III cēliens (Trīnes grēki)

by Rūdolfs Blaumanis

Trešais cēliens

Pagalms Liel-Bērzos. Pa kreisai dzīvojamā ēka, pa labai lapene, apaļš galds, soli; ceļš uz Maz-Bērziem.

Pirmais skats

Jaņuks. Annule.

Abi (dzied). Divi, divi, kas tie divi,

Kas miedziņa negulēj?

Divi, divi etc.

Puisīts miega negulēja,

Par meitiņu domādams.

Puisīts miega etc.

Meitiņ miega negulēja,

Puišam cimdus adīdam.

Meitiņ miega etc.

Jaņuks. Bet tu jau nemaz neadi, Annul!

Annule (dara, it kā adītu). Kā nu ne! Cimdi tikai tik smalki, ka tu to bez brillēm nevari saredzēt.

Jaņuks apkampj Annuli un nobučo to.

Annule. Jaņuk! Ej tu! Nu visi valdziņi no adatām nosprukuši!

Jaņuks. Kas par to! Gan atkal uzņemsi!

Annule. Un kad nu man misas? Apdomā, tie ir brūtgana cimdi.

Jaņuks. Kam tad?

Annule. Nu tev.

Jaņuks (smejas). Man?... Vai tad es tavs brūtgans?

Annule. Zināms. Nu kas tad cits!

Jaņuks. Apžēlojies! Tikai Jaņuks — tev un citiem.

Annule. Un tu laikam domā, ka es citam dotu mutes kā savam brūtganam?

Jaņuks. Un tu laikam domā, ka ar savu brūti vien bučotos?

Annule. Un tu esi gan ar citām arī vēl bučojies?!

Jaņuks. Bet cik uziet! Cik tik uziet — ar visām ganu un citām meitenēm, ar kurām vienās mājās esmu dzīvojis un kuras man patikušas.

Annule. Briesmīgi! Un visām tu apsolīji, ka tās precēsi?

Jaņuks. Jā, vai tad tas bij vajadzīgs?

Annule. Nu, citādi tu tak no viņām mutes nebūtu dabūjis!

Jaņuks. Kā tad no tevis dabūju? Vai apsolījos tevi precēt?

Annule. Mani? Jā, kā tā lieta īsti bij?... Tu ganīji zirgus — es aiznesu tev brokastu — nosēdos — tad tu — tad es — tad — tad — jā, nezinu vairs, kā tā lieta īsti notika.

Jaņuks. Tā iet jums visām! Jūs īsti neziniet, bet vēlāk brēciet, ka esiet pieviltas. Klausies tādēļ, ko tev tagad sacīšu: es tevis neprecēšu!

Annule. Nu, tad tev arī mutes vairs nedošu. Bučošos uz priekšu

Jaņuks. Tikai ar draudzenēm.

Annule. Nē, ar citu godīgu puisi, kas solīsies mani precēt.

Jaņuks. Pasaulīt, dzirdi: kas solās precēt, tas ir godīgs! (Smejas. Zobgalīgi.) Cālīt, cālīt, solīts makā nekrīt.

Annule. Nu, tad nebučošos vairs nemaz... Var arī bez tām mutēm iztikt. Nav jau nekāda pavalga.

Jaņuks. Kā kuram. Es bez tām nevaru iztikt. Ja nedosi tu, dos cita.

Annule. Kā tad! Es jau zinu: viņļaužu Trīne.

Jaņuks. Skaties! Kā tu to tā uzreizi varēji atminēt?

Annule. Ir arī ko atminēt! Vai gan nemanu, kādēļ viņa vai ik dienas šurp snāj!

Jaņuks. Tik ne manis, muļķa puikas, dēļ!... Viņa nāk uz jaunkundzi.

Annule. Jā... jā... Un ap Jāņa dienu? Kādēļ viņa tev iedeva tos div' pār' zeķu? Jaunkundzes dēļ?

Jaņuks. Tādēļ, ka bij mana vārda diena.

Annule. Nē. Tādēļ, ka viņa tevi grib piemānīt. Sargies, es tev saku! Uguns nav tik briesmīga pakulu kodeļai kā veca meita jaunam puikam.

Jaņuks. Vēl jau Trīne tik veca nemaz nav.

Annule. Nu, redzi nu! Esi jau apmānīts! Maiss jau ir galvā. Ak!... Bet lai viņa nedomā man tevi noņemt: acis viņai izskrāpēšu, tai raganai!

Jaņuks. Bet tu tak dzirdi: es tevis neprecēšu.

Annule. Tas man viena alga. Nenoļaušos un nenoļaušos, ka viņa man tādu prišu puiku pieviļ.

Jaņuks. Tad karu tūliņ varēsi uzsākt!... Ekur viņa nāk!

Annule. Nu, lai nāk vien tik... Es viņai...

Jaņuks (dedzīgi). Sirsniņ! Šitā tu man patīc! (Grib viņu apkampt.)

Annule. Ak, ej tak! Ko nu!...

Jaņuks. Nedusmojies nu! Es jau tikai jokoju. Es jau tevi — tu jau manun ar to Trīni — laid nu — ar to Trīni viens pats tikšu galā.

Annule. Ā! Vai tev nepatīk! Nu it īpaši viņai rādīšu!

Jaņuks. Paklausies jel: derēsim, ka ar šo reizi Trīnei uz visiem laikiem ceļu uz mūsu māju aiztaisīšu. Tikai ej tagad

Annule. Es nekur neiešu!

Jaņuks. Ej un noslēpies. Noslēpies! Es jau cita nekā negribu. Klausies, ko mēs runājam, redzi, ko mēs darām.

Annule. Ak tā! Tā cita lieta... (Iet.) Bet ap kaklu krist i par jokiem ne! Tad jūs izšķiršu. (Noslēpjas.)

Jaņuks. Nē, nē.

Trīne uznāk no labās puses.

Otrais skats

Jaņuks. Trīne. Annule noslēpusēs.

Jaņuks (neliekas Trīnes pamanot. Nopūzdamies). Ak vai, vai, vai, vai...

Trīne (jauki). Nu, kas tad te tā pūš kā sila priede, smalka lietus pielijuse? Jānīts? Nu skaties! Vai ir ejams un guļams dienvidū!... Labdien, Jānīt!... (Sniedz viņam roku.)

Jaņuks (roku savā satverdams). Labdien, Trīnīt! Ko nu piegulēsi! Laimīgiem jau vien miegs nāk. Kam nav laimes, nav arī miega. Ak, ja...

Trīne. Nu, kas tad nu noticis? Stāsti! Esmu tev tak arvienu bijuse laba draudzene.

Jaņuks. Ak, mās, man uznākušas bēdas... Man tik jaunam jāpaliek par vecu puisi.

Trīne. Ej nu ej! Par ko tad?

Jaņuks. Gribu precēties, bet neviena nenāk. Pat tā muļķe skuķe, tā Annule, saka, man esot par maz kapitāla.

Annule (sāņus). Melis lielais.

Trīne. Vai par tiesu?... Bet par to nav ko noskumt. (Mīļi viņa roku glaudīdama.) Gan gadīsies tāda, kurai pašai diezgan kapitāla... Skaties, es tev atnesu jaunu kreklu. Redzēju, ka tev viendien bij caurs mugurā. To tu man dosi, ko salāpīt.

Jaņuks. Ak, cik tu esi laba! (Saņem kreklu.) Vai zini, Trīnīt, kad es tevi tā uzlūkoju, tad man paliek ap sirdi — tā — tā (sāņus) — nelabi.

Trīne. Nu kā tad? Runā vien tāļāk!

Jaņuks. Nudie — nemaz negribas. (Smejas kaunīgi.)

Trīne. Ak, ko nu! Runā nu, runā!

Jaņuks. Jā, kad vēl būtu krēsla vai nakts — bet tagad — dienas gaismā — nudie, negribas. Vārdi kā par plikiem — kauns no mutes nākt ārā.

Trīne. Pielikšu ausi pie tavas mutes, tad ceļš viņiem būs tik īsiņš, ka(Grib tā darīt.)

Annule taisās mesties starpā.

Jaņuks. Nē, nē, nē... Paga, šitā! (Attin ātri kreklu drusciņ vaļā un izstiepj to starp sevi un Trīni.) Nu tevis neredzu, nu man tūliņ vairāk dūšas.

Trīne (sāņus). Paldies Dievam, nu tak reiz vīrs būs rokā. (Dikti. Ļoti mīļi.) Nu?

Jaņuks. Trīnīt, man gribas precēties.

Trīne. Edze nu, kādas mums vienādas domas. Man jau arī gribas.

Jaņuks. Un kādu puisi tad tu vēlētos?

Trīne. Nu, tādu jaunu, prišu, glītu un kaunīgu — gluži tādu kā tevi.

Jaņuks (piepeši kreklam ļaudams nokrist). Un tu domā, ka es ņemšu vecu, neprišu, neglītu un nekaunīgu — gluži tādu kā tevi?

Trīne. Ko?!

Jaņuks. Es arī gribu jaunu, prišu, glītu un kaunīgu, gluži tādu kā (aizmetas aiz lapenes, atved ātri Annuli) — gluži tādu kā Annuli!

Trīne iekliedzas un nokrīt uz sola.

Jaņuks. Ujā, krāsnata sakrīt! (Saķer Trīni aiz rokām.) Up, jumpraviņ, up, up!

Trīne (uzlēkdama, ļoti dusmīgi). Projām! Vai tev tā ar godīgiem cilvēkiem jāākstās!... Paga, apsūdzēšu tevi pie jaunkundzes. (Uz Annuli.) Un tevi arī! Kaunies jel! Tik jauna un jau puikam karas kaklā.

Jaņuks. Un tu tik veca un vēl puikam ķeries kaklā!

Trīne. Nu paga, es jums... (Paķer kreklu, ieiet ātri istabā.)

Trešais skats

Jaņuks. Annule.

Annule. Jaņuk — tas tik bij jauki... es nemaz nevaru izsacīt! Tu man tagad traki patīc! Nāc — dod rokas — griezīsimies... (Satver Jaņuka rokas, abi griežas riņķī.)

Jaņuks. Ukcī! Par divi gadi dzersim kāzas.

Annule. Saimniece!... (Palaižas vaļā; viens nokrīt uz sola galda vienā, otrs uz sola galda otrā pusē. Emīlija un Trīne iznāk no istabas. Jaņuks un Annule izliekas aizmiguši.)

Ceturtais skats

Jaņuks. Annule. Emīlija. Trīne.

Emīlija. To vēl nekad neesmu pamanījuse... Jā, bet viņi jau aizmiguši. Jaņuk!

Jaņuks pakustas un ņurd it kā pa miegu.

Trīne. Ko nu ņurdi? Augšā! (Sakrata Jaņuku.)

Jaņuks (uzlēkdams stāvu). Kas ir? (Berzē acis.) Ā, viņļaužu Trīne! Labdien, labdien, Trīnīt! (Žāvā.)

Trīne. Ko nu āksties! Jaunkundze jau nu zina, cik nekaunīgi tu te ar Annuli mīlinies un bučojies.

Jaņuks. Es mīlinos — bučojos, es nemaz nesaprotu-- Vai tad vēl esmu ar miegu?

Emīlija (smīnot). Trīnīt, man liekas, tu būsi pārkatījusēs. Caur lapām nevar lāgā redzēt--

Trīne. Nu, tad prasiet tai Annulei, tā varbūt tā nemācēs melot kā šis! (Dikti.) Annul!

Annule (pietrūkstas pēkšņi stāvu un tikko neapgāž Trīni, kura iesaukdamās atkāpjas). Vai, kā es nobijos!

Emīlija (stingri). Stāsti — ko tu te nupat darīji? Bet nemelo!

Annule (ar priekšauta stūri spēlēdama, kaunīgi). Man negribas.

Trīne. Ahā! Tai tak vēl drusku kauns! Bet stāsti vien, ko tu te darīji; jaunkundze pavēl.

Annule. Es sapņoju...

Emīlija. Tu dzirdi, Trīnīt... Par ko tad?

Annule. Parvai lai stāstu?

Emīlija. Jā, jā, jā...

Annule. Par jums un — un — mūsu jauno nāburgu saimnieku.

Trīne. Meli, meli! Salti, balti meli! Viņa tikpat pilna niķu kā tas puika.

Emīlija. Ak — lai nu viņa stāsta vien! Tu redzēji —?

Annule. Redzēju jūs abus baznīcā, altāra priekšā. Mācītājs jūs pašulaik taisījās laulāt, kad es uztrūkos.

Emīlija (jautri). Tā... Nu skaties... Nu jā... labi... Ej pacel meitas. Un tu, Jaņuk, iedzen Līzes grābekļam nolūzušos zariņus.

Jaņuks. Ja, jā... (Noiedams uz Annuli.) Bet tad mēs to Trīni izmozējām. (Abi prom.)

Piektais skats

Emīlija. Trīne.

Trīne. To nu gan nebūtu domājuse, ka tiem abiem vairāk ticēsiet nekā man. Tad jau nu tā jaunā vēsts, ar kuru pie jums atnācu, labāk lai paliek nestāstīta. Tikpat neticēsiet. Jāiet uz māju. (Grib iet.)

Emīlija. Neskaisties nu, Trīnīt. Lai tā lieta ar tiem abiem paliek neizmeklēta. Ja tur arī kas būtu... kad tad cilvēks lai mīlē, ja ne jaunībā?!... Jaunībā! Jaunībā! Vai ne, Trīnīt? Kas mīlē, tas vien laimīgs ir! Vai ne, Trīnīt? Ak, es esmu tik laimīga!... Bet ko tu man gribēji stāstīt? Par viņu?

Trīne. Jūs esiet tik laimīga... tad jau labāk...

Emīlija. Nu, nu... kas tad noticis? Taču ne kāda nei...?

Trīne. Ak, es labāk nestāstīšu.

Emīlija (izbijusēs). Apžēlojies! Kas noticis? Teic laukā! Ātri!

Trīne. Nu labi ar: jaunais saimnieks precēs mūsu Madi.

Emīlija sāk skaļi smieties.

Trīne. Es jau tā domāju. Ardievu! (Iet.)

Emīlija (viņu atturēdama). Bet, Trīnīt... kā nu lai tam ticu... Tad jau drīzāk ūdens varētu sākt pret kalnu tecēt nekā tas notikt.

Trīne. Drīzi vien šo brīnumu piedzīvosiet.

Emīlija (drusku nepacietīgi). Ai, es tiešām nezinu, kādēļ tu šodien ar mani tā jokojies.

Trīne (īsi). Ardievu! (Grib iet.)

Emīlija. Trīne!... Nē, nē!... Un tomēr—ja tā būtu... Trin, ja tu jokotu... nemūžam tev to nepiedotu!

Trīne. Nudie, jānudie, Juris šodien uzrunājis Madi. Brencis gribēja akā noslīcināties, tēvs iet apkārt kā dulls, māte nozuduse — laikam aizskrējuse uz mācītāju liegt — bet Juris tikai svilpo vien. Un Made — tā dzīvo vienos smieklos.

Emīlija. Jā, es... viss tas... tas viss tik neticams... pavisam... pavisam... neticams...

Trīne. Jā, man jau arī iesākumā tīri galva vai reiba. Tādu peinu līgaviņu pret tādu...

Emīlija (acis slaucīdama). Trīnīt, atstāj mani... ej... (Rāda uz istabu.)

Trīne. Jā, jā, es saprotu. Tādās reizēs es arī mēdzu viena pate izraudāties. (Prom.)

Emīlija (dikti iesaukdamās). Tas jau nav tiesa!... Nevar būt tiesa!... Ak, kaut labāk nekad nebūtum redzējušies!... Ak, Juri, Juri! (Raud dikti. Juris uznāk.)

Sestais skats

Emīlija. Juris.

Juris (tuvojas klusām Emīlijai un aizliek tai roku aiz acīm). Atmini — kas es esmu?

Emīlija (pēkšņi pietrūkdamās). Tu še!... Tiešām — tas — tas... par daudz... par daudz...

Juris (Emīlijas dusmas pakal taisīdams). Par daudz droši, bezkaunīgi, negodīgi, nejēdzīgi, neģēlīgi, nekrietni! (Jautri.) Paldies Dievam, redzu, tu visu zini, nu man mute par velti nav jāklabina.

Emīlija. Un to visu tu man saki jokodamies un smiedamies?!

Juris. Jā, jo raudot joku nestāstu.

Emīlija (rokas paceldama). Kāda nedzirdēta bezsirdība! Ievainot līdz nāvei un tādu darbu saukt par joku!

Juris. Ak, blēņas! Ievainot! Tu taču dzirdi: viss jau tikai joks — Made mana brūte — tavas un manas laimes labā. Un tu varēji šaubīties?

Emīlija. Mans Dievs!... Ak, Juri!... piedod!... Ak, te nu tu redzi sieviešu vājību!

Juris. Laid, laid — man tagad nav vaļas skatīties. Nenācu arī tev tā joka izskaidrot Atsteidzos šurp tevi lūgt esi laipna pret kādu ubadzi, kas te katrā acumirklī var ierasties.

Emīlija. Pret ubagiem citāda nekad neesmu kā laipna...

Juris. Piedod, sirsniņ. Gribēju teikt: kārdini šīs ubadzes priekšā Trīni, lai viņa tev kaut ko par manu māti stāsta.

Emīlija. Kādēļ?

Juris. Caur to tev reiz atvērsies acis, kas viņa par čūsku un ka viņa un ne māte mūsu laimei stāvējuse ceļā... Sveika!

Emīlija. Cik tu šoreiz steidzīgs. Sveiks!... (Skatās viņam izbrīnējusēs pakaļ)

Juris nāk atpakaļ un skatās meklēdams apkārt.

Emīlija. Vai tev kas palicis?

Juris. Jā. (Meklē.)

Emīlija. Kas tad? (Skatās arī apkārt.)

Juris. Tā bučiņa, kas man pie atvadīšanās likumīgi nākas.

Emīlija (smiedamās). Juri, Juri — man top gluži bail, kad mūs abus iedomāju par vīru un sievu. Mūsu laulībā jau nopietnības ne par pieci graši nebūs. Ja tu šitāds vēja grābeklis arī turpmāk būsi — kā tad lai manī rodas vajadzīgā bijāšana pret savu kungu un galvu? Tapšu par daudz pārgalvīga.

Juris. Tā... (Tuvojas galdam, dara tā, it kā tur vienā un otrā vietā meklēdams kaut ko paceltu un atkal nomestu. Nosēstas un bungo it kā nepacietīgi ar pirkstiem uz galda.)

Emīlija. Nu, ko tu nu atkal meklē?

Juris (ļoti īgnā balsī). Jaunākā avīžu numura. Gribēju paskatīties, vai liniem cena nav cēlusēs. Bet vai tad nu pie mums kas pastāv savā vietā? (Uz vienu pusi pagriezdamies.) Mildiņ, Anniņ, Lienīt, Līzīt, Kačiņ! (Uz otru pusi pagriezdamies, diktāk.) Kārlīt, Pēterīt, Jurīt, Matīsiņ, Brencīti... Jā, kur tad nu atkal mūsu bērni aizbizojuši?... Un pusdiena arī vēl nav gatava! (Ar dūri uz galda sizdams.) Sasodīta būšana! Šādas nekārtības ilgāk necietīšu! (Paceļas un iet ātri projām. Apgriežas smiedamies.) Lūk, tādu tu mani redzēsi pēc pieciem gadiem.

Emīlija. Pēc pieciem! (Paklusām pie pirkstiem skaitīdama.) Mildiņ, Anniņ, Lienīt, Līzīt

Juris (viņu dzīvi pārtraukdams). Nē, nē, nē — man misējās! Pēc desmit, pēc desmit gadiem, vecenīti (Apkampj viņu, ātri prom.)

Emīlija (viņam nosaukdama pakaļ). Ardievu, ardievu, vecīt!... Nē, būs gan mums dzīve. (Runā.) Mums skanēs laimes dziesmas, Mūs viņas spārni segs, Un mīlestības liesmas Mums sirdīs mūžam degs.

Annule uznāk.

Septītais skats

Emīlija. Annule. Annule nostājas kaunīgi.

Emīlija (laipni). Nu?

Annule. Jūs pret mani vienumēr tik laba esat bijuse

Emīlija. Kā tu domā, tagad arī citāda nebūšu. Pareizi! Esi nākuse īstā brīdī grēku sūdzēt. Mana laipnība apklāj visas aizceptās maizes, saplēstās bļodas, izlietus pienus un tamlīdzīgus noziegumus uz trim nedēļām uz priekšu.

Annule. Ak, nē, es tagad nevienas bļodas neesmu saplēsuse, gribēju no jums kaut ko lūgt... Redziet, neesmu vis tik laba, kā jūs domājiet, jūs domājiet, ka man tas Jaņuks nepatīk, bet es esmu tik... esmu tāda... ka... viņš... man... patīk gan.

Emīlija. O!... Un tu viņam laikam arī neesi gluži riebīga?

Annule. Laikam...

Emīlija. Nu, tad jau Trīnei laikam būs taisnība?

Annule (dusmīgi). Trīne ir nekrietna meita. Viņa man Jaņuku grib noņemt. Un tādēļ jūs gribēju lūgt: aizliedzat viņai uz mūsu māju nākt. Jaņuks šodien gan Trini izmozēja, bet divi gadi ir ilgs laiks

Emīlija. Divi gadi? Kas par diviem gadiem?

Annule (apķerdamās aiztur sev muti. Kaunīgi). Ak... Man tas tā izspruka... pēc — pēc diviem gadiem gribam taisīt kāzas.

Emīlija. Ā.. Nu, ja tu mani uz pēdām ielūdz panākšņos, tad jau nu to Jaņuku palīdzēšu no Trīnes valgiem izsargāt.

Annule (šķelmīgi). Es jūs sirsnīgi lūdzu panākšņos-- un jūsu vecīti arī.

Emīlija. Manu vecīti! Annul, šķelme, tu jau esi klausījusēs!

Annule. Tikai tādēļ, ka gribēju zināt, kā smalkāki cilvēki mīlējas. Tie taī lietā tikpat durni kā mēs, prastie.

Emīlija. Vīzdegune!... Bet par to tevi uz vietas sodīšu: ej atnes medu un kukulīti no svētdien pārpalikušā plāceņa — tavu draudzeni Trīni ko mielot.

Annule. Bet jaunkundze... tas... tas...

Emīlija. Ej nu ej — man liekas, tā būs viņas beidzamā maltīte mūsu mājās. Sasaldināsim viņai labi šķiršanos.

Annule. Ak tā! Tad nu gan! Tad nu gan! (Aiztek ap mājas stūri, ceļā ar Jaņuku pārmīdamās. Jaņukam grābeklis rokā, ap kuru tas vēlāk šad un tad strādā.)

Astotais skats

Emīlija. Jaņuks.

Jaņuks. Nupat divi sveši piebrauca pie rijas: Būs laikam gaidītā Ābrama atsūtītā lopu kupčiene.

Emīlija. Labi. Bet vai tik gani nav izdzinuši?

Jaņuks. Nupat taisījās dzīt.

Emīlija. Tad jāpasaka, lai uz galda. (Ātri prom istabā.)

Jaņuks strādā.

Devītais skats

Jaņuks. Annule. Annule nāk ar medus bļodiņu un plāceni rokās.

Jaņuks. Ko tu tur nes, Annul?

Annule. Medu.

Jaņuks. Medu — un ej man garām. Tas nav smuki no tevis.

Annule. Nu tad še! (Iebāž viņam tējkaroti ar medu mute.) Uz Trīnes rēķinu!

Jaņuks. A.. tas krūtei labs!... Ak jaunkundze Trīni grib mielot? Uz viņas rēķinu: vēl vienu karoti!...

Annule. Še, še... Un nu: uz Trīnes rēķinu man ar vienu karotīti! (Ņem medu un noliek tad visu uz galda.) Laikam jau naža arī vajadzēs. (Prom istabā.)

Jaņuks. Man tā liekas, ka Trīnes rēķins vēl nav pilns. (Paņem karoti. Dāvis uznāk.)

Desmitais skats

Jaņuks. Dāvis. Jaņuks atkāpjas ātri no galda un noslēpj karoti aiz muguras.

Dāvis. Labdien, kaimiņ!

Jaņuks. Labdien, ciemiņ! (Virzās galdam klāt un ieliek, Dāvam nemanot, karoti traukā.)

Dāvis (visapkārt apskatījies, pieiet pie Jaņuka un iegrūž tam viegli ar elkoni sānos). Sitās jau laikam gan ir tās Bērzu mājas?

Jaņuks (atkāpdamies). Kā tad: Liel-Bērzi. (Sāņus.) Nav nemaz pēc kupča. (Dikti.) Vai jūs tas žīds šurp atvēstījis?

Dāvis. Nu, kas tad cits. (Paiet un sauc) Rembēnu māt, kāp vien laukā!

Jaņuks (sev). Rembēnu māt? Tie nebūs kupči. (Dikti.) Jūs gribiet mūsu bulli pirkt?

Dāvis (smīnēdams). Jūsu bulli? (Iegrūž Jaņukam sānos.) Nu kā tad, ja tikai brangu būsiet nobarojuši.

Rembēniete uznāk.

Vienpadsmitais skats

Jaņuks. Dāvis. Rembēniete. Tad Emīlija.

Rembēniete. Labdien!

Jaņuks. Labdien!

Rembēniete. Tātad šitie ir tie Bērzi!... (Skatās apkārt.)

Dāvis. Bez taujāšanas iebraucām īstajos ciemos. (Piegrūž Rembēnietei sānos.) Vai tā nav laba zīme?

Rembēniete. Kā tad, kā tad...

Emīlija iznāk no istabas.

Jaņuks (Emīlijai pretī, paklusām). Jā, tie atbraukuši uz mūsu bulli.

Emīlija (abos paskatījusēs. Tāpat). Bet nemaz neizskatās kā kupči. Laikam iesācēji.

Rembēniete pa tam pateikusi kaut ko Dāvam, kas aiziet.

Emīlija (nāk tuvāk un paloka sveicinādama galvu). Vai vēlaties viņu tūliņ apskatīt?

Jaņuks iegriež pirkstā, piegrūž to pie mutes un aizskrien ap mājas stūri.

Rembēniete. Vai nu jau tik pēkšņi! (Smīn.) Lai nu... Kur tad viņš ir?

Emīlija. Acumirklī vēl kūtī.

Rembēniete. Nu, tad lai atnāk vien uz istabu!

Emīlija. Uz istabu?... Nesaprotu, kā to domājiet. Vai vēlaties, lai viņu ieved pagalmā?

Rembēniete. Ieved? Vai tad viņš pats neienāks?

Emīlija (drusku nepacietīgi). Nē, jo turam viņu piesietu.

Rembēniete. Piesietu?! Tētīt žēlīgais, kādēļ tad tā?

Emīlija. Kas tur ko brīnēties? Ikkatrs tak tādu lopu tur pie valga.

Rembēniete. Tad jau viņš laikam dzer un trako? (Dāvis uznāk ar plāceņu nastu un šnaba pudeli.) Ko domā, Dāvi, viņš esot liels žūpa un trakojot. Šit' meita tā stāsta.

Dāvis. Ko nu klausīties! Būsi laikam uzdūrusēs uz tādas, kas viņu pate priekš sevis grib. Neliecies nobiedēties, prasi tikai — kur māte? Un vai plāceņus nest istabā? (Grib iet istabā.)

Emīlija (viņu atturēdama). Mans Dievs, te notiek kāda pārprašana. Sakiet taču — ko jūs īsti gribat?

Rembēniete. Vai tad nu visu laiku pa miegam runāji!... Saimnieces gribam.

Emīlija. Tā es esmu.

Rembēniete. Ak, neāksties nu! Nedomā, ka Bērzos nebijuse, arī viņu saimnieces nepazīstu.

Emīlija. Bet mums divai Bērzu. Še lielie — tur mazie. (Rāda uz Maz-Bērzu pusi.)

Dāvis. Lielie un mazie — mazie un lielie?... Eče nu, māt; tad jau mums būs vīlies. Tā nav laba zīme. Nē. Tad jau plāceņi laikam jānes atpakaļ?

Emīlija parausta plecus, ātri prom istabā.

Divpadsmitais skats

Rembēniete. Dāvis. Tad Jaņuks.

Rembēniete. Vai nu te atstāsi?... Vai tad nemaz neprasīji, kas tās par mājām?

Dāvis. Kā nu ne! Bet, kad nelaimei jānotiek, tad tā notiek, prasi vai neprasi.

Rembēniete. Sirds man gluži apskrējusēs no tā jucekļa. (Nosēstas.) Dod drusku no tās pudeles.

Dāvis velk pudeli no ķešas laukā, pie kam plāceņu nasta izjūk.

Rembēniete. Nu jau, nu! Nevar arī saturēt! (Saņem pudeli. Dāvis sāk plāceņus salasīt. Rembēniete dzer.)

Jaņuks (uznāk ap mājas stūri. Ap pirkstu maza, balta lupatiņa). Līkoop! Par cik tad nopirkāt? (Palīdz Dāvam uzlasīt plāceņus, pie kam nemanot vienu paslēpj sev aiz muguras.)

Rembēniete noliek ātri pudeli uz galda.

Dāvis. Par cik nopirkām? Neesam jau nemaz īstajās mājās. (Aiziet, Rembēnietes pavadīts.)

Jaņuks. Laikam nav izdevies, kad i pat lāgā neatvadījās... Skaties, un vēl šelķina blašķi aizmirsuši tepat. Pakaļ jums ar to neskriešu. (Cilā pudeli) Nez kā būtu, Jaņuk, kad tu... tā drusciņ krūti... jālūko... (Tuvina pudeli mutei) Nē, nē! Rīkle vēl izbruks! (Noliek pudeli uz galda, paņem grābekli un sāk ar to strādāt.) Bet tad jau tā tai kupčienei arī būtu izbrukuse. (Tuvojas atkal pudelei.) Un cik smuki tas šelķins izskatās! Nez vai tik nav vēl liķiers vien vai varbūt pate granapipka... (Paņem atkal pudeli rokā.) Kas ir, ir... (Grib dzert.) Bet Annule,? Sasper jods, kad tā dabū zināt, ka jau tik agri sāku... nē. Labāk tad ne! (Grib nolikt pudeli. Dāvis uznāk. Jaņuks drusku apjūk.)

Dāvis. Nu dzer, dzer, dzer vien — nekaunies, neesi jau vairs vakarējais, virslūpa jau sāk plaukt.

Jaņuks (atdod Dāvam pudeli). Še tava blašķe!

Dāvis (iegrūž Jaņukam sānis). Muļķi! (Dzer un aiziet.) Ardievu!

Jaņuks. Tā tad laikam jau izskatos pēc vīra. Nez vai tad vairs divi gadi būs jāgaida. (Tausta virslūpu.) Bet sataustīt gan vēl nekā nevar. (Sāk atkal ap grābekli rīkoties. Maz-Bērzu māte uznāk, pārģērbusēs par ubadzi, vecā lupatu deķī un galvā agrāk pieminēto parūku.)

Trīspadsmitais skats

Jaņuks. Māte. Tad Emīlija un Trīne.

Jaņuks. Kas tad tas?

Māte paklanās un pazvana ar mazu pulkstentiņu.

Jaņuks. Kurlmēma ubadze! Ak tu nabadzīte! (Māj.) Nāc nu, nāc tuvāk!

Māte pienāk un nosēstas savrūp.

Jaņuks iedod ubadzei gabalu no nozagtā plāceņa. Emīlija un Trīne iznāk no istabas.

Emīlija. Nāc, Trīnīt, ieēdīsi drusciņ! (Pamana māti, bet neievēro tās.)

Trīne. Nav nu gan vairs tās vaļas — ā, mediņš, tad nu gan vēl kādu kumosiņu iekodīšu. (Nosēstas, griež plāceni, ēd.) Nē, kā jūs mani vienumēr tik brangi pamielojiet. Būs citu gadu pie jums jānāk krietni vai dzīvot, vai...

Emīlija. Nu, nu... vai tad nu tevi tava tagadējā saimniece laidīs projām?

Trīne. Tā! Par simtu rubļu pie tādas pūces ilgāk nedzīvotu.

Māte pazvana. Emīlija un Trīne paskatās viņā.

Emīlija. Ā — ubadze.

Trīne. Jā, tie ubagi jau nu uz tiem tirgiem atkal sāk vazāties apkārt.

Emīlija. Būs izsalkuse—jāiedod šķēlīte plāceņa. (Dara to.)

Trīne. Nē, jūs gan esiet laba. Ubadzei medu! Mūsu saimniece: ar slotas kātu pa kaklu, ar kruķi pa kājām — projām!...

Emīlija. Ej, ej, Trīnīt, man jau sen tā liekas, tu pārspīlē, par viņas niknumu stāstīdama!

Trīne. Nu, kad jūs viņu pazītu, tad jūs teiktu, ka par mīkši no viņas runāju. Viņa jau ir gatavs... gatavs...

Jaņuks (uzspiezdams). Sātans!

Trīne paskatās dusmīgi Jaņukā.

Emīlija (norādama). Jaņuk! (Uz Trīni.) Tad tu pret viņu arī nebūsi nezin kāda. Kā sauc, tā mežā atskan.

Trīne. Jā, jā, aizstāviet viņu vēl! Labi, es... Bet ko tad jūs viņai esiet darījuse? Ļauna vārdiņa no jums par viņu neesmu dzirdējuse. Bet paklausaties, ko viņa par jums runā! Kauns klausīties.

Emīlija. Žēl gan, ja tā ir. Kaut jel viņa mani pazītu!... Vai zini, biju šodien tur — par matu būtu ar viņu iepazinusēs.

Trīne. Dieva laime, ka tas nenotika. Ar vārītu ūdeni viņa jums acis sakās izbrucināt. Ar vārītu ūdeni — jānudie...

Māte (kas sarunā slepeni ar lielāko uzmanību noklausījusēs, vairs nevarēdama savaldīties, uzlec stāvu). Nu es vairs nevaru izturēt! Tas tak par traku! (Visi satrūkstas.)

Emilija. Kas tas?

Trīne. Mēmā runā!

Jaņuks. Kurlā dzird!

Māte. Es tev rādīšu! (Gāžas Trīnei virsū.)

Trīne (bēg un kliedz). Traka! Glābiet! Traka! Ai, ai, ai, ai!

Annule iznāk no istabas.

Četrpadsmitais skats

Priekšējie. Annule. Tad Mārcis un Ludis.

Annule. Kas nu? Kas nu? Ā!

Trīne. Glābiet! Glābiet! (Apķeras Jaņukam un griež to pret māti.)

Jaņuks. Trīn! Nesamanīgā! (Lūko atsvabināties.)

Annule. Trīn! (Metas starpā un ieķeras nejauši mātes liekajos matos. Mati paliek Annulei rokā.) Burlaciete! Zagle! (Lūko no matiem atkratīties.)

Trīne. Es ģībstu!

Māte bēg projām.

Emīlija (pie istabas). Palīgā! Puiši, palīgā! Mārci! Ludi! (Divi puiši izskrien no istabas.) Tur — ķeriet — skrieniet! (Puiši aizskrien, Emīlija, Annule un pēdīgi Jaņuks, nolaidis Trini uz sola, tiem pakaļ. Aiz kulisēm noskan saucieni: "Turiet! Zagle! Ķeriet! Burlaciete! Trakā...")

(Priekškars.)

(Turpinājums)