Līgums par aizsardzības savienību starp Latvijas un Igaunijas republiku

Līgums par aizsardzības savienību starp Latvijas un Igaunijas republiku

1923. gada 1. novembrī

Stingri apņēmušās aizstāvēt savu nacionālo suverenitāti un neatkarību, kuras iegūtas ar tik daudz upuriem, kā arī savu teritoriju neaizskaramību, Latvijas un Igaunijas republikas ir nolēmušas noslēgt savā starpā līgumu par aizsardzības savienību.

Šai nolūkā par pilntiesīgiem delegātiem no Latvijas puses iecēla

Ministru prezidentu un ārlietu ministru Z. A. Meierovica kungu

un no Igaunijas puses -

ārlietu ministru Fr. Akela kungu,

kuri apmainījušies ar savām labā un pienācīgā formā atrastām pilnvarām, vienojās par sekojošiem noteikumiem:

1. pants

Augstās līgumslēdzējas valstis apņemas piekopt tikai tīru miera politiku ar nolūku uzturēt un nostiprināt draudzības saites, kā arī izveidot saimnieciskās attiecības ar visām nācijām, bet it sevišķi starp Baltijas valstīm un kaimiņu zemēm.

2. pants

Lai saskaņotu savus miera centienus, abas valdības apņemas saprasties tajos ārējās politikas jautājumos, kuriem kopēja nozīme un sniegt savstarpēji politisku un diplomātisku palīdzību savos starptautiskos sakaros.

3. pants

Augstās līgumslēdzējas valstis apņemas palīdzēt viena otrai tai gadījumā, ja kādai no tām uzbruktu bez izaicinājuma no viņas puses viņas tagadējās robežās.

Tātad, ja uzbruktu kādai no augstām līgumslēdzējām valstīm bez izaicinājuma no viņas puses, tad otra uzskatīs sevi par kara stāvoklī esošu un sniegs pirmai bruņotu palīdzību.

4. pants

Latvijas un Igaunijas republiku kompetentām tehniskām iestādēm, savā starpā vienojoties, jānosaka, kādā veidā abām zemēm jāsniedz savstarpējā palīdzība un kādi noteikumi vajadzīgi šī līguma trešā panta izpildīšanai.

5. pants

Ja augstās līgumslēdzējas valstis pretēji saviem miermīlīgiem centieniem saskaņā ar trešo pantu atrastos aizsargkara stāvoklī, viņas apņemas nelīgt un neslēgt viena bez otras ne pamieru, nedz arī mieru.

6. pants

Visi strīdu jautājumi, kas varētu rasties starp augstām līgumslēdzējām valstīm un kurus nav iespējams izšķirt diplomātiskā ceļā, ir ceļami priekšā Starptautiskai Tiesai vai nododami Starptautiskai šķīrējtiesai.

7. pants

Neviena no līgumslēdzējām valstīm nevar noslēgt savienību ar kādu trešo valsti bez otras piekrišanas. Viņas apņemas no šī brīža piesūtīt viena otrai to līgumu tekstus, kas noslēgti starp kādu no tām un vienu vai vairākām citām valstīm.

8. pants

Šī līguma ilgums ir desmit gadi, skaitot no ratifikācijas dokumentu apmaiņas dienas. Pēc šī laika notecējuma katra no līguma slēdzējām valstīm var līgumu uzteikt, paziņojot par to otrai pusei vienu gadu iepriekš.

9. pants

Šis līgums jāpiesūta Tautu Savienībai reģistrācijas un publikācijas nolūkā.

10. pants

Šis līgums jāratificē un ratifikācijas dokumenti jāapmaina Rīgā visdrīzākā laikā.

Šo apliecinot, pilnvarotie parakstījuši šo līgumu un uzspieduši tam savus zīmogus.

Izgatavots divos eksemplāros Rēvelē tūkstoš deviņi simti divdesmit trešā gada pirmā novembrī.

Z. A. Meierovics

Fr. Akels

---

Līguma tulkojuma teksts pieņemts Saeimas 1923. g. 14. decembra plenārsēdē.

---

Valdības Vēstnesis. - 1923. - 18. dec. - Nr. 282

Likumu krājums, 1923. - Nr. 158.

Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli 1940. gada 16. jūnijs - 19. jūlijs/ Sast. I. Šneidere, A. Žvinklis - Rīga, "Zinātne", 1991. g. ISBN 5-7966-0556-9, 231.-233. lpp.