiņš aicināja gan viņu pie va­kariņām, bet tā ne acu nepacēla, it kā tēls.

Vakariņas bij paturētas, un Oļiņš, rokas salicis, skaitīja klusām sa­vus ierastos galda pātarus. Patlaban ienāca Ilze, apskatījās un, lakata stūrī acis slaucīdama, dziļi nopūtās.

«Paldies žēlīgam dievam, kurš gan mūs ir šautis, bet arī žēlo, un paldies tev ar, viņu māt, par maizes riecieniņu, un lai dievs tev tāpat viņā dienā pasniedz savu žēlastību,» Oļiņš sacīja uzceldamies; tad nogāja sienmali pie sola un apsēdās.

«Kas nu, viņu tēv, bij to šorīt domājis, ka jums šodien tāds vakars pienāks,» Ilze sacīja, atkal acis slaucīdama.

«Ir jau nu gan tā tēva rīkste mums asa bijusi, bet tomēr, kā dieva vārds saka: «Mēs neesam vēl pagalam iznīcināti tapuši.» Nebūtu jau tas Pēterēns uz pļavu aizskrējis, tad paliktu abi iekšā. Vai nu kas cits viņam tās bailes iedeva kā tas pats, kura balss sauc ar uguns liesmām.»

«Ka tevi kaps, kādu es vēl nobaiļu dabūju,» Oļiņa vecais puisis, patlaban rijā ienākdams un zirgu apaušu saini aizdurvi nomezdams, sirdījās. «Zirgus sapinis, nāku uz māju, tā pie pašas krusta dūkstes — tāpat ar visām šās dienas bailēm tādas kā šalkas jau pār kauliem skrēja, tā uzreiz klausos — dzirdu — tīri tā kā mūsu Trīnēna raudāšanu, pārmetu krustu, bet nevarēju nemaz noskārst, kurā pusē raud: te at­kal apklusa, un man sametās tik traki bail, ka ir kājas vairs zemes nemanīja. Bet raud atkal turpat priekšā un nu jau liela cilvēka balsī. Stīvs vien paliku, domādams, nu esmu no modzekļiem gluži apstāts. Uz reizes ieraugu priekšā cilvēka gūzmu! Jau gribēju cirsties atpakaļ purvā iekšā, tā dzirdu, sauc pie vārda: «Annas tēv! Kas tev kait? Kurp tu skriesi? Vai atkal esi no ka nobijies?» Tad tik ieraugu — nospļau­jos — ka tevi zvērs! — otrējo Annužu ar savu bērnu. «Ko tu te lodā krēslas laikā pa mežu, cilvēkus baidīdama? Raud viens, raud otrs.» Nevarējusi nemaz mājā rimties, tās pašas šās dienas nelaimes vien sirdi mācot. Iešot rītu uz kādām nedēļām pavisam projām, jo nevarot to vaimanu dzirdēt, nedz arī tai vietā skatīties.

Vecītim Trīnītes vārdu pieminot, Oļiniete pasita acis drusku uz augšu, bet paklausījusies atkal nolaida uz zemi un sēdēja klusu, gluži Ulpnl k.l papriekšu.

«lai tad kā, Annas tēv, labi gan, ka Annužu satiki,» Ilze sacīja ItA .i|iinierināta, «es jau gandrīz sāku baidīties, jo nemaz šodien no piektdienas nav redzēta. Gribēju jau pie jums apjautāties, vai kāds nav kur manījis? — Ak tad dzīrās iet projām? Tētiņ, dieviņ! Nu, viņai jau ir tāda nepanesīga sirds,» Ilze runāja, vēl kādu brītiņu padomājusi un loku pie mutes turēdama. Tad piegāja pie Oļinietes, izrunājās labu brītiņu, bet tas viena alga, vai ar akmeni runātu.

«Viņa jau nerunā, otrējo māt, ar nevienu,» Oļiņš sacīja. Tad izvilka no mēteļa kabatas, kurš bij uz pusdurvtiņas uzmests, vecu, bet glītu dziesmu grāmatu un, uz rijas vidu iedams, kur patumša svecīte dega, sievā stīvi paskatījies, teica: «Mad, vai tu esi gluži bez ticības? Klau­sies tad jel, ko dieva vārds saka!» To sacīdams, Oļiņš apsēdās uz bluķīša, atšķīra grāmatu pēc papīriņa, kurš tai bij ielikts, un sāka lasīt: «Dievs labi dar' ko darīdams »

«Meli, meli, meli!» Oļiniete kliedza, piepeši uzlēkdama; tad pie­skrēja pie Oļiņa, izrāva ar niknu spēku viņam grāmatu un iesvieda kaktā, ka noplūkšķēja vien. Pēc tam nogāja atpakaļ, atsēdās pirmā vietā un cieta atkal klusu.

Ar tiem izlasītiem četriem vārdiem bij Oļiņš piepeši parāvis lielu ceļu tam ūdenim, kurš vienādi spiedās ar varu Oļinietes sirdi. Kamēr liesmas viņas bērnu rija, tikām viņa varēja ciest un žēlumu just līdz izsamišanai, bet nu, kur jau uguns bij beigusi savu upuri raut un pati izdzisusi, tur arī viņas sirds apklusa, balss nomira un asaras nostājās. Viņa bij vienādi un stipri ticējusi tam, ka «dievs labi dar' ko darī­dams»; bet šā notikuma nespēja ar to ticību nekādi salīdzināt. Lai arī viņas grēki būtu tik sarkani kā asinis un tik lieli kā jūra, tomēr viņa nevarēja saukt par labu tā, ka viņas dēļ vajadzēja dievam atriebties pie bērniņa. Oļinietei bij gandrīz dusmas uz sevi pašu par tādu pie­krāpšanos; neizskaidrojams vienaldzības aukstums pārplūda viņas sirdi, kura nicināja visaugstajo. Viņa nodotu ar zaimošanu savu dzīvību, ja tik varētu ar to dievam spītēt un atriebties.

Kaut gan Oļiņš pats bij satriekts un nespēja zemoties zem dieva varenās rokas tā kā laimes dienās, tomēr viņa sirdi pārņēma šaušalas, redzot dziesmu grāmatu kaktā sviežam un saucam dieva vārdus par meliem. Varēja nomanīt, ka viņa sejs, kurā gandrīz nekāda sārtuma nebij, nobālēja vēl dziļāk. Kādu acumirkli viņš tā stāvēja, tad, rokas salicis, izsaucās: «Dievs, esi tu pats žēlīgs un neej ar viņu šai brīdi tiesā!» Tad gāja, pacēla nosviesto grāmatu un, kā varēja nomanīt, skai­tīja klusām iesākto dziesmu tālāk. Ilze nopūtās smagi, atsacīja ar labu nakti un aizgāja, vēlēdama klusu sirdī visiem nelaimīgajiem svētu dieva mieru.

Nakts bij itin silta, klusa un auglīga, kā jau allaž pēc pērkoņa lietus. Mēness bij uzlēcis un jau kādu gabaliņu pakāpies pret debesīm. Dūmi, kuri vēl pamazām kaut no kādām pagalītēm kūpēja, necēlās ne­maz augšā, nedz arī gāja projām, bet sakrājās turpat uz nelaimes vie­tas, it kā to briesmu notikumu slēpdami. Divi sērmaukši, kuri stāvēja tuvu istabas galā, bij apsviluši un izskatījās gluži kā ķēmi. Visu to uz­lūkojot un šās dienas notikumus iedomājoties, sametās Ilzei gandrīz bail ap sirdi, un, kad turklāt viņa iedomājās dzirdot pat Trīnītes rau­dāšanu, tad devās steigšus uz māju, lūgdamās: «Atpestī mūs no ļauna!»

4.Kāds liels Miķeļa dienas tirgus šķirās patlaban laukā.

Kāds liels Miķeļa dienas tirgus šķirās patlaban laukā. Visi ceļi tecēja kā upes ar tirdziniekiem gan braukšus, gan jašus, gan kājām, gan nesdami, gan vezdami, gan dzīdami. Vēl kādu versti no tirgus, kurš stāvēja lielā, slīpā pakalnē, bij dzirdams tirgus jauktā kora koncerts, kur vērši turēja basu, zirgi tenoru un tās virsbalsis visi citi. Šis koncerts izšķīrās no dažiem citiem tik caur to, ka viņu turēja ļoti milzīgs koris un bez diriģenta. Kad no atstatuma skatījās, tad viss tirgus izlikās kā ņudzošs skudru pūlis. Redzamas bij baltās, ar audekliem apsegtās božu būdas, kurām dažai plivinājās sarkana flaga klāt; tāpat varēja izšķirt arī no meijām sapīto dzērienu pārdošanas būdu, ap kuru griezās viss ļaužu biezums.

Dažas verstes no tirgus, kur jau tirdzinieku rindas bij retākas, brauca soļos divi vīri, savā zirgā katrs. Pirmais bij jau labi vecīgs, sirmiem matiem. Galvā viņam bij «rata cepure» un mugurā garš mētelis ar lielu, atlaistu apkakli. Viņš veda divi govis, katru pie savas ilkss piesietu. Otrs bij jauns, skaists cilvēks apaļu seju, dzeltainiem matiem un ap­ģērbies kā visa jaunā paaudze. Vezumā viņam bij varbūt kādi divi birkavi linu. Pie ratiem vien varēja pazīt, ka šie braucēji bij vai nu slātavieši, vai čangalieši, jo pa visu guberņu citur tādu ratu neatradīsi kā šinīs valstīs, tik augstu un tik lēznu, lai nenieka neva­rētu ielikt.

Arī paši slātavieši un čangalieši jau pēc sava stāva vien visur pa­zīstami, īsti guberņas pilsētā, kad turp brauc, ir otrtik gari un smagi nekā mājās. Čangalieši tad atšķiras no slātaviešiem caur to, ka tiem bodnieku dotie cigāri izstiepjas allaž pīpējot vēl garāki nekā slāta­viešiem, bet šie atkal no čangaliešiem izšķiras caur to, ka viņiem ne­patīk šo lielīšanās, ka esot viena kunga ļaudis, kaut gan tas ir tiesa.

Pret kalnu jaunais nolēca no sava vezuma un, priekšējam braucē­jam blakus iedams, taisīja pīpi. Vecais arī sāka rīkoties ar savu pīpi un gribēja patlaban sastādīt šķiltavas uz šķilšanu, bet jaunais uzlēca un uzsēdās viņam uz ratu stūra, izņēma no ieplakanas misiņa dozītes sērkociņus, pēc tam atkal ar īksti dozītes vāciņu pasizdams, kurš, no atspertnes spiests, aizkrita noknaukšķēdams. Tad uzrāva kociņus uz do­zītes dibena, uzpīpēja pats un uzpīpināja arī veco. Pēc tam viņš negāja vis projām, bet palika turpat sēdot, jo zirgs nāca labi līdz.

«Tagad nu, Oļiņa tēv, ir skaidri zināms, ka nākošā pavasarī būs mērnieki klāt,» viņš iesāka tūliņ un tā, kā mēdz runāt par tādām lie­tām, kas ir sen gaidītas un nu pēdīgi sagaidītas.

«Jā, jā, tad nu vienreiz būs sadaudzināti gan tie piemeklēšanas laiki. Kur tad tu, Prātniek, dēls, to dzirdēji?» Oļiņš jautāja, bet nevis ar tādu vienaldzību, kādas varētu no tik veca vīra sagaidīt.

«Muižas strožs stāstīja, — vakar esot nolīguši. Tas nu ir svēts,» Prātnieks tādā pašā svarīgā balsī sacīja. «Mums, runas vīriem, arī gan laikam nu darīs drīz zināmu, — būs atkal varbūt kas jāspriež, vai par mērnieka mantu atvešanu, vai par citu ko.»

«Pārbaudīšanas laiki jau nu tad būs gan; redzēs, redzēs, kādu dievs kuru atradīs un kā kurš pastāvēs,» Oļiņš sacīja, dodams balsij paštais­nības skaņu.

«Nu, kas tev, Oļiņa tēv, par bēdu! Tev nevar nemaz slikti iekrist, ja tik iepriekš pamanās vien,» Prātnieks paklusu sacīja, kaut gan tu­vumā nebij neviena cita cilvēka. «Nu, un par otru pušelnieku arī tev bēdas nav; cik tam vecītim vairs tā prātiņa, tad tas nenieka neizdarīs, un tam Kasparam arī visā valstī neviena drauga nebūs.» Še cieta brī­tiņu abi klusu, un, kad Prātniekam nebij cerības no Oļiņa kādu vārdu sagaidīt, tad, it kā bīdamies, ka šī iesāktā valoda var pārtrūkt, sāka vest viņu pats tālāk. «Runas vīros arī gan nu ir ievēlēts, bet ko tur viņš der? Vairāk par postu nekā par labu. Visi jel spriež, runā un savu vārdu kurš met, bet šis kad sēd, tad sēd pa stundai kā mēms un dažu brīdi, kad jau spriedums ir gandrīz notaisīts, tad kā atska­barga cērtas pretī, ka neesot pēc likuma šis vai tas. Dievs zin, kas gan visās vietās tā likuma izmeklē? Un runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek.»

«Jā, brīnuma cilvēks ir gan viņš,» Oļiņš domīgi un govis pamaz ar pātagu dzīdams, sacīja. «Man ir reizēm gandrīz gluži bail no viņa, lai gan viņš man nav nekāda ļauna darījis, nedz arī esmu dzirdējis, ka citi būtu šai ziņā par viņu žēlojušies. īsti viņa klusuciešana ir tāda kā bīstama. Kas viņu ir redzējis tā pasmejamies vai tērzējam, vai arī pulkā ar citiem jaunekļiem? Pret tēva dabu ir viņa daba kā ūdens pret uguni.

Svētdienās tur viņš pieguļā, kādu grāmatu paņēmis, sēd pat pusdienas no vietas.»

«Ko tur nu lasa! Šādas tādas pasaules gudrības; bet nezin kad ir bībeli saņēmis?» tā Prātnieks, it kā viņam būtu uzdots pierādīt Kasparam vainas. «Cik tad viņš ir redzēts baznīcā? Un, kad vēl aiziet, tad sēd kā mēms, kamēr visi baznīcēni dzied. Vai tam var būt kāda ticība, mīles­tība vai cits kas labs?»

«Es jau nu viņa, Prātniek, dēls, arī nerfiaz nelielu, man viņš nepatīk no laika gala, īsti tādēļ, ka viņam ir bārda, jo tādiem cilvēkiem es nekā nevaru uzticēt; man viņi tādi kā burlaki vien izliekas; bet ļaunums gan no viņa nav nekāds dzirdēts.»

«Vai tad tas ir kāds brīnums? Velns arī izrādās brīžam kā gaišības eņģelis.»

Patlaban atskanēja aiz muguras negants svilpiens un ratu rībēšana. Prātnieks atskatījās atpakaļ un sacīja: «Švauksts nāk kā divi deviņi!»

«Kad nu viņam, puisēnam, lēni iet?» Oļiņš, nemaz atpakaļ neskatī­damies un grožus vienmērīgi raustīdams, atteica. Tai pašā acumirklī bij jau tas braucējs viņiem blakus un apturēja pilnos rikšos ejošu zirgu uz pēdām.

Viņš arī bij jauns cilvēks, vēl jaunāks par Prātnieku, un, kā pie visa redzams, arī slātavietis. Mētelis un svārki viņam stāvēja plaši vaļā, tā ka ļoti garā, baltā pulksteņa ķēde bij redzama visā garumā no ap­kakles līdz kabatai ar visiem spīduļiem, kas tur bagātīgi klāt karājās. Ap kaklu viņam bij viegli apmesta gara, sarkana šalle, kurai gals stie­pās tālu mugurai pāri. Viss pajūgs bij pašā augstākā un gandrīz pārāk augsta slātaviešu «modē»: gaišzaļie rati jeb vāģi jo augsti un jo lēzni par citiem, loks tik augsts, ka zemākās riju priekšās nevarēja iebraukt vai arī, kā paši slātavieši mēdz teikt, «grūda padebešus grumbās». Zir­gam ap kaklu zvārguļu virkne un pie segliņiem visos stūros pušķi ar izrobotiem misiņa skritulīšiem; pie lencēm jeb slejām zirgam šķērsu pār muguru smagi misiņa važi, kur grožs cauri izvērts, lai neslīd zemē. Sēdeklis ratos apsegts ar tepiķi, no kura apakšas skatījās uz abām pu­sēm kādi linu buņģīši kā čigānu bērni, un pret atzveltni viena vēršāda, kuras ragi bij pārlaisti pāri. Pats varēja būt tā ap divdesmit trīs gadus vecs, sprogainiem matiem, mazām ūsiņām, ķīļa bārdu un sārtu seju. Zirgu saraudams, viņš sauca: «Margin, Oļiņu fahter! Fahren nu forweits nach krog.» To «margin» viņš izrunāja caur nāsīm un tā, ka «r» nemaz nebij dzirdams.

«Kur nu «pāren», ar lopiem ir «jāpāren» lēnām; nav vis tā kā tev ar linu vezumu,» Oļiņš, nemaz uz viņu nepaskatīdamies, atbildēja.

«Kas tas nu par linu vezumu,» Švauksts atteica, it kā jau sen pār­liecinājies, ka nav nekāds vezums un ka Oļiņš to sacīja, viņu izzobo­dams. «Šodien bij vairāk pircēju nekā linu buņģu. Ak velns! Tik divas kundes izputināju caur šo tirgu — zināmi bij divi dēķeni vēršādu un lini; bet nezinu, vai vairs rītu atradīšu!»

«Klausies, Švaukstē, tu jau mums tikpat līdza neizvārgsi; brauc vien uz krogu un aizņem mums arī vietu stadulā,» Prātnieks teica.

«Efah! 2ū!» Švauksts iekliedzās, grožus saraudams un pātagu pār pleciem uzplīkšķinādams, tā ka zirgs no pēdām sāka iet pilnos rikšos un tā aizgāja — vai kalns vai leja.

Prātnieks ar Oļiņu brauca kādu gabaliņu klusu, līdz pēdīgi Oļiņš uzņēma valodu: «Es domāju, Prātniek, dēls, par tiem pašiem gaidā­miem mērnieku laikiem, kādi viņi atnāks un kā viņus pārlaidīs.»

«Nu, zināms, snaust gan nevaram,» Prātnieks atteica, uz savu zirgu atskatīdamies.

«Ir jau nu gan tas augšienes tēvs man diezgan žēlastības rādījis šai raudu ielejā, bet arī diezgan šautis un brīžam gan vairāk, nekā apzi­nājos pelnījis,» Oļiņš runāja tāļāk, stāvu priekšā skatīdamies, «šoreiz nu gan viņš mani varēja pārlaist vieglāk. Gan jau nu viņš pats saka, ko mīlējot, to pārmācot, — bet — bet »

«Nebīsties, Oļiņa tēv, nekā, gan jau iztiksim,» Prātnieks, galvu pu­rinādams, sacīja, it kā ar to zināmu darīdams, ka viņam šai lietā padoma netrūkst.

«Vēl kā šodien atminu to brīdi,» tā Oļiņš savu valodu turpināja tik mierīgi, it kā nekas nebūtu vidū teikts, «kad pērkons bij iespēris mājā, lai gan šovasar apgāja divdesmit divi gadi. Uz kaudzes stāvēdams, ieraugu, ka māja deg; skriedams atradu sievu uz ceļa pagalam, meitiņu ugunsliesmās- Gan nu tās vienas bēdas dievs atņēma, laulātu draugu atdodams •— •—»

«Vai gan meitas viņš tev nav atdevis?» Prātnieks jautāja, pieliek­damies un laipni Oļiņam acīs skatīdamies.

«Vai nu, to meitu pieņemdams, es sava prieka gribēju?» Oļiņš atteica. «Pestītāja skādes neesmu meklējis nevienā vietā, ja tik viņa labuma; esmu dažu dvēselīti jau aizdegušos kā pagali rāvis iz elles atpakaļ.»

«Vai tad, Oļiņa tēv, Liena nav tikpat kā tava meita?»

«Vai nu es, Prātniek, dēls, to saku? Vēl jau nebij lāga bērna auklis, kad pieņēmu. Vai gan Annuža viņu tā izaudzētu? Labi, ka spēj pati sev caur vērpšanu maizīti nopelnīt. Kā nu Lienai tagad trūkst? Mana saimniece vienādi saka, ka esot visām lielmaņu meitām līdza vai drēbēs, vai daiļumā. Šai pasaulē nedz viņa, nedz Annuža man tā neat­maksās, ko es viņai esmu laba darījis, ja nu dievs debesīs, no kura visas žēlastības gaidu; jo klausījis es viņam esmu un par nevienu nastu nekurnu.»

«Tāpat jau kā tu, Oļiņa tēv, tā mana māte arī ir maz vieglu dienu redzējusi,» Prātnieks, acis nodūris, runāja, «un vēl, lai tik veca ir, gan­drīz viena pati vien visu māju apkopj. Rāj nu gan mani ik dienas, ka negādājot jaunas dzīvotājas; ņemšot atsviedīšot atslēgas, lai tad darot, ko gribot. Nevar gan liegt, ka vainīgs neesmu; vajadzēja jau sen viņai vietnieces gādāt. Ir, zināms, vecam cilvēkam ko izturēt, — kurš tā nu nezin? Cik gan man pašam vaļas mājā dzīvot? Tik daudz laika noiet ar tām pašām valsts darīšanām, kamēr runas vīros esmu: cik fraceses vien nav izvestas, un cik reizes pie gubernatora nav būts?»

«Tur jūs pracesējaties, tur dievs jūs ņem!» Oļiņš kā uzskaities sa­cīja. «Ko tad esat sapracesējuši? Vai esat arī ko vinnējuši? Drīzāk jūs ar savām pracesēm valsti izpostīsiet neka sakopsiet.»

«Ko tur, Oļiņa tēv, var darīt? Jo, kur nav ko vinnēt, tur nevinnēšu ne es, ne cits,» Prātnieks drusku apkaunots atbildēja un tad ķēra atkal iesāktās valodas pavedienu rokā, pie kā varēja nomanīt, ka viņa uz­sāktai runai ir īpašs nolūks. «Nu jā, tā klājas man ar manu mājas bū­šanu nebij nu gan tik ilgi jānodzīvo, — kas jādara, to labāk pa­dari pie laika.»

«Nu, šā dzīvodams, gan par vecu puisi paliksi kā dažs labs,» tā Oļiņš bez lielas dalības un it kā līdzrunāšanas labad vien pieminēja.

«Nu, tik lielā vecu puišu pulkā, kā slātaviešos un čangaliešos ir, manis vis vēl tik drīz neieraudzīs. Es esmu brīžam domājis arī par sevi, kādēļ es nevaru apprecēties? Citās pusēs sapārojas tūliņ, kā pieiet diev­galda mācībā, bet še tas nemaz tā nav. Dievs to zin, kur tā vaina mek­lējama šai lietā? Laikam tai pašā andeles garā. Citi gan saka, ka tas tādēļ esot, ka še neesot tās staigāšanas pa naktīm.»

«Lai dievs no tās sērgas pasargā!» Oļiņš krita valodā.

«Bet es gan skaitu to pašu andeles vainu vien,» Prātnieks sāka tālāk prātot. «Rudeņos, kā nupat, kad pats kāzu laiks, kuram tad lai stāv sie- vietis prātā? Ikkatrs domā, kā tik kļūt linu buņģim pie galvas vai jēram pie ausīm. Tādiem skolmeisterīšiem kā Pietūka Krustiņš, tiem nu būtu vaļas diezgan precēties, bet kas gan pie tādiem ies? Tikko jau paši garu velk un ar savu plato vai Platona mīlestību lielās, bet beigās nav ne tās pašas šaurās. Un tad tās meitenes arī ir satracinājuši tādi paši draņķi ar saviem posta dzejoļiem; tās arī vairs tik zin kā par augsto dvēseļu mī­lestību murgot un brīnoties, kā gan varot mantas dēļ pie tāda iet, kurš- nepatīkot? Tātad saimnieki pa tiem vidiem nesaprot nemaz, ko darīt,, un, taisnību sakot, Oļiņa tēv, man arī tie paši segli mugurā.»

«Ko nu es, Prātniek, dēls, vecs cilvēks, zinu par jūsu platām vai šaurām mīlestībām?» Oļiņš atteica it kā atraisīdamies. «Ne agrāk to. mīlestību tā daudzināja kā tagad, ne arī viņu bij. Kad tas ļaunais nāk virs zemes, tad viņš visādas nezāles kaisa.»

Prātnieks, kā likās, nemaz nebij domājis iznākt ar šo sarunu uz tādu galu, uz kādu Oļiņš viņu tagad veda. Viņš domāja ņemt to lietu no iesākuma un vest ar citādu stingrību uz nolūku, bet patlaban sāka birze, caur kuru viņi brauca, mesties retāka, un tūliņ aiz viņas parādījās krogs, no kura atskanēja pilnīgi tirgus atbalss, jo laba daļa tirdzinieku bij pie viņa apstājušies. Prātnieks lēca no Oļiņa ratiem un gaidīja sava zirga, kurš bij kādu gabaliņu atrāvies.

Krogam tuvāk piebraucot, varēja izšķirt Švauksta balsi, un drīz bij arī viņš pats redzams ar visu spīdīgo ķēdi un sarkano šalli slātaviešu un čangaliešu vidū, kuri, savus pirktos lopus salīdzinādami, ar tiem lielījās. Švauksts, Oļiņu ieraudzījis, veda kādus trīs vai četrus večus viņam pretī un sacīja tā, ka Oļiņš varēja dzirdēt: «Nākat, es jums pa­rādīšu šās dienas tirgus kroni! Bisar, raugi, kas tā sarkanā par goviE No tās ir astoņi pudi gaļas kā likts!»

Viens no tiem pievestiem, tāds ar lielām rokām, sāka govi aplūkot un lielīt: «Vai nu Oļiņa tēvs slikti pirks? Viņam ir pašam sava laime kā kungam.»

«Jā, no divi cūkām trīs puses,» otrs sacīja, izdzisušu un izšķetinātu cigāru sūkādams, kur starp tabakas lapām bij redzams arī kāds mašu lūks. Tad, govis lielīdami, vadīja Oļiņu, kurš, priecīgi smīnēdams, sēdēja ratos, uz stadula vārtiem. Švauksts saņēma viņa zirgam pie gal­vas un veda iekšā, sacīdams: «Brauc vien iekšā, Oļiņa tēv, es tev izgā­dāju frentelīgu vietu.»

Tie citi gāja no stadula vārtiem atpakaļ, spriezdami, ka Švauksts, kad ņemoties, tad lielot tīri niekus; kas gan tur tanīs govīs esot? Tik tas lielums kā karietēm. Palielīt nu vajagot tāpat līdz, kurš gan gri- bot taisnību acis sacīt? Bet neviens vis nebutu vel ar savu pirkumu mijis.

Visi slātavieši un čangalieši, kuri bij nodomājuši še zirgus barot un sagaidīt savu tirgū sapirkto aitiešu baru, kas nāca vēlāk, sagāja krogā, kamēr vēl tie trīs: Oļiņš, Prātnieks un Švauksts izjūdza un apkopa sta­dulā savus zirgus.

Lielā, tumšā kroga istaba bij auksta, piepīpēta un piemīdīta. Gar lo­giem stāvēja garš sagraizīts un sakapāts galds. Pie stoikas loga un dur­vīm, kurām galds bij no iekšas aizlikts, mīdījās vesela drūzma tirdzinieku tā, ka grūti bij cauri tikt. Slātavieši un čangalieši ienākuši sasēdās ap galdu un sāka uztaisīt pīpes un sarunāties, ka viena kunga ļaudīm va­jagot kopā turēties. Pa kādu brītiņu sanāca arī tie trīs iz stadula: Švauksts pa priekšu, tad Oļiņš un pēdīgi Prātnieks.

«Vai zināt, ko mēs stadulā nospriedām?» Švauksts sacīja, cēli pie citiem pieiedams un zābakus pa kuļu raudams, it kā kad siltuma zābaki būtu bijuši kāj.ās. «Šovakar vajaga dabūt frišas zupas. Dzinēji būs ar jēriem klāt, un raus tik kādam kaklu nost. Kas grib piedalīties?»

«Izgādājiet vien, kuri esat vairāk ar tām lietām apraduši; pretī jau nebūs neviens,» kāds čangalietis atbildēja, kuru citi vairāk cienīja.

«Vai ir visi čangalieši pie tā?» Švauksts, pulksteni no kabatas rau­dams, uzsauca.

«Kad mūsu tiesas tēvs saka, tad vajaga ticēt,» kāds čangalietis at­bildēja.

«Tagad būs pulkstens drīz seši, — pusastoņos vajaga zupai kūpēt uz galda,» Švauksts, pulksteni cieti vāzdams, teica.

Prātnieks aizstājās Švaukstam priekšā un skaitīja paklusu visus, pret ikkuru ar pirkstu mezdams, un beigās izsauca: «It līdz sešpadsmit!»

«Nu, tad ar vienu jēru vien nebūs nekā!» Bisars sacīja, uz galda gala sēdēdams.

«Kas, bāliņ, par to, vai viens vien ir?» kāds sarkanmatains čanga­lietis teica. «Jums nāk pulka no pakaļas, mums pilni vezumi; žņaugs vai trīs nost, ja vajadzēs.»

«Nu gluži labi, kad jums vezumos ir jēri, tad iesim vien un laidī­sim kādam āderi vaļā,» Prātnieks sacīja.

«Tev pašam, Svērtel, lielākais vezums ir, tu vari dot kādu pāru pro­jām, citādi atkal līdz mājai kāds garu izlaidīs, tāpat kā viņureiz,» čan- galiešu tiesas vīrs tam pašam sarkanmatainam sacīja.

«Nezin kā ir? Negribas vezuma jaukt laukā,» Svērtelis ņurdēja, zā­baku uz kula sizdams, lai dubļi noskrien.

«Ē, ko tur, štrunt! Ej tik cel laukā, aprēķinās uz mata,» Švauksts, rokas bikšu kabatās sabāzis, uzsauca. «Tagad tik jāizdala darbi vi­siem »

«Nu, nu, dēli, apjautājieties papriekšu, vai krodzinieks dos katliņu un vai pavisam paļaus tādus darbus strādāt?» Oļiņš otrā pusē, gultiņā sēdēdams, sacīja.

«Jā, jā, vai zini, tas var notikt gan; viņdien mums bez aprunāšanās tā bij,» Bisars, acis bailīgi izplētis, runāja. «Jērs pašu laiku aizdurts, te ienāca krodzinieks stadulā — ieraudzīja — tā kā nelabs! — nepaļāva vairs ne nodīrāt, iztrieca visus no stadula laukā: ko te darot? Vai gribot atkal šā traukus un māju piegānīt?! Tad nevarēja cita nekā darīt — jūdzām zirgus tāpat nebarotus iekšā un braucām uz otru krogu; tad tur tikko ar lielām mokām dabūjām izvārīt.»

«Še par to nav bēda,» Švauksts apgalvoja, «man šis krodzinieks, pazīstams, — vāri, cik gribi. Es sadabūšu visu vajadzību, tik gādājat par nokaušanu un sataisīšanu.»

«Lūk, mans pušelnieks Ķencis lai kauj, tam viss pārlieku viegli mirst,» tā kāds čangalietis, kuru citi sauca par Pāvulu, sacīja un rādīja uz kādu citu čangalieti, kam bij tik plāns un plats deguns, ka, ja uguni turēja otrā pusē, tad spīdēja gaisma cauri. Tas, patlaban no stoikas nākdams, izkoda bulkai līdz pāri pusei tādu kā pakava vietu un tad, pilnu muti ēzdams, atbildēja: «Lai tik dod šurp, tad redzēs, kā kājas nospirinās.»

«Nu tad ejiet vien stadulā un spiežat akurāt nost, es iešu pie kro­dzinieka,» Švauksts citus rīkoja, uz stoikas pusi iedams. «Tev, Oļiņa tēv, nevajag nekā darīt, lai strādā vien jaunie; tu nāc man līdz iekšā pie bufetes — cik ilgi tā ar sausu muti sēdēsi?»

«Var jau nu, dēls, ieiet gan,» Oļiņš, kūtri paceldamies un Švaukstam līdzi iedams, atbildēja.

Pa mazu brītiņu ieskrēja Svērtelis izbijies un sauca pie stoikas loga: «Ēi! Kur palika tas jaunais slātavietis ar to garo, balto ķēdi? Tam zirgs ar vīvelēm!»

«Vai velns!» Švauksts iekšā iekliedzās. «Nāc nu, Oļiņa tēv, palīdzi!» To sacījis, viņš steidzās līdz ar Oļiņu ārā, bet nu vis vairs kāju pa kuļu nerāva. Pa lielo kroga istabu uz stadulu iedams, vēl sacīja: «Kā braukšu, uz otru tirgu, tā izmainīšu kā velnu!»

«Varbūt tiksi nupat vaļā bez visas mainīšanas,» krodzinieks, pa stoi­kas logu pakaļ skatīdamies, sacīja.

«Tā, Švaukst, dēls, nav labi, kad tādus vārdus daudzina, kur vajag paļauties uz dievu,» Oļiņš, viņam stadulā līdz iedams, norūca. Tur iegā­jis, viņš apstājās; tad apskatījies salika rokas, un citi visi arī apklusa un stāvēja godbijīgi; pat Ķencis nometa mieru no jēra dīrāšanas un pa­griezās, tabaku sūkādams, uz to pusi.

Kad tā kādu brītiņu bija stāvējuši un Oļiņš pamazām lūpas kustinājis, tad viņš apgriezās un sacīja, krogā iedams: «Nebīsties, Švaukst, dēls, nekā, vesels būs gan; tik dod sienu priekšā.»

Oļiņam krogā līdz ienāca arī čangaliešu tiesas vīrs. Viņi nosēdās savā pusē katrs pie galda un sāka runāt.

«Jā, labi jau ir, kad cilvēks pasaulē ko zin; kur gan nupat varētu skriet, ja tu, bāliņ, nepalīdzētu?» tiesas vīrs padevīgā balsī un it kā pielabinādamies sacīja.

«Nu jā gan, bet vai tas ir mūsu spēks? Lai gan tie pasaules bērni lielās, ka izārstējot vājības ar savu gudrību, bet es saku, ka velti vien ir, jo mūsu spēciņš ļoti vājš,» Oļiņš cienīgā nopietnībā sacīja.

«Kas tas par brīnuma spēku tiem vārdiem!» čangalietis ar bijāšanu izsaucās.

«Jā, kā gan tas dieva vārds neiespēj?» Oļiņš it kā pilnīgs dieva no­slēpumu līdzzinātājs atteica. «Viņš ir gan kā griezīgs zobens, gan kā neizsmeļams avots, gan kā spoža zvaigzne tumšā vietā, tiekams tā rīta blāzma uzlec mūsu sirdīs, un, kur viņš iet pāri, tur —» Oļiņš sa­stomījās, meklēdams labāka vārda.

«Tur zāle vairs neaug kā Zodomā un Jeruzalemē, kur nepalika ne akmens uz akmeņa,» čangalietis iekrita valodā.

«Nē, nē, tur visas zāles ar saviem dakteriem paliek kaunā,» Oļiņš pārlaboja; tad noņēma cepuri, nolika to priekšā uz galda un saglauda matus.

«Bet es pirmāk, turpat stāvēdams, sāku domāt, kā gan tie vārdi var palīdzēt? Viņi laikam ielien zirgā iekšā un tur to slimību izēd? Citādi nemaz nevar būt,» tiesas vīrs gudroja.

«Mums, grēciniekiem, tas paliek apslēpts,» Oļiņš atbildēja, bet va­rēja nomanīt, ka iekšķīgi viņš sevis par grēcīgu neturēja, kaut gan ar muti līdza skaitījās.

«Bet saki, bāliņ, tu jau tos dieva vārdus zini vai visus no galvas, — no kā īsti tās vājības nāk?» tiesas vīrs bērna pazemībā jautāja.

«No kā nāk bērnam rīkste?» Oļiņš lepņi atbildēja.

Šādā kārtā viņi sarunājās vēl labu laiku, tā ka Oļiņš palika arvienu atbildētājs un čangalietis jautātājs.

Pa kādu brītiņu ienāca Ķencis, nazi un rokas kažoka stūrī slaucī­dams.

«Nu, Ķenci, vai darbi jau galā?» tiesas vīrs viņam uzsauca.

«Jā, kas tas man! Norāvu abiem ādas kā tāstis. Būs drīz katlā iekšā,» Ķencis atbildēja ar visu muti.

«Vai zirgs jau ēd?» Oļiņš prasīja vienaldzīgi, bet tomēr varēja noma­nīt, ka viņam ir bēda par zirga neēšanu.

«Nē, spārdās tāpat, ka brīkš vien un mēsli pa stadulu jūk!» Ķencis atbildēja ar tādu vienaldzību, it kā viņa dēļ varētu nosprāgt vai visi zirgi, kad tik jēri tiek nodīrāti. «Viens tur no jūsējiem, Bisars, vai kā viņu saukā, tas ar makadatu pie žokļiem bakstīja; ausī arī laikam grieza, bet sacīja, ka asinis vairs netekot, citi atkal tiepās, ka esot paslēpņu vīveles velns viņu sazin!»

Oļiņš, to dzirdēdams, cēlās un gāja stadulā, sacīdams: «Brīnums! — jāliek būs vai jādīt?»

Tikko Oļiņš bij izgājis, tad Ķencis pielīda labi tuvu pie tiesas vīra un sāka viņam čukstēdams stāstīt: «Vai zini, ko es jaunu izdzirdu? Nu esot skaidri zināms, ka pavasarī būšot mērnieki klāt.»

«Vai tā, bāliņ? Kas tev stāstīja?» tiesas vīrs bailīgā ziņkārībā iesaucās.

«Tas garais, kas pie dīrāšanas jēriem kājas turēja, teicās, ka šis esot valsts amatos, esot runas vīrs vis, Prātnieks vārdā, tas stāstīja, ka mērnieks arī esot viņam tikpat kā pazīstams un muižā visi valdnieki draugi; bet piesacīja gan, lai nevienam nestāstot. Vai zini, Spietuļu tēv, tas ir labi gan, ka ar šādiem āķiem dabū iepazīties, jo pie viņiem mērīšot papriekšu un tad tik nākšot uz mums.»

Tiesas vīrs vēl taisījās ko jautāt, bet patlaban sanāca no stadula čangalieši un slātavieši, nesdami ikkatrs savu ceļa nastiņu, kuras salika uz galda.

«Rokas gan bij jāmazgā, visu dienu ar lopiem strādāts,» Bisars sa­cīja, rokās skatīdamies. «Raug, cik melnas!»

«Kuram gan labākas!» Ķencis, savas rokas rādīdams, teica. «Uz ceļa rokas mazgāt ir pēdīgā muļķība! Jo mazgā, jo salst.»

«Tev jau, lūk, vēl ir vietām ar asinīm,» Bisars sacīja, uz Ķeņča rokām rādīdams.

«Kas par to?» tā atkal Ķencis atbildēja. «Es par to neskaitu nekā; tā pati dieva dāvana vien ir, vārīta vai nevārīta.»

«Kas tur par bēdu?! Vai tik vien zirgu būtu, ja šis nosprāgtu?» Švauksts runāja visā mutē, no stadula nākdams ar maizes nastiņu pa­dusē. Viņam līdz nāca Oļiņš, Prātnieks un vēl citi slātavieši.

«Vai tur vēl jāgaida sprāgstam? Tāds velns ar loku nositams. Ne reizes gandrīz nevar iebarot, kur nebūtu jāvārdo vai jājāda,» Prātnieks zobodams sacīja. «To vārdu vien viņš pats nepavilktu, kas savu laiku viņam ir krauti virsū.»

«Nu, kad nu likšu atkal ilksīs- » tā Švauksts lielījās.

«Tad atkal vārdot dabūs,» Prātnieks iekrita viņam valodā.

«Āu!» Švauksts atteica, atkal kājas gar zemi raudams.

Tā runādami, viņi visi sagāja pie galda un salika savas nastiņas rindā pie citām. Visi bij jautri, īpaši Švauksts, zināms, tādēļ, ka zirgs atkal vesels; tik vien Oļiņš bij gluži kluss. Viņš aizgāja uz pašu dibena galu aiz Ķeņča un Bisara, tur nolika savu kulīti, noņēma atkal cepuri, saglauda matus un apsēdās, gari nopūzdamies, patumšā pie galda.

«Nezin vai drīz būs zupa?» Prātnieks, savu nastiņu vaļā raisīdams, jautāja. «Ko viņi tur tik ilgi vāra? Esmu izsalcis kā vilks.»

«Būs drīz,» Ķencis atbildēja, «ir jau labs brīdis, kamēr vārās. Sēstaties vien tik pie galda un ņemat maizi rokā, es iešu palīdzēšu ienest.»

Visi sasēdās pie galda, iededzināja vēl kādu sveci uz tā gala, kur sēdēja Oļiņš, ņēma ikkatrs savu maizes doniņu, nogriezās pa riecieniņam un sāka, lēni drupinādami, izsalkumu mānīt. Dažs atvāza arī cibu un, uzlicis uz viena paša maizes kumosa kādu naža galu piena, to atkal ātri aizsita, it kā kad nebūtu paļauts bijis cibas aiztikt. Tādus kumosiņus tad gremoja ilgu laiku, arvienu uz durvīm rēgodamies un prasīdami, ko tur tik ilgi darot. Valoda nekāda nevedās, jo ikkatrs kavējās pie tām do­mām, ka tagad savu pavalgu pie maizes ņemt būtu bijis tīri grēks, tāpēc ka bij gaidāma kopzupa, par kuru jāmaksā visiem vienlīdz, lai ēd daudz vai maz; bet sausu maizi vien ēst — tāds muļķis atkal neviens negri­bēja būt, jo kur tad pēc gaļu liktu? Kaut gan visiem šās pašas do­mas bij, tomēr ikkatrs domājās viens pats vien tik gudrs esot un turēja par vieglprātību šo noslēpumu izpaust. Likās gan arī, ka daži gan otra domas saprata bez runāšanas, caur ko viņiem bij drusku kauns citam priekš cita, tāpēc sēdēja visi, acis nodūruši. Vēl bij labu brīdi ko gaidīt, līdz Ķencis ar diviem citiem, kuriem bij vārīšana nodota, sanesa bļodās kāroto virumu. Ikkatrs pa to starpu, kamēr vienu gabalu ēda, nekavējās apdrošināties ar otru, kuru nolika sev priekšā vai nu uz cibas vāka, vai ari taisni uz galda. Kad ēšana bij pašā spēkā, tad uzņēma Prātnieks pirmais valodu: «Vai zināt ko jaunu? Nu ir reiz skaidri zināms, ka pavasarā būs mērnieki.» Šiem beidzamiem vārdiem bij tāds spēks, ka viņi sarāva visu ēdēju galvas uz augšu un vairāk balsu jautāja reizē: «Vai tā?»

«Jā, mērnieki,» Prātnieks lepņi atbildēja, un, ka varēja nomanīt, tad viņš šo ziņu bija glabājis tādam brīdim kā šis, kur visi var nekavēti viņā klausīties. «Tam sodam neizbēgs vairs neviens, vai viņš slātavietis vai čangalietis.»

«Nu zināma lieta, kad jau nu nāks, tad nāks visiem, jo, kā sacīt jā­saka, tā paša kunga ļaudis vien esam,» Ķencis, pirkstus skūpstīdams, sacīja.

«Viena kunga ļaudis gan esam, bet lai dievs dod vien, ka satiekam,» Prātnieks teica,

«Ko nu, bāliņ, par nesatikšanu!» tā čangaliešu tiesas vīrs runāja. «Kur vēl lai tādu mīlestību atrod, kāda čangaliešiem un slātaviešiem ir? Raugi tagad pat: satiekas uz ceļa vidus un ēd, gandrīz jāsaka, vienu kumosu.»

Pēc tam Prātnieks stāstīja labi gari par mērnieku atnākšanu, vēl ar šādiem tādiem paša pielikumiem savu stāstu kuplinādams; stāstīdams viņš par visām lietām gribēja citiem likt manīt to, ka viņam būs šai lietā liels svars. Beigās viņš pieminēja vēl, ka šiem — runas vīriem — būšot atkal par visu jāspriež: kā saņemt, atvest utt. Tāpēc gandrīz visi sāka no šā brīža viņu uzlūkot ar godbijīgākām un pazemīgākām acīm, un daži čangalieši čukstēja savā starpā, ka esot gan vīrs, kaut viņš šo valstī dzīvojis, — raugi, kur būtu bijis iegriezējs pie mērniekiem!

Bez slātaviešiem un čangaliešiem ieradās vairs tik reti kāds tirdzi­nieks krogā, tāpēc bij krodziniekam diezgan vaļas caur stoikas logu uz viņiem nolūkoties. Kad viņš tā bij kādu brīdi skatījies, tad uzsauca tiem: «Slātavieši, kā jūsu ir tik daudz, to mācekļu, pie tā lieldienas jēra ēšanas?»

«Še vis nav slātaviešu vien, bet čangaliešu lielākā daļa,» kāds čangalietis atsaucās, kuram bija pliks galvvidus, kādēļ viņš bij iesaukts par mēnesnīcu.

«Nu, tad tie paši jēru burlaki vien esat, vai nu slātavieši, vai čan­galieši,» krodzinieks smīnēdams atbildēja.

«Nē, čangalieši cērt tagad jēru kaušanā slātaviešiem pāri,» Ķencis lepņi atbildēja.

«Kur pāri?» Švauksts kliedza. «Mums daži nokauj pa pusotra tauzen.»

«Bet mums atkal daži vēl — vēl vairāk,» Ķencis stomījās. «Rāvniek.i Ješkam, es zinu, jau tagad netrūkst daudz no divi tūkstoši.»

«Saderam, ka slātavieši nokauj vairāk!» Švauksts kliedza, kājās uz­celdamies.

«Saderam, saderam!» Ķencis tāpat pretī.

«Uz cik?»

«Uz cik gribi! Ja gribi, vai uz —— es vis nebīšos.»

«Saliksim naudu kopā! Liec pretī!» Švauksts uzsauca un svieda ne visai biezu naudas tašiņu uz galda.

«Ko tur nieku derēs!» Prātnieks sacīja vidū. «Ja arī čangalieši ta- gan nokautu vairāk, tad tas tāpat slātaviešu gods vien ir, jo no kā gan viņi mācījās, ja ne no slātaviešiem?»

«Nē, bet es gribu parādīt, ka slātavieši paši nokauj vairāk!» Švauksts tiepās.

«Neparādīsi vis,» Ķencis droši atkliedza.

«Kur neparādīsi!» Švauksts kliedza pretī.

«Čangalieši jau visu slātaviešiem pakaļ dara, vai tad nu pie jēru kaušanas vien ne?» Prātnieks runāja ar kaitinošiem smiekliem. «Lūk, kā ratu atzveltņi, augstie rati un divi ķiseņi vai nebij slātaviešiem pa- priekšu? Kad slātavieši sāka visu to atmest, tad tik pie jums vēl tie cēlās, un pat tagad brauc dažs vēl uz baznīcu kā ar zēģelēm: kad pretī vējš, tad zirgi putām, kad no muguras, tad sakas kaklā vien stāv. Bet to godu gan var čangaliešiem dot, ka viņi visu, ko pieņem, to iztaisa pilnīgāku: lai sēd visgarākais čangaliešu vecis ar «rateni» galvā viņa ratos, tad tikko var «ratenes» dibenu redzēt pāri pār ķisenu un atzveltni, kad no muguras skatās.»

«Ko nu jūs' par mūsu atzveltņiem smejaties?» Svērtelis sacīja. «Brauktu varbūt jūs paši šobaltdien tāpat kā ar redelēm — tarkšķētu vien, ja nebūtu reiz, no pilsētas braucot, kādam jūsu lielmanim — lūk, tam pašam Baumam — pie kāda malkas vezuma atzveltnis nolūzis. Līdzko tas sāka bez atzveltņa braukāt, tā jūs arī visi līdz. Labāk nobrauci ratus, kā viņi taisīti, nekā tā āksties.»

Kaut gan šis pierādījums slātaviešiem ļoti nepatika, tomēr, viņa gāzt nevarot, Švauksts ķērās pie citas lietas un sacīja lepņi, uz

savu ķēdi rādīdams: «Vai šādas ķēdes arī nebij slātaviešiem pa- priekšu?»

«Nav jau, krustdēls, tev arī viņa pirmām,» Svērtelis runāja pama­zām tālāk, «tāpat esi tu arī no citiem noskatījies. Jau, kad es vēl gāju amatos, kad braucām pie liela kunga uz galvaspilsētu, tad jau bij jūsu valdniekam šādas ķēdes. Vēlreiz bij vienam pilsētā zagļi ar visu pulk­steni līdz pusei nogriezuši.»

«Ko te pļāpājat! Strebiet zupu! Vēl ir puskatla!» Ķencis sacīja, no katla, kurš kroga vidū bij nolikts, ar kausu zupu smeldams un nes­dams uz galdu, tā ka caur pārplīsušo kausu notecēja ik reizes kā celiņš uz kula no katla līdz galdam un dažam arī pār muguru.

«Bet kur jūs tik daudz to jēru liekat kaudami, vai paši vien apēdat?» krodzinieks jautāja, caur stoikas logu skatīdamies, kur viņš bij šo brīdi mierīgi klausījies.

«Nekā, puis, nevaram vis paši tik daudz veikt,» Ķencis atbildēja. «Pasālam, pažāvējam un uz pilsētu projām visu, arī taukus un ādas.»

«Bet kā jūs varat tik daudz sapirkt vienā tirgū?» krodzinieks jautāja. «Te jau ir šodien kādas divdesmit ganības padzītas garām.»

«Vai tu domā, ka tas bez dūšas?» Ķencis atkal atteica. «Šodien pat mēs sanācām ar kādu miesnieku reizē pie viena jēra. Kamēr šis vēl kaulējās un meklēja šķērīšu, tikām es ar zobiem jēram ausi zemē un jērs man.»

«Bet kā jūs tādus barus uzturat, tik garus ceļus dzīdami?» tā atkal krodzinieks.

«Kas par viņu uzturēšanu bēdā? — Kaujams lops — tik triec for- veic pa ceļu,» Švauksts teica. «Vēl brīžam, kad sagadās vienā pusē divi tirgi viens pēc otra, tad tos, ko pirmā tirgū sapērk, sadzen kaut kur kādā tukšā stallī vai pirtī un tad ar otra tirgus jēriem dzen reizē uz māju. — Mums viņreiz stāvēja tā trīs dienas, bet tad gan bij sākuši ēst cits citam vilnu nost. Saimnieks ielaidis savu zirgu iekšā, un tam bij noplēsuši visu asti.» Pie šiem pēdējiem vārdiem Viņš pasmējās ar īpašu lepnību, lūpas uz kreiso pusi saraudams, it kā gribēdams dot ar to šim notikumam jaukumu.

«Nu jā, tas nav nekāds brīnums, kad, ar lopiem dzīvodami, iz cil­vēcības izejat,» krodzinieks, stoikas logu aizsizdams, sacīja.

Prātnieks ar Švaukstu sarunājās iet stadulā zirgiem auzu dot; Oļiņš taisījās līdz, bet šie apsolījās viņa ķēvei arī iedot, tāpēc palika negājis.

Pa tām starpām bij laiks pārgrozījies; lietus nāca ar stipru vēju, un nakts bij itin tumša. Staduls bij aitiešu pilns, jo daudz šinī krogā <'nonic slātavieši bij salaiduši tos vienā barā un dzina kopā uz mājām. Dzīšanas rinda nāca tagad Prātniekam ar Švaukstu, un tādā laikā, zi­nāms, viņiem nebij vis liels prieks uz to, jo verstu divdesmit vai vairāk |m l umšu nakti un lietu ar aitiešu baru dauzīties nav nieka gabals, tāpēc viņi sāka gudrot, kā varētu citus pastumt apakš sava jūga. Čangalieši savu aitiešu nebij barā laiduši, jo šoreiz tiem bij ikkatram tik vien, cik var aizvest ratos, tāpēc tie gulēja visi vezumos sasietām kājām, acis pārgriezuši un grūti elsdami. Lielākajai daļai bij galvas izliktas ratu malām pāri, tā ka, kad nespēja vairs noturēt, bija jālaiž ap ratiem trīties.

Šos vezumus aplūkojot, nāca Prātnieks ar Švaukstu uz tām domām, vai nevarētu dabūt arī čangaliešu jērus pulkā un caur to viņus pašus iegriezt pie dzīšanas. Padoms bij drīz atrasts; viņi nosprieda no da­žiem vezumiem kādus aitiešus atraisīt un ielaist barā, lai caur to tiek čangalieši piespiesti salaist visus kopā, — un tā arī izdarīja. Svērteļa ve­zumā bij viens apakš citiem nobeidzies; to paņēma un pieslēja joku dēļ Ķenča zirgam līdzās pie redelēm tā, it kā viņš ēstu sienu. Pēc tam gāja pie saviem zirgiem un bēra viņiem auzas silēs.

«Iedod nu tu tai sievastēva ķēvei arī,» Prātnieks sacīja, uz Oļiņa ķēvi zīmēdams.

«Ko nu man tu to tēvu soli, kad pēc meitas akurāt sniedzies pats! Nedomā vis manis mānīt, gan es visu zinu,» Švauksts atcirta cieti, auzu maisu aizsiedams.

«Es nesaprotu, kas tu par cilvēku esi? Kur es tevi esmu pievīlis, ka tu man tādu neuzticību rādi? Tu tik klausies, ko pasaule melš, bet man netici,» Prātnieks sacīja, izrādīdams caur balsi, ka viņam tā lieta ir vienaldzīga.

«Ei tu, blēdi! Tu tik māni citus iz ezera laukā un pats aiz muguras zvejo,» Švauksts atteica, auzu maisu sirdīgi ratos sviezdams un nemaz uz Prātnieku neskatīdamies. «Vai tu nesolīji viņdien Lienai gredzena? Un priekš kā tu pirki tos puķētos papīrus? Vai ne priekš vēstulēm? — Domā, ka laikam es nezinu?»

«Vēl jau varbūt saltākas valodas esi dzirdējis nekā šās,» Prātnieks, acis nodūris, sacīja. «Stāsti vien nu vēl vairāk.»

«Zināms, ka varu akurāt vēl vairāk stāstīt! Kam tu citām pirtnie­cēm neved kāpostu maisu kā Annužai!» Švauksts uzstājās ar pilnu apziņu.

«Nu jā, dari ko darīdams, viss tik Lienas dēļ!» Prātnieks atbildēja, mēģinādams savilkt lūpas uz nievājošiem smaidiem. «Tos kāpostus jau bij Annužai mana māte pavasarā nosolījusi par pakulu vērpšanu. To vien jau tu varēji apdomāt, ka Annuža nav par Lienu sen vairs nekāda zinātāja un ka Liena ir tagad, ar vārdu sakot, Oļiņu vienīgā meita. Tici nu tu vai netici, bet tikmēr tu gaidīsi zagļa pa durvīm nā­kam, kamēr viņš ienāks pa logu. No manis tev nav ko bīties, bet bīsties no cita.»

«Ak, tu laikam domā Kasparu? To jau Oļiniete iztrieks punktum ar kruķi iz mājas,» Švauksts, smiedamies un lūpas šķībi saraudams, sacīja.

«Nu jā, Oļiniete ir gan uz viņu nikna, bet ar to nav vēl diezgan, jo cik es šodien no paša Oļiņa valodas nomanīju, tad viņš uz Kasparu nemaz tik slikta prāta netur, kā izdaudzināts; un, kamēr viņš pie paša vecā un īpaši pie Lienas pastāvēs labā slavā, tikām lai citi nedomā tur iemaisīties. Bet vai tu zini, kāds ieskats ir tev pie Oļiņa un Lienas? Tu esi nogāzts tā, ka suns no tavām rokām maizes neņemtu, ja zinātu. Un kas to ir darījis? Visu tas pats Kaspars. Es tai lietā, zināms, nesacīšu nekā, jo kāda man tur daļa?»

«Nu, viņš ari Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst,» Švauksts sacīja, ar dūri uz ratu malas sizdams.

Še viņu sarunu iztraucēja kāds čangalietis, kurš nāca stadulā zirgu apraudzīt, tādēļ Prātnieks iebēra vēl tik Oļiņa ķēvei auzas un iegāja abi ar Švaukstu atpakaļ krogā.

«Lieldienas jērs,» kā krodzinieks sacīja, bij galīgi apēsts, tik vien Ķencis zvejoja vēl pamazām" ar kausu pa katlu, žēlodamies, ka zupa esot jāatstāj neizstrēbta. Lai varētu izrēķināt, cik katram jāmaksā, visi sapulcējās un lika vispirms ādu un taukus uz solīšanu. Prātnieks ņēma kādu vāli un nostājās kaktā pie tukšas mucas. Švauksts solīja «rubli par visu kopā». Prātnieks sauca: «Rublis solīts! Kas sola vairāk?» Daži solīja pa kapeikai augstāk, bet Švauksts lika vēl ar reizi divdesmit ka­peiku klāt. Prātnieks atkal sauca: «Rublis divdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas sola vairāk? — Pirmo reizi!» To sacīdams, sita ar vāli uz mu­cas dibena. «Vai nav kas sola? — Otro reizi! — Rublis divdesmit as­tuņas kapeikas solītas! Kas solīs vēl? Vai neviens? » Līdzko Prātnieks gribēja sist trešo reizi, te Švauksts apturēja viņa roku: «Wart', wart'! Lai cilvēki apdomājas; vai tā manta akurāt tik dārga vien ir?»

«Nu, tu redzi, ka neviens negrib vairāk solīt,» Prātnieks teica. «Ja tu domā, ka maz ir, tad soli pats vēl klāt.»

«lai vēl iet zehn kapeik!»

«Rublis trīsdesmit astuņas kapeikas solītas! Kas sola vēl? — Pirmo, (il i o un — un —»

«St, st!» Švauksts atkal Prātnieku apturēja. «Tā manta nevar tik Idu būt.»

«Nu, tad soli vēl!»

«Vēl finf kapeik las jeht zu!»

«Rublis četrdesmit trīs kapeikas solītas! Vai nav, kas sola vairāk? — Pirmo — otro un — trešo reizi!» Pie šiem vārdiem Prātnieks, kaut gan Švauksts gribēja viņu vēl atturēt, sita visas trīs reizes pa mucas dibenu ar vāli un tad, to nomezdams, sacīja: «Tas ir beigts un nobungāts.» Pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku bijis, lai varētu maksu izdalīt uz galvām.

«Čangalieši, cik jūsu ir?» Prātnieks jautāja. «Slātavieši ir septiņi.»

«Un mēs astuņi,» Ķencis, cimdā muti slaucīdams, atsaucās.

«Kur astuņi?! Deviņi esat jūs!» Prātnieks teica ar piktumu.

«Astuņi!» Ķencis atteica lepņi, droši un smagi.

«Astuņi vien gan,» čangaliešu tiesas vīrs sacīja, «es pats pirmāk iz­skaitīju klusām pie sevis.»

«Nav tiesa, deviņu vajag būt! Nedomājiet vis, ka mēs esam tik muļķīgi, ka nezinātu!» Bisars kliedza iz kakta, kaut gan nemaz nezināja, cik čangaliešu ir.

«Kamdēļ jums, dēli, jāķildojas?» Oļiņš sacīja lēnā balsī, «izskaitāt vien visus, tad tūliņ redzēsat, cik ir.»

«Nu, zināma lieta,» tiesas vīrs viņam piekrita. «Čangalieši, atšķira­ties savrup!» Visi čangalieši atšķīrās nost un sastājās gandrīz rindā. Tiesas vīrs sāka skaitīt, rādīdams visupirms ar pirkstu uz sevi un sacī­dams: «Es,» tad pa kārtai uz citiem, «viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi.»

«Nevar astuņi vien būt,» Švauksts uzsauca, «lai skaita vēl. Skatī­simies visi.»

Tiesas vīrs skaitīja atkal tāpat kā papriekšu: «Es, viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astuņi.» Švauksts skaitīja viņam pa vāciski līdz: Ein, zvein, drein akt.»

«Tur ir blēdība vidū,» Prātnieks sacīja. «Ja tik visi esat, tad deviņu vajag būt, lai top vai velns par stenderi.»

«Nu tad skaitiet jūs mūs; še mēs esam,» tiesas vīrs sacīja un nostājās rindā. Prātnieks skaitīja un izskaitīja deviņus.

«Nebūs tiesa,» čangalieši, galvas purinādami, atteica.

«Nebūšot tiesa! Jāsmejas! — Nu tad skataties vēl!» Prātnieks pikti uzsauca un tad skaitīja atkal čangaliešus, pielikdams katram roku pie krūtīm un Ķenci, kurš bij rindas pēdējā galā, pagrūzdams kādus soļus atpakaļ. Šis, par to ieskaities, uzkliedza skaitītājam: «Klausies, puis, ne­palaid roku, to es tev saku!»

Nu sāka brīnoties un gudrot, kur tā vaina varot būt. Pēdīgi no­sprieda dalīt maksu uz sešpadsmitiem un salikt ikkatrs tik naudas, cik kuram iznāk maksāt; ja tad vajadzīgā zuma sanākšot, par ko tad vairs meklēt vainas?

Pie izrēķināšanas, cik kuram jāmaksā, izklīda visi čukstēdami pa kaktiem, īsti tā, kā tas notiek šur un tur kāzās priekš naudas same­šanas. Tur tādos brīžos kāzu ļaužu ģīmji, kuros līdz šim tik kāzu prieki bij lasāmi, izšķiras uz trim pretējiem pulkiem: tie, kuri iecelti uz nau­das saņemšanu, izturas visdrošāk. Viņu sejās ir lasāms klaji šis vārds: «Mēs varam droši plēst un prasīt, jo ikkatrs zin, ka mums tā nauda netiek.» To sejās, kuriem nauda jāmet, kailām acīm ir lasāms: «Dievs lai pasarg, kā nu nemetīsi! Tik ilgi ir ēsts un dzerts, — vai gan kuram no gaisa krīt?» — bet rakstīti ir šie vārdi: «Viss būtu kāzās labi, tik tās naudas mešanas vien nevajadzēja. Tīra bezkaunība, vairāk nekas!» Pē­dīgi tie, kuriem tā nauda nāksies, nes savās sejās klaji šos vārdus: «Gandrīz nevajadzēja nemaz naudas mešanas taisīt. Mēs arī negribējām, tik citi vien uzspiedās. Ko nu lai dara? Vecas ierašas grūt atmest.» Tā gan ir lasāms, bet rakstīts ir īsti tā: «Ēduši un dzēruši, cik kuram gribējies, bet cik te nu sametīs?» Šādu naudas lasīšanu daži ir atzi­nuši par nepieklājīgu, tādēļ viņi naudas samešanas brīdī — zināms, tad, kad viesi jautrā garā, — apklāj galdu, kāds no cienīgākiem izsauc no­pietnā balsī, ka, ja kas gribot jauniem kādu mīlestību parādīt, tad to varot še darīt, bet spiests uz to netiekot neviens. Tad atkāpjas no galda visi, kuriem var būt pie tās sametamās naudas kāda dalība, un pat viņu tuvākie radinieki nerādās. Bet šī godprātība izšķiras no pirmās negod­prātības tik caur to, ka pirmējie ņem naudu rokām, otrējie viņu rauš dakšiņām lādītē kā žīdu krodzinieki savās svētdienās.

Kad naudu bij saskaitījuši, tad salika uz galda ikkurš savu kopiņu, bet zināms, sevišķi katrs pulks. Čangaliešiem iznāca deviņas kopiņas un ikkatrā kopiņā tik, cik vajaga, par ko visiem un īsti čangaliešiem pašiem bij liels prieks un brīnums.

Tad viens no pulka, laikam tas «mēnesnīca», teica pusbalsī, bailīgi uz stoikas logu paskatīdamies: «Vai zināt, kas man nāk prātā? Še vajaga būt māņiem. Jau es biju dzirdējis, ka šis krogs tīrs neesot. Kādēļ kro­dzinieks pirmāk tik ātri stoikas logu aizrāva? -— Vai nav piedzīvots, ka acis var apmānīt? Te nav cits nekas kā tā lieta, ka viņš grib sacelt mūsu starpā naidu un tādēļ ir gribējis mūs apmānīt un sakūdīt. Bet ko tu apmānīsi tos, kam prāts! Čangalieši un slātavieši ir izbraukuši gal­vaspilsētu kopā un nav nīdušies, ak tad še nu būs tā vieta, kur kausies? Raug, tagad ir gaidāmi mērnieku laiki, kur visiem vajadzēs turēties kopā, tāpēc lai vecā mīlestība sāk šovakar zaļot no jauna, un čanga­lieši ir deviņi, kā bijuši, lai māna, cik grib!»

Šie vārdi pacilāja ikkatra sirdi, un visi, apzinādamies pašu apmānī­tāju piekrāpuši, taisījās projām varonīgiem vaibstiem, pasniegdami mī­līgi cits citam maizes nastiņas, un sagāja stadulā, priecādamies jopro­jām par savu mīlestību, saderību un gudrību.

Ķencis iedams gribēja atraisīt tūliņ savu zirgu, lai var iejūgt,'un atrada pie viņa siles pieslējušos aunu, kuram cirta ar kāju sānos tā, ka tas nogāja, kūleņus mezdams, dažus soļus nost un vairs nekustēja. «Pagāns! Vai nospēris būšu?» viņš, aunā gari skatīdamies, pie sevis sacīja. Tad, piegājis ar maizes nastiņu, sita un čamdīja viņu augšā: «Irrē!»

Citi, kuriem gar Ķenča zirgu bij jāiet, apstājās arī un sāka drusku izbijušies spriest, ka nospēris gan būšot. Tad sāka meklēt pēc zīmēm, kam šis nospertais auns piederēšot. Čangalieši gan sacīja, ka tas būšot slātaviešu, jo viņu aitieši esot vezumos, bet tomēr Svērtelis uzzīmēja nosperto aunu par savu. Visi nosprieda, ka tas esot likums, ka tam, kurš aunu nosperot, esot auns jāaizmaksā un jāpatur. Ķencis ari neturē­jās nenieka pretī, bet sacīja, ka tas esot viņam viena alga, vai dzīvs auns vai beigts, jo uz to pašu pilsētu aizejot dzīvie, kur beigtie. Iegrūdīšot vien labi stipri sālī, un nepazīšot ne velns. Labāk viņš vedot beigtu aunu uz māju nekā dzīvu, jo tāds tik spārdoties kā pagāns. Tad no­liecās pie auna un cēla viņu uz kamiešiem, runādams: «Ak tavu traku spērienu! Sastindzis tūliņ kā rags. Brīnums, kad viņš tik drīz izdzisa?»

Tikām bij citi čangalieši arī aplūkojuši savus vezumus un atraduši, ka dažu aitiešu trūkst; viņi sprieda, ka tie būšot izspirinājušies un te­pat pulkā iejukuši, tādēļ gribēja iet un meklēt rokā, bet Prātnieks un Švauksts tā neatļāva, jo nakts laikā varot izņemt ar cita zīmēm un kas tad pēc staigāšot tiesādamies? Dalīšana būšot tik gaismā, tādēļ va­jagot tagad dzīt projām — un vairāk nekā. Vai viņiem laikam vajadzēšot ciest par čangaliešu gļēvulību, ka nezinot paši par saviem kustoņiem gādāt? — Šim spriedumam piekrita visi slātavieši un taisījās tik dzīt aitiešus laukā, bet čangalieši aizstājās vārtos un nelaida, sacīdami, ka varot apturēt pašu zagli uz ceļa vidus, ne vēl tādus, kuru rokā savu mantu tikpat kā redzēt varot, un, ja neatļaujot izņemt, tad uz muižu projām. «Pagaidi! Še tev būs muiža!» kāds iz pulka kliedza, un tūliņ plīkšķēja sitiens Ķencim uz pakauša, tā ka svece, kuru viņš turēja sveču lādītes galā iespraustu, izkrita zemē un nodzisa. Tūliņ dzirdēja sitam ari stadula otrā galā aiz Pāvula ratiem, un Ķencis dzirdēja Pāvulu iekliedzamies. Lai gan Ķencim pašam sita vienādi pa pakausi, tomēr viņš kliedza cik spēdams: «Pāvul, glāb tik muciņu, lai neizsit spundes!» Otrā stadula galā gan bij uguns, bet no tās nevarēja daudz redzēt, tādēļ kāvās pa tumsu, bet bez liela trokšņa, it kā vienprātīgi to no­runājuši, jo dzirdama bij tik elšana un dūru sitieni. Oļiņš, Svērtelis un daži citi no vecākiem iesūtīja drīz tiesas vīru pēc krodzinieka, ka stadulā neesot vairs labi. Krodzinieks arī drīz iznāca ar sveci rokā. Pa to starpu bij kaušanās gan jau norimusi, tik vēl lamāšanās vārdi kā beidzamie krusas graudi pēc negaisa bira no abām pusēm. Krodzi­nieks uzsauca pikti, ka, ja nebūšot mierā un ar godu neaiziešot, tad viņš likšot saslēgt visus ar aitām un zirgiem stadulā. Čangalieši, to dzirdēdami, sacīja, ka, ja slātavieši gribot, tad lai dzenot viņu aitiešus arī, bet tik līdz Prapu krogam, kur viņiem esot jāšķiras. Tur būšot jau gaisma un viņi arī pretī, tad varēšot izdalīt. «Ak tā, lai dzen vien? Pagaidi, ka jūsu aitiešus dzīsim!» Švauksts kliedza, ķēdi siedams, kura bij pārrauta, un līdz ar to arī vestes pārplēstas. Krodzinieks sacīja, ka miera laikam nebūšot, un gribēja iet pēc puišiem, lai var likt visas durvis sacietināt, jo slātavieši ar čangaliešiem, kur vien saduroties, tur bez ķildas neiztiekot. — Pēdīgi caur Oļiņa, Svērteļa, tiesas vīra un citu gādāšanu salīga visi uz to: atlaist arī citus čangaliešu aitiešus vaļā un iet divi no katras puses pie dzīšanas. Krodzinieks iegāja iekšā, un tad vecīši sāka kaušļus pārrāt, atsaukdamies uz sevi, ka viņi esot piedzī­vojuši sirmus matus un tāpat pa laukiem braukuši, bet tikuši visur ar labu cauri, jo ko nu kurš esot dabūjis? — «Nu, bez kaušanās jau pasaule nevar pastāvēt!» Ķencis sacīja, cepures meklēdams un savu plāno degunu, kurš bij nosists šķībi, kā vēja rādītāju taisni uzgrozī­dams. Tad sāka spriest, ka par naidu neesot nekāda vaina, tik dusmu nevajagot turēt: kas noticis, tam vajagot būt uz vietas nobeigtam, jo vai tādēļ, ka izkāvušies, nevarot atkal mīlestībā dzīvot? Visi ru­nāja par bijušo kaušanos kā par kādu kopīgu medīšanas vai zvejas darbu ar tiem īpašiem jokiem un ar lielo saderību, kāda nāk allaž pēc naida, kad atkal izlīgst. Ķencis stāstīja priecīgi tiesas vīram, ka tumsā tam esot kāds lējis vien, lējis vien pa kaklu. «Manim gan pa­kausis diezgan biezs,» viņš beidzot sacīja, «bet nekā, sāka karsin. Tavu šmaugu sitēju! Kad tāds pulkā, tad par čigāniem nav ko bīties!» Prātnieks, kuram arī bij deguns labi liels un šķībs, sacīja, ka esot tumsā klupis uz ratiem; Bisars taustīja aci, Pāvuls berzēja ausi, un retais, kurš vien tik vidū atradies, bij palicis bez nekāda trieciena; tomēr visi izskatījās atkal laimīgi un priecīgi. Kad zirgi bij sajūgti un visi aitieši palaisti, tad vēl sagāja un nokodināja cits citam, lai ne­stāstot tālāk, kas noticis, un par ļaunu lai neviens neņemot, jo dažādi pasaulē izdodoties. «Dievs lai pasarg no tāda trakuma, ja, mērnieku laikiem nākot, mēs ar naidu šķirtos!» Ķencis sacīja, apsegdams savu nosperto aunu ar zirga segu.

5.Irbēnu ienācējiem, Gaitiņiem,

Irbēnu ienācējiem, Gaitiņiem, bij jau notecējušas vairāk nekā divas gadu desmitas, šai vietā dzīvojot, un pa to laiku arī pie­dzīvotas un pārlaistas dažādas dienas. Spēka jeb pusmūža cil­vēki bij stipri novecojuši un toreizējie bērni pieauguši par spēka cil­vēkiem. Pie lielākas rocības Gaitiņi nebija nākuši, bet sūri grūti tik dienišķu pārtiku nopelnījuši; tomēr priecīgi viņi bij pat pie mazākā mazuma, un tik maz viņiem nevarēja būt nekad uzaudzis, ka Ilzei ne­pietiktu, ko dievam no sirds dibena pateikt un viņu slavēt. Kad citi gauzdamies un zūdīdamies dažā grūtā gadā jautāja, cik viņai ticis rudzu vai kartupeļu, tad viņa izsaucās arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: «Visa diezgan, visa diezgan! Ak tu slavētais dievs, tavu svē­tību! Kas izteiks viņa žēlastību?» Bet, kad kāds gaudās, ka maz esot un nezinot, kā varēšot iztikt, tad viņa par to gandrīz sadusmojās un ru­nāja, norādama: «Vai tas ir par cilvēku saucams, kas tā neatzīst? Ar tūkstoš mēlēm nav izdziedama viņa slava par tiem labumiem, ko viņš ikkatrā acumirklī mums dāvina.» Gandrīz var sacīt, ka pašos grūtākos brīžos, kādu viņas mūžā vis netrūka, viņa jo ciešāki stāvēja uz tā pamata, «kas nekustēsies, kaut zem' un debess bojā ies». Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu dievu. Vistuvākā dvēsele uz pasaules viņai bija Annuža, kuras negribēja laist nekad un nepavisam no sevis projām, bet kura tomēr pēdējos gados uzturējās lielāko daļu citur par iebūvieti, baidī­damās būt Gaitiņiem par nastu, kaut gan Ilze mēģināja viņu visādi pārliecināt un nelaist projām; tomēr atkal neviena nedēļa nepagāja, kad viņa kādu dienu neatnāktu pie Ilzes un savas audžu meitas Lienas,. kuru jau mazu bija nodevusi pie Oļiņiem par audzēkni.

Tenis bij ari jau itin sirms, ar pavāju acu gaišumu, un tāpēc mita lielāko daļu uz mūrīša, šo to pūlēdams. Jau spēka gados viņš strā­dāja gandrīz vairāk ar muti nekā ar rokām; tādēļ tagad nebij no viņa vairs nekas gaidāms. Kad vēl dzīvoja dzimtenē kopā ar veco brāli tad brīžam par zīmi pašā labākā siena laikā pakāra izkapti šķūņa pa­spārnē, aizgāja uz māju un gulēja veselām dienām dzestrā piedarbā vai arī sēdēja uz sliekšņa, cepuri pār ausīm uzmaucis, nemaz neteik­dams, kas kait, bet ēdin gan ēda. Kādreiz tādā brīdī aicināja viņu vecais brālis, lai nākot palīgā pie ķieģeļu sišanas, ar ko pārmūrēt rijas krāsnij spraušļus. Tad viņš atteica savā zināmā cēlā valodā: «Vai es podnieks?» Ziemās viņš mīlēja šurp turp dievs zin kādēļ izstaigāt un vakaros vīt virves, grožus vai kādas auklas; bet tas bij zināms, ka gandrīz neviena novijuma nenolika pie malas, kamēr nebij ar to sa­pēris bērnu bara, ja vien tam gadījās taisīt ap to bailīgo brīdi kādu troksni, jo, kad novīto grožu vai auklu gribēja labi pie skala apsvi­lināt, ko viņš allaž darīja, tad vijums bij jāsaloka rokā it kā uz labu sišanu, un bez sišanas viņu nost likt bij žēl, tādēļ likās bērniem vidū, sadeva reizes piecas, vai acis vai galva, un tad nolika novijumu, ne vārda nesacīdams. Ja tad Ilze vai cits kāds ieminējās, ka tīri kā traks, kā nepilnīgs bērnus veltīgi sitot, tad viņš atbildēja, lai nebīstoties vis, jo atpelnīšot jau gan rītdien, un kas tad ik reizes pēc žagariem lai skrie­not? Bet, ja gadījās, ka bērni jau gulēja vai skaitīja pātarus, tad ņēma suni rokā, ja vien to varēja istabā atrast, jo par to nebija ko bīties, ka viņš pēršanas iemesla neatradīs. No savas agrākās dabas, izrunas un cēlošanās viņš nebij arī tagad nekā atmetis; pīpes galviņa stāvēja tāpat šķībi pie pagara kāta ar slaidu, līku galu, astru viduci un izro­botām ripiņām; ap kaklu bij tāds pats liels lakats aptīts, galvā pagara ziemas cepure ar plakanu dibenu, nagu un atliektām austiņām; kājās allaž ar atlocītiem stilbiem zābaki, kurus smērēja gandrīz ik pārdienas ar degutu, tā ka tā nespēja nemaz saiet iekšā, bet spīdēja kā vikse pa virsu, un likās, ka viņam tas spīdums patika, kādēļ vien arī tik daudz smērēja. Lasīdams Tenis valkāja brilli un turēja grāmatu no sevis ļoti atstatu, kā to bij redzējis pie dažiem kungiem. Vai viņš arī patiesi lasīja vai tik grāmatā skatījās, tas nav zināms. Dažu brīdi, kad bij tā labi ilgi skatījies, sāka piepeši dziedāt.

Ilze līdz šim kopa vēl arvienu savu saimnieces soli pie mājas, kaut gan pati arvienu vārguļoja. Nekad viņa nevarēja norimt un mierā būt, ja tik vien maz spēja kustēt, bet tagad, ziemai sākoties, nelaida vā­jums viņas pavisam no gultas ārā, tā ka Annužai vajadzēja palikt pastāvīgi viņas vietā. Tomēr viņa nemitējās jel ar padomiem un pasku­bināšanu līdzdarboties. Brīžam viņa pārmeta arī Tenim, ka tas, vesels cilvēks būdams, tik zinot kā mūriņu sargāt un ar pīpi knibināties, lai Kaspars vai nobeidzoties, ar vienu pašu puisi vien visus darbus darī­dams; būtu gājis jel un pakūlis drēbju linus, ko vērpt; bet viņš zināja arvien lepņi un kaitinoši atbildēt, vai nu tā: «Ko tu, siev, zini no vīra darbiem! Paliec tu uz maniem pleciem un ēd vecuma maizi!» — vai arī citādi.

Kādā rītā bij Tenim atbraukts pakaļ no kaimiņu ciema, lai ejot kādai sievai asiņu izlaist, kura nobijusies laikam no traka suņa.

Še jāpiemin, ka Tenis bij jaunībā līdz ar sešiem citiem no viņa valsts izmācīts apriņķa pilsētā pie apriņķa ārsta par asiņu laidēju, jo asiņu laišanas vajadzēja tolaik visiem: vājiem par veselību un vese­liem par izsargāšanos no vājības, jo pēršana līdz ar kalpošanas laiku beigšanos bij drusku rāvusies un tātad, ja negribēja likt ļaudīm asiņu pilnībā dzīvot ilgu un veselīgu mūžu, vajadzēja gādāt, lai var viņas dabūt no dzīslām ārā. Šo vajadzību bij ieraudzījuši ne tikvien paši ļaužu vecajie, bet arī ārsti; tādēļ tad asiņu laišanas darbu strādāja ar visu dūšu. Tenis vien varbūt iztecināja vairāk asiņu, nekā tagad izde­dzina dažā draudzē petroleju, jo tas tā bij apskaitīts, ka lai valstī asiņu tecēšana caurcaurīm nekad nemitētos. īsti pār- jeb pussvētku dienās bij šim darbam labas sekmes. Tad Tenis jau no paša rīta uzvilka zābakus ar atlocītiem stāviem jeb stulmiem un gaidīja savu veselo vājnieku, kuri ticēja, ka ikkatrs grūtums un pat vecuma nespēks nākot no tā, ka ļau­jot pieaugt daudz asiņu, kas pēdīgi varot cilvēku pavisam nomākt. Tādēļ tad nāca arī šie viesi un jo vairāk veci, kalsnēji cilvēki. Tie ce­rēja panākt jaunības spēku un spirgtumu caur asiņu nolaišanu. Tenis aplūkoja vien, kur katram lielākas dzīslas, vai rokās, vai lielos, vai pierē, tad to, kuru atrada par labāku, cirta pušu un tecināja kausu pilnu. Kad asiņu devējs taisījās ģībt, tad iedeva viņam sāls graudiņu mutē. Kad Tenim brīžam dažs jautāja, no kurienes dzīslas nākot un kurp aizejot, tad viņš atbildēja īsi, ka visām dzīslām esot gali galvvidū. Ari slātaviešos viņš bij nācis ar šo amatu slavā un strādāja to ar īpašu lepnumu. Pēdējos gados asiņu laišanas vajadzība sāka iet tomēr ļoti mazumā, it kā kad asinis nebūtu nemaz vairs augušas, un Tenis dabūja cilāt šos brīnišķos dzīvības un veselības atjaunošanas rīkus arvien retāk, bet par to tad strādāja ar jo pilnīgāk un tecināja asinis bez žē­lošanas veseliem kausiem, ja vien varēja vēl dabūt kāda, kas to ļauj. Pieminētā rītā viņš taisījās uz braukšanu lieliski un svarīgi, it kā kad būtu jāsteidzas noņemt ievainotu kāju vai pašam ģenerālim. Tenis gan varēja būt lepns jau tādēļ, ka atradās tomēr vajadzības, kur viņa mākslas vajag, bet jo vairāk tādēļ, ka cilvēks bij sūtīts taisni pēc viņa paša un vēl braukšu!

Kad Tenis aizbrauca, tad Ilze palika istabā viena pati. Viņai bij šo­nakt bijis stiprs miegs, tādēļ jutās spirgtāka, tā ka varēja piecelties gultā pussēdu pret pagalvi, paņemt no loga dziesmu grāmatu un lasīt. Viņas vaigs bij smags un nopietns, bet līdz ar to kluss un paļāvīgs. Kādu brīdi lasījušai, grāmata noslīdēja uz leju un domas pārņēma prātu.

Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas. Ienākdams viņš vājnieci laipni sveicināja: «Labrīt, māt! Vai esi jau spirgtāka?»

Ilzes vaigs jauki apskaidrojās priekā un laimībā. «Labrīt, labrīt, dēliņ! — Šorīt man, tevis gaidot, ir pavisam viegli. Vai nu visas man­tas atvedāt?»

«Laikam visas būs gan,» Kaspars, lielās drēbes novilkdams atteica.

Ilze cieta brītiņu klusu. «Vai pats īstais mērnieks ari atnāca jau tūliņ līdz?»

«Tūliņ vis vēl ne, bet laikam drīz gan nāks,» Kaspars atbildēja pēc kāda acumirkļa, it kā no citām domām uztrūkdamies.

Ilze smagi nopūtās un sacīja: «Jūs gan vedat visa valsts, bet nezin kādu labumu kurš sevīm atvedīsiet!»

Viņiem vēl tā runājot, ienāca Annuža, kurai arī vecums nebij gā­jis garām, nesdama Kasparam brokastis. Kad viņš bij paēdis, Annuža galdu nokopusi un aizgājusi atkal saimniecības darīšanās, tad Ilze, kura visu to laiku sēdēja klusās domās, sacīja lēnā balsī: «Nāc šurp, dēls, tuvāk, parunāsimies.» Kaspars, pēc sava ieraduma it kā tālumā skatīdamies, brītiņu padomāja, tad ņēma krēsliņu un nosēdās pie mātes gultas.

Ilze iesāka runāt lēnām un domīgi: «Es, dēls, nomanu, ka mans gā­jums šai pasaulē laikam drīz drīz nobeigsies un varbūt ar šo pašu vā­jību, tādēļ es izmeklēju ik dienas no jauna savu sirdi, vai tur neatro­das vēl kāds grēku melnums, kas līdz šim būtu palicis dievam paslēpts un kurš mani no viņa šķirtu; izmeklēju, vai neatrodas uz sirds kāds noziegumu smagums, kura dēļ man ar kaunu būtu jāapstājas pie para­dīzes vārtiem, un vai netur mana sirds pie pasaules vēl kādas saites, kuras aizkavētu manu pārcelšanos no šās iznīcības uz mūžīgu godību? Tu zini, ka tu esi mans dārgums, kuru es glabāju ar bijāšanos, lai varētu savā laikā tam, kas man viņu dāvinājis, atdot tik skaistu un no šīs pasaules nesagānītu, kādu es to dabūjusi. Tagad, kur es topu aici­nāta projām un tū esi jāatstāj, tā sakot, svešām rokām, līdz atkal sa­tiksimies lielā rītā, tagad ir mana sirds jo baiļu pilna par to, vai tu arī pats domā, ka drīkstēsi rādīt savu vaigu tam, kura acis ir kā uguns liesmas? Nedomā, dēls, ka es neatzīstu, cik tu man esi labs un paklau­sīgs, pret citiem taisnīgs, un ka neviens tevis nevar saukt par platā ceļa gājēju; bet to gan esmu ar šaušalām dzirdējusi runājam, ka šaurā ceļa staigātājs un krusta nesējs tu neesot, jo tu dievam neticot. Vai, vai, dēls! Tu nezini, ar kādām izbailēm es to valodu dzirdēju. Ja nu tas būtu tiesa, ar kādu taisnību, ar kādu rotu tad tu domā dieva priekšā stāvēt, ja ne ar Kristus asinīm? — Šās domas mani ir mocījušas dienu un nakti, un šaubīšanās top arvienu neatraidāmāka. No taviem darbiem un ceļiem es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt, bet to gan atzīstu, ka savādāks esi nekā citi cilvēki: uz dieva namu tu aizej reti un uz saiešanu gandrīz nemaz; ne tu ar kādu runā, ne biedrojies, bet esi allaž kluss un domīgs, tā ka nemaz nevar zināt, kas tev prātā un vai ar labām domām vien draudzējies? Es neiedrošinājos un negribēju līdz šim par to nekā runāt, jo gribēju pati ciešāk noraudzīt, vai tas var būt tiesa vai ne; nerunātu arī tagad, ja vien nenomanītu esam jau pus­nakti tuvu, kādēļ vairs nedrīkstu snaust, bet ir jāpaliek nomodā. Zinu, dēls, ka tu negribēsi, lai es ar šaubīgu un nedrošu sirdi stājos dieva priekšā, tādēļ saki man taisnību par to, ko tevīm jautāju, lai varu ap­mierināties un viegli sataisīties uz savu mūžības ceļu, jo šī nezināšana un šīs bailes ir tas niknākais baideklis, kas vēl manu sirdi vajā, un tas smagākais akmens, kurš uz viņas guļ.»

Šo runājot, bij Ilze pagurusi un atlaidās, smagi elsdama, uz pa­galvja. Kaspars sēdēja auksts, kluss un mierīgs it kā marmors: nekāds nosarkums nejauca viņa vaiga skaistā bāluma, neviens vilciens viņa sejā nekustējās, un acīs nebij redzama nekāda sirds viļņošanās. Pēc laba brītiņa viņš iesāka runāt, bet tik mierīgi kā par kādu it dienas cilātu lietu.

«Citam es šādu jautājumu pavisam neatbildētu un arī tev ne, ja tu būtu jautājusi citā laikā un citā reizē; bet, ja nu tu jūties, ka šī ne­zināšana var būt tev par apgrēcību un nastu uz mūžības ceļa, tad gribu labprāt tavu sirdi atvieglināt.

Ņem vērā pavasara laiku un aplūko ikkatru kociņu un puķīti savos ziedos: dārza ābeli, plūmi, ķezberi, ceriņu krūmu, dārza, lauka un rudzupuķes; tad atkal tos augus, kuri ar grezniem ziediem nelepojas, kā dažādus ogu krūmus, visas labības, ķimenes, kāpostus, kāļus un citus, kuriem ir tik vien neievērojami ziedi vai arī tobrīd nav ziedu pavisam. Ievēro tad, cik maz ļaudis šos pēdējos uzlūko — tikko gandrīz ne­nicina, un izskatās, ka paši viņu ziedošie brāļi un māsas pret viņiem lepojas un tura tos par nenieku un gandrīz par tādiem, kurus neva­jadzētu nemaz par augiem dēvēt. Uzlūko tad atkal visus tos rudenī, tad redzēsi, ka tie, kurus pavasarī visi apbrīnoja un slavēja, ir vistukšākie no augļiem vai arī nes tik vien nederīgus auglīšus; ceriņu un rožu krūmi pēc ziedu laika nav gandrīz nemaz vairs ievērojami, jo pie viņiem nav nekas cits atrodams kā tik lapas un kādas nelietīgas pum­pas, kamēr ogu krūmiem zari līcin līkst aiz sulotām un krāsainām ogām; kokaļus, skaisto rudzu puķu augļus, rijnieks atšķir ar nezālēm un visām nelietībām no graudiem, kuri izauguši apakš tiem neievē­rojamiem, pelēkiem ziediņiem un der nu dzīvības uzturam par pamatu, jo no viņiem nāk maize; visi dobju augi jeb sakņāji, kuri ar nekā­diem ziediem nav acu iepriecinājuši, atspirdzina un stiprina tagad sirdis; ķimenes izdod tad smaržīgus graudiņus, kamēr košās pļavu pu­ķītes, -no kurām ir atlikušies vien kātiņi, der vienīgi par sienu. Tur­pretī ir atkal citi koki un stādi, kas nes gandrīz krāšņākus augļus nekā ziedus, it kā dārza ābeles, dažas plūmes, zirņi un citi; tad vis­pēdīgi ir jo vairāk tādu, kuri nedz krāšņi zied, nedz arī nes derīgus augļus, it kā lielākā daļa meža koku, kuri tad arī nav ievērojami nedz vienā, nedz otrā ziņā. Tātad varētu šķirt visus kokus un stādus četrās šķirās: pirmā tos, kuri krāšņi zied, bet augļus nenes, otrā — kas krāšņi zied un nes krāšņus augļus; trešā — kuriem vientiesīgi ziediņi, bet brangi augļi, un ceturtā — kuri nedz krāšņi zied, nedz nes krāšņus, derīgus augļus.

Īsti tāpat tas ir pie mums, cilvēkiem, kad līdzina ticību pie ziediem un kristīgus jeb zamaritiešu darbus ar augļiem. Pirmie, kas zied, bet augļus nenes, ir tie, kuri ar ticību lielās, lepojas un grib ar to vien uzsvērt visus cilvēka pienākumus pret savu tuvāku un atlīdzināt jeb izdzēst sevmīlības noziegumus, meklēdami pie citiem neticības, caur ko sevi grib ierādīt ļaužu priekšā par ticīgiem, jo tad vien viņi var izskatīties par augstu stāvošiem, kad citus pagrūž gar zemi. Šie ir tie bīstamākie un ļaunākie cilvēki uz pasaules, jo no redzamas čūskas var izsargāties, bet no neredzamas ne. Kristus tādus ļaudis sauca par vil­kiem avju drēbēs un par nobaltētiem kapiem. Nevienas darīšanas ar  viņiem nevar nedz iesākt, nedz pabeigt, kur netiks piekrāpts ikkatrs, kas viņam uzticēsies: tāds pārdod stulbu un nelietīgu zirgu par visdār­gāko naudu, ja vien pircējs pats neatradīs vainas; tāds noraus mēru un svaru pusi uz puses, ja vien pats pārdevējs vai pircējs neuzma­nīsies. Tādi liek aizmaksāt ikkatru vārdiņu, ko tie priekš cita saka, un izdod nabagu dāvaniņas uz vislielākiem augļiem, jo par tām viņi — ja vien spētu — prasītu no dieva parādu zīmju, ar kurām tikt debesīs iekšā; bet, kad tas nav iespējams, tad piekodina viņam savā sirdī: «Redzi nu, ko es daru, bet neaizmirsti tu man to simtkārtīgi atdot vai arī pie­līdzināt man to par taisnību,» — jo viņi paši arī nomana, kaut gan rauga sevi otrādi pārliecināt, ka pastarā tiesā ar to vien nepietiks, kad teik­sies ticējuši, jo tur prasīs: «Ko esat darījuši?» — it kā kokam rudenī arī neprasa, kā esi ziedējis? bet prasa tik, kādus augļus viņš nes. Viņu viltus dabai nav vis pie cilvēkiem vien gals, bet tā sniedzas daudz tālāk: viņi sauc sevi par neliešiem un grēciniekiem, kas gan ir taisnība, bet sirdī par tādiem nemaz neatzīstas; raud asaras, lielīdamies, ka viņas tekot iz salauztās un sagrauztās sirds, kaut gan sirds ir paštaisnības pilna, un asaras tek vienīgi iz acīm un tiek bagātīgi izlietas tik tādēļ, ka viņas it nekā nemaksā; bet, ja asaras būtu jāpērk jel piecas par grasi, tad vismazāk bez graša gabalā neraudātu, bet priekš svētulīgas izlik­šanās izdomātu citu līdzekli, kas nemaksā naudas. Pie lielākiem no­ziegumiem, kurus nekādi nevar ari ļaužu priekšā iztulkot par nenozie­gumiem, viņi saka, ka visi cilvēki esot krītami, maldīšanās piederot pie cilvēku dabas un neviens grēks neesot tik liels, kurš nevarot tikt pie­dots, jo pats slepkava dabūjis apžēlošanu, kad atzinies; tādēļ va­jagot grēku tik noraudāt. Viņi grēko, ar vārdu sakot, uz cita aizmaksas, jo no parādu prasītāja — sirdsapziņas viņiem nevajag bīties, — tās tie nepazīst. No šādiem cilvēkiem tad būs izcēlusies arī tā neticības valoda par mani, kura pie tevis sacēla tik lielas bailes.

Otrie, kuri skaisti zied un nes bagātus augļus, ir tie, kuri aplie­cina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Jauki stāv tādiem kokiem viņu ziedi un tādiem cilvēkiem viņu ticība, kaut gan tikpat vienu, kā otru ir ļoti maz. Tādi cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad gandrīz ar prieku izpaust, it kā pirmajiē to dara, — viņiem pietiek darba pārpārim būt nomodā par savām sirdīm. Tomēr ikkatru vājumu, ko viņi pie sava tuvāka redz, rauga ar mīlestību un līdzcietību dziedēt. Tevi, māt, es varētu skaitīt pie šiem cilvēkiem un salīdzināt ar ābeli, kurai rudenī ir tikpat pilni zari ābolu kā pavasarī ziedu.»

To dzirdēdama, Ilze iztrūkās un, rokas salikusi, iesaucās: «Vai, vai, dēls! Ja nebūs vien tie āboli tārpu izēsti!»

Kaspars, kura sejs nepazaudēja no sava aukstuma un vienaldzības it nenieka, cieta brītiņu klusu un tad runāja ar pirmējo mierību tālāk.

«Trešie, kuru ziedi ir neievērojami vai arī pavisam nenomanāmi, ir tie, kuri ar ticību nelepojas, bet darbus dara; tie ir tie nicinātie zamaritieši, kuri paceļ dažu nelaimīgu iz asinīm, kam pirmajie ar skaisto ticības ziedu lepnumu iet garām. Tie nebaidās soda, bet baidās netais­nības un necilvēcības, nelūkodami, vai viņu priekšā guļ kristīts cilvēks vai pagāns, bet lūkodami tik uz to, kurš par visiem nelaimīgāks un kuram vispirms palīdzības vajag, turklāt nemaz necīzdamies, lai viņu darbi nāktu zināmi. Nekad viņi nelielās, bet tik strādā, un, ja arī viņu darbi nav nekādi lielie, tad tomēr viņi netiesā citu, jo viņi zin, cik grūti ir piepildīt Kristus bauslību, kur pat ienaidnieks jāmīlē, tādēļ tad citu tiesātājus atrod tik starp pirmajiem, kuri itin gudri izvēlējuši sev to pusi, kur nav nekas jādara, un tādi allaž strādniekus nicina. — Pie šiem trešiem, kas augļus nes no nekrāšņiem un niecīgiem ziediem, cīšos es piederēt, — nevis kā liels tuvāku mīlētājs un labdarītājs, bet bīda­mies, lai mani ziedi nebūtu par maniem niecīgiem auglīšiem lielāki, turpretī — ja iespējams — mazāki.

Pēdīgi ceturtie, kuri nedz zied, nedz nes augļus, ir tie, kuriem nav nedz ticības, nedz darbu un kuriem nav nekas svēts un nekas grēcīgs. Sie ir gan tie visu tukšākie, bet tomēr ne visu bīstamākie cilvēki, jo ļaunumā viņi netiek pirmajiem līdz. Tādi nemēdz ļaunumu meklēt nedz pie sevis, nedz pie citiem, kamēr pirmējie dēvē savu ļaunumu par la­bumu un cenšas atrast pie citiem gandrīz tik ļaunumu vien. Beidzot pie šiem pēdējiem ir vēl tas labums, ka viņi nav apslēpti, kādēļ ari nav grūt no viņu ļaunuma izsargāties.»

Še atkal Kaspars cieta brītiņu klusu un tad runāja vēl.

«Es domāju, ka caur šo izskaidrojumu tev tie citi jautājumi, kādēļ es eju maz uz dieva namu un saiešanām un esmu tik kluss, — atbildēsies gandrrz jau paši vien, tomēr gribu viņus arī atbildēt.

Uz dieva namu es nespēju bieži iet tādēļ, ka tur lielākā daļa ļaužu dzied gan «Nu būšu tēvam patīkams» utt., bet citām dienām gūst savu labumu pat iz cita nelaimes, un tādēļ tur ir redzami visvairāk dieva vārdu veltīgi valkātāji, jo patiesīgie dieva lūdzēji atrodas retāk nekā rudzu salmi ar divi vārpām. Tādos cilvēkos skatīdamies, mantoju' vairāk apgrēcības nekā svētības. Par saiešanām man jāsaka, ka viņas

gan var mīlēt jel jauku atmiņu dēļ tas, kas ir gājis tanīs no mazatnes, jeb — saiešanās var mirt gan tas, kas viņās tikpat kā dzimis un atmin tos laikus, kad viņas bij augļu nešanas spēkā, bet nekad svešs un vismaz vairs tagad, kur tās stāv pa lielākai daļai jau kā novecojuši, palaisti un apsūnojuši dārza koki, kaut gan viņu tagadējie augļi pie labas apkop­šanas varētu būt daudz veselīgāki nekā senāk; bet šimbrīžam viņas saceļ tik līdzcietības un žēluma jūtas.»

«Nav vis, dēls, tiesa, ka saiešanu nevar pieaudzis cilvēks iemīlēt,» Ilze sacīja, kad bij noklausījusies ar visu iespējamo vērību. «Man ir viņas kļuvušas par visa prieka, spēka un miera avotiem, kaut gan agrāk savā jaunībā un dzimtenē nebiju nemaz viņās gājusi.»

«Jā, var gan būt,» Kaspars pēc brītiņa atbildēja, «kas spēj ņemt visu par labu, tas atradīs tur un visur diezgan svētības, bet, kas meklē graudu vien, tas tur laika nekavēs. — Es varu dievam kalpot vislabāk vientulībā, kur manis nekas netraucē. Pēdīgi vēl jāpiemin, ka maz runāt un ar citiem nebiedroties — ir, vienkārt, jau mana daba, un, otr­kārt, es atrodu ļoti maz tādu cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kuriem varētu kaut ko runāt. Un tad vēl: klusuciešanas es neesmu nekad nožēlojis, bet runāšanu gan.»

Kad kāds brītiņš bij pagājis un Ilze pārliecinājusies, ka Kaspars ir savu runu beidzis, tad viņa iesāka laipnā un lēnā balsī: «Tie ceļi, par kuriem tu, dēls, runā, ir man nepazīstami, tādēļ es arī nevaru teikt, vai viņi ved uz taisnību vai ne, jo es zinu tik to krusta ceļu, kurš ir iezīmēts ar Kristus asinīm; šis ceļš iet no necienības un cilvē­cīgas vājības caur žēlastību uz godību un beidzas mūžībā. No šā ceļa nevar cilvēks maldīties, ja vien viņš pats to tīši negrib; bet pielūko, pielūko ar bijāšanu, vai tavs ceļš arī ir tāds un vai tev netrūkst dro­šības, ka viņš izvedīs tevi labā galā? Vai esi savu sirdi izmanījis un pārliecinājies, ka neuzņem šās svešās tekas vieglprātīgi, domādams iziet varbūt taisnāk uz gala nolūku pats ar savu zināšanu un savu gudrību vien? Vai tu nebūsi nošķīries no citiem tik garīgā augstprātībā, negri­bēdams staigāt kopā ar visiem pa pestīšanas ceļu? Kādēļ tu neatrodi svētības tur, kur smeļ visa pasaule? Vai tu arī negribi sacīt tik vien ar citiem vārdiem: «Es pateicu tev, dievs, ka neesmu tāds kā šie.» Gan es zinu, ka dzīvē tu dari visu ar apdomu, bet vai to spēsi arī šai svarīgā dvēseles darbā? Vai tavs nams neatradīsies pēdīgi uz smiltīm?» — Kas­pars neatbildēja uz šiem jautājumiem ne vārda, it kā kad nebūtu nekā dzirdējis. Ilzei laikam sametās drusku žēl, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi, jo to viņa zināja, ka Kaspars neatbild tik uz tiem jautājumiem, kurus viņš tur vai nu par pārestīgiem, vai par pārgudriem, vai arī par visai muļķīgiem, tādēļ sacīja vēl, it kā pirmajos vārdus nogludinādama: «Tomēr, dēls, par aplamu es tavu ceļu nevaru dēvēt, kaut gan pati pa tādu staigāt nedz spētu, nedz gribētu un kaut gan redzētu daudz mī­ļāk un drošāk, ka tu staigātu to pašu Golgātas taku.»

Pagāja atkal kāds kluss brīdis, un Ilze uzsāka no jauna: «Bet nu vēl vaicāšu tev vienu pēdējo lietu. Viņa gan zīmējas uz tavu tagadējo dzīvi, bet pieder tomēr pie tavas labklājības, manas pēdējo dienu mierības un stāv varbūt saitē ar tavu mūžīgu dzīvību.

Pēc manas nāves būs gan jāsāk domāt par to, kā varēsi māju kopt un valdīt, jo ar liekiem cilvēkiem vien neviens nav iedzīvojies, īsti kad saimnieces trūkst, un tiesa ir, ko veci ļaudis saka: «Kā klēts bez atslēgas, tā māja bez saimnieces.» Tu nomanīsi gan, ka es, ar vārdu sa­kot, vēlētos zināt, vai tu esi domājis uz to — sev izraudzīties dzīves bied­reni, kura arī paliktu manā vietā par tavas dzīves kopēju? Varbūt es varētu tai vietā no savas puses, ja tu to vēlētos, izsacīt kādu padomiņu, ko esmu iekrājusi savā mūža ceļā.»

Kaspars brītiņu apdomājās un tad runāja tāpat auksti un mierīgi kā pirmāk.

«Šai lietā gan es nevaru tev nekā skaidri atbildēt, bet sacīšu tomēr, cik zināšu, un gluži īsos vārdos.

Nevis aiz gādāšanas par saimniecību, nedz arī aiz citām kādām rū­pēm, bet aiz nenieka un gluži netīši esmu, kā varu sacīt, Oļiņu Lienu iemīlējis; tomēr neesmu viņai par to vēl ne vārdu bildis, tik vien no­manu, ka viņa uz mani arī gan ļauna prāta netur. Tas ir viss, ko tev varu sacīt, un par to, kas vēlāk nāks, ir man jājautā tāpat kā tev.» To izsacījis, viņš cieta atkal klusu.

Ilzes vaigs pie šiem vārdiem it kā apskaidrojās, un asas acis būtu nomanījušas tai pat sārtumu. Viņa, rokas salikusi, izsaucās: «Ak dievs! Kaut tu liktu tam tā notikt, tad būtu piepildījies gandrīz viss, ko esmu priekš sava bērna lūgusi. Šās domas tikpat es, kā arī Annuža esam nēsājušas jau ilgi savās sirdīs, bet slēpušas tādēļ, ka Annužai nav vairs gandrīz nekādas tiesas runāt par Lienas nākošo dzīves ceļu līdz un priekš viņas ko vēlēties, jo Oļiņi uzskata Lienu tikpat kā savu meitu. Man bij jācieš klusu, tādēļ ka mēs, tavi vecāki, nevaram atstāt tev ne­kādas mantas un esam zemi ļautiņi, kuru Oļiņa māte negribēs pieņemt par saviem radiem jeb izdot pie viņiem audzēkni. Un es baidos ar­vienu, dēls, ka Oļiņu mātes prāts būs šinī lietā tev nepārkāpjama sēta.»

«Var gan būt,» Kaspars sacīja, mierīgi no krēsla uzceldamies, «to­mēr tas viss stāv nākoša laika ziņā, un apmierinājuma es tev šinī lietā nevaru dot nekāda, jo pats arī tikpat vien zinu kā tu. Tagad iešu linu kult, un, ja tev manis vajaga, tad lai Annuža pasauc.»

«Pagaidi, dēls, man vēl tev kas jāpiemin,» tā vēl Ilze iesaucās, sa­ņemdama Kaspara roku. «Tu nu redzi, ka tavs tēvs paliek tev kopjams, vecs, nevarīgs un, jāsaka, arī plānprātīgs. Pat savās jaunās dienās un spēka gados viņš brīžam dažā darbā pārsteidzās un izdarīja aplam, tādēļ es svarīgākās dzīves izdarīšanās nekad nevarēju viņam vien uz­ticēties, bet zināju visu līdz, kamēr tu vēl nebiji darītājs. Tagad man, zināms, vairs to rūpju nebij, bet tik es gribēju pieminēt to, ka tev to­mēr vēl arvienu jārauga uz to, lai nekāda darīšana nenāk viņa rokās vien, īsti, kur nauda ir jācilā, jo ar to viņš neprot nekad cietīgi un derīgi dzīvot, lai gan viņš nav nebūt plītnieks un citāds izšķērdētājs, bet tik, ar vārdu sakot, vieglprātīgs, un gādā drīzāk niekus nekā va­jadzīgas lietas. Tad tev nu, dēls, būs uz to jārauga, lai vari viņu no tādiem darbiem izsargāt, kuri, kā redzi, uz vecumu ir pie viņa gandrīz pieņēmušies. Zinu gan, ka tu aplams dusmotājs neesi, bet brīžam var arī tev sirds saskriet un tu pret tēvu noziegties, tādēļ nes un paciet viņu ar lēnību, mīlestību un uzmanību. It īpaši liec to vērā tajos gaidāmos pār­baudīšanas laikos, par kuriem īsti man sirds baiļojas tevis dēļ, jo pa­redzu un nomanu skaidri, ka grūt var tev viņos klāties. Bet cīties to­mēr pastāvēt uzticīgi un pa godam, lai viņā pasaulē nav jānes uz sirds varbūt grēcīgi iemantots un nīcīgs pasaules labums.»

«Tēva vieglprātību jau esmu ņēmis arī vērā, tādēļ gan raudzīšu, lai nenāk nopietnas lietas viņa, darīšanā. Otrkārt, par viņa kopšanu mie­sīgās un garīgās vecuma vājībās varu tevi apmierināt ar to, ka šis darbs būs arvien mans nepiemirstamais pienākums, cik vien to spēšu. Bet tik tālu, māt, mums nav vajadzīgs vēl nemaz runāt, jo es nedomāju nebūt, ka tu jau mirsi, bet ceru, ka dievs liks tev vēl ilgi dzīvot. Tāpat arī par gaidāmiem mērnieku laikiem nebēdājies nenieka; es pie viņiem ne­piedauzīšos un apgrēcībā neviena nevedīšu; bet, ja kāds noziegsies pie manīm, tad par to neļaunošos.» To sacīdams, viņš izgāja ārā un ne­dzirdēja vairs šos Ilzes vārdus, ar kuriem tā viņu pavadīja: «Labi gan, dēls, ka tu cerē, bet man žēl, ka šās tavas cerības vis nepiepildīsies.»

Pēc tam viņa neatlaidās vis gultā, bet palika tāpat pussēdus, do mās nogrimdama, līdz ienāca Annuža, kura bij nu rīta soli apkopusi un varēja palikt istabā līdz tam laikam, kad jāiet pusdienas gādāt.

«Nu, māsiņ, vai varēsi jau drīz celties?» viņa, rokas dvielī slaucī­dama, jautāja.

«Jā, celšos gan, mīļā,» Ilze atbildēja, it kā mēģinādama drusku smaidīt, «bet tik tad, kad būšu palikusi līdz pusnaktij nomodā un pēc tam īsu brīdi atdusējusies.»

«Pusnakts gan savā laikā jāgaida ikkatram, bet nevajaga vien vi­ņas gaidīt visai agri it kā tu,» Annuža runāja, gribēdama dot Ilzei vēl cerību uz dzīvošanu, un tad nosēdās uz tā paša krēsliņa pie viņas gul­tas, kur sēdēja nupat Kaspars.

«Tava pusnakts gan, manu mīļo, var būt vēl tālu, ko lai arī dievs dod, bet mana ir jau visai tuvu, tāpēc es cīšos palikt vēl to brītiņu līdz viņai nomodā,» Ilze atteica, bet gandrīz tādā priecīgā balsī kā cietum­nieks, kurš zin savu atlaišanas dienu tuvojamies.

«Šādas domas, māsiņ, kurām tu vienādi atļaujies, kavē tavu izve­seļošanos, un īsti tagad redzu atkal tavu vaigu smagu. Vai nebūs Kas­pars uzlicis tev kādu rūpju?»

«Jā, izrunājos gan nupat ar Kasparu arī,» Ilze iesāka atkal tāpat domīgi. «Nevaru gan sacīt, ka nebūtu par viņu un priekš viņa ko do­māt, bet šai acumirklī mans prāts kavējas pie manām vismīļākām die­nām, kas bij še zemes virsū: pie mūsu tālās, senās un jaukās jaunības un kā viņu atstāju, cerēdama panākt daudz lielākus jaukumus, bet nepanācu vairs neviena, kuram nebūtu piemaisīts rūpju un bēdu rūgtums klāt. Man stāv prātā vienādi tie vasaras svētki, kur bijām pie mana tēva­brāļa jūrmalā ciemoties, un tad tas, kur iebraucām maniem brālēniem jūrā līdz tīklu apraudzīt. Tu atminēsi, ka tad sacēlās vējš, kurš mums padarīja lielas izbailes. Tad es sajutu, cik mīļa, jauka un droša dzīve ir uz zemes, kad to salīdzina ar jūru, tā ka, malā tikusi, apņēmos vairs ne­kad tanī nebraukt, ko arī esmu piepildījusi. Bet drīz pēc tam atstāju mie­rīgo, jauko, bezrūpīgo saules krastu — jaunību un dzimteni — un laidos ar lielām cerībām dzīves jūrā iekšā, no kuras vairs atpakaļ pie krasta ne­varēja tikt, kaut gan to vēlēties vēlējos. Gan esmu sasniegusi dažu sa­liņu, bet tās neviena nav spējušas man atlīdzināt tā, ko pametu, un tās pašas bij arī arvienu drīz jāatstāj. Gan bangas daudzkārt gribēja mani ar visu laiviņu nogremdēt, bet viņas stūre — ticība — valdīja to ar brīnišķīgu spēku bangām pretī, un pie debesīm spožā zvaigzne — cerība — rādīja man ceļu jūrai cauri uz drošo ostu, kuru jau nu skaidri redzu un kurp mierīgs vējiņš manu laiviņu nes. Nu vairs nevaru mal­dīties, jo atspīd jau manās acīs skaidri tā jaunā pilsēta ar saviem pērļu vārtiem. Pret to godību, ko tur skatu, ir tagad viss tas, ko otrā krastā atstāju, tik kā jauki sapņi un spoži burbulīši, ko gan visu vēl ar mīles­tību pieminu kā pieaugušais bērnu paijiņas, bet nevēlos viņu vairs atpakaļ. Tik vien man ir vēl rūpes tāpat par dažu, kurš ir laidies līdz ar mani jūrā un atrodas tagad vēl aiz manis viļņos, kā arī par citu, kurš nupat, ir vai arī vēl taisās no viņa krasta nobraukt un bangām cauri cīnīties. Tu sapratīsi gan, mīļā, ka es še domāju uz savējiem, pie ku­riem arī tu piederi. Nupat izrunājos ar Kasparu par dažām lietām. Viņš izsacīja man, mīļā, arī, ka tavu Lienu domājot.»

Pie Lienas vārda Annuža drusku satrūkās, tomēr cieta klusu.

Ilze runāja tāļāk: «Bet dievs vien to zin, kas tur būs, jo Oļiņi viņa neieredz un gaida bagātu un augstu precinieku. Nekas manis vairs pie pasaules nesaista, un tikpat viņai, kā viņas jaukumiem es dodu ar prieku «labu nakti»; bet abu to bērnu dēļ vien es nestu gan vēl ar prieku visas pasaules nastas, līdz redzētu viņu likteni pašķiramies; nekā es pasaulē no dieva vairs nelūdzu, un man pasaule nespēj vairs nekā dot, bet priekš viņiem gan — dzīves laimības iekš savienošanās — tad būtu piepildījušās mūsu abēju siržu vēlēšanās. — Bet dievs to zin, dievs to zin! Man sirds baiļojas par visu. Man tā vien izskatās, ka viņi paliek jūrā tāļu viens no otra bez irkļa un burām. Tad vēl redzu tā- ļumā ceļamies lielus, baltus viļņus, kuri var viņus ar visām laiviņām ap­rīt. Tie viļņi ir gaidāmie mērnieku laiki, un tādos laikos izbirst ma- zajie taisnībai cauri it kā sīkie graudi vēteklim. Vienīgi, kas mani vēl šai lietā apmierina, ir tas, ka varu atstāt tevi savā vietā, zinādama, ka par citu visu gādāsi, cik spēsi.»

Annuža nopūtās un gribēja ko runāt, bet pašu laiku iebruka pa durvīm Tenis, no asiņu laišanas pārvests. Savus rīkus, kā asiņu kausiņu, lupatu vīstolu, kam apkārt bij aptīta tā zaļā lenta, ar kuru aizsēja lo­cekli kalnpus tās vietas, kur asinis laiž, viņš nolika lepnāk nekā Paga- ninijs savu vijoli pēc kāda slavena koncerta. Viņš uzstāja Ilzei, ka tai arī vajagot pie tā paša iesākuma izlaist asiņu — būšot vesela kā biete; bet viņa atbildēja tik: «Liec nu, vīrs, man mieru ar savu asiņu laišanu; es tapšu vesela arī bez viņas.»

To sacīdama, Ilze domāja uz savu mūžīgo izveseļošanos, kur visi zemes vājumi atstājas, un šo viņas paredzējumu apstiprināja ikkatra diena vairāk par patiesu, jo drīz pieņēmās vājums tik tāļu, ka vajadzēja jau naktīs palikt pie viņas gultas nomodā.

Dažas naktis bij pagājušas, kamēr uguns Gaitiņu dzīvoklī vairs ne­dzisa, caur ko Kaspars ar Annužu — gandrīz tie vienīgie nomodā pa­licēji — bij jau gluži paguruši, tādēļ. Annuža nogāja kādu dienu pie Oļiņiem lūgt, lai laiž Lienu nākošo nakti pie vājnieces kādu laiku no­modā palikt. Oļiniete tūliņ atļāva iet, sacīdama, ka tādās vietās nevarot liegties, jo paši dieva vārdi sakot: ko šeitan darot kādam, kaut vai vismazākam, tas esot tikpat kā viņam pašam darīts. Kādas dienas priekš tam bij viņa pati arī Ilzi apraudzījusi un atnesusi krūzīti medus — jo Oļiņš bij bišu kopējs — un kādus ābolus. Kad taisījās iet, tad sacīja Oļiņam, ka vāj nieks esot turams gandrīz tikpat kā par nabagu un, ko nabagam dodot, to aizdodot tam kungam. Ja neiešot, tad pastarā dienā viņš varēšot pārmest, sacīdams: «Es biju vājš, un jūs neesat mani ap­raudzījuši; es biju izsalcis, un jūs neesat manis ēdinājuši.»

Pieminētā dienā ap pulksten astoņiem vakarā iegāja Liena pie Gai­tiņiem. Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdz­cietība un.jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lēcošas saules stari. Caur savu brīvo, drošo un jautro izturēšanos viņa nebij nekur sveša, bet tika uzlūkota visur kā par mājas bērnu. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis ap­skaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī. Tāpat Gaitiņiem arī tagad izlikās, it kā viņa, ienākdama, jauku labvakaru dodama un pa­jokodama, būtu ienesusi tiem šai vakarā uguni viņu istabā, kaut gan tiem uguns dega jau labu brīdi. Lienas apģērbs bij tagad, priekš zie­mas laika, saucams gandrīz par vieglu: pār pussvārciņiem krustiski ap pleciem vilnains lakats un ap galvu nātns, dzeltains lakatiņš, bet šis apģērbs vēl it kā piepalīdzēja viņas auguma slaikumu un cēlumu pil­nam izrādīt.

Gaitiņu dzīvoklī bij divi istabas, un iekšējā gulēja vājniece. Liena, priekšistabā daudz nekavējusies, gāja dziļāk un atrada tur arī Annužu un Kasparu.

«Labvakar, otrējo māt,» viņa ieiedama jaukā balsī sveicināja. «Es nāku raudzīt, vai būsi jau izvaidējusies?»

Ilze, kura bij patlaban nomodā un drusku it kā spirgtāka, pagriezās uz ienācēju, kuru jau viņa pazina no balss vien. Kaut gan Ilzes vājums bij gājis ļoti vairumā un pat tik tāļu, ka daudz tāļāk vairs nevar iet, tad tomēr prāta skaidrums viņai nebij vēl zudis; viņas vaigs šai brīdī apskaidrojās un lūpas taisījās pat vai smaidīt, kad atbildēja Lienai šos vārdus: «Būšu gan, meitiņ, laikam drīz vien Izvaidējusies, Labi gan, ka mani arī iedomāji un atnāci; vienādi es tevi gaidīju — gribējās vēl redzēt; piesēdies nu, bērniņ, pie manis, parunājies. Kaspar, padodi, dēls, krēsliņu.»

«Tepat jau viens ir,» Liena sacīja; tad veikli apgriezās, paņēma krēslu un apsēdās pie Ilzes gultas, bet Kaspars, kurš sēdēja pret kāj­gaļu, palika, kā bijis.

Annuža drīz pēc tam izgāja, teikdama, ka došoties pie miera, un pasacīja Lienai, lai, projām iedama, viņu pamodinot, ja vien tik agrāk nevajagot modināt. — Ilze gan bij aicinājusi Lienu sarunāties, tomēr nespēja pati nekādas sarunas turēt, kaut gan izskatījās, ka gribētu. Liena, to redzēdama, arī viņas nebūt uz to nevedināja, bet raudzīja vēl atturēt caur to, ka paņēma dziesmu grāmatu un sāka lasīt nāves un miršanas dziesmas, no kurām Ilze dažas it kā pusnomodā skaitīja ar vāju balsi līdz.

Pēc kāda brīža viņa iemiga un Liena, to nomanīdama, nometa arī pamaz no lasīšanas mieru. Rokas tai ar aizvērto grāmatu, kuras viņa nenolika vis nost, noslīdēja klēpī, un savāds klusums pārņēma mazo istabiņu un visu māju, jo otrā pusē citi mājnieki arī jau gulēja klusā mierā.

Grūt ir panest troksni vai citu runāšanu, kad pašam nav ko runāt vai kad pats negrib runāt; bet grūt ir arī panest klusumu tad, kad īsti ir un grib ko runāt, bet neuzdrošinājās; lepnums, spītība vai cits kāds kavēklis spiež aizlaist tādu bridi garām. Šādi brīži ir ļoti līdzīgi sa- spriedinātam ūdens krājumam', no kura netiek ne pilīte dambim cauri. Bet, ja šāds ūdens krājums ir tik smags, ka viņš spēj dambi iznest, tad tas gāžas viss ar varu lejup, pārplūdina pļavas un rauj sevīm līdz, ko tik aizņem. Tā arī jūsmas un visa sen glabātā, slēptā un valdītā sirds pilnība plūst un burbuļo vārdu straujumā, kad tā siena ir sagāzta, kura neļāva sirdij atvērties. Tad cilvēks stāv patlaban pašā dzīves jau­kuma virsotnē, jo cits viss, kas nāk pēc tam un ko arī dēvē par laimi, ir tik tas, ko viņš piedzīvo, iedams pa otru pusi kalnam lejup. It kā die­nas saraušanās, tā arī tādas laimības lēna, bet vienmērīga zušana nav pirmā galā nomanāma; bet, kad diena ir sarāvusies tādā īsumā, ka, viņas īsumā ar agrāko dienas garumu salīdzinot, atliekas laba star­pība, tad tas liek ticēt, ka ir ikkatra diena cik necik no sava garuma zaudējusi.

Īsti tā notikās tai vakarā pie Kaspara un Lienas. Viņu sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības kā audzin saaugušas. To viņi arī paši ļoti sa­juta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši. Tagad bij nemanot viņu klusums lūzis, starpība, kura tās patiesi tuvu stāvošās sirdis tomēr šķīra, izzudusi, — tās bij nu it kā līdz šim viens otram pretī stāvoši ūdens krājumi piepeši sadevušās kopā un tapušas par vienu. Viņi nu sēdēja roku rokā, pilnā laimībā, kaut gan klusu, bet jautri tērzēdami un gan smiedamies par to, ka līdz šim neuzdrošinājušies viens otram tuvoties, gan priecādamies par to, ka tā muļķīgā neuzdrošināšanās ir pēdīgi un pavisam pārvarēta un aiz­triekta, tā ka tā vairs turpmāk nespēs turēt tiem sirdis cietumā.

Īsti Liena bij no šās sen gaidītās, bet nejauši panāktās laimības visai pārņemta: viņai likās, ka visa pasaule ir tērpta rožu ziedu krāsā — tīras debesis un visi cilvēki eņģeļi, kuriem, ja ar vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām rādītu savu laimību un nemūžam no pasaules ne­šķirtos, jo tik mīļa un dārga bij viņai tagad dzīvība.

Kaut gan viņu sarunāšanās bij itin klusa, tā ka tā nebūt nevarēja vājnieces traucēt, tad tomēr viņi paši mīlinādamies bij gan pirmā brīdī piemirsuši, kādā vietā sēd, jo vājniece dusēja viegli un saldi, gandrīz it kā pasmaidīdama. Tai pašā brīdī viņa pakustējās, atvēra lēni acis un bij nomodā; bet laimīgie arī drīz izšķīrās pienācīgā atstatumā, tā ka Ilze gan nemaz nevarēja pamanīt, ka tie bijuši viens otram tuvāk. Viņas vaigs, kuram nedz vecums, nedz vājums nebij spējis laupīt īstā jaukuma un laipnuma, parādījās tagad tīri savādā jaunības skaistumā apskaidrots. Pēc kādiem acumirkļiem viņa sāka skaitīt savā lēnā un mīlīgā balsī:

Pasaule nepatikas

Man izvārdzinātam;

Ko šās nieku lietiņas

Atnes manam prātam?

Asariņas nosūtu,

Jēzus, es uz augšu;

Viņu sauli lūkoju,

Kurp es mirdams braukšu.

Sakat jūs  ko kārojat

Sās pasaules nieku,

Vai jūs šeitan atrodat

Sirdīm īstu prieku?

Vai jūs esat uzgāj'ši

Jel kur mantu tādu,

Kas der lieti mūžīgi?

Stāstāt man jel kādu!

«Ak bērni, bērni!» viņa runāja lēnām tāļāk, kad no skaitīšanas bij drusku atpūtusies, «kādu jaukumu es redzēju sapnī! Ak, kaut jūs arī būtu to skatījuši! Es biju pie atvērtiem debesu vārtiem, kur iekšā stā­vēja pats nāves uzvarētājs ar spīdošām vātīm apžēlotu grēcinieku vidū. Viņš tos visus svētīja, savas caururbtās rokas pār tiem paceldams un nosaukdams tos par savu moku algu. Ak, cik mīļš, laipns, skaists un godības pilns bij šis dvēseļu brūtgāns! Tanī pašā brīdī dzirdēju, ka

Neskaitāmas jaukas balsis

Paceļ viņa svētās vātis.

Apžēlotie krita uz vaigu un sauca: «Gods, slava un teikšana tam asiņu jēram mūžīgi mūžam, aleluja!» Tad atspīdēja debesis vēl skais­tākā sārtā jaukumā, nāca eņģeļu pulks ar palmu zariem un baltām drē­bēm, tērpa apžēlotos tanīs, deva palmu zarus rokās un aizvadīja skūp­stīdami un gavilēdami uz kāzu godību. Arī es iedrošinājos ar saviem grēkiem, lai arī cik sarkani viņi nebūtu, vilkties pie tā lielā apžēlotāja kājām tai stiprā ticībā, ka manis vien viņš atpakaļ nestums. Un patiesi, viņa mīlestības pilnās acis jau uz mani lūkojās, un viņa caururbtās, dārgās rokas sniedzās jau man pretī, kad uzmodos un atrados, ka,

Iznīcībā vēl vaidēdams,

Gaidu iekš ticības,

Līdz būšu, dievu redzēdams,

Iekš neiznīcības.

Ak bērni, mīļie bērni! Nēmīlējiet to pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, jo pasaules priekiem ir žēlabas un asaras dibenā un platais ceļš, kurš iesākumā ir jauks un vilinājošs, nobeidzas briesmīgā pazušanā, no ku­ras vairs atpakaļ nevar tikt, tādēļ ka tas nostaigātais ceļš ar visiem jaukumiem tūliņ izzūd un tai vietā ir tik vien briesmīgs un tumšs bez­dibenis, no kura atskan nejauki, ellišķīgi apsmiekli. Bet kāpiet pa šauro ceļu Golgātā augšā, līdz aizsniedzat to asiņaino pestīšanas krustu, kuru tad turat apkamptu līdz pēdējai nopūtai. Tur nespēs ienaidnieks ar sa­vām spīdošām pasaules blēņām vest jūsu dvēseļu samaitāšanā. Ak bērni, bērni! Mana pusnakts būs gan laikam drīz klāt, kaut tik vien brūtgāns atrastu ticības lukturī elju un pašu nomodā; bet jūsu eljas lukturi ir vēl tikko iedegušies, tomēr neesat droši, ka tie nevar drīz iz­dzist; jūsu pusnakts ir gan varbūt vēl tālu, bet kas zin, vai viņa nav ari tuvu, tādēļ esat modrīgi, lai brūtgāns neatrod jūs guļam.» Še Ilze, no runāšanas nogurusi, cieta brītiņu klusu un tad, atkal lēni iemigdama, skaitīja paklusu šo pantiņu:

Saulīte, ko kavējies?

Nolaidies uz malu,

Jaukās stundas, steidzaties,

Atvedat man galu! Pavīkšat man celiņu,

Lai es drīzi nobraucu,

Lai ar svētu līksmību

Aleluja! saucu.

Šis notikums bij abus laimīgos visai satriecis un iztraucējis, īsti pie Lienas to varēja stipri nomanīt. Viņas vaigos mainījās bieži vien sār­tums ar bālumu; galva viņai reiba, sirds pukstēja un prāts baiļojās it kā pēc kāda padarīta nozieguma. Viņa pārvērtījās it kā sakarsēts sar­kans tērauds pie rūdīšanas. Liena nebij nekad jutusi karstuma un auk­stuma savā sirdī tik stipri un piepeši sastopamies, tādēļ arī nevarēja nedz saprast, nedz izsacīt, kā viņai īsti bij ap sirdi. Patlaban tā bij sa­jutusi mīlestības pilnīgāko jaukumu, viņas dvēsele reiba laimībā, drīk­stēdama vienoties ar to dvēseli, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa tikpat ļoti mīlēta, bet tad dzirdēja atkal tik jauki un debešķīgi runā­jam par citu mīlestību un par citu laimību, par kuru viņa bij gan ko dzirdējusi, bet nekā nesajutusi. Tomēr tagad viņai izlikās šī mīlestība svēta un cienīga, tā ka viņas mīlestība bij priekš tās tik vien grēcīgs pasaules sapnis un viņa pati pret to skaisto debesu brūti kā niecīga kalpone. Liena turēja sevi gandrīz šai lietā par grēcinieci un savu mīlestību par noziegumu un par tiem viltīgiem platā ceļa spīdumiem, par kuriem Ilze tik biedinoši runāja. Pirmās reibinoši saldās jūsmas bij izdzisušas piepeši it kā svecīte vējā. Arī pie Kaspara varēja nomaniI pārvērtīšanos kā pie Lienas, tādēļ viņu starpā neatjaunojās vairs nekas no mīlestības, bet viņi izšķīrās auksti un nopietni, kad Liena pēdīgi gāja projām, uzmodinājusi papriekšu Annužu.

Rītā Ilze bij jautrāka un spirgtāka nekā citām dienām savas vājības laikā. Viņa izskatījās it kā tāda, kas taisās rūpīgi uz kādu mīļu ceļu, rūpēdamās ne tikvien par to, kas pašai līdz vajadzīgs, bet ari par to, lai paliktu mājā viss apgādāts. Viņa sasukāja un sapina pati matus, no­mazgāja muti, uz ko Annuža pienesa ūdeni; tad runāja atkal ilgi ar šo savu mīļo jaunības draudzeni, no pirmiem laikiem iesākot līdz šim. Runāja par tiem laikiem, kur abas tika iesvētītas un pavadīja bez rū­pēm jauko dzīves pavasari; acis un sirdis viņām pārplūda, pieminot, ka tas ziedu laiks ar savām skaidrām debesīm bij notecējis, iekām pa­spēja viņu baudīt, un ka pēc tam nāca arvienu mākoņaināks un aukai­nāks laiks, kurš reti vien paļāva rudens saulītei mīlīgi paspīdēt; prie­cājās arī, ka dienas grūtības bij pārciestas un pienācis mīļais vakars ar savu mieru un dusu. Ilze stāstīja, ka pagājušā naktī bijusi sapnī debe­sīs, bet ka pēc tam redzējusi atkal nelabu sapni: Kasparam pilējušas asinis no matiem, bet nevarējusi nemaz redzēt, kurā vietā galva bijusi ievainota. Liena, satinusi melnā lakatā galvu, stāvējusi viņam līdzās. Annuža ari piekrita viņai, ka labs sapnis tas neesot, un abas nopūzdamās cieta klusu, līdz pēdīgi Ilze, rokas salikusi, sāka lūgt klusām dievu par tiem abiem bērniem, un Annuža klausījās, arī rokas salikusi, dievbi­jīgi līdz.

Uz vakara pusi varēja nomanīt, ka Ilzes pēdējais brīdis nav vairs tāļu, tādēļ nosūtīja šo ziņu ari uz otru māju pie Oļiņiem, kuri bij šorīt drusku kā iztraucēti no Lienas izturēšanās, jo tā gan līksmojās un smējās, gan atkal nobālēja un raudāja, tā ka Oļiniete patiesi sāka bēdāties, ne­izprazdama, kas viņai noticis, kas ne.

Šī ziņa Oļinieti satrieca vēl it īpaši, un viņa gāja līdz ar savu audžu­meitu un citiem mājas ļaudīm pie Gaitiņiem, kur arī atrada Ilzi patiesi tuvu pie pēdējā dzīves cīniņa. Bet pat nāves mokas nespēja dzēst vāj- niecei no vaiga tā jaukā ticības un cerības pilnā klusuma, kurā atspid visas debesis. Ikkatram mājniekam viņa atstāja kādu dziesmu pantiņu par piemiņu. Lienai izvēlēja šo:

Lai tavas piecas vātiņas

Ir man kā klinšu aliņas,

Kur es priekš elles vanaga

Kā balods bēgu bailībā.

Un Kasparam:

Tavs asins, tava taisnība

Ir, kungs, mans gods un greznība,

Ar ko priekš dieva stāvēšu,

Kad debesīs es ieiešu.

So darbu pabeigusi, vājniece drusku iemiga un, kad atmodās, tad sāka stāstīt un rādīt jaukā, priecīgā valodā: «Lūk, lūk, kur jau mani vedēji nāk! Būs drīz drīz klāt! Vai jūs viņu neredzat? Palīdzat, palī­dzat man sataisīties un apģērbties, lai neesmu viņiem par kaunu!» Pie šiem vārdiem viņa glauda abām rokām galvu un sāka strādāt ar gultas apsegu it kā ar apģērbu un sauca: «Klāt jau, klāt jau! Ejat pretī saņemat!»

Drīz pēc šiem murgiem iesākās arī nāves grūtums, un uz pieres ra­dās aukstie sviedri, kurus Annuža noslaucīja ar dvieli; bet savu žēlastī­bas kungu, kuram mirēja bij kalpojusi ar visu savu uzticību dzīvodama, paturēja arī nomirdama prātā ar neizsakāmu pateicību līdz pēdējai nopūtai, kā tas bij nomanāms vispēdīgi pie saliktām rokām, kuras rau­dzīja pacelt vēl ar visu beidzamo spēku, kad valodas bij pietrūcis. Oļiniete uzņēma to dziesmu:

Kā kāda brūte pušķojas,

Tā dvēselīte sataisās

Un pretī iet tam brūtgānam,

Tam mūžam augsti teicamam,

Kas brīnišķi mūs mīlējis,

Kas sevi par mums nodevis.

Visi citi, kas bij klāt, dziedāja dievbijīgi līdz; arī pati vājniece, kā varēja redzēt, saprata vēl šo dziesmu, kura viņai bijusi ļoti mīļa, jo taisījās gandrīz it kā uz līdzdziedāšanu, bet vairs nespēja — elpošana metās arvien lēnāka un smagāka. Pēdīgi izrādījās, ka atmaņa mirējai ir vēl atskaidrojusies, jo viņa raudzīja griezt acis uz to pusi, kur stāvēja Kaspars un Liena; kad bij viņus atradusi, tad nolūkojās vienā un otrā ar tādu skatīšanos, kura izsacīja visu to, ko sirds gribēja sacīt, bet kā mute vairs nespēja. Tai spīdēja īpaši šis lūgums par visiem gaišāk:

Ak, palieciet jūs, jēriņi,

Pie sava labā gana!

Pēdīgi viņas krūtis pavisam apstājās no elpošanas; tik pēc laba brīža tās vēlreiz gari atņēmās un tad bij un palika klusas un mierīgas. Annuža raudādama aizspieda savai uzvarējušai draudzenei acis. Tad no­metās visi klusu ceļos un, daudz asarām birstot, noskaitīja svēto lūg­šanu. Labu brīdi pēc tam atkal visi palika klusu, skatīdamies svētām, jūtām aizgājušās sejā, kurš nebij nāvē nenieka pārvērties.

Kad nomirēja bij, kā pienākas, apkopta un miroņu apģērbā šķirstā ielikta, tad ienāca ari Oļiņš, kurš līdz šim nebij mājā. Viņš, labvakaru padevis un matus paglaudis, noskatījās kādu brītiņu aizgājušā un tad izsacīja priekš iznešanas šo dziesmas pantu, kuru visi kopā lēnām no­dziedāja:

Mēs šeitan esam viesi, —

Ne māju vietiņā;

Tā pasaule patiesi

Mūs neapmierina.

Turp dzenamies, cik spējam,

Kur dzīvo mūsu tēvs;

Uz ceļa asras sējam, —

Tur dvēsles izdusēs.

 

6.Slātaviešu runas vīri jeb valsts vietnieki sēdēja valsts nama priekšistabā

Slātaviešu runas vīri jeb valsts vietnieki sēdēja valsts nama priekšistabā pīpēdami, runādami un gaidīdami, kad aicinās uz sēdi. Tagad viņiem bij daudz jauna, ko dzirdēt un ko gaidīt, jo pats īstais mērnieks, Feldhauzens, bij atnācis un Slātavā kādā muižas mājā ietaisījies uz dzīvi. Tikpat Slātava, kā Čangaliena — abas valstis gaidīja, gandrīz elpu apturējušas, ko kuram īsti nesīs tie daudzi­nātie un gaidītie «Mērnieku laiki»? Daži runas vīri bij jau mērnieku redzējuši vaigā un bijuši pat pie mantu atvešanas, uz ko lielkungs uz­aicināja abēju valstu saimniekus labprātīgi braukt. Tie stāstīja, kāds mērnieks izskatoties: slaiks pusmūža vīrs ar garām, melnām ūsām un matiem, — tad: kāds esot no dabas: veikls un ātrs. Valodu turēja par visiem vairāk Prātnieks, stāstīdams, ka mērnieks viņu drīz saucis vārdā, devis cigāru, sniedzis roku un kā viņš ar mērnieku runājis — jo bēda viņam par nevienu neesot, — lai ar slātaviešiem nestrādājot vis tā, kā dzirdams esot no citiem mērniekiem citās pusēs, jo slātavieši esot savādi āķi. Daži bij sadzirdējuši arī, ka šodien nākšot mērnieks pats pie runas vīriem, bet kādēļ? par to dažādi sprieda, neviens īsti nezināja.

Tā runājot un spriežot, atvērās piepeši durvis un ienāca īsti tāds vīrs, kādu bij stāstījuši mērnieku esam: slaiks, vingrs, melnām, garām ūsām. Pie apģērba un izturēšanās bij viņš jāpazīst par pasaules stai­gātāju. Viņu ieraugot, sagrūda runas vīri uzreiz pīpes aiz muguras, saslējās no sēdekļiem kājās it kā uzsperti un klanījās, kā kurš spēja. Ienācējs padeva ierasto labdienu un vaicāja pagrūtā latviešu valodā, vai valsts vecākais esot te atrodams. Runas vīri rādīja ļoti pazemīgi, ka esot gan tur dziļāk iekšā. Arī tas, ienācēju ieraudzīdams, uzcēlās, bet drīz gan atkal piesēdās, kad viņš sāka stāstīt, ka esot svešnieks, Gra- bovskis vārdā, un tai un tai pilsētā pierakstīts, pēdējos gados dzīvojis ārzemēs un tagad gribot uzturēties kādu laiku še, tāpēc pieteicoties pie valsts policijas un atdodot tai savus papīrus. Viņš strādājot vairāk nekā vienu darbu: zīmējot portrejas, mājas un apgabalus, lāpot pulksteņus,izdzenot tarakānus un vēl šo to. Valsts vecākais, viņa papīros izskatī­jies, teica, ka varot gan šai vidū dzīvot. Svešinieks, savus papīrus sa­ņēmis, atvadījās paklanīdamies no valsts vecākā, tāpat arī priekšistabā no runas vīriem, kas stāvēja vēl allaž kājās kā sveces, ne vārdiņa nepīkstēdami.

Gandrīz tūliņ līdz ar svešinieku iznāca priekšistabā valsts vecākais, kurš, tabaku pīpē bāzdams, nospļāvās un sacīja: «Jods lai viņu parauj! Skaidri par mērnieku nodomāju. Ja viņus abus savestu vienādās drēbēs kopā, tad viņi paši nezinātu, kurš katrs ir. Tik liela vienādība nav redzēta.»

«Kā? Vai šis nebij mērnieks?» tā gandrīz visi runas vīri uz reizes iesaucās.

«Nebūt ne!» valsts vecākais, sērkociņu raudams, atbildēja. «Tas ir kāds pasaules staigulis, Grabovskis vārdā, — staigājot, tarakānus iz­dzīdams, pulksteņus lāpīdams, zīmēdams un vilks zin ko vēl darīdams.»

Daži runas vīri sāka cits citu zobot un sirdīties uz Prātnieka, ka tas esot par lielu pazinēju izlielījies, bet pats atkal pirmais slējies augšā, un ko tad citi, kas neesot mērnieku redzējuši, varot tur zināt? Tiem bijis jāceļas līdz.

«Bet es vēl nemaz nevaru ticēt, ka viņš nebij mērnieks,» Prātnieks, gudri domādams, runāja, it kā gribēdams caur to savu misēkli labot. «Var būt, ka viņš tik pārģērbies tāpat ienāk, lai var izmanīt, ko valsts vietnieki runā.»

«Gan jau pēc pārliecināsies, ka nebij, jo šis klaidonis paliks kādu laiku tepat; tad varbūt izgadīsies brīžam, ka redzēsi viņus abus kopā; bet šodien, kad gan mērnieks patiesi nāks, tad tik atkal nepārskatāties uz otru pusi un neturat viņu par šo, kas izgāja.»

«Ak tad mērnieks nāks gan šodien pie mums?» tā daži ziņkārīgi jautāja.

«Nāks gan,» valsts vecākais atbildēja un saaicināja runas vīrus uz sēdi.

Pirmais priekšlikums bij par to, ka no baznīcas valdības esot valstis lūgtas gādāt baznīcas ērģelēm «bazūnes».

Kāds runas vīrs, biezs vecis ar iesirmojušu vaigu bārdu, bij arvienu tas, kurš pēc ikkatra priekšlikuma pirmais runāja un sēdēja arvienu pieliecies, rokas salicis un starp ceļgaliem nolaidis. Tas sacīja kā allaž: «Ko tur nu citu, kā vajaga — vajaga. Jo, ja mēs gribēsim būt lepni pret dievu, kāds tad varēs būt dievs pret mums?»

«Jā, jā,» tā cits, garš, sausnējs, pavecīgs vīrs ar bāliem matiem un palielu muti, domīgi sacīja. «Bet mums ir jāapdomā papriekšu, vai to pavisam drīkst darīt? Jo dievvārdos stāv, ka

Ar bazūnēm būs troksnis tāds,

Kas ies līdz pasaul's galam,

tad visi miroņi atmodīsies, kapi atdarīsies un pasaule satīsies kā grāmata; tādēļ, ja liksim bazūnes baznīcā un laidīsim vaļā, vai tad viņa pavisam nesagāzīsies? Vai šī nav tik kungu gudrība, lai dabūjam taisīt atkal jaunu baznīcu?»

Valsts vecākais gan skaidroja, ka tās esot nieka bailes, jo bazūnes, ko liekot ērģelēs, esot tik tāds reģisteris, kas izdodot dārdošu un dobju troksni, kurš baznīcai nevarot nepavisam kaitēt; bet tas, kurš tās domas bija izsacījis un kuram nu arī piekrita citi, nebij ar to nebūt apmieri- nājams. Viņš pierādīja, ka, lai gan par reģistri saucot, bet tomēr ba­zūnes vien būšot; to viņi darot tik tādēļ, lai varot valsts vietniekus piemānīt. Un, ja arī varbūt viņas nenākšot tik lielas kā pastarā dienā, bet to tiesu šās pūtīšot ar plēšām, kamēr tās pastarā dienā tik vien eņģeļi; un cik lieli gan tie esot? turpat baznīcā pie altāra varot viņus redzēt.

«Par baznīcas brukšanu gan nav ko bīties,» Prātnieks sacīja, sēdē­dams netālu no valsts vecākā un skrīvera, «bet tas gan ir dzirdēts, ka logiem stikli birstot laukā, tādēļ tie gan būtu tad savādi jānostiprina.»

«Nekā, Andž, jāapdomājas ir gan,» trešais runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustošā valodā. «Lūk, Jerikai apgājuši Izraeļa bērni tāpat ar trumetēm vien apkārt, un tūliņ mūri sabrukuši, bet kas gan nevar notikt ar bazūnēm?»

«Trumetes laikam tās pašas bazūnes vien ir, tik jūdu valodā viņas tā sauc,» otrs runas vīrs sacīja.

«Jā, troksnim ir gan vislielākais spēks,» tā pirmais runas vīrs, «pa­skaties vien pie šaušanas, kā sit lodi vai skrotis projām.»

«Par baznīcas sabrukšanu nebūtu nekas,» Kaspars Gaitiņš, kurš bija vēlāk ienācis un līdz šim cietis klusu, teica, «bet miroņi gan var sacelties kājās, un tad viņi tak visi draudzei līdz pastara dienai būs jāuztur par to, ka laiž bazūnes nelaikā vaļā.»

Citi nomanīja gan, ka Gaitiņš viņus caur šo uzzobo, tāpēc nelikās ne­maz ne dzirdot un sāka spriest savā starpā par šo pašu lietu tāļāk, jo pa to laiku bij sākuši jau visi runāt savā mutē kurš.

Beidzot pēc daudziem izskaidrojumiem bij gan visi tik tāļu pieda­būti, ka var un drīkst likt baznīcā bazūnes, tomēr kādi runas vīri tu­rējās vēl labi ilgi, lai norakstot protokolā, ka, ja baznīcai vai arī kaut kam varot celties caur bazūnēm kāda kaite, tad runas vīri par to at­bildēt neņemšoties.

«Kas tur ko atbildēt? Runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie no­spriež, tas paliek; vairāk nekā,» kāds, kuram bij liela uzcelta kažoka ap­kakle, kaktā sēdēdams, izsaucās, un šie bij allaž visi un vienīgie viņa vārdi.

Vēl nebij šī lieta pabeigta, kad atvērās durvis un ienāca kāds kungs, kurš bij pilnīgi pirmītējā svešinieka Grabovska sejā, tik drusku bran­gāk ģērbies un ar tādu iznešanos, no kuras varēja noprast, ka viņš ir paradis nevis klausīt, bet pavēlēt. Runas vīri līdz ar valsts vecāko un skrīveri atkal tūliņ piecēlās, jo viņi bij droši, ka nu vairs nevilsies. Tūliņ pacēla pie galda arī krēslu, un mērnieks, kas viņš arī patiesi bij, tur piesēdās.

Valsts vecākais un runas vīri arī sāka cits pēc cita nosēsties, un mēr­nieks uzņēma vārdu, ka viņš esot, kā jau zināšot, ar lielkungu salīdzis viņa muižas izmērīt un iesākšot to darbu tūliņ nākošā pavasarī. Bet viņš gribot papriekšu — kaut gan tam sevis dēļ neesot vajadzīgs — ar val­stīm aprunāties un tiem kādus padomus dot, lai tie turētos ar mērī­šanas darbu vienprātībā, kā to visur darot, caur ko varēšot saimnieki dažu kaiti un vainu novērst, kā viņš to esot, jau ilgāku laiku strādā­dams, piedzīvojis. Ja viņam būšot jāpieņem algas strādnieki, tad, zināms, darbs esot ļoti jāsteidz un nevarot vis likt daudz vērā, vai priekšā druva vai pļava. Tāpat arī pie stigu ciršanas neesot laika daudz apskatīt, vai tas un tas koks nevarētu palikt un vai neiztiktu ar šaurāku stigu. Tur­pretī, ja saimnieki došot viņam strādniekus, tad tiem neesot no nekādas kaites jābīstas, jo tad varot izsargāt paši druvas un pļavas no liekas nomīdīšanas; varot izlaist caur mežiem tik šauras stigas, ka tik mietiņi viens no otra saredzami; vārot būt mērnieku jauniem kungiem allaž klāt ar izskaidrojumiem, cik tāļu stāv purvos un ezermalās vidējās va­sarās ūdens, kas ir atmata, kas pļava, kas ganība, jo tas esot liela lieta pie taisnas izmērīšanas. Kad ikkatrs saimnieks došot piecpadsmit dienu, tad pietikšot. Turklāt viņš to dienu negribot vis par velti, bet maksā­šot divdesmit kapeiku par katru. Lai tagad paši apspriežot, kā darīt, un pēc lai noejot kādi runas vīri pie viņa un darot savu nospriedumu zināmu. Čangalieši esot šo viņa padomu pieņēmuši un dienas jau apso­lījuši, tādēļ viņš domājot un jau gandrīz ticot, ka slātaviešu runas vīri, tik prātīgi ļaudis, negribēšot citādi pārliecināties, — citu spriedumu spricsl un labu padomu atraidīt. Beidzot uzcēlies viņš vēl sacīja: «Un, ja viss izies pareizi galā, tad es beigās izrīkošu abu valstu saimniekiem goda maltīti, lai tas man maksā ko maksādams.» To sacījis, viņš pacēlās, atvadījās un aizgāja.

«Nu, valsts vietnieki, ko jūs domājat par šo mērnieka cienīga tēva padomu?» valsts vecākais runas vīriem jautāja.

«Ko tur nu citu? Kas jādod — jādod,» tas pats pirmais atbildētājs sacīja. «Vai gan mēs drīkstam ar viņu sanīsties?»

«Runas vīriem gan ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā,» tā ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli sauca atkal iz kakta, «bet es saku, ka dienu nevajaga dot, jo jūs, saimnieki, varat gan dienas izsolīt, bet vai iesat paši kalpot? Mums, kalpu kārtai, vien būs jānoiet visas mērnieku dienas un jāpadara tāpat arī mājas darbi. Ja tā gribat spriest, tad es no kalpu puses ceļos tam pretī.»

«Jā, dienas jādod,» Prātnieks sacīja, nemaz viņā neklausīdamies, «jo tas ir tiesa, ko mērnieka cienīgs tēvs teica, ka, ja viņš ar saviem puišiem strādās, tad tur, kur mērīs, to vasaru tik nomīdītu zāli un no­mīdītu labību vien dabūsim pļaut; un viņš turklāt negrib nebūt par velti, jo vai mums kuram diena par divdesmit kapeiku daudz vairāk maksā? Un, kad skaita vēl goda maltīti klāt, kura izmaksās varbūt rubli uz ik­katra saimnieka — par nieku viņš, zināms, netaisīs, — tad sanāks var­būt vairāk nekā trīsdesmit kapeiku par dienu. Tā ir pilnīga alga.»

«Tās goda maltītes gan nemaz nevajadzēja,» tā otrais runas vīrs, tas ar bālajiem matiem, ņurdēja, «tādas pasaules bērnu dzīres vis die­vam nepatīk. Labāk lai maksā vien visu naudā.»

«Goda maltītes vis nevar atlaist, jo tā ir vairāk nekā nauda,» Prāt­nieks aizstājās. «Pie tāda galda tu, draugs, neesi gan vēl sēdējis, kāds tur būs, kur varbūt sulaiņus un pavārus vedīs no pilsētām.»

«Bet kur tad lai atrod māju tik lielam ļaužu pulkam? Tas arī mums, runas vīriem, jāzin,» tā trešais runas vīrs jeb tas, kurš raustīja valodu. «Tāda drūzma ir vedama pavisam tuksnesī iekšā.»

«Par kazarmu še citas lielākas mājas nav,» Prātnieks atbildēja, «bet tur nebūt visi nesaies, tādēļ būs gan jātaisa uz lauka.»

«Bet ja gadās ziemu?» tā otrais runas vīrs.

«Nu, ja ziemu gadīsies, tad uztaisīsim īpašu māju,» Kaspars atbildēja.

«Nu, nu!» pirmais runas vīrs atsaucās. «Raudzīsim iztikt tāpat. Vie­nai vienīgai vajadzībai celt īpašu māju — tas nevar būt.»

«Bet vai nezināt, ka runas vīriem ir spēks rokā un, ko tie nospriež, tas paliek?» Kaspars zobodamies jautāja. «Lai valsts taisa māju, kāda mums tur bēda?»

Pirmais runas vīrs sāka lepņi izskaidrot: «Tur nebūtu vis valstij vien izdošanas, bet mums, runas vīriem, arī līdz, jo no citas naudas nepaļautu taisīt kā tik no galvas naudas un tā būtu jāliek tad visiem par kādu rubli lielāka. Viss ir papriekšu labi jāapdomā un tad tik jāspriež, citādi var nospriest izdošanas pats sev.»

«Bet ja nospriestu taisīt no valsts par dienām?» tā Kaspars, «jo die­nas runas vīriem nav jākalpo.»

«Tas būtu gan cita lieta,» pirmais runas vīrs atbildēja.

«Par mājas taisīšanu nav vajadzīgs nemaz spriest,» Prātnieks sacīja starpā. «Ziemu goda maltīte nemaz neiegadīsies, jo mērnieka cienīgs tēvs var viņu rīkot, kad grib.»

«Bet ja ziemu beidz darbu?» tā trešais runas vīrs. «Un to viņš apso­līja, ka agrāk ne kā pēc beigta darba.»

«Nu, tad viņš pavilcinās līdz nākošam pavasarim,» Prātnieks at­bildēja.

Pirmais runas vīrs papurināja galvu. «Vai viņš tādēļ vien te vairs līdz otrai vasarai dzīvos? — Tas nav vis ticams. Šī lieta būtu jāpiemin protokolā.»

«Ko par niekiem tik daudz bēdājaties? Gan to visu iztaisīsim,» Prāt­nieks uzsauca. «Tagad lai apspriežam labāk to, kur atradīsim derīgu vietu. Mums pašiem, zināms, liks izmeklēt, tādēļ tas pie laika jāzina, jo viņš var pieprasīt kaut kurā brīdī.»

«Ko tur citu? Kas jādara — jādara,» pirmais runas vīrs atsaucās. «Es domāju, ka būtu jātaisa kādā ezera salā, lai citi netiek klāt, kam tur nav daļas.»

«Tas nebūs iespējams,» Prātnieks atbildēja, «jo kur ņems tik daudz un tādas laivas, ar ko savest pārtiku un pašus iekšā? Vairāk reižu braukt — tas neizskatīsies; kurš gan gribēs palikt pēdējais? Tad vēl ir jāzin tas, ka pie izbraukšanas, kas varbūt notiks naktī, nebūs visi vairs skaidrā galvā, — jo tur, protams, tecēs bairītis un visi smalkie dzērieni kā plūdi, un kas tad kuru galvos, ka netop vēžiem par valdnieku? Atbil­dēšanas arī neviens neuzņemsies. Tādēļ es domāju, ka labāk būs taisīt tās dzīres zaldātu norā aiz sila; zināms, vaktis nostādīsim apkārt, lai lieki netiek klāt.»

«Bet vai citu nekādu vairāk nepielaidīs kā tik saimniekus vien?» ceturtais jeb tas ar to lielo apkakli no kakta jautāja. «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriedīs, tas paliks, tādēļ viņiem pašiem vajadzētu būt visiem — mums, kalpu runas vīriem, arī līdz.»

«Nu jā, runas vīriem gan vajadzēs būt visiem, lai viņi vai kalpu, vai saimnieku, un arī kādiem runu turētājiem,» Prātnieks atbildēja tādā balsī, it kā viņam būtu patstāvīgs spēks vienam pašam visu nospriest un, ko grib, to pielaist pie goda maltītes.

Otrais runas vīrs savilka skābu ģīmi. «Ja runu turētājus grib aicināt, tad tādu gan ne kā Švauksts un skroderis Drekberģis. Arī Pietuka Krus­tiņš nav daudz labāks. Apriebušies ir visi trīs ar savu muldēšanu ik­katrās godībās.»

«Nu, Pietuka Krustiņš, kad grib, var gan taisīt lielas lietas,» Prātnieks atbildēja.

«Bet nezin vai čangaliešus ar slātaviešiem sēdinās visus pie viena galda vai sevišķi katrus?» pirmais runas vīrs jautāja.

«Šās valodas būtu liekamas pēdīgi pie malas, jo nu esam diezgan tēr­zējuši,» Kaspars piecēlies sacīja. «Tam zvirbulim, priekš kura nav vēl pat ne ola dēta, tik garu un resnu iesmu drāzt ir tīri smiekli un ne­prātība.»

«Nav vis smiekli un neprātība!» Prātnieks atsaucās.

Kaspars viņā nemaz neklausījās. «Tādēļ es lūgtu valsts vecāko, lai liktu spriest tik par to: vai dienas dosim un par kādu atlīdzinājumu!»

Valsts vecākais pa to laiku, kamēr visi tā cits caur citu sprieda, vai dzirdēdams vai nedzirdēdams, runāja kaut ko ar skrīveri savā starpā un rakstīja, bet tagad uzaicināts sacīja: «Jā, tiesa ir gan! — Par goda maltīti mums tagad nav nekāda spriešana, — par viņu gādās laiks; tādēļ lai spriežam tik par dienām, vai dosim vai ne?»

«Ko nu par nedošanu runāt!» pirmais runas vīrs atkal atbildēja. «Kas jādod — jādod.»

«Pirmāk jau visi laikam pie tā palika, ka dienas jādod, un ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem arī visi bij mierā,» Prātnieks sacīja.

«Dienas var gan dot, bet par pieklājīgu maksu,» Kaspars runāja, «jo par divdesmit kapeikām nedabūs strādnieks ne dienas uztura. Es teiktu: piecdesmit kapeiku par dienu — un vairāk nekā.»

«Bet kur goda maltīte?» Prātnieks iekrita ātri valodā.

«Goda maltītes vajaga, goda maltītes vajaga!» tā visi, kas līdz šim sprieduši, sāk saukt un celties no sēdekļiem augšā, un runāt ikkatrs pilnā mutē, tā ka drīz nevarēja vairs nekā izšķirt, tik vien Prātnieka balss bija dzirdama, ka par tādu cenu, kā Gaitiņš gribot, esot jādod dienas pat ienaidniekam, ne vēl savam mērniekam.

Kad uz valsts vecākā apsaukšanu bij visi drusku norimuši, tad Kas­pars runāja tālāk: «Ja mēs dienas izdodam, tad mums arī krīt saimnie­kiem par tām aizmaksāt, tādēļ tad ir nospriežams līdz arī tas, ka maksu lai saņem valsts valdība priekš visiem, jo, kad ikkatram būs jāprasa par sevi, tad neviens nedabūs, tādēļ ka prasīt neviens negribēs un mērnieks arī solīt neies.»

Prātnieks cēlās pretī: «Tādas neuzticības mēs mērniekam nedrīkstam rādīt, jo tas ķertos viņam pie goda. Un ja kas grib, tas var arī mērnie­kam savas dienas atdot par velti; tā ir pašu saimnieku darīšana, un mēs tik nospriežam.»

«Jo mums ir spēks rokā un, ko mēs nospriežam, tas paliek,» tā tas ar lielo apkakli sauca atkal no kakta.

«Naudu saņemt priekš visiem saimniekiem, tas ir valsts valdības pienākums tāpat bez nospriešanas,» valsts vecākais sacīja. «Tā nauda ir saimniekiem tikpat kā kabatā.

«Jā, bet vajag tik norakstīt, ka viņa pie valsts valdības saņemama.»

«Nav nemaz vajadzīgs rakstīt,» valsts vecākais apgalvoja.

Ar valsts vecākā vārdiem palika visi mierā, drošinādami cits citu: vai gan papīra lupatai varot vairāk uzticēties nekā dzīvam cilvēkam?

«Kad tā vien paliek, tad es apgalvoju, ka neviens saimnieks ne graša nedabūs,» Kaspars vēl beidzot sacīja.

Nu izvēlēja Prātnieku, pirmo runas vīru, kurš allaž sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jādara — jādara,» — un trešo ar to raustošo balsi, lai ejot visi trīs un nolīgstot ar mērnieku, kā varot. Vajagot gan vēl vairāk maksas plēst, bet, ja nedodot, tad lai tāpat paliekot; tik goda maltītes gan lai neatlaižot.

Mērnieka priekšistabā visi trīs glauda lielu laiku matus un taisīja kakla lakatus savā kārtā, līdz pēdīgi Prātnieks saņēma tik daudz dūšas, ka drīkstēja spiest durvis vaļā un iet līdz ar tiem diviem pilnvarniekiem pie mērnieka cienīgā tēva, kur Prātnieks nostājās priekšā un tie divi aiz viņa. Kad bij no mērnieka jautāti, kādu ziņu nesot, tad Prātnieks ar verdzīgu padevību un baiļu laipnību sāka izskaidrot, ka daži runas vīri neesot īsti ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem mierā, kaut gan viņš no savas puses būtu tos tūliņ pieņēmis; bet citi turot to maksu vēl tā kā drusku par mazu, un dažs esot gribējis prasīt tik. cik mērnieka cienīgam tēvam nedrīkstot nemaz stāstīt.

Ari tie divi jeb pirmais ar trešo, kuri stāvēja viņam aiz muguras, laikam baidīdamies, ka mērnieks nenotur viņus par tiem, kas prasījuši vairāk, sāka ņurdēt kaut ko par citiem, kuri vairāk gribot, pie kā viņi — sūtītie — neesot nemaz vainīgi.

«Nu labi,» mērnieks sacīja, «atlaižat goda maltīti, tad es maksāšu vairāk.»

«Nē, cienīgs tēvs, goda maltīte lai paliek, goda maltītes vajaga!» visi trīs gandrīz reizē iesaucās. «Tā nāk no mīlestības, — goda maltītes naudā neskaitat.»

«Nu, ja tā, tad es vairāk nevaru maksāt,» mērnieks atbildēja.

«Lai tad vai kā, bet goda maltīti gan lūdzam dot,» Prātnieks lūdzās ļoti gaužā balsī.

«Jā, goda maltīti gan, cienīgs tēvs,» tie divi arī piepalīdzēja.

Mērnieks, brītiņu padomājis un uz galda papīrā kaut ko laika kavēk­lim ar zīmēkli zīmēdams, sacīja: «Nu labi, lai tad neviens nesūdzētos, ka es maz maksāju, bet lai visi būtu ar mieru, tad pie sava solījuma pielieku vēl pusotras kapeikas par dienu klāt; tātad iznāk divdesmit viena ar puskapeikas par dienu līdz ar goda maltīti. Tagad tik ejat un norakstat protokolā un sūtat, kad vajadzīgs, cilvēkus pie darba.»

Visi trīs izgāja pateikdamies un locīdamies. Jau priekšistabā sāka grūst cits citam pie sāniem, smīnēt un ar prieku lielīties, ka esot priekš valsts vēl pusotras kapeikas kā raut norāvuši, bet, ja būtu atsūtījuši citus kaut kādus, tad gan nebūtu dabūjuši nekā klāt un tāpat būtu bijis jākalpo.

«Vajaga tik saprast ar šādiem dzīvot, tad vāji neies nekad; pama­zām un ar labu vien var izvilkt pēdējo kapeiku. Valsts labuma dēļ es skriešu vai ugunij cauri,» Prātnieks lielījās.

«Nu jā, cik cilvēkiem gan tāds prāts ir?» tie divi sacīja. Te Prātnieks apķērās un teica, ka esot aizmirsis mērnieka cienīgam tēvam teikt, kur siens dabūjams pirkt, jo viņu reizi viņš esot licis apklaušināt. Saviem biedriem Prātnieks lika pagaidīt pie malkas asīm, — priekšiņā lai ne­stāvot, jo tad varot domāt, ka klausoties. Durvju spiežamo saņēmis, viņš atgriezās un piekodināja: «Bet bez manis uz valsts māju neejiet — iesim visi kopā.»

Šoreiz Prātnieks palika daudz ilgāki pie mērnieka nekā pirmāk, kad bija visi kopā. Ārā nākdams, viņš smīnēja ļaunīgā labpatikšanā un ru­nāja pie sevis: «Pagaidi, pagaidi tu, nebēdīgais putniņ! gan tu apsvi­lināsies kā ods pie sveces. Gan redzēsi, kādu piecdesmit kapeiku dabūsi par dienu! Še vis nebūs tik vien kā runas vīru sapulce vai cita vieta, kur vari pēc patikšanas nepiemeklēts ar visu pārdrošību lekt kaut ku­ram acīs. Tagad ieķersies drusku asākos nagos, kādus vis vēl neesi bau­dījis. Gan tu dabūsi aiztecēt no ligzdas kājām pa zemi apgraizītiem spārniem, un Lienai tad nebūs nekāda prieka skriet tev līdz. — Gan tad es to irbi nogūstīšu. — Tik cīnies, Prātniek, Liena būs tev un tavi pretinieki zem tavām kājām!» To sacīdams, viņš sita kāju uz zemes un skaļi pasmējās. «Nāks, nāks laiki, kur viņa patgalvībai būs jālūst, augst­prātībai jāzemojas, un tu, Prātniek, tad varēsi saldi pasmieties!»

Kad Prātnieks izgāja pagalmā, tad atskanēja ilkss zvans, un drīz viņš ieraudzīja apsitamies ap valsts mājas stūri divu zirgu pasta aiz­jūgu, kurš nāca pa ceļu viņam iegarām. Kamanās sēdēja Švauksts melnā kažokā, ar platu zīļu jostu un somiņu plecos. Viņš Prātnieku tūliņ pazina, lika pieturēt, izlēca veikli no kamanām, gāja viņam pretī, cepuri paceldams un sacīdams: «Gut margin, Frātnek! Fahren nu nach schtat.»

Tad sāka stāstīt, ka viņam esot jāsteidzas uz eizenbānu, jo vajagot nolīferēt rītu gandrīz vairāk nekā divi vezumi linu, ar kuriem ceļa vīri jau aizgājuši vakar.

«Un kad būsi mājā?» Prātnieks jautāja.

«Laikam zontag margin, jo gribu tikt uz Irbēnu Ilzes bērēm atpa­kaļ, noskatīties Lienā un Kasparā, jo tam viņu tagad daudzina — tas esot akurāt kā noticis.»

«Hm, hm,» Prātnieks domāja. «Un tad tu neesi strādājis tur nekā pretī?»

«Ich — ich- strādājis gan, pielaidis visādas ziņas, bet tur nekas

nepalīdz. Varbūt tā lieta sāktu jukt tad, kad viņa nāktu akurāt pašai Oļiņu tantei zināma. Es esmu gan gribējis viņai kādreiz to teikt, bet ar mani viņa nicht nemaz frentelīga.»

«Ak tad ar Oļiņu ziņu vis vēl neesot?» Prātnieks priecīgāks izsau­cās. «Es jau arī domāju. — Bet vai tu esi uz bērēm aicināts, ka solies braukt?»

«Jā, es esmu gan tikpat kā einladen,» Švauksts atteica, negribēdams stāvu sacīt, ka nav aicināts. «Pirmā galā ich fahren tik tāpat uz diev­vārdu brīdi vien.»

«Var būt, ka es arī nobraukšu,» Prātnieks sacīja un atvadījās no Švauksta, kurš, cepuri paceldams, teica «aģē!» un, iesēdies ar veikalisku steigšanos kamanās, uzsauca pasta puisim: «Las lūs! Furt!»

Kamēr tie trīs runas vīri bij pie mērnieka, tikām citi nometa no spriešanas mieru, bet, šiem ienākot, sagāja atkal pie darba. Nu Prātnieks stāstīja, kā pie mērnieka izdevies, cik liela stīvēšanās bijusi, līdz tas vēl pielicis pusotras kapeikas par dienu klāt. Bez dūšas tādās vietās iel -esot par velti; bet ar spēju dabu arī nekā nevarot izdarīt, — vajagot saprast, no kuras puses katram piekļūt. Tie divi citi ari mēģināja stās­tīt, ka viņi neesot bēdājuši nekā, bet sacījuši taisni acīs, ka par to maksu nevarot iet. Visi bij ar to nolīgumu mierā un gandrīz priecīgi, tik vien Kaspars sēdēja klusu. Tad norakstīja protokolā, ka tā un tā valsts ar mērnieku nolīgusi.

Pēc tam ienāca kāds nabadzīgs vīrs lūgt no valsts uztura, jo pats esot vājīgs un bērni mazi. Vēl viņš nebij spējis savas lietas izstāstīt un no valsts vecākā atbildes sagaidīt, kad trešais runas vīrs, tas ar bāla­jiem matiem, kurš sēdēja allaž tā, ka mugura stāvēja pret durvīm, sāka, pār plecu atpakaļ skatīdamies, viņu rāt: «Kur lai mēs, runas vīri, ņemam tev ko dot? Kur mums, runas vīriem, tā maize tā piecepta stāv? Dažam ir vēl pa divpadsmit bērniņu un tomēr nenāk maizes prasīt. Pats mūsu pestītājs saka: «Kas negrib strādāt, tam ari nebūs ēst.» Palasi vien bībelē par Jēkabu, cik tam bij bērnu un sievu, bet vai viņš gāja pie runas vīriem maizes prasīt? — Pats brauca bada laikā uz Ēģipti!»

Lūdzējs, tādu rājienu dzirdēdams, sabijās un izgāja, tā ka pirmais runas vīrs nedabūja nemaz vēl sacīt: «Ko tur nu citu, kas jādod — jā­dod,» — nedz ceturtais no kakta, ar lielo apkakli: «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek.»

Trešais runas vīrs jeb tas ar to raustīgo valodu deva padomu, ka vajadzējis taisīt otru magaziņu, jo nu esot tas drīzāk iespējams nekā vecos laikos; jo, kad uznākot plānāki gadi, kurp tad lai skrienot? un pa desmit gadu no sieciņiem vien pieaugšot pilna magaziņa.

«Jā, vajadzētu gan,» Kaspars sacīja, «jo tad būtu sava magaziņa pelēm, sava žurkām.»

«Ko tur citu, — kas vajadzīgs — vajadzīgs,» pirmais runas vīrs pa ieradumam izsacīja.

«Un runas vīriem ir spēks rokā — ko tie nospriež, tas paliek,» ce­turtais apstiprināja.

Tad sprieda vēl labi ilgi par lielām saimes cilvēku algām, ka ne­varot tikt ar tām vairs nekādā galā, — būtu vajadzējis nospriest, cik vien saimnieki drīkstot puisim vai meitai maksāt. Kādreiz ap Krimas kara laikiem toreizējie valdnieki jau diezgan labi nosprieduši: puisim tik divpadsmit rubļu par gadu; bet paši saimnieki vien bijuši muļ­ķīgi, ka neesot tā nosprieduma turējuši un maksājuši vairāk. Tagad vajagot nospriest puisim trīsdesmit un meitai desmit rubļu; bet ik­katram saimniekam, kas maksājot vairāk, uzlikt tikpat soda maksas,, cik par nospriedumu vairāk maksājis. To naudu tad izdalīt tiem saim­niekiem, kuri to spriedumu pildījuši.

«Tad vajaga nospriest arī, cik saimniekiem jāņem par birkavu linu un pūru rudzu,» Kaspars pielika.

«Lūk, kur prāts! Vai nesaproti, ka tas būtu mums pašiem par vainu?» pirmais runas vīrs atsaucās.

Ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli uzcēlās savā kaktā kājās un sāka pikti runāt: «Kuri še tie «paši» ir? Ak jūs vien — saimnieki, un mēs, kalpu runas vīri, ne? Ja par kalpiem taisīs tādu spriedumu, tad es uz ģenerālgubernatoru projām.»

«Ģenerālgubernatora vairs nav,» Prātnieks sacīja.

«Kas par to? Gan es dabūšu,» viņš, apkakles stūrus atlocīdams, at­bildēja.

«Bet runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek,» Kas­pars paspītīgi teica.

«Ak tā? Nav vis!» tas pats no kakta dūšīgi atteica, kurš allaž sacīja, ka runas vīriem esot spēks rokā.

Pēdīgi nāca priekšlikums par darba izdošanu pie kāda liela mūra tilta, kurš nākošā vasarā ceļams. Bet lielākā daļa runas vīru uz to at­bildēja, ka nu esot jau diezgan ilgi spriests un vakars klāt, tādēļ lai to darba izdošanu padarot valsts vecākais ar skrīveri, bet pie darba atņemšanas vajagot saukt gan visus rīmas vīrus, un no meistariem lai pierunājot pie darba atdošanas dzeršanu. Kaspars gan stājās pretī, ka tik svarīgas lietas nevarot neapspriestas pamest, bet tas nepalīdzēja nekā, jo pirmais runas vīrs sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jādara — jā­dara,»— un ceturtais, ar lielo apkakli, kurai nu bij stūri atlocīti, sauca no kakta: «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek!»

Vēl norakstīja kādam vecītim jaunu puisēnu par apgādnieku. Ve­cītis šai priekā — tāpat kā daudz citi tādos brīžos — atnesa no kroga ar kazaka palīgu kādu «duci bairīša» un dažas pudeles citu dzērienu visiem runas vīriem par pateicību un iedraudzēšanos. Vēlāk kāds ru­nas vīrs, šo dāvanu baudīdams, paklusu lielījās, ka viņš pats, būdams vecītim pazīstams, esot viņu uz šām domām pamudinājis. Tagad bij visi ļoti jautri, runīgi un draudzīgi. Ikkatrs steidzās stāstīt, cik daudz priekš valsts strādājis un cīnījies: viens bij nostāvējis veselu dienu pie cepļa, izdodams kaļķus, otrs bij salasījis pa valsti visvairāk kāpostu un kartupeļu priekš nabagiem; trešais bij staigājis ilgi, piedzīdams galvas naudu no meitām, un nebēdājis nenieka, lai vai zobojot vai iz­smejot; jo, kas no runas vīriem reiz nospriests, tam vajagot pastāvēt. Un kas tur gan esot ko maksāt? Divdesmit piecas kapeikas kurai mei­tai! Tīri nieks priekš tagadējām saimes algām. Tomēr piespiest gan neva­rot, ja kāda negribot maksāt, jo likumā tas nestāvot; bet dūšīgs runas vīrs, kurš ejot cieti virsū, varot daudz izdarīt.

Jo tukšākas metās pudeles, jo vairāk veicās valodas. Pirmais runas vīrs un viņam līdz daudz citi sāka uzstāt valsts vecākam, lai pieprasot priekš viņiem, kuri stāvot jau otrus trīs gadus amatos, medaļas, jo tā­diem pēc likuma jau medaļi nākoties, un pieprasīšana neesot nekāds kauns, — ķeizars nevarot vis no galvas ikkatra pārzināt, kurš esot godu izpelnījies. Kas dzīvojot viņam tuvumā, pie tiem amata vīriem esot cita lieta, jo tos viņš ik dienas redzot, bet ko gan še? — Runāšanas troksnis auga augumā, un pēdīgi, kad pudeles bija jau tukšas, tad sa­cēlās tik augstu, ka dažiem svešiniekiem, gar valsts namu pa lielceļu braucot, sāka trūkties no trokšņa zirgi, tā ka tik ar bailēm un mokām tos varēja dabūt garām.

Grabovskis, kad bij no valsts nama izgājis, sāka sevī domāt un jautāt, kādēļ gan tie vīri, kas tur sēdējuši, viņam ieejot, pīpes slēpdami, tik godbijīgi pacēlušies un palikuši visu to laiku stāvot? Viņš nomanīja un noprata, ka tai lietai būšot kāda pārskatīšanās par cēloni. Patla­ban nāca pretī divi žīdi, kuriem bij uzdots no lielkunga iztapsēt vēl dažas mērnieku istabas. Tie, cepures noņēmuši, no pieklājīga atstatuma viņu sveicināja, sacīdami: «Morgen, Herr Revisor!» Grabovskis, kā no nezināšanas atjēgdamies, lika roku pie cepures un runāja: «Tā, tā! Nu ir man šī ērmīgā lieta skaidra, nu es viņu saprotu! Ļaudis tura mani par kādu mērnieku. Hm, hm, tas ir savāds un ļoti rets atgadījums. Kā no visa saprotams, tad es izskatos mērniekam ļoti līdzīgs, jo pats valsts vecākais, kurš jau gan būs viņu redzējis, arī pārskatījās un turēja mani pirmā acumirklī par mērnieku.» Grabovska acis sāka spīdēt brīnumīgā priekā. «Labi, labi! Tas ir ļoti ievērojams gabals; kaut gan viņš iznāca pavisam nejauši. Maniem nolūkiem šī vienādība var būt ne tikvien derīga, bet arī ļoti svarīga. Tik jānolūko, kā viņu vislabāk izlietot, un tagad nav jārādās daudz klajumā.»

7.Slātaviešos un čangaliešos, tāpat kā citur

Slātaviešos un čangaliešos, tāpat kā citur, kur saiešanas atrodas, aicina viņu kopējus pie miroņu izvadīšanas no mā­jām. Tur tad uz dievvārdu brīdi sanāk bez radiem arī kai­miņi un pazīstami, zināms, pie cienījamiem un mīļiem aizgājušiem ar­vienu vairāk, un tā arī uz Ilzes izvadīšanu bij sanākuši Irbēnu kaimiņi lielā pulkā, kas liecināja, ka tā bijusi viņu starpā mīļa un cienījama. Kaut gan viņa nebij no dzimšanas slātaviete, bet tik ienācēja, tad tomēr gandrīz ikkatrs kaimiņš apzinājās esot viņai kādu mīlestības darbu pa­rādā, un izskatījās, it kā visi gribētu to šai mīļai aizgājējai atlīdzināt pēdējā ceļā.

Pēdējos gados bij paraduši aicināt šādās vietās saiešanu kopējiem līdz arī pagasta skolotājus; bet to darīja vairāk goda nekā vajadzības dēļ. Tātad arī Tenis, kurš dzinās «lielmaņiem» visādā ziņā līdz, bij uzlūdzis uz Ilzes bērēm arī sava pagasta skolotāju Krustiņu Petaku, kuru bij iesaukuši par Pietuka Krustiņu. Kā arvienu un gandrīz visās lietās, tā arī šoreiz viņš to uzlūgšanu bij izdarījis no savas galvas, bez Kaspara ziņas, jo iepriekš viņš nemēdza nekad aprunāties, bet, ko nodomāja, to izdarīja viens pats. Šis Pietūka Krustiņš bij jauns cilvēks vidējā augumā, ar kupliem matiem. Viņš mīlēja valkāt allaž melnus svārkus, kuros nekad blāvu netrūka, un šoreiz bij viena labi liela uz muguras. Kājas viņam bij pilnīgas un zābaku stāvi jeb stulmi arī palieli, bet bikses šauras, laikam pēc jaunās modes, tāpēc bij gandrīz jābrīnās,, kā viņš spējis tās uzstīvēt stulmiem virsū, kaut gan zemāk nekad nebij dabūjis kā tik līdz pusei.

Kad šķirsts bij ar dziedāšanu no klēts atnests un istabā bērinieku vidū uz krēsliem nolikts, tad Pietuka Krustiņš runāja šos vārdus:

«Mīļi bērinieki un cienīgi līdztautieši!

Kāds mūsu tautas dēls raksta tautas lapā «Mājas Viesī» šos svarīgus vārdus:

Tev teikšu, dievs, kamēr man nosvils mati,

Kamēr man' bedrē gāzīs līķa rati!

Lai tricina šodien, cienīga publika, jūsu sirdis šie dziesminieka vārdi it kā jūras viļņi klintis! Mēs, kaudamies pa šās pasaules bēdu un sapņu viļņiem, it kā tūkstoši un atkal tūkstoši Noasa šķirsti peldam pa virsu tiem ūdens plūdiem, kuri bij aprijuši visus pasaules grēciniekus; bet tā kā balodis no šķirsta, tā lai paceļas mūsu gars uz fantāzijas spārniem aitera dzidrumā; lai nekavējas mūsu miesa pie iznīcīgiem jeb ķermenīgiem priekiem, kā arī pie tiem, kurus ir apustuļi savās vēstulēs vairākpusīgi un vispārīgi pārsprieduši. Gan ir atzīstams un nav liedzams, ka teātris ir liels attīstības un apgaismības līdzeklis; ar prieku var piemi­nēt, ka gaišākās draudzēs viņa vairs netrūkst un neapstāsies arī, ja tik neiznāks lugu trūkums, tad tomēr šī gaisma ir tik vien ēna pret to gaismu, kur, kā kāds dzejnieks saka, saule mūžam nelēks, tādēļ ka viņa nekad nerietēs. Gan tiek kopta arī līksmība, īsti caur viesību va­kariem, kuri uzplauks gan mūsu tautā, ja tik vien jaunkundzes neat­rausies no dalības ņemšanas; tad tomēr šī līksmība ir vien sapnis, kuram sirdsēdas dibenā, jo, kad viesību vakars beigts, tad pēdīgi ar žēlumu jāšķiras; bet tur būs, kā dziedam, «līksmība bez gala» nebei­dzamā kāzu ballē jeb viesību vakarā, kur dos vīnu par velti dzēriena vietā. Gan nāk mums arvienu jauni dzejoļu krājumi, kuri modina tautā smalkas jūtas un dziedāšanas centienus, tad tomēr visi šejienes dzej­nieki esam tik vien zvirbuļi pret lakstīgalu balsīm, kaut gan tās pa­šas pastāv, kā dziedam, «tik ziedu laikā vien», bet, «kad nobirst tie, tad projām skrien». Lai arī mēs būtum šai tumsības ielejā cik gudri un cik izmācīti, lai zinātu vai visus rakstus no galvas, tad tomēr beidzot ikkatram mums jāsaka ar žēluma apziņu, ka nezinām nenieka, un, lai mēs runātu vai ar eņģeļu mēlēm ārpasaulīgos akordos, bet, ja mums mīlestības nebūtu, tad mēs būtu nenieka, jo, kā kāds garīgs dzejnieks saka: «Migla, tumsība mūs apklāj, mūsu prāts ir visai tumšs.» Tāpēc, cienīgi klausītāji un tautieši, lai mūsu prāts nesienas pie pasaules un netop tai par vergu, bet brīvību, brīvību lai mēs cienījam garīgi un miesīgi, ka nav mums mūsu bērnu un bērnu bērnu priekšā jākaunas par savu vājo patriotismu, proti, ka neesam savas tēvijas mīlējuši līdz pēdējam un nebijuši savai tautai īsti dēli, kaut gan viņa, proti, tēvija, ir allaž mūsu vājās, no darbiem un rūpestiem priekš savas tautas sa­spiestās krūtis atspirdzinājusi, kad kā pamākti esam meklējuši viņas laukos sev jaunu spēku, lai varētu atkal strādāt priekš tautas gais­mošanas un satriekt tumsības varu. Otra saite, kura tikpat stipri kā brīvība satur pasauli viņas universumā kopā, lai tai neuznāk atkal ūdensplūdi vai Zodomas sodības, vai arī nelaikā pastara diena, ir mī­lestība. Abi šie priekšmeti stāv tuvu sakarā un veicina cilvēces attīstību kultūras un civilizācijas jēdzienos. Ja arī mūsu valoda skanētu kā pas­tara tiesas bazūne, kā somu stabule vai kā ziemas svētku eņģeļu dziesma, lai mēs spētu ar savām zināšanām, gudrībām, mākslām un dailēm vai kalnus pārstatīt; tad tomēr mēs būtu bez platoniskās mīlestības nenieka kā tik skanīgs varš un zvanīgs zvārgulis, lai tas arī būtu liets vai no cik daiļa metala — vienalga. Bez mīlestības mēs būtum kā veselības avoti jeb fonteni bez ūdens, kā Palestīnas miroņu ezeri bez zivīm, kā nabagi bez naudas un kā gruntnieki ar parādiem. Tāpēc mīlestība un brīvība ir tie spārni, ar kuriem mēs lidojamies no austruma līdz rietrumam, no polāra zvaigznes līdz ekvatoram. Ikkatra persona, kas še stāv, zina to, ka tam ir labāk, kas nomiris, nekā tam, kas vēl dzīvs, jo tam ir vēl jāmirst. Tad nu, godājami klausītāji un visa publika, lai raugām, ka tas ienaidnieks mums viena no šiem ideālīgiem spārniem nenorauj un mēs nenokrītam zemē, jo ar vienu spārnu vien nevar atmosfērā turēties un mūsu dvēsele tad nespētu pēdīgi pacelties caur aitera dzid­rumu uz mūžīgu kāzu mielasta sadzīvi, ja tai būtu spārni laupīti savā ceļojumā no laicības uz mūžību kā gāju putniem no Eiropas kontinenta uz Āfriku, kura jau nu caur Suecas kanālu ir mitējusies pie kontinenta piederēt.»

Pēc šās runas Pietuka Krustiņš nosēdās ar pilnu tiesību un nogu­ruma izskatu it kā kāds vecs mācītājs pēc saviem gariem un pat div­kārtīgiem svētdienas darbiem.

Švauksts, kurš stāvēja netālu no Pietuka Krustiņa starp saiešanu ko­pējiem, slaucīja arvienu sviedrus un pat it kā asaras ar kreiso roku, kurā bij liels, spīdīgs, it kā apzeltīts gredzens. Arī pulksteni viņš izrāva reizes divas iz kabatas jau pa to laiku vien, kamēr Pietuka Krustiņš runāja. Pie dziedāšanas Švauksts bij allaž pirmais iesācējs un tad rāva visā spēkā.

Pēc tam turēja izvadīšanas dievvārdus saiešanu kopēji savā vien­kāršā kārtā: pirms dziedādami, tad runādami un beigās atkal dziedā­dami. Gan viņu runās netrūka priekš tiem, kuri tās jau vairāk reižu dzir­dējuši, sen un pagalam nodeldētu teikumu un vārdu, kas līdzinājās tiem gludajiem Katrīnas laika «vērdiņiem», kam nav vairs nedz ērgļa, nedz rakstu, tad tomēr viss tas dažā ziņā saderēja kopā ar to vientiesīgo un, var sacīt, jauko bēru kārtu, kādā saiešanu apgabalos pavada aizgājušos uz pēdējo ceļu. Oļiņš noturēja pielūgšanu, un Ilzes brāļameita, kura bij atbraukusi līdz ar kādu citu atstatāku radinieku no jūrmalniekiem, izsacīja dzimtenes radinieku vārdā aizgājušai kādus dziesmu panti­ņus. Kad tie bij nodziedāti, tad, kādu citu dziesmu dziedādami, nesa šķirstu ārā un lika uz bēru kamanām. Bet, iekām tas vēl bij noticis, daži no tuvākiem bēru viesiem sāka nest ar lielu steigšanos galdus un solus iekšā, kuri bij iznesti, lai pie bēru dievvārdiem būtu istabā bē­riniekiem vairāk vietas. Kad nu visi ļaudis nebij vēl iznākuši un laba daļa atradās priekšnamā jeb priekšiņā, tad izcēlās liels troksnis, pat saspiesto kliegšana un pagrūsto bērnu brēkšana, jo galdu nesēji strā­dāja kā ugunsdzēsēju komanda, nelikdami vērā par nevienu, kas ceļā gadījās, lai tiek vai pagrūsti, vai samīti — viena alga: viņiem tik jā­dabū galdi drīz istabā, jo vai nav jau diezgan, ja sagaida šķirstu izne­sam? īsti vieni lielākie skrāģi saspriedās cilvēkos un negāja iekšā, jo viņus varēja ienest tikko pa tukšu priekšiņu ar prātīgu izgrozīšanu. Bet tagadējiem nesējiem nevajadzēja nedz apstāties, nedz apdomāties — tas viss nieki! — divi rāva, trīs grūda, un tā izgāja cauri kā pa kaņepēm, stenderes vien nočīkstēja un vaimanas noskanēja. Tūliņ steidzās arī sievieši ar gaļas bļodām un maizes klēpjiem iekšā. Vēl nebij beiguši ārā šķirstu pa godam uz kamanām apkopt un pēdējos paņēmienus izdzie­dāt, kad jau citi iekšā sēdēja pie pilniem galdiem, kur kāds klibs vecis sniedza brandvīnu apkārt un cits gāja, pildīdams vienmēr alus traukus, kuri palika pilni arī tad, kad visi paēduši un padzēruši nocēlās no gal­diem, jo, ja tik vien dos un lies, cik var izdzert, tad pēc runās, ka tanīs bērēs mērdēja viesus badā.

Prātnieks ar Švaukstu, kā zināms, nebij vis īstos bēriniekos ielūgti, bet nākuši tik uz bēru dievvārdu brīdi jeb «izdziedāšanu»; tomēr izli­kās, ka viņiem bij patīkami tikt starp īstiem bēru viesiem, jo pie šķirsta uzsiešanas un apkopšanas uz kamanām viņi gāja klāt ar padomiem un palīgu, virves savilkdami, viņu stiprumu pētīdami un segas aizbāzdami. Bet Kaspars bij tas cilvēks, kurš gandrīz nekad cita pie sevis nelūdza, bet tomēr labprāt redzēja, kad citi pie viņa nāca; tādēļ tad arī šoreiz Švauksts un Prātnieks palika neieaicināti nedz uz kapsētu līdzbraukt, nedz arī palikt pēc tam vēl bēru viesībās. Tomēr viņi, kā likās, gribēja mē­ģināt vēl, lai tiktu ievēroti no citas puses, jo, kad kapsētnieki bij jau aizbraukuši, tad palika vēl abi pagalmā runājot, kur daži citi arī pie­biedrojās par klausītājiem. Švauksts, kurš teicās atbraucis pagājušu nakti no pilsētas, runāja pilnā mutē, ka cena liniem esot laba un brāķa ne­kāda, jo varot atdot vai tīras pakulas par «ausiem». Viņam arī tādi nieka liniņi vien bijuši, no pēdējām tirgu linu izlasām sabāzīti ar visām pakulām, bet grūdis pie Foršeļa uz ticības — durch! neesot ne svēris, ne skatījies, tik licis puišiem samest spīķerī. Bet pie maksāšanas neesot gan īsti pa prātam apskaitījis. Atpakaļ vairs negribējis ņemt, bet sadevis gan krietni virsū: pasacījis, ka, ja tā gribot darīt, tad lai arī beidzamā reize paliekot. Nu, tā viņš nebijis gan lēti dzirdējis, ko tagad dabūjis.

Caur īpašu ziņu arī viņus tur pagalmā ievēroja un ieaicināja bērēs. Oļiniete, kura rādījās Prātniekam it īpaši laipna, iztaisīja tā, ka Lienai, uz kapsētu braucot, neiznāca nevienās kamanās vietas, un pēc tam viņa, Prātniekam dzirdot, meklēja kāda braucēja priekš Lienas. Prātnieks to tūliņ saprata un nesteidzās vis projām. Arī Švauksts, to dzirdēdams, piedāvājās par vedēju. «Oling kundze! Ja man būtu tas gods Lienas jaunkundzi aizvest un —» tālāk viņš nedabūja izrunāt, jo Oļiniete viņā nemaz neklausījās, bet paskrēja garām ar lielmanīgu rūpju un gādāša­nas pilnu seju. Kamēr viņi pagalmā runāja, tikām Oļiniete it kā pārmez­dama un ar apspiestām dusmām stāstīja Annužai, ka Liena paliekot mājā, jo nebijis vairs nevienās kamanās vietas, kur iesēsties. Saģēr­busies meitene esot — raug, lai nu ejot ģērbties nost, tīri kā par kaunu.

«Ja mums zirgi būtu veseli,» tā viņa piebilda, «tad sajūgtu vai divus, bet nu ir jāpaliek kājām kā iebūvieša bērnam. Prātnieka Andžs gan var­būt aizvestu, bet vai viņš nāks šurp solīties, kad paši neprot ieaicināt iekšā? Vai gan viņam ir kāda liela vajadzība pēc šām bērēm? — Vai viņš mājā neēdis vai nedzēris? Par godu būtu vēl jātur, ja viņš pavisam brauktu līdz un paliktu kādu laiciņu še, lai tiek jel viens kā no lielmaņa puses. Es neesmu nemaz ieradusi šādās, skaidri jāsaka, kalpa godībās dzīvot. Lūk, pagalmā gan viņš vēl runā, bet var arī ikkatru acumirkli aizbraukt.»

Annuža pastāstīja to ar pilnu bijāšanu Tenim, kurš arī tūliņ izstei­dzās ārā pie Prātnieka un lūdža viņu ienākt, sacīdams: «Kam tu, kā smejies, gribi stāvēt ārā, it kā svētīts tā kunga? — Nāc pakrēslī, atdzi­sinies.» Gan Prātnieks gribēja mēģināt pa ieradumam aizbildināties ar nevaļu un citādi un tik drīz vēl neiet, bet, neuzgalvodamies, vai Tenis mēdz vairāk nekā vienu reizi lūgt, gāja vien līdz iekšā un iedams drusku pretojās: vai gan varot visus bērēs salūgt — tas nemaz neesot iespē­jams, jo tad vajagot klāt galdu pagalmā. Švauksts, kaut gan nebij īpaši aicināts, gāja arī līdz, it kā tā būtu jau zināma un nolikta lieta, ka caur Prātnieka aicināšanu ir aicināts arī viņš.

Iegājis tas nometa tūliņ kažoku, bet sarkano šalli paturēja ap kaklu. Oļinietei tas ļoti riebās, ka Švauksts ienācis līdz; viņa nošņāca Annužai garām ar šiem vārdiem: «Dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vests iekšā?»

Ieaicinātos piesēdināja ar steigšanos pie galda, kur Oļiņš stāstīja patlaban, ka nomirējai esot laba laime, jo bērēm kaujamo veicies no­pirkt tik labi, ka nebijis nemaz iedomāts. Citā reizē varot nostaigāt vai nobraukt veselu nedēļu, bet tā negadīšoties kā tagad; un vai gan govs gaļa esot par šādu vērša gaļu labāka?

«Ē!» Švauksts sacīja vidū, šo skaņu starp a un e caur degunu lepni izgrūzdams un galvu uz augšu pasizdams, jo tas bij viņa ieradums. «Ē! Ko tu, Oļiņa onkul, stāsti! Nopirkt var akurāt kaut kurā reizē punktum, — vajaga tik andeles gara. Man tagad pat ir zināmas divas ālavas; ja tik vajadzība, tad var dabūt kaut kurā brīdī fiks un fertik.»

«Var, Švaukst, dēls, nopirkt gan ikkurš, arī bez visa andeles gara,» Oļiņš lēni atbildēja, «un, ja citur ne, tad pilsētā pie miesnieka, bet tik, zināms, par kādu cenu.»

«Kad laba prece un vajadzība, tad par preisi štrunt. Finf rubel so vai so,» Švauksts atteica.

«Kam naudas diezgan, tam ir gan nieks,» Oļiņš, zobus badīdams, at­bildēja, «bet vai visiem tāda bagātība ir?» Šie vārdi, kaut gan nopietni runāti, bij tomēr citādi tulkojami, nekā viņi skanēja, jo Oļiņš gribēja Švaukstam sacīt skaidri to: «Tev nemaz tādas bagātības nav, kā tu lielies.»

Otrā galā galdam sēdēja Pietuka Krustiņš starp kādiem vecīšiem, kuri lielīja viņa bēru runu un pazemību, ka esot gan spēcīgs runātājs — vajagot krietna mācītāja, kurš varot stāties pretī, un ka cits, būdams tādā vietā un amatā, nebūtu vairs ne paskatījies uz šādas kārtas ļau­tiņiem.

Kad viņš bij kādu brīdi ar nopietni svarīgu un it kā aiz darbošanās pagurušu vaigu viņu lielīšanu saņēmis, tad runāja ar rāmu balsi kā vecs vīrs: «Jā, mīļie tautas brāļi! Mums, savas tautas vadoņiem, kuriem viņa ir uzticējusies līdz ar savu labāko audzi, jāatzīst par savu svētu pienākumu pacelt viņu ar saviem vārdiem, darbiem un rakstiem pāri pār ikdienišķības sīkām raizēm augstākā gara stāvoklī, nekā tas līdz šim ir darīts no svešiem algādžiem, kuriem mīl tik mūsu tēvijas treknums un tautas garīga krēslība, kurā nevar viņu pazīt. Lai arī cik karsti ne­būtu šie mūsu sviedri priekš savas tautas apgaismošanas, tad tomēr ir vēl attīstītas publikas trūkums ik dienas sāpīgi sajūtams. Cik bij pat šodien tādu personu, kuri manu runu saprata un kura viņus aizgrāba? Tas pats jāsaka arī par mūsu rakstiem, ka maz tiek viņi lasīti, cienīti un saprasti. Es laistu gan klajā savus dzejoļus, pedagoģijas un filozofi­jas apcerējumus, bet bīstos, ka mūsu tautai tie nāks par agru rokā, tā­dēļ domāju savus manuskriptus aizzēģelēt un atstāt nākamībai. Par to otro lietu, proti, pazemību, man jāatbild, ka mums vajaga uzupurēties priekš savas tautas, citādi ir viss darbs bez sekmes. Mums vajaga būt ar savu tautu saaugušiem, jo mums būs viņu vadīt uz saules kalniem. Mēs nedrīkstam vis komandēt savu tautu, dzīvodami pilīs, greznumā un bagātībā plītēdami, ēzdami gardus ēdienus un gulēdami mīkstās gultās, jo tad viņa mūsu valodas nedzirdēs; bet mums jādzīvo būdiņās pie viena kumosa un pie viena malka ar saviem brāļiem. Lai paliek vīns augstmaņiem — mums jāņem par labu, ko atrodam zemnieku mājās, lai tas būtu rūgts vai sūrs.»

Patlaban bij brandvīna glāze, ko laida apkārt, pienākusi pie runā­tāja, kurš, viņu saņēmis, runāja paceldamies tos pēdējos vārdus uz visu galdu, un tad, glāzi uz mutes apgāzdams, pierādīja, ka tā ir iztukšota un ka viņš arī patiesi ņem no saviem tautas brāļiem visu pretī, lai ir sūrs vai rūgts. Pēc tam Pietūka Krustiņš, iekām nosēdās, runāja pilnu balsi vēl šos vārdus: «Krietns karavadonis ir tik tas, kas nes kopā ar saviem apakšniekiem ne tikvien priekus, bet ari bēdas, neatstādamies no viņiem pat ne pēdējā brīdī, jo arī kāds liels dzejnieks, Šillers, saka:

Ja dzīvību jūs žēlosiet,

Tad viņas neiemantosiet!

Švauksts viņa vārdus arvien apstiprināja, sacīdams: «Jā, jā, das riktig, das riktig!» — un, kad Pietuka Krustiņš brandvīna glāzi izdzēra, tad kliedza: «Bravo!»

Kad jau gandrīz visi bij nometuši no ēšanas mieru, tad Tenis pie­nācis sacīja uz Prātnieku un Švaukstu savā jocīgā valodā: «Nu, dēli, kad esat baudījuši dieva dāvanu, tad es sūtīšu jūs arī, kā smejies, tālāk, lai tiekat pilnīgi bērinieki, — taisieties nu un brauciet uz kapsētu; jums veikli zirgi, vēl gan citus panāksiet, — tad būs garāka rinda. Lūk, otrējo mātei esot palikusi meita kājām, un skolas kungs arī varbūt brauks līdz.»

«Tad jābrauc gan laikam būs,» Prātnieks jokodams atbildēja, «ci­tādi varēs sacīt, ka ēst, dzert bērēs nāk, bet darīt negrib nekā. Lai tad taisās vien tie braucēji drīz, ka varam citus panākt.»

«Kas tur nieks ko panākt!» Švauksts, izraudams pulksteni ar gre­dzenoto roku no kabatas, sacīja: «Uz firtel stundu būs cieti.»

«Izvizini, izvizini, Andž, to manu Lienu; mājā tikpat negrib palikt,» Oļiniete Prātnieku laipni lūdza.

«Kādēļ ne?» Prātnieks atbildēja iekšķīgā labpatikšanā. «Lai taisās vien drīz.»

«Ar lielu prieku, Oļiņa mamm!» Švauksts izsaucās, Oļinietei izejot, jo Liena bij nogājusi uz savu māju apģērbties ceļa drēbēs.

Drīz viņa Lienu izskubināja, piekodinādama, lai sēdot pie Prātnieka Andža.

«Viena alga, vai sēd pie Prātnieka Andža vai pie cita,» Liena iz­iedama atteica.

«Kāda tur viena alga? Nejēga meitene!» Oļiniete kliedza viņai pakaļ.

Bēru istabā bij jau arī visi braucēji sataisījušies, kad Liena tur nonāca: Švauksts savā melnā kažokā ar zīļu jostu; Pietuka Krustiņš šauros, melnos virssvārciņos, satinis kaklu ar ļoti lielu lakatu, tā ka tas bij gandrīz resnāks par pašu; Prātnieks melnā aitādu kažokā, ku­ram pašu austa pelēka vadmala virsū, liela apkakle un sarkana josta.

Kamēr Prātnieks raisīja zirgu vaļā, kurš bij satinies, tikām jau Švauksts piebrauca savu ar visiem zvārguļiem un važiem pie durvīm, kur Liena stāvēja, izlēca un uzsauca viņai: «Jaunkundze, bite zicen!» Viņa arī tūliņ iesēdās, un pats Švauksts, iemeties veikli ar vienu kāju kamanās, sarāva grožus, iekliedzās «žu!», un zirgs stiepa no pēdām vislielākos rikšos projām, ka sniegs vien apjuka un tikko suņi varēja panākt.

Prātnieks, kurš bij arī steidzies, grieza patlaban savu zirgu apkārt, bet bij jau par vēlu, tādēļ, aizbraucējus ar garām acīm pavadījis, ne­sacīja ne vārda, tik nošņūca degunu, ieņēma Pietuka Krustiņu kamanās un brauca mērenos rikšos līdz.

Oļiniete, kura nāca patlaban no savas mājas atpakaļ, ieraudzīdama tādu Lienas nepareizību, dusmīgi iekliedzās: «Palaidņa meitene! Vai es tev vēlēju pie tā pustrakā sēdēt?» — un, tā kliegdama, sāka skriet pa pagalmu braucējiem līdz, it kā gribēdama tos notvert, bet drīz pārlieci­nājās, ka tas nevar izdoties, palika pagalma vidū stāvot un sāka Švaukstu lamāt un lādēt visā kaklā: «Kaut viņš kaklu nolauztu, tas lops! Zvār­guļi vien žvadz, — ne man viņi patīk, nedz arī gribas viņos klausīties. Zirgs Prātnieka Andžam ir vēl labāks — viņš pats negrib ātri braukt. — Dievs zin, kam vajadzēja skriet pie tāda pasaules trakuļa sēsties? Lūk, to raibo segu ir uzklājis pār atzveltni, — Prātnieka Andžs varētu no­pirkt desmit tādu, ja gribētu. Kā gan izskatās tas melnais kažoks arī — jādomā, ka čigāns brauc pa ceļu, — kas pašu austai drēbei par vainu? Prātnieka Andža kažoks un josta man patīk desmit reižu labāk.»

Kad tā bij labu brīdi izplosījusies, tad nebij pēdīgi nekā cita, ko darīt kā nākt atpakaļ un iet istabā.

Nepagāja arī vēl patiesi ceturtdaļa stundas, kad jau Švauksta zirgs atdūrās pēdējā kapsētnieka kamanās, jo tie brauca pieklājīgi lēnos so­ļos. Citā brīdī gan Švauksts nemaz nepieturētu arī pie bērinieku rindas, bet pabrauktu garām vienā iestiepienā arī vēl pa dziļāku sniegu, bet tagad viņš tā nedarīja; tomēr nevarēja izprast, kādēļ un aiz kāda cēloņa viņš savaldīja tik ļoti savu braukšanas lielību, jo pieklājībai pie viņa šādās lietās spēka nebij, to zināja ikkatrs. Varbūt viņš baidījās, ka, ja brauks garām, tad viņa neuzskatīs citi par piederošu pie bēriniekiem, un tas Švaukstam nebūt nepatiktu. Tagad gan, zināms, viņam par to liela bēda nebij, jo visi varēja pārliecināties, ka viņš brauca ar vaja­dzību, lai Lienai nebūtu jāpaliek mājā. Arī Prātniekam, kurš brauca gan daudz lēnāk, spīdēja šis pats taisnības iemesls droši sejā, un viņš pa­teica dievam, ka viņam bij jel Pietūka Krustiņš, ko vest. Bet lielākā lieta, kādēļ Švauksts nebrauca garām, bij gan laikam tā, ka tagad, so­ļos braucot, varēs ar Lienu krietni iztriekties, jo līdz šim viņš nebij teicis vēl ne vārda, bet turējis visu prātu pie ātras braukšanas.

«Es vakar nobraucu nach eizenbān par finf štunden hunder dreisich vērst,» tā Švauksts uzsāka runāt, valodas meklēdams, kad zirgs sāka iet soļos.

«Tik vien?» Liena iesaucās'.

Švauksts sāka stomīties. «Jā, jā, alzo, es aber nebiju alein — visi citi arī tikpat vien nobrauca.»

«Bet tu stāstīji par sevi vien,» Liena sacīja it kā ar nepatikšanu. «Un kam gan tev vajadzēja ņemt citus līdz? Vai nezināji, ka tad tik daudz nevarēs nobraukt?»

«Bite, freilen, ievērot, ka pa eizenbān fāren visa fublika un ka es nebiju vis pats tas braucējs, alzo tad man nekādā ziņā nevar pārmest, ka langsam fāren,» Švauksts palocīdamies aizbildinājās.

«Nu tad nesaki, ka tu nobrauci, bet saki, ka tevi noveda,» Liena, citur domas turēdama, strupi atbildēja.

» «Fardon, freilen!» tā Švauksts, jo viņš, īsti ar sieviešiem runādams, ieņēma labprāt svešus vārdus un izrunāja tanīs visur «p» par «f». «Bet ko jūs sakāt, freilen, par manu andeles firmas pārcelšanu uz Fērnavu?»

«Ar savām freilenēm liec tu mani mierā; par tavu andeles firmu es nezinu nekā,» Liena cieti atteica.

«Fui, kā ne? Tas ir akurāt svēts!» Švauksts apliecināja. «Es gribu ieriktēt Fērnavā linu nīderlagu, tas ir, tādu spīķeri, kur linus ferkaufen, jo Fērnavā par liniem vairāk maksā. Papriekšu ich jehn vēl kādu laiku uz Berlinu pie kantora, lai var dabūt kaufmaņa atestāti.» Kad Liena nekā neatbildēja, tad runāja atkal pats tālāk: «Man brīnums, freilen, ka jūs neesat vēl par to gahrnich dzirdējuši, ko jau tagad ale veis un runā pa malu malām?»

«Kuram gan ir vajadzīgs tādās blēņās klausīties, it kā jau nebūtu diezgan dzirdētas?» Liena atgaiņādamās atbildēja. «Cik reižu neesi jau izlielījies aiziet par jaunkungu pie namniekiem? Cik reižu par muižas kungu uz igauņiem? Un nieki vien ir galā.»

«Bet šoreiz ir tas akurāt tikpat kā fertik, to var droši ticēt.»

«Kas tur man par daļu — ticēt vai neticēt? Dari, kā gribi, man viena alga.»

«Bet, fardon, vai jūs, freilen, nekad negribat ņemt dalības pie mana laimīgā likteņa? Vai jums arī nepatiktos nākt mein mit un tapt par Fērnavas dāmu?»

«Topi vien pats par Pērnavas kungu un nebēdā par mani nekā, jo es palikšu zemniece, kā bijusi.»

«Jevol,; jevol! Nu, tad iesi laikam pie Kasfar vai pie Frātnek?»

«Redzēs, kā būs? Vēl nevar zināt.»

«A! Das kan visen funktum! Jūsu tante ir frentelīga ar Frātneku, un si selbst lihbet Kasfar. Vai nicht so? Jūs domājat, ka es nezinu? — Bet kādēļ jūs, freilen, mani nemīlējāt?»

«Kaut tevim ūsu nebūtu, tad tu izskatītos varbūt labāk, bet kā lai tagad tādu mīlē kā zaldātu?»

«Nu jā, freilen, kad es jums bez ūsām beser patiktu, tad es viņas liktu norazierēt vai desmit reižu.»

«Es domāju tik, ka vaigu bārda tev labāk izskatītos; bet par patik­šanu es nerunāju nekā.»

«Nekas, nekas, freilen, viena alga, bet ūsas es nodzīšu kā kanāļas. Das schahdet nicht.»

Liena, muti ar lakatu aizturējusi, novaldīja smieklus; tad, kādu brī­tiņu apdomājusies, runāja nopietni tālāk: «Var būt, ka pēc mērnieku laikiem, ja tev iekrīt labas robežas, arī mani audžu vecāki sāktu tevi vairāk ievērot, bet tagad gan dodu to padomu nerunāt ne tikvien tev pašam par mani uz viņiem nekā, bet gādāt jo vairāk, lai Prātnieks cieš klusu, ja viņam pavisam šādas domas ir, jo tad, kā jau tu pats domā, mani varbūt spiestu pie viņa iziet. Tev nav nemaz jāliek viņam manīt, ka es to tā vēlos vai esmu runājusi, bet tu vari to darīt it kā no sevis paša. Prātniekam arī nebūtu tagad nekādas vajadzības precēties, bet nogaidīt, līdz visi tie jukšanas laiki pāriet.»

«Jā, das machen ich fiks un fertik — tas nedūrēs nemaz ilgi, un Frātneks būs štil,» Švauksts atbildēja, skatīdamies, kur varēs piesiet zirgu, jo kapsēta jau bij klāt. «Un, ka man pie mērīšanas iekritīs feinas grences, tas ir akurāt kā jau noticis, jo es pats arī laikam būšu mērnie­kiem par helferi pie mērīšanas. Tātad alzo man būs gan tas gods, ka drīkstēšu cerēt un uz savu mīlestību palaisties? Vai nicht zo, freilen?»

«Vai gan tādēļ jau tūliņ vajag palaisties? Tu gribi allaž par ikkatru vārdu un niecīgu labprātību atlīdzināšanas,» Liena atteica un izkāpa veikli no kamanām, jo zirgs patlaban apstājās pie sētas.

«Bite, bite, freilen, ne tik fersonīgi, ne tik fersonīgi!» Švauksts vēl Lienai uzsauca, kad viņa jau gāja bēru kambarī.

Arī Prātnieks ar Pietūka Krustiņu patlaban piebrauca, bet varēja nomanīt, ka pēdējam līda ziema stipri vien caur melniem virssvār- ciņiem.

Jau bij patlaban krēsla, kad kapsētnieki sabrauca bēru mājā atpakaļ. Daži bij pēc vecu vecā ieraduma nolauzuši egļu zarus, ar kuriem māji­niekus pa jokam kūla, sacīdami: «Mirsti nost, mirsti nost! Diezgan esi dzīvojis.»

Visi viesi bij īsti jautri un līksmi kā allaž pēc labi padarīta darba, kad rūpes pagalam un var baudīt bez kavēkļiem to, ko klātesošais brī­dis patīkamu nes; bet, kamēr vēl ir rūpes un gādāšanas, lai arī visai vieglas un patīkamas, tad nevar būt pilnīgi brīvs un kalpot labpatik­šanai. Cits par citu steidza stāstīt dažādus jokus, ko pa ceļu un kapsētā piedzīvojuši: ka tie un tie braukdami apgāzušies, ka prasījuši skolas kungam, cik par apstāvēšanu jāmaksā, ka dziedāšana negājusi, ka šķes- tera puisi piedzirdījuši, ka skolas kungam piesējuši lielu nastu maizes, jo bērinieku bijis daudz, un visi sarunājušies dot. Ari saiešanu tēvi, kuri nebij vis vēl aizgājuši, izmētāja dažus dievbijīgus jeb svētus smieklu vārdus un atļāva savām lūpām pasmaidīt, kas bij jāatzīst citiem viesiem par lielu godu un žēlastību, jo, kad tie, kuri stāv starp dievu un cilvēkiem, pazemojas tik tālu, ka rāda līdz ar visiem priecīgu vaigu, tad tā ir jāatzīst par paša dieva laipnību.

Daži bēru viesi, to redzēdami un dzirdēdami, runāja priecādamies par tādu saiešanas tēvu pazemību, ka tie neizturoties nemaz labāki un svētāki par citiem, bet dzīvojot tāpat ar visiem līdz, jo dieva vārdi arī sakot: «Bēdājaties ar bēdīgiem, priecājaties ar priecīgiem,» — un savs laiks esot sēt, savs laiks pļaut. Agrāk viņi tūliņ, līdzko bērēs dievvārdus noturējuši, steigušies projām uz saiešanām pie pēcpusdienas dievvār­diem, negaidījuši gandrīz ir ne ēdiena uzliekam; bet tagad dzīvojot — raugi, cik mīlīgi — ar visiem kopā bez nekādas lepnības; iedzerot tāpat savu glāzīti kā citi viesi. Agrāk nedrīkstējis godībās ne pasmieties, bet visiem vajadzējis tik dievvārdu vien dziedāt vai klausīties, kad kāds no viņiem lasījis, bet nu tērzējot paši pa vidu līdz.

Pietuka Krustiņš, kurš atradās arī starp tiem runātājiem, pacēla savu balsi un sacīja: «Jā, mīļie tautas brāļi, arī še redzam dieva visspēcību, ka viņš liek brīvības gaismai atspīdēt visās valdzinātās sirdīs, caur ko iekš viņām verdzības atliekas dien' no dienas zūd it kā rīta salna siltā saulē. To prieku redzam tad arī šai atgadījumā pie mūsu cienījamiem saiešanu tēviem. Agrāk, kamēr tiem vēl bij verdzības bailes sirdī, viņi neuzdrošinājās bērēs palīksmoties tautas garā, bet devās uz saie­šanām dievvārdu turēt; tagad turpretī, kad brīvība ir arī spērusi pie viņiem caur attīstību savus zelta soļus, tagad tie drīkst, daži pat ar savām laulātām draudzenēm, svinēt līdz ar mums visiem īstā brālībā un jautrā garā bēru godu; tādēļ lai zaļo brīvība! Urā!»

Švauksts un Prātnieks sauca līdz «urā!», turpretī daži no pulka Pie­tuka Krustiņa runu pamēdīja un zoboja. Bet Švauksts, pirkstu galos pa­cēlies un ar pirkstu purinādams, tos aprāja, sacīdams: «St! Kungi! Cie­nību pret runātāju!» Šos vārdus bij viņš dzirdējis pie kādas goda mal­tītes no kāda cienīta vīra, tāpēc bij arī lepns, ka varēja savu reizi šādā kārtības un pieklājības aizstāvēšanā pacelt balsi.

Pa tām starpām bij jau vakariņas saliktas un visus aicināja pie galda.

Kad bij sasēdušies un iesāka ēst, tad Prātnieks uzņēma valodu, pie kuras pievienojās drīz visi, ja ne citādi, tad ar klausīšanos.

«Tagad mēs,» tā viņš iesāka, «sēdam še Irbēnos pie bēru galda lielākā pulkā nekā citām dienām ikkatrs savā mājā, bet, ja dievs liks to dienu piedzīvot un pavadīt mērnieku laikus pa godam, tad sēdēsim gan reiz visi slātaviešu un čangaliešu saimnieki līdz ar kalpu runas vīriem kopā ar mērnieku kungiem pie tāda galda, pie kāda vēl neesam sēdējuši. Visiem nebūs varbūt vēl zināms, ko mēs, runas vīri, nupat pēdējā reizē nospriedām. Pats mērnieka cienīgs tēvs, kurš jau ir atnācis un dzīvo muižā, ienāca pie mums — runas vīriem — un lūdza, lai valsts dodot dienu kalpošanu pie mērīšanas darba — piec­padsmit dienu kurš saimnieks, tāpat kā čangalieši, jo tie jau esot nosprie­duši dot. Kad bij izgājis ārā, tad sākām paši spriest, ko darīt? Citi gan do­māja, ka, ja došot kalpošanu, tad lielskungs uzskatīšot valsti par bagātu un pie dzimtpirkšanas sacelšot zemi dārgi; turpretī citi negribēja dot dienu tādēļ, ka tas izskatoties verdziski, jo visas kalpošanas esot jau sen no­celtas, un vēl daži stāvēja došanai pretī tādēļ, ka pie čangaliešiem esot papriekšu prasīts, jo Čangaliena bijusi agrāk tik vien Slātavas pus­muiža, bet nu izskatoties, it kā čangalieši būtu par slātaviešiem pārāk. Vēl tur minēja dažs šo, dažs to, bet es uzstājos, ka vajag dot dienu, jo tas nāks pašiem dažādā ziņā par labu. Ja mērnieks strādās ar saviem puišiem, tad nomīdīs pēdējo druvu un pēdējo pļavu, kā arī mežu nocir­tīs stigās vien. Atradās atkal kādi, kuri gribēja dot dienas par velti, bet es uzstājos,» — te patlaban nāca Kaspars pa durvīm iekšā, alu nes­dams, un Prātnieks, viņu ieraudzījis, neuzdrošinājās visai stāvu melot, kaut gan zināja, ka Kaspars nekā nesacīs; tāpēc pie laika vēl apķērās un pielika klāt: «Un īpaši Kaspars arī pierādīja, ka mēs, runas vīri, nedrīkstot tā valsti pārdot. Tad izvēlēja mani un divus runas vīrus, lai ejot pie mērnieka cienīga tēva un notaisot kontraktu. Nu tad bij ne­redzēta stīvēšanās un kaulēšanās, jo pirmā galā solīja tik divdesmit ka­peiku par dienu. Bet es uzstājos un tāpat tie divi arī, kurus jau ejot labi sakurināju, — ka tik lēti mēs valsts dienu nedosim, kaut gan mums ir spēks rokā, jo tur netiek strādniekam gandrīz vēl ne uztura. Mūsu pienākums ir valsts labumu aizstāvēt un vairot līdz pēdējam. Savas dienas mēs varētu atdot vai par velti, bet par valsts mantu turēsimies vairāk nekā par savu, lai mērnieka cienīgs tēvs domā, ko grib, un lai pašiem par to klājas kā klādamies. Nu prasīja, cik mēs īsti gribot? Es sacīju: «Trīsdesmit kapeiku par dienu un beidzot visiem saimniekiem un runas vīriem goda maltīti.» Tad sāka brīnoties: ā? Kur tādu gudrību ņēmuši? Kas to esot iestāstījis? Bet es atbildēju: «Neņemat, cienīgs tēvs, par ļaunu, bet slātavieši nav vis mucā audzēti.» Nu tikmēr, tikmēr, līdz pēdīgi salīgām par divdesmit vienu ar puskapeikas par dienu un goda maltīti klāt. Pēc tam bij mums, runas vīriem, liela spriešana, kur goda maltīti izrīkot? — Ēkas tik lielas nevienas nav. Pēdīgi gan visi vienojās uz to — izrīkot lielā zaldātu norā aiz sila.»

«Nu citur gan arī tādu pasaules bērnu darbu nevar darīt,» tā kāds saiešanu vīrs lēnām sacīja.

Ja cits būtu teicis šādu pārdrošu vārdu, tad gan Prātnieks klusu neciestu, bet nu aiz cienības un bijāšanas pret garīgu kārtu viņš tā darīja.

«Kāds jel izskatās pats vecais mērnieks?» Oļiņš jautāja.

«īsti tāds kā tas pulksteņu taisītājs vai bildīšu zīmētājs, kas te uz­klīdis, ja kāds varbūt jau redzējis,» Prātnieks atbildēja. «Kad abi, vienādi ģērbušies, sastātos kopā, tad tik labs pazinējs varētu izšķirt, kas katrs ir.»

Visi viesi nevarēja saiet reizē pie galda, tāpēc sēdās papriekšu tik vīrieši un pēc viņiem atkal sievieši. Oļiniete, kura bij pārgājusi uz savu māju, nāca tik ar trešo ziņu uz vakariņām, jo tas tā lielmanīgi izskatījās.

Švauksts steidzās viņai pretī un nolocīdamies teica: «Margin, Oļin tante! Nu šodien es jaunkundzi feini izvizināju.»

«Ej tu ellē! Tev es nemaz nevēlēju vest,» Oļiniete sirdīgi atbildēja un pagāja garām.

«Fardon, madam! Bet ne tik fersonīgi,» Švauksts iesaucās.

Kāds saiešanu kopējs, pamazs un pabailīgs vecītis, kuram bij arī sieva bērēs līdz, piegāja cieti pie Pietuka Krustiņa un, ar kreiso roku pīpi mutē turēdams, ar labo pie runāšanas līdzstrādādams, jautāja stā­vos vārdos: «Vai tu tici, ka zeme griežas, vai ne?» — un, iekams Pie­tuka Krustiņš spēja ko atbildēt, runāja tūliņ pats tālāk: «Es neticu, lai dara, kā kurš grib!» Tad paņēma brandvīna pudeli un, pie tās rādī­dams, stāstīja: «Ja nu šī pudele būtu zeme un mana māja stāvētu šai vietā, vai tad pa nakti viņai neapgrieztos durvis uz otru pusi, ja zeme grieztos?»

Ar šādiem jautājumiem un izskaidrojumiem par zemes griešanos un negriešanos uzmācas allaž patumši ļautiņi godībās tiem, kuri grib izrā­dīties par gudrākiem, tiem, par kuriem zina vai domā, ka tie zemes griešanās mācībai tic un piekrīt, un tad, gribēdami tādus valdzināt, at­saucas uz bībeli, ka dievs esot zemi dibinājis. Viņiem ir gan neizskaid­rojamas dusmas uz visiem jauniem atradumiem, kā telegrāfiem, dzelz­ceļiem un citiem; bet tiem nevar nekā darīt, kaut gan neizprot, kā viņus strādina. Saules un mēness aptumšošanai arī nevar pietikt, jo tās nekad nemisas, kā iepriekš laika grāmatās rakstītas, tāpēc tad ķeras tik vie­nīgi pie zemes griešanās, jo viņi zin, ka tās tiem tā un tik skaidri ne­parādīs, kā ir redzamas citas minētās lietas, kuru gan arī negribētu vis atzīt, ja tik spētu.

Tā nu šis vecītis arī uzbruka Pietuka Krustiņam, jo viņš bij pārlie­cinājies, ka tas, skolotājs būdams, ticēs tam, ka zeme griežas.

Vecais Oļiņa puisis Andrejs, kurš bij gan gājis lāgu lāgām no viņa nost, gan nācis atpakaļ, šo vecīša valodu dzirdēdams, sacīja: «Māja vis neapgrieztos otrādi, bet tava gulta gan apgrieztos uz mutes.»

Pienāca arī citi saiešanu kopēji un vēl kādi, kuri visi piekrita tam, ka zeme nevarot griezties, jo tad būtu visi cilvēki noreibuši un, zemei uz leju pagāžoties, nokrituši nost.

Pietuka Krustiņš gan gribēja skaidrot un sāka runāt augstākā garā par elipsēm, par saules sistēmu, par horicontu, par cenitu, par apbrauk­šanu zemei apkārt un citām tādām lietām, bet nevarēja nekur tikt, jo citi visi viņu ar pulku pārkliedza, spiezdamies viens par otru tuvāk un gribēdami ikkatrs runāt. Gan Pietuka Krustiņš mēģināja dabūt viņus pie kārtības, uzsaukdams: «Mīļie tautieši! Lūdzu runāt pa kārtai, un, kurš grib ko sacīt, tas lai pieteicas,» — bet tur nelīdzēja nekas, jo viss pūlis vārījās kā katlā. Cits prasīja, kur stāvot tas dievvārdos rakstīts, ka zeme griežoties; cits teica, ka bībelē esot sacīts: «Kur tu biji, kad es to zemi dibināju?» — Tas pats vecītis, kurš bij šo valodu uzsācis, teica, ka nevarot zemei nemaz apkārt apbraukt, jo kāds zaldāts esot viņam stāstījis, ka vienā pusē pasaules malai esot ledus kalni un otrā — uguns jūra, kur kuģi sadegot kā putna spalva vārītā eļļā. Pietuka Krustiņš sauca gan vēl reižu reizēm: «Mīļie tautieši! Godājamā publika! Lūdzu turēties pie lietas,» — bet arī tas viss bij un palika bez sekmes.

Kamēr vēl citi visi turējās un runāja, ka zeme negriežoties, tikām atkal tas pats vecītis, kurš bij to lietu uzsācis, aizstājās Kasparam priek­šā un jautāja: «Vai tu arī tici, ka zeme griežas? Jo, ja tā ir, kam tad vairs bībele der? Tad tā ir jāsadedzina.»

«Ja bībeles lētākas par malku, tad dedzini, — kas to liedz?» Kas­pars kā atsvabinādamies atteica un pagāja viņam garām savā gaitā.

Vecītis, kam šāda atbilde nebūt nepatika, apņēmās uzsākt citu va­lodu un griezās pie Pietuka Krustiņa ar šo jautājumu: «Vai tu tici, ka mēneša griežiem ir spēks, vai ne? Es ticu gan, lai dara, kā kurš grib. Mieni tu mietu vecā mēnesī un jaunā, tad redzēsi, katrs ilgāk stāvēs. Mēs liekam iekšlogus allaž jaunā mēnesī, un mums viņi nekad nesvīst. Pie mājas iegrozīšanas arī vajaga savas zināšanas: ja nenogaidīsi īstā laika un vēja, tad tev viņa svīdīs kā pirts. Un cūkas, ja iemetīsi vecā mēnesī aizgaldā, paliks karnas kā kurti, lai dotu vai tīrus grau­dus vien priekšā, arī pat seri tik labi nemūk.»

Kad sievieši bij paēduši un no galda nocēlušies, tad Oļiniete ar tā paša saiešanu vecīša sievu palika vēl aizgaldē sēdot un runājot. Va­loda ienāca drīz viņām par Lienu, kura līdz ar citām meitām kopa galdu.

«Izaugusi ir gan cēla meita kā liepa,» svešā sacīja. «Annuža gan vis tādas neizaudzētu.»

Oļinietes sejā spīdēja nicināšana. «Dievs zin, ko gan Annuža dotu mugurā, ko pūrā! Bet kā gan tagad viņai trūkst? Dzīvo kā kaut kura lielmaņu meita. Vai nav vilnas vai linu, ko apģērbu taisīt, cik un kādu grib? — Tik vien vārds ir viņai tāds kā iebūvieša bērnam.»

«Nu, citādi gan ikkurš viņu sauks par lielmaņu meitu,» svešā ru­nāja Oļinietei pa prātam. «Precinieki arī, dzird, nākot, matus sukā­dami, — tādi vien cēli.»

«Tur nāk un brauc gan šādi tādi, bet kas viņus visus liek vērā. Pie kaut kāda es Lienas nedošu, tas par velti! Viņa tagad ir tikpat kā mana meita. Ja man nebūtu pirmais dēls Pēteris nomiris vai arī otrais vēl tik mazs, tad gan es ņemtu viņu pati sev par vedeklu; bet tagad gan laikam cits nedabūs kā Prātnieku Andžs. Visai liela rada gan viņš nav, bet pats vēl brīžam saka, ka visi slātaviešu lielmaņi viņu turot tikpat kā par radinieku; un ja nu vēl caur precēšanos saradojas ar mūsu pamīliju,» — te Oļiniete stomījās un neizsacīja, ko domāja, jo viņa apķērās, ka svešā turēšot to varbūt par lielību, ja sacīšot, ka tad Prātnieks bū­šot tāds pats lielmanis kā viņi.

Svešā gribēja uzņemt citu valodu un sacīja: «Tava Trīnīte, Irbēnu māt, būtu arī tagad tikpat veca, ja dievs liktu dzīvot.»

«Tai arī bij tāds kā malēniešu bērna vārds; labāk gandrīz ir, ka nedzīvoja. Tos laikos tas tā bij: kāds vārds gadījās, tādu uzlika, bet, ja man tagad būtu jāliek meitai vārds, tad gan nezinu, cik skaista es neiz­meklētu! Liktu vai kādus divus: Vilelmine Jozepine vai Matilde Zopija, vai arī vislabāk uzdotu Sirguļu Jetei, lai izdomā pavisam jaunus. Viņa ir bijusi divi ziemas vācu skolā un uzlika savam brāļadēlam tādus vārdus, kādu še nav nevienam, laikam vai Gotlību, vai Konrādu. Tur, mā­siņ, var tūliņ redzēt, kas ir bijis skolā.-»

«To Jeti daudzina gan par izskolotu,» svešā sacīja. «Es arī gribēju savu meitu izskolot, lai, ja cita labuma nebūtu, varētu jel, kā tu pati, māsiņ, sāki, salikt radinieku bērniem skaistus vārdus; bet vecītis vien negribēja: lai skolojot, lai skolojot — mateļļas vien nepiepirkšot. Cik nu gan mateļļā iziet.»

«Nav, mīļā, tik vien vēl kā bērniem vārdu izdomāšana,» Oļiniete sacīja, «bet kur gan vēl cēlā matu sasukāšana un knipšu sišana? Es viņu reizi gribēju, lai Liena iet pie tās pašas Jetes un iemācās arī sa­vus matus tā sasukāt, bet negāja — laikam ir kauns iet. Tagad gan man pašai žēl, ka Lienas nedevu skolā. — Kas gan to varēja domāt, ka skolmeisterīša paļaus zemnieku bērniem mācīties tādas vācu būšanas?»

«Bet Pietuka Krustiņš grib visu tāpat vien, kā vecos laikos bijis. Viņdien bij iesolījies pats mūsu kalpam par bērna kristītāju un pie­runājis — viņš kā tāds viegls ir, — lai liekot bērnam Dīvalu vārdā — tas esot sentēvu vārds; bet tagad pati māte nezin, kā abus sodīt un kā sirdīties, ka esot uzlikuši bērnam tīri kā suņa vārdu; visi viņu par dīveli vien lamāšot. Solās iet uz mācītāju, lai kristījot no jauna. Kā esot drīkstējuši likt viņas bērnam tādu vārdu? Viņa, vēl vāja būdama, esot likusi vīram, lai norakstot bērnam kādu vārdu no savas kārtas vār­diem — vai Jāni, vai Pēteri, bet nu esot nokristīts par palaidni.»

«Vai neiesim uz māju?» Oļiņš pienācis sievu uzrunāja.

«Jāiet būs gan; ko lai vairs še dara?» Oļiniete atbildēja. «Bet aicini Prātnieka Andžu līdz pārgulēt; vai gan viņš še uz salmiem pa zemi vārtīsies?»

«Jātaisās gan mums arī reiz uz māju,» svešā, it kā no Oļiņa vārdiem uzmodusies, rūpīgi sacīja un uzcēlās. «Nu esam nodzīvojuši tīri kā pa radiem.»

«Kam radu tikpat kā nekādu nav, tam ir labi, ka jel kāds svešinieks pieiet,» Oļiniete sacīja paklusu, bet lepņi. «Mēs arī — to zina ir dievs, ir cilvēki — sev še goda nedz meklējam, nedz arī dabūsim; bet diev­vārds māca: «Ko tu dari mazākam laba, to tu darījis man.»»

Viņas izgāja abas no aizgaldes un sāka taisīties uz māju. Svešos saiešanas kopējus aizvadīja braukšus, bet iepriekš Annuža aplasīja no visiem «mutes autiņus». Viņi gan zināja, ka šādās reizēs sauc par mutes autiņiem īpaši uz to līdzņemamas maizes drānas, kuras gan bij mutes autiņu izskatā, bet krietni lielākas un uz to vien glabātas, jo mutes autiņi bij savi. Kamanās sēžoties, Annuža iedeva ikkatram savu maizes nastiņu līdz. Oļiņš ar Prātnieku aizgāja uz savu dzīvokli. Oļiniete palika vēl drusku vēlāk, jo viņa negribēja vairs Lienas še atstāt, kaut gan tā vēlējās palikt, gribēdama Annužai šo to palīdzēt, un kaut gan Pietuka Krustiņš un Švauksts, kurš pa to laiku bij nodzinis Oļiņu mājā ar Andrieva nazi ūsas, vaigu bārzdu atstādams, lūdza vēl «jaunkundzi» at­stāt, jo gribot papriecāties sentēvu garā ar kādām rotaļām, lai tautā ro­doties vairāk izglītības un smalku ierašu sadzīves ziņā, un uz to vajagot būt par priekšzīmi īsti tiem, kuri vairāk paši attīstījušies; šī tad esot īsti tā lieta, bet nevis pašas viesības dzīres, kādēļ viņi — īpaši Pie­tuka Krustiņš — tanīs arvien kavējoties, proti: ka tautas mācītiem un apgaismotiem vīriem nevajagot vis no viņa šķirties jeb pacelties sadzī­ves kārtā un ziņā augstāk, bet palikt ar tautu kopā, jo augstāk stāvo­šam esot grūti tautu uz augstāku stāvokli vilkt, bet vajagot palikt viņas vidū jeb vēl, tā sakot, apakš viņas un tad celt to uz augšu.

Jaunākie sievieši, kādi un cik tur viņu atradās, bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā jeb ķēķī, kurš bij diezgan liels, sauss un silts. Pie­tuka Krustiņš ar Švaukstu sāka jautāt Annužai, lai stāstot, kur guļot meitas, bet viņa atbildēja, ka nezinot, lai meklējot vien paši. Tad sa­taisījās abi un kāds skroderis Drekberģis trešais uz meklēšanu. — Pa­priekš gāja uz riju, tad uz otru māju pie Oļiņiem un pēdīgi, kad gri­bēja sākt kāpelēt pa ēku augšām, tad kāds bija pačukstējis, ka esot dūmu istabiņā. Nu devās visi turp, bet atrada durvis aizsietas. Gan klaudzināja un sauca, lai taisot vaļā, jo vajagot trauku, ar ko nest zirgiem ūdeni, citādi izsitīšot durvis un tad lai par to atbildot tas, kas viņas aizsējis, bet nebij dzirdama nekāda atbilde, tik vien smieklu šņukstēšana.

Tad runāja Pietuka Krustiņš tēvišķi aprājošā balsī, ka tāda nobēgšana neesot nekāds sentēvu tikums, jo tautai vajagot turēties kopā un iekš tā tik pastāvot viņas nemirstība, tāpēc ka tas esot viņas neiznīkšanas spēka centrs; bet tās neesot nekādas tautietes, kuras no tautiešiem šķiroties. Varbūt daža baidoties, ka viņu, proti, klaudzinātāju starpā atrodoties dažs skolots spēks un tādēļ turot sevi par mazcienīgām nodoties uzticīgā draudzībā, tad to viņš varot apgalvot uz goda vārdu, ka tās bailes un kautrēšanās esot bez pamata, jo viņš pats par sevi varot dot to liecību, ka viņa nolūks vis neesot celšanās augstāk pār citiem, bet viņš gribot dusēt pašas tautas klēpī. Tomēr arī šie sirsnīgie un svarīgie vārdi palika bez sekmēm un bez spēka. Tad Pietūka Krustiņš izskaidroja biedriem, ka šāda klusu ciešana esot atzīstama par mazcienīšanas, pā­restības un goda aizskaršanas zīmi, tāpēc viņu pienākums nu esot at­darīt durvis ar spēku, kas arī notika, jo, visiem trim spiežot, krampis izmuka un paši sabruka ar visu durvi iekšā. Tur tad bij dzirdama vēl pāri pusnaktij kliegšana, trakošana, sirdīšanās un visāds troksnis, līdz meitas pēdīgi izmuka un šie palika vieni paši.

Rītā iznāca visi trīs no dūmu istabiņas kā sila brieži, jo tāpat ar visām drēbēm bij gulējuši. Skroderis bij notaisījis savas šaurās, baltās bikses gar katliņu ar kvēpiem, Švauksts, kā varēja redzēt, bij izbradājis kādu trauku, un Pietūka Krustiņam stāvēja ieķērušās biezos, savēlušos matos uz pakauša divi rogas un viens sūnu vīkšķis.

Prātnieks ar Oļiņu sava maja bij uzcelušies diezgan laiku un, di­bena istabiņā sēdēdami, runāja par to pašu mērnieku būšanu. Prātnieks stāstīja, cik laipns bijis pret viņu vecais mērnieks; esot arī uzdevis no­pirkt sienu. Viņš, proti, Prātnieks, zināms, aizvedīšot kādu vezumu no sava siena tāpat bez maksas, un tad būšot draugi uz vietas. Cik no tiem jauniem kungiem, kuri te esot jau atnākuši, varot izrunājoties no­manīt, tad laikam robežas starp vienu ciemu un otru nepalikšot vis pa vecam, bet tikšot pārlīdzinātas un izdzītas taisnāk. Prātnieks cieta brī­tiņu klusu, it kā pārdomādams, kā lai tādas domas, kuras negrib saukt pie īstā vārda, varētu darīt Oļiņam labāk zināmas, un tad sacīja: «Tev ar, Oļiņa tēv, vajadzētu iepazīties pie laika tikpat ar veco mērnieku, kā ar jauniem, jo bez vajadzības jeb bez gādāšanas neiztiksi, un tad, svešam būdamam, ir grūt kaut ko panākt. Kāds no jauniem kungiem, vārdā Raņķis, būs laikam tas īstais darītājs pie robežu izdzīšanas un pie vērtības likšanas zemei. Viņš pats man stāstīja, ka neesot citādi šurp nācis kā tik par vecāko palīga mērnieku. Ar šo tad būs jāiedraudzējas it īpaši.»

«Ko es, dēls, vairs, vecs cilvēks, lai izdaru? Tādos ceļos neesmu savu laiku gājis, nedz ari zinu, kā viņi jāstaigā. Ja varbūt no jaunā­kiem kāds draugs vai pazīstams priekš manis kādu vārdu aizmetīs, bet pats gan iet neiešu.»

Prātnieks atzvēlās krēslā. «Viena alga, Oļiņa tēvs; to var gan darīt arī caur kādu citu, kas labi uzticams. Es pats, kā protams, bez tādām darīšanām nebūšu, tādēļ uzņemtos ari priekš tevis. Var notikt, ka uz priekšu še Irbēnos paliek tik viens saimnieks vien, jo, ja dzimtpirkšana uznāk, vai tad gan abi spēsat iemaksāt?»

«Dievs to zin, Prātniek, dēls, kad vēl dzimtpirkšana nāks, un ar savu roku gan es pēc otra nama nesniegšos; bet, ja pati valdība to tā var gribēt, tad pretinieks nedrīkstu būt.»

«Nu, kas zin, var arī notikt, ka valdībai tā jāgrib,» Prātnieks, acis nolaidis, sacīja, «brīžam gadās kāds noziegums vai cita lieta, kādēļ nav dažs paturams.»

Patlaban ienāca Oļiniete, siera gabaliņu kozdama un nesdama citus klēpī. «Meklē nu, veci, brandvīna, — es došu pabrokastis,» — un, to sacīdama, viņa lika siera gabaliņus uz galdu. «Šis ir man vēl pagājušās vasaras siers; divus sietos sierus paglabāju, domādama, ka var uznākt audzēknei kāzas vai cita kāda vajadzība, bet, kā nu rādās, tad šoziem gan vairs nevajadzēs.»

Oļinietei par audzēknes kāzām runājot, Prātnieks, acis nolaidis, stomījās, kaut ko līdzrunādams par jauna siera vajadzēšanu. Tad sāka labu brītiņu krencelēt un tvīkt, līdz pēdīgi, kad bij krietni pietvīcis, uzņēma valodu, no kuras vēl tik drīz nevarēja izprast, ko viņš īsti grib teikt, bet beidzot tomēr Oļiņi nāca tik tālu pie skaidrības un nojēdza, ka viņa runāšana zīmējās uz Lienas precēšanu. Jo, kad nu kā jāsaka, esot valoda par to ienākusi, tad labāk izvedīšot viņu tūliņ līdz galam. Ja cilvēks gribot precēties, tad neesot nekāda gudrība ve­cam nodzīvot, jo tas nākot tik pašam par grūtu, kad pats esot jau gandrīz nespēka pusē, bet bērni vēl mazi. Un, ja gribot saimniecību tu­rēt, tad bez saimnieces neesot neviens iedzīvojies, nedz arī iedzīvošo­ties. Māte gan līdz šilu viņam saimojusi, bet tā esot jau veca un varot nolikt karoti kaut kuru dienu, un ko tad? — Tā viņš, iekams spēja iz­sacīt, ka nesot Lienu jau ilgi savā sirdī un tagad pēc viņas precējot, sa­skaitīja veselu rindu svarīgu cēloņu, kādēļ viņam vajagot precēties, it kā būtu bijis Oļiņiem papriekšu jāpierāda, ka par velti vis neprecē­jās. Kamēr Prātnieks tā aizbildinājās, tikām krita Oļiniete viņam arvienu valodā: «Redz, redz nu, vai būsi reiz izmācījies? Vai es tev nesa­cīju jau agrāk, ka vajaga precēties? Bet tāpat pār galvu vien visu laidi. Tev ir kauns un grēks māti, to veco cilvēku, vairs tik grūti kalpināt.»

Tikām bij Oļiņš izņēmis no skapīša brandvīna pudeli un, glāzi pie­lējis, sniedza to Prātniekam, sacīdams: «Dzersim nu manu veco brandvīnu, lai tad dievs dod sagaidīt no tevis jaunu.»

Prātnieks uzstāja Oļiņam dzert kā sniedzējam papriekšu un pats pēc tam drusku pabaudīja, kaut gan Oļiņš biedināja izliet uz galvas, ja atstāšot, un pa smieklam sirdījās, ka tāda dzērāja labad esot kauns brandvīnu cilāt.

«Kas nu par to? Vai gan vēl pa visu mūžu nebūs diezgan laika iz­dzerties?» tā Oļiniete, kurai Prātnieka uzbildināšana nenāca nemaz nejauši, bet bij sen gaidīta un pa daļai pašas izaicināta.

Kad kāds kluss brītiņš pagāja, tad Oļiniete atkal iesāka: «Nu, veci, ko tu atbildi? Es no savas puses nestāvu pretī nemaz.»

«Vai tik drīz var atbildēt? Lai jel papriekšu apdomājamies un ap­runājamies ar Lienu pašu,» Oļiņš atteica vilcinošā balsī.

«Kas tur daudz ko runāt, kas ko gudrot?» Oļiniete iesaucās. «Kad ir cilvēks pienācis, ar kuru var būt mierā, tad nevajaga vairs nekā domāt, un meitene pati nav nekāda sacītāja, nedz domātāja. — Tev tā vilcināšanās daba ir arvienu! Cik lietu neesi domādams novilcinājis un iznīcinājis? Raug, pagājušā vasarā es gribēju aizbraukt ar Antoniņu kādu mēnesi uz jūru, bet tu liki vien laiku no vienas nedēļas uz otru, līdz vasara pagāja.»

«Jūra ir tev tepat laidarītē, peldinies vien pa to pašu,» Oļiņš ni­cinādams atteica.

«Tā vien! Dievs zin, kādu labumu es esmu atradusi, pie tevis atnāk­dama? Es varēju, ak, kas zin, iziet pie tādiem, kuri laistu mani vienu gadu uz jūru, otru uz Daugavu. Lūk, puikam arī tagad nav nekādas lāga ēšanas, bet tāds pats vien stāv kā īlens. Es nemaz nesaprotu, kas dievam tā par taisnību, ka viņš manam dēlam nedod spēka, kaut gan viņu esmu uzaudzējusi tik rūpīgi un viegli, cik vien var. Bet kalpones puikam, par kuru nav likts vērā gandrīz nekas, viņš dod vai trīs ve­selības un, vārdu sakot, gluži palaidnim, kurš tik zin kā pa āru skriet basām kājām, kreklā un ar kailu galvu, kamēr es sava Antoniņa ne­laižu gandrīz ne sevis pēc ārā un stipri neapģērbta nepavisam. No pa­šām pirmām dienām visu laiku es viņu izauklēju šepat dibenā tā, ka ne vēsmiņa neuzskrēja viņam virsū, un pati atkāpos nost ik reizes divas pa gadu uz baznīcu un uz radu lielākām godībām, nevarēdama ne­viena savā vietā uzticēt; bet kalpones puikas šūpulis stāvēja pašā pa- durvī, kur jāstaigā visiem garām: tur viņš gulēja brēkdams, ka šepat di­benā varēja dzirdēt, veselām stundām; pašai bij jādara manā vietā visa saimošana un brīžam, kad man še iekšā kā trūka, vajadzēja savu bērnu pamest un nākt šurp. Vai gan es iešu pati kalpones darbu darīt? Kas man par bēdu, ka viņai arī mazs bērns? Kādēļ gan es maksāju viņai algu?»

Oļiņš klausījās ar nepatikšanu. «Ko tik daudz tādu mājas būšanu stāsti? Kāda vajadzība citam viņas dzirdēt?»

«Lūk, kur man bēdas! Es nevaru izstāstīt? Prātnieka Andžs ir tikpat kā mājas cilvēks,» Oļiniete atcirta. «Vai man Antoniņām trūka zāļu? Gandrīz pārdienām sūtīju uz dakteri pēc jaunām, bet viņas puika izauga gandrīz bez zāļu piles un ar to pašu saimes barību; un vai ma­nam Antoniņām trūka ēšanas, un vai es ko liedzu? Tagad pat ir kompetu, sīrupa, cukura un visu saldumu diezgan, bet ēdin neēd gandrīz nekā — tīri kā bālēns. Lai nu saka, ja grib, Prātnieka Andžs, vai die­vam tā vajadzēja darīt? Tad šī ir tā atmaksa mātei par mīlestību un gādāšanu, kad bērnu dara par vārguli?»

«Es tev, Mad, esmu vairāk reižu sacījis, ka lutinādama tu vārguli izaudzēsi,» Oļiņš pārmezdams sacīja.

«Jā, to vien tu gribētu, lai grūž novārgušu bērnu ar kalpa puiku kopā skraidīt un saldēties. Tas būtu gan visiem maniem radiem par godu. Laikam, liels būdams, diezgan grūti neizstrādāsies, ka vairs ma­zam neliks padzīvoties un paaugties? Bet, kad es gribu aizbraukt ar bērnu uz jūru, tad tev ir šis, tad tev ir tas ko aizlikt ceļā.» Šo visu Oļiniete runāja ar pilnu sirdi, īsti tādēļ, ka kalpones puika veselīgāks par viņas dēlu, kur vajadzēja būt pavisam otrādi. Ja abi būtu vārgulīgi, tad, zināms, būtu tik pusnetaisnības vien.

Oļiņš, nomanīdams, ka sieva ar savu valodu aizskrēja stāvu pa meža ceļu, ņēma Prātnieka uzsākto lietu atpakaļ. «Lai nu paliek bērni kur bērni, bet parunāsimies labāk ar ciemiņu. — Tu, Prātniek, dēls, gan zināsi, ka Liena ir mums tik vien audzēknes kārtā un nevis pašu meita. Diezgan ir mums viņas audzēšana izvilkusi, jo esam viņu turē­juši tomēr visādi kā savu bērnu, tāpēc gan nevaram apsolīt nekāda liela pūra.»

«Nu, par kaunu arī es audzēknei panākšņos neiešu: cik nodomāšu, tik uzmetīšu,» Oļiniete krita vidū.

Bet Oļiņš, it kā nemaz netraucēts, gāja savā iesāktā runā tālāk. «Turklāt mēs neesam arīdzan nekādi bagāti ļaudis un nespējam, ja arī gribētu, dot vairāk ko līdz; naudas, kā jau pats zini, mums nekādas lie­kas nav.»

Pie šiem vārdiem Oļiniete devās vēl spējāk vidū nekā citām reizēm: «Ko tu, veci, vienādi ar to nebūšanu vien lielies, tīri kā par kaunu un dievam par dusmām! Kam tu to noslēpsi? Jo kurš cilvēks gan nezin, ka mums visa diezgan? Lai tās sudraba naudas gan nav, ja nav, kā tavai māsai, kura tos vecos dālderus un rubļus vien rāda un par tiem vien runā; bet man viņi nemaz nepatīk, kā alvas gabali. Vai mums nav linu,

ko pārdot? Gandrīz nupat vēl tikko vecos aizstiepa uz pilsētu. Pag, vai nepilni divi birkavi bij? Tāpat graudi arī stāv vecu vecie; un go­vis, viss laidars — astoņas slaucamas, spīd vien tik — dod vai visas kaut kurai lielmaņu meitai pūra govīs — par kaunu nebūs neviena. Un Lienai es dodu no pulka, lai ņem, kuras vien grib.»

«Par pūru nemaz daudz nerūpējaties, jo es ņemšu Lienu pretī, lai viņa atnāk vai kreklā,» Prātnieks sacīja.

Oļiņš pameta šās lietas nobeigšanu uz apdomāšanos, jo patlaban ienāca ziņa no bēru mājas, lai ejot brokastīs; bet Oļiniete sacīja: «Vai tu, veci, domā vai nedomā, bet tas jau ir tikpat kā noticis, un es pa­lieku pie tā, ka Liena Prātnieka Andžam.»

Oļiņš ar Prātnieku sataisījās un aizgāja, bet Oļiniete palika vēl labi ilgi, dēlu posdama, jo bērēm bija nu piedzīvot to godu un žēlastību, ka Oļiniete dod redzēt tām savu dēlu. Viņa lika to, kaut gan par septiņi gadi jaunāks nebij, kalponei, tā paša veselīgā puikas mātei, nest, un pati, uzmetusi lakatu uz rokas, gāja līdz, kad jau Tenis bij sūtījis otru ziņu.

Ejot viņa sāka kalponei stāstīt un sirdīties par bērēm, ka tur nekāda lāga neesot. «Es aizgāju ar tik labu kukuli: bij rumas pudele un tāda vien cēla kviešu maize, bet rumas neesmu pati redzējusi vēl ne glāzītes, un maizi — tādu smagu rudzu bīdelētu vien krauj priekšā. Man ir jādzīvo gandrīz kā neēdušai; savu radu godībās es neesmu tā ieradusi.»

Pēc brokastīm lasīja Pietuka Krustiņš iz saburzīta un labi pabieza manuskripta savus dzejoļus priekšā, stāstīdams, ka laidīšot viņus drīz klajā, jo, kas zin, manuskripts varot pazust, un kā lai tad tautai atbildot? Dzejnieka gara augļi esot visas tautas manta. «Varbūt jau nākošu ru­deni karāsies šis pats krājums citā, daiļākā veidā tirgos uz izstieptām auklām.» Tad rakstīja no tā paša krājuma dažus dzejoļus Lienai un tai Gaitiņu radiniecei, kura bij atbraukusi no jūrmalniekiem, par pie­miņu, stāstīdams, ka dažas tautietes viņu par jauno Šilleru vien saucot un turot no viņa lielas lietas; viņš būtu varējis, ja tik gribējis, tās visas precēt. Laikrakstos visas atbildes, kuras nākot «tautas dēlam» no «tau­tas meitas,» esot viņam rakstītas, un kāda tautiete bijusi atsūtījusi kādreiz arī ziepju gabaliņu.

Vakarā pie siltalus sauca un dziedāja Pietuka Krustiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis augstas laimes vairāk stundas no vietas. Pie dziedāšanas gāja brīžam arī Prātnieks daļā.

Pietuka Krustiņš domu pilnā sejā un svarīgā balsī runāja pacelda­mies: «Dažas augstas laimes mēs esam šovakar saukuši un dažus slave­nus izpelnījumos godam atzinuši, bet vienu augstu laimi esam piemir­suši izsaukt — proti: mūsu mātēm, no kuru mutēm dzirdējām mēs, jau šūpulī gulēdami, savas dārgās tēvu valodas skaņas, tāpēc par atlīdzi­nājumu lai nesam iz pilnām krūtīm tām kādas no tām skaņām atpakaļ, dziedādami: «Lai dzīvo tās, lai dzīvo tās!»

Tikko to bij beiguši dziedāt, tad skroderis, nemaz vairs neapsēzda­mies, iesāka ar jau itin stīvu mēli: «Mēs esam dzēruši šodien — » — «Un piedzēruši,» tā kāds no pulka iemeta starpā, kamēr skroderis stomījās. «Mani kungi! Cienību pret runātāju!» Pietuka Krustiņš uz­sauca tēvišķi norājošā balsī, un skroderis stomījās tālāk: «Alu, bet nezi­nām, kas viņu darījis, tāpēc augsta laime tam, kas — kas — tos miežus audzējis!»

Kad šī augstā laime bij nodziedāta, tad pa brītiņu pacēlās atkal Pietūka Krustiņš, visā patriotiskā un dzejiskā lielumā runādams: «Uz mūsu dzīves ceļa atrodas skaistas rozes, kuras to pušķo un dara piemī­līgu. Ja šo rožu nebūtu, tad ērkšķi mūs visnotaļ nobadītu.» — «Laime tik, ka jūs paši visi trīs esat toli — bez ragiem,» atkal dzirdēja no pulka saucam, bet Pietūka Krustiņš nelika tā nemaz vērā un runāja vien tālāk: «Tās rozes ir mūsu cienījamās jaunkundzes, tāpēc lai dziedam —» To sacīdams, viņš tūliņ uzņēma nākošo pantu, kuru tie citi arī rāva līdz, sieviešos skatīdamies:

Meitiņas, kas godam staigā,

Puišus ieraugot, nosarkst;

Tās lai krietnus vīrus dabū,

Tās lai dzīvo laimīgas!

Nu cēlās Švauksts un runāja savā buldurējošā valodā, kuru tas bij dzirdējis no kāda lielmaņa un pieņēma arvienu tad, kad bij dabūjis galvā, un dažus vārdus izmeta tā, it kā īsti latviski nemācēdams jeb rādīdams, ka cīnās ar visu spēku latviski runāt. «Mēs esam šodien dziedājuši dažas rīmes- » —«Un paši labi rīmas esat,» tā atkal no pulka sauca. «St!» skroderis, ar pirkstu purinādams, traucētājus norāja, un Švauksts runāja tālāk: «Un, ja mums nebūtu rīmnieku, vai tad rī­mes būtu? Tāpēc lai dzīvo woljeboren her Krusting Petak, lebe wol!»

Šoreiz Pietuka Krustiņš nedziedāja līdz, bet pēc pateicās savā un visu dzejnieku vārdā par to godu un izsauca laimi Švaukstam, jo uz tirgošanās pamatiem stāvot tautas stiprums. Švauksts uzsauca atkal skroderim, — jo, lai gan cilvēki žēlojoties, ka šneideri, pilsētas skro­deros paskatījušies, tik zinot kā lielās maksas ņemt, bet plikadīdas vien paši esot, jo valsts valdība nevarot no tām vēstulēm vien atkauties, kuras nākot no pilsētu bodīm pēc mašīnu parādiem; un cik tādu atro­doties, kuriem pašiem griboties strādāt? Bet tas neesot vis tiesa, un vai tad būtu bijis labāk, ja būtu vajadzējis dzīvot bez šneideriem un visi būtu staigājuši kreklos? Tad pasaule nebūtu varējusi vairs ilgi dūrēt, tāpēc lai dzīvojot hoch šis šneiders, her Drekberg, kā viņš sau­coties pēc jaunās revizes un tagad esot šepat klāt. Skroderis pats dzie­dāja līdz un sauca laimi Prātniekam, kurš valsti glābjot un vedot fraceses.

Švauksts piegāja ar savu alus glāzi pie Lienas un uzaicināja pieskan­dināt; bet, kad Lienai glāzes nebij, tad lūdza dzert iz viņa glāzes. Liena atteicās, bet Švauksts gribēja viņu piespiest dzert. Caur to tad gadījās, ka izlija gandrīz visa glāze alus Lienai uz drēbēm. Viņa iekliegdamās uzlēca un gāja projām, bet Švauksts nelaida iet. Viņš sāka reizi uz rei­zes nolocīties un aizbildināties: «Fardon, freilen! Nekas, nekas! Das schadet nicht, das schadet nicht!» Kad Liena tomēr nebij atturama, tad, viņai aizejot, sauca vēl it kā lūgdamies: «Freilen, bite, bite, das scha­det nicht!»

Tā stiepās tā augstu laimju virkne nebeidzamā garumā projām, un pie visām dzēra ikkatrs glāzi siltalus.

Kādas vecenītes, kaktā sēdēdamas, visu to nolūkoja un runāja pa­klusu savā starpā: «Ak tu mīļo dieviņ, kādas posta sērgas uz pasaules ar tiem skroderiem un skolmeisterīšiem! Lai kur kādas godībiņas, bet viņu netrūks, lai citi ir vai nav. Skroderi un skolmeisterīši, tie vien vi­sur jūk! Bez tiem tu neviena malciņa neizdzersi, neviena kumosiņa neapēdīsi. Un vai gan ies pie laika projām? Kas nu to! Kukuļa nekāda līdzi nenes, labu labā izēdas Un izdzeras; bet tiem, kuri nāk uz godībām, kā pieklājas, jāmirst brīžam pašiem badu. Pagaidi vien, kad sē­dīsies galdam lejas galā! Ja kauna vien negribētu prast, tad varētu dzīvot tāpat ikkurš — laukā neviens nedzīs.»

«Cik gan še viņu ir, tikai kā smieklu dēļ!» otra sacīja. «Bet viņreiz mūsu kāzās bij skroderu un skolmeisteru vien vesela aizgalde pilna. Kur tas bairītis un graka viņiem satek, tā gan cilvēks nevar izprast! Tēvs bij pavisam izbijies, ka tie vien izdzeršot māju sausu: pielika, pie­lika pilnu galdu bairīša pudeļu, bet — necik ilgi — visas tukšas. Un, kad sāka to graku liet, — ak tu žēlīgo tētiņ! — tad līdz pusnaktij, vienu uz otras, tāpat bļaustīdamies kā tagad.»

«Par visiem vairāk gan tas pats Pietuka Krustiņš vien visur vārtās,» atkal cita sacīja. «Nevar gan saprast, vai viņš odin saož ikkatru nieku. Pavasarā mūsu kumeļa pirtižās aizsūtīja saimnieks krusttēviņu uz krogu pēc pusstopa spirta, tāpat ar puišiem vakarā uz tās laimes pa glāzītei ko izdzert, bet nezin kur cēlies, kur ne? atnāca krusttēviņam no kroga līdz. Tad arī, tāpat kā tagad, sauca vien un dziedāja viens pats visu vakaru gan saimniekam, gan saimniecei un beigās vēl jaunam ķēvēnam, jo, ja tas nebūtu pierādījies, tad arī nebūtu kopā sēdējuši, tāpēc lai dzīvojot ķēvēns sveiks, jā, sveiks. Bērni bij iemācījušies un dziedāja vēl ilgu laiku: «Lai dzīvo ķēvēns sveiks, lai dzīvo ķēvēns sveiks!»

«Dievs zin, ko tie skolas bērni dara vieni paši pa māju?» pirmā pa brītiņu iesāka. «Kur galva, kur prāts tādam? Ak tu mīļo dieviņ! Kā gan tur cits citam kaklu nenolauzīs? Es nedotu sava bērna šādās sko­lās, lai man darītu vai dievs zin ko! Cik iemāci — iemāci pati mājā.»

Nezin kad pavisam tā augstu laimju dziedāšana beigtos, ja nesa­nāktu pašiem naids; jo pēc visi gribēja runāt un neviens otram neļāva, bet, ja arī kāds dabūja izsaukt, tad citi nepalīdzēja dziedāt. Švauksts ar skroderi sāka lamāties un grūstīties, tā ka Pietuka Krustiņam bij jāiet par šķīrēju. Kad bij izšķīrušies un nometuši mieru, tad Pietuka Krustiņš stāstīja Prātniekam, ka, kamēr vēl tauta neesot nākusi pie pilnīgas attīstības un izglītības, tikām notiekot šādās lietās daža nekār­tība un rupjība; bet ko tur varot darīt? Viss esot jāpanes. Pirmā galā nevarot prasīt no visiem smalku jūtu un mācītas izturēšanās. Tas skro­deris esot gan centīgs un krietns gars, tik vien priekš šiem laikiem vēl drusku mazāk attīstījies, kādēļ arī brīžam pārsteidzoties, un par Švauk­stu esot arī jāsaka tas pats un jānožēlo, ka viņam runājot ieskrienot vēl dažs vācisks vārds vidū, lai gan pasaules izmaņas viņam esot vairāk kā še nevienam.

Prātnieks aizbrauca pirmdienas vakarā uz māju, bet visi citi pa­lika turpat.

Otrā dienā aizsūtīja Oļiniete savu kalponi uz māju pēc divi krūkām, kuras lai Annuža piepildot ar raugu, kas atlicies alus mucās.

«Kur jūsu saimniece liks tik daudz rauga?» Annuža jautāja.

«Kas gan, māsiņ, īsti zin? Bet bez vajadzības laikam nebūs,» kalpone atbildēja. Tad pa kādu brītiņu pati atkal iesāka, pačukstēdama: «Kā var nomanīt, tad varbūt vajadzēs uz Lienas kāzām. Prātnieks bij laikam vakarrīt runājis. Pati saimniece man tā drusku ieminējās, ka jākrāj būšot piens — varot uznākt kādas godības. Dievs vien zin, kas tur no­tiks, kas ne? Liena pati negrib redzēt Prātnieka ne acīs, bet saimniece mirst viņa dēļ gandrīz nost. Laime tur nav nekāda paredzama. Steidza man vakar tūliņ stāstīt, ka šiem ar mērniekiem arī iešot labi. Ja tikšot varbūt Prātnieka Andžs par radinieku, nezin vai tad jūs vairs še par saimniekiem palikšot, jo varot salaist visu māju kopā un atdot šiem vieniem pašiem. Bet tu, māsiņ, nudien nestāsti vien tāļāk, tad man būs negals rokā.»

Annuža nolika krūkas pie malas un, kad bij atkal viena pati, tad, rokas salikusi, nopūtās, domāja un apņēmās darīt tūliņ šodien Oļinietei Kaspara un Lienas mīlestību zināmu un gādāt, cik iespējams, lai Lienas nespiež iet pie Prātnieka.

Visi bērinieki izskatījās šodien ne jau visai patīkami: gurdeni, pa­ģiru pilni un negulējuši; bet par visiem pārāk tie paši trīs: Pietuka Krus­tiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis. Balsis bij visiem trim cieti un seji pārvilkti ar savādu taukainu spīdumu. Bet Pietuka Krustiņš apzinā­jās vēl arvienu un nelika arī citiem aizmirst, ka ir skolotājs un ka dzīvo še tautas apgaismošanas labā.

Tas Gaitiņa radinieks, kurš bij atbraucis no viņu vecās puses, pra­sīja Pietuka Krustiņam: «Vai skolotājiem tāda vaļa ir dzīvot tik ilgi pa bērēm?»

«Tas jāizšķir pašam,» Pietuka Krustiņš viņam atbildēja kā no debe­sīm. «Kur katrā brīdī var priekš tautas vairāk strādāt, tur mums pieklā­jas būt.»

«Bet vai skolu valdība to tā atļauj?»

«Skolu valdībai jābīstas, ka, ja viņa skolotājiem uzbruks un tos no tautas šķirs, tad viņu tiesās vēsture un laikraksti.»

«Bet, kad uz citu vietu grib iet, kādu liecību tad skolu valdība var dot?»

«Ē! Kas tur par bēdu!» Pietuka Krustiņš izsaucās. «Liecības ir vi­siem labas!»

Pēc tam aicināja visus pie galda, jo daži viesi bij sākuši jau tai­sīties uz māju un varēja tikko vēl viņus pierunāt, lai paliek uz šo maltīti.

Oļiņš, kurš arī brīžam — bet, zināms, allaž tik dievbijīgā valodā iedro­šinājās pajokoties, sacīja, kad jau ēšana nāca gandrīz uz beigām: «Cik tas cilvēks gan neizmaksā uz pasaules pa visu laiku no pirmā brīža līdz pēdējam! Kad visu to apskaitītu, tad gan beidzot samestos pašam bail. Lai nu skaita tās trejas godības vien: kristības, kāzas un bēres, ir tad jau diezgan sanāks; bet kur vēl šādas tādas izdošanas?»

«Godību mēs nevaram skaitīt nemaz pie tādām izdošanām,» kāds cits vecis sacīja, sēdēdams Oļiņam līdzās, «no kristībām un bērēm pa­šam cilvēkam netiek nekā — tās ir tik citiem par labu, it kā, redz še, tagad mums; bet kāzās — tur atkal viņš pats izviesojas līdz, tāpēc mums jāskaita tik tās izdošanas, no kurām netiek nedz pašam dzīvotā­jam, nedz arī mums, palicējiem, nekāda labuma; tur godības var taisīt arī, kādas kurš grib.»

«Nu jā,» Oļiņš teica, kad bij, savāztu nazi rokā turēdams, nosacījis klusu «paldies dievam», «tad ir jāsāk skaitīt vispirms tēva nauda — orts —»

«Kūmu vērdiņu kādu desmit,» Pietuka Krustiņš pasteidzās sacīt.

«Laiž ar trim vien vaļā; kas grib, tas var maksāt arī vairāk,» Oļiņš atbildēja. «Un tad nāk mācības nauda — vismaz divi rubļi — kā tagad.»

«Kā pie jums to dievgalda mācībnieku naudu saņem?» jūrmalnieks jautāja.

«Itin glīti un godīgi,» tā tas vecis, kas sēdēja Oļiņam līdzās, iesāka. «Kad mes bijām maciba, — tas ir gan labi ilgi, — tad darīja ta: pedejā vakarā, kad viss mācīšanas darbs bij beigts, tad atnesa skolas kungs divas tukšas mazas lādītes; tās tad salika abas uz galda un iesildīja dedzīgiem vārdiem mācībnieku sirdis, ka lai nu parādot mācības aug­ļus un ka gribot būt pasaulē pateicīgi cilvēki. Itin kā viņi neesot bijuši kūtri pasniegt to garīgu mannu dvēselēm, tā lai tagad sniedzot viņiem no savām laicīgām mantām, cik iespējams, it kā par zīmi, ka garīgo mannu saņēmuši un baudījuši. Tad izstāstīja, kurā lādītē priekš katra jāmet, un, kas tad meta rubli vai vairāk, tam sacīja paldies; kas mazāk, tam tāpat vien.»

«Un tad pie laulāšanas rublis,» Pietuka Krustiņš sacīja ar aizsmakušu balsi, kad vecītis beidza stāstīt.

«Un cimdu pāra arī,» Oļiņš pielika.

«Cimdu laikam šinīs attīstītos laikos vairs neņem,» Pietuka Krus­tiņš atbildēja.

«Kad mūsu Miķelim laulāja trešo sievu, tad vēl ņēma,» tas vecītis, kurš pie Oļiņa sēdēja, sacīja. «Toreiz bijām daudz laulabnieku, un visi vēl

nepasteidzās laikā cimdu nodot, tad zvaniķim bij pavēlēts aizslēgt lielās durvis un nelaist neviena laukā, līdz visi sadodot. Un tā arī darīja: vēl vai divēju iedeva, tad izlaida.»

«Tagad tās lietas pārgriež naudā, lūk, kā cāļus arī,» Pietūka Krus­tiņš teica.

«Nu jā, ar tiem nevarēja tikt nekādā galā,» Oļiņš runāja. «Pērmin­deriem bij ar viņiem tāds pats krusts kā vecos laikos ar rekrūšu ķer­šanu un nodošanu: cik nebij kara, kamēr sadabūja kopā, un vēl brīžam neņēma pretī: tad teica par maziem, tad par vājiem, tad lika šādu vainu, tad tādu. Reiz bij vienam vēl izsprukuši iz groza un saskrējuši mūsu mežā, kur dziedāja visu vasaru. Tas cilvēks tad bij dabūjis maksāt no sevis.»

«Nu, un tad nāk kapa nauda,» tā tas vecītis, kurš pie Oļiņa sēdēja, «bet šī nauda gan visur neesot jāmaksā.»

«Vispēdīgi skolas kunga un zvaniķa vērdiņi,» Oļiņš pielika. «Jā, un kur tad vēl upura nauda, tās atraitņu naudas, kuras lasa pirmos svētkos, un saukumu jeb aizlūgumu pimberi — ūja! — sanāk laba tiesa naudas.»

Skroderis Drekberģis ar Švaukstu pie galda nebij, jo viņi gulēja gultā krustiski viens pār otru neiztraucējamā mierā: skroderis šķērsām apakšā un Švauksts garām virsū.

Tikko bij vīrieši paēduši, ienāca Oļiniete savādā sejā un it kā steig­šus kaut ko meklēdama. Lienu ieraudzījusi, viņa parāva tai drusku pie piedurknes un sacīja: «Nāc uz māju tūliņ.» Tad izgāja pati papriekšu, un Liena steidzās viņai līdz. Ārā Oļiniete viņu sagaidīja un veda uz māju. Tikko bij bēru māja palikusi kādus soļus aiz muguras, tā ka tur vairs nevarēja sadzirdēt, ko viņas iedamas runāja, Oļiniete sacīja: «No šā brīža tu vairs nedrīksti celt savas kājas pār to slieksni, kurš tagad paliek aiz muguras! Vai dzirdi?»

«Dzirdu gan; bet kādēļ tā?» Liena gandrīz drebēdama jautāja.

«Gan tu pati, palaidne, zini! Ko tu tinies ar to pārgudro plikadīdas na­bagu! Man viņš nepatīk kā rūgta nāve. Augstprātīgāka cilvēka es vairs nemaz nezinu. Ar suņiem es viņu izrīdītu no mājas, ar slotas kātu iz­triektu laukā, ja viņš nāktu man par tevi runāt. Laikam badu mirt iesi pie tāda malēnieša, kurš, nelaime zin, no kādas elles šurp atklīdis? Muļķa meita! Ar tādiem diedelniekiem vien tinies, it kā svētdien ar Švaukstu. Kam tev vajadzēja pie viņa sēsties? Pati tu nemaz nezini, kādi puiši uz tevi raudzītos, ja būtu gudra! Visi tevi tur tikpat kā par mūsu meitu, un arī ar maniem radiem tu varētu radoties, ja izietu pie lāga cilvēka. Bet, šādas lietas dzirdot, neviens puisis uz tevi nepaska­tīsies. No manas mutes gan, zināms, nekas tālāk neizietu, ja tik tu pati no viņa atstātos, bet, kad tādas valodas nāk pļāpīga cilvēka mutē, tad ir viss kā līdums. Vai tu zini jel, ka Prātnieka Andžs jau vakarrīt ru­nāja par tevi uz mums? — Man tik bail, ka viņš nedabū šādu pašu mēļu no citiem zināt. Un Annuža arī, tā nabadze, iedomājusies dabūt tevis pie tā nelieša, kuram ir piere tāda kā mūsu Jāņa mātītes vecais put­ras kauss!»

Oļinietei šo runājot, viņas bij abas iegājušas jau savas mājas aukstā kambarī, kur nolika svētdienas apģērbu.

Liena gan iztrūkās un nosarka, kad dzirdēja savus nabadzīgos, dār­gos noslēpumiņus atskanam jau pat no audžu mātes mutes un turklāt vēl ar tādu niknumu, bet drīz viņa klausījās mierīgi un vienaldzīgi. Kad Oļiniete uz kādu brīdi apklusa, tad Liena atbildēja viņai lēnā balsi: «Man ir tev, savai audžumātei, zināms, daudz jāpateicas, bet pie Prātnieka es neiešu un Kasparu neatstāšu.»

«Tad neviens no maniem radiem tavās kāzās neies! Tad es tevi iz­triekšu kailu no mājas laukā un tu nedrīkstēsi rādīties vairs nedz pie manis, nedz pie maniem radiem! Tam suņam es izplēsīšu acis! Es viņu nožņaugtu, ja redzētu pie tevis tuvumā!» tā Oļiniete plosījās arvien niknāk un niknāk, kaut gan Liena bij jau izgājusi. Pat acu baltumos bij dusmas iedzinušas viņai asinis, un viss viņas izskats bij zvēriski briesmīgs.

Pulkstens sita jau vienpadsmit, kad Pietuka Krustiņš, no Švauksta braukšus atvests, ienāca savā skolā. Viņš modināja tūliņ saimnieci un lika sasaukt visus skolas bērnus klasē uz vakara lūgšanu, jo kā drīkstot izturēties pret dievu tik vienaldzīgi un laist bērnus bez pateicības do­šanas gulēt?

Pagāja labs laiks, līdz spēja visus bērnus, kuri bij divi dienas vār­guši, diedelējuši, trakojuši un nupat kā samiguši, dabūt pie atmaņas; cits murgoja, cits kasījās un raudāja. Kāda meitene skrēja pat kā nesamanīga pa durvīm ārā, kliegdama, ka puikas viņu nositīšot. Kad to­mēr pēdīgi bij visi kā nekā pie sajēgas sataisījušies un sadzīti ar visu miegu un nesukātiem matiem klasē, tad nāca Pietuka Krustiņš profesorīgi lepnos soļos iekšā un, uz tulpetes uzstājies, sāka runāt, bet, zi­nāms, tik čukstošā balsī, jo kakls viņam bij pavisam cieti: «Mīļie bērni! es jūs sveicināju ar to sveicināšanu tā gara! Bet tautas gars arī nav tiešām mazs gars, un tas grēks pret viņu nav mazs grēks; bet viena lieta ir, kura pilda manu sirdi rūgtām asarām, proti, ka jūs nespējat palikt ar mani vienu stundu nomodā! Vai man bij atrast jūs miega pilnus un bez karstām un svētām jūtām? — Jūs esat gājuši gulēt, nepateikdami par to žēlastību un brīvību, ko šodien un vakar baudījuši! Jūsu tēviem vis tik labi neklājās. Jūs, kas esat savas tautas labākā audze un būsat savā laikā viņai par pīlāriem baltā un nebaltā dienā, vai ir skanējis šodien no jūsu mutēm šinīs sienās: «Ak tēvija, mīļā, dārgā tēvija!» Kā tad jūs domājat piepildīt savu pienākumu, kad uz jūsu siržu gal­vām nav vēl nolaidušās tās gara liesmiņas? Tomēr es ceru, ka turpmāk jūs pasargāsat manu sirdi no šādām bēdām, tāpēc lai dziedam nu.» To sacījis, viņš sauca priekšā un dziedāja šos dziesmu pantus:

Es, visā spēkā strādādams, Ne vis pie darba piedzenams, It gurdens esmu palicis Un visai tik ne apkusis. Ak dievs, uzlūko žēlīgi, Šos manus sviedrus apsvētī, Lai tie pil tev par pateikšan', Par labu tuvākam un man.

8.Jaukā sestdienas pēcpusdienā

Jaukā sestdienas pēcpusdienā, pašā tai gada laikā, kad pļavas stāv visā ziedu greznumā, staigāja vientulīga puķu lasītāja pa košu ieleju, kura stiepās tālu uz dienvidus vakara pusi un izplatījās par lielu pļavu, aiz kuras bij redzamas druvas un ciemati; citādi bij tā ieleja apņemta no visām pusēm ar kuplu lapu mežu, un pār viņu valdīja brīnišķīgs klusums, tā ka nebij dzirdama pat ne ganu gavilēšana un suņu riešana. Bet pieminētai puķu lasītājai ne­stāvēja vis laikam prāts un domas nedz pie šās jaukās vietas, nedz pie puķu bagātības, jo viņas vaigs bij smags un sērīgs — acis asarainas, bez nekāda jautruma — un brīžam pat drusku vienaldzīgs. Šis viņas izskats nesaderēja nekādi ar tās jaunumu, skaistumu, daiļo augumu, jauko vietu, darbu un gada laiku. Ikkatru puķīti viņa plūca gandrīz ar žēlumu, it kā būtu vēlējusi no visas sirds tām mūžīgi ziedēt nekā kādai veltīgai rotai un novīstošiem pušķiem paīsināt viņas mūžu. Pē­dīgi, kad tomēr ar visu nesteigšanos bij sakrājies labi daudz puķu uz rokas, tad viņa izgāja malā un apsēdās koku ēnā pie kāju celiņa, kurš gāja gar pļavmalu, mežam cauri. Tur sēdēdama, viņa mēģināja vairāk reižu vīt vainagus; bet tas darbs nekādi neveicās, jo ikkatru reizi, kad bij kādu puķīti pielikusi, noslīdēja rokas ar iesākto darbu klēpī, lauzās nopūtas iz krūtīm un prāts padevās atkal grūtām domām. Brīžam viņa klausījās un skatījās, it kā kaut kā gaidīdama pa celiņu no meža puses, noslaucījās veikli lakatā, pieņēma, cik iespējams, mierīgu seju un sāka darīt savu darbu. Pēc kādiem acumirkļiem iznāca no meža jauns cil­vēks darba vīra apģērbā, nesdams cirvi uz rokas. Vaiņagu darītāju viņš ieraudzīja tik tad, kad bij pavisam no meža ārā un viņai gluži tuvu, jo tā sēdēja pie pašiem pēdējiem kokiem un krūmiem, kuri bij celiņam uz pļavas pusi. Kaut gan varēja nomanīt, ka viņš nebūt nebij domājis še kādu cilvēku atrast, tad tomēr viņa sejs nepazaudēja no sava mierīgā aukstuma neviena grada, un šī negaidītā satikšanās neuzsita ne­viena burbulīša tai klusā ūdenī. Tāpat mierīgos soļos, kā nācis, viņš nogriezās no celiņa, piegāja pie jaunekles, uzlika tai roku uz pleca un sacīja laipnā joku balsī: «Klau, Lien, tu nu esi plūkusi manā pļavā puķes! Man ir prāts tevi noķīlāt.»

«Kaut jau būtu noķīlājis,» viņa atbildēja, nepaceldama acu nemaz uz augšu.

«Nu, ja otrreiz atradīšu, tad nezin kā būs, vai tiksi vaļā vai ne?»

«Dievs zin, vai otras reizes vairs sagaidīsi!» Liena valdīdamās at­bildēja; bet savaldīties tomēr nespēja, jo pie tiem vārdiem viņai sāka līt asaras darāmā vaiņagā. «Drīz varbūt novītīs manas puķes pavisam, neziedēs vairs nekādā pavasarī un arī tavās pļavās ne, kur viņas bij gan jaukākas nekā citur visur. Var būt arī, ka šie ir man pēdējie vaiņagi šinī ielejā, kura bij mīļāka par visām, un tad lai staigā citas — laimī­gākas puķu lasītājas pa Irbēnu pļavām!

 Tad ar dievu, jaunība, ar dievu, laimība, un ar dievu tu arī, Kaspar!» — To sacīdama, viņa sakampa cieti un vilka pie sevis Kaspara roku, uz kuras sāka tecēt klusi asaru strautiņi. Pēc kāda brītiņa viņa saņēmās no jauna un runāja tālāk. «Šo­vakar atkal būs Prātnieks pie mums — laikam vedīs kādus mērniekus arī līdz, — un uz rītdienu ir Oļiņi apsolījušies izdot viņam par mani gala vārdu. Es vairs gandrīz nemaz nesaprotu, nesajēdzu, kas ar mani notiek un kas notiks, jo aiz sirdsēdām ir prāts pavisam samulsis, to dzirdot, nesot un ciešot, kas man pēdējā laikā brūk virsū. Es vēlētos gan labāk šovakar no pasaules pazust nekā visu to piedzīvot, kas nu atkal nāks. Man tuvojas ar reizi nelaime un briesmas: no tevis, manu mīļo, spiež man šķirties, ko es pavisam nespēju iedomāt.» Un, to sacī­dama, Liena saturējās ar abām rokām pie Kaspara rokas it kā slīcējs pie kāda zara. «Un, to iedomājot, ka man jāiet un jādzīvo pie Prātnieka, nāk šaušalas. Viņš ir, Kaspar, ļauns cilvēks, kaut gan citāds izrādās; arī tev būtu no viņa jāsargājas, jo man tā vien izskatās, ka viņš meklē rakt tev slepen bedri. Es zināju, ka tu pēc dienvida nāksi šurp garām uz sētas taisīšanu, tāpēc, no bodes nākdama, kurp saimniece mani no­sūtīja pēc dažādām vajadzībām priekš tiem pašiem gaidāmiem viesiem, nācu pa šejieni, jo ļoti vēlējos ar tevi parunāties, kamēr vēl nav nekas neatdarāms padarīts. Neviena man nav, kas būtu līdzcietīgs un grūtos, brīžos iestiprinātu kā vien Annuža; bet no tās mani sargā tāpat kā no tevis, un tai krauj gandrīz tikpat pārestību virsū, cik tev, kuru es vairs nespēju dzirdēt un panest, tāpēc dod tu man padomu, ko lai es īsti daru, kā lai atsvabinu citus no tiem nepatiesiem un negodīgiem apvai­nojumiem, kas manis dēļ ceļas?»

Kaspars, kas bij pēc sava ieraduma, tālumā skatīdamies, labi ilgi izdomājies, tad teica itin mierīgi un gandrīz vienaldzīgi: «Kad Oļiņu iedomas ir tavam prātam tik ļoti pretī, tad būtu nejēdzība no tevis, ja tu nodotos par tādas aklas pašmīlības upuri. Oļiņi, cik saprotams, ne­meklē vis tavas labklājības, bet sava labuma vien un grib tevi, ar vārdu sakot, pārdot Prātniekam par labām robežām. Bet, zināms gan, ka, ja tu viņu prātu nepildi, tad tev tur vairs palikšana nav un jāmeklē pie­mešanās citur, līdz — ja tu arī joprojām to vēlies — varam savienoties.»

«Grūt ir gan man tādu sava prāta saņemšanu iedomāt, bet grūtāk arī viņu prātu pildīt un pie Prātnieka iet; tomēr nevaru izšķirt, ko lai daru!» Liena, vaiņagus uz rokas turēdama, lēni un domīgi runāja, iz­skatīdamās līdzīga tām noplūktām un vīstošām puķītēm, kuras bij sa­vijusi vaiņagos. «Ja es arī tā izdarītu, Prātniekam atsacītu un pie tevis izietu, tad mums visur un vienādi jābaidās no viņu riebšanas, jo miera viņš tad mums neliktu līdz kapam, kā es viņu pazīstu un kā viņš pats ir jau uz dažiem izsacījies. Tā apzināšanās, ka tev ari manis dēļ jā­cieš varbūt visu mūžu, darītu mani divkārt nelaimīgu. Bet, ja es spētu pie Prātnieka iziet, tad būtu jel miers, ja ne iekšķīgi, tad tomēr ārīgi; jo es esmu šai lietā nesusi tik daudz krusta, ka pēc laimes vairs neil­gojos, bet vienīgi ja pēc miera.»

«Par riebšanām un vajāšanām mums daudz jābīstas nebūtu,» Kas­pars sacīja, «jo mēs tad varētu pavisam no šā vidus aiziet vai uz manu dzimteni vai citur; vaļā stāv visa plašā dieva pasaule.»

«Še gan tev laikam uz priekšu lāga dzīve nebūs šā vai tā; par to laikam daži stipri gādā, lai tev iemēro vai pavisam tā, ka nevar nemaz dzīvot, vai arī lai atdod tavu māju tūliņ Oļiņiem,» Liena sacīja vēl bēdīgāk nekā papriekšu. «Pats Oļiņš gan gluži tik ļauns nav, bet pati gribētu, lai jūs izdzen vai šodien. Tāpēc tad ari Prātnieku un mērnie­kus būtu nēsājusi vai klēpī.»

Kaspars par šo ziņu nebūt neiztrūkās, bet, brītiņu padomājis, runāja mierīgi tālāk, it kā nekas virs zemes nespētu viņu pakustināt: «Jā, ka viņi mani grib izskaust, to noprotu un, ka tas viņiem izdosies, par to nešaubos, vienkārt, tādēļ, ka es še kā ienācējs stāvu viens pats bez nekāda pretošanās spēka; otrkārt, tādēļ, ka esmu gandrīz visiem aizrie­bis, nemeklēdams pie neviena draudzības, bet sacīdams allaž un ikkat­ram, ko domāju, jo tas ir manā dabā; tad, treškārt, arī tādēļ, ka es nevienai uzmākšanai nepretošos nedz ar viltu, nedz ar taisnības iero­čiem.»

Liena kādu acumirkli domāja. «Man ari gan tas labāk patiktu, ka, ja mēs kādreiz savienotos, tad pavisam no šā vidus izietu, jo miera še, kā jau teicu, nebūtu tad no nevienas puses.»

«Nu jā, to tad laiks rādīs,» Kaspars atteica, «bet tagad pārdomā, vai tu spēsi nenožēlodama staigāt man pa dzīves ceļu līdz? Vieglu dienu un laicīga labuma es tev uz viņa daudz apsolīt nevaru, bet drīzāk gan varbūt dažu grūtu nastu. Tāpēc pārbaudies ar prāta aukstumu, kas tev nāksies vieglāk: vai iet pret sirdi pie Prātnieka, kur varbūt laicīgu raižu būs mazāk, vai nākt pēc sirds patikšanas pie manis, kur laicīgā ziņā var dažādi klāties, bet nekad gan laikam bagātīgi un pilnīgi. Es tev izsaku visu, kā ir un kā var būt, lai tu pati brīvi izvēlies, jo uz šo vai to pierunāts cilvēks, kad viņam piedzīvojumi un prāts ir sirdi atdzisinājuši, meklē allaž tiesības žēloties, ka vīlies, palaizdams laicīgu labumu un skriedams murgu liesmiņām pakaļ. Arī tu nevari dot šai brīdī savai sirdij pilnas taisnības, jo mīlestība ir arī viņu pa daļai apreibinājusi. Pārdomā vēl labi un tad, kuru soli sper, to sper pati no sevis, neatsaukdamās uz nevienu citu.»

Liena cieta labu brītiņu klusu, sevī domādama, un tad sacīja: «Tev laikam ir bēdas par to, ka man pēc būs žēl, ka es negāju pie Prātnieka, bet pie tevis un sacīšu to tavu vainu?»

«To es nemaz nesaku, ka tā notiks un ka tu tā darīsi, bet es to pie­minu tik tādēļ, ka tā var notikt un ir arī noticis; tāpēc tādos svarīgos dzīves brīžos ir jāskatās allaž uz to pēdīgo, kas var nākt; bet tādēļ vis nav vajadzīgs tam pēdīgam tūliņ nākt un viņš nenāks arī. Tomēr, ja viņš nāk, tad cilvēkam nav vajadzīgs nožēlojot gausties uz citu, bet, ko ir darījis, to darījis pats: pats vainīgs pie laimes, pats pie nelaimes.»

«Man liekas, mīļais, ka tu vēl laikam par manu mīlestību šaubies vai arī manis nepazīsti?» Liena sāpīgā balsī sacīja.

«Nepavisam!»

«Bet kādēļ tu tā runāji? — Es nevaru apjaust, cik lielai nelaimei tur vajadzētu nākt, kur es varētu nožēlot to, ka būtu izgājusi pie tevis, bet ne vēl tev ko pārmest, jo tu esi izsacījis visā šai lietā man tikai to vajadzīgo padomu, kaut gan tev vajadzēja būt manam vājumam par atspaidu un par stiprumu.»

«Man, mīļā, nemaz nav vajadzīgs dzirdēt, cik ļoti tu mani mīlē,» Kaspars, Lienas roku spiezdams, runāja, «jo to jau es zinu bez vārdiem un bez tavas sacīšanas; bet ari to, ka cilvēka prāts nepastāv mūžam vienāds, jo dzīves vēji viņu groza. Bet lai nu tas viss paliek, jo es ticu, ka tu sapratīsi manas domas pareizi un nepiedauzīsies savā ceļā pie maniem izteikumiem. — Savu prātu es esmu izsacījis, un tev ir vaļa viņu, ja iespēj, pieņemt vai arī nepieņemt. Tev arī nebūs pieņemt manu padomu uz vietas un bez nekādas pārbaudīšanas, vai tie der arī priekš tevis; jo to, ko es saku, to es saku vairāk tik tā, kā es da­rītu, būdams tavā vietā, proti: ja Oļiņi mani spiestu uzņemt tādu dzī­ves ceļu, kurš ir man pretī prātam, tad es papriekšu viņiem izskaidrotu, ka tas man nav darāms, un, ja ar to nepietiktu, tad es no viņiem at­stātos un meklētu patvara citur; bet es nemaz nenosaku, ka tev arī būs tas iespējams un teicams, kaut gan ikkatru, kam tik stingrs prāts, es cienītu. Padoma došana ir arī savā ziņā grūta un īsti tādiem cilvēkiem, kuri gandrīz ikkatru padomu pieņem, tāpēc ka viņiem nav iespējams to izsijāt. Bet tad pēdīgi, kad padomam slikti augļi, tad devējs vainīgs, tādēļ vislabākais padoms ir tas: mācīties iztikt ar savu padomu un sava padoma nekad otram neuzspiest, bet labāk, cik spējams, izsargā­ties no padoma došanas.»

«Nebīsties vis, ka es spēšu jau tik drīz tavu padomu pieņemt,» Liena runāja drusku jautrāk, «kaut gan atzīstu viņu par labu; bet Oļiņi, lai gan viņi šai lietā mani spiež pildīt tikai viņu prātu, ir man pa daļai tik­pat kā vecāki, tāpēc saņemt pret viņiem tādu galvu būtu man pa daļai pret apziņu, jo viņi ir man darījuši un vēlējuši arī diezgan laba; bet to­mēr atkal, kad iedomāju, ka man jāiet pie Prātnieka, tad uzņemos la­bāk visus citus grūtumus nekā to.»

Kad viņi vēl bij kādu brītiņu runājuši, tad Liena kļuva nemierīga un sāka taisīties uz māju. Šķiroties viņa teica vēl Kasparam: «Es ne­varu tev, mīļais, apslēpt kādas sirds bailības, kura man neizprotama, un pati nezinu, kur un kā viņa ceļas; tomēr allaž, kad iedomāju par mūsu savienošanos, tad tā mani baida, it kā kad tuvotos kāds tāļs ne­gaiss. Bet man liekas, ka tas ceļas vairāk no tiem biedinājumiem, lās­tiem un nelaimes pasludinājumiem, kas man jādzird no saimnieces un citiem. Ko tu, mīļais, par to saki? Vai tādām iepriekšjūtām var būt dzīvē kāda nozīme?»

Kaspars paraustīja tik plecus un, kā likās, negribēja atbildēt uz šiem vārdiem nekā, bet, kad redzēja, ka Liena gaida cieti atbildes, tad sacīja pēc kāda brītiņa it kā negribēdams: «Var būt un nevar būt, kā pats cilvēks to grib un spēj vai arī kā kurš to lietu uzskata un pieņem.»

Šī atbilde gan Lienas neapmierināja, jeb vismazāk Liena tās nesa­prata, tomēr viņa pēc visas šās sarunāšanās jutās daudz stiprāka un drošāka, it kā tāds, kuram parādīts ceļš pēc tam, kad viņš maldījies ilgu laiku bīstamās vietās.

Tagad Liena, saņēmusi savas puķes, vainagus un bodes pirkumus, gāja pa to celiņu birzē iekšā, pa kuru Kaspars bij nācis, jo viņš aizgāja tālāk uz savu darbu.

Kad bij birzei cauri un iznāca atkal klajumā, no kurienes varēja jau Irbēnus redzēt, tad — dievs zin kur atgadījies — Pietuka Krustiņš pilnā rakstnieka un tautieša apziņā ar papīra rulli padusē un labi garos matos nāca kā pasaukts pa braucamo ceļu uz Irbēniem, tā ka Lienai bij gribot negribot ar viņu jāsatiekas pašā tai vietā, kur viņas teka uzgāja uz braucamā ceļa. Kaut gan Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka Liena ne­steidzas, gāja arī ļoti lēnām, tomēr viņš nokļuva pie minētās vietas kādus acumirkļus agrāk un apstājies gaidīja, līdz Liena pienāk. Kad viņa bij vairs tik kādus soļus vien atstatu, tad, cepuri paceldams un nolocīdamies, viņu sveicināja: «Sveika, cienījamā tautiete!»

No pirmējās skumjības un grūtsirdības nebij Lienas sejā pazīs­tamas vairs gandrīz ne pēdas, vismazāk priekš Pietuka Krustiņa ne. Viņas stiprā daba spēja sirdsēdas citu priekšā savaldīt un apslēpt, tam­dēļ arī tie vārdi, ar kuriem viņa saņēma Pietuka Krustiņa sveicinājumu, uz viņu pašu nemaz neskatīdamās, skanēja pilnīgi kā uzzobošana: «Vesels, vesels, slavenais tautas dēls!»

«Lūgtu, jaunkundze, vai jums nepatiktos atļaut man to laimi palī­dzēt nest jūsu jaukos vaiņagus?» Pietuka Krustiņš, kādu soli pretī steig­damies, jautāja.

«Nepatiktos vis,» Liena atbildēja, drusku nicinoši smīnēdama un iedama bez apstāšanās tāļāk.

«Bet lūgtu, jaunkundze, jūs neliegsat man jel iet jums līdzās?» tā Pietuka Krustiņš, Lienai līdzsteigdamies un patiesi kā lūgdamies, iz­saucās.

«Vēlēt gan arī nevēlēšu,» Liena atteica, iedama veiklos soļos projām.

Pietuka Krustiņš, būdams vēl arvienu kādu soli aiz Lienas, bet cīzdamies tikt viņai līdzās, pusteciņos iedams, sāka runāt: «Jā, jā, cienī­jamā jaunkundze, cilvēka mūžs ir raibs kā pupu zieds: te glaimo mūsu sirdīm liega laimība, te atkal mētā viņu drūmīgas likteņa aukas ar sa­vām tumšām bangām gar sirmām sadzīves klinšu sienām; te paceļ mūsu fantāzija uz saviem ideālīgi burvīgiem spārniem augstu teorijā, te atro­damies un nogrimstam atkal, par piemēru, sīkos ikdienišķi praktiskos rūpestos, kuri kavē mūsu gara lidināšanos aiz zvaigžņu sistēmas citā ārpasaulīgā gaišumā. Arī jums, jaunkundze, ir tagad, kā vispārīgi dzir­dams, kāds bēdu mākonis aptērpis jūsu laimības horicontu, bet esat tik pastāvīgi mīlestības temperamentā un nepametat cerības, jo šis zelta eņģelis pats nav pametis kaunā neviena, kas vien ir turējies neatkarīgi pie viņa. Arī manas krūtis ir šai ziņā sāpīgi piemeklētas, analizētas un pārbaudītas, tā ka tās vātis, ko liktenis manā dvēselē tik nežēlīgi sitis un viņas nervus satriecis, nav vēl nebūt sadzijušas un laikam nesadzīs arī. Mīlestība ir atstājusi manā sirdī nelaimīgus, daimonīgus un sērīgus iespaidus, tāpēc es arī spēju tik melankolīgi jeb sēri dziedāt, tāpēc es arī spēju pilnīgi sajust un notaksēt jūsu bēdas līdz pēdējam atomam, caur ko drīkstētu būt jums par bēdu biedri, kuram jūs droši varat uzticēt to, kas jūsu sirdi spiež, jo dalītas bēdas, kā ģermāņi saka, ir tikai pusbēdas.»

«Man nekādu bēdu nav ar tevi ko dalīt; un, ja būtu, tad tomēr tu viņu nest nevarētu,» Liena strupi atteica.

«Jūsu fiziognomija gan to nerāda, ka jums būtu kādas bēdas biju­šas, bet publikai jau sīki tas zināms, un tautas balss ir dieva balss, kā grieķi saka; tāpat arī tas, ka es tādu bēdu neprotu nest, nav dibināts vārds, jo mana sirds, kuru vēl skūpstīja nesen Cefirs Floras klēpī, ir tagad kā poda gabals un salauzīta kā lilija no aukas ziedonī, tā ka es gan laikam nespēšu aizsniegt sava dzīves ideāla. Mīlestības dievība jeb Līga, kuru jau vecie helēņi dēvēja par Amoru, bēg no manis. Es lai­kam nevarēšu apprecēties!»

«Kad nevari — neprecies.»

«Bet praktiski dzīves apstākļi mani uz to spiež, jo kā lai uztic sve­šam cilvēkam saimniecību?»

«Nu, kad spiež, tad precies.»

«Jā, bet mana mīlestība kavējas un meklē sava sapņu tēla citā, ideālīgā un dzejīgā pasaulē, jo prozaīgā, ikdienišķā zemes virsū viņa tā neatrod.»

«Kad tā ir, tad ej un precies citā pasaulē.»

«Bet tā ir, jaunkundze, tik tāda izfantazēta pasaule, kur neviens nedz precējās, nedz tiks precēts.»

«Tad iztiec ar savām fantāzijām.»

«Tomēr es gan šķietu, ka spēšu sevi pārvarēt un piespiest uz pre­cēšanos šepat, jo es jūtos šai ziņā stiprs diezgan, tā ka enerģijas un centienu man uz to netrūks.»

«Pārvaries vien un precies.»

«Bet drūmīga un sēra paliks mana sirds tomēr arvienu, jo viņa ilgo­sies allaž pēc mūžam neaizsniedzamā ideāla.»

«Kad tā ir, tad neprecies.»

«Tomēr es raudzīšu arī šai lietā sevi pārspēt, jo nav labi cilvēkam, kad viņš garīgi visai apcietinājās. Mums būs sevi uzvarēt, jo iekš tā cilvēks parāda vislielāko dūšu, kad apprecas pret visu savu fantāziju.»

«Jā, jā,» Liena strupi atteica, jo viņai bij apnicis likt Pietuka Krus­tiņam griezties kā kaķim pēc savas astes. Tomēr viņš nepalika vis mierā, bet stāstīja vienādi un joprojām par platonisku jeb augstu dvēseļu mīlestību, pēc kuras viņa sirds slāpstot un kuras viņš pie šās pasaules cilvēkiem meklējot velti.

Kamēr Pietuka Krustiņš, iedams Lienai līdz, tulkoja tā savas sirds dziļumus un augstumus, tikām iebrauca Irbēnos pie Oļiņiem Prātnieks ar vecāko palīga mērnieku Raņķi, kuram bij uzdota jaunu robežu iz­dzīšana, kā vecais jeb īstais mērnieks tās iezīmējis rullī. Visi Oļiņu mājas ļaudis bij uz kājām, rīkodamies vairāk nekā uz kādām godībām un skraidīdami ātrāk nekā pie ugunsgrēka dzēšanas: tur tika kauts, vārīts, cepts, kapāts, skaldīts — tīri kā kādā muižas saimniecībā. Puiši un puikas: cits uz to krogu pēc bairīša, cits uz otru pēc vīna, cits uz trešo pēc konjaka, araka un zeltera, jo bij dzirdēts, ka ar šo pēdējo dzērienu mērnieki mēdzot atskaidrot dūšu, kad nevarot vairs dzert. Kaut gan klēts bij no visām rīkošanās vietām labi attālu, tad tomēr ne tikvien pagalmā, bet pat «dūmu istabiņā» un pagrabā citādi neru­nāja kā tik vien ar pusbalsi. Kad Liena ar Pietuka Krustiņu atnāca, tad bij visa gādāšana pašā spēkā. Laime tik, ka Oļinietei nebij šoreiz daudz vaļas, nedz arī drošības troksni celt, citādi gan Liena bez lielākas pār­mācības nepaliktu, bet šoreiz par žēlumu nevarēja vairāk nekā kā tik, pusteciņus garām skriedama, zobus sakodusi, iekniebt viņai sānos un uzsaukt ar saspiestu balsi: «Vai nu tikpat reiz atnāci?»

Klēts, kuras vidū sēdējā pie galda aiz pievērtām durvīm sveču gaismā Prātnieks ar Raņķi, bij izpušķota meijām, papardēm, vībot­nēm un citiem tādiem sētmalu un lauku ziediem. Vienā sienmalā bij uztaisīta labi liela gulta; pie otras stāvēja skapis, bet pret vidu un pašā gaišākā vietā Oļinietes pūra lāde ar visiem saviem uzkrāsotiem put­niem, par kuriem pati aizmaksājusi žīdam cimdu pāru. Aizdurvī sēdēja, plecus uzrāvis un saīdzis, kāds tīnis. Uz galda bij izlaists mērnieka rullis, tā ka turpat atlikās vieta arī kādām pudelēm, glāzēm, cigāriem un šķīvim ar baltu maizi un sieru. Mērnieks bij pusmūža vīrs ar iedzel- tainiem, pasprogainiem matiem, gludeni nodzītu seju, mazām, pelēkām, gandrīz drusku iezaļganām acīm un caurcaurīm tādā izskatā, no kura uzticība bēg. Viņa valoda skanēja brīnum strupi, nemīlīgi un, var sa­cīt,— nežēlīgi jeb necilvēcīgi. Viņš nolika patlaban pie malas dzēšamo gumiju, zīmēkli un linijālu, ar kuriem bij līdz šim uz ruļļa strādājis.

«Tātad nu, jaunskungs, ir tās vajadzīgās robežas no tām, kas nākošu nedēļu dzenamas un par kurām man bij zināšana, iztaisītas, tā ka vēl beigās paliek tik šī pati Irbēnu māja,» Prātnieks pačukstēdams runāja. «Bet tagad saņemat naudu par visām, tad padarīsat gan arī to, kas pie šās mājas būs vajadzīgs.» Viņš, to sacīdams, izvilka iz krūts kabatas papīrā satītu vīkstolu un sāka taisīt vaļā. «Šī nauda, jaunskungs, ir atkal tāpat priekš jums vien; par pašu mērnieka cienīgu tēvu tiks gā­dāts vēl sevišķi, tāpēc nemaz nav jābaidās, ka jums no viņa puses va­rētu celties kādas nepatikšanas, ja arī viņš uzietu, ka daža robeža at­radusies citādi, nekā bij iezīmējis. — Lūk, še ir visi vīkstoliņi tāpat, kā satīti un kabatā iebāzti, — neesmu taisījis nemaz vaļā, nedz arī skatī­jies, tik vien saņemdams uzrakstīju vārdus: no Bambāna piecdesmit rubļu, no Stūraiņa sešdesmit, no Strūvuļa četrdesmit, no Ķēpes piec­desmit — pavisam divi simti. Un tad,» tā viņš, likdams pēdējo naudu ar īpašu svaru uz galda, sacīja, «no Oļiņa tēva septiņdesmit pieci. Tad jūs izdarīsat gan arī priekš viņa visu, kas būs vajadzīgs.»

Mērnieks, kurš pa to starpu bij sācis vēl drusku uz ruļļa strādāt, it kā nemaz Prātniekā neklausīdamies, saņēma naudu tik vienaldzīgi un patiesīgi kā kādu sen gaidītu parādu un noglabāja to kabatā, ne­maz neskaitījis un neapskatījies.

«Lai nu še, jaunskungs, iet kā iet pa slātaviešiem, bet, kad tiksim čangaliešos, tad ies gan savādi,» Prātnieks, galvu papurinādams un pasmī­nēdams, sacīja. «Tur man arī ir pazīstamu diezgan, un jau tagad sola vien naudu.»

«Bet to vien jūs pieraugat, ka jums kur nemetas,» mērnieks pieme­tināja auksti, it kā viņam pašam nebūtu tur nekādas daļas.

«Nu, par to vis, jaunskungs, nebēdājat; gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām,» Prātnieks, lepni galvu uz augšu pasizdams, atteica. «Bet tagad gan varam iemest, jo nu esat diezgan gudrojuši un labojuši. Tad parunāsim vēl par tām Oļiņa tēva robežām,» to sacīdams, viņš pie­pildīja glāzes.

Mērnieks, kurš tikām atkal skatījās domīgi rullī, atbildēja, acu nemaz nepaceldams: «Es tagad pat viņa robežās lūkojos, bet tur nav gandrīz vairs iespējams nekā darīt, jo mērnieka cienīgs tēvs jau pats arī, kā liekas, ir apzīmējis otru pusi drusku ciešāk.»

«Jā, es jau zinu gan, kādas tās robežas izskatās, jo mērnieka cie­nīgs tēvs pats man viņas izrādīja pēc tam, kad Oļiņa tēvs bij pie viņa ciemoties; bet tur var taisīt vēl labu tiesu citādi. Tomēr, jaunskungs, esat tik labi, baudīsim drusku uz jaunu dūšu un izdošanos.»

Mērnieks arī paņēma glāzi kā aiz gara laika, ļāva Prātniekam savu glāzi pie tās piesist un tad izdzēra. Pēc tam iededzināja jaunu cigāru, kad bij iesviedis veco, pusnopīpēto kaktā. Tad Prātnieks, ar salmu uz ruļļa rādīdams un pār rulli pārliecies, runāja atkal tālāk: «Lūdzu, jauns­kungs, parādat rullī to lielceļu, kurš iet Irbēnu mājām garām uz muižu?»

«Raug še,» mērnieks atbildēja, ar zīmēkli pār rulli vilkdams.

«Un līkšņa jeb ezera līkums?»

«Tas ir še.»

«Tā, tā,» Prātnieks apskatīdamies sacīja un rādīja atkal ar salmu uz ruļļa. «Tad še būs laikam tas pliena kalns, kurš stāv Irbēnu mājai rīta pusē?»

«Jā, tas ir tas,» mērnieks, laizdams kuplus dūmus, atteica.

«Nu labi, labi,» tā Prātnieks tālāk, «tagad iet robeža taisni starp abām dzīvojamām ēkām, visai zemei cauri, bet viņu varētu griezt pa lielceļu uz Gaitiņu pusi un tad viņpus Gaitiņu sētas atkal Viņu daļā no lielceļa līdz ataugai pār tīrumu, kurš tad kristu Oļiņam, un nolaist pēc tam stāvu lejā, lielceļam pāri, tā ka tā pļava, kas lejpus lielceļa, un tas lielais mežs paliek arī Oļiņam. Gaitiņiem tad varētu atlaist tai vietā līdz ezeram kādu daļu no tā trūdas purva, kurš stāv starp abām dzīvoja­mām ēkām. To tad var arī viegli izskaidrot un aizbildināt, kādēļ tas tā darīts, jo saimniekam ir ļoti par labu, kad viņa zeme pieiet pie ūdens malas.»

«Tik ļoti robežas izlocīt nevar iedrošināties, jo mērnieka cienīgs tēvs varētu ņemt to ļaunā un atcelt vēl tāļāk atpakaļ, nekā tagad ir,» Raņķis teica cieti un skarbi.

«Par to, jaunskungs, nebēdājat nenieka, jo gādāts tiks, ka mērnieka cienīgs tēvs tās lietas nemaz neredzēs,» Prātnieks apmierinādams at­bildēja.

«Jā, bet bez mērnieka cienīga tēva nāks vēl pār visu izlīdzināšanas komisija, un vismazāk tā nebūs ar šādu robežu mierā.»

«Nu, par komisiju, jaunskungs, ir vismazākā bēda, jo daži viņas locekļi, kas tur nāks no valsts puses, stāv Oļiņam ļoti tuvu. Mērnieka cienīgs tēvs no sevis nesacīs nekā, un, kad tie visi cietīs klusu vai arī aizstāvēs šo pusi, tad lielskungs vai muižas kungs vien necelsies pretī,» tā Prātnieks izskaidroja. «Turklāt pa Gaitiņa pusei komisija nebūt neies, jo viņš, tas jaunais, ir visiem ieriebis. Ja jūs, jaunskungs, tomēr nevarētu palaisties uz to, ko es saku, tad drošības dēļ varam darīt vēl tā: aizņemiet no tā tīruma kāda puspūra vietu vairāk vai arī no trūdas purva kādu pūra vietu mazāk, lai tad komisijai tiek drusku vai no tī­ruma ko atlaist, vai no purva ko pielikt.»

«Bet es nemaz nevaru ticēt, vai komisija tik akla būs, ka tādu robežu atstās?» mērnieks sacīja smiedamies. «Pa visu Slātavu nebūs otras tik trakas robežas.»

«Droši, droši!» Prātnieks uzstāja. «Jo šo robežu komisija atstās bez neviena vārda, lai viņa būtu vēl trakāka.»

Kad mērnieks uz to nekā neatbildēja, bet skatījās arvienu savā rullī, jo viņš reti vien mēdza acis pacelt, tad Prātnieks runāja atkal tālāk: «Oļiņa tēvs ir lēnīgs vīrs, — pats viņš laikam ar jums nedz runās, nedz var arī šādās lietās ko izrunāt, jo tikko viņu reizi mēs abi ar saim­nieci varējām piespiest nobraukt pie mērnieka cienīga tēva; bet tā gan viņš vēlas, lai jūs tādu robežu taisot, pavisam pati saimniece to ļoti grib. Un, īsti sakot, tas ir viena alga, kādu robežu starp šīm divām sētām dzen, jo vai ilgi, vai īsi, — viņas paliks abas tik vienam saimnie­kam — Oļiņam, tādēļ ka otrs, tāds ubags, kā tas ir un kā Oļiņa tēvs viņu sauc, nevarēs uz dzimtu savas mājas iepirkt, tāpēc šāda robeža palīdzētu izspiest viņu drīzāk laukā, par ko tikpat kungs, kā valsts un, ar vārdu sakot, visi priecātos, jo viņš, tas malēniešu diedelnieks, še nekas vairāk nav kā tik visiem pretinieks un starp visiem nemiera cēlējs, — tāds neuzticams, ļauns un kā pusmēms staigā. Nezin ko var­būt viņš nedomā par jums pašiem?»

Mērnieks paņēma linijālu un sāka rullī zīmēt, bet tai pašā brīdī bij dzirdama stipra zvanu skaņa un ratu rībēšana. Abi runātāji drusku satrūkās. «Laikam būs citi mērnieka jauni kungi,» Prātnieks uzcelda­mies sacīja. «Izzīmējiet vien jūs, jaunskungs, visu, kā vajag, es iešu un viņus kādu brīdi uzkavēšu.» Ar šiem vārdiem viņš izsteidzās ārā, kur ieraudzīja patlaban pilnā jonī ratus ar trim zirgiem un vairāk ilkšu zvaniem pagalmā iebraucam. Pagalma vārti nebij priekš tāda aizjūga diezgan plati, tāpēc tie, ar varu triekti, līdz ar vienu stabu izgāzās un salūza. Pie istabas durvīm tika viss triektais aizjūgs uz pēdām apturēts. Iekšā sēdēja pavisam divi mērnieki un Švauksts par braucēju; bet visi trīs, kā varēja redzēt, bij jau pilnā dūšā. Švauksts, turpat priekšā sēdē­dams, izrāva pulksteni iz kabatas ar visiem spīduļiem un sacīja labi dikti: «Par cwancich minut finf werst fertik!»

Oļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās pretī, sacīdams vairāk reizes: «Labdien, mīļie jauni kungi, labdien, labdien!» Švauksts atbildēja līdz ar citiem: «Dank, dank, Oļing papa!» Arī Prātnieks pie­steidzās no otras puses un tikpat pazemīgi kā Oļiņš. Kad visi bij ar piepalīdzēšanu izkāpuši no ratiem, tad Oļiņš ņēma pajūgu savā ziņā un nobrauca rijas priekšā. Visi zirgi bij putās un elsāja. Divi no tiem piederēja pašam Švaukstam un viens viņa pušelniekam. Ilksīs bij tas pats lielais sarkanais, kuru Oļiņš vārdoja pērn Miķeļa vakarā stadulā.

Atbraukušie, kad parunājās vēl kādu brītiņu pagalmā ar Prātnieku, tika vadīti no viņa uz klēti. Mērnieki, jauni puiši, bet nebūdami no dzimuma latvieši, latviski lāgā nemācēja un gribēja mācēt; bet Švauksts turpretī negribēja latviski mācēt, vai viņam bij žēl un kauns, ka māk latviski, tāpēc arī brīžam nevarēja izprast, ko viņš grib sacīt. Klētī viņi sagāja danciski vien.

«Ha, College, sie haben auch was zu saufen!» pirmais no atbrauku­šiem mērniekiem, pudeles ieraudzīdams, uzsauca savam vecākam darba biedrim, kurš, kā zināms, bij tur priekšā un tagad, savas darba lietas nokopis, stāvēja klēts vidū, viesus saņemdams. Iekams viņš spēja kādu vārdu atbildēt, tad jau otrs jaunais mērnieks ienākdams, kāju stipri uz grīdas sizdams un cepuri ap galvu griezdams, iesāka dziedāt visā spēkā:

Der Alte, der die Stunden misst, __ Hat Sand in seinem Glase,

D'rum er denn auch so mūrrisch ist Von Fers' bis auf die Nase. :,: Hātt' er im Glase unsern Wein, Was wiirden das fūr Zeiten sein!:,:

Vecākais mērnieks, Raņķis, dziedāja gan arī līdz un turklāt ļoti jaukā un stiprā tenora balsī, tik vien ne ar tādu dūšu kā jaunie, bet Švauksts kliedza pa vidu, kā iedomājās, un Prātnieks rādīja ar vaiga laipnumu, ka viņš tai dziedāšanai pilnīgi piekrīt.

Pa tām starpām bij jau pienācis vakars un saule uz iešanu. Pietūka Krustiņš, kurš Oļiņam pirmāk pieprasīja, vai mērnieki esot pie viņa, bet, kad Oļiņš atbildēja, ka viens esot gan, bet tagad guļot, tad aizgāja uz birzi, kā pats sacīja, garam spēka smelties un apsolījās vakarā atnākt, kaut gan netika nemaz uzaicināts. Viņš turēja cieti savu vārdu, jo, tikko bij izdzirdis zvanus skanam, tad tūliņ arī devies atpakaļ. Oļiņu atkal pagalmā sa­stapis, Pietūka Krustiņš tam stāstīja, turēdams sarullētu papīru rokā, ka viņš, tāpat kā Luteris, uz medīšanas būdams, neesot vis pavadījis laika veltīgi, bet sacerējis odu jeb augstu garīgu slavas dziesma, un tas ne­esot vis ikkatra vīra un ikkatra brīža darbs, jo tur vajagot savienoties mākslai ar augstiem fantāzijas spēkiem, bet par visām lietām būt pa­šam ceronim savā personā reliģiski aizgrābtam un garā paceltam pāri pār ikdienišķību. «Es jums, Oļiņa tēv, labprāt gribu likt šo savu jaunāko sacerējumu jeb gara ražojumu pirmām dzirdēt,» un, to sacīdams, sāka lasīt dziesmu Oļiņam priekšā. Bet pašā laikā pārbrauca kāds puisis no kroga ar dzērienu kasti, un Oļiņš aizsteidzās viņam pretī, pamezdams Pietūka Krustiņu ar savu augsto slavas dziesmu pagalmā vienu pašu. Viņš gan apstājās tūliņ no lasīšanas un sauca, Oļiņam aizejot: «Lai šim brīžam paliek; es izlasīšu gan citā izdevīgā brīdī.» To sacīdams, viņš salocīja papīru, iebāza to kabatā un gāja uz klēti, no kurienes skanēja atkal līksma dziedāšana.

Oļiniete, redzēdama viņu aizejam, sauca no dūmu istabiņas: «Vēl aizvelkas viens vazaņķa uz klēti! Kas gan tur viņus visus pierīdinās? Mērnieki vien bij aicināti un Prātnieka Andžs, bet tagad pienāks citu gandrīz vairāk.»

Oļiņš uzvilka arī savus adītos svētdienu svārciņus, paņēma kādas pudeles bairīša padusē, nogāja uz klēti un ieiedams sacīja: «Jums, jauni kungi, laikam jādzīvo gluži sausā?»

«Nav vis, nav vis, Oļiņa papa, sausā!» tā Švauksts ar Pietuka Krus­tiņu reizē atsaucās.

Oļiņš viņos nemaz neklausījās un sniedza pudeles Prātniekam, sa­cīdams: «Andž, taisi nu tu vaļā.»

Švauksts paņēma no galda cigāru pakiņu, kura bij gan laikam paša Oļiņa pirkta, un pats, jau vienu no tiem kupli pīpēdams, piedāvāja Oļi­ņam: «Bitte, onkul, cigar,» —Bet Oļiņš neņēma, laikam jau tādēļ, ka viņš maz pīpēja, bet jo vairāk aiz nepatikšanas pret Švaukstu, ka tas viņa mājā viņa paša mantu piedāvā kā savu. Vēlāk, kad Raņķis viņam piedā­vāja ņemt no tiem pašiem cigāriem, tad viņš paņēma vienu, dziļi palo­cīdamies un gandrīz ar trīcošiem pirkstiem.

Pietuka Krustiņš, novedis Oļiņu drusku savrup, teica viņam paklusu, ka, ja esot vajadzīgs ar mērniekiem ko runāt, tad viņš iztulkošot vā­ciski un latviski.

«Gan, dēls, iztiksim tāpat bez tulkiem,» Oļiņš atbildēja ierastā diktumā un nogājis piesēdās, cigāru nelādzīgi iededzinādams un apmērcē­dams pa daļai sveces taukos.

Oļiņam klētī esot, Prātnieks aizsteidzās tāpat bez cepures, ar cigāru rokā, uz dūmu istabiņu rīkot sieviešus pie vakariņu salikšanas. Viņa sejs bij tik pilns gādāšanas, rūpju un steidzamu darīšanu kā vai pa­šam pils maršalam vai ceremoniju gādniekam pie kāzu izrīkošanas. Kaut gan viņa rīkošana bij pavisam nevajadzīga, tomēr Oļiniete pie­ņēma Prātnieka vārdus visur it kā ar cienīšanu un bijāšanu, sacīdama vienādi: «Jā, jā, jā, Andž, jā.» — Tur savu veiklumu un zināšanu iz­rādījis, Prātnieks aizsteidzās atpakaļ uz klēti tikpat veikli, kā nācis.

Drīz tika dotas vakariņas, pie kuru salikšanas Liena Oļinietei palī­dzēja. Oļiņš nespēja tukšo bairīša pudeļu vien nokopt, ko ēdot iz­dzēra.

Pēc vakariņām uzaicināja Švauksts mērniekus spēlēt kārtis, un ne­pagāja vēl ne pusstundas, kad bij pametis jau vairāk par divdesmit rubļu. Vēl gan citādi miera nemestu, vismazāk tik ilgi, līdz Švaukstam netrūktu naudas, ja netiktu dota tēja, zināms, līdz ar groku.

Ja citā reizē kāds iedrošinātos spēlēt Oļiņa mājā kārtis, tad tāds būtu, zināms, nelaimīgs cilvēks un tiktu izvadīts vismazāk ar negodu; bet tagad, ja mērniekiem būtu vajadzīgs, Oļiņš padotu pat savu bībeli kārtīm par pameslu.

Grokas dzeršana negribēja nemaz mitēties, tā ka Oļiņa iegādātais konjaka un araka padoms tikko netapa pārspēts. Pa vidiem netrūka arī jautru gan vācisku, gan latvisku dzeršanas dziesmu, kurām arī Prāt­nieks sāka pēc iespējas piebiedroties. Tās gan dūrās Oļiņam ausīs kā abējās pusēs griezīgi zobeni, tomēr viņš nerādīja ne tikvien nekādas pre- tības, bet uzcītās turēt vaigā pat labpatikšanu. Mērnieki nosēdināja viņu arī pie galda un ietaisīja'labu, stipru groku, kādas gan Oļiņš nekad nemēdza dzert, bet šoreiz nevarēja nekā darīt. Tad nosprieda uzsākt ikkatram pa kārtai savu dziesmu, ko tad visi kopā dziedāja. Pie Oļiņa kārta apstājās, jo uz Prātnieka, Švauksta un Pietuka Krustiņa uzmudinā­šanu viņš atbildēja, sacīdams: «Dziedat vien, dēli, paši, es tādu dziesmu nemāku.» Bet, kad arī mērnieki un pat viņu vecākais sāka uzstāt: «Saki, saki, vecais, nerunā niekus!» tad Oļiņš teica: «Dziedat tad no manas puses, ja gribat, to par krambambuli.»

Pietuka Krustiņš, pie Oļiņa piegājis, runāja, ka paši dieva vārdi atvēlot cilvēkam savā laikā priecāties, savā bēdāties, ka arī pats Dāvids esot dancojis un Zālamans dziedājis liriku, tas ir, augstas dziesmas.

«Priecāties, dēls, var gan,» Oļiņš atbildēja, «bet, zināms, iekš tā kunga un nevis iekš miesas; Dāvids dancoja arī tam kungam, bet nevis Baalam. Un tad vēl jāprasa: kurš mācēja savus grēkus tā nožēlot kā Dāvids? — Mēs, kuri nespējam tā grēku atzīt kā viņš, nedrīkstam arī tā grēkot.»

«Jā, jā, Oļiņa tēv, tas ir viss pēc teoloģijas loģikas,» Pietuka Krus­tiņš apstiprināja, tad gāja pie galda un izsauca mērniekiem kā taisnības un tiesas vēstnešiem augstu laimi. Švauksts bij laikam šo darbu piemir­sis, tādēļ izsauca laimi tūliņ tautas zeltenēm un dziedāja: «Augsta laime tām,» — bet mērnieki dziedāja: «Sie leben hoch, sie leben hoch!» Pēc tam atkal Pietuka Krustiņš — latviešu, vācu un igauņu tautām, kuru dēli še sēdot šovakar kopā; tāpēc lai šis vakars paliekot par stūra ak­meni šo tautu saderībai. Dziedāts jeb — labāk sakot — bļauts tika atkal tāpat kā papriekšu, un šī bļaušana neapstājās gandrīz vairs nemaz, jo, līdzko viens savu dziesmu beidza, tā cits atkal ar savu uzsāka, kur klāt taisīja ar pudelēm un citiem traukiem uz galda visādu troksni.

Oļiniete ienāca ar savu veco kalponi klētī vietu taisīt. Pati viņa nesa palagus un segas papriekšu, un kalpone nāca ar siena nastu, aiz kuras viņas pašas seju nevarēja necik redzēt. Viens no jaunākiem mērnie­kiem bij nodomājis, ka tā ir tā pati jaunā — proti, Liena, — kura palīdzēja salikt vakariņas un tēju. Tikko bij vecenīte nastu atraisījusi un sākusi sienu izlīdzināt, tā viņš sakampa to un iekrita ar visu sienā, dziedādams:

Tādas meitas es mīlēju, juhai-dī, juhai-dā,

Kurām vaigi sarkanbalti, juhai-dī, ai-dā utt.

Visi citi bez Oļiņa dziedāja līdz, tāpēc arī nebij dzirdama vecenītes kliegšana: «Vai, vai! jaunskungs, laidiet mani vaļā! Vai es vairs kāda meita?» — nedz arī Oļinietes saukšana: «Jaunskungs, jaunskungs, tā jau ir mūsu Edes māte!» — Bet jaunskungs kampa tik vecenīti un skūp­stīja, līdz pēdīgi citi arī to misēkli ievēroja un sāka visā kaklā smieties, rokām plaukšķināt un kliegt «bravo». Tad šis nelaimīgais, atjēdzies un savu riebīgo kļūdu pamanījis, uzlēca un bij aiz riebuma un dusmām gluži kā ārprātā. Vispirms viņš paķēra no galda kādu pudeli un laida to pret sienu ar tādu spēku, ka visa klēts piešļakstēja un stikla gabaliņi bira pa visiem kaktiem. Pēc tam sāka pa vāciski lamāties, sirdīties, spļaudīt un lādēt bez gala: «Verfluchter Teufel! Du abscheuliches, altes Aas! Eklige Krote! Der Satan moge sie holen!» īsti biedru uzzobošana un smiekli viņu iekarsēja jo vairāk.

Pēc tam sākās dzeršana atkal no jauna, bet jo lielākā spēkā; apkaunētais dzēra, gribēdams izdzēst šo nepatīkamo notikumu no prāta, bet citi dzēra, gribēdami darīt to piedzīvoto joku vēl saldāku. Sievieši, tikko vietas uztaisījuši, aizgāja steigšus projām; arī Oļiņš, kad pus­nakts nāca jau pāri un apskurbušie, lielāko trakumu izlaiduši, sāka mes­ties gurdenāki — jo trauki bij pa lielākai daļai saplēsti un gandrīz viss vai nu izdzerts, vai izlaistīts — atvadījās, atstādams Prātnieku savā vietā, kurš pēc tam uztaisīja vēl no paliekām brangu dūšu, jo, Oļi­ņam klāt esot, viņš dzēra maz.

Svētdienas rīts bij kluss, skaidrs un jauks. Prātnieks, kas gulēja dzīvojamā mājā, uzcēlās drīz pēc tam, kad Oļiniete izvadīja ganus. Arī Oļiņš bij jau augšā un, nosēdies pretī zināmai Marijas bildei, la­sīja pirmās rīta lūgšanas. Prātnieks, tāpat svārkus vien uzmeties, iegāja pie viņa iekšā un, labrītu padevis, sūdzējās, ka esot viņam arī galva drusku durna, kaut gan dzēris neticis tikpat kā nemaz.

«Jā nu,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja, «kamēr še grēku pasaulē mī­tam, tikām arī tas kungs it kā pārbaudīdams ļauj tam ienaidniekam uzlikt mums dažus nepelnītus grūtumus pie miesas un dvēseles; bet, kad būsim beiguši to ceļu tās miesas, «tad mums kaitēs vairs nenieka».» To sacīdams, viņš noņēma brilles un, uz grāmatas nolikdams, atkal svēti nopūtās.

Patlaban ienāca arī Oļiniete, kura, Prātnieku ieraudzīdama, sacīja: «Vai ciemiņš jau uzcēlies? Laikam bijusi cieta vieta; gaismiņa svīda, kad vēl apgūlās; es dzirdēju'gan, kad ienāca.»

«Kas, Irbēnu māt, vietai kait? Vieta bij kā kungam; bet par ierastu laiku miegs ilgāk nenāk.»

«Nu, kā jel tad vakarā visus apguldīji? — Vai Pietūka Krustiņš ar Švaukstu aizgāja?» tā Oļiniete. «Vietas gan es pataisīju tik mērniekiem vien: vecam gultā un jauniem zemē.»

«Vai tiem bij jāmeklē vairs kāda vieta? Tie atrada vietas visur,» Prātnieks atbildēja. «Gulēt gan aizgāja tik tad, kad bij viss tukšs un gandrīz arī viss sadauzīts. Var viņi dzert!»

«Vai Švauksts ar Pietūka Krustiņu ari plēsa traukus?» Oļiniete ar apspiestām dusmām jautāja.

«Laikam Švauksts gan vienu glāzi sasita.»

«Tad gan vajadzēja parādīt durvju,» Oļiniete, nevarēdama vairs valdīties, teica.

«Vai nu tādēļ jārāda jau durvis?» Oļiņš apmierinādamies sacīja. «Ko tur var darīt? Tāpat, jāsaka, kad vilku vidū esi, tad jākauc līdz.»

«Ak tā? Kas šis ir gan par lielu kungu! Jau izēdas, izdzeras par velti un tad saplēš vēl traukus! Viņš ir tik mērnieku atvedējs, tāpēc lai dzīvo pie saviem zirgiem; par tiem negādā neviens.»

«Lai ir, lai ir!» Oļiņš apsauca. «Kad tas krusts būs reiz pārgājis, tad būs pārgājuši arī visi Švauksti un citi.»

«Jā, izdošanas gan jums tiek,» Prātnieks sacīja, «bet par velti tomēr tās nebūs . ..»

«Jā, jā, Andž, es arī nupat gribēju prasīt, kā jel izdevās?» Oļiniete krita ar nepacietību Prātniekam valodā.

«Iztaisīju visu tāpat, kā runājām,» Prātnieks stāstīja tālāk it kā par kādu nieka lietu. «Jums krīt vēl tas tīrums aiz otrējiem līdz ataugai un viņiem atkal tā plienainā kalna virsa jūsu zemei apkārt līdz ezeram.»

«Lai tad kā! Ak tu dieviņ!» Oļiniete iesaucās pilnā priekā. «Nezin' kā gan es dievam to atdarīšu!»

«Jā, bet simt rubļu gan mērniekam iedevu,» Prātnieks sacīja paklu­sāk un it kā aizbildinādamies. «Mazāk nebij ko dot; tagad gandrīz visi tā dara; pa simtam vien, pa simtam vien dod; ar mazāk baidās iesākt runāt.»

«Labi, labi, Andž,» Oļiniete sacīja pieticīgā labpatikšanā, rokas sali­kusi. «Vai gan simts rubļu ir priekš tādas robežas kāda nauda? Tie var atnākt atpakaļ pa divi gadi.»

Oļiņš še nesacīja nekā, bet tik paberzēja pieri un negribot nopūtās. Viņš sajuta laikam iekšā kādu grauzēju un tika rauts šinīs ceļos ar varu it kā koks, kas iegāzies straumē ar visiem zariem un saknēm.

«Zināms gan, » Prātnieks apstiprināja. «Bet var būt, ka caur šo pašu lietu nāk vēl cits daudz lielāks labums: nav gan domājams, ka Gaitiņi spēs savu māju iepirkt; bet, ja arī spētu, tad tik šauri un nederīgi iemē­rīta māja nav nemaz pērkama. Tomēr, ja viņi ar labu iziet, tad jums gan paliek arī viņu daļa, jo pušelniekam ir pirmā roka un cits, kā jau sa­cīju, nevarēs uz tādas robežas nākt; bet tad jums, kad jūs gribat viņa daļu paturēt, tik jādot atlīdzināšana par mājām un par zemes labošanu un ieplatīšanu, tāpēc es gribu gādāt, lai viņiem tiek jāiziet bez nekā…»

«Tā, tā, Andž, tā!» Oļiniete priecīgi iesaucās.

«Un var būt, ka tas notiks itin drīz. Slazds jau ir gatavs — jārauga tik iedzīt iekšā. Bet nevajaga vien par to nekā runāt. . .»

«Vai, vai! Ko nu, Andž, par to bīsties?» Oļiniete iekrita valodā. «No manas mutes neizies ne peles pīkstējiens, tik vien tu, veci, pieval­dies, ka neizpļāpā; mēle tevim diezgan svabada ir.»

«Ko man piekodini, to liec vērā pati,» Oļiņš atbildēja. «Bet ko mēs svētdienas rītā tik daudz par laicīgām lietām runājam? Dosim labāk godu tam, no kura viss labums nāk.»

Pēc tam sapulcējās visi mājas ļaudis vidējā istabā uz rīta lūgšanu, tik vien Oļinietes dēla vēl trūka, kurš nedrīkstēja tikt modināts, bet gar viņa gultu turpat dibena istabā bij jāstaigā uz pirkstu galiem, un, kad Oļiņš ar Prātnieku no turienes iznāca, tad pati aizklāja logu ar gultas segu.

Bij izgadījies, ka pašu laiku neatradās istabā nevienas dziesmu grā­matas, tāpēc Oļiniete iegāja pieliekamā kambarī, kur maizes skapja augšplauktā stāvēja brīžam grāmatas. Tur viņai gadījās uzķert Lienas dziesmu grāmatu, ko tā bij atnesusi jau sestdien līdz ar drēbēm, gribē­dama iet svētdien uz dieva namu un zinādama, ka svētdienas rītā klētī nebūs ejams. Oļiniete atsita ātri vāku, gribēdama redzēt, kas tā par grā­matu ir, — un atrada iekšā Kaspara bildīti. Acumirklī iesitās viņas sejā niknums, un viņa gribēja tūliņ saplosīt bildīti gabalu gabalos; bet, drusku savaldījusies, paķēra turpat esošo maizes griežamo dūci, izdur­stīja jeb izrakņāja ar to bildītei acis, sagānīja seju un tad ielika to tāpat līdz ar grāmatu skapī atpakaļ, paņēma no viņa citu dziesmu grāmatu un iegāja istabā uz rīta lūgšanu.

Šoreiz Oļiniete ar savu nejauki skarbo balsi, ar kuru viņa lielījās,, dziedāja tā, ka bij jātur patiesi ausis cieti. Tagad viņai ar bij iemesls tik stipri dziedāt, lai — kā viņa domāja — var dievam atlīdzināt to, ka tas licis mērniekam pārtaisīt robežu.

Pēc rīta lūgšanas iečukstēja Prātnieks Oļiņiem, ka viss dzeršanas iegāds esot vakar iztukšots, tāpēc lai nosūtot vēl pēc jauna, jo, kad celšoties, tad zāļu atkal vajadzēšot. Par maltīti arī lai gādājot: dūša būšot jāuztaisa no jauna, un priekš maltītes gan neaizbraukšot.

Tūliņ atkal izrīkoja abus puišus uz savu krogu katru un vienu kal­poni vēl uz tuvākiem zvejniekiem un makšķerniekiem pēc zivīm.

Patlaban bij saliktas brokastis uz galda, kad ienāca Pietūka Krus­tiņš sabozies un, kā varēja redzēt, ar briesmīgām paģirām, bet savu manuskriptu jeb, kā pats sacīja, tautas mantu nesa cieši padusē. Viņš, kad gulēt taisījās, izgāja no klēts, gribēdams atspirdzināties, bet neie­nāca vairs; tik vien tagad otrā dienā celiņa malā, uz klēti ejot, bij re­dzams kaņepēs liels viļaknis, par ko atkal, zināms, Oļinietei tika ko sirdīties. Švauksts bij aizstreipuļojis uz rijas priekšu pie saviem ratiem un gulēja tagad tur piesaulē apakš ādas kā paradīzē; bet Pietūka Krus­tiņš bij iedzīts istabā gan laikam visvairāk no rīta vēsuma un no slā­pēm, jo ienācis, plecus raustīdams un drebinādamies, prasīja tūliņ dzert. Pasniedza labu lielu krūzi dzēriena, no kura atlikās vairs kāda lāse vien dibenā, kad viņš bij padzēries. Pie brokastīm Pietūka Krus­tiņš negāja, kaut gan aicināja, bet apsēdās uz sola ar visu «tautas mantu» padusē.

Ēdot nāca runas par pestīšanas žēlastību un par to labumu, ka cil­vēkam nav jānes savi grēki vairs pašam, kā vecos laikos bijis, jo nu va­rot viņus atdot un likt Pestītājam uz muguras.

«Man manas sirds jūtas tā nepieļauj, un es nedrīkstu kraut savu grēku Pestītājam virsū,» tā Pietūka Krustiņš, garā pār citiem pacelda­mies, sacīja.

«Es neskaitu nekā,» Oļiniete atteica, jo viņai bij uz Pietūka Krustiņa dusmas, «bet lieku vien viņam droši visus grēkus uz muguras, lai viņš nes, tas dieva jērs, tāpat kā krusta koku. Kāda tur man bēda! Es viņam par moku uz sāpju algu atdodu visas savas nastas; jo vai viņam nav spēka un vai viņš pats nav manis meklējis un mīlējis? Es gan nezinu otra tāda dvēseļu brūtgāna, kāds viņš ir; brīžam, kad ņemos, tad izstāstu viņam visu savu sirdi, gal' no gala un neapslēpju itin nekā.»

«Tāpat kā laulāti arī, kas mīlīgi dzīvo, neslēpj nekā viens no otra, bet izrunā savā starpā visu savu klāšanos,» Oļiņš sacīja.

«Ko nu laulāti vien! Kas gan laulība pret to siržu draudzību?» tā atkal Oļiniete, gribēdama būt vienādi par Oļiņu pārāka. «Vai gan lau­lāti izstāsta visu viens otram? Meli vien! Bet viņa priekšā es nebēdāju, lai mana sirds ir vai cik melna, — saņemt viņš saņem to ar prieku, kad tik dod. Salauztas un sagrauztas sirdis viņam īsti patīk; viņš pats saka, ka veseliem ārsta nevajag. Bet tagad tā pasaulīte mēdz pacelties gara lepnībā, un par dieva bērnu negribas nevienam būt. Kas, redz', kait neskriet pa plato ceļu? Tas ir izpušķots skaistumiem un kārumiem; bet dieva bērniem, tiem jābradā pa ērkšķiem.»

«Kas muļķis ir, tas pa ērkšķiem bradā,» Pietuka Krustiņš izsacīja it kā netīšu, savā nodabā.

«Ak tā, muļķis?» Oļiniete atkliedza jau ar dusmām. «Nu savā laikā gan redzēsim, kas būs muļķis bijis, vai es uz šaurā ceļa vai tu uz platā; paši raksti saka:

Daudz tur staigā, bet gan redzēs, Ka tie būs pievīlušies.

Gan redzēsi tu pats arī, ka paliksi ar savām pasaules gudrībām kau­nā — tās ir viena negantība dieva acīs. Pielūgties, lūk, pielūgties, no­raudāties un savas vainas atzīt, to tie skolotie tur par kaunu, it kā kad asaras būtu jāpērk par naudu; bet man ir pielūgšanās, atzīšanās un asaras par godu un prieku, kā vēl dziesmiņā dziedam:

No žēlastības vienīgi

Es dzīvoju it priecīgi.

«Jā, Oļiņa māt,» tā Pietuka Krustiņš atbildēja dziļā nopietnībā, «tavas pārliecināšanās saietas pilnīgi ar teoloģijas likumiem.»

Tā lieta gan laikam vilktos vēl tālāk, bet patlaban Antoniņš, kā Oļi­niete pati savu dēlu sauca, bij uzmodies un — kā arvienu — sāka visā kaklā bļaut. Oļiniete iešāvās kā bulta iekšā un iznesa viņu, tāpat dī­cošu, nēšus ārā; bet, klēpī sēdot, viņam tikko nemetās kājas pie zemes. Pa kādu bridi atkal ienesa atpakaļ, nolaida zemē un sacīja tā kā gadu vecam bērnam: «Stāvi nu, dēliņ, liels.»

Pietuka Krustiņš, kad bij apsildījies, atvadījās un gāja projām, teik­dams, ka esot jāsteidzas uz māju, jo šodien būšot svētdienas skola. Prātnieks izgāja viņam līdz ārā un pieteica, lai, garām iedams, pasakot vecam Gaitiņam atnākt pa kādu brīdi šurp, jo viņam esot kāds cilvēks iedevis priekš tā kādu parāda naudu. Bet tā vien lai sakot, ka Kaspars nedzirdot.

Lienas vis pie galda nebij, tik vien ienāca nokopt. Kambarī, trau­kus noliekot, tā sacīja Oļinietei, kas arī tur iegāja, ka gribot iet uz baznīcu.

«Nejēga,» Oļiniete iesaucās. «Vai vēl nebūsi savas tiepas atmetusi? Šodien ir jādod brūtgānam gala vārds — tikpat kā precinieku diena, — bet pati skriešot uz baznīcu! Un tad vēl jātaisa kungiem pusdiena arī — tik daudz darba >—

«Ko es tev esmu sacījusi arvien, to saku arī tagad un to pašu sacīšu turpmāk, ka pie Prātnieka neiešu,» Liena atbildēja lēni, bet viņas balss skanēja patstāvīgi. «Tāpēc tas ir ne tikvien veltīgi, bet pat aplam, ka tu to cilvēku tādā ziņā kavē un maldini.»

Sie vārdi Oļinieti ierāva atkal nejēdzībā; viņa sāka plosīties, lādēt un lamāties tāpat kā arvienu, kad dzirdēja šādu atbildi no Lienas. «Bet pie tā, kuru tu esi iedomājusi, pie tā tu arī neiziesi, kamēr es dzīvošu! Var būt, ka nākošās nedēļās kungs iztrieks viņu pavisam no mājas, tad lai iet suņus sist un zirgus zagt. Ja tu ietu pie Prātnieka, kas tad viņam liegtu atnākt arī šurpu kādreiz paciemoties? Tad es arī ļauna nevē­lētu un lūgtu vēl kādreiz par viņu dievu; bet, ja tu no viņa neatstājies, tad es, tāpat kā toreiz sapnī, kad tiktu pie viņa klāt, tad knaibītu vien, līdz saknaibītu gluži gabaliņos. Mani tu laikam gribi grūst kapā tā die­delnieka dēļ? Ak tad šī ir tā atmaksa par kopumu, par izaudzējumu, par izvilkumu no dubļiem? — Neklausīšana un patgalvība ir manas mīles­tības alga! Lai nu redz un skatās pats dievs, kā dara! Kad es tevi tā mācīju? Tiesa ir, kā veci ļaudis saka: «Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā.» Kad es to zinātu, tad es paņemtu labāk čigānu bērnu audzēt nekā tevi. Labu darīdama, esmu nopelnījusi kaunu sev un visiem saviem radiem. Lai nu visa pasaule smejas, ka Oļiņa mātes audzēkne iet pie malēniešu nabaga! Es pie viņa neietu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptos!»

Kamēr Oļiniete tā plosījās, tikām Liena nolika baznīcas drēbes, pa­ņēma no skapja savu dziesmu grāmatu un sacīja tāpat mierīgi kā ar­vienu: «Par audzējumu un kopumu es tev pateicos un, ja vajadzīgs, palieku tev par kalponi, cik ilgi tu to gribi, lai vai pieci gadi pret vienu; bet ar šām iedomām tu liec mani pavisam mierā, — piepildīties viņas nevarēs nekad.» To sacījusi, Liena izgāja ārā un atstāja Oļinieti gandrīz kā pusārprātā: kliedzam, lādam, matus un drēbes plēšam un aiz dusmām raudam.

Liena izgāja drusku ārpus mājas un apsēdās kādā iemīlētā vietiņā, ežmalā pie rudziem. Mierinādamās viņa gribēja lasīt dziesmu grā­matā, bet uzšķirot ieraudzīja Kaspara bildīti, par kuru divkārt iztrū­kās: pirmkārt, tādēļ ka to atrada šai grāmatā, jo tagad tik vēl atminē­jās, ka vakar steigdamās bij viņu tur ielikusi, bet gan veselu; otrkārt, tādēļ un tādēļ jo vairāk, ka tagad atrada viņu sagānītu. Bildīte palika viņas rokā, bet grāmata izslīdēja zemē. Bālums un sārtums mainījās stipri Lienas vaigos, pār kuriem noritēja ari kādas straujas asaras. Lielu laiku viņa sēdēja, to bildīti uzlūkodama un visu citu aizmirsdama. Pē­dīgi, it kā drusku atjēgdamās, pacēla no zemes mīļo, svēto grāmatu, ko zināja pa pusei no galvas, bet kurai apzinājās darījusi tagad pā­restību tikpat caur to, ka, no laicīgām jūtām pārspēta, viņu aizmirsa un ļāva tai noslīdēt zemē; tāpēc tagad, it kā pielūgdamās un no jauna salīdzinādamās, grāmatu noskūpstīja.

Prātnieks bij tūliņ pēc brokastīm izgājis sava zirga apraudzīt un atsiet. Atpakaļ iedams, viņš ieraudzīja Teni nākam — vestēs, sasmē­rētos zābakos, svētku dienu pīpi rokā un bārdu patlaban kā nodzinis.

Prātnieks pagāja viņam kādu gabaliņu pretī un sasveicinājoties sa­cīja: «Raug, raug, Irbēnu tēvs tagad tīri jaunā kungā.»

«Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgāni,» Tenis atbildēja ar saviem cēliem smiekliņiem, pie kuriem bij nomanāms jau pilnīgs zobu trūkums. «Redzēs, kā nu katram laime sviedīsies?»

Prātniekam, kā likās, šī Teņa veiklā atbilde drusku ķērās, kaut gan runātājs nemaz nedomāja, ka viņa joks atdursies pie otra patiesības. Prātniekam uz to nebij nekādas lāga atbildes; viņš gribēja jokot kaut ko pretī, bet tas viņam nekādi neizdevās.

«Jā, dēls, ko lai darām?» Tenis, it kā Prātniekam izlīdzēdams, sacīja. «Kad, kā smejies, mēle mutē, tad pamēļo.»

Prātnieks ieaicināja Teni pie rijas kambarī un sāka stāstīt, ka tagad esot patlaban tas laiks, kur ikkatrs, kas negribot nogulēt, gādājot par to, lai neiekrītot ar kaimiņiem nelāga robežas; bet par tām robežām, kas nākot vienam saimniekam starp otru, par tām še, Irbēnos, bēda ne­esot, jo tās tikšot izdzītas abiem par labu. Kaimiņu robežas apdzīšot papriekšu, un jau laikam tūliņ nākošu nedēļu, tāpēc viņš gribot Tenim arī pieminēt, ka tagad esot gandrīz pats pēdējais laiks, kur vēl tie, kas neesot līdz šim tai lietā nekā darījuši, varot to panākt, jo pēc būšot viss tas nepanākams, ko tagad varot vēl par nieku iemantot, kad tik noejot rītu pie mērnieka cienīga tēva.

«Nu, labi gan, mans bērns, tad es rītu dēlu sūtīšu,» Tenis cēli at­bildēja.

«Jā, bet es tev nupat gribēju sacīt, ka dēlam tu nedrīksti teikt par to lietu nekā,» Prātnieks paklusu sacīja, «viņš ir savādas dabas cilvēks, kurš tai lietai var būt drīzāk par kaiti nekā par labu; tāpēc tev jāiet pašam, un viņam par to nav vajadzīgs nemaz un nekā iepriekš zināt, citādi viņš tevi nelaidīs.»

«Tas var gan, dēls, būt; bet es uz savu roku vien nekur nevaru aiz­

skriet: man, kā smejies, īsi spārni,» Tenis atbildēja, pīpes galviņu cē­lāk izgrozīdams.

«Par spārniem nebūtu liela bēda, jo tos var aizņemties.»

«Kur gan, dēls, aizņemsies? Tagad, kā smejies, vajaga spārnu ikkat­ram pašam priekš sevis.»

«Nu, ja tev nav, tad es aizdošu,» Prātnieks teica un uzlika divdesmit pieci rubļi uz lodziņa, pie kura viņi runādami stāvēja. «Lūk, še ir.»

«Bet es, Prātniek, dēls, nezinu nemaz, kā smejies, kur pie mērnieka ieiet, nedz ari ko runāt.»

«Gan dabūsi zināt, — es arī tur būšu rītu muižā un mērnieka cienī­gam tēvam iepriekš par tevi ieminēšos; tik ej vien no paša rīta projām un nesaki nekā nedz dēlam, nedz citam.»

«Paldies, paldies, dēls, par padomu un palīgu,» Tenis, naudu sa­ņemdams, sacīja. «Bet vai tik cienīgs mērnieka tēvs nebārsies vien?»

«Kad ar prātu visu darīsi, kādēļ tad bārsies?» Prātnieks iedrošināja. «Man nav ilgāk vaļas, tāpēc tagad ej tik mājā un liec vērā visu, kas sacīts; bet, lūdzams, nesaki nevienam nekā.»

Oļiņš, dzirdēdams sievu pa kambari kliedzam, gāja turpu raudzīt, kas tur esot par nelaimi. «Ko tu, Mad, plosies svētdienas laikā, kur klāt vēl ciemiņi mājā?» viņš, durvis pavēris, jautāja.

«Vai dieviņ, vai dieviņ!» Oļiniete, viņā nemaz neklausīdamās, klie­dza joprojām. «Lai viņa ietu labāk vai pie žīda, vai pie čigāna, vai arī pie nabaga, kam kules plecos, bet pie tā vien es viņas nevaru laist! Kaut viņu čūska nokostu vai briedis nospertu! — Vai dieviņ, vai, vai! Sirds plīsīs, sirds plīsīs!» Un, tā kliegdama, viņa atkrita uz miltu lādes, sacirtusi abas rokas matos.

Oļiņš iegāja iekšā, durvis aizvērdams, un, rokas salicis, nopūtās: «Kungs, atpestī viņu no ļauna, jo viņa pati nezin, ko dara.»

Vai šis lūgums Oļinieti savaldīja, vai arī viņai pašai bij aiz lielas dusmošanās pietrūcis spēka trakot un plosīties, to nevar zināt, bet rimt viņa gan norima, tik vien elsāja un mēģināja saplosīt savus kamzoļus, bet tie bij stiprāki par viņu.

Uz vīra pierunāšanu Oļiniete sāka pamazām cik necik apmierināties, jo viņš tai ieskaidroja, ka īsti šai brīdī varot būt tāda nesavaldīšanās pa­šiem par kaiti uz visiem laikiem. Ja tagad, kur patlaban esot visām mērīšanas būšanām jāizšķiras, Prātnieks dabūšot zināt, ka Liena viņam cieti atsaka, tad viņš arī varot atstāties no visas gādāšanas, tāpēc ne­esot tas jādara Prātniekam nemaz zināms, bet jāatliek gala vārds uz priekšu. Ja varbūt notiekot, ka Gaitiņi šo vietu atstājot un aizejot citur, gan tad ari Liena atstāšot savas iedomas, no kurām tagad sirds kar­stumā negribot šķirties. Šādas lietas, ja viņas spējumā izpaužot, esot allaž jānožēlo. «Tāpēc,» tā viņš vēl beidzot teica, «neesi jel tik nejē­dzīga, bet savaldi savu sirdi, kā vēl dieva vārds māca: «Un jebšu mēs kārdināti topam, ka mēs tomēr pēc uzvaram un virsū paliekam.»»

Pa brītiņu ienāca arī Prātnieks, kurš, Oļiņieti uzlūkodams, jautāja, kas mammai kaitot, vai esot spēji sasirgusi?

«Viņai, Prātniek, dēls, reizēm uznāk tādi grūti piemeklēšanas brīži, jo tas kungs nav ļaunajam aizliedzis ņemt mūsu vājās sirdis pārbaudī­šanā; bet tomēr no naglu rētām, kad tās parāda, ir viņam ar kaunu jābēg. — Paliec vien, Prātniek, dēls, šepat un parunājies kādu brītiņu; es iešu raudzīt, vai kungi nebūs jau uzcēlušies.»

«Ja tu, Andž, neizgādāsi, lai tas nelietis tiek no Irbēniem un no visas Slātavas valsts izdzīts, tad tu gan neesi nekāds cilvēks!» Oļiniete els­dama iesāka, kad bij runājusi jau labu brīdi par Kasparu, Lienu un Prātnieka precēšanos. «Līdz šim bij Liena gandrīz ar mieru un nesacīja daudz nekā, bet tagad ir atkal ieēdināta laikam no jauna. Kad viņš, tas burvis, būtu reiz no šā vidus laukā, kā tad gan, Andž, Liena izietu pie tevis pielūgdamās, jo viņa nesaka tev nekādas vainas, ja vien labu, tik prāts ir viņai vēl kā apstulbots, līdz tas neģēlis vēl vārtās šepat acu priekšā. Lai iziet vai nauda, vai kas, bet mierā gan nepaliec!»

«Nu, redzēs, redzēs, kā būs?» Prātnieks atbildēja. «Var būt, ka iz­dosies gan, jo darīts tiek un tiks viss, kas darāms. Var būt, ka pa­dzirdēs drīz vien…»

«Kungi esot jau uzcēlušies!» tā vecā kalpone, durvis pavērusi, ar bijāšanos vēstīja; Prātnieks aizsteidzās tūliņ uz klēti, un Oļiniete iegāja dūmu istabiņā, jo viņa bij jau tik tālu apmierinājusies, ka varēja do­māt atkal uz savām saimniecības darīšanām.

Uz vakaru tai pašā svētdienā Pietūka Krustiņa labdarības biedrība izgāja zaļumos uz kādu krogu, verstis četras no skolas. Ejot nosprieda gādāt arī karogu, kurš esot biedrībai par lielu jaukumu un par izšķir­šanas zīmi, kad ejot zaļumos vai citur, jo varot jau sataisīties kaut kāda cita pulka un uz biedrības vārda «izblamēties». Esot derīgi tai pašā ziņā nest arī biedrības zīmes pie krūtīm.

«Tik vien tad pie zaļumos iešanas nav jāatstāj un jāaizmirst karogs bērzos,» Pietuka Krustiņš piekodināja, «jo tas nav biedrībai pašai par godu.»

«Par to nekas, ja kādreiz paliek — lai paliek,» kāds no pulka atbil­dēja, «zagt karogu tak neviens nezags, jo tam būs biedrības vārds virsū; tik vien, ka gani uzlaiž lopus virsū, tad var viņu samīdīt un saplosīt.»

«Vai nu ganu puikas būs akli, ka Jaus karogu mīdīt un plosīt?» kāds cits sacīja. «Gan viņi to piekops un, kad būs ievadījuši lopus mājās, tad nonesīs pienācīgā vietā, jo tagad visi ganu puikas māk izlasīt karogu uzrakstus.»

Kad bij jau labu brīdi «zaļumos» zaļi pavadījuši un arī dziedājuši, tā ka vakars nebij vairs tālu, tad atskanēja piepeši ilkšu zvani un ratu rībēšana. Visi izskrēja ārā un ieraudzīja nākam no kalna divi aizjūgus vienos auļos. Aiz lieliem putekļiem varēja redzēt brīžam no priekšējā aizjūga tik trīs zirgu galvas un vidū augstu loku, jo vējš bija pretī, kas paspēja atdzīt putekļus cik necik atpakaļ. Tik tad, kad pašā kroga priekšā abi aizjūgi uz reizes apstājās, izrādījās, ka iepriekšējais aizjūgs bij tas pats jau pazīstamais, kuram Švauksts par braucēju; otrā, pie kura bij viens Prātnieka zirgs un otrs Oļiņa zirgs, sēdēja vecākais mērnieks ar Prātnieku un vecais Andrievs, Oļiņa puisis, par braucēju. Visi bij pilnā dūšā un gāja krogā lēkādami un dziedādami:

Kehren wir in's VVirtshaus ein, juchai di, juchai da!

Trinken wir vom besten Wein, juchai di, juchai da!

Und ein Glas Krambambuli,

Donnerwetter Paraplū! juchai di ai di ai da, juchai di ai da.

Prātnieks izdabūja no krodzinieka viesu istabas atslēgu un saveda mērniekus tur iekšā; Švauksts, zināms, iegāja arī droši, bet Pietuka Krustiņš ielīda viņam līdz un sasveicinājās ar mērniekiem, kuri vai­cāja, kādēļ esot vakar pazudis. Viņš atbildēja, ka nebijis vaļas, jo vaja­dzējis steigties uz māju, lai varot vadīt šodien spirgtiem spēkiem bied­rības sapulci.

Prātnieks tūliņ lika atnest «duci bairīša», kādas pudeles vīna un vēl dažus citus dzērienus. Iesākās dzeršana un dziedāšana. Drekberģam, būdamam arī dziedātājos, izlaimējās tikt par sulaini pie pilno pudeļu atnešanas un tukšo nokopšanas. Viņš bij uzšuvies uniformas veidā šau­rus svārciņus un rīkojās ļoti izveicīgi, bet vienumēr ar Švaukstu pusvāciski vārdos saķerdamies. Pa kādu brītiņu Pietuka Krustiņš iesāka runāt, ka, ja mērnieku kungi atļaujot, tad viņš varot še ņemt pie dziedā­šanas dalību ar savu vīru kori, jo tas viņam esot pie rokas. Mērnieki, un īsti jaunie, bij itin ar mieru, lai vedot vien savu kori iekšā, jo viņi gribot tos jokus redzēt. Pietūka Krustiņš izgāja un saaicināja visus, pa krogus istabām saukdams dikti un stāstīdams, ka mērnieku kungi vē­loties viņu dziedāšanu dzirdēt. Pie izstādināšanas pēc balsīm viņš, turē­dams jau balsu uzdodamo jeb balsonīti rokā, rīkoja kori ar lielu mū­zikas pratēja ziņu un kapelmeistara veiklumu, likdams pārmainīt vietas drīz pirmām tenoram ar otro, drīz otram basam ar pirmo. Kaut gan koris bij pēc balsīm izstādīts, tad tomēr, kā pēc izrādījās, visi dziedāja tik vienu pašu balsi vien, jo dzeršanas dziesmu, kādas te nāca, viņi nebij uz balsīm mācījušies, kaut gan arī tās, kuras bij mācījušies, neska­nēja gandrīz nemaz kā uz balsīm jeb, skaidrāk sakot, skanēja uz tik balsīm, cik bij dziedātāju. — Tomēr tagad pēc ikkatras dziesmas diri­ģents, kad bij beidzis sist ar balsonīti takti, neaizmirsa šo to piezīmēt, it kā: «Pirmais tenors pie šās dziesmas stipri detonēja» — «otrais bass neievēroja tā adadžio» — «pēdējais paņēmiens bij jādzied largo, bet otrais un trešais forte fortissimo» utt. «Fauzē», kā viņi paši sacīja, sa­runājās diriģents ar dziedātājiem un lika atnest uz biedrības kases aiz­maksu «duci bairīša».

Kad dzeršana un dziedāšana gāja uz beigām, tad Pietūka Krustiņš uzaicināja «visu cienīgu publiku» vēl uz kādu kopdziesmu, uz ko arī visi bij labprātīgi un sāka izmeklēt tādu, ko visi mākot. Ka nu citas tādas vairs neatradās kā vien «Tādas meitas es mīlēju», tad nosprieda dziedāt to pašu, jo še, kur paši vien esot, varot laist vaļā, ko gribot, tāpēc dziedāja visi:

Tādas meitas es mīlēju,

juhai-di, juhai-da, Kurām vaigi sarkanbalti, juhai-di ai-da utt.

9.Pa zemes dalīšanas laiku izskatījās Slātavā

Pa zemes dalīšanas laiku izskatījās Slātavā, it kā kad tur būtu atgriezušies vecie klausības laiki atpakaļ: ikkatru dienu, kad vien bij mērnieks mājā, brauca valsts saim­nieki rindām vien uz muižu un atpakaļ. Ap mērnieka māju stāvēja arvien tik daudz zirgu kā svētdienās ap baznīcas krogiem; tāpat arī aiz cilvē­kiem nevarēja vis nokļūt ik reizes pie mērnieka durvīm, jo ikkurš spie­dās, lai tiktu iekšā agrāk nekā citi. Runāt viņi runāja savā starpā maz, un, kad sastapās itin tuvi pazīstami, tad izskatījās pat, it kā viņi kaunas viens no otra un saredzas ar nepatikšanu šai vietā. Tomēr šī kaunēša­nās un nepatikšana necēlās vis aiz ļaunas apziņas, bez kuras gan lai­kam neviens nebij, bet tik tādēļ, ka tagad nevarēja noslēpt cits no cita savu ceļu un nolūku, ko slātavieši labprāt dara, kad viņus vaicā: «Kurp brauksi?» — tad atbild, palocīdams galvu uz priekšu jeb uz to pusi, kurp zirgs iet: «Laidīšu uz to pusi,» — vai arī, ja jautā: «Kur biji?» — atbild, rādīdams ar pātagu atpakaļ pār plecu: «Biju tanī pusē,» — kaut gan jautātājs pats jau itin labi redz, ka «uz to pusi laiž» vai ka «tanī pusē bijis». Pēc šādām atbildēm vairs tālāk neviens nejautā, jo paši slā­tavieši gan zin, ka viņas izsaka to: «Labāk nemaz neprasi, jo zināt tikpat nedabūsi.» Bez tam pieminētā laikā viņiem bij pašiem arī citam uz cita slepenas dusmas, jo ikkatrs domāja par otru: «Kam, velnam, tev arī vajadzēja šurp vilkties?» Tiesības uz dusmošanos, zināms, nevienam nebij, tāpēc arī tās dusmas palika apspiestas, bet citādi gan viņas nāktu arvienu skaļi klajā.

Pie mērnieka durvīm viņi stāvēja tai pieminētā laikā, kā jau teikts, klusu un acis nolaiduši, jo tad visiem uz vienu pašu «pusi» vien bij «jā­laiž» un «jālaiž» pie vienām pašām durvīm; un kādēļ? to ari ikkurš zināja, tāpēc tad par klusu ciešanu še prātīgāks nekas nebij. — Visiem vajadzēja stāvēt ārpusē un gaidīt, līdz tas iznāk, kurš iegājis, jo pa vienam vien pieņēma un priekšiņā jeb priekšnamā gaidīt neatļāva, lai — kā paši slātavieši bij sapratuši — nenoklausoties, ko iekšā runājot, tādēļ ka tūliņ aiz pirmām durvīm bij mērnieka cienīgtēva runāšanas is­taba. Tik Prātniekam, kura netrūka muižā pa to pieminēto laiku gandrīz nekad, bij neaprobežota tiesība ne vien pie ieiešanas pašam, bet viņš varēja ielaist bez rindas arī kaut kuru no gaidītājiem. Tāpat daži «valdinieki» — kā slātavieši un čangalieši godā savus valsts valdības un tiesas locekļus — nāca brīžam, pasituši padusē kaut kādus «malkas grā­matas» vākus, lai citi domā, ka iet darīšanās, — un tā tika, zināms, papriekšu un bez kārtas iekšā. Arvienu, kad kāds no atbraukušiem iznāca, gāja viņam līdz pie ratiem vai nu mērnieka puisis, vai saimniece.

Zināmā pirmdienā bij Prātnieks muižā jau no paša rīta, kad vēl — kā saka — mērnieks griezās tikko uz otriem sāniem. Šai laikā bij vi­ņam arvienu pati labā zveja, jo tad iznāca laiks ar vienu, otru un trešu kaut ko aiz stūriem vai aiz malkas asīm izčukstēties un saņemt arvienu kaut ko zināmu vai nu priekš paša vecā mērnieka, vai viņa pirmā palīga. Šoreiz viņš satikās visupirms ar Bambanu, Strūvuli un tiem citiem, no kuriem bij devis sestdien palīga mērniekam naudu un kurus bij, kā pats sacīja, «pastellējis» šorīt uz muižu pretī. Ikkatram viņš stāstīja savrup: «Tavus simts rubļus es sestdien nodevu un visu iztai­sīju, kā runājām. Bet, lai tas darbs paliek droši spēkā, tad vecā mēr­nieka ari, kā jau viņu reizi teicu, nevar atstāt bez smēra, jo, kad par to nepiemin mērnieka cienīgam tēvam īpaši, tad izlīdzināšanas komisija var to robežu atkal atcelt, caur ko aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim.» — Daži, kam bij vien pie rokas, iedeva atkal Prātniekam pa simtu rubļu kurš, jo vai gan pašam vecam varot dot mazāk nekā palīgam? Turpretī citi, kuriem nebij pie rokas, lūdza Prātnieku, lai iedodot no savas naudas uz kādām nedēļām, līdz nauda atkal ienākot, un, ja gribot, lai par to aizdevumu un izpildījumu ņemot vai desmit rubļu — tas esot sīka lieta. Tādos gadījumos aizgāja arvien uz krogu, kur Prātniekam bij zināms savs īpašs kambaris. Tur tad norakstīja cietu parādu zīmi, ka tas un tas aizņemas no Prāļnieka uz tik un tik nedēļām simts desmit rubļu, pret ko ieliek ķīlā savu kustamu un nekustamu mantu. Tādus at­došanas termiņus Prātnieks zināja nolikt allaž uz īsu laiku un īsti tā, ka tiem vajadzēja notecēt jau priekš tām dienām, kur izlīdzināšanas komisijai bij jāuzņem savs darbs; turklāt viņš, tādas zīmes saņem­dams, mēdza vēl pieminēt to, ka, ja neatdošot naudas līdz termiņam, tad pirmais pametums varot būt jau tas, ka robežu netaisīšot un neat­stāšot vis devējam par labu, bet šis parāds, tas, zināms, tikšot piepra­sīts tūliņ caur tiesu. Šoreiz trūka naudas Bambanam ar Ķēpu, tādēļ nogāja uz krogu un uzrakstīja parādu zīmes ar visiem tiem zināmiem piezīmējumiem un piekodinājumiem.

Viņiem vēl turpat esot, ielīda bailīgi pie tiem divi no mazākiem un vājākiem saimnieciņiem, nesdami katrs trīs pudeles bairīša, kuras nolika Prātniekam priekšā uz galda un sacīja laipni, bet nedroši: «Dze­rat nu,» — un paši pie tam atkāpās kaktā.

«Kas gan lai tagad to bairīti plītē?» Prātnieks, lielkundzīgi atzvē­lies, nicinoši sacīja. «Ja ir pudele vīna, tad gan.»

Abi ienākušie izsteidzās ārā.

«Labus cigārus arī!» Prātnieks sauca viņiem vēl pakaļ.

Pa brītiņu viņi bij atpakaļ, nesdami viens pudeli vīna, otrs vairāk pakiņu cigāru, ko visu atkal nolika Prātniekam priekšā. Kaut gan viņi iestājās atkal tāpat kaktā kā pirmāk, tad tomēr pie tiem bij no­manāma jau lielāka, drošāka un laimīgāka apziņa par to, ka viņu vīns un cigāri atrada žēlastību Prātnieka acīs, kurš pasniedza citiem un — ak tavu cerības pilnu laimi! — arī viņiem pašiem cigārus, ieliedams arī pa glāzei bairīša, bet vīnu dzēra gandrīz pats vien.

Pie dzeršanas un pīpēšanas sāka valoda griezties nemanot uz ta­gadējām valsts būšanām, jo tās nevarēja iziet nevienam no prāta. Prāt­nieks bij, kā jau allaž, valodas vadītājs. «Šinīs pašās dienās vajaga notikt kam jaunam,» viņš sacīja. «Krist kādam jākrīt, bez tā pāriet nevar, un, kas kritīs, tam ragi lūzīs, to es pasaku jau tagad. Tādas lie­tas ir visas man iepriekš zināmas, un nekas nenotiek, par ko es nezinātu sacīt jau papriekšu, kādu galu ņems. Kas domājas būt gudrs, tas lai neaizmirst, ka citi ir par viņu gudrāki un ka gudram gudra nelaime. Nu, vairāk es negribu nekā sacīt, jo ar laiku gan ikkatrs pats visu re­dzēs un dzirdēs. Apslēpts nekas nepaliek.» Kad kādu brītiņu bij cietis klusu, tad, glāzi ņemdams, runāja atkal: «Kaut varētu vien sagaidīt goda maltītes, tad atkal to vakaru zaļi nodzīvotu ar visiem mērniekiem kopā. Šās divi pagājušās dienas dzīvojām gan uz nebēdu: vienā liešanā! Vēl tagad pa galvu rūc vien. Tāpat sestdien, kā vakar mēs ar Raņķa kungu vien vairs palikām uz kājām, bet citi visi nogura vien cits pēc cita. Vajaga pie laika ieradināties, lai goda maltītē var izturēt līdz, jo tie vis neviens nesvētīs, bet raus, cik katrs varēs. Mums, runas vīriem, būs gan, protams, atkal jāspriež par visu izrīkošanu un pašiem jāiet varbūt pie kārtības izvadīšanas.»

Tā runādams un stāstīdams, viņš izdzēra ne tikvien vīnu, bet arī labu tiesu no atnestā bairīša, ko pirmā galā atraidīja, un, projām iedams, sabāza visus cigārus, kas bij atnesti un atlikuši, mēteļa iekšpuses kabatā.

Uz augšu ejot, piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi, kuri bij piedzīvojuši to laimi, ka varēja savu reizi viņu krogā pacienāt. Cik necik caur to iedrošinājušies, viņi sāka stāstīt, ka esot dabūjuši nepatī­kamu robežu; viens žēlojās par noņemtu mežu un par mazu ganību, otrs par pļavām, kurām apgraizītas līku loču visas labākās malas un noņemti visi dārzi līdz ar apināju. «Tu, Prātniek, gan zini visas tās mērīšanas lietas tāpat kā pats mērnieks,» tā viņi līdzsteigdamies paklusu runāja, «nezin vai pie izlīdzināšanas, kad brauks, kā stāsta, apkārt pa mājām mērnieks, muižas kungs un valsts valdnieki, vēl tādas nelāga robežas atcels un pārlabos?»

«Kas pie laika modīsies, tam atcels, — kas nogulēs, tam paliks tā­pat,» Prātnieks atbildēja kā ar nepatikšanu.

«Nu jā, tā tad mēs arī gribējām aprunāties, lai var zināt, kas da­rāms,» līdzgājēji sacīja, «jo ar savu padomu vien nekā nevar iesākt.»

«Ar savu padomu jau dažs labs ir ieskrējis ugunī un dažs ari vēl ieskries,» Prātnieks atteica. «Bet šādas lietas runājamas tik starp di­viem, ja kas grib.»

Tūliņ abi vecīši atrāvās atpakaļ un, drusku savā starpā parunāju­šies, izšķīrās, viens aiziedams uz krogu atpakaļ, otrs steigdamies Prāt­niekam līdz, ar kuru, kad bij viņu panācis, iesāka atkal runāt pamesto valodu.

«Jā, naudu, naudu,» Prātnieks sacīja, «tā ir pirmā un lielākā lieta, ja grib ko panākt, jo bez tās nav nekas izdarāms.»

«Naudas gan man šoreiz tik daudz nav klāt, cik varbūt vajadzētu,» vecītis elsdams atteica, «bet es raudzīšu drīz dabūt, ja tik vien tu, mīļo Prātniek, paņemies to manā vietā izdarīt; es neesmu nedz tā iesācis, nedz arī man var izdoties, un mērnieki ir arī man visi nepazīstami, tā ka nezinu, kur papriekšu jāiesāk.»

«Nu, palīdzēt es tev varu gan,» Prātnieks atbildēja auksti un vien­aldzīgi, «un tad, zināms, ies tā lieta pa īstenu, drošu ceļu un nebūs par velti; bet sameklējies tik pie drīzumā — laiks necieš.»

«Tagad man ir ducis vīna līdz,» vecītis paklusu un bailīgi sacīja. «Nezin kā būtu, kad to dāvātu vecam mērniekam? — Bet vai viņš ņems vien tik daudz pretī?»

«Es tagad iešu pie mērnieka cienīga tēva,» Prātnieks atbildēja, «tad par to arī ieminēšos. Var būt, ka ņems gan, bet tik daudz gluži ne.»

«Jā, esi gan tik labs,» vecītis lūdzās, «ieminies, ieminies par mani! Es tevi, nudien, neaizmirsīšu! — Bet mans kaimiņš, kurš aizgāja uz krogu atpakaļ, tas arī gan gribētu ar tevi parunāties …»

«Jā, pēc varbūt varēs gan,» Prātnieks strupi atbildēja, «bet papriekšu man jāiet pie mērnieka cienīga tēva.»

Jau stāvēja labs pūlis slātaviešu pie mērnieka durvīm, kad Prāt­nieks piegāja. Viņš, nemaz neapstādamies, spiedās tik visiem cauri līdz pašai pirmajai vietai pie durvīm, ko viņam arī neviens negribēja liegt, bet ko gan citā vietā un citam vis slātavieši nepieļautu, bet tu­rētos, lai vai ugunis iemetas elkoņos.

Pie mērnieka iegājis, Prātnieks izturējās drusku gandrīz ar kādu draudzības tiesību un lepnumu. Pie visa varēja nomanīt, ka viņš tur nebij rets viesis un ka tās darīšanas un valodas, ko viņi turēja savā starpā, nebij nebūt jaunas. Prātnieks pēc kādas īsas sarunas lika mēr­niekam naudu priekšā pa daļām un stāstīja, no kura saimnieka un uz ko katra daļa dota. Mērnieks nerunāja tad nekā, arī naudas nedz ņēma rokā, nedz likās redzot, bet zīmēja tik kaut ko savā grāmatiņā un lika naudai stāvēt uz galda. Starp tām zumām, ko tur sadeva, atradās tā lielākā sešdesmit rubļu. Kad Prātnieks bij izsūdzējis vēl ikkatra naudas devēja kaiti un vajadzību tuvāk un plašāk, kā arī pieminējis, caur ko un kā kurā vietā līdzams, tad stāstīja, it kā gaidīdams no mērnieka goda algas: «Nu esmu to agrāk apsolītu lietu par riebīgo pretinieku Kasparu Gaitiņu iztaisījis tik tāļu, ka cilpā tas putns iekāps, tik mēr­nieka cienīgs tēvs lai viņu sarauj. Vaigā mērnieka cienīgs tēvs gan varbūt viņa nepazīs, tāpēc lūdzu ievērot tik vien to: kurš pienes šodien divdesmit piecu rubļu papīru ar tādu un tādu numuru, to liekat tūliņ aizvest. Tas gan, zināms, būs tik pieminētā Kaspara Gaitiņa tēvs, bet gūstat vien tēvu, tad būs gūstīts arī dēls.» Tad pieminēja vēl, ka tas un tas saimnieks, gribēdams iepazīties un vēlēdams laimi, esot atvedis mērnieka cienīgam tēvam kādu pusduci «stikliņu»; pats viņš, būdams mērnieka cienīgam tēvam svešs, esot licis pieminēt un lūgt, lai viņa mazās labprātības neatraidot.

«Jā, jā,» mērnieks, nemaz acu nepaceldams, atteica. «Lai saimniece saņem.»

«Tad vēl,» tā Prātnieks runāja ar saviem verdzīgas padevības smai­diem. «Bambans ar Ķēpu un daži citi arī ļoti lūdz, lai tā izšķiršanas komisija nenākot vēl tik drīz, jo viņu robežās arī esot iedzīti daži stūri dziļāk, bet pašu laiku neesot vēl nekādas līdzības pie rokas, kas gan tomēr drīz būšot, kur tad es pats nonākšu pie mērnieka cienīga tēva un lūgšu neņemt ļaunā, ka Raņķa kungs izdzinis tanīs pieminētās ro­bežās kādu stūrīti taisnāk, nekā rullī iezīmēts.»

Kaut gan Prātniekam bij jau no minētiem saimniekiem uz to parādu zīmes rokā, tad tomēr viņš savas naudas nelika vis laukā, bet gai­dīja, līdz paši tie iemaksā, kas izrakstījuši zīmes.

Prātniekam, ārā izgājušam, devās līdz vesela pulka slātaviešu aiz malkas asīm, kur viņš mēdza allaž mazākās vajadzībās ar tiem saru­nāties. Viens prasīja, vai mērnieka cienīgs tēvs neesot sirdīgs un vai drīkstot iekšā iet? — Otrs — vai tas esot tiesa, ka, cik tālu aptaisot priekš mērīšanas mājas tuvumā kādam tīrumam vai druvai sētu ap­kārt, tik tālu to ieņemot augļu koku dārzā un neliekot nekādas vēr­tības virsū, lai vai koki esot iekšā vai nē? — Trešais — nezin', vai drīkstot mērnieka cienīgam tēvam dāvināt kādu gabalu šepat austu galdautu? — un tā cits šo, cits to. Prātnieks visiem tādiem jautājumiem atbildēja strupi: «Vai es zinu? Ej pats, tad redzēsi.» Tik vien tie, kas lūdza viņu par vidutāju, dabūja laipnīgākas atbildes. Iedams viņš čukstēja tam vecītim, kas bij atvedis duci vīna: «Mērnieks ņems gan tavu dāvanu, bet tagad nav viņam vaļas, tāpēc ej vien un saliec visu manos ratos; gan tad es ienesīšu.» Pēc tam spiedās pie Prātnieka klāt, gan, zināms, it kā no neviļu vai aiz cita iemesla, tie saimnieki, no kuriem bij Prātnieks šorīt mērniekam naudu pienesis. Prātnieks viņiem stās­tīja citam pie cita: «Tavus simts rubļus es nupat mērniekam nodevu,» — «tavus simts divdesmit piecus rubļus mērnieka cienīgs tēvs saņēma gan; devums nebūs vis par velti.»

Par visām lietām Prātnieks sāka tagad lūkoties apkārt, vai neie­raudzīs Teni, jo viņam bij jau gandrīz rūpes par to, ka tas varbūt ne­maz neatnāk. Bet Tenis nebij vis tas vīrs, kurš būtu varējis atrauties no tāda ceļa vai arī kurš šādā ceļā būtu aprunājies ar citiem, visma­zāk jel ar savu dēlu, jo — Prātniekam vēl turpat ar citiem runājot un čukstot — viņš nāca caur gatvu, pīpi, kurai bij šodien iesprausta itin skaista galviņa, tāpat šķībi — kā arvienu — rokā nesdams. Prāt­nieks, kas arvienu paskatījās uz to pusi, no kuras bij Tenim jānāk, viņu ieraudzīja diezgan laiku un it kā netīšu izgāja pretī, lai varētu ar viņu satikties, iekams tas vēl nav gājis pie mērnieka. Viņš stai­gāja tam kādu gabaliņu līdzās uz mērnieka dzīvokļa pusi, runādams kaut ko veikli un jautri, bet ar apspiestu balsi. Viņi piegāja un ap­stājās abi pie Prātnieka ratiem un, kad vēl tur bij kādu brītiņu runā­juši, tad izšķīrās ar šiem vārdiem: «Ej tik droši iekšā, izsaki savu vaja­dzību skaidros vārdos, jo mērnieka cienīgam tēvam ir drusku smaga dzirdēšana, un iedod savu ārtavu jeb līdzību bez bailēm,» tā Prātnieks Teni uzskubināja iedrošinošā balsī.

«Gan jau, dēls, gan,» Tenis, cēli smīnēdams, atbildēja, «redzēsim, kāda tā veca vīra laime būs.» Ar šiem vārdiem viņš, turēdams pīpi labā rokā un to vicinādams gar sāniem, iegāja mērnieka mājas priekšiņā.

Tanī pašā brīdī Prātnieks dzirdēja ātras braukšanas rībēšanu un ap­griezies ieraudzīja Oļiņa puisi, kurš patlaban apturēja pie sētas. Prāt­nieks piegāja pie viņa un vaicāja, kurp tik ļoti steidzoties un vai neesot notikusi kāda nelaime?

«Saimniece ir nevesela — sūtīja pēc ārsta,» puisis steigdamies at­bildēja.

«Kas par neveselību?» Prātnieks bailīgi vaicāja.

«Laikam tā pati dūrēja sāpe, kas vakar iesākās,» puisis atteica un, zirgu piesējis, pātagu palika zem ķisena. «Plosās, pārskaistās, sirdās par Lienu, lād Kasparu, brīžam dzied, lūdz dievu, skaita pātarus, visu nakti gultā sēdēdama, it kā bez pilnas sajēgas.»

Prātnieks, kādu brītiņu padomājis, paaicināja puisi pie saviem ra­tiem līdz, izņēma tur paslepen divas pudeles vīna, ko bij pieminētais vecītis jau tur ielicis, un, puisim tās dodams, sacīja: «Aiznes šās pu­deles saimniecei līdz ar labdienām un saki, ka viss būs labi, tik lai met sirdsēdas pie malas un cerē uz labākiem laikiem.»

To sacījis, Prātnieks sāka virzīties pamazām tuvāk pie mērnieka durvīm, graizīdams laika kavēklim kādu zaļu elkšņa spieķīti. Tur ga­dījās atkal viens un otrs, kuriem bij ar viņu kaut kas jāčukst. Pa mazu brītiņu atskanēja piepeši mērnieka istabā neganta dusmu brēkšana, un drīz pēc tam mērnieks izgrūda Teni pa durvīm, kliegdams: «Striķos iekšā! Uz cietumu, uz cietumu! Kučer! Ej sauc valsts valdību un ka­zaku!»

Patlaban nāca muižas kungs pa trepēm augšā un, mērnieku apsvei­cinājis, jautāja it kā drusku brīnīdamies: «Feldhauzena kungs, kas jums tik agri?»

«Tas vecis grib vest mani ar naudu kārdināšanā,» mērnieks, rādī­dams uz Teni ar saburzītu divdesmit piecu rubļu papīru, atkliedza.

Drīz atsteidzās arī valsts valdība un darbinieki ar virvēm, taisī­damies siet Teni tūliņ cieti: bet viņš, kaut gan drusku izbijies, tomoi itin mierīgs un gandrīz ar skaidru apziņu sacīja savā ierastajā jocīgajā valodiņā, vēl gandrīz pasmīnēdams: «Jūs, bērni, kā smejies, nākat ar virvēm, tāpat kā citreiz augstā priestera kalpi ar zobeniem un nūjām. Virves, puiši, lai stāv ziemai, ko vezumus siet, mežā braucot; tagad noiesim visi tāpat pulciņā, kurp vajadzēs.»

Kad tomēr darbinieki uz valsts valdības zīmi spiedās viņam ap­kārt, virves izritinādami, tad Tenis vēl runāja: «Ja nu gribat, bērni, tad arī sienat — sienat manas vecās rociņas, še viņas ir. Pasaulē, kā smejies, tā dara: mazos zagļus kar — lielos ceļ amatos.»

«Ja visus lielos gribētu kārt, kur tad ņemtu tik daudz virvju?» kāds atsaucās no pulka.

«Es darīju pakaļ tik to pašu, ko daudz un paši lielākie darījuši papriekšu,» Tenis vēl sacīja, «bet mazajiem arvienu par lielajo grēkiem jācieš — ko gan lai dara?»

Darbiniekiem tomēr trūka dūšas ķerties pie viņa, gan tādēļ, ka bij gandrīz jākaunas tīt ap tā kalsnējā vecīša rokām tādas varenas virves, gan arī tādēļ, ka viņš neizskatījās nebūt tāds grēcinieks, kādus mēdz siet virvēs. Arī valsts valdība, kā likās, sajuta to pašu un atzina var būt, ka Tenim bij taisnība, jo, ja viņu sēja, tad bij sienami visi citi arī, kas stāvēja apkārt, un vēl daudz citi, kas bij ieminuši šos ceļus, papriekšu un pie kuriem, kas zin, piederēja viņa pati arī, tāpēc sacīja darbiniekiem paklusu, kad mērnieks bij iegājis līdz ar muižas kungu iekšā: «Lai arī paliek nesiets, jo bēgt viņš nedz bēgs, nedz var izbēgt, tāpēc stājaties tik paši apkārt un aizvediet pa otru pusi mājai, kur nav jāiet gar mērnieka logiem.» Sis padoms patika arī darbiniekiem labāk, tāpēc viņi tūliņ to pieņēma un Teni aizveda, kā vēlēts — nesaistītu.

Visi citi mērnieka ciemiņi, kas stāvēja apkārt, bij caur to notikumu ļoti iztrūcināti, un jo vairāk tie, kas nebij gājuši iekšā, tā ka dažs sēdās tūliņ ratos un devās ar visu, kas atradās tanīs vai kas kabatā priekš mērnieka, uz mājām aulekšos atpakaļ. Tie, kas jau bij izstaigājuši, gāja gan Tenim līdz, bet klusu, ar bailību un laikam arī ļaunu apziņu, jo kurš gan neapzinājās tikpat vai vēl vairāk vainīgs, bet redzēja tik vienu vien nesam sodu un kaunu.

Vienīgi Prātnieks gāja pulka pašā vidū, itin jautri runādams: «Tas nāk no tādas pārdrošības un pārgalvības, ka paši vien nezinādami grib visur iet un visur darīt, kur vajadzēja uzticēties tādam, kas tās lietas zin un pazīst. Goda vien visi grib, bet kur gan visi to ņems? Tagad nu dabūs vispirms pasēdēties aiz restēm, bet, kas nāks pēc tam, tas vēl nav zināms. Būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. Kur nu šis, trakais, grib, lai viņš nododas ar kaut kādu svešu ubagu!» No tiesas durvīm Prātnieks atgriezās atpakaļ, un, kamēr citi sagāja Tenim līdz iekšā, tikām viņš, piegājis pie ratiem, sabāza pa iekšpuses kabatām sešas pudeles vīna un iegāja ar visām mērnieka ķēķī, kur tās atdeva saimniecei, piekodinādams, lai pie nodošanas pasakot, kas viņas pie­nesis.

Visu to dienu pēc tam, kad Teni ielika cietumā, mērnieks bij īgns, pikts un spējš; viņš plosījās un brēca uz ikkatru saimes cilvēku, sa­kratīja kučieri, izgrūda pa durvīm ķēķa puisi, kurus abus viņš pats, Tenim nākot, bij nostādījis aiz durvīm par slepeniem lieciniekiem. Arī Prātnieku, kas pēc kāda laiciņa gribēja iet vēl pie viņa iekšā, viņš strupi atraidīja un pēc pusstundas, it kā nezinādams, kur rimties, izbrauca laukā — kā likās — robežas izdzīt starp Slātavu un kādu citu kaimiņu muižu. Neviens nezināja un nesaprata, kas mērniekam īsti kait, jo visi domāja, ka viņš ļaunojas joprojām par Teni, kurš, kā viņš pats sacīja, gribējis vest viņu ļaunā. Bet tas, kas viņu vajāja, tas bij īsti Jūdasa grēks, kura vis nevarēja izgrūst no sirds tā, kā izgrūda Teni no savas istabas cietumā, un kurš papriekšu rādās jauks un pa­tīkams, vilciņ vilkdams pie padarīšanas, bet pēc pārvēršas par ļaunu garu un pats padarītāju tūliņ apvaino, moka un vajā.

Pret vakaru atveda mērnieka strādnieki arestanta kārtā uz Slātavas cietumu kādu kaimiņu valsts locekli, kas, kā viņi teica, bijis pret mēr­nieka cienīgu tēvu rupjš. Bet, ka slātaviešu valsts namā viens pats cietums vien bij un tanī jau mājoja, kā zināms, Tenis, tad ielaida arī šo viesi turpat viņam par biedri, kurš arī to saņēma patiesi priecīgi ar savu ierasto joku valodiņu un cēliem smiekliņiem: «Labi, labi, dēli, ka atvedāt man ciemiņu, jo bij arī vienam laiks garš. Izgulēsimies abi reizi arī, kā smejies, pagasta spilvenos.» To sacīdams, viņš rādīja uz salmu migu cietuma dibenā un smējās pilnā garšā.

Otrā dienā uz mērnieka pavēli sanāca pilna pagasta tiesa, kuras locekļiem bij izsūtīti pa nakti visā ātrumā cieti ziņojumi. Tiesājami bij tik tie pieminētie divi vīri, no kuriem mērnieks rādīja pirmo par kār­dinātāju uz netaisnību un otro par dumpinieku.

Papriekšu ienāca tiesas istabā mērnieks neaicināts, bet ar lielu tiesību un uzdeva par abiem apvainotiem ne tikvien sūdzību, bet noteica par tiem pat spriedumu: Gaitiņš esot bez nekādām tiesībām un atlīdzināšanas izdzenams no mājas; tam otram vajagot dot divdesmit pāru rikšu, bet, ja pēc tam vēl neatzīstoties par vainīgu, tad vēl un tikām, līdz atzīstas. Pats viņš bez nekāda uzaicinājuma iegāja aiz rede- liņiem, paņēma kāda tiesas vīra krēslu un atsēdās, kaut gan ne pie paša tiesas galda.

Papriekšu ieveda Teni, pie kura dabas šis smagais piedzīvojums nebij paspējis nekā: viņa vaigs bij tikpat jautrs, pilns cēluma un viegl­prātības kā allaž. Viņš nedarīja tiesai pie izklaušināšanas nekādu grū­tumu, kaut gan bij domāts, ka liegsies, bet izteica visu taisni, ka pie­dāvājis gan mērnieka cienīgam tēvam naudu, lūgdams, lai atstājot viņa mājai tādas pašas robežas, kādas bijušas; bet mērnieka cienīgs tēvs esot ņēmis to par ļaunu. Vainīgs viņš, kā sak, esot, tāpēc lai tiesa darot ar viņu pēc savas žēlastības.

Tādēļ ka Tenis bij noziedzies īsti pret muižas valdību, tad viņas vietā pie tiesas bij sūtīts kāds no muižas uzraugiem. Tas arī sēdēja iekšpus redeliņiem un atbildēja uz šiem Teņa vārdiem, ka visa žē­lastība vai sodība esot viņam jāsaņem īsti no muižas valdības caur tiesas rokām.

«No mājas laukā, no mājas laukā!» mērnieks kliedza vidū.

«Vai tev kāds cits arī bij pie šā darba daļā,» skrīveris Teni jautāja.

«Jā, jā, vai kāds cits arī nebij padomos klāt,» tā tiesas priekšnieks skrīverim piepalīdzēja.

«Kur nu, kā smejies, cita vēl dabūsi? Labi, ka vēl viens pats,» Tenis viegli atbildēja.

«Nu, vismazāk jel dēls būs zinājis,» tā skrīveris, «jo kā gan tu varēji viens uz savas galvas uzņemt tādu ceļu?»

«Jā, vismazāk jel dēls- kā gan viens uz savas galvas?» priekš­nieks runāja atkal it kā ar bailēm skrīverim pakaļ.

«Ik reizes bērniem nevar visa izstāstīt, kur mēs, vecie, ejam.»

«Jā, bet kur tu tik daudz naudas ņēmi?» skrīveris jautāja.

«Nu, ja citur nebij, tad ņemu vai no savas bēru naudas.»

«Jā, jā, bet kā tas var būt, ka dēls nezināja?» skrīveris jautāja jau drusku pikti tālāk,

«Jā, kā dēls nezināja?» tā priekšnieks arvien bailīgāk viņam līdz.

«Kādēļ nevar būt, kad nestāsta? Jo nav vis, kā sak, nekāds pil­sētas ceļš, kas jāzin dēlam arī līdz.»

«Vai šai tiesai žagaru nemaz nav?!» mērnieks, no krēsla uzlēk­dams, kliedza.

«Jā, tas pelna gan mācību!» muižas valdības loceklis sacīja.

Kamēr abi pēdējie šos vārdus runāja, tikām durvis klusu atvērās un ienāca Kaspars lēni un godbijīgi, tomēr nevis ar kalpa bailību, bet ar tādu pašu vaigu, kurā varēja skaidri lasīt šos vārdus: «Es dodu dievam, kas dievam pieder, un ķeizaram, kas ķeizaram pieder; bet, kas man pieder, pēc tā sniegties lai neiedrošinās neviens.» Kad viņš deva cienību tam, kam tā pienākas, tad caur to viņa paša cienība ne­būt nepamazinājās.

Kasparam ienākot, Tenis patlaban runāja pret mērnieku un muižas valdības locekli uz tiesu šos vārdus: «Kad paši apsūdzētāji grib celties par tiesas kungiem, tad es pie šās tiesas nevaru paļauties un cerēt uz taisnību.»

Uz šiem vārdiem neatbildēja vairs nedz tiesa, nedz apvainotāji Tenim nekā ne bargā, ne laipnā ziņā. Izlikās, ka viņi visi bij savu iz­turēšanos piepeši pārgrozījuši, jo pēc viņu priekšējā izmeklēšanas ceļa būtu Tenim jādabū vismazāk stiprs rājiens un brīdinājums; bet dievs to zin, kādēļ šis negaiss, ko viņš pats pa daļai pret sevi cēla, tomēr pašā augšanā negaidot norima. Kaspars vēl brītiņu pagaidīja, lai tiesa, ja tai vajadzīgs, var papriekšu vēl uz tēvu ko teikt; bet, kad tā cieta klusu un, kā likās, uz atbildi nemaz netaisījās, tad viņš iesāka runāt: «Ķeizariskā pagasta tiesa bij aicinājusi mani cieti un uz ātrāko savā priekšā, tāpēc arī es, dzirdēdams, ka mans tēvs ir patlaban tiesājams, nācu iekšā lūgt, lai man cienīgā tiesa atļauj būt pie viņa tiesāšanas klāt, jo viņš ir vecs un nevarīgs. Var būt, ka es ari esmu aicināts tai pašā lietā, par kuru tiek tiesāts mans tēvs, kaut gan nezinu, kas viņa ir, tādēļ tad lūdzu un ceru, ka tiesa neļaunosies par manu ienākšanu še iekšā bez aicināšanas.»

«Jā, tai pašā lietā gan,» skrīveris atbildēja, «un zināma viņa būs tev arī itin labi, tādēļ nedomā nemaz uz liegšanos.»

«Jā, nedomā labāk nemaz uz liegšanos,» skrīvera vārdi noskanēja atkal priekšniekā kā atbalss mežā; bet Kaspars neatbildēja uz to nekā.

Teni nu izsūtīja ārā, lai var Kasparu pārklausīt vienu pašu, bet panākt caur to nepanāca nekā, jo Kaspars palika pie saviem vārdiem un atbildēja uz tiesas jautājumiem tik vien auksti un strupi. Mērnieks ar muižas valdības locekli cieta tagad pavisam klusu. Vispēdīgi no­taisīja spriedumu īsi un aši, ka muiža atņem Gaitiņiem no nākošiem Jurģiem māju un kontraktu bez nekāda atlīdzinājuma. Tenis gribēja gan ņemt apelācijas zīmi un tiesāties tālāk, bet Kaspars to aizliedza un lūdza tiesu, lai nedodot. Viņš itin vienaldzīgi, it kā nekas nebūtu noticis, izgāja no tiesas istabas un tāpat arī no priekšistabas ārā, ne­sajuzdams nebūt to dažādu acu, kuras uz viņu krita un kurās bij re­dzams visvairāk prieks par šo viņa nelaimi, kā tas mēdz notikt allaž tādos gadījumos, jeb jo vairāk pie tādiem cilvēkiem kā Kaspars, kuru tie nīdēja gan tādēļ, ka tas teica citiem, īsti tādiem, kuriem bij valstī svars, taisnību acīs, un arī tādēļ, ka viņam, kaut gan bij izdaudzināts par neticīgu, tie un citi nespēja uzrādīt nekādas aplamības.

Ārā Kaspars, lēnām iedams, sagaidīja tēvu, un tā viņi aizgāja abi kopā uz māju. Ejot Tenis gan mēģināja šad un tad kā nekā runāt, bet Kaspars viņam nepalīdzēja ne ar vienu vārdu nedz uz vienu, nedz uz otru pusi. Vispēdīgi, kad viņš gribēja sākt stāstīt, ka tas viss no­ticis tik caur Prātnieka uzmudināšanu, Kaspars sacīja: «Ko tur nu vairs līdz tik daudz runāt? — Kas noticis, tas noticis — un ir pagalam.»

Tas otrs noziedznieks, kurš bij solījies pats sevi aizstāvēt pret mērnieku, ja tas viņam sitīšot, tika tiesāts daudz bargāk nekā Tenis. Viņš pastāvēja allaž uz to, ka cilvēkam neesot aizliegts sevi aizstāvēt jeb turēties pretī, kad kāds pret viņu palaižot rokas, un tāpēc tad tiesa uz mērnieka pavēli un ari, kā viņš sacīja, uz viņa atbildi bij sodījusi patlaban vainīgo otrreiz ar rīkstēm un jau taisījās darīt trešo reizi to pašu, kad piepeši un nejauši tika šis tiesas darbs izjaukts no negaidāmas puses.

Slātavas dzirnavās, kuras atradās turpat muižas tuvumā, dzīvoja meldera zellis — ārzemnieks, Šrekhubers vārdā. Viņš bij biezs, ple­cīgs vīrs pusmūža gados, ar pilnu dzeltainu bārzdu un tika slavēts par ļoti stipru.

Viņš valkāja allaž lielu, mīkstu vilnas platmali, garus zābakus, pe­lēkus svārkus, sarkanu kreklu un nesa staigādams resnu, zarainu pa­egļu nūju rokā. Par šo cilvēku bij dzirdamas ļaudīs dažādas valodas un domas. Daži viņu turēja par bezdievnieku, jo viņš bij kādreiz siena laikā svētdienas rītā pēc tam, kad lijis visu nedēļu lietus, pie dzirnavu dambja cietināšanas strādādams, rājis un nievājis garām ejošus baz­nīcēnus, ka nezinot ņemt laika vērā un derīgi izlietot: visu nedēļu, lietum līstot, esot nogulējuši un nu, kad labs laiks, tad staigājot, klau­sīdamies pasakās, un sienu varbūt gubās sapūdēšot, jo varot sākt rītu atkal līt. Un tā arī esot izdevies: lijis atkal visu nedēļu, caur ko aizgājis daudz siena bojā. Par to tad sāka ļaudis uzlūkot viņu ar neuzticību un bailēm, ticēdami, ka viņš stāvot biedrībā ar «melno», no kura esot dabūjis tādas zināšanas, ka varot uzsūtīt pēc patikšanas slapju vai sausu laiku. Citi bijās no Šrekhubera viņa miesīgā spēka dēļ, par kuru dzirdēja dažādas pasakas. Stāstīja, ka viņš esot kādreiz nositis ar dūri pa pieri zirģeli, kurš nevarējis pavilkt vezuma; esot kādreiz mežā uzcēlis velbomja koku viens pats uz ragavām, jo citi cēlēji bijuši pa­vāji, tāpēc tos pavisam atraidījis; esot arī apturējis ar bomi pat ejošu ūdens ratu un darījis daudz citus milzu darbus. Vēl kādiem bij bail īsti no šā cilvēka garīgā spēka, strupjās un taisnās dabas, ar kādu viņš gāja pretī ikkatrai viltībai, neģēlībai un varmācībai. Par šādiem viņa darbiem bij zināmi daudz un dažādi notikumi: ka viņš gājis ap­māktiem un nespējniekiem par aizstāvētāju pat pie tiesām; ka tie­sājies priekš zemās kārtas ar muižniekiem un citiem lielajiem, pār kuriem paturējis allaž virsroku, un vēl daudz tādu lietu.

Šis vīrs, Šrekhubers, iebruka tai brīdī tiesas istabā ar visu savu zaraino nūju un apputējušām drēbēm — patlaban kā iz sudmalām nācis. Dievs zin, caur ko un kā viņš bij dabūjis zināt, kādus darbus tiesa strādā pie šā cilvēka, kurš tomēr nebij nenieka noziedzies. Tiesa, viņu ieraudzīdama, atlaidās no sava barguma, un mērnieks apklusa no sa­vas tiesas spriešanas vēl drīzāk, nekā pirmāk Kasparam Gaitiņam ienā­kot, it kā kad būtu nācis pār visiem kāds no taisnības sūtīts soģis. Viņš, drusku istabā apskatījies, runāja uz apsūdzēto un tiesāto: «Teic, cil­vēks, vai tas ir taisnība, ka tiesa taisoties tev dot rīkstes trešo reizi no vietas?»

«Jā, kungs, ir gan taisnība,» nosodītais atbildēja.

To dzirdējis, Šrekhubers pagriezās uz tiesu un runāja: «Es stājos tagad šim cilvēkam par aizstāvētāju un uzaicinu tiesu lasīt man pār­klausīšanas protokolu priekšā.»

Iesākot gan tiesa liedzās to darīt, bet, kad arī pats apvainotais, caur aizstāvētāju iedrošināts, to vēlējās, tad lasīja. Visa tā protokola kodols bij šis: tas un tas bijis pret mērnieka cienīgu tēvu vārdos rupjš un solījies viņam uzbrukt pat ar spēku, tāpēc tiek nospriests vainīgam dot divdesmit pāru žagaru sitienu un likt mērnieka cienīgu tēvu no­lūgties. Bet, kad vainīgais negribējis tās otras sprieduma puses pildīt un bijis vēl joprojām rupjš, tad ticis sodīts vēl tāpat.

Nosodītais atbildēja, ka tas protokols neesot sastādīts pēc patie­sības, jo tas, ko viņš rādījis no savas puses, neticis tur nemaz uzņemts, nedz arī tiesa uz to pavisam klausījusies. Tā lieta iesākusies un bei­gusies tā: viņš esot otras valsts cilvēks un ticis no savas valsts val­dības pasūtīts uz vakarējo dienu mērniekam par strādnieku pie robežu dzīšanas starp Slātavu un viņa valsti. Mērnieks nolicis citus pie stigas ciršanas, citus pie mietiņu taisīšanas, bet viņam uzdevis mest kapču jeb kupicu. Darbs bijis grūts, jo tai vietā atradies daudz ak­meņu, kas rakšanu kavējuši. Kaut gan viņš racis visā spēkā, tomēr mērnieks kliedzis arvienu virsū, lai strādājot un neslinkojot, un tur­klāt lamājis vēl par lopu. Pēdīgi viņš atbildējis mērniekam ar šiem vārdiem: «Lūdzu, cienīgs tēvs, nebrīdināt manis bez vainas, bet aplū­kojat, ka tas darbs nav ātrāki darāms.» Tūliņ esot mērnieks sitis viņam pliķi pa vaigu, uz ko viņš pacēlis lāpstu un teicis, ka, ja vēl sitīšot, tad dabūšot ar lāpstu tūliņ pretī, jo pret uzbrukšanu aizstāvēties esot brīv. Mērnieks licis slātaviešu strādniekiem viņu saņemt, sasiet un aizvest uz Slātavu. Saviem vārdiem par apliecību viņš piesaucis visus strādniekus, un arī viņa muižas kungs pats to itin labi redzējis un dzirdējis.

Tikpat tiesai, kā mērniekam nebij uz to nekā ko atbildēt, kaut gan viņi mēģināja stomīties šo un to, ka nedrīkstot ar sišanu biedināt, jo varot, ja kas darot vainu, sūdzēt, tādēļ tad esot tiesas un valdīšanas no dieva ieceltas; bet, ja ikkurš gribēšot rādīt savu spēku, kur tad pa­saulē būšot drošība un taisnība? Šrekhubers kādu brīdi pārdomāja un tad runāja: «No tiem varas darbiem, kas jau padarīti, var redzēt, ka tiesa liktu šo cilvēku pavisam vai nosist, ja vien mērnieks to gribētu.»

Mērnieks, tos vārdus dzirdējis, taisījās iet laukā, runādams kaut ko par tiesas nespēcību un ļaušanos sevi traucēt; bet Šrekhubers aiz­stājās viņam ceļā un sacīja: «Pagaidat, būs drīz laiks, kur varēsat iziet. Tagad tikpat jums, kā tiesai saku tik to, ka, ja divdesmit četru stundu laikā netiks pie manis ar šo cilvēku izlīdzināties jeb viņam dots vajadzīgs atlīdzinājums naudā, tad mēs runāsim drīz vien citā vietā, kur tad tiesās pašus tagadējos tiesātājus.»

To sacījis, Šrekhubers taisījās līdz ar apvainoto iziet, bet mērnieks, kurš pa to laiku bij daudz dusmojies un ļoti sadusmojies, kliedza vi­ņam pakaļ: «Un jūs arī varbūt dabūsat kādreiz ko dzirdēt, kad varbūt mans ceļš ies jūsu ceļam šķērsu pāri, tā kā jūs laidāt šodien savu ceļu pār manu.»

«Bet mans ceļš tad nelocīsies vis tāpat kā šodien,» Šrekhubers at­bildēja un izgāja; bet izejot vēl bij dzirdama mērnieka piktā runā­šana.

Priekšnams bij ļaužu pilns, kuri nākuši klausīties un skatīties, kas še notiks. Ar bijāšanu viņi grieza Šrekhuberam ceļu un brīnodamies viņu pavadīja klusu ar acīm, kad tas līdz ar savu atsvabināto izgāja mierīgi ārā. Viņiem galva reiba, domājot, kādam gan tam cilvēkam nevajagot būt, kurš drīkstot stāties tik traki mērniekam pretī.

Par brītiņu pēc tam, kad Šrekhubers izgāja, ienāca Grabovskis, kurš bij ģērbies skaisti pēc pilsētas modes, caur ko viņš tagad iz­skatījās Feldhauzenam nešķirami līdzīgs, tā ka atkal ļaudis, viņu ierau­dzīdami, iztrūkās un nevarēja saprast, kur mērnieks ticis no tiesas istabas ārā, jo iznākam viņš nebij redzēts, tāpēc daži sāka jau domai par acu apmānīšanu, jo šodien brīnumi vien notiekot; tomēr drīz gan noprata un pārliecinājās, ka bij vīlušies. Grabovskis izlūdza no valsts valdības savus papīrus, kas tagad atradās viņas ziņā, teikdams, ka nu gribot no šejienes atstāties; pēc tam izgāja drīz atkal ārā, tāpat kā nācis, un devās atpakaļ uz krogu, kur viesu istabā viņu saņēma pie alus un cigāriem kādi četri jaunāki, arī glīti ģērbušies, kā likās, pilsē­tas cilvēki. Grabovskim ienākot, tie griezās visi ar ziņkārību uz viņu, jautādami, kā izdevies.

«Itin brangi,» Grabovskis atbildēja ar pilnīgu pieticību un atmetās uz vecās zofas. Ap viņa lūpām apzibēja savādi, varētu sacīt, neuzticami smaidi, visa viņa izturēšanās bij še brīva, neapspiesta, un viņa vaigā atspīdēja liela, pat bīstama pasaules gudrība un izmanība. Kādu brī­tiņu it kā atpūzdamies klusu cietis, viņš runāja tāļāk: «Paši slātavieši, kuri mani redz ik dienas, nevarēja izšķirt manis no Feldhauzena pat ir tad, kad zināja viņu esam turpat otrā istabā, tāpēc, puikas, turat dūšu un esat izmanīgi zvejnieki — loma ir apņemta branga. Un es domāju, ka tas cilvēks, kuru viņi šodien nepatiesi sodīdami, iekaitināja, būs mums īsti derīgs vidutājs jeb lietas vadītājs.»

Visi jaunie, no šiem Grabovska vārdiem pajautrināti, sāka pildīt no jauna glāzes un dzert uz laimi un izdošanos.

10.Līdz augusta mēnesim bij Slātava izmērīta

Līdz augusta mēnesim bij Slātava izmērīta, un tāpēc jau runāja stipri vien, ka mērnieki došoties drīz uz Čangalienu, kur čangalieši gaidīja ar nepacietību, jo Ķencis, Svērtelis, «mēnesnīca» un vēl daži citi braukāja ap Prātnieku — ar kuru iedraudzējās pērn Miķeļa tirgus vakarā — un citiem, kaut ko slepen čukstēdami un taujādami, vai drīz iešot mērnieki uz viņu valsti. Arī Prātnieks tika redzēts brīžam Čangalienas muižas krogā, īsti tie­sas dienās vai arī kādās citās valsts sapulces reizēs, kad daudz ļaužu kopā. Tur viņš stāstīja, ka par viņu neesot mērniekam neviena labāka drauga, ka bez viņa netiekot nekas darīts nedz no paša vecā, nedz no jauniem un viņš zinot visu, kas notiekot, — ka vajagot zināt, kā ar mērniekiem un īsti kā ar kuru no viņiem jārunā, jo dažam, kas to nezinot, bet gribot ar kādām grūtākām darīšanām tuvoties, notiekot tā, kā nevajagot, un slātaviešos šādas lietas dēļ izmetīšot vienu iz mā­jas, tāpēc vajagot gan zināt, kā tādi soļi sperami un kurš viņus prot spert, bet nevis skriet pašam dzirkstelēs. Čangalieši klausījās viņa stāstos ar ziņkārību un bailēm, iesaukdamies brīžam ar brīnošanos: «Vai tā?» — «Jā, jā, puis!» — «Ak tu traks!» Daži sāka jau ar Prāt­nieku sarunāties un čukstēt pat savrup, steigdamies cits par citu viņu pacienāt, kas gan izdevās arvienu tik tiem veiklākiem un turīgākiem, jo visi nespēja pie tās laimes tikt. Bez Prātnieka braukāja arī vēl daži citi slātavieši, īsti Bisars, pa čangaliešiem, it kā mērnieku priekštecē- tāji, sludinādami viņa atnākšanu un sataisīdami viņam ceļu ar savām priecas mācībām.

Kādā dienā, gandrīz vēl dažu nedēļu agrāk, nekā bij īsti gaidīts, ienāca Čangalienas valsts valdībai iz Slātavas no mērnieka vēstule, kurā tika uzdots sūtīt parītu ap pulksten desmitiem uz to un to robežas krogu trīs krietnus aizjūgus pretī, jo viņš pats līdz ar saviem palīgiem nākšot uz Čangalienu mērīt. Tūliņ turēja apspriedumus, kur ņemt labākus zirgus, ratus un braucējus — ar vārdu sakot — visa valsts bij kājās, gandrīz nezinādama, ko ķert, itin kā kad būtu jāsa­taisās uz piepeši pieteiktu karu. Vedējiem, pēc valdības nosprieduma, bij izziņojot piekodināts nenākt citādi kā vien baznīcas svārkos un tais pašos baltos kakla lakatos, kurus sienas, kad iet pie dievgalda.

Noliktā dienā salasījās jau no paša rīta zināmā krogā ne tikvien pasū­tītie braucēji un daži valsts valdības locekļi pie izkārtošanas, bet arī laba tiesa ļaužu, kuri bij nākuši tikai aiz ziņkārības, lai varētu redzēt mērniekus, viņu saņemšanu un aizvešanu. Visiem, ne tikvien vedē­jiem, bet arī skatītājiem, bij baznīcas svārki un minētie baltie kakla lakati, jo viņi domāja, ka vedēji, gribēdami mērniekiem it īsti patikt, esot tā ģērbušies, tādēļ negribēja palikt pakaļ. Daži starp viņiem sajuta žēlumu, ka tiem nebij dalības pie šās laimes un goda pienākuma. Viņi raudzīja gan šur un tur pie sataisīšanas un jūgšanas piepalīdzēt, lai varētu apzināties būt pie šā darba nopelniem līdzmantinieki, bet tie īstie darītāji negribēja vis labprāt viņu pielaist, īsti Ķencis, kuram bij uzdots būt par paša vecā jeb īstā mērnieka vedēju, neieredzēja neviena savā tuvumā, bet dzina ikkatru lepņi nost, uzkliegdams, lai netinoties pa kājām. Divi saimnieki, savrup nogājuši, slaucīja pat asa­ras par šādu Ķenča bargumu. Priekš šā cienīgā uzdevuma Ķencis bij izraudzīts tādēļ, ka esot jau vedis daudzreiz augstus kungus un kara laikā bijis arī pat kroņa gaitā, kur dabūjis vest paša ķeizara palkavnieka pavāru. Viņš, strādādams pie aizjūga sataisīšanas un tabaku sūkādams, stāstīja varbūt jau tūkstoto reizi, ka vedis kādreiz ceļa pārlūku ar četriem zirgiem un vienos aulēkšos, vai kalns vai leja, jo bijis nosacīts, ka, ja par tik un tik ilgu laiku nenobraukšot, tad ielikšot uz divdesmit četrām stundām cietumā.

«Nu, un vai ielika arī cietumā?» tā viens it kā pielabinādamies jautāja.

«Kur ielika?!» Ķencis atkliedza lepņi un pikti. «Es nobraucu vēl pusstundu agrāk, nekā bij nosacīts.» Tad stāstīja, ka esot beigās dzēruši abi ar ceļa pārlūku čarku un viņš, šim dzeramu naudu dodams, uzsitis uz pleca un sacījis pa krieviski: vat esot mužiks nestājaš! Labāk būtu iecēluši šādu pastā par komisāru nekā kaut kādu kungu. No tās reizes viņš esot šo pazinis pa gabalu un ikkatru reizi, kad braucis caur Čan- galienu, pieminējis un žēlojies, ka viņa vairs nemaz nejūtot.

«Nu jau, Ķenci, tev atkal ir lielība piesitusies,» tā cits teica, kuru Ķencis bij atraidījis no palīdzēšanas, «tik ievērojams nemaz vis neesi, kā lielies.»

«Kā ne?» Ķencis ar nepatikšanu atsaucās. «Esmu gan ievērojams, jo kādreiz satikos gan vēl ar to pašu kungu ziemas laikā kādā krogā, kur tad atkal labi izmēļojāmies.» Tāļāk teica vēl, ka šim gadījusies galvā tā ziemas cepure ar lielām ausīm, kuras bijušas nolaistas gar vaigiem un pažodē sasietas. To tad viņš esot ļoti uzteicis un solījies sevīm arī tādu iegādāt, ja tik varēšot vien dabūt tāda skrodera, kurš mākot izšūt. Šis vēl parādījis, ka tās ausis esot arī atceļamas un at­sienamas tāpat savā pusē katra, kas viņam paticis vēl vairāk, jo galva ar tādu cepuri izskatoties ļoti skaista, it kā divu riteņu rati. Viņš arī nožēlojis, ka neesot iemācījies no laika gala tabakas sūkāt tāpat kā šis, jo tas esot daudz labāk un veselīgāk nekā pīpēt, tāpēc ka tur da­būjot tik dūmu vien mutē, bet no pašas tabakas labuma nekā; turklāt pie sūkāšanas nevajagot nekādu rīku, tik vien taisni nogrieztas ta­bakas, un tad izsūkāta neesot vis metama zemē.

Kad Ķencis pabeidza runāt, tad tas pats pirmējais runātājs sacīja lēnīgā valodā: «Ja vilks ieskrien mežā, tad nevajaga sūtīt nemaz dzi­nēju, suņu un mednieku pakaļ, bet pielaist tik Ķenci meža malā — tas izmelos tādu pašu dzīvu un veselu ārā.»

Ķencis izlikās, it kā nebūtu nemaz šo vārdu dzirdējis, bet strādāja vien pie pajūga sataisīšanas ar lielu zināšanu: sēja un raisīja, mērīja un vilka visu, kas pie triju zirgu aizjūgšanas vajadzīgs. Arī šī lieta, ka viņam bij jābrauc ar trim zirgiem un citiem tik ar diviem, bij Ķencim par paaugstināšanas cēloni un par apstiprināšanu, ka viņš ir turams daudz lielākā cieņā par citiem, tāpēc darīja visu ar gudru ziņu: taisīja sēdekļus priekš kunga un priekš sevis, pārbaudīdams abēju la­bumu, caur uzsēšanos kunga sēdeklī, kurā bij divi ķiseņi, viens ko sēdēt, otrs gar atzveltni, ko atzvelties, viņš pats pēc vajadzības iedau­zīja un iespaidīja, paceldamies un ar spēku atsēzdamies. Citos ratos bij arī tāpat divi ķiseņi ikkatros. Zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ikkatru iepriekš labi iepēra, un citi jūdzēji darīja pēc viņa priekšzīmes. Kad bij iejūgti, tad pēra visus no vietas, uz pēdām turēdams; citi darīja tāpat. Kad visi bij iejūgti, tad ielūkoja braukt. Ķencis, kuram iesēdās kunga vietā kāds no valsts valdības locekļiem, laida labu ga­balu pa ceļu, vienu un otru zirgu stipri pērdams. Tie citi brauca ar sa­viem pajūgiem līdz. Kad bij atbraukuši atpakaļ, tad tika saaicināti visi braucēji krogā, kur viņiem izdeva no valsts puses ikkatram pa čar- kai un tad sūtīja, lai ejot vien un sēdot katrs savā vietā, turēdami zirgus uz ceļa, ka,; kad vajadzīgs, tūliņ varot laist projām. Vēl turēja pārspriedumu par zvanu siešanu pie ilksīm, bet atļāvumu uz to dabūja vienīgi Ķencis, lai varot izšķirt un zināt, kurā aizjūgā sēdot vecais mērnieks. Citi braucēji gan runāja, ka izšķiršanas dēļ varot siet Ķenča aizjūgam divi zvanus, bet to padomu atraidīja, jo kā gan lai tur, kur visi zvani reizē rūcot, varēšot zināt, kuram aizjūgam viens, kuram divi? Tie citi varot siet, ja daudz, tad tik zvārguļus, ja esot kādam pie rokas.

Pulkstens bij drīz jau vienpadsmit, bet vedēji sēdēja vēl tāpat karstā saulē, turēdami zirgus kroga priekšā uz lielceļa, jo gaidāmie vēl nebij sagaidīti. Ķencis bij pavisam novītis un sāka brīžam aizsnausties. Deguns bij viņam pa vasaras laiku izplānējis vēl vairāk, tā ka tagad pretī saulei spīdēja tam labi krietna blāzma cauri.

Pa tām starpām bij citi, no kāda valsts valdības locekļa vadīti, nogā­juši uz Čangalienas robežu, kura no kroga nebij tālu, sagaidīt augstos viesus ar «urā» un «augstu laimi». Bez tam kāds valsts valdības lo­ceklis nāca uz tām jaukām domām uzcelt robežā goda vārtus no ab- pusēs ceļam iemietiem bērziem, kuriem galotnes savijamas kopā.

Vēl turpat strādājot, atskanēja pa otru lielceļu, kurš nāca no kādas citas kaimiņu draudzes un savienojās ar Slātavas-Cangalienas lielceļu gandrīz pie paša kroga, stipra zvanu skaņa, un kalna galā, kur uz abām pusēm gāja ceļš tālu uz leju, parādījās divi pasta trijjūgi pilni kungu un dažādu spīdošu rīku. Tūliņ cēlās domas, vai tie paši nebūšot mērnieki, kaut gan nevarēja izprast, kādēļ viņi nebrauca no Slātavas puses. Acumirklī pameta ietaisītos goda vārtus pusdarbā, un visi steidzās pieliekdamies pa krūmiem taisni uz krogu pretī, kas gan arī viņiem iz­devās, jo tas lielceļš, pa kuru nāca pieminētie pasta zirgi, ņēma vēl netālu no kroga labu līkumu ap pļavu. Ķencis un citi braucēji bij arī jau no zvanu skaņas iztrūkušies un sākuši gurdeni stāvošos zirgus iejautrināt, no jauna pērdami un turēdami. Vārtu taisītāji nebij vis vīlušies, jo, tikko viņi elsdami kroga priekšu bij sasnieguši un ap­stājušies, tā arī bij gaidītie kungi tūliņ klāt, kurus jau pie cepuru kokardēm un rīkiem vien varēja pazīt par mērniekiem. Pēc valsts valdības locekļu priekšzīmes noņēma visi, pat braucēji un arī Ķencis, savu bālgano vilnas platmali, ar kuru mēdza lielīties un stāstīt, ka šinīs laikos neesot tāda vairs dabūjama. Atbraucēji pavisam bij pieci: pats vecais mērnieks, trīs palīgi un vēl viens, kā likās, slātavietis. Šis pēdējais devās tūliņ pie bailīgi stāvošiem čangaliešiem klāt un sāka rīkot lietu izlikšanu no pasta ratiem vedēju ratos. Viņi gāja gan visi tūliņ pie ierādītā darba, bet tikai ar īpašām bailēm un nedrošību, ņemdami ikkatru lietu tik vairīgi, lēņi un viegli, kā iespējams. Kungi bij sagājuši pa to starpu krogā, tādēļ kāds no čangaliešu valdiniekiem iedrošinājās prasīt, kādēļ mērnieku kungi neesot braukuši pa Slāta- vas ceļu, bet pavisam no citas puses, caur ko iznīkusi arī visa sagaidī­šana un goda vārti palikuši uz otra ceļa kā ietaisīti?

«Kas tev daudz par to jāzin, no kurienes viņi brauc!» tas atbildēja. «Viņi brauc no viesībām jeb balles; bet, ja jūs, čangalieši, arī gribat ar mērniekiem labi braukt, tad jums arī jāzin labi smērēt. Pazīstat jūs kungus, tad kungi arī pazīs jūs.»

Pirmajos ratos, kur Ķencis par braucēju un kuros bij jāsēd pa­šam īstam mērniekam vien, ielika tik plāts jeb skārda trūbu, kurā, kā tika domāts, esot ruļļi iekšā; tās citas lietas izdalīja pa tiem divē­jiem citiem ratiem. Pasta puiši tūliņ, ko bij lietas no ratiem izņemtas, grieza zirgus apkārt un aizbrauca, kaut gan čangalieši būtu labprāt vēl kādu pusstundu brīnojušies viņu ratos un zirgos, kā arī viņos pa­šos, jo runāt viņi nerunāja, un, ja kāds gribēja iedrošināties pasta puišiem ko prasīt, tad tas līdzatbraukušais izrīkotājs zināja ikkatru tādu atraidīt pie malas.

Pa brītiņu iznāca arī mērnieku kungi un sēdās ratos iekšā: vecais priekšējos viens pats un priekšā, Ķencim pa kreisai rokai, kāds valsts valdības loceklis; otros ratos divi jauni kungi un trešos, kuros bij vairāk lietu, viens jaunskungs un izrīkotājs priekšā, braucējam līdzās. Cepures nozuda atkal visiem čangaliešiem no galvām, un dažas atgriezās tur atpakaļ tik tad, kad vairs nebij dzirdama ne zvanu ska­nēšana.

Braukts tika tā, kā tik zirgi spēj un māk iet; bet arī tad vēl brau­cēji skubināja tos brīžam ar pātagām. Visos ciemos un ceļmalās, kur bij jābrauc cauri, stāvēja pulkiem vien skatītāju, bet arvienu bez cepurēm. Kaut gan ceļš gāja caur Ķenča tuvākiem kaimiņiem un kaut gan visi tie skatītāji bij viņam pazīstami, tad tomēr viņš negrieza ne acu uz tiem, bet laida vien pilnā spēkā tāļāk, grožus lepņi turēdams un brīžam ar pātagu plīkšķinādams.

Pirmā nomešanās un darba uzsākšana tika ņemta, kā jau arī pie­sūtīšanas rakstā bij ar vārdu pieminēts, tādā valsts apgabalā, kur labi daudz ciematu un kas atradās gandrīz valsts malā, tāpēc dabūja iz­braukties diezgan arī pa meža ceļiem, kur, zināms, neskrēja tik viegli kā pa lielceļu. Par uzņemšanu un dzīvokļiem bij arī gādāts, cik un kā vien drīzumā iespējams.

Mērnieks darīja vispirms valsts valdības locekļiem zināmu to, kādā kārtā viņš gribot savu mērīšanas un zemes sadalīšanas darbu uzņemt un strādāt. Pats viņš jāšot pa visiem ciematiem, aplūkodams vecās robe­žas, lai varot labāk nosvērt, kur viņas pārtaisāmas un kur pametamas tāpat, tāpēc lai gādājot viņam ik dienas labu jājamo zirgu. Saviem palīgiem jeb jauniem kungiem viņš izdalīšot valsti trijās daļās uz stigāšanu, bet pati īstā mērīšana iesākšoties tik pēc tam; turpretī ro­bežas viņš pats sākšot nodibināt tūliņ mājā, kad būšot savu caurskatī­šanas darbu beidzis, viņš noteikšot dienu, kurā visiem Čangalienas saimniekiem jātiek Slātavā uz jaunu robežu saņemšanu. Visu šo lai darot tagad tūliņ pa valsti zināmu, ka visi saimnieki varot palikt nā­košās dienās mājās.

Tanī pašā dienā izdzina vēl visi mērnieki kopā, pašam īstam klāt esot, caur visu valsti pamata stigu, uz kuras, kā teica, dibināšoties visas citas stigas. Tas izrīkotājs, kurš bij atnācis mērniekam līdz, gāja vienādi, čangaliešiem kaut ko pusdikti stāstīdams par pamanīšanos un laika vērā likšanu, ja gribot ko labu panākt. Viņam tā runājot, gāja uzmanīgi klausītāji vienādi līdz.

Otrā dienā bij mērnieka darba ceļš zināms visai valstij. Tie trīs palīgi izšķīrās, stigas dzīdami, uz savu pusi kurš, bet pats īstais sāka jāt no ciema uz ciemu ar rulli rokā, šo to par robežām prasīdams un piezīmēdams. Viņam it kā par ceļa vadu gāja tas līdzatnākušais izrī­kotājs, saaicinādams ikkatra ciema saimniekus kopā mērniekam pretī un musinādams allaž vienam vai otram kaut ko ausīs.

Vienā pašā dienā sacēlās pa visu valsti savāda, neredzētā kus­tēšanās: visi brauca, gāja, steidzās un čukstēja, bet neviens gan ne­gribēja labprāt otram stāstīt, kurp un kādēļ; kam kāda prece bij uz rokas, to pārdeva ar steigšanos un viena alga par kādu cenu; tāpat arī barojamus lopus un visu, kas vien atlika un ko varēja izdot pret skaidru naudu. Jādomā bij, ka visi taisās doties vai pat uz silto zemi; un naudas meklēja jo dienas jo ciešāk, kā kad būtu jālej vai zelta teļš. Tāpat arī no ēdieniem un no dzērieniem, kurp vien mērnieki pa­griezās, gādāja visu, kas vien zināms un dabūjams, kur klāt dzinās cits citu pārspēt.

Viss tas pastāvēja tādā pašā spēkā trīs dienas, un mērnieki arī strā­dāja, ko spēja: pats īstais jāja vienādi pa ciemiem apkārt, izprasīdams ikkatru saimnieku par viņa robežu trūkumiem un kaitēm savrup un pēc atkal ikkatra ciemata saimniekus kopā, lai izsaka, kur viņi vēlētos savādi tās robežasfi kas iet visam ciematam ar kaimiņu ciematiem. Palīgi arī, ikkurš par sevi, cirta un dzina stigas, cik vien varēja, tā ka gandrīz pus Čangalienas meža nogāja stigās vien. Turklāt viņi izpra­sīja ikkatram saimniekam, vai negribot likt uzņemt kādus tīrumus, kuri neesot septiņus gadus mēsloti, meža zemes vērtībā vai arī ganī­bās kādus meža gabalus vai pļavas brīvzemē, jo tad neiznākot tik daudz vērtības, kaut gan platība paliekot tā pati? Uz augļu dārziem neliekot vērtības nemaz un par tādiem atzīstot kaut kuru zemes gabalu, kam tik sēta jeb žogs apkārt un daži kaut kādi ogu kociņi iekšā, lai viņi būtu vai kazenāji un irbenāji vien, ja citu neesot. Tātad varot pat rudzu tīrumu caur sētas aptaisīšanu un odzenājiņu iestādīšanu ielikt — rullī par augļu dārzu. Čangalieši, to dzirdēdami, sāka taisīt dārzus visā spēkā: cēla sētas veseliem tīrumiem apkārt, iesprauda šur un tur kā­das ieviņas, kazenājus un kaut kādus upenāju krūmiņus no meža.

Pēc trim dienām, kad nāca nosacītais mērnieku laiks uz beigām, bij Čangalienā sacēlies naudas kurss par aizdošanu varbūt līdz četri simti procentiem liels, tā ka saimnieki izrakstīja parādu zīmes līdz Mār­tiņiem un ziemas svētkiem par otrtik, nekā aizņēmušies, ja tik bij vien kas aizdod. Kam viņiem toreiz naudas tik ļoti vajadzēja un ko tie ar viņu darīja, tas nav zināms pat ne šodien.

Tikpat vecais jeb īstais mērnieks savu robežu pārlūkošanas darbu, kā arī jaunie jeb palīgi savu stigošanas darbu pabeidza vienā dienā, kur tad tūliņ uz otru dienu pēc tam bij pasūtīti uz kādu ciematu valsts vidū visi saimnieki, kuriem mērnieks darīja zināmu to dienu, kad jābrauc uz Slātavu saņemt jaunu robežu ar krustu pavilkšanu jeb vārdu parakstīšanu. Tas pats pieminētais izrīkotājs, kurš bij arī pa­licis pa visu to laiku turpat līdz, gāja atkal un vienādi pa ļaužu vidu, skubinādams un stāstīdams kaut ko, īsti par ēdamu un dzeramu lietu vešanu. Tūliņ pēc tam visi mērnieki līdz ar viņu aizbrauca ar pašu čangaliešu zirgiem projām, atstādami savas lietas valsts valdības rokās un solīdamies nākt uz īsto mērīšanu pēc tam, kad būšot robežas jau no­zīmētas. Viņi nebrauca vis nedz uz Slātavu, nedz arī turp atpakaļ, no kurienes braukuši, bet pavisam uz otru pusi, sacīdami, ka tur viņiem esot vēl jāpārlūko kādas mazas muižas zeme, pirms dodoties uz Slā­tavu atpakaļ. Aizvedējus bij viņi atlaiduši pie pirmās pasta stacijas un aizbraukuši ar pasta zirgiem tālāk, dziedādami vien.

11.Līdz tai noliktai robežu saņemšanas dienai

Līdz tai noliktai robežu saņemšanas dienai bij vēl vairāk nekā nedēļa laika; bet pa tām dienām izskatījās visā Čangalienā atkal un vienādi, it kā kad viņa rīkotos uz kādām milzu godībām: tur slaktēja jeb kāva, medīja un zvejoja, pirka un gādāja gan mucās, krūzēs un pudelēs, gan kastēs, kulēs un papīros. Visi darbi bij gandrīz kā atmesti un aizmirsti, it kā kad uz priekšu nebūtu vajadzējis vairs nekādu laicīgu gādāšanu, bet taisītos tik uz mūžīgiem svētkiem. Jo tuvāk nāca tā diena, jo lielāka gādāšana bij redzama īsti un vienīgi tik par baudāmām lietām visās zināmās dažādībās.

Pēdējā vakarā gandrīz ikkatrā mājā saimnieks dzina bārdu, lika apgriezt matus un sasmērēja zābakus; saimnieces strādāja, sašūdamas un piebāzdamas ķisenus, kuri tagad bij pa lielākai daļai izmazgāti, un ikkatra gādāja divus, jo ar vienu ķisenu vien braukt būtu par kaunu un tāds saimnieks tiktu uzskatīts par nabadzīgu; turpretī — jo ķiseņi garāki, jo labāk. Puiši veda zirgus uz kalējiem, smērēja riteņus, lika sienu un citu barību ratos, jo viss bij jātaisa tā, ka rītā atliek tik zirga iejūgšana, kā var tikt priekš gaismas no mājas ārā, gan jau tādēļ, ka ikkatrs gribēja būt pie mērnieka vismaz starp tiem pirmajiem, gan arī tādēļ, ka neviens labprāt negribēja rādīt, ka viņš nebrauc vis, kā saka, tukšā. Tātad visvēlāk priekš saules lēkšanas bij Čangalienas saimnieki uz ceļa. Ikkatrs vezdams kaut ko priekšā apakš segas, tāpat kā kad brauc uz godībām.

Ķencis atradās pats pirmais no visiem Slātavas robežās, jo viņam māja bij daudz tuvāk uz to pusi nekā dažiem citiem; bet izbraucis viņš bij arī drīz pēc pusnakts. Kad Ķencis iesāka uz šo ceļu taisīties, tad viņa sirds bij līksma, bet, jo tuvāk nāca tā braukšanas diena, jo smagāka kļuva arī sirds, un īsti tagad braucot šis smagums augtin auga, un Ķencis sajuta, ka viņa, proti, sirds, paredzēja kaut ko ļaunu, kas jau dažu reizi piedzīvots, it kā kad bij aizvedis uz pilsētu sabojātu sviestu un tika saņemts cieti vai arī kad kādreiz naktī gribēja izņemt klusu iz skapīša savu naudu, kur otrā sieva to bij nolikusi un aizslē­gusi, paglabādama atslēgu pie sevis, kuru viņš bij gan dabūjis jau laimīgi rokā un sācis slēgt vaļā; bet, nevarēdams tumsā stipri uzstā­ties, nogāzās ar negantu troksni pār šūpuli un krēslu zemē, jo ska­pītis stāvēja gultas galā augstu pie sienas, par ko, zināms, viņš neva­rēja būt palicis bez soda. Caur šādiem piedzīvojumiem, pie kuriem ari Ķenča sirds nebij paredzējusi nekā laba, viņš sāka tai ticēt, kaut .. gan zināja, ka dieva vārdi māca «savām sirdīm neticēt». Viņš sāka šaubīties un baiļoties par to, vai šis braukums varēšot pavisam ņemt lāga galu un vai caur tām vedamām dāvanām neizcelšoties kāds posts, jo neesot vēl nemaz zināms, vai šādas lietas pretī ņemšot, kaut gan nauda netika atraidīta. Viņš atminējās vēl to, ko bij stāstījis Prātnieks par kādu slātaviešu vecīti, ka tam būšot tādu darbu dēļ jāaiziet no mājas, kas viņu satrieca vēl jo vairāk, jo kas zin, kā varot klāties, kā sacīt jāsaka, īsti vēl še svešā vietā, jo pašu muižā būtu varējis sa­justies drošāks.

Še Ķencis iedomāja īstā brīdī, ka sirdi varot atvieglināt, ja lūg­šanās metot savas bēdas uz to kungu, tāpēc sāka taisīties uz šo ļoti neierasto darbu, jo vajadzība spiež ikkatru darbu izmācīties. Viņš no­lika pātagu, atlaida grožu, lai zirgs iet lēnos soļos caur Slātavas bērzu gatvu, nolika cepuri priekšā, saglauda matus, izņēma no mutes taba­kas kumosu, nosvieda to zemē un sāka lūgt: «Ak mīļais kungs dievs un pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīda­mies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām. Gan otrs saimnieks — tu jau gan viņu zini — saka un rāda mērnieciņa cienīgam tēvam, ka tām ataugām va­jagot krist viņa robežā, jo tās esot, kā sacīt jāsaka, no manas puses taisni aiz viņa mājas; bet tu vari likt mērnieciņa cienīgam tēvam, lai viņš dod man tās liekā gabalā un otram saimniekam jeb manam pušel­niekam, kura vārds, kā zini, ir Pāvuls, var iedot kaut kur kādu gabalu vietā. Bet jo labāk būtu, ja tu, kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams. Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds, jaunais. Tu redzi, ka es tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo tu zini, ka Pāvuls ir pliks šai pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavājā un tik baltās, vieglās smiltiņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi — aizvedīsim uz kapsētu kā brūt­gānu. Bet dzīvot viņš var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabali­ņiem, jo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? Un es arī, kungs, varēšu, kā sacīt jāsaka, ikrītiņu un ikvakariņu tevi priekš viņa lūgt. Labi būtu arī, ja tu sajauktu Pāvulam dienu skaitīšanu, tā ka viņš nezinātu, ka šodien jābrauc šurp un, ja iedomātu, tad lai iedo­mātu tik vien labi vēlu uz vakaru. Bet, ja arī viņš, kā sacīt jāsaka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi tu viņa prātu, ka ne­drīkst ar savām dāvanām pie mērnieciņa cienīga tēva rādīties; un, ja viņš arī būtu tik negants un mestu savus Jūdasa kumosus viņam rīklē kā Daniels pūķim, tad dod mērnieciņa cienīgam tēvam tik taisnu prātu kā pie tā slātaviešu vecīša, kuru ielicis cietumā un māju atdo­šot pavisam otram pušelniekam. To pašu būtu pelnījuši visi čanga­lieši un, kā sacīt jāsaka, it īpaši vēl mani kaimiņi, kuri arī, kā dzir­dams, gribēs mērnieciņa cienīgu tēvu ar dāvanām mānīt.» Še viņš drusku atpūtās, apdomājās un tad ņēma atkal no jauna tālāk: «Bet nu vēl viens grūtums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas — šā sivē- niņa, kviešu miltu maisiņa un sviesta spainīša, bet lai viņus pieņemtu tikpat žēlīgi, kā pieņēma viņu reizi to naudas grasīti, ko devu arī, kā sacīt jāsaka, gan baiļodamies, bet tu griezi visas lietas par labu. Tomēr, ja ļaunais gars būtu apsēdis mērnieciņa cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos Zaulu un ja viņš gandrīz, kā sacīt jāsaka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņa kučārs būtu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū, tā ka tie sitieni tiktu viņam. Un, ja arī tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties, un es pa to starpu varētu izbēgt. Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj tevīm nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs!

Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu arta- viņu tāpat mīļām mācītāj iņu atraitnītēm, kuras tu, kungs, lieci iedo­māt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak, dari, kungs, visu to žēlīgi!»

Še viņš izvilka kabatas lakatiņu un likās slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij, jo pa visu lūgšanas laiku viņš viebās gan stipri uz raudāšanu, bet netika nekā, tāpēc necēla nemaz acu uz augšu, lai dievs neredz, ka viņas bij sausas, bet slaucījās ar autiņu, lai domā, ka asaras ir birušas. Tā noslaucījies, sacīja: «Ak tu dieviņ, lūk, cik vieglāka top sirds caur to lūgšanu un asarām! — Nu-nu! Vai apstā­sies tepat?» viņš, grožus saraudams, zirgam uzsauca, uzlika cepuri un laida caur bērzu gatvu droši Slātavā iekšā, cerēdams uz dieva palīgu un labu izveikšanos, jo, ja pēc tik sirsnīgas lūgšanas viņš ne­palīdzot, tad nederot nemaz turpmāk vairs viņu lūgt. Bet šo viņš tik vien domāja pie sevis un nerunāja vis dikti, negribēdams dievam iepriekš sariebt.

Slātavā Ķencis bij jau gan agrāk kādreiz bijis, bet, kur mērnieks dzīvo, tā viņš nezināja, tāpēc, saticis kādu cilvēku, prasīja, lai parādot mērnieka dzīvokli; bet šis, vai tīši, vai netīši, rādīja uz leju, brūzī, kurā dzīvoja palīgi, turpretī pats īstais vai vecais savā īpašā namā, kuram gāja ceļš gandrīz gar logiem, kad brauca uz leju, kā bij rādīts. Mēr­nieks, dzerdams pie loga kafiju, ieraudzīja Ķenci, kurš brauca, apkārt skatīdamies, lēnām uz leju, un pazina tikpat pie apģērba, kā arī pie braukšanas, ka tas esot čangalietis, tāds pats kā daži citi, kas pie viņa bijuši. Mērnieks turēja vērā ļoti to, ka lai neviens neiet pie palīgiem jeb jauniem kungiem «ciemoties», un bij jau dažus tādus notvēris. Ķenča bailīgā apkārtskatīšanās, kurā bij pa pusei brīnošanās, pa pusei bailība, krita viņam acīs, tāpēc, savu tasi izdzēris, paņēma cepuri un aizgāja taisni pār dzirnavu upes laipām Ķencim uz brūzi pretī un no­nāca tur taisni tai nelaimīgā brīdī, kad šis, nabags, gāja nedroši pie jauniem kungiem iekšā.

«Kurp tu to spaini nes?» mērnieks viņam uzsauca.

Ķencis, jo vairāk sabijies, kādu brītiņu veltīgi pastomījies un Feldhauzenā plaši skatīdamies, jautāja: «Vai es?

«Nu kurš gan vēl cits?»

«Vai tu ar mani runā?» Ķencis jautāja vēl kā bez atmaņas.

«Liec spaini ratos, griez zirgu apkārt un brauc atpakaļ kalnā!» mērnieks viņam uzsauca.

Ķencis to arī veikli veikli izdarīja, jo viņš domāja, ka «kukulis» bū­šot jānoliek klētī vai pagrabā; bet mērnieks, kurš jau atkal bij iznācis taisni pretī, lika piebraukt pie valsts jeb tiesas nama un pats iegāja iekšā, varbūt, kā Ķencis domāja, izsūtīt kādu pretī, lai saņem dāva­nas, bet par nelaimi, ieraudzījis ērgli uz durvīm, tūliņ sastinga aiz bailēm un izsaucās: «Nudien,; būs atkal tāpat kā viņgad pilsētā!»

Iznāca gan patiesi saņēmēji, bet vien ne tādi, kādus Ķencis pirmā galā bij gaidījis, proti: valsts valdība, darbinieki un arī pats mērnieks. Tik daudz goda Ķencis nebij cerējis sagaidīt, tāpēc nesamanīja, ko pavisam iesākt, bet sēdēja vien ratos, it kā iztrūcies jaukā sapnī no miega, negribēdams ticēt, ka esot nomodā, jeb domādams, ka patlaban bijis nomodā, bet piepeši tik atradies briesmīgā sapnī.

«Nu, cik ilgi sēdēsi? Vai nekāpsi vis vēl laukā?» valsts valdība Ķencim uzsauca.

«Vai es?» Ķencis, aiz bailēm vairs neapzinādamies, atkal jautāja.

«Vēl prasa kā akls!» valdība atbildēja.

«Ak kungs Jēzus! Kad mēs augām, tad tā negāja,» Ķencis izsau­cās un sāka gan kāpt laukā, bet ļoti kavēdamies un it kā atspēries. Kad bij izkāpis un nolicis grožu ar pātagu ratos, tad vienam darbinie­kam tika uzdots vest viņu iekšā, bet tiem diviem — nokopt zirgu un ratus. Ķencis, uzkāpis uz trepēm, uzsauca darbiniekiem, kuri brauca viņa zirgu projām: «Bet tā vien, ka nepametat pātagas!»

Bez nekādas izskaidrošanas un vainas rādīšanas Ķencim pavēlēja noģērbties un iet cietumā iekšā, ko viņš arī darīja, nemaz nepreto­damies.

Tikko kādu brīdi aiz stipras atslēgas, smagām durvīm un dzelzs treliņiem uz lāvas sēdējis un nodusmojies uz dievu, ka tas neesot viņa lūgšanu paklausījis, bet licis notikt pavisam otrādi, par ko ap­ņēmās un gandrīz nozvērējās sevī it kā vai atriebties, nepildīdams nenieka no tā, ko braukdams savas lūgšanas beigās solījis un ko jau līdz šim allaž turējis, — tikko kādu pusstundu šādās un citādās bīstamās domās kavējies, Ķencis padzirdēja no durvju puses jaunu troksni un tādu it kā pazīstamu valodu.

 Viņš piesteidzās pie lodziņa vai labāk pie cauruma mūrī, pa kuru varēja skatīties priekšistabā, kaut gan, zināms, bij redzama tik tā istabas daļa, kura šim caurumam taisni pretī, jo tas bij varbūt tik puspēdas vienādi un otrādi. Ķencis ska­tījās un klausījās — redzēt nevarēja vēl nekā, bet viena balss bij itin pazīstama. «Tā ir skaidri tāda kā mūsu Pāvula valoda!» Ķencis, brīnodamies un uzmanīgi klausīdamies, izsaucās. Tas troksnis nāca tuvāk un tuvāk, tā ka pret Ķenča lodziņu sabruka drīz atkal tie paši dar­binieki, valsts valdība, vēl daži citi un to vidū, patiesi, Ķenča pušelnieks Pāvuls, kurš nepadevās vis tik mierīgi kā viņš, bet turējās pretī visvairāk vārdos un drusku arī rokām, kad darbinieki viņu veda un bīdīja iekšā. Viņš pierādīja, ka tādēļ nemaz neesot cilvēks sodāms, ja viņš gribot kam ko dāvināt, jo kurš tad esot par viņa mantu kungs? Un paši mā­cītāji ņemot dāvanas. Ja dāvanu devējus gribēšot cietināt, tad naba­giem vajadzēšot nomirt badā. Te tika vaicāts, vai viņš turot mērnieka cienīgu tēvu par nabagu? «Dieva priekšā ir visi tādi paši nabagi!» Pā­vuls, drusku iekārsies, spējumā atbildēja; bet laikam apķērās, ka šī atbilde ir bez pamata, tādēļ, drusku pastomījies, ķēra šo pierādījumu: «Un draugs draugam dāvina arī, un paši ķeizari ņem viens no otra zemes gabalus un pilsētas.»

Lai gan Pāvuls pretojās tik sirsnīgi, tomēr viņš tika vienādi un pa pusei ar spēku ģērbts nost un pamācīts, lai nedzisina veltīgi mutes; bet tas nelīdzēja nekā, jo pat uz durvīm, cietumā iekšā bīdāms, atspē­ries ar kājām un rokām stenderēs, viņš lietoja muti visā spēkā, sacī­dams, ka uzdodot nemieru jau ārpus cietuma, un pat no iekšas pa lodziņu sauca vēl laukā: «Kad jums tas spēks ir ņemt dāvanu devējus cieti, tad braukājat sestdienās pa mācītāju muižām un liekat tur tos dāvanu vedējus arī cietumā.»

Ķencis, tikko Pāvulu ieraudzījis, atkāpās cietuma dibenā, kur ap­sēdās pirmajā vietā uz lāvas. Viņa sirdi pārņēma īsti patīkamas jūtas par to, ka Pāvuls iekritis cilpā, tā ka viņš savu paša likteni pavisam uz kādu brīdi aizmirsa un sāka priecīgi pie sevis runāt: «Lai nu tā pasaule kliedz, lai kliedz par dievu, bet tikpat taisni, kā sacīt jāsaka, gan vis vēl neviens neizdarīs kā viņš, it kā tas redzams tepat pie Pā­vula. Raug, kā viņš saredz blēdi un blēža ceļus! Visus tādus vaja­dzētu sagūstīt un likt cietumā iekšā, lai nevar vairs mērnieka cienīgo tēvu kārdināt. — Kā es pirmāk lūdzu, tā arī notika. Lūk, kā viņš pa­klausa ticīga cilvēka lūgšanu!»

Pāvuls nemaz nezināja, ka šai mājoklī jau atrodas kāds priekšā, tāpēc izturējās, it kā viens pats būdams. Vispirms, nezinādams, ko īsti iesākt, stāvēja turpat netālu no durvīm žāvādamies, žorīdamies

it kā ceļa virs, kuram ilgi nav bijis kārtīgas dusas, bet kurš tagad, mājā pārnācis, taisās omulīgi un pieticīgi uz garu, bezrūpīgu miegu. Viņš sāka iet uz cietuma dibenu, kaut ko neskaidri pie sevis ņurdē­dams. Iegājis no gaišas vietas tumšākā, viņš nevarēja nekā saredzēt, tāpēc grābstīja un taustīja rokām papriekšu, līdz uzķēra Ķenča plāno degunu un atlēca atpakaļ, iekliegdamies: «Kas, nelaim', tas?!» Ķencis, kurš, kaut gan par Pāvula likstu priecājās, tomēr drīz sajutās, ka pats atrodas tai pašā slazdā un jau agrāk iekritis nekā Pāvuls, tāpēc kau­nējās nākt gaismā; jo tas viņam ļoti nepatika būt ar Pāvulu vienu vietu cietumā; tomēr nevis tādēļ, ka Pāvuls, kā viņš dievam to rādīja, bij liels grēcinieks, bet īsti tādēļ, ka nu Pāvuls varēs šo notikumu visur izpaust un tā laupīt Ķenča godu. Tādēļ Ķencis neatbildēja Pāvulam uz viņa iztrūkšanos nekā, bet tik drusku iekāsējās. Pāvuls nebij vis ar to apmierināms, bet uzstāja Ķencim: «Ja labs cilvēks esi, tad runā, citādi velns tevi raus!» — un jau sāka grābstīties, kā var ņemt Ķen­cim pie krūtīm.

Šis laikam nomanīja, ka slēpties tikpat nevarēs, tādēļ atbildēja: «Es pats esmu, viņu tēv; vai tu manis nepazīsti?»

«Kaut tevi zvērs, Ķencis ir!» Pāvuls nogriezdamies pie sevis no­ņurdēja un nospļāvās; tad atkāpās atpakaļ un, pie sienas atspiedies, tik šņāca, jo viņam tāpat nepatika, ka Ķencis zināja, kā ar viņu noticis.

Labs brīdis pagāja, kur cietumā nekas cits nebij dzirdams kā tik Pāvula šņākšana. Ķencis Pāvulu labi pazina un zināja, ka tad, kad viņš šņāca, bij velti ar viņu runāt, jo tad atbildes sagaidīt nevarēja, bet, ja tika uzstāts vairāk un ilgāk, lai runā, tad aizgāja projām. Bet nu reiz bij Pāvuls pie Ķenča tādā vietā, no kuras aizbēgt nevarēja, tāpēc Ķencis nodomāja šo gadījumu izlietot uz Pāvula atgriešanu, itin kā bij dzirdējis strādājam misioniešus pie pagānu atgriešanas, tāpēc, kādu brīdi padomājis, iesāka runāt: «Jā, jā, viņu tēv! Ir jau taisnība, kā tie tēvi saka, ka neviens nav izmācījies piedzimis, nedz, kā sacīt jāsaka, gudrs nomirs, un ēst cilvēkam gribēsies tāpat, lai vai cik gudrs. Ir, ir tiesa, ka cilvēka mūžs raibs kā dzeņa vēders. — Saki, Pāvul, brāl, — vai tu esi redzējis kādu vecu cilvēku tādu pašu nomirstam, kāds viņš ir piedzimis? Vari, kā sacīt jāsaka, ņemt mērķi pie zobiem un matiem vien; citam ir galva, kā pravietis saka, plika kā poda dibens un citam mute zobu pilna. Vai bērni arī ir visi vienādi, kad piedzimst? Dažam cilvēkam vārot aiziet bojā viss katls ziepju, bet vai gan cits skries tādēļ, kā sacīt jāsaka, silā iekšā? Atminies vien,brāl, kā tev pašam neveicās saprecēšanās, kur braukāji visu rudeni apkārt kā linotājs, bet vai tu tādēļ meti mieru un vai tādēļ tagad esi, paldies dievam, bez bērniem? Man nosprāga suns tādā laikā, kur āda neder nekam, bet vai es esmu tādēļ tagad bez suņa? Vai tu domā, ka tev būtu labāk, ja vajadzētu dzīvot trīs dienas kā Jonasam zivs vēderā nekā tagad tukšā cietumā? Kā sacīt jāsaka, mīļo pušelniek, vai tu gribēji, lai krusts tevi nes? Tas, puis, neizdosies! Atminies vien tos laikus, kur kartupeļi iesāka pūt, vai tad nebij maizes gadi? Un vai tai gadā, kad siens apslīka, nenāca vēži malā? Čigāns man izmānīja, kā sacīt jāsaka, vienā pašā vasarā ar mainīšanu jaunu ķēvi un bēro zirgu, bet vai no tā laika ir tas čigāns vairs rādījies? Arī tevis, Pāvul, nav dievs aizmirsis no grēkiem atgriezt, jo ar savu spēku vis tu, kā sacīt jāsaka, šinī vietā nestāvētu.»

Tagad Ķencis paklausījās, vai Pāvulam būs šņākšana rāvusies, jo no tā varētu zināt, ka šie vārdi gājuši pie sirds; bet Pāvuls šņāca tā­pat kā vētāmā mašīna, tāpēc Ķencis nomanīja, ka jālej viņam savāda siltuma virsū, ko arī darīja.

«Pāvul, Pāvul! Jāņa tēv! Vai tu esi traks vai nepilnīgs? Vai tu ne­zini, ka tiem nejēdzīgiem tiek tas priecas vārds sludināts? Vai tu domā atsperties, kā sacīt jāsaka, elles stenderēs, tāpat kā še Slātavas cie­tuma stenderēs, un turēties, kā sacīt jāsaka, lai vai ūzas plīst? Vel­niem vis nav tādi nagi vien kā slātaviešu darbiniekiem, jo, kad tie ņems tevi rokā, tad, kā sacīt jāsaka, jaunam kažokam uz reizes cauri! Vai tu neesi redzējis, kādi viņiem ragi, kādas ausis un astes? Jau sapnī vien kad ierauga, ir jāskrien no gultas ārā. Pāvul! — Stulbais pušel­niek! Vai, kā sacīt jāsaka, aknas vien ir tavās krūtīs, ka tu tik bries­mīgi šņāc? Ko tu domā darīt debesīs bez dvēseles? Kur visi dziedās, tur tu, Jāņa tēv, ar šņākšanu tālu netiksi! Pāvul, manas sirds mīļākais! Vai tavas acis ir, kā sacīt jāsaka, no stilba kaula un tava sirds no ne­dedzināta kaļķa akmens, ka nemaz nečūkst?»

Se Ķencis atkal paklausījās un dzirdēja, ka šņākšana patiesi mitē­jusies, tāpēc sāka kustināt Pāvula sirdi ar gaudīgu balsi un pats parau­dādams, itin kā kad pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis.

«Brāl, brāl, viņu tēv! Mīļo, sirds mīļo Jāņa tēv! Tur mūs, kā sacīt jāsaka, aiznesīs uz debesīm eņģeļi, zeravi ar ķerubiem kā izbalinātu audeklu baķus! Turp aizskriesim kā baltās cielaviņas, kas esam no­rūdīti šai grēku ceplī. Tur staigāsim abi, kā sacīt jāsaka, ar palmu svecēm rokā un ar rudzu kroņiem galvā kā brūtes pa debesu kāzām.

Tur nebūs nedz paģiru, nedz šķiršanās, nedz kaušanās, nedz citu tādu sērgu. Tur priecāsimies tādos priekos, kuriem nav gala nevienā galā, ne otrā. Kā sacīt jāsaka, es būšu vaļā no otrās sievas un satikšos ar pirmo sievu, raudādams slavas un pateicības asaras. Arī tev, Pāvul, nenāks vairs nekāds tiesas vīrs, kā sacīt jāsaka, mantu uzrakstīt, kad nevarēsi aizmaksāt galvas naudas. Mājas tur būs no zelta ķieģeļiem, ar pērļu koka griestiem. Bērni skries pretī, priecādamies, ka vairs nav jāceļas uz ganiem un rītos vairs nesalst kājiņas. Tur nebūs ne dūmu, ne ziemas vēja, bet tik, kā sacīt jāsaka, baltas drēbes un ādas josta ap­kārt taviem gurniem. Uz šo līksmību taisāmies mēs ar Pāvulu šai brīdī. Ak kungs, kas tu izdzēri ar varavīksnēm, kā sacīt jāsaka, akas un piepildi avotus līdz malām, vai tu vari pierādīt, ka Pāvuls ir kādreiz svētdienā ar mani, kā sacīt jāsaka, kāvies, un tādēļ neņemt debesīs? Viens bez viņa es debesīs neiešu, to tu nedomā! Vai tu esi dzirdējis, kad Pāvuls ir liedzies braukt otram talkā? Un kurš gan ir dzirnavās cilājis vairāk maisu priekš citiem nekā Pāvuls? Vai mēs esam rādījuši viens otru, kā sacīt jāsaka, par malkas zagļiem, un vai Pāvuls kādreiz liedzās, kad viņu pieķēra pie malkas zagšanas? Saki, kungs, — kādu vainu tu lieci tik mīkstai sirdij, kāda tagad Pāvulam ir, ka tu negribi ņemt viņa debesīs? Vai tu domā, kā sacīt jāsaka, ka Pāvuls ir tik ne­ticīgs, kā izskatās? Jāņa tēvs Pāvuls ir gan šņācis, bet vai Zauls arī nešņāca? Ja es neticētu, ka tu Pāvulu pieņemsi debesīs, vai tad gan es par viņu lūgtu? Kā sacīt jāsaka, kam gan ir vēl tik lielas asaras kā Pāvulam, kad viņš grib vien raudāt? Mīļais kungs, pirts siltumas vēl Pāvuls nevar izturēt, jo skrien no lāvas nost, kad salej lielāku vien, bet ko gan viņš darīs ellē? Aizvedi tad tu, kungs, Pāvulu ka brūti uz debesu kāzām, lai viņš nekarājas vairs pasaules bēdu krūmos kā Abraama auns ragos; bet, ja tu, kungs, tagad vēl Pāvulu izlaidīsi no de­besīm, tad manas vainas nesaki.»

Uz beigām Ķencis runāja arvienu gaudīgāk, garāk un raudulīgāk, it kā pa pusei padziedādams, un, kad runu jeb lūgšanu bij beidzis, tad sāka tūliņ un bez apstāšanās dziedāt «Šis tiešām ir tas pēdīgs laiks» utt. — Pirmo pantu viņš izdziedāja vēl viens pats, bet pie otrā Pāvuls sāka jau pielaist pamazām savu balsi, kura auga pie ikkatra panta augumā un uz beigām pieņēmās pilnā spēkā un gandrīz par Ķenča balsi pārāk. Kad visa dziesma bij izdziedāta, tad Ķencis noskai­tīja visus svētīšanas un nobeigšanas vārdus, cik vien zināja, beig­dams ar septītās lūgšanaš gala vārdiem. Pēc tam Ķencis izslaucīja ar autiņu sev acis, pieaicināja Pāvulu sev līdzās sēdēt un izslaucīja vi­ņam arī acis, jautādams ļoti mīlīgā balsī: «Vai to turamo teļu noķēri, kurš vakar bij pasprucis? Es arī gribēju skriet līdz, bet tad vien tik vēl ieraudzīju, kad bij jau no mājas laukā.»

«Gan viņš atnāks pats,» Pāvuls atbildēja, «bet vai tu esi dzirdējis dzērves ejam? — Būtu jāsāk sēt rudzi.»

«Dzērvju gan vēl neesmu dzirdējis ejam, bet sējas laika arī vēl nav,» Ķencis atbildēja, «jo vabulēm, kā es vakar skatījos, ir bērni vēl vidus kājās vien.»

«Tad būs jāgaida, līdz varēs noredzēt kādu sapni,» Pāvuls sacīja.

«Svētdienas rītā gan es vienu sapni redzēju, bet nevar īsti zināt, uz ko tas zīmējas,» Ķencis stāstīja. «Gaisma patlaban ausa, kad uzcē­los un aplūkoju zirgus, atnācis izpīpējos, bet uznāca no jauna tāds vien mīksts miegs, un, kā apgūlos, tā sapnis klāt: taisījos braukt uz Rīgu — krāvu vezumu, bet nevarēju vien pielikt, ne sasiet; tikmēr, tikmēr — te atrodos uz linu mārka; sāku slogāt, bet akmens pacelt neviena; tad sāku sviest no mārka zivis — lielas lielas zivis. Sāku, kā sacīt jāsaka, domāt, ka sievai vis visu nerādīšu, bet citas aizne­sīšu un pārdošu. Pēc tam atrados mežā brūklenājos, kuri tapa arvienu lielāki vien. Te sāka līst no malu malām tādi kā zebieksti laukā, un man, kā sacīt jāsaka, sametās ļoti bail. Tie auga vien, auga vien, līdz izauga visi par čigāniem un, mani ieraudzījuši, visi ar kančukām virsū. Es tik bēgt un kliegt, bet netieku nekur un balss izlaist nemaz. Jau biju labu brīdi tā mocījies, tad par laimi sita sieva ar dūri mu­gurā, lai ceļoties augšā, ko te, kā sacīt jāsaka, ņurdot un spārdoties? — Sviedri vien bij apbiruši gar degunu aiz bailēm, kad uztrūkos.»

«Vai tu zini, puis? Tad būs šonakt salna, jo zivis ir salnā,» Pāvuls iesaucās. «Jāsteidzas uz māju — jāliek, lai pļauj kartupeļiem lak­stus nost.»

«Ja, ja, tiesa gan, Jaņa tēv! Labi, ka ieminejies,» Ķencis atsaucas un sāka iet kopā ar Pāvulu uz durvīm; bet tad tik abi atgādājās, kādā vietā atrodas, un aizgāja klusu ciezdami uz lāvu atpakaļ.

Ne visai ilgi pēc tam bij dzirdams ārpusē troksnis no jauna, bet daudz lielāks un stipri pieaugošs. Ķencis ar Pāvulu steidzās abi pie lodziņa klausīties un skatīties, kas tur notiekot; bet tas lodziņš, kā jau zināms, bij tik mazs, ka abi nevarēja pie viņa satikt, tāpēc izcē­lās spēkošanās un spaidīšanās, un tas, kurš bij labākā vietā, kliedza allaž uz otru, lai viņu nenospiežot.

Drīz piebruka gandrīz pilna priekšistaba čangaliešu saimnieku, kuri visi runāja ar kaislību, par ko nebij no visa tā nekas saprotams.

Ķencis, pa lodziņu skatīdamies, stāstīja ar brīnošanos: «Raug, raug, kā sacīt jāsaka, gandrīz visi čangaliešu lielmaņi un valdnieki: Steiņu Miķelis, Ķeimuru Brēķis, Spēķēnu Čiksts, Sagāžņu Uzbāzs — pa­gaidi, Pāvul, liec mieru — nespaidies!» — tad, ar abām rokām aiz lodziņa malas turēdamies, sauca vēl tālāk: «Riebnieku Zvaigulis, Rutuļu Stāģis, Svērtelis, «Mēnesnīca» — vai dieviņ! un pats Čaguļu tēvs arī! — Vai traks esi, Pāvul?! Kā sacīt jāsaka, vai rokas rausi otram nost?»

Ar šiem vārdiem bij Ķencim jāatlaižas no lodziņa, jo, tikko Pā­vuls izdzirda, ka Caguļu tēvs arī esot, tad tik vien izsaucās ar lielu priecīgu brīnošanos: «Meli?!» — un, atspiedies kājām sienā un ar muguru pret Ķenci, nospieda viņu ar spēku nost, kaut gan viņš negribēja atlaisties ne par kādu maksu un turējās ar rokām aiz lo­dziņa pat vēl tad, kad Pāvuls varēja jau skatīties pa viņu priekšistabā, jo tos pēdējos vārdus par roku noraušanu Ķencis izkliedza pašā beidzamā acumirklī, kad nevarēja vairs turēties un bij tūliņ jālaižas vaļā.

«Ko te vēl skaitīt pa vienam? — Te ir, ar vārdu sakot, visi čanga­lieši,» tā Pāvuls, pie lodziņa ticis un drusku apskatījies, priecīgi izsau­cās. «Visvairāk salasījušies no mežoliešu gala.»

Tagad viņiem patika cietumā itin labi, jo te bij vaļīga, neapspiesta vieta, kamēr priekšistabā viss mudžēja vien itin kā svētdien pēc dieva vārdu laika baznīcas krogā, tā ka nevarēja tikt gandrīz ne cauri; tik vien tā lieta nebij pa prātam, ka caur lodziņu nevarēja skatīties abi reizē vai arī ka nebij cietumam divu tādu lodziņu it kā dažām tām kastēm, kurās žīdi izrāda caur stikliem bildes; īsti Ķencis nožēloja, ka tā neesot, jo viņam nācās stāvēt arvienu vairāk Pāvulam aiz muguras, jo reti vien izdevās viņu nospiest pie malas.

Šai čangaliešu pulkā atradās arī daži viņu tiesas un valsts valdības locekļi, kuri sāka spriest un sarunāties, ka tāda pārestība neesot cie­šama; jo vai tādēļ, ka viņi esot čangalieši, varot darīt, kā gribot? Can- galiešiem esot tāpat sava tiesa, sava valdība un viss kā slātaviešiem, bet kādēļ tad gan drīkstot viņus tā nicināt? Nosakot nākt visiem uz ro­bežu saņemšanu, bet, kad atnākot, tad liekot visus apcietināt. Tas neesot tā atstājams, bet vajagot iet tagad pat pie lielkunga žēloties. Uz to izvēlēja tūliņ visus tiesas un valsts valdības locekļus, kuri, piekāruši savus amata medaļus pie krūtīm, aizgāja, nekavēti no slātaviešu dar­biniekiem, pie lielkunga.

Izvēlētie izsacīja muižas valdniekam savu žēlošanos, un viņš atlaida tos ar to apsolījumu, ka tūliņ par to lietu gādāšot, jo tas esot viņam pavisam nedzirdēts un neizprotams, ka mērnieks būtu varējis pasūtīt čangaliešus uz robežu saņemšanu, kur Cangaliena neesot vēl nemaz mērīta.

Lielskungs ataicināja mērnieku, lai izskaidrojot, kas tas esot par troksni un nemieru? Mērnieks atbildēja, ka viņš neizprotot, ko tas viss nozīmējot: čangalieši mācoties viņam virsū visa valsts kā melns debess ar dāvanu vezumiem un runājot par robežu saņemšanu, uz ko viņš, turpat Čangalienā būdams un mājas pārraudzīdams, esot tos pasūtījis. Bet par visu to viņš neesot vēl ne domā iedomājis, jo līdz šim tiekot - strādāts tik ap Slātavu un uz Čangalienu neesot vēl nemaz taisījies.

«Bet tur kaut kādai lietai vajaga būt,» lielkungs sacīja, «jo bez nenieka viņi nebrauktu un arī nevarētu tā runāt.»

«Jā, to es arī domāju,» mērnieks atbildēja, «tāpēc būtu vajadzīgs pārklausīt viņus tuvāk un ciešāk un sūtīt projām, jo nāk vien vienādi klāt, tā ka drīz būs visa Slātava pilna.»

Lielkungs domāja tāpat, un viņi nogāja abi uz tiesas māju, pieaici­nāja valsts valdību un sāka tos čangaliešu izvēlētos pārklausīt. Viņi izstāstīja savu lietu droši un cieti tā: «Priekš trim nedēļām ienāca mums Čangalienas valsts valdībā no mērnieka cienīga tēva raksts, lai sūtām zirgus uz Robežas krogu pretī. Viss tika izdarīts un mērnieka cienīgs tēvs līdz ar trim jauniem kungiem un visām lietām atvests. Palīgi dzina stigas, un pats mērnieka cienīgs tēvs jāja pa visiem cie­miem, aplūkodams viņu robežas. Pēdīgi, kad bij tas robežu aplūkošanas darbs galā un visa valsts izstaigāta, tad jūs, mērnieka cienīgo tēv, kā paši vēl labāk zināt, saaicinājāt visu valsti kopā un pasūtījāt uz šo dienu šurp jaunu robežu saņemt; bet nu, kad esam atnākuši, tad jūs liekat ņemt visus cieti. Mēs tad nu lūdzam, lai cienīgs lielkungs, pats mērnieka cienīgs tēvs, kā arī valsts valdība mums izskaidro, kādēļ to dara un ko tas viss nozīmē.»

«Mīļi ļaudis!» tā lielkungs uzsāka. «Jums būs bijusi kāda misēšana, jo mērnieka cienīgs tēvs nav vēl Čangalienā nemaz bijis.»

«Ir gan, cienīgs lielkungs, bijis,» viens no izvēlētiem skarbi atteica, kurš arvien vairāk runāja un kuru citi godāja par Čaguļu tēvu. «Uz to nozvērēs visa Čangalienas valsts.»

«Bet visa Slātavas valsts zvērēs, ka es neesmu bijis,» mērnieks at­teica.

«Jā, uz to zvērēs gan visi slātavieši,» valsts valdība apstiprināja.

«Bet mums ir vēl jo stiprākas un skaidrākas liecības,» izvēlētie at­bildēja. «Tās ir, mērnieka cienīgs tēvs, jūsu mērīšanas lietas un ruļļi, kurus atstājāt mūsu pagasta valdības zināšanā. Tas viss tad gan mums būs jārāda un jānodod pie augstākām tiesām. Ja šai tik skaidrā lietā mēs nevaram taisnības parādīt, tad pasaulē taisnības nemaz nevar būt. Ja ar visu valsti var tā strādāt, ko tad gan nevarēs darīt ar vienu pašu cilvēku, lai arī viņa taisnība būtu gaišāka par sauli?»

Pārklausītāji sāka domāt un arvienu vairāk pārliecināties, ka tur būšot padarīta kāda viltība, tāpēc neņēma nemaz ļaunā, ka izvēlētie aizstāvēja tik aizķerti un karsti savu lietu, bet uzaicināja, lai nosūtot pēc tām mērnieku lietām, tad caur tām varbūt izskaidrošoties šis ne­dzirdētais jukums.

Izvēlētie izlūdzās atļāvumu aprunāties par šo priekšlikumu ar ci­tiem saimniekiem, ko arī vēlēja. Drīz atpakaļ ienākdami, viņi nesa to ziņu, ka valsts atļaujot gan atvest tās lietas, bet tik ar to norunu, ja visus apcietinātos palaižot vaļā un izvēlētie paliekot Slātavā no laba prāta par lietu saņēmējiem un pārzinātājiem. Izmeklētāji bij labprāt ar to mierā un deva visiem apcietinātiem ziņu, lai braucot ar dievu mājā.

Ar neizsakāmu prieku un gavilēšanu tika šī priecas vēsts saņemta un izlietota, jo gandrīz pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm nebij Slātavā vairāk neviena čangalieša kā tik viņu izvēlētie. Ikkatrs, kurš tik paguva zirgu kaut kādi ilksēs iesiet, aizlaida vienos aulēkšos no muižas ārā un tik uz kalniņa, kur iesākās bērzu gatva, atskatījās pirmo reiz atpakaļ; bet tie, kas nebij vēl pilnīgi zirgu sajūguši, pabeidza tur šo darbu, jo te varēja vēl tiesas māju redzēt un uzmanīt, vai kāds darbinieks netaisās dzīties pakaļ? Ķencis ar Pāvulu aiz prieka raudāja un mutējās, kad tika izlaisti ārā, un solījās būt draugi uz mūžību un arī viņā pasaulē.

Pret vakaru tai pašā dienā atveda zināmās mērnieku lietas un ruļ­ļus, bet tur neatradās vairāk nekā kā vien daži nederīgi un nepilnīgi mērīšanas ieroči un kaut kādas vecas skolu sienas kartes līdz ar da­žiem rakstiem, kuros bij čangalieši izzoboti.

(turpinājums)