Lāčplēsis/III dziedājums
Kangaru kalnos drūmīgi šņāca lielajie meži,
Dziļajie purvi izsvīda miglu kalnāju starpās;
Mežos plosījās plēsīgi zvēri, nāvīgas čūskas
Lodāja purvos, un bailīgi ūpji kauca pa naktīm, -
Nelabu iespaidu darīja ceļniekiem visiem šis vidus.
Šaurajā celiņa malā, kas ap purviem un kalniem
Locījās, stāvēja kādā pakalnā Kangara māja.
Svētulis Kangars atlaida nupat pēdējos laudis,
Kuri pie viņa bija nākuši padoma, palīga meklēt
Visādos trūkumos, dažādās nelabās miesīgās kaitēs.
Aizslēdza durvis vakara krēslā un iededza lāpu,
Ņēma tad kukuļus, ziedus, ko dienā bij nesuši ļaudis,
Nolika visus tos kambarī, kopā pie agrākām lietām.
Kambarī stāvēja tīnes un lādes piekrautas mantām,
Dārgajām ādām, arī vēl zelta un sudraba naudām.
"Hm ... jā," ņurdēja svētulis, skatot šīs dažādas mantas,
"Tiešām aplam tas būtu, ja velns man viņajā naktī -
Bet, vai tik neesmu tomēr par dārgu atpircis savu
Dzīvību? Nagucepure noprasa briesmīgas lietas!
Taču neviens to nezinās, raganas neteiks pie savas
Pašas sodības - ļaudis pa vecam godinās mani,
Kā jau arvienu par svētnieku; viņu muļķībā pastāv
Labums mans, un tiešām tas manim vairāk ģeld nekā
Tauta, tēvzeme; negribu varonis būt tāds,
Kuram, cīnoties tautas un tēvzemes labumā, tomēr
Pašam ir lielākais grūtums, raizes un trūcība jācieš."
Runājot šādi, ietinies svārkos, staigāja Kangars.
Ārā dzirdēja viesuli šņācot pa Kangaru kalniem;
Vakara pusē tālumā grauda Pērkonis dobji.
Kangars dzirdēja sitot pie durvīm, taisīja vaļā,
Brīnēdamies, kas gan tik vēlu vēl nākšot pie viņa.
Spīdala ienāca iekšā, ne kā ragana, bet it
Glītās sievišķu drēbēs. "Labvakar," sacīja viņa,
"Laikam gan ciemiņus, tēvoci, tu vairs negaidi šodien?" -
"Negaidu," atteica Kangars, "priecājos tādēļ jo vairāk
Savu skaistāko kaimiņieni redzēt pie sevis.
Kā labi klājas?" - "Neklājas labi," Spīdala teica;
"Liekas, ka kādi vareni spēki darbojas pretim
Nodomam manam, - atnācu tādēļ palīga lūgties;
Kopīgi spēki iespēj jo vairāk, sevišķi tad, kad
Abēju nolūki pie tam tiek sekmīgi panākti galā."
Spīdala stāstīja Kangaram nu par Lāčplēsi, kurš tai
Arī priekš viņa nelabā naktī klātumā bijis,
Velna-bedrē redzējis visus tos jodiskos darbus;
Vēlāki atvarā iemests, palicis diezin caur kādu
Brīnumu dzīvs un aizgājis tagad uz Burtnieku pili.
Nopietni klausījās Kangars, viņu pārņēma bailes,
Dusmas par to, ka bija nu liecnieks, - varēja Kangars
Arī pie ļaudīm neslavā iekrist; jādomā bij, ka
Lāčplēs's ar viņa tumšos liekuļa nedarbus atklās;
Tādēļ tas sacīja: "Gudri tu darīji, Spīdala, manim
Vēsti par Lāčplēsi dodama; liekas, ka dievi to sargā;
Tādēļ jo vairāk un stiprāki mūsu pretinieks būs tas;
Līdzekļi citi še jālieto, tādi, kur jauneklis pats, pēc
Varoņa goda dzīdamies, nāves briesmībās dodas.
Piemēram pateikšu tevim divus līdzekļus tādus,
Kurus drīzumā izdarīt varam: ilgāku laiku
Bijis nav milzis Kalapuisis Kangaru kalnos, -
Laidīšu vēsti uz Peipus ezeru igauņu milzim,
Ka laiks atkal izdevīgs izpostīt latviešu ciemus;
Kūdīšu latviešus atriebties igauņiem karā,
Zināms, ka Lāčplēs's, kā dūšīgs kareivis, nepaliks mājās,
Dosies ar Burtnieku kautiņā; bet to zināma nāve
Sagaida, ja tie ar Kalapuisi satiktos abi, -
Igauņu milzim pretinieks nerodas latviešu zemē!"
Priecīga gribēja Spīdala Kangaram pateikties, kad uz
Reizi piešķīda istaba pilna ar uguni, - briesmīgs
Pērkona spēriens rībēja, visa zeme un māja
Drebēja, neganta vētra sacēlās; debeši krāca,
Lietus ar straumi nogāzās, lāči rūca un vilki
Gaudoja, pūces un ūpji kliedza un vaidēja purvos,
Izbailes valdīja vispāri dabā, kad varenais Pērkons
Rādija savu spēcību, vētrā zibiņus mezdams!
Arī Kangars ar Spīdalu stāvēja bāli kā līķi, -
Zināma sirds tos baidīja vairāk kā zvērus pa mežiem,
Zinot, ka Pērkons saspārda burvjus un raganas līdz ar
Jaunajiem gariem. "Vai, kas par briesmīgu negaisu," teica
Kangars, "Spīdala, šonakt tu nevari nostaigāt mājās,
Paliec pie manim, kamēr nostājas briesmīgais negaiss."
Kangars aizvēra logus, nodzēsa lāpu un savu
Drebošu biedreni ievilka tumšajā kambarī; abi
Ļaundari aptina galvas ar segiem un gaidīja, gultā
Līduši, lielās izbailēs, kamēr nostājas vētra.
Bet drīz spēriens uz spēriena rībēja, Kangaru kalni
Trīcēja, resni ozoli gāzās laukā ar saknēm;
Likās, ka dievi gribētu sagāzt debesi, zemi
Nogremdēt! Tiešām, Baltijas dievi karoja šonakt:
Debešus šķēla un zibiņus meta Pērkons ar varu;
Antrimps bangotā jūrā sakrāva ūdeņu kalnus,
Šļākstoši viļņi vienojās kopā ar mākoņu čulgām!
Daugavas grīvā mētājās kuģis bez stūra un mastiem, -
Katrā acumirklī tas varēja dibinā nogrimt;
Cilvēki brēca pēc glābšanas. Pērkons ar Antrimpu postam
Dēvēja tos; bet cilvēku gribai ir brīvība - līvi
Svešniekus izglāba, viņi izglāba nākošos kungus.
Sarkana uzlēca saulīte pēc š1s vētrainās naktes.
Kangars uzcēlies skatījās savas draudzenes, - viņa
Gulēja. "Brr, - tas bij bailīgi! Labi, ka pārgāja nakte.
Likās, ka Pērkons visus jodus būt' gribējis nospert!
Nezinu redzēj's tik briesmīgas vētras," teica tas, svārkus
Uzvilcis, ārā iziedams. Mājai bij noplēsti jumti,
Sētsvidū gulēja krustiem šķērsiem salauzti koki,
Kangaram bija ko brīnīties, apkārt skatoties. Te tas
Ierauga kalnā divus vīrus pa šaurajo ceļu
Nākot uz viņa mājokli. Klātu pienākot, Kangars
Vienu no viņiem pazīst kā Rīdziņu zvejnieku, otris
Svešs pavisam - apģērbies baltā mēteli garā,
Kuram pret krūtīm krusts bija iešūts, - svešais bij ļoti
Piekusis. Zvejnieks nu Kangaram stāsta, ka Daugavas grīvā
Nakti sadragāts kuģis, iz kura šie glābuši ļaudis;
Starp tiem atradies arī šis baltais, vēlējies runāt
Kādu šejienes virsaiti; tādēļ pie Kangara svešo
Novedis, kurš gan labāki zināšot, tālāk kas darāms.
Abi šie vīri nu skatījās tuvāki acīs viens otram -
Redzi, vienādas dvēseles tiekas pa jūru un zemi!
Svešais runāja kādus šejienes valodas vārdus,
Teikdams: "Mani sauc Diterichs, esmu priesteris lielā;
Varenā dieva, kas savu dēlu sūtījis visu
Pasauli valdīt un aplaimot; braucu savējiem ļaudīm
Līdzi, kuri še meklēja tirgoties Baltijas ostās.
Izjauca vētra mūsējo nolūku, - pateicam dievam,
Dzīvību savu kad izglābām: mūsējiem jāpaliek šeitan,
Kamēr kāds kuģis no jauna no Vāczemes radīsies; bet es
Vēlētos pazīties pa to laiku ar virsaiti kādu."
Kangars nu teica: "Sveicinu tevi Baltijas zemē!
Zinu ar nolūku tavu, - manis dēļ nebaidies, pretim
Jau vis nebūšu tavam varenam, spēcīgam dievam;
Lai gan tu netici manim, tāpat kā ir es tevim,
Vedīšu tevi pie varenā Kaupa uz Turaidas pili, -
Tur tu, ja iesāksi gudri, atrasi auglīgu zemi
Savam sējumam. Tomēr vēl šodien paliec pie manis,
Atpūties labi no izciestām bailēm un domā, ka arī
Baltijas dievi ir vareni!" Zvejnieku atlaida Kangars,
Ditrichi vadīja istabā; arī Spīdala bija
Cēlusies. Drīz starp šiem trijiem iesāka valoda sekties
Tālāk un tālāk, kamēr ar kopīgu draudzību beidzās.
Gadi aizgāja. Atgadījumi tuvāki veda
Lielisko pārmaiņu sadzīvē Baltijas mierīgā zemē.
Burtnieku pilī mācījās Lāčplēs's ar Koknesi krietni
Visās kareivju rīcībās, daudzās gudrības ziņās;
Arī Burtnieku vecajos rakstus jaunekļi paši
Tagad jau varēja lasīt; Lāčplēs's sevišķi kārīgs
Šķirstīja tanīs. Viņam tur atvērās avoti dziļi,
Pauzdami cilvēka mūžu pasaulē; pilnību, galā
Nīcību, pēdīgi atpakaļ iešanu lielajos garos.
Taču tam bija sevišķis iemeslis Burtnieka pilī
Dzīties, ka krietnajos darbos panāktu augstāko mērķi.
Zilajā zīļu lentīte; kuru pie cepures nesa,
Darīja brīnumus. Stabradzes meitiņu atrada Lāčplēs's
Burtnieka pilī. Laimdota bija tā miesīga meita!
Mīlība dedzīga radījās drīzi jaunekļa sirdī.
Laimdota arī labprāt to redzēja, satikās bieži,
Vakaros viņi staigāja Burtnieku ezara malā;
Laimdota stāstīja tam par ezarā grimušu pili
Un par daudz citām dīvainām veco Burtnieku teikām.
Lāčplēsis gribēja Burtniekam lūgt jau Laimdotas roku,
Kad drīz izpaudās vēsts, ka Kangaru kalnos
Piemītot atkal Kalapuisis un izpostot ciemus, -
Daudz tas cilvēku nositot, daudz ar nolaupot mantu.
Bailes pārņēma apkārtnes vidu, nebija tādu,
Kuri drīkstētu Kalapuisi apkarot kalnos.
Burtnieks tad izlaida ziņu visiem kareivjiem zemē:
Ja kāds kur uzņemtos milzi izdzīt no Kangaru kalniem
Vai ar to nokautu, tam viņš pildītu lūgšanu katru,
Kaut tas ar prasītu viņa meitas Laimdotas roku.
Vēsti šo saņēma Lāčplēsis - abi ar Koknesi kāri
Lūdza no Burtnieka atļauju doties apkarot milzi.
Burtnieks to sākumā liedza, bīdamies jaunekļu briesmas,
Tomēr, zinādams abējo viņu spēcību lielo,
Beidzot tos palaida, abējiem viņiem vēlēdams laimi.
Drīzi jaunekli, staltus kumeļus jādami, devās
Kareivju drēbēs un ieročiem rokā uz Kangaru kalniem,
Vadīti laukā no jaunekļu, meiču skanīgām dziesmām.
Pusceļā būdami, satika jaunekļi vēstnešus, kuri
Jāja uz Burtnieku pili, vēsti nesdami šādu:
Igauņu pulki, pāri pār robežu nākuši, laupot
Un ar dedzinot latviešu ciemus; tādēļ tie gribot
Burtnieku lūgt, lai tiem sūtītu savus kareivjus pretim.
Nu bija mūsu jaunekļiem jādomā, labāk kā darīt, -
Burtniekam vajaga bija ar' viņu palīga, ja tas
Karā pret igauņiem dotos. Beidzot tie nosprieda, vienam
Griezties ar vēstnešiem atpakaļ. Koknes's to uzņēmās, teikdams:
"Mēģini, Lāčplēsi, viens tu izpelnīt Laimdotas roku,
Atsakos es no dalības, zinādams mīlību jūsu."
Kalapuisis turēja launagu, sēdēdams kalna
Galā pie savas no stāviem kokiem saslietas būdas;
Vērsēnu apēdis, tas vēl sivēnu cepa uz iesma.
Blakus tam stāvēja pieslieta nūja, milzīgi liela,
Tā bij no zaraiņa baļķa, ar dzirnu akmeni galā.
Milzis, redzēdams Lāčplēsi jājot, paķēra nūju,
Grieza to riņķī ap galvu, tā ka sacēlās viesul's;
Smējās par Lāčplēsi, teikdams, vai šim lāvusi māte
Nāvē tik nelaiku doties. Lāčplēs's tam atteica pretim:
Laiks jau atnācis, kur vairs nederot pasaulē milži,
Tādēļ šo arī Pakola valstībā noraidīt gribot.
Tam par atbildi milzis svieda ar smagajo nūju,
Izsita Lāčplēsim zirgu ar visiem sedliem iz kājām.
Zirgs ar nūju ieskrēja purvā. Lāčplēs's uz kājām
Nolēca zemē, zobinu izrāvis, iecirta milzim
Gūžā ar varenu spēku, tā ka tas nogāzās zemē.
Krītot tas ķērās pie tuvākās priedes, izrāva priedi
Laukā ar saknēm, uzgāza krītot sev virsū uz krūtīm.
Lāčplēsis neļāva piecelties viņam; zobinu celdams,
Gribēja galvu tam nocirst. "Pagaidi, varoni jaunais,"
Kalapuis's sauca, "atļauj priekš miršanas runāt
Kādus vārdus ar tevim! Laikam tu Lāčausis esi?
Māte man stāstīja: reizi kad nākšot no Daugavas puses
Varonis Lāčaus's, kurš vienīgais pretnieks manim še būšot,
Tad lai glābjoties šejienes tautas. Izvemšot jūra
Briesmoņus kādus ar dzelzu miesām un vēderiem lieliem, -
Aprīšot visu: cilvēkus, kustoņus, augļus un zemi!
Derēsim mieru, apstākļos šādos nebūtu gudri,
Kad mēs viens otru nonāvēt sāktum, atstātum tautas
Briesmoņu varā. Apsolu tevim, varoni jaunais,
Aiziet no šejienes, uzturēt mieru uz mūžīgiem laikiem
Igauņu, latviešu starpā! Mūsu jūrmalas salas
Sargāšu es joprojām; kamēr vien dzīvošu, netiks
Svešajie zemē; pēdīgi mirstot, nogulšos Zundā."
Lāčplēsis līdzēja Kalapuisim piecelties ātri,
Sniedza tam roku, sacīdams: "Tai ziņā miers lai ir mūsu
Starpā; aiziesim arī, izšķirsim abējās tautas,
Kuras tur klajumā viena ar otru tagad jau kaujas;
Karš šis lai paliek pēdīgais latviešu, igauņu starpā."
Pārcirsto gūžu drīzi tie sasēja, devās tad abi
Lejā uz ciemu; šeitan tie nobeidza igauņu karu.
Tur, kur bij kritis milzis pie zemes, palika bedre
Kangaru kalnos; ļaudis vēl šodien milzoņa gultu
Nosauc šo bedri, un viņa nūja guļot vēl purvā.
"Vēl auga ozoli Latvijas ārēs,
Kuplotiem zariem, robotām lapām,
Vēl mūsu tautiešos varoņi rodas,
Sargājot tēvzemi spēcīgi, droši;
Ozola vaiņagiem pušķojam viņus,
Apdziedam sirdību dailīgās dziesmās.
Apdziedat Lāčplēsi, Latvijas meitas,
Lāčplēs's kad cirta, Kalapuisis krita -
Lāčplēs's to pārspēja Kangaru kalnos;
Piespieda igauņus saderēt mieru;
Igauņi nenāks vairs latviešu ciemos,
Nebaidīs zeltenes, nelaupīs mantas.
Bāliņi līdīs līdumus droši,
Rudenī tēvi izdarīs alu.
Priecīgi dzersim jaunekļiem kāzas,
Panāksti, vedēji dziedās un dejos:
Vēlējam arī Lāčplēsim pašam
Tikušu krietnaju līgavu atrast!"
Dziedot tā, Laimdota kopā ar citām zeltenēm nāca
Pilsvārtos kareivjiem pretim, kad pēc salīgta miera
Burtnieks ar savējiem atgriezās mājās no igauņu kara;
Meičas turēja rokās ozolu vaiņagus, ar kuriem
Pušķoja kareivjus, - Lāčplēs's dabūja Laimdotas kroni.
Meitām par atbildi Lāčplēs's ar citiem dziedāja šādi:
"Kur augi ozoli, aug arī liepas -
Kur rodas varoņi, tur krietnas meitas;
Latviešu kareivi, lepoties vari,
Zeltenes skaistas, tikumu pilnas
Laimiņa laidusi Baltijas zemē.
Priecīgi latviešu kareivji atdos
Dzīvību savu, tēvzemi glābjot,
Sargājot krietnajas Latvijas meitas,
Lai viņu vaiņagi zīļoti vizi -
Vizuļus nebūs naidniekam traucēt,
Līdz kamēr Laimiņa tautiņās raidīs!
Laimdota, skaistākā Latvijas meita,
Apsolos dzīvot un nomirt priekš tevis!"
Ir pats Burtnieks, aizgrābts caur jaunajiem, iesāka dziedāt -
Vispāra jautra līgsmība pārņēma kareivju sirdis,
Kopīga brālība piemita visu tautiešu starpā.
Laimdota pēdīgi aicināj' iekšā, maltīte gaidot
Slavenos kareivjus. Burtnieks lika miestiņa atnest.
Lāčplēs's bija priecīgs par visiem; Laimdota nesa
Miestiņu apkārt, - uzdzēra viņam nākošu laimi.
Drīzi vien izpaudās Lāčplēša slava Baltijas zemē -
Ļaunīgais nodoms varoni nomaitāt bija caur dievu
Lēmumu tapis par lielāko labumu, lielāko slavu!
Pēc tam kādā vakarā Lāčplēs's iegāja viens pats
Lielajā velvē, kur stāvēja tīstokļi, rakstīti burtiem.
Te viņš redzēja dibina sienā pusveras durvis,
Kuras agrāki nebija zinājis; paceldams lāpu,
Viņš it ziņu-kārīgi skatījās iekšā pa durvīm, -
Šauras akmeņu kāpenes noveda dziļumā tālā;
Lāčplēs's kāpa pa kāpenēm lejā, staigāja kādā
Alā tālu pa zemes apakšu, notika beidzot
Lielā veclaiku pilī, - varēja zināt pēc soļiem,
Ka tas staigājot noticis pašā ezara vidū.
Pilī daudz istabas pieliktas bija ar dažādām lietām,
Veclaiku ieročiem, kādus Lāčplēs's nebija redzēj's.
Te tas manīja kādā kambarī atspīdam gaismu.
Lēnām tas iegāja kambarī; šeitan stāvēja šķirsti,
Plaukti, piekrauti lieliem rakstu tīstokļiem, runu
Kokiem un birkām; kambara vidū uz akmeņu galda
Stāvēja, tumši degdama, lāpa, pie kuras tas kādu
Jaunavu redzēja sēdam un rakstu tīstokli rokās
Turam. Jaunava nemanīja Lāčplēsi nākot -
Bija tik dziļi tā, tīstokli lasot, aizņemta; tik, kad
Lāčplēša soļi pašā tuvumā darīja troksni,
Viņa kā nejauši pagrieza galvu, un "Laimdota" sauca
Lāčplēs's, "neņem par ļaunu, ka tevi traucēju šeitan!
Laikam man labākais liktens nolēmis satikt ar tevi
Kā ar labajo dievieti visās brīnišķās vietās;
Nevilšu atradu slepenās durvis lielajā velvē,
Nokāpu alā un atnācu šinī burvīgā pili.
Šoreiz atļauji arī manim še brītiņu palikt,
Ieskatīt šinīs dīvainos rakstu tīstokļos; laikam
Šī ir tā pati pils, par kuru stāstīji manim?" -
"Pils ir tā pati," atteica Laimdota, "nezinu, kā es
Aizmirsu aiztaisīt durvis. Bez tēva zināmas viņas
Nebija šeitan nevienam; tomēr, kad atradis reizi
Esi tu apslēpto pili, paliec, lasīsim kopā
Veco Burtnieku teikas un viņu dailīgās dziesmas." -
"Ak, es vēlētos visu mūžu ar biedreni tādu
Kopā še palikt pie mūsu vectēvu varoņu teikām!" -
"Nevēlies, Lāčplēsi, neko ātrumā," Laimdota teica.
"Vārdi iz cilvēku mutes daudzreiz noejot dievu
Ausīs, un pārsteigta vēlēšanās piepildās ātri.
Sevišķi šeitan, kur sakarā stāv ar šo apburto pili
Mana nākošā laime - Burtnieku pēdējā meita
Vēlēta ir tam varoņam, kurš še pārgulēs pilī
Nakti un paliks pie dzīvības; pile tad burvību zaudēs,
Izcelsies līdz ar varoni rītā pie saulītes gaismas!"
Lāčplēs's saķēra viņas roku un iekarsis teica:
"Laimdota, gudro slaveno Burtnieku pēdējā meita,
Še tavā vectēvu noslēptā pilī vaicāju tevi:
Vai tu gribētu Lielvārda dēlu Lāčplēsi mīlēt?
Tad vien jutīšos spēcīgs, izpildīt varoņa darbus,
Tūliņ še palikšu pilī un gribu tās burvību salauzt."
Lēni atteica Laimdota: "Gribu - dzīvosim kopā,
Nomirsim kopā priekš mūsu mīļotas latviešu tautas!"
Lāčplēs's vilka to tuvāki. Sprogaino galviņu viņa
Nolieca tam pie krūtīm, un divas spēcīgas sirdis,
Augstu tikumu pilnas, vienojās kopā kā divas
Spīdošas zvaigznes, reti kas parādās debesu velvē!
Ezara viļņi līgojās, mēnesim spīdot pār vecās
Burtnieku piles jumtiem; tumšas un dīvainas ēnas
Lidoja caur' pa istabām, - viņas smaidīja apkārt
Mīlīgo pāri. Jaunie to nejuta, nejuta nekā
Vairs no pasaules; viņi tai laimīgā brītiņā radās,
Kādu tik reizi jaunības pirmā mīlība piešķir
Cilvēkiem maldīgā mūžā. Īsais laimīgais-brītiņš,
Kādēļ tu esi tik īss un kādēļ pāreji tu kā
Sapnis? Īstenā cilvēku paradize virs zemes -
Kādēļ izdzeni savus lutekļus ātrumā laukā
Un tos viena brītiņa dēļ, ko baudīja tevī,
Lieci sēras un rūgtumu baudīt veselu mūžu?
Bet vai brītiņš paradizē gan neatsver bēdu
Pilnu mūžu? Tiešām tas atsver! Brītiņu mīlēt
Laimīgi, visu mūžu ciest un pēdīgi nāvē
Visu aizmirst, ir vienalga, laimīgs vai nelaimīgs bijis.
Kamēr Lāčplēs's ar Laimdotu debesu laimību juta,
Atradās arī tuvumā jaunums, kas kā arvienu
Laimību jauca un sēras pieveda jaunajam pārim.
Ezara dibinā tuvu pie loga glūnēja kāda
Ūdens čūska; - tai bija Spīdalas zvērotas acis!
Laimdota atjēdzās pirmā, teica, ka vēlu jau būšot,
Vajagot aiziet no piles, kamēr vēl neesot pusnakts.
Lāčplēs's turpretim apņēmās pilī palikt pa nakti.
Kad tas nelikās pierunāt, Laimdota aizgāja viena.
Pusnaktei nākot, palika pilī tik auksti, ka Lāčplēs's
Tikko varēja glābties; tādēļ tas paņēma kādus
Salauztu šķirstu gabalus, uzkūra uguni no tiem
Lielajā pavardā un tad sildoties gaidīja, kas še
Notikšot. Sacēlās viesul's pa visām istabām, un aiz
Sienām krāca ezara ūdeņi; atvērās durvis,
Un pa viņām ienesa iekšā septiņi mori
Lielu, vaļēju zārku; iekšā tur gulēja briesmīgs
Tēviņš ar zobiem kā kapļiem un nagiem kā tuteniem; sākot
Likās, ka būtu tas nomiris, bet pēc laiciņa sāka
Kustēties, atvēra platās acis un iesāka vaidēt:
"Vai, kā man salst, un vai, cik man salti!" Negribot širkas
Lāčplēsim gāja caur kauliem, tādu nejauku balsi
Grūti bij izturēt; tādēļ tas sakūra uguni lielu,
Sagrāba tēviņu cieši aiz krūtīm, izrāva laukā
To iz zārka un, ugunim piegrūdis, sacīja: "Sildies,
Draņķi, bet nebrēc tik nejauki!" Tomēr tas brēca vēl vairāk
Un ar zobiem grāba pēc Lāčplēša garajām ausīm -
Laikam tas zināja, ka, ja ausis nokostu, tad ar
Lāčplēša spēcība pazustu un viņš to varētu pārspēt;
Lāčplēs's turējās sirdīgi pretim, iegrūda viņu
Ugunī iekšā, tā ka tam spalvas iesāka nosvilt.
Beidzot tas iesāka runāt un lūgties, lai palaižot vaļā.
Tomēr Lāčplēs's to nelaida, teikdams: "Netiksi agrāk
Vajā, kamēr šī pils būs uzcelta augšām pie gaismas."
Durvis atvērās atkal ar troksni, un ieskrēja iekšā
Ragana Spīdala līdz ar agrākiem septiņiem moriem;
Visiem bij rokās ugunī karsētas sarkanas dakšas,
Visi tie uzbruka Lāčplēsim, draudēja nodurt ar dakšām, -
Spīdala visiem pa priekšu ar dzirksteļu sprēgošām acīm.
Lāčplēsim nācās jau grūti pretoties briesmoņiem visiem;
Te tam iekrita prātā Stabradzes spogulis, kuru
Tas arvienu pie sevim nēsāja; izraudams ātri,
Viņš to turēja Spīdalai priekšā. Negantīgs kliedziens
Dimdēja pilī, briesmoņi visi krita pie zemes,
Un tad, putekļus viesulī griezdami, aizmuka projām.
Nostājās putekļi, norima viesul's, vēsmiņa dzestra
Tīrīja gaisu; tālākā istabā rādījās gaišums;
Iz šā gaišuma iznāca kāds jo cienījams vecis,
Sveica Lāčplēsi, sacīdams: "Mans dēls, vēlēju labu
Tevim un latviešu tautai! Tu esi pārspējis jodus
Negantos, atņēmis tumsības varai Burtnieku pili;
Rītā tā rādīsies dienas gaišumā. Gaišumu nesis
Tautai ar šeitan sakrātās vectēvu garīgas mantas,
Kuru starpā atrodas arī likumi mani.
Saki tur augšā, ka likumi šie ir iz dievības ņemti, -
Uzturot viņus, tauta zels un mūžīgi nemirs!
Viduveds esmu es. Esmu dibināj's latviešu tautu.
Mans dēls, dzīvo ar dieviem, guli mierīgi tagad
Burtnieku pilī, manas meitiņas iemidzis tevi!"
Vecais, to sacījis, izklīda atkal gaišumā lēnām.
Ienāca pēc tam trīs it skaistas jaunavas iekšā.
Rokās tās nesa meldru pagalvjus, palagus, segus,
Taisīja Lāčplēsim gultu un lūdza, lai ejot tas gulēt.
Lāčplēs's ar bija piekusis ļoti, nolikās gultā.
Jaukas kā dieviešu dziesmas skanēja Lāčplēsim ausīs -
Viegli tam elpoja krūtis, acis aizslēdzās cieti,
Likās, ka gultiņa viņa paceltos augšā jo viegli
Līdz ar tīstokļu šķirstiem, līdz ar Burtnieku pili.
Nākošā rītā brīnījās visi Burtnieku ļaudis,
Redzot, ka ezara vidū uz kādas saliņas stalta
Stāvēja veclaiku pile. Laimdota pateica tēvam,
Lāčplēs's ka palicis vakar grimušā pilī pa nakti.
Burtnieks zināja tūliņ, ka tagad svabada vecā
Burtnieku pile. Priecīgs tas kopā ar Laimdotu devās
Turpu. Iekšpusē tie vēl atrada Lāčplēsi guļot.
Laimdota lēni to uzmodināja. Atverot acis,
Redzēja Lāčplēs's, ka logos spīdēja saulītes stari.
Ātri uzcēlies, jauneklis apkampa Laimdotu un, to
Sirsnīgi skūpstot, sacīja: "Tagad tu piederi manim,
Tagad sarautas saites, kuras mums vienoties liedza!" -
"Slavēti dievi, slavēti visi labajie gari!"
Sacīja Burtnieks. "Laimdota pieder vienīgi tevim.
Saņemiet svētību arī no manām tēvišķām rokām:
Lai caur šo derību vienojas divas slavenas ciltis,
Kurām ir nolikts apgaismot, apsargāt latviešu tautu!"
No ši laika nu bieži nogāja jaunajie ļaudis
Vecajā pilī, lasīja tos tur glabātus rakstus;
Pie tam Lāčplēs's par brīnumu lielu atrada, cik daudz
Bija Laimdota mācīj'sies vecos Burtnieku rakstus;
Cik tā jauki zināja runāt par augstajiem dievu
Likteņiem, cilvēku tikumiem, tautu un varoņu teikām.
Kādā vakarā, atkal kad viņi sēdēja kopā
Vecajā pilī, Laimdota bija tīstokli kādu
Tinusi vaļā un sacīja: "Tagad lasīšu tevim
Priekšā par mūsu nogrimušo un caur tev' uzcelto pili:
Austrumā tālu, aiz septiņām lielām karaļu zemēm,
Pacēlās gaisā balts mākulis itin kā apsedlots kumeļš;
Mākoņam virsū sēdēja Pērkons ar pātagu rokā,
Kuru plīkšķinot, zibiņi šķīda un akmeņi plīsa,
Kalni un lejas drebēja, trīcēja cilvēku bērni.
Pērkons austrumā sauca, ka zeme dimdēja: "Kas grib
Līdzi man staigāt un maniem dieva likumiem klausīt,
Tos es vadīšu tālu uz vakariem jaunajā zemē!"
Visi stāvēja klusi, bīdamies bargajā dieva;
Pēdīgi sacēlās Burtnieku cilte - dūšīgie, stiprie
Kareivji, gudrie rakstu pratēji, teikdami: "Tevim
Staigāsim līdzi, varenais Pērkons, klausīsim tavu
Balsi kā ticīgi ļaudis, ved mūs uz jaunajo zemi!"
Pērkons jāja pa priekšu, Burtnieki staigāja pakaļ
Tālu pret vakariem. Ceļā tie satika negantas tautas,
Briesmīgus milžus, pūķus un visādus nešķistus jodus,
Kuri tiem uzkrita. Pērkons tos spārdīja. Burtnieki dūra
Šķēpiem. Tā tie atkāvās līdz kādai vakara jūrai,
Kur tie pirmo reiz varēja mierīgi apmesties, tādēļ
Sauca to "Baltajo jūru". Burtnieki atrada zemes
Viducī auglīgu ieleju, kurā tie nometās dzīvot.
Burtnieki būvēja ielejā pili, nolīda mežus,
Iesēja miežus, un Pērkons deva auglīgu lietu,
Patrimps ar Saulīti - briedušas vārpas; rudenī Ūziņš
Dāvāja medu, dievdēli līdzēja miestiņu darīt.
Burtnieki dzēra un priecājās. Jaunekļi apņēma daiļas
Līgavas, - vairojās viņu ciltis Baltijas ārēs.
Atnāca Ziedon's - nolaidās Līgo ar zeltotām koklēm,
Priecīgas dziesmas skanēja jauki kalnos un lejās.
Tie bija līgsmīgi zelta laiki Burtnieku zemē!
Jodam netika Pērkona laimīgā Burtnieku cilte;
Jods nu sūtīja Viesuli Baltajā jūrā un lika
Sagriezt milzīgu ezaru gaisā un nomest to zemē
Burtnieku ielejai virsū. Burtnieki redzēja kādā
Dienā briesmīgu viesuli šņācot un griežoties augšā;
Vecis kāds, to redzēdams, nodurt to gribēja, ņēma
Trīs asmiem dakšu, apgāja riņķī viesuļam un, to
Apvārdoj's, taisījās dakšu mest jau viesuJam sirdi.
Otris, to redzēdams, sacīja: "Pagaidi, kamēr es ūdens
Vārdus sacīšu, - liekas, ka aiz viesuļa ezars
Meklējas vietas, - nokritīs zemē, līdz apstāsies viesul's."
Pirmais to nelika lāgā, svieda gaisā ar dakšu -
Viesulis izklīda, un tad rūkdams nokrita ezars
Zemē, pildīja ieleju, apklāja Burtnieku pili!
Burtnieki būtu pagalam, nebūtu viņiem par laimi
Klātumā atradies Līgo. Līgo nu iesāka koklēt,
Ezara dibinā dziedāt, dziedāt tik dailīgi, ka pat
Akmeņi mīksti palika, zeme dalījās, un drīz
Burtnieki līdz ar Līgo dziesmu dailīgām skaņām
Iznāca laukā pa plašu alu pie saulītes gaismas!"
Citā reizē Laimdota atkal tur lasīja šādi:
"Sākumā nebija nekā. Bez gala tālumā mita
Tikai tas dīvainais atspīdums, no kā cēlušās visas
Lietas, - pats bez sākuma un bez gala kā visas
Pasaules dvēsele, visu garu augstākais, vecais,
Mūžīgais dievs un viņam blakus dzīvoja otris
Gars - tas velns bija; bet vēl bija tas paklausīgs dievam
Visās lietās un nebija Jaunumā atkritis no tā,
Lai gan domāja toreiz jau pats uz labumu savu.
Dievs bija domājis pasauli radīt un sacīja velnam:
"Nolaidies muklainā dibinā, tur tu atrasi kādas
Cietēj'šas dūņas; pagrābi vienu sauju no tām un
Uznesi augšā." Velns ar nolaidās, atrada dūņas;
Ņemot tas domāja, dievs ko gan darīšot augšā ar viņām.
Lai ar to pašu varētu darīt, tas paņēma vienu
Sauju priekš sevim un to iebāza platajā mutē,
Otro sauju tas uznesa augšām un atdeva dievam.
Dievs, šo dūņu sauju izsēdams, sacīja: "Zeme,
Rodies!" Izsētā sauja auga par līdzenu zemi,
Bet ar otrajā sauja izauga velnam pa muti.
Velns, to ilgāki turēt nespēdams, sprūdīja laukā,
Un tā uzgrūda līdzenai zemei lielajos kalnus.
Dievs pēc tam paņēma pats iz sava spīduma kādu
Sauju, sēja to, teikdams: "Radaties, saule un mēness!"
Un redz, zeltota saule uzlēca, sudrabots mēness
Spīdēja zemē. Saule un zeme bija tik ļoti
Skaistas jaunavas, ka dievs pats tās mīlēja un no
Viņām radīja daudzi dievu dēlu un Saules
Meitu. Mēness apņēma kādu mīlīgu Saules
Meitu, un tūkstošas zvaigznītes viņu bērniņi bija.
Visi pirmajie dievu dēli jo vareni bija,
Paši kā pilnīgi dievi; viņi dalīja visu
Pasauli sev par valdības nodalām. Pērkons ar saviem
Pieciem staltajiem dēliem būvēja debesu velvi
Priekš daudz mūžīgiem jaukiem garu mājokļiem, - Saulei
Kaldināj' zelta kumeļus, lai tā varētu viegli
No pat rīta līdz vēlam vakaram visu debesu velvi
Pārbraukt un savus kumeļus peldināt jūriņā. Antrimps
Vēlējās jūru par dzīves vietu, - vakaros Sauli
Jūrā saņēma, pārcēla zelta laiviņā to pa
Nakti uz rīta pusi, kur tā uzlēca atkal.
Patrimps aptērpa zemi zaļā uzvalkā un ar
Ziedoni kopā rotāja ziediem un zeltotām vārpām.
Pakols bruģēja ceļu uz nākošām dvēseļu mājām.
Daudz caur velna nedarbiem tikušas citādas lietas,
Ne kā sākumā bija. Visi akmeņi bija
Mīksti. Dievs nu sacīja velnam, lai neminot uz tiem,
Kamēr būšot tie tapuši reizi par irdenu zemi.
Velns tak, gribēdams zināt, kas tad notikšot, kad tas
Akmeņos iemīšot, meklēja kādus akmeņus lielus,
Tanīs iemīdams. Acumirklī akmeņi visi
Palika cieti. Daugavas malā atrodas viens tāds
Akmens, kur vēl šodien redzama iemīta pēda;
Ļaudis to tagad velna pēdas akmeni nosauc.
Sākumā kokiem nebija zaru, bet stumbeni gaisā.
Velnam bij izkapte, ar ko tas sevim sapļāva sienu;
Dievam bij kaltiņš, kaldināts viņam no Pērkona dēliem.
Velns kamēr gulēja, paņēma dievs šā izkapti un ar
To sev sapļāva pulka siena; uzcēlās velns un
Brīnījās, dievs kā varējis sapļaut ar kaltiņu sienu,
Gribēja pats ar mēgināt pļaut ar kaltiņu sienu.
Zālē iestājies, velns nu meta ar kaltiņu, bet tas
ieskrēja kokos, - no šā laika atradās zari.
Velnam bija daudz govu, visas toles bez ragiem
Un ar apaļiem, nešķeltiem nagiem, un zilganu spalvu.
Dievs ar būvēja kūtis; velns nu prasīja: "Ko tu
Vedīsi kūtīs, kad tev pavisam vēl govu nav?" Dievs tam
Atteica, govis gan dabūšot. Aizdzina nākošā naktī
Dievs iz velna laidara govis uz jaunajām kūtīm,
Pāršķēla nagus, pielika ragus un raibotu spalvu.
Otrajā rītā velns nu gribēja govis dzīt ganos,
Bet tas atrada laidaru tukšu; aizskrēja velns uz
Dieva jaunajām kūtīm, tās bija pilnas ar govīm,
Bet pavisam svešādas sugas, pāršķeltiem nagiem,
Līkajiem ragiem, dažādā spalvā, raibaļas, lauces.
Kādu reiz dievs vēlējās sunīti, sacīja velnam:
"Ņem šo spieķīti, noeji kalnā, taisi no zemes
Kustoni šādu: galvu ar purnu, divējām acīm, ,
Divējām ausīm, četrējām kājām, asti un spalvu;
Siti tad ar šo spieķīti, trīs reizes sacīdams: "Dievs tev'
Radījis," tūdaliņ dabūs tas dzīvību." Nogāja kalnā
Velns un taisīja kustoni, sita ar spieķīti, teikdams:
"Dievs tev' radījis!" Sunītis uzlēca augšām un skrēja
Dievam pakaļ. Velns nu gribēja arī priekš sevis
Sunīti radīt, bet to taisīja lielāku nekā
Dieva sunīti un ar spalvu tumšāku; savām
Uzacīm kādas spalvas izplūkdams, piesprauda tās pie
Kustoņa acīm, paņēma spieķīti, sita un teica:
"Velns tev' radījis!" - bet tas nemaz necēlās augšā.
Beidzot tak bija jāsaka: "Dievs tev' radījis!" - kuston's
Uzlēca augšā un velnam krūtīs pieslējās. "Ūja,
Vilks!" tas iesaucās. Vilks nu ieskrēja mežā.
Dievs nu beidzot cilvēku radīja. Nogājis lejā
Jaukākā zemes viducī, dievs tur paņēma tīru
Zemes pīti un darīja cilvēku tikai ar vienu
Aci un ausi, divām rokām un kājām, tā teikdams:
"Tev būs redzēt tik labu, dzirdēt tik labu un darīt
Otru tiek laba un staigāt tiešām pa labajiem ceļiem."
Dievs tam ieurba vienu nāsi degunā un tur
Iepūta savu dzīvības dvašu, sacīdams: "Būsi
Līdzīgs dieviem, cēlies iz mūžīga dievības gara!"
Cilvēks iesāka viegli elpot un dusēja pirmā
Saldajā miegā. "Guli līdz rītam," tas sacīja. "Saule
Uzlēkdama modinās tevi uz laimīgu dzīvi!"
Nakti tomēr atnāca velns un, cilvēkam guļot,
Taisīja otru aci un ausi, sacīdams: "Tevim
Redzēt būs ļaunu, dzirdēt ar ļaunu un darīt jo projām
Pusē labu un ļaunu, klibojot abējās pusēs."
Velns tam ieurba otru nāsi degunā un tur
Iepūta arī no savas dvašas. Otrajā rītā,
Saulei uzlecot, uzmodās pasaulē radījums visu
Brīnišķākais. Pildīts ar brīvu dievišķu garu,
Dzīdamies augsti pēc dievišķa mērķa, darīdams labu,
Pats sevi aizliedzot, dzīvību savu nododams, lai tas
Panāktu mūžā augstāko tikumu pilnību, pie kā
Tam var būt tik liela griba un nelokāms prāts, ka
Tas pat dievus var pārspēt. Turpretī otrādi, ļauns un
Briesmīgs, slepeni uzkrizdams, nokaudams, maitādams visu
Labu pasaulē, darīdams to par niknāko pekli.
Redzēdams samaitāto cilvēku, apskaitās dievs nu
Ļoti par velnu, sodīja ar mūžīgiem lāstiem,
Aizdzina projām no sevis un to nogrūda peklē.
Velns tur radīja nešķīstus garus un briesmīgus pūķus,
Nāca tad augšā un sāka ar dievu negantu karu.
Visi dievi un dievu dēli nu karoja pretim;
Karojot juka un plīsa zeme ar debesi, vētras
Krāca, Pērkons briesmīgi rūca un, zibiņiem sperot,
Kalni nogrima, jūra, debešos celdamās, lielus
Zemes gabalus apklāja. Pēdīgi velni un jodi
Uzvarēti un bezdibenī slodzīti k~uva,
Kur tie briesmības dara un, augšā nākdami, meklē
Cilvēkus kārdināt, ievilt savos ļaunuma tīklos;
Pērkons taču, tos manīdams, sasper un atpakaļ aizdzen."
Pēc tam kādā vakarā atkal Laimdota, kādu
Vecu tīstokli ņēmusi, teica: "Lāčplēsi, klausies,
Lasīšu tagad iz gudrā Vidveda mācībām, kādas
Devis tas tikai priekš tādiem, kuri var saprast un panest."
Laimdota atvēra tīstokli, lasīja nodalu šādu:
"Laiks ir mūžība. Ārpus šī laika skrituļa citu
Kādu mūžību domāties aplama ticība būtu.
Aiziet laiks, atiet laiks, bet nekad laiks nepaiet, tādēļ
Dieviem, saulei un zemei pietiek ar ilgajo laiku.
Kādēļ gan cilvēkam nebūtu diezgan, kurš, tik vien īsu
Brītiņu dzīvodams, bauda ar apziņu ko no šā laika?
Cilvēce pati tomēr par sevi bezgala laiku
Mūsu pasaulē ieņem; kas gan skaitīs tos gadus
Atpakaļ, pirmais cilvēks kad pasaulē atpleta acis,
Un kas noteiks to dienu, kad pēdīgais aizdarīs acis?
Vienīgais cilvēks nomirst, veselas tautas var izmirt,
Cilvēku cilts tomēr dzīvos, kamēr stāvēs šī zeme.
Priekš šās lielās, neizmirstošās cilvēku tautas
Darboties, viņai palīdzēt vienādi pilnīgai tikt un
Augstu stāvokli ieņemt, priekš tās dzīvot un nomirt
Ir ikkatra cilvēka uzdevums laicīgā mūžā.
Tāpat kā vienīgi cilvēki, var arī vesela tauta
Pacelties gudrībā augsti, tā ka tiek līdzīga dieviem, -
Bet tad viņa vairs netic saviem bijušiem dieviem,
Kuri tai izliekas zemi; viņa izvēlas sevim
Augstākus dievus, jaunu, brīnišķu ticību, un tā
Pirmajā vēlāk par māņu ticību paliek.
Še nu ir darbalauks cilvēces draugiem aizstāvēt, sargāt
Tautas no maldīgām ticībām, kuras brīvības garu
Valdzināt dzenas un grozās tik zināmām kārtām par labu.
Tautas prāts ir dievu prāts. Viņai ir tiesība pašai
Tādēļ vadoņus savus un arī valdoņus iecelt;
Bet, ja vēlētie vadoņi nepilda tautisku prātu
Un dēļ sava labuma dažas kārtas vai visu
Tautu grib nospiest, tautai tad ir pilnīga vara
Itin kā citus nederīgus kalpus, vadoņus atcelt.
Brīvības mīļotājiem še atkal darbalauks rodas
Tautām labus likumus pasniegt, kas apsarga visu
Locekļu mantu un dzīvību, dibinātus uz augstiem
Cilvēces tikumiem, nepārgrozāmiem likumiem dabā.
Tad ar viss tautu un cilvēku ienaids pasaulē zudīs,
Ja pie tam viņi dabas tiesības pilnīgi atzīs,
Tulkos viņas noslēptus, brīnišķus, varenus spēkus.
Še ir vislielākais darbalauks tiem, kuriem dāvanas dotas
Gaismotā garā iet un pētīt, rakt, svērt un mērot.
Dibināt, domāt pa dabas tālajo, plašajo lauku,
Atklāt miglaino segu no sirmās senatnes, caur ko
Cilvēki, mācoties pazīt pagātni, varēs ar drīzi
Savu klātību pārlabot un tad sataisīt jauku,
Lielu nākotni pilnīgi glītotā, laimīgā veidā.
Katris, strādādams priekš šā augstajā cilvēces mērķa,
Panāks pie saviem tautiešiem, kā ar pie cilvēces visas,
Lielāko godu un slavu, un, pēdīgi aizdarot acis,
Pavadīs sērodamas draugu sirdis un vadīs
Pateicīga tauta viņu uz pēdīgo dusas
Vietiņu dabas-māmiņas klēpī; piemiņa viņa
Nezudīs tautu sirdīs, un viņa gars mājos tur augšām
Gaismas dzīvokļos dievu dēlu pulciņā mūžam!"
Laimdota palika klusu -satina tīstokli un to
Nolika šķirstā pie citiem, teikdama: "Daudz vēl še tādas
Mācības atrodas putekļu šķirstos; izlasīt viņas
Visas varētu tikai pa kādiem ilgākiem gadiem.
Varbūt ka vēlākos laikos slaveni tautieši viņas
Vedis pie saulītes gaismas, putekļus tīrīs un tautai
Darīs zināmas senatnes mācības, ziņas un teikas!"
Veļu-laiks bija pienācis. Laimdota strādāja visu
Dienu pa kukņu, mielastu sagatavodama; šonakt
Burtnieks gribēja sagaidīt veļus un pamielot savu
Mīļo dvēseles, kuri caur nāvi šķīrušies bija.
Lāčplēs's ar Koknesi arī strādāja; lielajā rijā
Sastūma ārdus, slaucīja krāsni, tīrīja klonu.
Un tad visas šās telpas pušķoja ozolu zariem,
Smalkām skujām un baltām smiltīm kaisīja plānus.
Rija arvienu bij mīļākā vieta priekš visādiem mājas
Gariem: krāsns bedrē dzīvoja rūķi, aizkrāsnē ciemnieks;
Ļauniem kaimiņiem augšā uz rijas tupēja pūķis;
Ziemā, kad labības kulšana beigta, tukšajās rijās
Stomījās pusnaktīs visādi mošķi, ķēmi un spoki.
Šonakt visiem šiem mājiniekiem bija jāatstāj rija,
Jāatdod vieta veļiem, cienīgiem miroņu gariem.
Lāčplēs's ar Koknesi, tīrīt un pušķot beiguši telpas,
Atnesa galdus un meldru krēslus un nolika rijā;
Laimdota apklāja tos ar smalkiem, baltajiem linu
Galdautiem, uzlika siltus plāceņus, pienu un medu.
Salika gaļas bļodas ar mīkstiem vārītiem kūķiem.
Burtnieks atvilka vaļā logus un pieslēja abās
Pusēs lubiņas, veļi lai varētu ievelties viegli.
Vēlāki sanāca pilssaime rijā, un Laimdota līdz ar
Citām jaunavām nolika grozus un smalki
Sukātus linus pagaldēs; pie tam dziedāja viņas:
"Augšlecīte, Zemlecīte,
Velies vilnas groziņā,
Velies vilnas groziņāi,
Sēdies meldru krēsliņā!
Velies viegli, Veļu-māte,
Manā tēva rijiņā,
Lai pēdiņas nepalika
Baltā smilšu plāniņā!
Es tev lūdzu, Veļu-māte,
Baudi mūsu mielastiņ',
Baudi mūsu mielastiņu,
Taupi manu augumiņ';
Taupi manu augumiņu,
Kamēr mūžu nodzīvoš'.
Kamēr mūžu nodzīvoš',
Tautu dēlu aplaimoš'!"
Tumsai metoties, tika aizdegti skali un lāpas.
Visi palika kopā līdz pusnaktei; Burtnieks tad teica:
"Bērni, eita nu mierīgi gulēt un nedarat troksni,
Laižat man vienam še palikt sagaidīt mirušo ēnas!"
Visi klusumā izšķīrās, katris meklēja savu
Dusas vietu un vēlējās netraucēt svētajo nakti.
Rītā Burtnieks ar Lāčplēsi gaidīja Laimdotu nākot,
Kurai bij jānes no rijas veļu ēdieni, lai tie
Tagad ar paši no svētītas barības dabūtu baudīt.
Burtnieks bij domīgs, sacīja tad uz Lāčplēsi: "Mans dēls,
šonakt, veļiem ienākot, ievēroju dažādas zīmes,
Kuras mums un zemei sludina bēdīgus laikus;
Arī tavs un Laimdotas liktenis liekas tur stipri
Aizņemts. Pērkons un dievi lai izvada visu par labu!
Bet kur gan kavējas mūsu Laimdota? Palūko, vai tā
Nav vēl cēlusies!" Lāčplēs's Laimdotas kambara durvis
Atrada aizgrieztas; saucot un klauvējot atbildes nebij.
Atpakaļ griezies, tas sacīja, laikam jau Laimdota būšot
Izgājusi. Viņi nu lika klaušināt visā
Pilī pēc Laimdotas, bet neviens to nebij redzēj's.
Burtnieks nu abi ar Lāčplēsi Laimdotas kambara durvis
Uzlauza, bet to atrada tukšu, - stāvēja gulta
Vakar kā salikta, Laimdota nebija gājusi gulēt.
Bailes un briesmas pārņēma visus; izskrēja tie nu
Meklēt visapkārt pilī un apkārtnes vietās,
Tomēr par velti. Arī Koknes's neradās pilī -
Abi ar Laimdotu bija un palika zuduši viņi.
Satriekts atgriezās vecais Burtnieks mājās no veltas
Meklēšanas. "Dēls," tas teica uz Lāčplēsi, "dieviem
Paticis grūti mūs abus piemeklēt. Veltīgas sēras
Neder še; manim liekas, ka Laimdota kritusi kāda
Ļauna nodoma varā, tādēļ vienīgi ātris
Apķērums šeitan var līdzēt. Sasauci kareivjus manus,
Dzenaties pakaļ ļaundariem, varbūt ka panāksiet viņus!"
Lāčplēs's atteica: "Ne tā, mīļais tēvoci; tavi
Ļaudis lai meklē sevišķi paši, mani tie tikai
Kavētu; iešu viens pats un svēti apsolu tevim
Laimdotu atrast un pārvest Burtnieku pili,
Jeb ar Lāčplēsi būsiet redzēj'ši pēdīgo reizi!"
Lāčplēs's bruņojās drīzi; Burtniekam teicis ar dieviem,
Atstāja pili, kur baudījis bija laimīgus brīžus.
Turaidas pilī sēdēja lielajā mājā trīs vīri,
Nopietni sarunādamies. Divi no viņiem bij abi
Svētuļi, Kangars un Diterichs, trešais bij slavenais Kaupa.
Glūnīgais Vāczemes priesteris bija drīzumā pratis
Kaislīgo virsaiti valdzināt savos mācības tīklos;
Sākumā stāstīja tas viņam daudz par Vāczemes dzīvi,
Gudrību, mākslu, tautas slaveniem varoņiem un par
Ticību patiesu, kura vienīgi mūžīgi svētu
Dara un apsola nomirstot dvēselei debesu priekus.
Tālāki stāstīja Ditrichs par Romas svētajo tēvu.
Kurš ar bruņnieku biedrību kopā nospriedis visām
Tautām pasaulē arī šās ticības svētību pievest.
Ditricham līdzēja Kangars, - tātad Kaupa jau bija
Tik tālu dabūts, ka šaubīties sāka par vectēvu dieviem.
Tagad tas ziņoja atkal, ka esot iz Vāczemes kuģis
Atnācis; Vāczemes ļaudis vēloties nomesties šeitan
Un pie Daugavas Rīdziņu grīvā dibināt jaunu
Pilsētu, kura daudz labuma darīšot tirdzības ziņā
Visā Baltijā, ja vien Kaupa to vēlējot labprāt.
Lasīja vēstuli vēl no Romas svētaja tēva,
Ka tas apsveicot Kaupu un savu svētību viņam
Nosūtot, vēlēdams virsaitim viņu apmeklēt Romā.
Turklāt Diterichs teica, ka Kaupa varēšot pats tad
Savām acīm skatīties Vāczemes jaukumus un caur
Svētā tēva draudzību pelnīties godu un slavu.
Kaupam sacēlās kārība slavēto Vāczemi redzēt,
Juta ar ļoti godātu sevi no svētajā tēva;
Tādēļ tas solīja vāciešiem atļaut pilsētu uzcelt,
Apņēmās doties uz Vāczemi līdzi ar lielajo kuģi.
Diterichs dzīrās to pavadīt, novest pie svētaja tēva.
Tajā dienā pēc veļu nakts gribēja doties tie ceļā.
Šķiroties solīja Kangars tos gaidīt pie Rīdziņu grīvas.
Dienā pēc veļu nakts Rīdziņu grīvā redzēja lielu
Ļaužu drūzmu staigājot. Lielais Vāczemes kuģis
Taisījās ceļā. Zēģeļus izpletis, līgojās tas uz
Lēnajiem Daugavas viļņiem. Dažādas Vāczemes lietas
Tika vēl ātrumā mainītas pretim ar šejienes precēm.
Vācieši, kuri palika šeitan, derēja līvus,
Latviešus viņiem palīdzēt jauno pilsētu uzcelt.
Drīzi ar ieradās virsaitis Kaupa, pavadīts tas no
Ditricha, gāja uz kuģi. Ļaudis to apsveica skaļi.
Augšā uz kuģa nostājies, runāja Kaupa uz ļaudīm:
"Mīļie tautieši, manim ir stāstītas brīnuma lietas
Par to slavēto Vāczemi, bagātu visādām mantām;
Tādēļ domāju noslēgt ar vāciešiem draudzību un tiem
Atļaut mūsēju zemē jaunu pilsētu uzcelt,
Caur ko arī pie mums še tirdzības avoti jauni
Atvērsies, vairosies manta un mūsu tēvija uzzels.
Lai nu dabūtu pats no tā pilnīgu uzskatu, braukšu
Tagad uz Vāczemi, solīdams visiem jums paziņot vēlāk,
Ko mums tautiešu labumā pienāksies tālāki darīt.
Tik ilgam dzīvojiet šeitan ar vāciešiem it kā ar draugiem!" -
"Kaupa lai dzīvo! Lai ar dzīvo kaimiņi svešie,
Ja tie ar labu nodomu mūsu draudzību vēlas!"
Saukdami ļaudis tā atbildi deva uz virsaiša runu.
Kuģis laidās ar pilnajo vēju projām, un ļaudis,
Cepures vicinot, pakal tam skatījās. Svētulis Kangars
Nebrauca līdzi, viņš vislabāki zināja, kādēļ
Šāda draudzība meklēta tika no vāciešu puses.
Abi ar Spīdalu, kura ar šurpu nākusi bija,
Skatījās viņi, spītīgi smiedamies, iepakaļ kuģim.
Tomēr vēl cits kāds zināja viņu nolūku ļauno.
"Lāčplēs's, milzu vārētājs, atjāj," dzirdēja saucam
Ļaužu' pulkā. Ātrumā drūzma dalījās, vietu
Dodama Lāčplēsim, kurš jau putās saskrietu zirgu
Turēja. Zemē nolēcis, devās tas Kangaram klātu,
Bargi to prasīdams: "Saki, tu vecais ļaundari: kur ir
Laimdota, Burtnieka meita? Jeb šis mans zobins tev kaulus
Sakapās! Labi zinu, ka tavi nodomi ļaunie
Vainīgi ir pie viņas zušanas." Kamēr vēl Kangars
Atbildēt varēja, rādīja Spīdala debešu malā
Tālu uz peldošu kuģi, spītīgi teikdama: "Lūk, tur
Viņa aizbrauc uz Vāczemi kopā ar Vāczemes zēniem!" -
"Blēži, ļaundari, tautas slepkavas!" jauneklis sauca.
"Ļaudis, neklausat viltniekiem šiem, es pazīstu viņus!
Svētulis Kangars un Spīdala abi ir pesteļu kalpi,
Kuri dēļ sava labuma nodod ticību, tautu!
Neticiet arī šiem viltīgiem svešajiem Vāczemes ļaudīm,
Ja jums brīvība ir un vectēvu ticība mīla!"
Kamēr ļaudis izbij'šies tādu briesmīgu vainu
Klausījās, saņēmās Kangars ātri šai bailīgā brīdī -
Nupat tas varēja pazaudēt visu labajo slavu;
Tādēļ tas teica uz Lāčplēsi: "Jaunais varoni, es par
Tādu apvainošanu vēlētu Pērkona sodu,
Ja man nebūtu zināms, ka pats esi mānīts un pievilts.
Gan par mūsu tautiešu labumu atbildēs Kaupa
Pats, kurš uz Vāczemi aizbrauca, lai tur varētu savām
Acīm redzēt, cik tālu mēs varam šiem sveš'niekiem ticēt.
Otrais tavs pārmetums skaidrojas pats jau gluži no sevis:
Laimdota viena nāv negribot vesta uz Vāczemi - Koknes's,
Kuru tā slepeni mīlēja, viņu pavada; tas jau
Agrāki zināja to, ka Kaupa gribēja braukt uz
Vāczemi un no pils savas kādus jaunekļus paņemt
Līdzi dēļ mācīšanas Vāczemes gudrības ziņās.
Arī Koknes's pieteicās, gribēdams biedroties pie šiem
Vāczemes mācekļiem. Viņu nakt' veļu nakts klusumā abiem
Viņiem ar Laimdotu brīdis bij izdevīgs Burtnieku pili
Atstāt un kopā ar Kaupas jaunekļiem aizbraukt uz tālo
Vāczemi. Dodies mierā, slavenais varoni jaunais,
Laimdota tevi nekad nav patiesi mīlēj'si, - viņa
Cienīja tavus varoņa darbus un negribēja tevi
Skumdināt, tavu mīlību neatbildot, bet sirds tak
Prasa savu tiesību; tagad Laimdota jūtas
Pilnīgā laimē pie sava īstenā mīļākā krūtīm!"
Pērkons ja būtu tai vietā piepeši iespēris, vairāk
Nebūtu Lāčplēs's iztrūcies nekā par Kangara vārdiem.
Bāls un satriekts tas nolaida roku ar zobenu, kuru
Bija pret Kangaru pacēlis. Neizsakāmas sāpes
Sirdi tam sažmaudza, greizsirds asajie asmeņi pirmo
Reizi sagrieza viņa krūtis. Koknes's; kā viņa
Ticamais draugs, tāds viltnieks, Laimdota, kuras pēc simtu
Dzīvības būtu nodevis, neuzticīga, - vai tas
Varēja būt? Un tomēr, lai gan tas Kangara vārdiem
Neticēja, taču nevarēja cita iemesla atrast.
Kādēļ gan Koknes's abi ar Laimdotu Burtnieku pili
Slepeni atstāja? Tūliņ tādas domas jau viņam
Pašam iešāvās prātā, bet tām viņš nedeva vietas.
Tagad caur Kaupas braukšanu tālu uz Vāczemi visas
Šejienes lietas dabūja savādu uzskatu; arī
Lāčplēsim nebij ko šaubīties tālāk par slaveno Kaupu;
Tādēļ tas teica: "Neticu abus jūs esam bez vainas,
Tomēr gaidīšu, kamēr Kaupa būs pārnācis mājās
Vai kāds kuģis vēl atnācis, pārnesis turienes ziņas;
Sargaities tad, jūs liekuļi abi, ja meloj'ši būsiet!"
Lāčplēs's, vairāk tos neievērodams, uzlēca zirgā
Un it stalti aizjāja projām gar Daugavas malu.
Jodiskā priekā skatījās Spīdala iepakaļ viņam, -
Tagad bij reizi izdevies, ko tā jau vēlējās ilgi;
Lāčplēša liktens šitādā ziņā bij rūgtāks kā nāve!
Dziļi noskumis nojāja tas beidzot Lielvārdē sava
Tēva mājās. Priecīgi tēvs še apsveica dēlu,
Bet ar tūliņ redzēja, ka tas ir nelaimīgs. Prasot,
Kādas lietas dēļ, Lāčplēs's tēvam stāstīja visu.
Lielvārds sacīja: "Priekšlaikā neizsamisējies, dēls mans,
Nezaudē cerību. Likteņa ceļi ir brīnišķi. Tādēļ,
Lai gan pretim viss liecina, Laimdota tomēr var būt bez
Vainas un vienīgi tevi mīlēt un ticīga palikt."
Lāčplēs's caur tēva sirsnīgiem vārdiem palika drusku
Mierīgāks, sūtīja vēstis vecajam Burtniekam, cik daudz
Tas par Laimdotas likteni zināja; pats viņš tad kādu
Laiku gribēja dzīvot pie tēva Lielvārdes pilī.
Tomēr skumjas un sēras pārņēma jaunekļa sirdi -
Vientulis staigāja tas gar stāvajiem Daugavas krastiem,
Baltajiem ūdeņu viļņiem bēdīgo likteni sūdzot;
Līdz ar ūdeņu viļņiem vēlējās doties tas jūrā,
Karot ar Ziemeļa vējiem, lūkoties Ziemeļa meitas;
Varbūt ka Ziemeļa meita, cēla kā ziemeļa blāzma,
Vēsotu karstošo galvu, dziedētu vainotās krūtis.
Jauneklis domāja tā un vēlējās - līdz kamēr viņa
Nebija Lielvārdē. Redzēts tas netika it ne no viena,
It nevienam nebija zināms, kur palicis varon's.