Kā gulbji balti padebeši iet
Kā gulbji balti padebeši iet:
Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes
mūžam zied un nenovīst. –
Kam veltīgi laimību kāro, tu sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā:
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc,
No stiprākā samīts vājāks kur lūzt,
Un asins un sviedri ikdienas kur plūst.