Lāčplēsis/I dziedājums
Zilajā debesu velvē,
Pērkona brīnišķā pili,
Kur mājo mūžīga gaisma,
Kur nemitas priecība jauka,
Sabrauca Baltijas dievi
Klausīties Likteņa tēvu,
Kurš baltas, nebaltas dienas
Gan nolēma raibajā mūžā.
Pērkona sirmajie zirgi
Stāvēja sedloti galmā:
Caur sedliem gaismiņa ausa,
Caur iemauktiem saulīte lēca.
Patrimpam kūlīšu rati,
Zeltoti stiebriņi spieķos;
Ar vaska dzelteniem zirgiem
Ir aizjūgti Patrimpa rati.
Pakola melnajie zirgi
Kaulainās kamanās jūgti,
No ribām balzoni, slieces
Un atzveltens, ilksis no stilbiem.
Antrimpam zvīnaiņi zirgi,
Zaļgani niedriņu rati;
No skaistiem gliemežu vākiem
Lokanais sēdeklis taisīts.
Līgo un Puškaitis abi
Sēdēja ziedaiņos ratos;
Ar ātriem spārnotiem zirgiem
Tie laidās caur varvīksnes vārtiem.
Dievu un Pērkona dēli
Pagalmā ieradās jāšus;
Tiem bija zeltoti sedli
Un iemaukti dimanta kalti.
Austra un Laima, un Tikla,
Daiļajās Saulītes meitas
Ar rožu vizuļu ratiem
Un spīdošiem kumeļiem brauca.
Daiļajās Saulītes meitas
Turēja zeltotus grožus;
Pār viņu celiņiem bira
Gan vizuļi sudraba, zelta!
Likteņtēvs mūžīgais, sirmais
Sēdēja dimanta klonā;
Pa labo Pērkons un Patrimps,
Pa kreisajo Pakols un Antrimps,
Tālāki Puškaitis, Līgo,
Dievu un Pērkona dēli;
Tad Austra, Laima un Tikla,
Un daiļajās Saulītes meitas;
Tad vēl pulks mazāko dievu
Ieņēma sapulcē vietas,
Jo visi labajie gari
Še varēja klausīties sanākt.
Likteņtēvs mūžīgais, sirmais
Pacēlās sēdeklī savā
Un vārdos tumšajos pauda
Viņš sapulcei lēmumu šādu:
"Aizmūžā notika brīnums!
Dzemdēja jaunava Gaisma,
Un varens dieva dēls nāca
Virs pasaules noliktā laikā!
Mācīja vareni, jauki
Cilvēkiem dievību atzīt
Un pašiem tikumos augstos
Kā dievībai līdzīgiem dzīvot.
Ļaunajie turējās pretim,
Pēdīgi nokāva viņu;
Bet pekle nespēja turēt
Pie sevim to tumšajā varā:
Varenais cēlās no nāves,
Uzbrauca godībā augšām!
Tā vārds gan zināms jums visiem,
To pasaulē nosauca - Kristus.
Drīzumā mācības labās
Pieņēma pasaules tautas;
Tik žēl, ka cilvēki paši
Tās grozīja ļaunīgā prātā.
Nolemts ir Baltijā arī
Kristīgo ticību ievest,
Bet dieviem atļauts ir locīt
Pēc iegribas cilvēku prātu!"
Pērkons nu pacēlās, teikdams:
"Likteņa lēmumam nākas
Ir dieviem padoties pašiem;
Bet apsolos tomēr pie sevim
Apsargāt latviešu tautu.
Mācības atvēlu labas.
Nav Kristus mācība jauna,
Iz austruma pamati viņai.
Ticības nesējiem šeitan
Nolūki citādi priekšā:
Tie gribēs Baltijas zemi
Sev iekarot, kalpināt tautu.
Centieniem šādiem es būšu
Pretim un tādēļ, tik tiešām
Kā es tos akmeņus šķeļu
Un stiprākos ozolus spārdu,
Agri vai vēlākā laikā
Zibiņiem satriekšu visus,
Kas manu latviešu tautu
Še kalpināt, nospaidīt dzīsies!
Vasarā, Ziedonim nākot,
Auglīgu lietiņu došu,
Pa dienām tīrīšu gaisu
Un naksniņā uguni šķilšu;
Vienumēr tuvumā būšu
Dabā es latviešu tautai;
Tā dzirdēs Pērkona balsi
Un nezaudēs Pērkona vārdu!
Vēlēju arī jums citiem
Darīt šai priekšzīmei pakaļ
Ik katram savējā vietā
Un savējā noliktā kārtā!"
Patrimps nu pacēlies teica:
"Baltija maizītes zeme,
Bet zelta briedušas vārpas
Tik vienīgi latviešiem došu;
Latvieši Baltijas druvās
Bagātus pļāvumus savāks,
Bet svešajo arkli un griezes
Gan celmaiņos līdumos lūzīs!"
Antrimps tad sacīja tālāk:
"Baltijas Baltajā jūrā,
Kur plosās Ziemeļa vēji
Un viruļo paslēptas radzes,
Svešajo naidnieku kuģus
Dragāšu Baltajā jūrā,
Līdz reizi Baltijas karogs
Ies, plivinās pasaules jūrās!"
Vēlāku Pakols tad teica:
"Peklē būs svešajiem vieta,
Bet latvju varoņu gari
Jo projām pa Baltiju lidos,
Ziemeļa blāzmā un baigos
Kaudamies, svešajos baidīs,
Bet, Veļos nākdami, svētīs
Tie latviešu īstajos dēlus!"
Kad šādā kārtībā visi
Pērkonam solīj'šies bija,
Tad Līgo pacēlās beidzot
Un sapulcē runāja šādi:
"Skaitos gan īsti pie dieviem
Mazākiem latviešu tautā,
Bet Likten's nolēmis manim
Pie tautības mīļāko vietu:
Uzturēt dziesmības garu
Tautiešiem visādos laikos
Un locīt, jūsmināt sirdis
Caur sērām un priecīgām dziesmām.
Līgo vārds nezudīs arī
Mūžīgi tautiešu mutē,
Ja vecā dievība šeitan
Ar citādi aizmirsta tiktu,
Tad tautas dailīgās dziesmās
Tiksiet jūs slavēti visi,
Tu, Pērkon, Laimiņa, Tikla
Un dievdēli, Saulītes meitas.
Šie vārdi, vareni dziesmās;
Vēlāki modinās tautu
No jauna gaismotā garā,
No jauna iet brīvības karā!"
Sapulce gāja uz beigām,
Dievi jau gribēja šķirties,
Kad Staburadzīte nāca
Un pēdīgi prasīja runāt;
Sacīja: "Nāku no mājām;
Nesdama dieviem par vēsti,
Kas šonakt gadījās manim
Pie atvara vecajiem vārtiem:
Sēdēju, vērpdama miglu,
Naktī uz Stabraga klintes;
Jau spole pietinās pilna
Un gaiļu laiks nebija tālu,
Te redzu lidojot gaisā
Jājošas raganas divas;
Uz līkiem ozola bluķiem
Tās laidās pār Daugavu pāri.
Piepeši nometa viņas
Atvarā jājamo bluķi;
Uz otra sēdušās abas,
Tās aizskrēja ātrumā projām.
Gribēju palūkot, zināt,
Kādēļ gan viņas tā dara,
Es laidos atvarā iekšā
Un ievilku bluķi pie sevis.
Bet kā es brīnījos, redzot
Caurajā viducī bluķī
It skaistu jaunekli guļot,
Kurš apreibis, apģībis bija;
Izvilku jaunekli bluķim,
Ienesu kristalu pilī,
Tam sausas apģērbu drēbes
Un ieliku gliemežu gultā.
Tiklīdz kā dzīvības zīmes
Pirmajās manīju, nācu
Tev ziņot, Pērkoni lielais,
Un tālāku pavēli saņemt.
Zināms, ka atvarā kritis
Cilvēks par akmeni paliek:
Caur šādiem akmeņiem pieaug
Mūs' Staburags lielāks un lielāks.
Gribētu jaunekli tagad
Augšām pa pilsvārtiem vadīt,
Tad Likten's sasniegtu viņu -
Par akmeni paliktu mūžam.
Tādēļ es vēlētos viņu
Paturēt vienād' pie sevis;
Tas manā kristalu pilī
Gan varētu laimīgi dzīvot."
Dzirdot šo Stabradzes vēsti,
Sacīja skarbajā Tikla:
"Nu Staburadzītei laikam
Reiz apnicis mūžīgais mīļais,
Apnicis ilgāki raudāt,
Asarām slacināt klinti, -
Tā vēlas cilvēku dēlu,
Ko pavadīt mīlīgus brīžus."
Stabradze nosarka ļoti,
Dzirdot, kā pārmeta Tikla.
"Ne tādēļ, skarbajā Tikla,
Es vēlējos jaunekli izglābt;
Apstākļi šeitan, man liekas,
Savādi nekā ik dienas:
še dievu svētītais cīnās
Pret dažādiem tumšajiem spēkiem!"
Laima še sacīja starpā:
"Manim ir jāzina likten's,
Es tādēļ redzēšu pati,
Ko darīšu jaunekļa lietā." -
"Sievišķi, paliekat mierā!"
Uzsauca pēdīgi Pērkons.
"Šis staltais jauneklis iraid
Mans svētītais augstākam mērķim, -
Raganas atvarā meta
Lāčplēsi, Lielvārda dēlu.
Ka laikā jaunekli glābi,
To, Stabradze, darīji labi!
Pasteidzies tagadiņ mājās,
Apkopi, spirdzini viņu!
Tad vedi pilsvārtiem cauri,
Kaut tas ar par akmeni paliek!
Vēlāk tu rūpēsies, Laima,
Jaunekli vadīt caur likstām,
Līdz kamēr lēmumu savu
Tas piepildīs varoņa mūžā!"
Sapulce tagad bij slēgta,
Izšķīrās Baltijas dievi;
Vai Likteņtēvs mūžīgais, sirmais
Tos pulcēs vēl kādureiz kopā?!