I cēliens (Trīnes grēki)

by Rūdolfs Blaumanis

Pirmais cēliens

Istaba Maz-Bērzos. Durvis vidū un abās pusēs. Pie sienas liels skapis. No skapja viena priekšstūra uz kaktu aizvilkts priekškars.

Aiz tā drēbes. Galds un krēsli.

Pirmais skats

Vilis.

Vilis (skrien ap galdu, uz spieķa jādams, un dzied). Lec, lec, lec! Zirdziņ, lēkšus lec! Cilā knaši savas kājas, Drīzi sasniegsi tad mājas. Leci, leci, lec! Zirdziņ, lēkšus lec!

(Lec un pieduras pie krūzes uz krēsla. Trauks nokrīt un saplīst.) Ai, nu nebūs labi! (Noslēpjas aiz aizkara. Juris velk Emīliju pa sāņu durvīm no labās puses aiz rokas iekšā.)

Otrais skats

Vilis. Juris. Emīlija. Tad Atis.

Juris. Nāc jel, nāc, sirsniņ, iekšā! Tu dzirdi, māte tagad kuļ sviestu, un tādās reizēs viņa pa veselai pusdienai nenāk no piena kambara ārā. Bet drošības dēļ (aizbultē vidus durvis pa kreisai)— tā, nu durvis aizbultētas.

Emīlija. Ai, kā mana sirds pukst! (Skatās apkārt.) Tad še man nākamībā būs jādzīvo! Še, še! Ai, cik laimīga es būšu!

Juris. Tiešām tā būs traka laime! (Satver ātri Emīliju un noskūpsta to.)

Emīlija (viegli atgaiņādamās). Bet Juri! Svešā vietā!

Juris. Mana tēva mājās!

Emīlija. Jā, bet... Bet te visam jātop daudz mīlīgākam. Šis logs — tas jātaisa daudz lielāks, uz viņa plaukta jāzaļo un jāzied puķēm; šīm pelēkajām sienām jāpārklājas ar tapetēm, un tur tas briesmīgais skapis—Juri, tam dosim žēlastības maizi un noslēpsim to kaut kur uz bēniņiem. Bet pie šī galdiņa — te jau kaut kas saplēsts.

Juris (kas jau mēģinājis trauka gabalus nemanot pastumt zem galda). Šādi trauka gabali nozīmē laimi. Pie šī galdiņa visi kopā laimīgi sēdēsim. Mana zelta Emīlija šite (nosēdina viņu ar muguru pret durvīm pa labai), tavs sudraba Juris šite, māte tur un tēvs tur.

Atis (durvīs pa labai). Un kur es?

Emīlija (uzlec stāvu). Ak, Ati, kā tu mani sabiedēji!

Juris (uz Ati). Tev pie mūsu galda nebūs vietas. Ārsta mūsu mājā nemaz nevajadzēs.

Emīlija. Bet ej taču nu un stāvi uz vakts, ka mūs kāds nepārsteidz!

Atis. Dārza tuvumā neredz ne cilvēka ēnas.

Emīlija. Tomēr ej, brāl! Citādi es — man jau tā bail...

Atis. Manis dēļ! (Iet.)

Juris. Paliec, Ati! Klausaties, bērni! Atvedu Emīliju šurp nevis tādēļ vien, lai izrādītu Maz-Bērzus, bet (uz Emīliju) lai tevi iepazīstinātu ar savu māti.

Emīlija. Bet Juri!

Juris. Nu, ko? Reiz viņai taču ar savu nākamo vedeklu jāiepazīstas! Ir taču pārāk nedabiski: Maz-Bērzi no Liel-Bērziem tik tāļu, ka, durvīs stāvēdamas, katru rītu vai labrītu varētu sadoties, un tomēr jau aiztecējis vesels mēnesis — jeb vai nav jau ilgāk, kamēr tavs tēvs Liel-Bērzu īpašnieks? — un vēl neesat ne vaigu vaigā redzējušās! Sasper jods, tas no vienkāršām nāburdzēm nebūtu pareizi, ne nu vēl no vīramātes un vedeklas. Jo ātrāk tādēļ šai nebūšanai gals, jo labāk. Atvedīšu māti tūliņ šurp. (7et uz kreisajām durvīm.)

Emīlija (viņu atturēdama). Nē, Juri, nē.

Juris. Ak, nieki! Viņa ir prātīga sieva. Viņa atzīs savu maldīšanos. Tu viņai patiksi, un viss būs ar reizi kārtībā.

Emīlija. Nē, nē. Stāvu še bez viņas ziņas, pret viņas gribu — mani še ieraugot, viņas īgnums taptu vēl lielāks.

Juris. Mīļākā — tas vairs nemaz nav iespējams. Ja aizspriedumi līdzinājas mūriem, tad māte ar tiem savu sirdi tā apcietinājuse, ka tā tikai ar joni vien vairs ieņemama. Sirsniņ, dari to! Sturmēsim!

Emīlija. Bet man acumirklī nemaz nav sirds priekš sturmēšanas. Jūtos tik nedroša...

Juris. Sirdība nāk cīnoties.

Mātes balss (pie durvīm pa kreisai). Kas tās durvis aizbultējis? Ē! Ē! (Klauvē.)

Emīlija (klusām). Māte? Jā?... Projām, projām...

Atis, kas pa šo laiku bieži bij paskatījies laukā, iziet ātri. Emīlija viņam pakaļ.

Juris. Bet Emīlija... (Aizsteidzas viņai pakaļ.)

Māte (klauvēdama). Iekšā laidiet!... Trīn!

Vilis izlien no paslēptnes un dodas uz pirkstu galiem uz vidus durvīm.

Māte (pie vidus durvīm). Arī cieti! (Dusmīgi.) Kas te nu atkal blēņojies! (Klauvē dikti.)

Vilis satrūkstas un dodas uz aizkaru atpakaļ. Apstājas un skrien tad uz labajām durvīm, tajās sadurdamies ar māti.

Trešais skats

Vilis. Māte.

Māte (ar atlocītām piedurknēm). Ak tu biji tas gudrenieks! (Saņem puiku aiz auss un ved to uz priekšu.) Es tev rādīšu, nedarbu kule!

Vilis. Māt, nu jau sāp! (Spiegdams.) Ai, ai!

Māte. Klusu, palaidni!... Ko? Krūzi esi saplēsis? Kur tev tā otra auss! (Grib Vili no jauna ņemt aiz auss.)

Vilis (bēg, rokās ausis glābdams, un spiedz). Ai, ai, ai! (Māte lūko viņu satvert.) Es jau nemaz neesmu vainīgs. Es — nē! Juris un viņļaužu Emīlija.

Māte (apstādamās).Ko? Viņļaužu Emīlija? Tā te bij?

Vilis. Kā tad! Juris aizbultēja durvis, un tad viņi bučojās, un Emīlija sacījās logu taisīt lielāku, lai pa to varētu izsviest skapi, un saplēsa krūzi.

Māte. Viņa?...

Vilis. Ka netici, prasi Jurim. Esot kauns no tādas dzert. (Atbultē vidus durvis. Sevī.) E, ka brangi izmelojos! (Aizskrien.)

Māte (rokas sānos, sastinguse). Viņa?... Krūzi? Logu? Skapi?... O, kaut es jūs te būtu sastapuse!

Trīne ienāk ātri pa vidu.

Ceturtais skats

Māte. Trīne.

Trīne. Māt, māt, vai ziniet ko jaunu? Emīlija nupat bijuse še. Redzēju viņu pa dārzu aizejam.

Māte. Un tu? Vai zini tu ko jaunu? Tu aizej pie viņļaužu Līzes pēc diegiem un dzīvo tur veselu pusdienu! Laikam bij vēl jāvērpj un jāšķeterē?

Trīne. Ko nu par diegiem, māt! Bet ir nu gan tā Emīlijas jaunkundze atkal peinas lietas par jums savērpuse un sašķeterējuse. Līze viendien par jokiem ievaicājusēs, ko šī darītu, ja jūs pie viņas atnāktu ciemā. Un ko mūsu jaunkundzīte atbildējuse? "Vai tad vārīta ūdens trūkums, ar ko viņu aizvadīt?" viņa sacījuse. Vai tad vārīta ūdens trūkums — nudie!

Māte. Par tiesu?

Trīne. Nudie, jānudie! Vai tad vārīta ūdens trūkums.

Māte. To viņa pieminēs! Nāc! (Atbultē kreisās durvis, prom. Trīne seko viņai.)

Piektais skats

Trīne. Juris.

Juris (ienāk pa durvīm pa labai). Trīn!

Trīne (apgriežas). Nu?

Juris. Tu nupat atkal biji viņļaužos?

Trīne. Jā, pēc diegiem.

Juris (stingri). Esi tik laba, aizšuj ar tiem savu pļāpu kuli un nenēsā tās vairs no mūsu mājas uz viņļaužiem un no turienes atpakaļ.

Trīne. Es? Pļāpu kuli? Kādas pļāpas tad esmu iztaisījuse?

Juris. Dzirdēju, ko tu nupat mātei stāstīji. Ja vēlreiz tevi pieķeršu tā par Emīlijas jaunkundzi melojam — uz pēdām tu tapsi atlaista! Kaunies!

Trīne. Par ko tad? Nu vairs Bērzos patiesības nedrīkstēs runāt! Ekur laiki! (Sāk raudāt.)

Juris. Tā labi, apraudi savus grēkus un labojies. Un iedama iznes tās lauskas. (Prom pa vidu.)

Trīne (īsi izgrūzdama). He! Šis mani biedēs ar atlaišanu! Vēl jau vis neesi saimnieks! Atlaidējs... Vai tu nu sāc manīt, ka Trīnei arī zobi, ka tā arī prot kost? Jā, jā, pukojies, cik gribi, nu būs dots pret dotu! Tu izjauci manu precību ar Brenci, es izjaucu tavu preci ar Emīliju.

Brencis ienāk pa kreisām durvīm.

Sestais skats

Trīne. Brencis.

Brencis. Trīne, māte tevis gaida.

Trīne. Ak tu tētīt! Vai jau nu atkal deg, Brenci? Nudie, elpas gan pietrūkst, šitai saimniecei līdzi skrienot. Ka jel velns parautu visus saimniekus un darbu! (Iziet pa kreisai, trauka gabalus priekšautā nesdama.)

Brencis. Jā, jā, drusciņ taisnības tai sliņķei gan ir: dažreiz tā māte mūs gan spīdzina par daudz — spīdzina. Nu i pīpēt vairs nav brīv. (Izvelk pīpi no ķešas, aizdedzina to, pīpē un runā.) Tā ka es būtu vainīgs, ka Veģēnam caur pīpi istaba sakūpēja gaisos — sakūpēja. Lai noņem pīpi vainīgajam, bet ne man. Ko tagad bez pīpes lai daru — bez pīpes? (Pīpē. Maz-Bērzs ienāk pa vidu. Brencis nolaiž pīpi pie sāniem.)

Septītais skats

Brencis. Saimnieks.

Tēvs. Nu, Brenci, ko tu te?

Brencis. Saimniek, es — es, tev--

Tēvs. Nu, nu? (Tuvāki pienācis, paklusu.) Tu jau esi pīpējis! (Ierauga pīpi.) Kā tad! (Tver pēc pīpes.)

Brencis (lūgdamies). Bet, tēv, tu tak man tās pīpes neņemsi nost — tās pīpes?

Tēvs (pīpi paņemdams). Muļķis! Kādēļ tad? Es tikai arī gribu drusku(Pīpē.) Cilvēks, kur tu šito Dieva dāvanu ņēmi? (Pīpē.) Ā, kā tas iet pie sirds — šitāds dūmiņš!... Nudie, biju gluži slims — šitās dienās — bez pīpes... Bet, vai zini, šitās mātei nedosim. Šitā jāslēpj. Hehehe! Kad māte viņu redzētu! Laba vecene, laba vecene, betvai ne, Brenci?

Brencis. Tā jau nu gan ir — gan.

Tēvs. Naudas man tagad arī nav, ko tabaku pirkt. Tev jāpirk priekš mums abiem. Kad uz pilsētu braukšu, tad tev otrtik atdošu.

Brencis. Ko nu, tēv, ko nu...

Tēvs. Jā, jā... rokai roka jāmazgā... Bet ka tikai māte vien-- (Pret kreisām durvīm.) Kas tur? Māte baras... Še tava pīpe, še! (Vēcina ar roku pa gaisu, lai dūmi izklīstu, un grib Brenčam pīpi iespiest rokā. Brencis atkāpjas. Satrūcies.) Še tava pīpe! (Uzmet to uz galda, prom pa labai. Made ienāk pa kreisām durvīm.)

Astotais skats

Brencis. Made. Brencis mēģina pīpi noslēpt.

Made. Kas tie te par dūmiem?... Ko tu tur nobāz? Pīpi! Brenci! Brenci! (Tuvojas viņam, roku aiz muguras turēdama.) Brenci, vai tu ko gribi?

Brencis (domādams, ka Made tam grib sist). Ujā, ujā, Madiņ! Neesi nu tūliņ tik bārga, Madiņ.

Made. Ej nu ej, auša, es prasu, vai tu šito gribi? (Rāda viņam lielu sviesta riku.)

Brencis. Par ko ne? Ā, dod tik šurp! Skaties — kur to rāvi?

Made. Redzi, ka par tevi vienumēr iedomāju. Taisām sviestu —

Brencis (riku saņēmis). Kuš, ne tik dikti, saimnieks — (Rāda uz labajām durvīm.)

Made. Ak tā. Jā, bet kur tu šito pīpi ņēmi? Redz, kāds tu esi. Māte būs ļoti dusmīga, tev noņemtās vietā citu redzot.

Brencis. Kas man bēdas gar viņas dusmām. Kā laba dēļ man slāpstīties kā zagļam — slāpstīties? Lai viņa ar tēvu dara, ko grib, es ilgāk negavēšu — ilgāk.

Made. Nu, tad jau mums šogad no kāzām nekā.

Brencis. Oho!

Made. Ja māti sakaitināsi, tad viņa mums neļaus taisīt kāzu.

Brencis. Tēvs ļaus.

Made. Viņa neļaus tēvam ļaut.

Brencis. Tad precēsimies bez atļaujas. Smiekli! Vai tad mums jel maz atļaujas vajaga, mums — diviem pieaugušiem, apaļiem cilvēkiem!

Made. Salaulāties jau nu mums neviens neliegs, tikai kāzu taisīt nedrīkstēsim. Esam tik ilgi cerējušies — vai nu pēdīgi ar rumulēm krogā lai pietiekam?

Brencis. Ak tā. (Glāsta pakausi.) Jā, ar rumulēm vien... nē... esam tik ilgi cerējušies — tik ilgi... bet ir grūti atmest pīpēšanu.

Made. Nelabu ieradumu — ak, nerunā nu!

Brencis. Nudie gan. Labāk vienu dienu tevis nebučojis nekā nepīpējis. Ka tik tu vienu dūmiņu savā laikā būtu uzrāvuse, tu man ticētu.

Made. Nu, kas tur ir — to tūliņ varam izprovēt. (Paķer pīpi.) Dod spičkas!

Brencis. Bet Made! Ej nu! (Grib viņai pīpi atņemt.)

Made. Laid nu, laid! Tu taču gribi, lai tev ticu. Spičkas!

Brencis. Manis dēļ — manis. (Dod viņai spičkas.)

Made. Ēd nu, kamēr es pīpoju. Vēl kāds uznāks.

Brencis. Jā. (Ēd.)

Made (pīpē). Apžēlojies! Ģipts mutē. (Kāsē)

Māte, ienākuse pa kreisām durvīm, skatās Madē.

Devītais skats

Brencis. Made. Māte.

Māte (rokas sasizdama kopā). Lai Dievs žēlīgs! — Made!

Made (iesaucas sabijusēs, uz Brenci paklusām). Slēp savu riku!

Brencis (kas tā bija stāvējis, ka māte to nebij varējuse redzēt ēdam, noraun cepuri no galvas, nokrīt uz ceļiem, noliek riku ātri zemē un apsedz to ar cepuri). Cieti, cieti!

Māte (ātri pienākdama). Kas ir cieti? Ko tu tur noķēri?

Brencis (pieceldamies). Lielo žurku, kas te skrēja.

Māte (pēkšņi atkāpdamās). Žurku! Nes viņu laukā, nes laukā, nelaid vaļā! Laukā, laukā!... Bet nāc tad atkal atpakaļ.

Brencis. Jā, māt! (Prom pa vidu.)

Desmitais skats

Māte. Made.

Māte. Saki tak — ko tad tu sāc ākstīties?... Tu pīpē?

Made. Es — es — tā drusciņ —

Māte. Ko nu stomies! Esi sākuse pīpēt!

Made. Nudie nē, māt. Man sāka zobs sāpēt Pīpes dūmi esot labi —

Māte. Un pašas pīpes vēl labākas — priekš istabu nodedzināšanas. Bet kur tu viņu ņēmi?

Made. Ak to pīpi?... To — izņēmu — no savas lādes.

Māte. No kura laika tad pīpe pieder pie meitas pūra?

Made. Es viņu glabāju kā piemiņu no mātesmātes. Tā bija liela pīpmanīša.

Māte. Tā. Tad jau vecos laikos tavas sugas sievieši pīpējuši. Labi, ka zinu. Nu tev ciešāk lūkošu pakaļ. Šitās pīpes tu vairs nedabūsi, kamēr še dzīvosi.

Made. Bet, māt, tā taču piemiņa no mātesmātes...

Māte. Nekas. Es tādas lietas arī labi protu paglabāt. Bet ej nu un atnes ūdeni, ko sviestu mazgāt.

Made.Māt...

Māte. Ej, ej! (Made pa kreisai prom.)

Vienpadsmitais skats

Māte. Tēvs. Tad Brencis.

Māte (pīpi aplūkodama). Piemiņa no mātesmātes.... vēl jau gluži jauna. To būs Brencis nopircis.

Tēvs parādās labajās durvīs, bet grib, ieraudzījis mātei pīpi rokā, tūliņ iet atpakaļ.

Māte. Nāc vien šurp, tēv, man tev kas jāprasa.

Tēvs (ienāk). Jā, bet, mīļā, es jau no tās pīpes nekā nezinu.

Māte (sāņus). Ā! (Uz tēvu.) Nezini? Un Brencis un Made liecina, ka tu ar viņu esot pīpējis.

Tēvs. Nu jā — Brencis man viņu iedeva, un tad es tā drusciņ

Māte. Ekur saimnieks, iet ar saimi uz vienu roku.

Brencis ienāk pa vidu.

Māte. Brenci, kur tu šito pīpi ņēmi?

Brencis. Vai es — vai?

Māte. Jā, Made to saņēmuse no tevis.

Brencis (sāņus). Pagaidi, pļāpa! (Dikti.) Es viņu izņēmu no sava skapja. Gribēju viņu Madei rādīt. Tā ir mana mīļā tēvatēva pīpe. (Grib pīpi ņemt.)

Māte (nedodama). Dārga piemiņa?

Brencis. Kā tad!

Māte. Vai piemiņas jābrūķē? No šitās stundas es viņu ņemšu savā glabāšanā.

Brencis. Bet tad jau savu tēvatēvu pavisam vēl aizmirsīšu — vēl.

Māte. Lai tāds grēks nenotiek, tad došu tev to pīpi katru svētdienas rītu, ko paskatīties. Tev un Madei. Jo šī tava tēvatēva pīpe ir arī Mades mātesmātes pīpe.

Brencis. Kā tā?

Māte. Tas jums pašiem labāk jāzin. Made man tā sacīja.

Brencis. Nu, kad viņa tā sacīja, tad tā arī būs bijis. Abi vecie būs pīpējuši ar vienu pīpi — ar vienu... Bet jūs sacījāt, lai ienākot...

Māte. Jā, gribēju jums abiem vaicāt: vai jūs tiešām bez tabaka nevarat iztikt? Bet nu jau šī pīpe rāda

Tēvs. Ka nevaram.

Brencis. Nevaram gan.

Māte. Un tādēļ — (Pieiet pie skapja, atslēdz to un ieliek tajā pīpi.)

Tēvs. Brenci, viņa mums pīpes atdos atpakaļ!

Māte. Un tādēļ ņemiet katrs šo dozi. (Sniedz vienam un otram tabaka dozi.) Pirmais pildījums ir dāvana no manis, dozes jums pašiem jāsamaksā — valkājiet tās veseli.

Tēvs un Brencis stāv kā sastinguši. Māte iespiež katram dozi rokā. Juris pabāž galvu pa vidus durvīm.

Divpadsmitais skats

Māte. Tēvs. Brencis. Juris.

Juris. Brenci — nāc, palīdzēsi man drusku ar lielo zāģi zāģēt. (Grib aiziet.)

Māte. Juri!

Juris (ienāk). Nu? (Ierauga dozes.) Kas tad jums tur rokās? Tabaka dozes?

Tēvs. Jā, dēls.

Juris. Māt, un tu viņiem to dožu neatņem?

Māte. Kādēļ?

Juris. Nu, no cirva kāta varot uguns izlēkt, ne nu vēl no tabaka dozēm.

Māte. Kaunies arī, tā runājot. Es gādāju par mājas drošību, un tu par to smejies.

Juris. Tad jau tu pate laikam tās dozes viņiem būsi iedevuse.

Māte. Jā — un pie tās pašas reizes saņem tu arī savu. (Izņem no skapja vēl vienu dozi un sniedz to Juram.) Še!

Juris. Man arī? (Smejas.) Kādu nopelnu dēļ?

Māte. Nekādu. Tu tagad esi taī vecumā, kad puiši sāk domāt par meitām un par tabaku. Nebāz tā pīpē, bet degunā — liels viņš diezgan ir.

Juris. Un smuks. Īsts famīlijas ķipis. Bet kur otra?

Māte. Kas?

Juris. Doze. Tu taču zini (rāda uz tēvu un Brenci): sava kuram, divas Juram.

Māte (nepacietīgi). Ā, neblēņojies nu!

Juris. Nu tad paldies ir par to vienu! (Satver mātes roku un nobučo to.)

Māte (dusmīgi). Bet Juri!

Juris. Nu skaties! Vai nu bērns pret māti vairs pateicības nedrīkstēs izrādīt! (Uz tēvu un Brenci.) Vai ziniet, kādēļ viņa man otras dozes nedod? Viņai pašai arī vienas vajaga. Eju derēt, ka viņai vēl viena doze vai nu skapī, vai ķešā.

Māte (ļoti dusmīgi). Zināms, ka man vēl viena ķešā, bet ne priekš manis, bet priekš viesiem. Kad visa mana māja tabaku šņūc, tad taču viesiem neļaušu pīpēt! (Uzmet dozi uz galda.)

Juris. Ļoti pareizi — un, lai tie nevarētu par tavu tabaku sūroties, tad tūliņ pārbaudīsim viņa labumu. Tēv, Brenci! Saņemiet dūšu, nokāpsim reizē katrs savā dozē ar diviem pirkstiem. (Atvāž savu dozi. Mudinādams.) Nu,nu, nu! (Tēvs un Brencis atvāž savas dozes. Māte izrāda nepacietību.) Tā. Un nu: viens, divi, trīs!

Visi izņem tabaku, šņūc un šķavā.

Brencis. Va velns! (Šķavā.)

Tēvs. Stiprs! (Šķavā.)

Juris. Tas labi, tas noskaidro galvu. (Šķavā.) Lai veselība devējai! Šāda prīzīte nav ar zeltu atsverama. (Šņūc un šķavā.)

Brencis (uz Juri). Vesels!

Juris. Paldies!

Brencis šķavā.

Juris. Vesels!

Brencis. Paldies! (Juris pamāj Brenčam un aizsteidzas pa vidu. Brencis viņam pakaļ.)

Trīspadsmitais skats

Māte. Tēvs.

Māte. Tas Juris tak vēl ir gatavs bērns — laime, ka viņš drīzi dabūs prātīgu sievu. Tā viņu cik necik savaldīs.

Tēvs. Ak vai tad Juris ar tevi jau runājis?

Māte. Par ko?

Tēvs. Nu, par — par — precēšanos.

Māte. Nē. Es domāju, tā arī ir mana darīšana. Atminies jel, kā mēs saprecējāmies. Tava māte atnāca pie maniem vecākiem—

Tēvs. Tas bij agrākos laikos, mīļā. Nu jau vairs tā neprecējas. Tagad jaunie paši saskatās, paši izrunājas.

Māte. Un paši akli ieskrien nelaimē. Es zinu gan, kādēļ tu tā runā. Tev arī patīk tā Emīlijas jaunkundze, kurā Juris ieskatījies. Bet tās jau nu viņš nepaņems, kamēr es dzīva būšu.

Tēvs. Nesaprotu, kādēļ tu to nabaga skuķi ienīsti! Ja jau nu viņa tik nekrietna būtu, tad tak Juris arī ko būtu manījis. Veselu gadu pilsētā ar viņu sabijis vienā maizē —

Māte. Ko tad šis nu gan tur daudz varēja noskatīties. Kā šī klavieres spēlēja, pastaigājās un tejāterī sēdēja. Lai paskatās, ko tā, uz Bērziem atnākuse, dara! Vai ir slaucamo ķipi vai mēslu atmetamos sakumus rokās paņēmuse!

Tēvs. Viņai tas nav vajadzīgs. Viņas tēvs ir bagāts.

Māte. Lielākais saimnieks var izputēt, kad saimniece līdz pusdienai pa gultu vārtās.

Tēvs. To tu neesi redzējuse.

Māte. Tad tu laikam arī netici, kā viņa par mani runā: es esot nikna, dumja un, ej sazini, kas vēl ne.

Tēvs. Kā gan viņa var runāt, tevis nemaz nepazīdama?

Māte. Vai tad cilvēks jāpazīst, kuru grib aprunāt?

Tēvs. Bet kālab viņa to grib?

Māte. Tādēļ, ka viņas augstprātību esmu apvainojuse. Atnāk uz jaunu dzīvi un domā, es nu tūliņ skriešu ciemoties. Bet, kad es nu neeju un kā vecāks cilvēks pate tā goda gaidu, tad šī man degunu gaisos! Ar to viņas naids iesākās.

Tēvs. Bet viņa jau tevi gribēja apmeklēt. Tu jau vien to nepieļāvi.

Māte. Jā, tad, kad tā par mani jau šā tā bija izrunājusēs. Tad bija par vēlu.

Tēvs. Un kas visas tās runas dzirdējis? Trīne!... Trīne un atkal Trīne!... Es viņu atlaidīšu!

Māte. Kā tad! Atlaid viņu! Vienīgo cilvēku, kas vēl mani kaut cik aizstāv. Tā tik vēl trūkst! (Juris ienāk pa vidu.)

Četrpadsmitais skats

Māte. Tēvs. Juris.

Juris. Kā trūkst? Taču vēl ne kādas tabaka dozes? Ar to varu izpalīdzēt. Man viena par daudz. (Sniedz mātei savu dozi.)

Māte. Es par tiesu nezinu, Juri, kur tu tāds drebulis esi cēlies!

Juris. Es tev to pateikšu: šī drebulība man mantojums no mātes. Jauna būdama, tā neviena rudens nepalaiduse, pāri reižu par čigānieti nepārģērbusēs. Tur skapī vēl uzglabājušies liekie mati, kuri ne vienu reiz vien seguši viņas galvu. Vai tad nu viņas dēls —

Māte. Ak, nieki! Sēsties! Nupat sacīju tēvam, ka priecājos, ka dabūsi prātīgu sievu.

Juris. Tiešām! Tātad tu pēdīgi taču atzīsti, ka Emīlija krietns skuķis!

Māte. Tā! Kas mūsu mājā nupat slepeni kā zagle bij ienākuse, kas mani ar vārītu ūdeni aizvadīs, ja viņas sētā parādīšos, kas šo skapi pa logu sviedīs laukā un kas te to prasto māla krūzi saplēsa, tādēļ ka kauns no viņas dzert! Tā! (Smejas.)

Juris (nepatīkami aizķerts). Te nu atkal patiesība ar meliem nejaukā kārtā sajaukta. Bet viena alga — kas tad būs tā prātīgā sieva, kuru drīz dabūšu?

Māte. Rembēniete.

Juris. Kas?

Māte. Rembēniete.

Juris (sāk dikti smieties). Māt, tu ilgi tik daudz neesi jokojuse kā šodien.

Māte. Es nemaz nejokoju.

Juris. Apžēlojies — nu jau būs gadi astoņi deviņi, kamēr Rembēniete otrreiz apprecējusēs. Vai ar Čagaiņa tēvu viņas dēļ lai eju matos? Pateicos.

Tēvs. Čagainis jau sen nomiris, dēls. Rembēnietei tagad ir jauns iegātnis.

Māte. Arī tas ir beigts.

Tēvs. Tas jau briesmīgi! Un šo Raguela meitu Juris lai precē!

Māte. Kādēļ ne? No tiem trim nomirējiem viņa būs mācījusēs, kā ar vīru jāsatiek. Bez tam viņa ļoti pārtikuse. Liela, izmaksāta māja, 20 slaucamu govju no lielās žartas, 6 strādājami zirgi, 2 kumeļi

Juris. Pieci telēni un trīs vistas ar gaili... Brīnums, ka tu visu tik smalki zini. Viņa tak dzīvo labā tāļumā no mums, un pēc kāzām ar Čagaini tu ar viņu vairs neesi tikusēs.

Māte. Un domā, ka neprotu rakstīt, ka tad arī ar pasauli nemāku sazināties!

Juris. Ak jā, es aizmirsu Ābramu.

Māte. Nemaz nesmejies, viņš godīgs žīds, kas jau dažam labam siltu vietu iestāstījis. Rembēnieti viņš ceļ vai debesīs. Esot vēl diezgan branga un priša.

Juris. Nu, nu, trīs vīrus nobeiguse un vēl friša!

Māte. Gan jau pats redzēsi.

Juris. Kur tad?

Māte. Šepat — un vēl šodien.

Tēvs. Kas?! Šodien?

Juris. Ko tad viņa te darīs?

Māte. Nodzers ar tevi precības.

Tēvs. Kungs tētīt — un to tagad vien vēl dabūjam zināt.

Juris (puserrīgi). Māt —! (Smiedamies.) Nē, nē! Es jau sacīju, šodien tev joku diena.

Māte. Un es arī sacīju, ka nemaz nejokoju.

Juris (iekaisdams). Un tu tiešām vari domāt, ka to veco grezeli ņemšu!

Māte (tāpat). Zināms, ja es to vēlos. Un es vēlos, es to gribu! Jo tā būs tava laime.

Juris. Laime gan: sieva, kuras nevaru nedz cienīt, nedz mīlēt.

Māte. Kad mūs saveda kopā, tēv, vai mēs varējām viens otru cienīt? Vai zinājām ko no mīlestības? Tas viss nāk ar laiku.

Tēvs. Jā — māt—bet — apdomā, Juris ir cilvēks, kas kreicskolu izgājis caur, un tāds —

Māte. Ak, nieki, kreicskola, nesāc tu nu arī vēl viņam runāt pa prātam.

Juris. Tēvam taisnība, māt. Jūtu drusku savādāk nekā jūs un uzskatu dzīvi un laulību ar citādām acīm nekā tu. Neprecēšu savai mājai saimnieces vien, bet ņemšu dzīves biedreni, kas mani saprot, kas manai sirdei (errīgi noraudams) — a, bet ko te tādas nodilušas lietas cilāt! Es nemūžam un neparko neņemšu Rembēnietes! Ar to lai pietiek!

Māte. Tiepša! Vai es nezinu, kas tevi šādu valodu mācījuse! Bet viņa jau nu neuzvarēs! Ka ne, ne — lai paliek Rembēniete. Bet tās jaunkundzes tu arī neņemsi. To es neparko nepieļaušu! Neparko! (Iet uz durvīm pa kreisai.)

Tēvs. Bet, mīļā, — vai tad Juris lai paliek neprecējies? Vienas viņš negrib, otras tu neļausi--

Māte. Vai tad pasaulē tik vien sieviešu? Lai ņem kādu ņemdams — tikai tās jaunkundzes vien ne! Neparko! (Prom pa kreisai.)

Piecpadsmitais skats

Tēvs. Juris.

Tēvs. Jā, dēls, tāda viņa nu reizēm ir. Laba — bet cieta galva. "Ņem kādu ņemdams" var gan teikt, kad zina, ka citas neņems... Ko tu nu darīsi?

Juris. Saprotams, ka precēšu Emīliju. Un bez kavēšanās. Cerēju līdz šim vēl arvienu — bet nu...

Tēvs. Nepārsteidzies nu tagad arī vēl. Nesanīsties ar māti uz visiem laikiem. Norimsti, apdomājies, paskaties, vai tev vēl kāda trumpa nav palikuse rokā. Dažu labu reizi no mātes kaut ko esi izkaulējis ar jokiem, kā tāpat nevarēji. Vai nu tagad arī kaut kāds piģermiģers — kaut kas — kaut kas jautrs — tev jau joku nekad netrūkst. Lūkosim viņu atkal salabināt. Miera dēļ cik varēdams laižu pār galvu, esi mans dēls... Iešu vedīšu viņu atpakaļ, citādi vēl sviestu tā sasālīs, ka man to pilsētā policija noņems. Paskaties tu tikām savās trumpās, var būt, ka pīķa dūzis vēl rokā. (Prom pa kreisai.)

Juris (brīdi domās). Tēvam taisnība, nav jāpārsteidzas. (Domā, sāk smieties.) Tā lieta taču tikai smieklīga... Rembēniete! (Smejas.) Viņas dēļ lai Emīliju... Te tiešām derētu kāds piģermiģers (smejas)... piģermiģers ir labs — bet kāds?... Ko?... (Brencis ienāk pa vidu.)

Sešpadsmitais skats

Juris. Brencis.

Brencis. Vai nenāksiet atkal zāģēt?

Juris. Nu, Brenci, kā stāv ar prīzi? Tabaciņš, kas plīst un lūst, Tabaciņš labs nāsī grūst... To nu mēs piedzīvojam.

Brencis (izvelk un nomet savu dozi zemē). Parauj velns visu tabaku — visu!

Juris. Vai jau tā! Ko tad šis tev nodarījis?

Brencis. Ak, es ar Madi ļoti sanīdos.

Juris. Viņai laikam nepatīk, ka tu šņūc. Nu, tas viņai nav par ļaunu ņemams.

Brencis. Nē, nē. Sanīdāmies tās pašas pīpēšanas dēļ. Izstāstījuse mātei, ka mēs ar to jauno pīpi pīpējuši — ar to jauno. Un nu liedzas. Liedzas, kad es sāku bārties. Neesot stāstījuse. Es saku: ir stāstījuse. Un tā mēs sanīdāmies. Sāka raudāt un pēdīgi — atsacīja man — atsacīja.

Juris. Atsacīja? Ej jel!

Brencis. Jā — un nu, ko lai nu tagad daru?

Juris (tam pēkšņi kas iešaujas prātā). Atsacīja!... Brenci, tas jau ir traki skaisti!

Brencis. Skaisti?!

Juris. Kā tad (apķerdamies) — tas ir — zināms —jo nu es jūs atkal savedīšu kopā. Tādas lietas man varen patīk.

Brencis. Jūs būsiet tik labs—jūs būsiet? Vai, kā jums par to sacīšu paldies!

Juris (karsti). Nekas, nekas. Kur viņa ir?

Brencis. Tepat klētiņā palikās.

Juris. Tūliņ ar viņu runāšu! (Prom pa vidu.)

Brencis. Zelta cilvēks — gluži tāds pats kā tēvs — tāds pats. Paldies Dievam! Sirds man bija jau gluži saplakuse. (Nolikdamies.) Jāiegrūž uz tiem priekiem kāds šņūciens degunā. (Dara to un grābj izbirušo tabaku dozē. Tēvs ar māti ienāk no kreisās puses.)

Septiņpadsmitais skats

Brencis. Māte. Tēvs.

Māte (dusmīgi). Ak, laid mani, laid nu mani! Nu man diezgan! Nu zinu, kas es esmu: esmu nemāte, kas sava bērna laimi apēd.

Tēvs. Bet, mīļā, — es jau to nesaku — es jau tik

Māte. Kā nu ne! Kā nu nesaki! Viss, ko tu runā, uz to vien iznāk. Bet dariet, ko gribiet, es jau nu neļaušu viņam tīšā prātā skriet zināmā nelaimē. Lai tad labāk nāk nezināma. Lai ņem kādu ņemdams, tikai tās vien ne. Gan jūs vēlāk atzīsiet, ka nemāte pareizi darījuse. Laiks jums atvērs acis. Tad smalkā jaunkundze pārvērtīsies par slinku, augstprātīgu vīzdeguni. Tad jūs nemāti svētīsiet. Tad jūs viņu svētīsiet.

Tēvs. Bet ja nu tev pašai laiks atdarīs acis, ka esi vīlusēs —

Māte. Kad tad man jau ir vīlies? Vai es vilnas mārciņu ar roku nevaru nosvērt vai stopu piena ar acīm nevaru nomērot? Vai es nesacīju, ka Indaks ar savu nedzīvos labi un ka Teters ar Līzi satiks?

Tēvs. Jā, bet

Māte. Ak, liec nu mani mierā, tu tikpat nekā nepanāksi!

Juris, Madi pie rokas, ienāk pa vidu. Vilis ielien viņiem no pakaļas un paliek pie Brenča.

Astoņpadsmitais skats

Tēvs. Māte. Brencis. Juris. Made. Vilis.

Māte (dusmīgi). Nu, kas tad nu atkal!

Juris. Paskaties — vai mēs saderam kopā?

Māte. Ej nu ej!

Juris. Lūdzu, skaties jel — še stāv mana brūte.

Māte. Kas?

Brencis (reizē ar māti). Ko? Tā taču mana —

Juris. Bija. Ar tevi gribēju salabināt — ar sevi salabināju.

Brencis (iekrīt krēslā). Dievs tētīt! (Vilis paņem Brenča tabakas dozi un iešņūc slepeni.)

Māte. Bet tās taču blēņas! Made — tu — atstāj Brenci!

Made. Māt, zivs meklē, kur dziļāks; cilvēks — kur labāks.

Brencis. Made! (Uzlec stāvu. Vilis satver krēslu.)

Made. Jā, kam tu tāds biji!

Māte. Ak, tā jau tikai ākstīšanās, tās jau tikai blēņas.

Juris. Nu, tad skaties! (Apkampj Madi un noskūpsta to.)

Māte. Juri!

Brencis (reizē ar māti). Made! (Domā atkrist krēslā, ko Vilis ātri aizraun projām un tam pats uzsēstas virsū; Brencis tikko nenokrīt zemē.)

Māte. Brenci, šķir viņus!

Brencis. Māt, es... es... tas...

Juris. Tas ir par vēlu. (Apkampj Madi vēl ciešāk.)

Māte. Par vēlu? Es tūliņ paskatīšos pulkstenā! (Paķer slotu un grib to no kāta nomaukt, bet nevar.)

Vilis. Viņš sitīs! Ceļ jau āmuru! Pulkstens sitīs divpadsmit! (Aizbēg ātri.)

Tēvs. Bet māt...

Māte. Ko? Vēl tu viņu laikam aizstāvēsi? Še tev! (Mēģina sist.)

Tēvs. Ujā! Ujā! Ujā! (Aizbēg.)

Māte (uz Brenci). Še tev, ka nevari viņus izšķirt! (Mēģina sist.)

Brencis (aizbēgdams). Nu tad šķir tu! Šķir tu!

Māte (uz Juri). Še tev brūte! (Uz Madi.) Še brūtgans! Še brūte, brūtgans! (Abi aizbēg katrs uz savu pusi. Māte uzsit ar slotas kātu uz grīdas un iesprauž roku sānos.) Tā!...

(Priekškars.)

(Turpinājums)