Wikisource

Mušu ķēniņš

RAINIS 


  MUŠU ĶĒNIŅŠ

BĒRNU PASAKA PIECOS CĒLIENOS


Dāvāta mazajiem draugiem


PERSONAS




LIDIS

MUDĪTE

BRIĢIS

GRUŅĶIS

ĶĒNIŅŠ

ĶĒNIŅMEITA

KANCLERS

MĀTE

Ļaudis, galmenieki, lāči, vilki, mušas, bites, smiči, zirnekļi.


PIRMAIS CĒLIENS




Vienkārša bērnu istaba, kailas sienas, balts koka galds, trīs bērnu gultiņas gar sienām, četri krēsli. Vakars. Vājš karlampas apgaismojums.



(Trīs skolas zēni: B r i ģ i s, gadu 14, paliela auguma, G r u ņ ķ i s, gadu 11, arī liela auguma, L i d i s, gadu 12, mazāks. - Meitene M u d ī t e, arī apmēram 12 gadu. - Visi bērni mācās no galvas, gan dudinādami, gan balsi skaitīdami, klanīdamies un rokām, kājām strādādami. B r i g i s un G r u ņ ķ i s sēd pie galda, M u d ī t e pie savas gultiņas krēslā, L i d i s staigā apkārt.)



(Pēc brīža.)


LIDIS

(Pilnā balsī.)

Es jau iešu! es jau būšu! Es par visiem pirmais esmu!

(Palēkdamies.)

Drīz jau mākšu, drīz jau mākšu Visu gabalu no galvas.


BRIĢIS

Klusi! Klusi! Ko tu kliedz?


GRUŅĶIS

Ko tu neļauj citiem mācīt?


LIDIS

Ko tu gribi? Ko tev daru? Nepiedūru tev ne pirksta.


BRIĢIS

Tu vēl runāsi te manim!

(Grasās Lidi sist, klūp pār krēslu.)


LIDIS

Eče! eče!


BRIĢIS

Gan tev došu!


LIDIS

(Neklausīdamies uz Briģa draudiem, uzaicinādams.)

Bērni, - tas, kas pirmais māks, Tas lai dabū ķēniņmeitu!


MUDĪTE

Es tad būšu ķēniņmeita! Es tam sniegšu savu roku.


BRIĢIS

Nē, tev manim jāsniedz roka: Tu man esi saderēta.


LIDIS

Saderēsim! saderēsim! Es tev atņemšu kā nieku.


BRIĢIS

Gudrais tu! tev viegla galva: - Nē, - būs pirmais, kas visstiprais!


GRUŅĶIS

To vēl redzēs, kurš tas stiprais.


BRIĢIS

Es jau visus apsitīšu!


LIDIS

Nāc nu laukā, lielo lempi! Es tas stiprais -

(Tura roku pretī Briģim; tas sit, bet Lidis aiztura viņa roku, un pakrīt.)

Eče! eče!



(Ienāk M ā t e.)


MĀTE

Ko jūs, bērni, trakojat?!


BRIĢIS

(Uz Lidi rādīdams.)

Viņš ir vainīgs! Mani kava.


MĀTE

Kā lai mazais lielo kautu?


MUDĪTE

(Uz Lidi rādīdama.)

Viņš jau lielās stiprais esam.


MĀTE

Vai jau skolas darbi beigti?


GRUŅĶIS

Kad būs maize?


MĀTE

Kad būs darbi?


LIDIS

Māt, kas pirmais darbus beigs, Tam būs lielā sviesta maize?


MĀTE

Labi, labi, - mācat vien!


MUDĪTE

(Uz Lidi rādīdama.)

Māt, viņš teic: kas pirmais māks, Tas lai dabū ķēniņmeitu, - Nu grib labāk sviesta maizi!


MĀTE

(Uz Lidi.)

Nu - vai ķēniņmeit' vai maizi?


LIDIS

Nu - tad labāk ķēniņmeitu, - Bet tā lielā sviesta maize Tad jau kritīs viņai: Mudei.


BRIĢIS

Gudrais! Mude ķēniņmeita, Ņems ij to, ij maizi līdzi. Nē, māt, man dod lielo maizi. -


GRUŅĶIS

Es tas lielākais, man gribas.


MĀTE

Nu, un, Mudīt, ko tad tevim?


MUDĪTE

Man to medu, kas uz maizes.


MĀTE

Gudri jūs man esat, bērni. Nu, tad mācat tikai krietni.


LIDIS

Drīz jau māksim.


MĀTE

Netrokšņojat! Nekaujaties savā starpā! Rīt tad ārā palaidīšu: Sniegā labi patrakoties.

(Aiziet.)



(B ē r n i atkal visi mācās dudinādami; piepeši iekliedzas L i d i s.)


LIDIS

(Lielīgā balsī.)

Es jau māku! es jau māku! Visu gabalu no galvas! Es tas pirmais! es tas ķēniņš! Nu tu mana ķēniņmeita!

(Saķer viņu aiz rokas un rauj pie sevis.)


MUDĪTE

Laid man mieru! - Ej ar lelli! Es vēl ne'smu izmākusi.


LIDIS

Lelle muļķe, es grib' tevi! Ko ar maziem bērniem darīt?


MUDĪTE

Stāsti viņiem pasaciņas!


LIDIS

(Iejūsminādamies.)

Ak! man gluži jauni stāsti! Tikko šorīt izlasīti! Maziem bērniem nestāstāmi.


BRIĢIS

Klusu! jūs tur!


LIDIS

Šis vēl nemāk! Tavu grūtu krama galvu!

(Uzsit viņam uz galvu.)


BRIĢIS

(Uzlēkdams, bet atkal tūliņ apsēzdamies.)

Nost, es saku! - Kas šim nekait: Skolotāju mīlulītis!


LIDIS

Kas lai tevi, aunu, mīl?


BRIĢIS

Pag, es teikšu! gan tev būs! Gan tev rādīs klasu dāma. Šis te mani sauks par aunu!


LIDIS

(Sabaidās un manāmi saraujas, bet tad:)

Ej par spiegu, kad tev tīk! Bail nau tavas klasu dāmas.

(Lēkādams un runā pāriedams uz citu priekšmetu.)

Es tik iešu! es tik būšu! Tad jūs visi brīnīsaties.


MUDĪTE

Mēs jau tagad brīnāmies: Cik tev brīnum liela mute!


LIDIS

Kad man ira liela mute - Tevi aprīšu kā mušu!


MUDĪTE

Pielūko, ka mušas vien Tevi pašu neaprītu!


LIDIS

(Atkal iedūšojies.)

Mušas, meitas, klasu dāmas, Kas tās man? - Vēl ziemu mušas!

(Dzen nost.)


MUDĪTE

Skat, cik dūšīgs baiļu Mikus!


LIDIS

Es ar visām galā tikšu!


MUDĪTE

Galā netiks tev nevienas - Ij ne mušu līgaviņas.


LIDIS

Nebūs mušas, ņemšu tevi!

(Ķer viņu, tā atgrūž nost.)


MUDĪTE

Lika drusku pagaidīt!


BRIĢIS

(Vēl mācīdamies, padzirdis runu, starpā.)

Es, kad kādu mušu ķeru, Tūdaļ spārnus rauju nost.


MUDĪTE

Nedrīkst mušām spārnus raut! Kā tev būtu, kad tev rautu?


GRUŅĶIS

(Mācīdamies vēl, paceldams galvu.)

Man gan neraus: spārnu nava. Joks, kā muša rāpj bez spārniem!


LIDIS

Muļķi esat abi divi! Vai tik vien ar mušām joka?


MUDĪTE

Ko tad pats tu izdarītu? Jaunas blēņas izdomādams.


LIDIS

Es tās mušas, cik te ira, Visas jūgtu spārnu ratos, Lai tās mani nes pa gaisu.


MUDĪTE

Paskat, ko šis izdomājis!


LIDIS

Tad man pašam lidmašīna, Kur es gribu, tur es braucu, Vai uz Jelgavu, vai Spilvi, Vai uz Berlīni, vai Bausku.

Ritens rūks, un spārni spīdēs, Visi vēji pakaļdzīsies, Kauks un svilps, un laidīs aidās, Pūzdami un elsodami. -

Visi paliks nopakaļis, Ij ne lodes nepanāks, Ij ne Kāravs, ij ne Krancis, Ij ne niknā klasu dāma.


MUDĪTE

Kurp tad tu tā gaisā skriesi?


GRUŅĶIS

(Uztrūkdamies, runā, galvu nepaceldams, un atkal dudina.)

Es ar iešu! es ar iešu!


MUDĪTE

Es sariešu, - ko tu riesi? Nesarej tu tikai manis!


GRUŅĶIS

(Mehāniski.)

Es ar iešu!


BRIĢIS

Klusi, Gruņķi! Ko ar tādām runās laidies?


MUDĪTE

Es sariešu, es sariešu - Es tev zobus izķīlāšu.


BRIĢIS

Klusat!


MUDĪTE

(Pēc maza brīža.)

Nu es arī māku! Visu gabalu no galvas. Trīsreiz grāmatu pa pieri, - Tad vairs neizies no galvas.


LIDIS

(Staigā pa istabu apkārt, mušas ķerdams gar sienām.)

Aidā!


MUDĪTE

Kurp tu gaisā skriesi?


LIDIS

Aidā, aidā!


MUDĪTE

Saki! saki!


LIDIS

Ak tu veiklums! Visas projām.


MUDĪTE

Mušu medniek, kur tu skriesi?


LIDIS

Kur es skriešu? - Tāli, tāli, Tur, kur zaļas pļavas plešas, Tur, kur pavasars un puķes, Tur, kur saule palmas šūpo - -


MUDĪTE

Ārā sniegs un sals, un ziema -


LIDIS

Tur es skriešu tāli, tāli - Tur, kur nesniedz sals un ziema, Tur, kur snieg tik ābeļziedi. -


MUDĪTE

Kā tu zināsi turp aizskriet?


LIDIS

Ceļu rādīs manim saule, Tecēs tā kā zelta kamols Man pa priekšu spīdēdama.


MUDĪTE

Tad jau zināsi gan ceļu.


LIDIS

Mēnestiņš ar zvaigžņu bērniem Līdzi skries man lēkādami, Kreisā pusē turēdamies.


MUDĪTE

Es ar iešu, es ar iešu! Es ar zvaigznēm līdzi lēkšu.


LIDIS

Pielūko, ka nenokrīti, Tā kā zvaigznes allaž nokrīt.


GRUŅĶIS

Es ar braukšu! Brauksim visi!


BRIĢIS

Es tas kučiers, - tad es braukšu. Kā es kapāšu tad zirgus!


MUDĪTE

Nedrīkst kapāt!


BRIĢIS

Kučiers drīkst.


LIDIS

Zirgi tevi sviedīs ārā.


MUDĪTE

(Uz Briģi.)

Nebrauksi, - tu neizmāki!


BRIĢIS

Kas tev daļas?

(Sit Mudīti.)


MUDĪTE

Ko tu kaujies?


LIDIS

(Sit Briģim.)

Ko tu kaujies?


BRIĢIS

Ko tu maisies?


LIDIS

Tā ir mana ķēniņmeita: Es jau pirmais izmācījos!


BRIĢIS

(Ironiski.)

Liela lieta!


GRUŅĶIS

(Vēl mācīdamies, nu paceldamies.)

Izkaujaties! Kurš tad uzveiks, tas to paņems.


MUDĪTE

Tā vis neņems, kā jūs gribat. Es sev pati izvēlēšos.


LIDIS

Man tu krīt' kā ķēniņmeita, Es jau pirmais izmācījos!

(Rauj Mudīti pie sevis, tā pretojas sīvi un iesit viņam.)


MUDĪTE

Ej tu nost! es negrib' tevis! Ko šis lielās! Kas tu esi?


LIDIS

Es ar vari tevi ņemšu!

(Grasās Mudīti sagrābt.)


BRIĢIS

(Sagrābj arī Mudīti, draud Lidim.)

Pagaid', puisi! ne tik aši!


MUDĪTE

Varas Ņēmējs! Nu tev knipis! Mūžam nebūšu es tava. Tad jau labāk Gruņķi ņemšu, Tas tik kluss un čakli mācās.


LIDIS

(Dusmīgi, izšķirdamies.)

Ņem tad arī savu Gruņķi! Kluss kā visi čaklie muļķi. Nu es neņemšu vairs tevis, Kaut tu lūgtos.


BRIĢIS

(Ironiski.)

Vai, cik žēl būs!


LIDIS

(Lielīgi.)

Žēl jums visiem būs! gan redzēs! Man ir gluži citas domas; Jums to, muļķiem, neizdomāt. Jūs neviens man ne'sat vajdzīgs.


MUDĪTE

Ak tu tavu lielīšanos! Mute Rīgā, pats tup pelnos.


LIDIS

Kam man Rīga? Kas man Mude? Klusu visi! uzklausaties!


BRIĢIS

Nu nāks šāviens.


GRUŅĶIS

Man nau vaļas.


LIDIS

Nu es braukšu tagad projām, Jūs vairs manis neredzēsat.


BRIĢIS

(Pārsmejoši klanās.)

Mojen! mojen!


MUDĪTE

Miers būs mājās.


LIDIS

Miers jums būs, līdz apputēsat Kā zem gultas vecas kurpes. Tad būs beigas.


BRIĢIS

Ziemas muša, Skriesi, kaktā sapelēsi.


LIDIS

(Aizraudamies.)

Braukšu, kaušu visus velnus, Kas stāv ceļā pavasarai; Visus milžus izšķaidīšu, Siltu sauli atvedīšu.


MUDĪTE

Tad es tevim roku sniegšu.

(Sniedz roku.)


LIDIS

Tad es šitā atsitīšu.

(Atsit roku.)

Tad man princese sniegs roku, Ķēniņš pats pie galda vedīs.


BRIĢIS

Lūk!


LIDIS

Man kalpos klasu dāma, Pasniegs manim sviesta maizi, Dziļi pretī klanīdamās, Virsū liks vēl piparkūku.


BRIĢIS

Klasu dāma piekaus tevi, Kad es visu pasacīšu, - Tevim liks tā kaktā stāvēt, Princesi tā atdos manim.


LIDIS

Tad es nebraukšu, brauc pats! Kur tev, muļķim, ceļu atrast? Es tad labāk - kurpnieks būšu: Jaunkundz, kādas kurpes gribat?

(Nometas ceļos pie Mudītes, it kā mēru ņemdams kurpēm.)

Augstiem papēžiem? nu, protams! Vai ar saitīti vai bešu?


BRIĢIS

Es tad meistars!


LIDIS

Nē, tu zole, Es tad tevi izklapēšu.

(Parauj Brigi un grib klapēt, kaujas.)



(Ienāk M ā t e ar vakariņu sviestmaizītēm.)


MĀTE

Atkal, bērni, kaujaties.

(Uz Lidi.)

Vai tu rimsies, mazais seskis?!


LIDIS

Es ne seskis, kurpnieks esmu, Viņš ir zole -


MĀTE

Kas tev prātā?


LIDIS

Nu es viņu izklapēju.


BRIĢIS

Es gan tevim parādīšu.

(Kaujas.)


MĀTE

Rimstat, rimstat, nedarbnieki!

(Izšķir viņus.)

Vai tad skolas darbus beidzāt?


LIDIS

Beidzu, beidzu es kā pirmais.


MUDĪTE

Beidzu arī, visu māku.


BRIĢIS

Es būt' arī izmācījis, Šis tik mani notraucēja.

(Rāda uz Lidi.)


LIDIS

Tāds grib braukt ar gaisa ratiem, Kučiers pats vēl nezin ceļa!


MĀTE

Vai tu zini gaisa ceļu? Gaisagrābslis, dēls, tu esi.


LIDIS

Zinu, zinu gaisa ceļu: Vajga tikai braukt pa saulei, Rādis jaunais mēnesītis, Ragus saceldams uz priekšu.


BRIĢIS

Es zin' arī, labāk zinu, Mēness manim rādīs arī.


LIDIS

Tādam rādīs! Ko tev rādīs? Mēness rādīs tevim - mēli.

(Briģis kauj Lidi.)


MĀTE

Nekaujaties, neķildojat! Lūk, kā drēbes sadraiskātas! Ko jums sacīs klasu dāma, Kad jūs redzēs tādus nākam?


GRUŅĶIS

(Vēl pie grāmatas sēdēdams.)

Viņš jau teic, ka klasu dāmas Ij nemaz vairs nebaidoties.


MUDĪTE

Tā jau Lidi apkalpošot.


LIDIS

Nu, kad es jums ķēniņš tikšu -


MĀTE

Vai tu redzt Kāds šis būs ķēniņš? Greizu krāgu, buktes bikses!

(Pieiedama pie Gruņķa.)

Vēl tu, dēliņ, neizmāki? Galva vāja, māga laba.


GRUŅĶIS

Dod man maizi.


MĀTE

Ēdat, bērni!

(Uz Lidi.)

Tev, kā pirmam, medus vairāk.

(Aiziet.)



LIDIS

Kur man lielā sviesta maize? Kur man paliek ķēniņmeita?

(Viņš paliek bēdīgs sēdot, neaiztikdams savu sviestmaizi.)


(C i t i b ē r n i aši apēd savas maizes un kāri nolūkojas uz viņa maizi.)


MUDĪTE

Dod man medus, tu jau ķēniņš!


LIDIS

Laid man mieru! ej tu nostu!


GRUŅĶIS

Dod man maizes, kad tu ķēniņš!


BRIĢIS

Dod man visu, es tas milzis!

(Grasās ņemt.)


LIDIS

(Uzlec kājās.)

Tevi bedrē likšu iemest! Baidīkli tev uztaisīšu. Medus maizi paglabāšu, Būs ko rīkot galma dzīres.

(Noliek maizi attālāk uz savas gultas malas.)


GRUŅĶIS

Glabā, glabā!


LIDIS

Gruņķi, slotu! Mudi, atnes pasolīti!


MUDĪTE

Kas tur būs tev?


LIDIS

Padod brunčus!


MUDĪTE

Es jau zinu.


LIDIS

Padod diegu!

(Viss, kas prasīts, top atnests.)


BRIĢIS

Tas būs suns.


MUDĪTE

Vai sunim brunči?


BRIĢIS

Brunčos kož viņš.


MUDĪTE

Biksās kož viņš.


LIDIS

Lineālu!


GRUŅĶIS

Tā būs būda, Varēs ielīst tur un gulēt.


MUDĪTE

Es jau domāju, ka zinu: Tievā Liza, nu ne nieka.


LIDIS

Dod man jaku! Dod man bļodu! Spalvas kātu! - Tas būs deguns.


BRIĢIS

Nu es zinu: tas būs cilvēks.


LIDIS

Gudris esi, - dod man rīksti!


GRUŅĶIS

Nedod rīkstes! Kas var zināt?


MUDĪTE

Nu es zinu: klasu dāma!

(Lidis ir uztaisījis no dažādām atnestām un citām lietām neveidīgu lelli, kuru nostāda pie sienas.)


BRIĢIS

Vai man! vai man!


GRUŅĶIS

Bēgsim, bēgsim!


LIDIS

Ko jūs bēgat? Labrīt, kundze!

(Klanās un ķer sev aiz matiem, it kā noņemdams cepuri, kuras tam nau galvā.)


MUDĪTE

Labvakaru mēs jums vēlam! Taisām lielo reveransi.

(Tupstas un lokās.)


LIDIS

Sakat visi labu rītu!


BRIĢIS

Labu rītu!

(Kāju pievilkdams.)


GRUŅĶIS

Man ir bailes.


LIDIS

Muļķis esi, nau jau dzīva.


BRIĢIS

Labu rītu! - Eče! eče!

(Viņš rāda lellei garu degunu.)


GRUŅĶIS

(Piepeši iesaucas.)

Vai man, viņa pakustējās!


MUDĪTE

(Uz Briģi.)

Lūk, ko nu tu padarīji? Degunu tai parādīji! Pats tās mīluls!


BRIĢIS

(Klusi.)

Neredzēja.


LIDIS

Nu tu sargies, lielais milzi! Kad tu blēņas padarīsi, Tūdaļ viņa pakustēsies.


BRIĢIS

(Šaubīdamies, bet tomēr baidīdamies.)

Es jau?!

(Atiet tālāk nost. Lidis paliek viens.)


LIDIS

Nu es varu paēst.

(Viņš lēni apgriežas un domīgi iet uz savu gultiņu.)


MUDĪTE

(Baida citus bērnus ar lelli.)

Bu! bu! bu! - lūk, pakustējās!


BRIĢIS

Mani tu jau nebaidīsi!


GRUŅĶIS

(Tuvojas lellei un aizskar rīkstes.)

Rīkstēm lai var piedurt pirkstu.


MUDĪTE

(Skaļāk.)

Bu! bu! bu! bu!


BRIĢIS

(Dusmīgi.)

Kas šai prātā!


LIDIS

(Apskata savu maizi un grib to ņemt, piepeši iesaucas.)

Kas tad tas?! Viss pilns ar mušām!


BRIĢIS

Nu tik, mušas, brūkat virsū!


GRUŅĶIS

Kur nu paliks galma dzīres?!


MUDĪTE

Man būt' medus, nu ēd mušas!


BRIĢIS

Lielmuti, nu turies pretī!


LIDIS

Kas man mušas? Kas man meitas? Es ar visām galā tikšu! Izšķaidīšu tā kā pelus!

(Atvēzējas sist mušas.)


MUDĪTE

Sargies! nesit! Kad nu kostu? Kādi viņām gari dunči!


GRUŅĶIS

Simtu acis! tēraudspārni!


MUDĪTE

Tu viens pats, un viņu dēķens!


LIDIS

(Runā puslielīgi, pusbailīgi.)

Tiš! jūs projām! nost no maizes!


BRIĢIS

(Ļauni smiedamies.)

Nākat, ēdat, mušulītes!


MUDĪTE

(No tālienes.)

Tiš! Cik daudz! - Kad visas celsies, Viņas aiznesīs ij tevi.


LIDIS

(Pats sevi iedūšinādams un drebinādamies.)

Man nau bailes: - nost! es saku! Citād' visas apsitīšu!


MUDĪTE

Viņam bailes.


BRIĢIS

Viņam bailes.


LIDIS

Ko? man bailes? - Redzēs gani

(Atvēzējas un ieskrejas, bet apstājas.)


MUDĪTE

Lūk nu! bail! - Tev rokas sapamps, Tā kā maizes kukuls paliks!


GRUŅĶIS

Tā kā maizes iejavbaļļa.


MUDĪTE

(Kaitinādama.)

Sitīsi - tev brūte būšu!


BRIĢIS

(Smiedamies.)

Eče!


GRUŅĶIS

(Tāpat.)

Eče!


BRIĢIS

Saderēsim! Tu tām mušām nesitīsi!


LIDIS

Saderēsim: apsitīšu.


GRUŅĶIS

Nu, uz ko tad saderēsim?


BRIĢIS

Kad mēs veicam, tad mēs katris Dodam tev pa galvu knipi, -


LIDIS

Un kad es?


GRUŅĶIS

Nu, tev jau neveikt, Tu jau esi gaisa grābslis.


LIDIS

Un kad es?


BRIĢIS

Tad tu tāpat.


LIDIS

Tas par maz, - kas veic, tas dabū Lielo maizi, ķēniņmeitu Un var - pīpot tēva pīpi.


BRIĢIS

Labi!


LIDIS

Nu tad - plauks!

(Aizmiedz acis cieti un tad aši uzsit ar roku uz maizi. Gaisma mainās, paliek spokaina.)


MUDĪTE

Vai man! nu to mušas aizraus!


GRUŅĶIS

Nu tev roka būs kā kukuls!


BRIĢIS

I nevienas nenosita.


MUDĪTE

Ira! ira! - Lūk, cik beigtas!


LIDIS

(Nopūzdamies, kā pēc liela darba izdarīšanas, ko pats necerējis veikt.)

Bet tad bija gan tā dūša!


MUDĪTE

(Skaita nosistās mušas, jautri.)

Viena - divas - četras - piecas!


LIDIS

(Attapies no lielā uztraukuma, sāk arī skaitīt.)

Sešas!

(Uz Briģi.)

Ko tu vienu nomet?


BRIĢIS

(Kas noņēmis un nometis, liedzas.)

Kur tev nomet?


LIDIS

Rekur!


BRIĢIS

Ej jau -


LIDIS

Septiņas pavisam beigtas! Septiņas un viens tik cirtiens!


MUDĪTE

Tu tas septiņ' mušu cirtējs.


LIDIS

(Pats par sevi sajūsminādamies, skali.)

Septiņcirtis! Septiņcirtis! Lūk, tad tāds gan vīrs es esmu! Kas to izdarīs man pakaļ? Septiņ' vīrus reizē nogāzt!


MUDĪTE

Veici! Nu tev būšu laba: Tu ne velti izlielījies.


BRIĢIS

Ko nu veicis? Mušas sitis! Tagad īsti saderēsim.


LIDIS

Veicu! veicu - divas reizes! Kur tad paliek mana alga?


BRIĢIS

Ko tu vari, to es arī, Tikai es vēl stiprāks esmu.


LIDIS

Nu tad -?


GRUŅĶIS

Kurš tai zemē nokļūs, Kurā tek tas piens un medus? Tur tai labā Leiputrijā, Kur tie ceptie cāļi skraida.


BRIĢIS

Gruņķim arī reiz ir tiesa - Tā lai paliek, saderēsim!


LIDIS

Labi, labi, - es jau veicis, Septiņcirtim viss ir spējams.


BRIĢIS

Rokas dodam, tā mēs deram: Tas, kas pirmais, dabūs pīpi, Ja tu zaudē - galvu nost!


MUDĪTE

Muļķis Briģis, kas tad manim?


BRIĢIS

Nejaucies tu vīru lietās!


MUDĪTE

Kāds šis vīrs? Kad neizmāki Ij ne grāmatu no galvas!


LIDIS

(Sadodas rokām ar Brigi un Gruņķi.)

Labi! - Pirms tev jādod knipis!

(Puikas noliec galvas, Lidis abus sadur kopā.)


BRIĢIS

Ko tu dari?


GRUŅĶIS

Ko tu dari?


LIDIS

Ek, kas jūs vairs manim esat? Negribu ne sist jums knipjus, Jūs par niecīgiem man esat!


BRIĢIS

Paskat!


LIDIS

Lai nu visi zina: Es tas esmu, Septiņcirtis!


MUDĪTE

Kā tad visi lai to zina? Uzrakstīsim tev uz pieres.

(Raksta viņam uz pieres.)


LIDIS

Nē, tā nevar, - kut man piere. Uzrakstīt uz cepurnaga!


MUDĪTE

Nags ir gluds, tur raksti nestāv. Nu es zinu, - še mans priekšauts.


LIDIS

Ko?


MUDĪTE

Tur raksti! sien uz krūtīm.

(Uzraksta un uzsien.)


LIDIS

Lai nu zin to visa skola! Visa pasaul'! - Še man šauri! Lai man izplešas šīs sienas!

(Sienas atkāpjas uz malām.)


MUDĪTE

Skatat! skatat! sienas plešas!


BRIĢIS

Vai man! Kustas klasu dāma! Jāteic būs, ko jūs še darāt!


MUDĪTE

Ej tai klāt!


BRIĢIS

Nē, man ir bailes.


LIDIS

(Aizrāvies no sevis.)

Nu es esmu Septiņcirtis, Nu es tikšu pasauls ķēniņš!


MUDĪTE

Es tev līdz!


LIDIS

Tu paliec Gruņķim, Man būs īsta ķēniņmeita!


MUDĪTE

Palūk nu!


GRUŅĶIS

Tā gluži labi.


MUDĪTE

Tā tā lieta nevar palikt: Es grib' būt par ķēniņieni! Kad jau tu, tad es jau arī!


BRIĢIS

(Atkal atžirbis no bailēm.)

Nu tad es tas milzis būšu, Kas tev atņems ķēniņmeitu.


LIDIS

Man par tevi jāpasmejas.


BRIĢIS

Vai, vai, vai! tā pakustēja!

(Rāda bailīgi uz lelli.)

(Gaisma atkal mainās, paliek gluži baiga.)


MUDĪTE

Vai man! Kustas! Klasu dāma! Ej nu pretī, Septiņcirti!


GRUŅĶIS

Bēdz zem gultas!

(Visi bērni bēg un paslēpjas gan aiz gultām gan zem tām, gan zem galda; viens pats L i d i s paliek stāvot, kaut gan visām miesām drebēdams.)


LELLE - KLASU DĀMA

(Skarbā balsī.)

Kas še notiek?


LIDIS

(Aizsmacis.)

Es še esmu - Septiņcirtis.

(Aptumst.)



(Priekškars.)


OTRAIS CĒLIENS




Vētraina pavasara nakts. Burvju mežs. Zāles, smilgas, sūnas - milzīgos apmēros, kā koki. Kukaiņi un mušas cilvēku lielumā. Liels zirnekļa tīkls pārstiepts pār telpām.



(L i d i s viens pats burvju mežā, bailīgi sarāvies, taustās uz priekšu pa tumsu.)



LIDIS

(Runā raudulīgā balsī.)

Tumsa, tumsa, - vētra, vētra, Ne ko redzu, ne ko skaru! Ko lai daru? Kur lai eju? Auksti metas, vējš ņem cauri.

Gāju iegūt ķēniņmeitu, - Ko te tumsībā lai saredz? Gāju cīnīties pret briesmām, - Te tik tukšs, ka bailes metas.

Saukšu, vai te nau kāds cilvēks? A-u! a-u! atsaucaties! Palīdzat no meža izkļūt!! A-u! nākat! a-u! nākat!


BAIGAS BALSIS

(Dzirdas caur vētru tumsā, kā mēdīdamas.)

A-u! Klau - kā Trakā aukā Kāds tur saukā!


ATBALSIS

A-u! Klau, kā Atkal saukā! Kas tur laukā?


LIDIS

Kādas balsis? Kādi tēli? Kas tur dūko? Kas tur baida? Stinkš kā bruņas! Spīd kā acis! Kur lai slēpjos? Ciešu klusu.

(Saraujas un slapstās.)


BALSIS

Lietus traukā Negaiss braukā, Mežus raukā.


ATBALSIS

Klusu laukā, Nau, kas saukā, - Nedzird aukā.


LIDIS

Vai man! vai man! nu jau tuvu! Stāvu rāmi! Noskatīšos, Balsis, liekas, nava bargas. Saukšu a-u! saukšu a-u!


BALSIS un ATBALSIS

Klau, kā! Klau, kā Atkal saukā! Velc to laukā!


SĪKAS BALSIS

Sir, sir, sir, sir! Še, še kāds ir!


REŠŅAS BALSIS

Šur! šur! šur! Cieti to tur! Padod to šur!



(Parādās m u š a s un d u n d u r i, k u k a i ņ i un mazāki s m i č i, meklēdami pēc saucēja. Viņi ir cilvēku lielumā un apbruņoti; dažiem savas mazas gaismas lampiņas. Mušas ir ģērbtas zilās, zaļās, sarkanās un dzeltenās zīda bruņās, kas izskatās kā no tērauda. Vienkāršākās ir brūnos un pelēkos tērpos ar baltiem plankumiera. Dunduri melnā samtā, platām lāčādu cepurēm. Ziboši dunči un šķēpi. Glāžu spārni sudraboti. Kukaini ir vara bruņās, smiči vieglos ģērbos, kustīgi.)


LIDIS

Vai man! Kādi briesmu viri! Zaļi vari! zili dzelži! Melni ragi! balti dunčil Tēraudspārni! liesmu acis!


REŠNAS BALSIS - DUNDURI

Kur? Kur? Kuri Kur? Dod, lai to dur!


LIDIS

Vai man, tētiņ! nedur mani! Ko es ļauna nodarījis?


SĪKAS BALSIS - MUŠAS

Kas tu tāds esi? Ko tu še dvesi?


CITAS BALSIS - KUKAIŅI

Ko tas še dara? Rauj to iekš bara!

(Baram savs vājš lampiņu apgaismojums.)


LIDIS

Vai man! vai man, apžēlojat! Es tāpat tik šurpu nācu - Es nekā te negribēju - Es jau labprāt projām ietu.


MUŠAS

Ko tu še meklē? Šai tumsas peklē?


LIDIS

Ko še meklēju? - Es nezin'! Kurp es eju? - Nezin', nezin'.


KUKAIŅI

Ne viņš ko zin! Ne viņš ko min!


DUNDURI

Nejoko mūs! Vāji tev būs!


RESNAIS DUNDURS

Dod man to šur! Lai tik to dur!


LIDIS

Nedur! teikšu: - šurpu nācu, Lai pret briesmām cīņā ietu.


MUŠAS

Sir, sir, sir, sir, - Briesmas te ir!


LIDIS

Vai man! tādas nedomāju, - Tad bij labāk palikt mājās.


DUNDURI

Šur, šur, šur! Dur tik, dur, dur!


LIDIS

Nedur! tad jau lai ar paliek Nemeklēta ķēniņmeita!


MUŠAS

- Tāds, vai tu redz! - Princesi prec! - Ha, ha, hā! ha, ha, hā! - Kā ta nu tā?


KUKAIŅI

- Dod man to princi! - Šurpu to klinci! - Lai princis dej! - Lai visi smej!

(Sagrābj Lidi un rausta viņu šurpu turpu.)


LIDIS

A-u! a-u! - Ko jūs darāt? Laižat vajā! laižat vajā!

(Raujas laukā un turas viņiem pretī.)


MUŠAS

- Vai! - vai tu redz! - Vai! vai tu redz! - Projām tu lec - - Sargies: tev sec!

(Piepeši mušas un kukaiņi pamana uz viņa krūtīm uzrakstu: Septiņcirtis.)


KUKAIŅI un MUŠAS

(Izbijušies.)

- Uz krūtīm tam vārds! - Kā pērkoņa dārds! - Septiņcirtis! - Septiņcirtis!


LIDIS

(Pamanījis, ka mušas un kukaiņi pārsteigti un izbijušies, paliek pats dūšīgs un tūdaļ, lielīgāks.)

Viens mans cirtiens - septiņ' beigti! Tāds es vīrs! - būs visi veikti!


MUŠAS un KUKAIŅI

(No bailēm pārņemti, trīcēdami stostās.)

Sep-sep-sep-septiņi! No vien-vien' cirtien' nobeigti!


DAŽAS MUŠAS

Vai - vai - tik nau tas -? Vai - vai - tik nau tas -?


LIDIS

(Aizvien vairāk iedūšinādamies un izlietodams un jauno stāvokli.)

Ko jūs, knišļi, domājāt, Kad ar mani iesākāt? Es pa jokam tikai ļāvos, Šie jau domāja, ka kāvos!


MUŠAS

- Sir, sir, sir, sir! - Tas varvērze ir! - Tas ir tas pats! - Ak, briesmīgais skats!


DUNDURI

Zur, zur, zur, zur! Mutes lai visi tur!


RESNAIS DUNDURS

Kungs, žēlo nabaga mušiņas, Kas tevi uzrunāt iedrīkstas!

(Viņam balss aizraujas no godbijības un bailēm.)


VIENS MAZAIS SMICIS

(Turpina.)

Vai tu neesi tas -? Kas sep-sep-septiņas - Uz reizi -


LIDIS

(Skaļi.)

- Plauc!


RESNAIS DUNDURS

Visi, visi lai šmauc!


MUŠAS

Ko te lai vairs dar'? Lai glābjas, kas var!

(Visi kukaiņi, mušas, dunduri bēg projām ar savām lampiņām, tā ka paliek atkal tumšs kā naktī.)


LIDIS

(Arī sabijies no tumsas un vientulības.)

Paga! nebēgat jūs, mušas! Bail man vienam tumšā mežā. Nebaidaties vairs no manis, Es nekā jums nedarīšu.


VECĀ DUNDURA BALSS

Lai nebēg! lai stāj! Vīrs laipni mums māj.

(Iznāk laukā resnais dundurs.)

Lai sanāk viss bars! Mums drošsirdīgs gars.


MUŠIŅAS

(Uz Lidi.)

Vai esi tu tas? Kas sep-septiņas -?


LIDIS

Es tas esmu - Septiņcirtis! Bet es jūs vairs neaizskaršu.


KUKAIŅI

(Kas bailīgi rāpjas.)

- Vai zināt ko? - Kā aplabin' to? - Lai nesāk mūs sist - - Vajg ceļos krist!


MUŠAS

Mēs smējām: viņš klincis! Bet, lūk! - ir gan princis!


DUNDURI

To nebij vis pelt! Bet par ķēniņu celt!


VISI

(Uz Lidi.)

Nāc, ķēniņš mums esi! Nāc, muškroni nesi!

(Apstāj Lidi un krīt viņa priekšā ceļos; citi skrien pie vecā, resnā dundura un ņem viņam muškroni nost, lai to uzliktu Lidim.)


DUNDURI

(Uz veco, resno.)

Tu, vecais, dod šur!

(Vecais dundurs turas pretim un dur, mušas bēg.)


CITS DUNDURS

Nu, lai viņš sev dur!


VECAIS, RESNAIS

Vai, sur, sur, sur, sur! Bēdz, duramais dur!


JAUNS DUNDURS

Ņem duramo nost! - Nu nevarēs kost.


MUŠAS

(Uz Lidi.)

Še muškroni! To paturi!


DUNDURI

Mušu vecākais nu esi! Duramo par godu nesi!

(Lidim nodots duramais un muškronis, kuru tas dod glabāt smičiem.)


LIDIS

Smiči, še, tos glabājat, Manim pakaļ nēsājat!


MUŠAS un DUNDURI

- Nu kronis tev būs! - Tad aizstāvi mūs, Kad ļaunums kāds kļūs! - Un, ko tu vien vari, Par labu mums dari! To vēl mūsu bari.


VECAIS, RESNAIS

(Uz Lidi.)

Tev neesmu ļauns, Kaut gan esi jauns, Bet resnāks tu daudz, - «Lai dzīvo!» tam sauc!


MUŠAS un VISI

Lai dzīvo nu tas, Kas kauj septiņas!

(Visi apsveic Lidi.)


LIDIS

Es nu lielais mušu ķēniņš: Septiņcirtis Pirmais esmu! Jūs nu man uz vārda klausat! Es jūs visus aplaimošu.


MUŠAS

Ailā, sir, sir, sir! Mums ķēniņš ir, ir, ir!


DUNDURI

Urā, sur, sur, sur! Ķēniņ, ko solīji, tur'!

(Svinību troksnis.)


LIDIS

Labs ir! - Nu vēl vienu lietu - Sakat manim, mušu ļaudis: Kā jūs šeit tik lieli esat? Es, kas cilvēks, jums še līdzīgs?


VECAIS DUNDURS

Nu, dēls, tad zin': Kur baiļu tracis, Tur liels acis, Tur liels par mazu ir placis.


VECAIS SMICIS

Liels vai mazs - Kas man tas? Viss še mainās, Viss tik ainas.

(Atkal svinību troksnis.)


LIDIS

(Aizraudamies.)

Nu bez bailēm gaisos braukšu, Tur, kur nava nakts un vētras, Tumsas milžus sašķaidīšu, Saules valsti ievedīšu.

Nu to zemi atradīšu, Kurā piens un medus tekot, Biezu sviesta maizi triepšu, Medu virsū tecināšu.

Derībās nu uzvarēšu, Briģi, Gruņķi iznerrošu, Ņemšu īstu ķēniņmeitu, Tēva pīpi izpīpošu!



(Svinīgs troksnis un mušu deja.)

(Ieskrien M u š a, tad K u k a i n i s.)


MUŠA

(Aizelsdamās.)

Vai, vai, vai, vai! Vai, vai, vai, vai! Sir, sir, sir, sir! Briesmas mums ir!

(Visi kukaiņi un mušas uztraukti skraida, Lidis līdzi.)


LIDIS

(Bailīgi.)

Kur pats tumšākais še kaktiņš? Kur no āras neierauga. Aši, aši, sakat, sakat! Paslēpjat! es jūsu ķēniņš!

(Ieskrien K u k a i n i s.)


KUKAINIS

(Nevarēdams izrunāt.)

Vai, Vai, nāk! Vai, vai, nāk! Mušiņas vāk! Mušiņas vāk!


MUŠAS

(Uztrauktas, apjukušas.)

Kas tad šis? Kas tad šis?


KUKAINIS

Zirneklis! zirneklis!


MUŠAS

Nemanīts pienācis!


KUKAINIS

Tīklu jau izstiepis!


LIDIS

(Iznāk ārā no savas paslēptuves atkal pilnā drošsirdībā.)

Ak, tad zirneklis vien ira! Ko jūs, muļķes, sabijāties? Vai tad tas jums spēj ko darīt? Nelienat tik tīklā iekšā!


VECĀS MUŠAS

- Lai nu viens sak'! - Šausmīgi, ak! - Izskats pēc velna! - Balts krusts uz melna!


JAUNĀS MUŠAS

- Zīdā tērpts, glauns, - Smaidīgs un jauns!


VECĀS

Lampiņas dzēst!


JAUNAS

Lai nevar mūs plēst!

(Lampiņa apdziest, iestājas tumsa.)


VECĀS

Ko ieviļin' tīklā, To nemin ne mīklā!


JAUNAS

Ko rokās grib slēgt, Tas nespēj vairs bēgt.


LIDIS

Ha, ha! man tik jāpasmejas: Zirneklis, kur te tās briesmas? - Tikai kamdēļ lampas dzēšat? Tā man pretīga šī tumsa.


MUŠAS

- Dzi, dzi! kāds spiedz! - Pēc palīga kliedz. - Kas to lai glābj? - Pats tīklā tas slāpj.


LIDIS

Kur tad ir viņš? Nākat šurpu! Tā nekā es nesaredzu. Rādat lampas! - Kas par cīņu, Kad man pretinieks nau redzams?



(Atspīd mušu lampiņu gaisma, un tagad parādās pār visu telpu izplēties liels zirnekļa tīkls, kurš spokaini mirdz. Tīklā sēd liels zirneklis, melns ar baltu krustu. Katrā kājā lieli ķekši. Zirnekļa tīklā lejā redz ieķērušos b i t i; zirneklis un bite ir cilvēku lielumā.)

(B i t e ir tērpta greznā zelta un melna samta ģērbā, četrām jostām, dimantu rasas rotām, divām garām pāvu spalvām cepurē un mirdzošu dzeloņu kronīti galvā. Tā ir pati b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e.)

(Aiz vinas, tīkla otrā pusē, vairākas b i t e s - g a l m a d ā m a s, līdzīgos tērpos, tikai mazāk greznas. Z i r n e k l i s tīklā nolaižas un uzceļas.)


MUŠAS

(Nemierīgi skraida apkārt, gan atturas, gan lien klāt; rāda.)

- Lūk, tur! tur! tur! - Redz! vienu tas tur!


CITAS MUŠAS

- No tālienes stāt! - Neejat klāt!


VĒL CITAS

- Ak, cik negants! - Cik interesants! - Ak, šausmīgi! - Cik bīstami!


MAZIE SMIČI

- Vai viņš var kost? - Viņš netiek nost. - Vai pakaļ skrien? - Ko klātu lien?!


LIDIS

(Tuvāki klāt pieiedams, ar bailēm.)

Ir gan briesmīgs! - Bail man arī! Un tik liels! - es - nedomāju. Kas tur tāda? spārniem sitas? Viņa tīklos ieķērusiesis?


VECĀ MUŠA

Ak, tās tik bites! Lai tās sev sitas! Lai tīklā tieši Skrej sētmalieši!


DUNDURS

Vai tur kāds mums draugs! Tiem medus pilns trauks, Vai mums gan ko dod? Vēl rīda: puc! kod!


LIDIS

Jāglābj tomēr, kaut nau muša! Dzīvība tāpat vien ira! Tikai bailes man gan arī! Dodat labi asu dunci!


DUNDURI

Ķēniņ, kur ej? Ko slastos tu skrej? Kad tevi nu gūs? Tev jāsargā mūs!

(Bite ievaidas.)


LIDIS

Balss man tā kā pazīstama. Dodat dunci labi asu! Lai var pārcirst dzelzu tīklu. Tiš! tu projām, krusta nesējs!


ZIRNEKLIS

(Sakustas un staigā augšup un lejup pa savu tīklu, paceldams vairākas apbruņotas kājas un tiklu kratīdams.)

Dzi! dzi! dzi! Neskari Milzeni! Bīstami!

(B i š u d ā m a s iesīcas skaļāk, bet bišu ķēniņiene viņas apsauc: Cit!)


LIDIS

Draudi, draudi! Klāt man netiec. Ko tu ķēri, to tu sargi.

(Zirneklis pievirzās tuvāk pie sava upura. Bite iesīcas.)

Es tev pārcērtu šo virvi! Nu tev jāuzrāpjas augstāk.

(Pārcērt priekšā attālāko virvi, tā ka zirneklim jābēg augšāk, lai nenokristu.)


ZIRNEKLIS

Es paņemšu, Ko noķēru, Uz augšgalu To uznesu!

(Tuvojas savam upurim un velk to ar virvi augšā.)


BIŠU KĒNIŅIENE

(Sīc klusi.)

A-i-i-i!


BIŠU DĀMAS

(Nespēdamas atturēties, iesaucas skaļās balsītēs.)

A-i! i! i! Glāb, paglābi! Aizturi, aizturi! Biti, bitīti!


LIDIS

(Saķer virvi, aiz kuras zirneklis velk augšā Mudīti, bet nevar atkurēties pret zirnekli; mušas nāk palīgā un notura.)


BITES un BIŠU ĶĒNIŅIENE

(Iekliedzas no bailēm.)


DUNDURS, RESNAIS

Cērt apakšā virvi Ar aso cirvi!


DUNDURS, TIEVAIS

Tad zirneklis brēks! Pats augšā lēks.


LIDIS

Turat, mušas! turat virvi! Dundurs muļķis, kā tu māci: Kad cērt apakšā, viņš veiktu: Paceļat jūs mani! - Tā, lūk!

(Dunduri paceļ Lidi uz saviem pleciem, un nu viņš pārcērt augšā to virvi, ar kuru tika vilkta bišu ķēniņiene. Tā nokrīt lejā un ir brīva. Nu nocērt arī apakšējo virvi, un z i r n e k l i s ar visu tīklu top uzrauts augšā. Pārcērt vēl dažas virves, un skatuve top brīva.)


ZIRNEKLIS

(Dusmīgi, draudoši.)

Ko noķeru, To atņem tu? Gan atriebšu, Kad atnākšu!

(Nozūd.)



(Atskan lielas gaviles visos kukaiņos, mušās, dunduros. B i š u ķ ē n i ņ i e n e, kuru apstājušas b i š u d ā m a s, lēni paceļas un atver acis. Piepeši atspīd gaiša gaisma, un nu redzas viņpus zirnekļa tīkla pavasaras aina: viss zaļš, bet zāle tik liela kā krūmi, smilgas kā palmas, sūnas kā kadiķi, sēnes kā sieviņas un meitiņas sarkanām cepurītēm. Visi kukainīši priecīgi lēkā.)


LIDIS

(Stāv pārbrīnījies un lēni runā sapņaini, kā jautājoši.)

Ko tik gaišs uz reizi tapa? Te vēl tumsa, ziema, vētra, Te jau pēkšņi pavasara, Augšā tā kā putnu dziesmas!


MUŠAS

(Ap bišu ķēniņieni, to aplūko, bet izturas naidīgi.)

- Skat! skat! skat! skat! - Bišu ķēniņiene pat.


VECĀS MUŠAS

- Kā tā te tīklā nāk? - Vai tā gan sargāties māk?


JAUNĀS MUŠAS

- Sir, sir, sir, sir! - Cik kaunīga ir!


VECĀS

Bet durt gan prot, Mušām knipjus dot.


CITAS

- Vajdzēja zirneklim ļaut! - Tādas viņš var kaut.


VECĀS MUŠAS

Muškēniņ, skat', Ko tu glābi nupat!


LIDIS

(Pienākdams klāt, uz b i š u ķ ē n i ņ i e n i, kura stāv, nodūrusi acis.)

Parādies, kas tāda esi?

(Tuvāk viņā ieskatīdamies.)

Vai! tev izskats tā kā Mudei!


MUDĪTE - BIŠU ĶĒNIŅIENE

Jā, es tiešām esmu Mude.


LIDIS

Kā, tu bišu ķēniņiene?


MUDĪTE

Čakla esmu, šuju šūnas.


LIDIS

Kā tu tiki zirnekļtīklā?


MUDĪTE

Briģis mani iemānīja.


LIDIS

Briģis! Briģis! Nu tad ej sev!


MUDĪTE

Es nu palikšu pie tevis.


LIDIS

Tev ir vieta, kam tev manis?


MUDĪTE

Es nu īsta ķēniņiene.


LIDIS

Man vēl īstāku būs meklēt.


MUŠAS, VECAS

Ko tā te dzied? Trenc, lai sev iet!


MUŠAS, JAUNĀS

Mēs negribam šīs! Teic! - projām to dzīs.

(L i d i s stāv, uz viņu neskatīdamies.)


MUDĪTE

(Žēli.)

Tu mans glābējs! Septiņcirtim Pateicīga mūžam būšu! Tik bez manis negūt tevim Ķēniņmeitas, medus zemes!

(Viņa aiziet līdz ar pavadonēm.)



(Piepeši paliek tumšs tā kā nakti; visi apklust, tad daži aizdedz savas lampiņas.)


LIDIS

Vai, tumšojies! Kā apmācies!


VECĀ MUŠA

Nu, nebaidies, Drīz gaismosies!

(Brīdis vispārēja klusuma. Tad pamazām sāk atkal gaisma griezties, līdz paliek pilna. Kukaiņos atkal atmostas priecīga kustība.)


LIDIS

Atkal gaiši! - Ak, cik skaisti! Ak, visapkārt pavasara! Bet cik sveša, neredzēta! Kādi koki! kādi krūmi!

Slaikas palmas, cekulotas Tā kā milzu smilgas stiepjas! Tie kā ašķi! Tās kā sēnes! Kaķu pēdiņas kā priedes!

Kas tie tādi ziedu koki? Dzelteni kā medus pilni! Zelta kausi nokarājas - Tā kā milzu gailenītes!


VECAS MUŠAS

Smilgas un zāles, Ašķi un vāles - Tā jau tās sauc, Ko palmas te jauc?


LIDIS

(Savā līksmībā paliek domīgs, nesaprašanā.)

Ziedons ir! - Bet teic, kam tumsa, Kad tā bite projām gāja? Tāpat pēkšņi gaiši tapa, Kad to izglābu no tīkla.


VECĀS MUŠAS

- Nāk pavasars, Kad laukā lien bišu bars, - - Kad atver kāds auli, Tās laiž uz sauli.


LIDIS

Jā, kā zeme tapa zaļa, Kā ar zaļu zīdu klāta! - Es tā tīkla atraisītājs, Es tas esmu: Septiņcirtis!

(Atkal atmostas lielīgais gars, bet fantāzija pārvalda.)

Nu tik braukšu! nu tik braukšu! Meklēt īsto ķēniņmeitu. - Jūdzat glāžu spārnu ratus, Zelta spieķus, sudsabriepas!

Seši resni dundurvīri Lai pa priekšu aši šaujas, Taisnu ceļu meklēdami, Sānis acis negriezdami!

Mušas, visa zinātājas, Jūs es saucu: vedat mani Uz to īsto ķēniņmeitu, Uz to pien' un medus zemi!


MUŠAS

- Mušas visur lien, Skraida nakt' un dien'; - Mušas visu zin, Visus augļus šķin;

- Mušas visu ož, Mušas visu kož. - Ij to pien' un medus zemi Zinām mēs, tik nāc un ņemi!


JAUNĀS MUŠAS

Lai vēl smejam! Lai vēl dejam! Pirms projām steigt, Pirms ardievas teikt!

(Dejo un dzied.)



(Iebrauc mušu glāžu rati.)


LIDIS

(Nepacietīgi pret ratiem.)

Nu riti, riti, rati! Šurpu, sveši skati! Šķiraties jūs, zāles! Tuvāk nākat, tāles!

Verat liktens vārtus, Ziedon-zaļi-sārtus! Gājiens, nāc, tu jaunais!


VECAIS DUNDURS

Never tos, nāks ļaunais!


VECĀ MUŠA

Tos vārtus nevar vērt! Brauc citur! tos cieti cērt!


CITAS

- Vai! par vēlu, par vēlu! - Ko redzu? Ak, briesmu tēlu!



(Lēni pāri iet kāds b r i e s m o n s, no kura redzas tikai milzīgās kājas un aste, kas augstākas par kokiem. Visi lieli uztraukumā, rati tiek aizrauti prom, katrs bēg, kur redzēdams.)


MUŠAS

(Skraidīdamas.)

- Vai! vai! vai! - Vai man! vai! vai!


LIDIS

(Lūko paslēpties.)

Kur tad bēgu? Galvu sedzu, Lai tad notiek! lai neredzu!


DUNDURI

- Kājas mūs min! - Kas tāds? kas zin?


KUKAIŅI

- Visi zemē plok - - No bailēm jānosmok -


SMIČI

Sir, sir, sir, sir - Kas tad tas ir?


CITI

Mums nau ne jausmas, Kas tās tādas šausmas?


MAZIE SMIČI

- Ko sakāt jūs? - Šķiet, vērsis vien būs!


LIELIE SMIČI

Sir, sir, sir, sir - Vērsis vien ir!


LIDIS

(Izdzirdis, uzcēlies.)

Ko jūs, muļķi, sabijāties? Vai tad neredzējāt vērsi? Stibu ņemšu, projām dzīšu, - Jums jau tādām dūšas nava.


MUŠAS

(Atskrej.)

- Vai! kur tas sit, tur tūlīt Mušas kā mušas krīt! - Smilgu stumbri plīst! - Zāļu lapas šķīst!


LIDIS

Ko man pašam rokas traipīt? Eita, mušas, līst tam acīs! List tam ausis! līst tam nāsis! Kožat, durat, nesaudzējat!


CITAS MUŠAS

(Atskrien.)

Jau viņš bēg un lec.


LIDIS

Lai viņam visi sec!


MUŠAS

Ar asti briesmīgi sit.


LIDIS

Lai krīt vai divdesmit!


MUŠAS

Vai! vai! vai!


LIDIS

Šurpu manus spārnu ratus!



(Priekškars.)


Ķēniņa pils pagalms, kur notiek sacīkstes. Galā pa vidu paaugstinātā vietā troņa sēdekļi: ķēniņam pa kreisi, ķēniņa meitai drusku zemāk, pa labi; blakus ķēniņmeitas sēdeklim tāds pats tukšs sēdeklis nākamam princim, ķēniņmeitas līgavainim. Līdz sēdekļiem ir vairākas pakāpes. Lejāk sēdeklis sacīkstes soģim un trīs krēsli precniekiem. Gar malām sacīkstes laukumiņam sēdamas un stāvamas vietas galma ļaudīm un skatītājiem no tautas. Sacīkstes notiek dienā.



(Ķ ē n i ņ š sēd savā troņa sēdekli, tāpat Ķ ē n i ņ m e i t a; viņai apkārt g a l m a d ā m a s; gar malām galmenieki un ļaudis. Priekšā vairāki p r e c n i e k i - s a c ī k s t e s d a l ī b n i e k i.)

(Pie Ķ ē n i ņ a nau pavadoņu, bet tikai K a n c l e r s. Ķ ē n i ņ m e i t a s sēdekļa atzveltnē kā izrotājumi: cepure, spalva un rīkstes.)

(Ķ ē n i ņ š ir vecs un laipns, K ē n i ņ m e i t a skaista, bet barga.)



ĶĒNIŅŠ

Pilnas mājas svešu ļaužu! Salašņi no visām malām! Visi sakās līgavaiņi - Nu līdz kaklam man tā lieta! Kurš nu nāks vēl sacīkstēties,

Neuzvarēs ķēniņmeitu, - Tam lai noņem muļķa galvu! Tam lai punu liek uz mēli!


PRECNIEKI

- Tad jau iesim labāk mājās! - Kam tad gribas zaudēt galvu? - Kam tad gribas puns uz mēles? - Sveika paliec, ķēniņmeita!


ĶĒNIŅŠ

Eita vien! grib kaķīts zivis, Negrib kājas saslapināt; - Nu būs miers! nu nebūs drūzmas, - Kas tur vēl! Viens zeņķis atnāk?!



(Atnāk L i d i s, uzģērbis svārkus virsū uz sava krūts uzraksta: Septiņcirtis! Aiz viņa ienāk arī B r i ģ i s un G r u ņ ķ i s, viens kā milzis, otrs kā resnis.)


KANCLERS

Ķēniņ! tur vēl divi vīri! Viens kā milzis, viens kā muca.


MILZIS

(Klanās.)

Es tas stiprākais, - es gūšu!


RESNIS

(Klanās.)

ES tas resnākais, - tā mana!


LIDIS

(Klanās un skatās visapkārt; ieraudzīdams Ķēniņmeitu, paliek pārsteigts stāvam; tad klusi.)

Ak, cik skaista ķēniņmeita! Nevar atskatīt ne acīm! Tā ir tā, ko gāju meklēt Tanī pien' un medus zemē!


BRIĢIS

(Uz Gruņķi klusi, skatīdamies uz Ķēniņmeitu un ieraudzīdams krēsla atzveltnē kā klasu dāmas zīmogus.)

Skat, kas tai tur krēsla galā! Spalva, cepure un rīkste! Klasu dāma! - Bēgsim! -

(Taisās bēgt, bet netiek cauri ļaudīm.)


KĀDS NO GALMENIEKIEM

Negrūd!


GRUŅĶIS

Nebēdz! pagaid'! Tu tās mīluls!


LIDIS

(Vēl tāpat, klusi.)

Ak man! vai! man bail, cik skaista! Kā lai drīkstu viņu skatīt? Un, ak vai! cik gudras acis! Tā kā klasu dāma! - Bēgšu!

(Taisās bēgt, bet viņam uzsauc m u š a s b a l s s pie auss.)


MUŠAS BALSS

Nebēdz! nevar, mušuķēniņ! Tu jau Septiņcirtis! - Cīnies! Līdzēsim! še sauja mušu!


LIDIS

(Viņš iebāž sauju kabatā. Nu viņš atkal dusmīgs, sauc skaļi uz princesi.)

Jā, es gribu tevi dabūt!


ĶĒNIŅMEITA

Knauķis tāds, grib mani dabūt? Tam jau ir vēl slapjš aiz ausīm.


ĶĒNIŅŠ

(Uz Lidi.)

Jā, es redzu, tev gan gribas Sinepes uz mēles dabūt.


LIDIS

Ķēniņ, nemuld'! Teic, ko darīt, Lai šo dabūtu? - Es gūšu.


BRIĢIS

(Klusi uz Gruņķi.)

Kas tad tas? Vai nau kā mazais?


GRUŅĶIS

Tā vien šķiet, - ko šis te maisās?


BRIĢIS

(Čukstot, bet tik dikti, ka lai Lidis dzirdētu.)

Tur, kur lieliem vīriem vieta, Tur tāds arī spiežas iekšā!


LIDIS

(Tāpat skaļi čukstot.)

Ko šie nāk te? vai še cīkstas Kurš visvairāk spētu apēst?


BRIĢIS

Es tas stiprais, es to ņemšu!


GRUŅĶIS

Es tas resnais, man tā piekrīt!


GALMA DĀMAS

(Paklusi.)

- Tas ir spēka vīrs, patiesi! - Miesās pilnīgs, garā pilnīgs!


ĶĒNIŅŠ

Kaunīgi nu tie gan nava, Visi trīs tie līgavaiņi! Nekaunīgākais tas mazais, Varbūt nekauns gūst! -

(Uz Kancleri.)

Ņem, lasi!


KANCLERS

(Paņem papīra rulli.)

Atkal velti muti dzesēt!


LIDIS

Tas tavs amats.


KANCLERS

(Dusmās.)

Turi muti!


LIDIS

Nē, man amats muti lietot!


ĻAUDIS

Nu būs joki gan šo reizi!


KANCLERS

(Lasa no papīra ruļļa.)

Ķēniņmeitu ar pus valsti Gūs, kas minēs viņas mīklas, Pārspēs viņu zināšanā, Atņems viņai pēd'jo vārdu.


ĶĒNIŅŠ

(Nopūzdamies.)

Lūk, man gudra ķēniņmeita, Miera nava man no viņas: Visu zin tā, aizbāž muti, Vienmēr pēdējs vārds tai paliek.


ĶĒNIŅMEITA

(Dusmīgi.)

Ķēniņ tēvs, tu vecs jau paliec, Jaunie gudrāki par tevi, Ļauj man galā tikt ar tādiem!

(Uz Lidi.)

Zēn, bēdz mājās! Vēl ir laika.


LIDIS

Princes, tā tu nerunātu, Kad tu zināt', kas es esmu, - No tā vien es varu nojaust, Cik tev maza zināšana.


ĶĒNIŅMEITA

Ko tu lielies? - Kas tāds esi?


LIDIS

Iesim lielīties, kurš lielāks!


ĶĒNIŅMEITA

(Nepatīkami pārsteigta.)

Mini manas trejas mīklas!


LIDIS

Vai es bērns? Lai min tie mazie!


ĶĒNIŅMEITA

Mini! nelokies, ja gudris.


LIDIS

(Rādīdams uz Briģi.)

Garāks tas, lai min pa priekšu!


ĶĒNIŅMEITA

(Dusmīgi.)

Liek, tad dari! Aizdod dusmas.


LIDIS

(Uz Ķēniņu.)

Ķēniņ, vai ir atļauts dusmot?


ĶĒNIŅŠ

Sacīkste lai ir, kā nākas!


KANCLERS

Katram krēslā jānosēstas! Tam, kurš nemin, apgāž krēslu.


LIDIS

Vai var dusmot?


KANCLERS

Nē, to nevar!

(Visi trīs precnieki: Lidis, Brigls un Gruņķis top nosēdināti savos krēslos.)


ĶĒNIŅMEITA

(Svinīgi.)

Kas par sniegu baltāks? - Minat!


LIDIS

(Paceļ pirkstu.)

Zinu, zinu!


BRIĢIS

(Arī ceļ pirkstu.)

Tas būs papīrs.


ĶĒNIŅMEITA

(Uz Gruņķi.)

Tu ko saki?


GRUŅĶIS

Tās būs zosis.


LIDIS

(Smejas.)

Haha! ha!


ĶĒNIŅMEITA

(Uz Lidi.)

Nu?


LIDIS

Tā ir diena.


ĻAUDIS

- Ha, ha! ha, ha! - Labi, labi! - Zoss, ha! ha! Man zoss ir melna! - Papīrs, labi, - tas būs kanclers, - Diena, kaut tā būtu balta!


ĶĒNIŅMEITA

(Svinīgi.)

Kas par darvu melnāks?


LIDIS

(Ceļ pirkstu.)

Zinu.


BRIĢIS

Tā ir tinte!


GRUŅĶIS

Tā ir cūka!


LIDIS

Es tik zinu: tā ir nakts! Viss, kas melns, no tās top melnāks.


ĶĒNIŅMEITA

(Svinīgi.)

Teic: kas stiprāks ir par zemi?


BRIĢIS

Nu es zinu: tas ir arājs!


GRUŅĶIS

Tā ir maize.


LIDIS

Tā ir saule, Saule stiprāka par visu.


ĻAUDIS

- Zemi arājs veic, bet viņu Atkal maize: vīram jāēd! - Labi! labi! - Jā, bet saule! - Kas bez saules? - Veicis! veicis!


LIDIS

Apgāžat nu tiem tos krēslus! Es vislabāk uzminējis!


BRIĢIS

Es vislabāk!


GRUŅĶIS

Es vislabāk!


ĻAUDIS

Milzim tiesa! - Mazam tiesa!


ĶĒNIŅŠ

Nevar apgāzt viņu krēslus! Katram sava taisnībiņa.


ĶĒNIŅMEITA

Labi - vēl es mīklu teikšu: Kas ir augstāks vēl par kalnu?


BRIĢIS

Tornis kalnā!


GRUŅĶIS

Vārna tornī!


LIDIS

Pāri visam augstāks mēness.


ĶĒNIŅŠ

Visiem labi!


LIDIS

Man vislabāk!


ĶĒNIŅŠ

Nu tad minat manu mīklu!


ĶĒNIŅMEITA

Mīklas tik priekš bērniem ira.


ĶĒNIŅŠ

Ja tu zin', ko es, tad teiksi. - «Nakti gāju, zuda gredzens, Mēness rada, saule ņēma.»


ĻAUDIS

- Vai man dien, cik grūta mīkla! - To jau neminēs ne pati!


BRIĢIS

(Pūlēdamies uzminēt.)

Nez - vai rubļi?


GRUŅĶIS

(Tāpat.)

Nez - Vai zirņi?


ĶĒNIŅŠ

(Uz Lidi.)

Nu tu, gudrais, - nu tu mini!


LIDIS

Kam man minēt tavu mīklu? Tevi es jau neprecēšu.


ĻAUDIS

- Gudri sacīts! - Veiklis puika!


LIDIS

(Uz princesi.)

Vai tu zini?


ĶĒNIŅMEITA

Tev ir jāmin!


LIDIS

(Nezinādams, lūkojas apkārt; tad aši izņem no kabatas mušu un pieliek to sev pie auss.)

Rasa?

(Klusi, klausīdamies, tad skaļi.)

Rasa!


ĶĒNIŅŠ

Kas tev teica?


LIDIS

(Smiedamies.)

Mini tu nu, kas man teica? Kad tu nezin', prasi meitai, Tā jau sakās visu zinis!


ĶĒNIŅMEITA

(Aizvainota, lielīdamās.)

Es zin' to, kā zeme cēlās, To, kas kalnus iztaisīja, Cik no vakariem līdz rītiem, Kur nāk vējš? Kur sāls iekš jūras?

Es zin' vairāk, es zin' visu: Kādēļ akmeņi vairs neaug? Kādēļ kustoņiem nau runas? -


LIDIS

(Smiedamies.)

Vai nau runas?


ĶĒNIŅMEITA

(Uztraukta.)

Va! tad ira?


LIDIS

(Asi iesmejas.)

Ha! ha!


ĶĒNIŅMEITA

Es zin' burvju vārdus -


LIDIS

To zini visi mazi bērni.


ĶĒNIŅMEITA

Kā var uzlaist kaites, ligas.


LIDIS

Es zin', kā tas atkal atlaist.


ĶĒNIŅMEITA

Nogriez galvu! izrauj dvēsli! Tad es runāšu uz tevi! Vai tu tādu mīklu zini?


LIDIS

(Paklausās uz savu mušu.)

Zinu: spalva, kas man raksta!


ĶĒNIŅMEITA

(Iekaitusi, neatlaižas, grib uzveikt Lidi.)

Putnis atlaižas bez spārniem, Kokā atsēstas bez zariem, Uzlec jaunava bez kājām, Putnu apēda bez mutes?


LIDIS

Veca tava gudrībiņa. Mana ziņa, jauna ziņa! Mūsu lomas pārmainītas: Tu tas putnis, es tā meita!


ĶĒNIŅMEITA

(Uzlec.)

Eče! eče! Neminēji! Gāžat apkārt viņa krēslu!


LIDIS

Atnāk saule, apēd sniegu, - Tā ar tevi! - Gāz nu tos tur!

(Rāda uz Briģi un Gruņķi.)

(Sulaiņi būtu priecīgi apgāzēji, bet princese tiem aizliedz.)


ĶĒNIŅMEITA

(Pret Lidi, lielīgi.)

Ko, tu mani apēst vari? Tevi ēdīs mani lāči, - Man tik liela melna ala, Ka nekad tur neredz saules!


LIDIS

(Vēl lielīgāki.)

Kas ir tava mazā ala Pretī manai lielai pļavai, Tur ij mušas ir kā cilvēks, Tur ij smilgas ir kā palmas!


ĻAUDIS

- Ak tu tavu lielīšanos! - Muša - cilvēks! - Smilga - palma!


LIDIS

Nāc nu lielīties, kurš lielāks? Vai tu zin', cik liels es esmu?


BRIĢIS

Ķēniņmeita, neielaidies Tu ar viņu lielīšanā! Mute tam kā kūts tik liela!


GRUŅĶIS

Tā kā mušām dejas grīda!


ĶĒNIŅMEITA

Manā valstī miljons vēršu!


LIDIS

Katrā miljons manu mušu!


ĶĒNIŅMEITA

Pilna zeme piļu, ciemu, Bāztin bāzts viss pilns ar mantām!


LIDIS

Manā valsti brīvi gaisi! Pilni saules, pilni zvaigžņu! Pilni ziedu, pilni smaršas! Pilni skaņu, pilni balsu!


ĶĒNIŅMEITA

Mani dārzi pilni augļu: Zari lūza, pagrabs tūka! Lopi piekusa vai gremot! Ļaudis pārēdās un mira!


LIDIS

Manā dārzā nemirst mūžam! Kurš grib mirt, tas liekas zemē, Zemē aug no viņa puķe, Aizvijas līdz debess augstei.

Augšā kāpj viņš pa to viju, Kamēr paliek maziņš, maziņš, Nesaredzams ne ar acīm, - Tad kā puteklīts krīt zemi.

Zemē top par smilšu graudu, Top par zāli, top par mušu, Kustons top un beigās cilvēks Un par tavām nāvēm smejas.


ĻAUDIS

- Tavu traku lielīšanos! - Ak tu, pagāns, kā viņš smejas -


ĶĒNIŅŠ

To tu dabūji nu, meitiņ!


KANCLERS

Vai jel likums ļauj tā smieties?


ĶĒNIŅMEITA

(Lielās dusmās pret Lidi.)

Melo! melo! Nedrīkst smieties!


LIDIS

Ko tu smiekliem padarīsi? Smiekliem nevar muti aizbāzt.


ĶĒNIŅŠ

Vai tu spētu muti aizbāzt?


ĶĒNIŅMEITA

Tu man muti gribi aizbāzt? Dažam labam gan tas tiktu! To mēs vēlētos gan redzēt!


LIDIS

Tiešām vēlies?


ĶĒNIŅMEITA

Ko tu drīksti?


LIDIS

Lai tad notiek, kā tu vēlies! Ķēniņš pats ar visu galmu Nespēj tevim aizbāzt muti, - Spēj to viena mana muša!


ĻAUDIS

- Klausat! klausat! ko viņš saka! - To neviens līdz šim nau spējis!


ĶĒNIŅMEITA

Ķēniņ, aizliedz šim tā runāt! Vai! - rauj cieši! - Kas man rīklē?


GALMA DĀMAS

- Vai man! vai man! mute cieti! - Ķēniņmeitai mute cieti! - Glābjat! glābjat! saucat ārstu! - Nu jau atver! - Nu jau glābta!


ĶĒNIŅŠ

Meitiņ, kas tad tevim bija?


ĶĒNIŅMEITA

(Izspļauj mušu no mutes.)

Nu nekas! nu, - kas tad bija?


LIDIS

Viena mana mušulīte, Tā tev muti aizdarīja.


ĶĒNIŅMEITA

(Izbrīnījusies un nokaunējusies.)

Kas tu esi?


LIDIS

Nu, jel mini! Kad šo mīklu neatmini, Tad lai tevi gāž no krēsla!


ĶĒNIŅŠ

Tad tu topi tam par sievu!


ĶĒNIŅMEITA

(Dusmīga.)

Negribu! Tāds briesmīgs bezkauns!


BRIĢIS

Princes, glābšu, nāc pie manis!


GRUŅĶIS

Princes, glābšu, - nāc pie manis!


BRIĢIS

Viņa vārds ir -


GRUŅĶIS

(Viņu pārtraukdams.)

Septiņcirtis!


ĶĒNIŅMEITA

(Uzklausās, bet paliek neziņā.)


LIDIS

(Uz viņu.)

Lūk! tu nezin', kas es esmu! Tu, kas visu lielies zinis. Manu mīklu neminēji, - Nu es tevi uzvarējis!


BRIĢIS

Ko viņš liedzas? Tas viņš ira! Atminēji Septiņcirti!


GRUŅĶIS

Liec tam atvāzt svārkus vaļā! Tad jau redzēs, kas viņš ira!

(Kalpi attaisa Lidim svārkus, tā ka top redzama saite ar uzrakstu: Septiņcirtis.)


ĻAUDIS

- Septiņcirtis! - Ak tu briesmas!


ĶĒNIŅMEITA

Drausmīgs vārds tāds: Septiņcirtis!


ĶĒNIŅŠ

Lūk, kāds!


BRIĢIS

(Smejas.)

Briesmas? - Smiekli ira! Tās jau bija septiņ' mušas!


ĶĒNIŅŠ

Kas tu esi? saki, puisi!


LIDIS

Pagaid', ķēniņ, atbild' pirmais! Vai es meitu neuzveicu? Mini tu nu manu mīklu!


ĶĒNIŅŠ

Ko man minēt, kas tu esi? Vēja grābslis, liela mute.


LIDIS

Mini, mini! - Lūk, tu nespēj! Jūs neviens to neiespējat.


ĻAUDIS

- Kas viņš ira? - Kas viņš ira?


BRIĢIS

Mušu sitējs, pats kā muša!


LIDIS

Lūk, jūs nezināt! - Tad teikšu: Gaisa valdnieks! Mušu ķēniņš!


ĻAUDIS

- Balmuts! - Balmuts! - Varens puika!


ĶĒNIŅMEITA

Tētiņ mīļais, kauns, kāds nācis -

(Viņa apraujas runā, skatīdamās uz Lidi, kurš paceļ pirkstu.)


LIDIS

Princes, neteic: likšu mušu!


ĶĒNIŅŠ

(Laipni smaidīdams.)

Pirmoreiz es «mīļais tētiņš»!


LIDIS

Ķēniņ, lūk, es uzvarēju: Visas mīklas uzminēju, Veicu lielībā un ziņās, Princes' muti aizdarīju -


ĶĒNIŅŠ

Tiesa, tiesa, tu jau veici, Tevim piekrīt ķēniņmeita Līdz ar pusi no šīm valstīm, - Tik tu, dēls, tāds piziķītis!


GALMENIEKI

- Piziķītis! - Piziķītis!


GALMA DĀMAS

Nositams ar vienu knipi!


BRIĢIS

(Grasās viņu sist, Lidis bēg.)


LIDIS

Nu - tu nenāc man par tuvu!


BRIĢIS

Ha, ha! sabijās tas varons!


ĶĒNIŅMEITA

Tētiņ, kā lai tādu ņemu? Tas man pašai jāapsargā!


BRIĢIS

(Uz Lidi, kurš aiziet attālāk.)

Nāc nu laukā! Tu aiz brunčiem!


GALMENIEKI

- Ha, ha! - varons!


ĻAUDIS

Tādi milži!


LIDIS

(Iebēdzis ļaudīs, bet izskrien piepeši ārā, kaklu turēdams.)

Vai! kas iedūra man kaklā? Tas jau tā kā bites dūriens!

(Piepeši uzklausās un pieliek roku pie auss, it kā sarunādamies ar kādu, labi nesadzirdēdams.)

Ko? - Pret tiem lai cīņā eju? Nu, es iešu! Cīņā iešu!

(Lielīdamies uz pretiniekiem.)

Es tāpat tik pajokoju, Jūs jau domājat: es bēgu! Es tas esmu Septiņcirtis, Es jūs abus uzvarēšu!


ĶĒNIŅMEITA

(Priecīga.)

Tētiņ mīļais, - tā lai notiek! Kad viņš abus uzvarētu, Tad viņš būtu mani guvis!


ĶĒNIŅŠ

Divi milži!

(Princese uz viņu paskatās dusmīgi.)

Nu, lai notiek!

(Ķ ē n i ņ š dod zīmi, K a n c l e r s to dod tālāk, ienāk T i e s n e s i s ar pavadoņiem.)


TIESNESIS

(Dod rīkojumus saviem pavadoņiem.)

Sataisat nu cīņas vietu! Stiepjat apkārt garu auklu! Ierobežot cīņas kaisli!


KANCLERS

(Iejaucas, arī rādīdams, cik viņš svarīgs.)

Tiesas nešiem tur būs sēdēt!


TIESNESIS

(Dod viņam noraidošu zīmi, lai nejaucas iekšā viņa lietās, tad pasludina cīņas kārtību.)

Cīnās tikai cīņas laukā! Kurš no žoga iziet ārā, Tas ir cīņu pazaudējis! Cīņa iet uz dzīv' un nāvi!


ĻAUDIS

- Vai man! - Kā nu ies tev, puisīt!


GALMENIEKI

Beigts nu varons!


BRIĢIS

Miltos malsim!


GRUŅĶIS

Uzpūst, - gaisā izputēsi!


GALMENIEKI

Cirtīs tevi, Septiņcirti!


GRUŅĶIS

Virsū tevim uzsēdīšos, Plakans paliksi kā plācens!


LIDIS

(Nokratās un atkal sadūšojas.)

Nopūties vēl reizi, resnais, Rīt jau ziepēs vārīs tevi!

(Viņš grābj kabatā un sauju mušu iesviež acīs Briģim un Gruņķim. Briģis, atkaudamies no mušām, netīšām iesit Gruņķim pa galvu. Lidis vijas starp abiem, vienu otru paraustīdams.)


GRUŅĶIS

Dzi! ko tu man sit pa galvu?


BRIĢIS

Es tāpat tik, mušas dzīdams.

(Iesit atkal.)


GRUŅĶIS

Klausies, ko tu atkal siti? Pārskaties, kā muļķa prāta.

(Sit pretī.)


BRIĢIS

Ko tu kaujies? Vai tu neredz', Ka es neredzu aiz mušām?


GRUŅĶIS

Ko tu bļauji? Vai tev situ? Es to puiku pārmācīju.

(Sit Briģi.)


BRIĢIS

Pārstāj, blēdi! es tev došu! - Man ir ieskrējis kas acis.

(Slauka sev acis.)


GRUŅĶIS

Šim kas acī? Ak tu meli! Pats man acīs smiltis meti!


ĻAUDIS

- Palūk! palūk! - Paši ķildo! - Tādi kaušļi allaž kaujas -


GALMA ĻAUDIS

- Ko tas mazais padarīja? - Viņš tās smiltis iekaisīja.


LIDIS

(Apkārt lēkādams, smejas, bet vaimanā, it kā būtu sakauts ticis.)

Vai! kā resnais manim sita!


GRUŅĶIS

Še tev! vēlreiz! Kliedz. vai nekliedz!

(Sit, bet ne Lidi, ķerdams atkal Briģi.)


BRIĢIS

Ak tu man! Kā šis man virsū! Tam tu dod un mani ķeri.


LIDIS

(Kliedz, vienu otru sizdams.)

Ak vai! - vai! vai! - Es tev pretī!


BRIĢIS

Ak tu tavu smagu roku! Mazs kā knislis, tādi spēki!


LIDIS

Teicu: sargies nākt man pretī!


GRUŅĶIS

Vai tu neredz'? Mazais kaujas!


ĶĒNIŅŠ

Ha! ha! ha! ha! paši plēšas!


ĶĒNIŅMEITA

Ko jūs darāt? Vai jūs akli?


LIDIS

(Draudēdams.)

Princes, mušu uzlaidīšu!


ĻAUDIS

- Palūk! - Palūk! - Elpu atņem! - Nu kā zvēri metas virsū!


LIDIS

(Vaimanā.)

Div' uz viena! Vai, vai! vai, vai!


GALMENIEKI

Pats viņš sit, un pats viņš vaida!


GRUŅĶIS

(Kuram gar kājām vijas Lidis, notver Briģi aiz kājas.)

Nu tu esi manim rokās! Šis gar kājām manim līdis! Nu tam pašu kaklu ķēru!


BRIĢIS

(Raujas nost.)

Vai man!


GRUŅĶIS

Rausties! neizbēgsi!

(Gruņķis izstumj Briģi ārā no žoga.)


TIESNESIS

(Sauc.)

Pāri žogam!


LIDIS

Pāri žogam!


GRUŅĶIS

(Iekaisis.)

Es tev žogu!


LIDIS

To tā nedrīkst!


GRUŅĶIS

(Iekaisumā uzgrūžas ar Briģi virsū ļaudīm, apgāž solus; ļaudis bēg.)


ĻAUDIS

- Bēgat! bēgat! - Vai! man tika!


ĶĒNIŅŠ

Ha, ha! ha, ha! - Kā tie vērši!

(Kaujoties uzgraujas virsū pašam Tiesnesim, līdz tā krēslu apgāž.)


TIESNESIS

Rimstat! rimstat! - Šķirat viņus!

(Pavadoni grib šķirt, bet paši tiek kauti.)


ĻAUDIS

- Vai! nu pašu tiesas nesi! - Apgāž līdz ar soģa krēslu! - Beidzat! beidzat! - Bēdzat! bēdzat!


BRIĢIS

(Kuram uzgulies Gruņķis virsū.)

Vai man! resnais nospiež mani!


GRUŅĶIS

Vai man! mazais sēd uz kakla!

(Lidis uzlec un nolec atkal nost no kakla.)


BRIĢIS

(Atsvabinājas no Gruņķa un apgāž to uz muguras, tas nu nespēj aiz resnuma piecelties.)

Nost no manis!


GRUŅĶIS

Vai! ko apgāz? Kā lai nu es augšā tieku?


LIDIS

(Gavilējoši.)

Nu, vai uzveicis es esmu?


ĻAUDIS

(Smejas.)

Veicis! veicis Septiņcirtis!


ĶĒNIŅŠ

Ha, ha! ha, ha! - Veiklis knislis!


ĶĒNIŅMEITA

(Dusmīgi, bet apraujas.)

Blēdis! - e - e - es jau klusu.


LIDIS

(Uz Briģi.)

Ko tu saki? Vai vēl gribi?


BRIĢIS

Nē, man pietiek. Velns rauj tevi!


LIDIS

Nē, es pats nu tevi raušu - Paliec te tu, ārpus žoga!

(Izstumj viņu aiz žoga.)


GRUŅĶIS

(Novēlies, nespēj vairs uzcelties.)

Ļaudis, ceļat mani kājās!


ĻAUDIS

Kā lai paceļ tādu maisu?!


LIDIS

Nu, vai tālāk cīņu gribi?


GRUŅĶIS

Gribu gan, bet pacel kājās!


LIDIS

- Tieši tevi pacelt nevar - Riņķos augšā uzgriezīsim!

(Griež viņu.)


GRUŅĶIS

Nevar! Mities! Reibst man galva.


LIDIS

Nu, tad velsim, kas nau ceļams.

(Izveļ viņu aiz žoga.)


ĻAUDIS

- Uja! uja! - cīņa beigta! - Nu ir abi ārpus žoga!


LIDIS

Nu, vai esmu tagad veicis - Septiņcirtis, mušu ķēniņš?


ĶĒNIŅŠ

Tiesas nesi! Ko tu saki?


TIESNESIS

(Glaudīdams sasistos sānus.)

Veicis - vai man! - Septiņcirtis.


ĶĒNIŅŠ

Pasludinu: Septiņcirtis, Veicējs, dabū ķēniņmeitu!


ĻAUDIS

Sveicam! sveicam Septiņcirti!


ĶĒNIŅŠ

Sarīkojat svinīgumu!



(Uz Kanclera mājienu ienāk s u l a i ņ i un m e i t a s ar puķu vītnēm.)


KANCLERS

Nostu žogus! šurpu segas! Puķu vītnes laimīgajiem!

(Noņem žogus un tiesnešu un precnieku krēslus, izklāj segas un vītnēm puško tropus.)


KANCLERS

(Pasludina svinību kārtību.)

Ķēniņmeita kāpj no troņa, Apsveic cīņas uzveicēju! Ķēniņš pats tad pasludina Veicēju par kroņa princi!

Nu iet jaunais kroņa princis, Uznes tronī ķēniņmeitu; Dod tad muti ķēniņmeitai, Tronī līdzās nosēzdamies!

Vecais ķēniņš abus jaunos Tad nu svētī ķēniņgodā, - Kroņa princis Septiņcirtis Nu tik dabū sev pus valsti!


ĶĒNIŅŠ

Tā kā likums priekšā raksta, Tā lai notiek uzvargaita!


ĶĒNIŅMEITA

(Pieceļas no troņa; uz Lidi.)

Sveicu tevi - ko lai daru? Lai nu kā - tu tomēr veicis.


ĶĒNIŅŠ

Ķēniņš pats - es pasludinu Tevi nu par kroņa princi. Nes uz troni ķēniņmeitu Tā kā sievu, sēsties līdzās!


LIDIS

(Gaiņā no galvas bites.)

Ko tās bites tā te skraida? Atkal iekodīs man kaklā.

(Dairās.)


ĶĒNIŅMEITA

(Nokāpusi lejā.)

Nes nu augšā! - Ko tu gaidi?


ĻAUDIS

Princis apreibis no laimes!



BIŠU KORIS

(Dzied.)

Pie-sar-gies! At-kā-pies! Mušu - ķēniņ, Kā - tev - ies?


MUŠU KORIS

(Dzied.)

Ko šīs te lien? Tev, ķēniņ, bites Vis nepiedien! Tik droši vien!



LIDIS

(Atkratīdamies no uzmācīgajām, uz Ķēniņmeitu.)

Nu es nesu tevi tronī, Pats sev gūšu ķēniņvalsti!


ĻAUDIS

- Nu viņš nes to! - Nu viņš nes to!


ĶĒNIŅMEITA

Vai tik pietiks viņam spēka?



(Kad L i d i s princesi pacēlis un panesis augšā dažas pakāpes uz troni, viņam parādās priekšā b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e.)


BIŠU ĶĒNIŅIENE

Vai aizmirsi Bitīšu princesi? Vai burvju dārzu Vairs nemini?


LIDIS

Ak, cik skaista tu! Vai es to zināju? Bitīt, Mudīt, Es tevi dabūšu!

(Parādība attālinās; viņš nomet Ķēniņmeitu un dienas pakaļ parādībai, kura nozūd.)



(Ķ ē n i n m e i t a, nokritusi no pakāpēm, vaimanā, vispārējs uztraukums.)


ĶĒNIŅMEITA

Vaiman! vaiman! ļaudis, glābjat! Viņš grib mani nogalināt!


KANCLERS

Tur' to cieti! tur' to ciet!


ĻAUDIS

- Vai man! - vai man! - Briesmu lietas! -


ĶĒNIŅMEITA

(Ap kuru apkārt galma dāmas un galmenieki, pret Ķēniņu, kurš sēdējis mierīgi savā tronī.)

Ķēniņ! dzirdi! - Sodi! sodi! - Nu viņš nau vairs kroņa princis, Kad nau pildīts likumpriekšraksts, Tad viņš zaudē visu tiesu!


ĶĒNIŅŠ

(Uz Lidi, kurš palicis stāvot kā sastindzis.)

Ko nu, dēls, tu padarīji? Mute nu tai atkal vaļā! Nes nu vēlreiz viņu tronī, Tad tu gūsi to par sievu!


ĶĒNIŅMEITA

(Proti sparīgi un noteikti.)

Nevar! nevar! - Kancler, saki.


KANCLERS

Kad nau pildīts likumpriekšraksts, Tad zūd visa viņa tiesa!


ĶĒNIŅŠ

(Uz Lidi.)

Paskat nu! Ko viņi saka?


ĶĒNIŅMEITA

Viņš vēl bargiem sodiem sodāms! Majestātes apvainojums!


KANCLERS

Majestātes apvainojums, Izdarīts ar nosviešanu!


ĶĒNIŅMEITA

Viņš ir sviežams lāču krātā, Tur, kur neiespīd ne saule! Tur, kur zvēri vērtām rīklēm! Lai tie gabalos to saplēš!


ĶĒNIŅŠ

Vai, cik bargi!


ĶĒNIŅMEITA

(Izsmejoši.)

Ko? tas bargi! Viņš jau sakās visus veicam!


ĻAUDIS

- Vai man! - Vai man! - Nabags puisīt! - Vai tev! - Vai tev! - Vai mums pašiem!


ĶĒNIŅŠ

Ko nu ķēniņš var tur darīt?


ĻAUDIS

(Skatoties uz Lidi, kurš aizvien vēl stāv mēms.)

Vai! viņš nesaka ne vārda!


ĶĒNIŅMEITA

Lāču bedrē! lāču bedrē!


ĻAUDIS

- Nabags puisīts! - nabags puisīts! - Aizved, aizved - nabags puisīts!

(Lidis tiek aizvests, ļaudis seko.)



(Priekškars.)


CETURTAIS CĒLIENS




Liela lāču ala; krātiņš, kurā top turēti lāči, vilki un citi zvēri. - Dibenā lieli, plati vārti ar skadriņiem. Caur skadriiem cauri redzas pils pagalms un ālumā lauki un pļvas. - Aiz skadriņiem vēl dēju vārti, kuri aizsedz gaismu. Vakars.



(Tumšs. Dzirdama zvēru rūkoņa, kura pavairojas, kad aiz vārtiem jūt soļus. Kad dēļu vārti top atdarīti un ieplūst alā gaisma, tad redzas, ka atnāk pie skadriņiem galms, Ķ ē n i ņ m e i t a, Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s un ļ a u d i s un top atvests Lidis.)

(K a l p i ar degošām lāpām atver arī skadriņus; zvēri gaudo un atvelkas atpakaļ alas dziļumā.)


PIRMAIS KALPS

Klau, kā gaudo lāči, vilki! Izsalkuši gaida ēsmu.


OTRAIS KALPS

Līksmi zobus pašņakstina, Svaigu gaļu ostīdami.


ĶĒNIŅMEITA

Iekšā! iekšā! lāču alā! Sit nu lāčus, Septiņsitis!


KANCLERS

Pielūko, vai septiņ' lāčus Cirtīsi kā septiņ' mušas?


LIDIS

(Zem sevis.)

Ko nu esmu padarījis! Savai sirdij ļāvis vaļu!


KANCLERS

Pārdomā nu lāču bedrē, Vai tā likums izjokojams?


ĶĒNIŅŠ

Puisīt, vai nu nāc pie prāta? Tev nu žēl, ko padarīji? Nu mūs nolūdz! apžēlosim, Celsim atka1 tevi godā.


ĶĒNIŅMEITA

Vai tu nožēlo nu grēkus? Atsakies no savas bites? Atzīsti, ka esi uzveikts? Bučosi man rokas, kājas?


LIDIS

(Domīgi, rāmi.)

Labāk eju lāču alā.


PIRMAIS KALPS

(Jokodams.)

Ašāk! lāčiem ēst jau gribas.


LIDIS

(Atiedams nost no skadriņu vārtiem.)

Vai! man bailes!


ĶĒNIŅMEITA

Atsacīsies?


LIDIS

(Saņemdamies.)

Labāk lāči.


ĻAUDIS

Nabags puisīts!


ĶĒNIŅMEITA

(Vīlusies cerībās, dusmīga.)

Rauj tev' lāči! rauj tev' vilki! Ka ne cīpslas nepaliktu! Grābjat viņu! plēšat viņu! - Vēl es lāčus atsūtīšu!

(Lidis top iegrūsts dziļāk lāču alā; zvēri iekaucas.)


ZVĒRU BALSIS

Auru! auru! ņuru! ņuru!


ĻAUDIS

- Nabags zēniņš! - Nabags zēniņš!


BALSS NO ĻAUDĪM

- Gan jau tiks ar visiem galā! - Vai viņš velti Septiņcirtis!



(Aizver cieti skadriņus, tad arī otros vārtus, tā ka paliek tumšs; pamazām acs pieron pie tumsas; lāpas gaisma caur šķirbām.)


ZVĒRU BALSIS

(Lielā troksni, rūkoņā un gaudoņā.)

Auru! auru! ņuru! ņuru! Ņigu, pagu! šņiku, šņaku! Amu, amu! kampu! kampu! Nu būs joki! nu būs joki!


LIDIS

(Pirms stāvējis klusi, kad zvēri drusku aprimuši un gaida viņa baiļu saucienus, piepeši sauc.)

Mierrrā visi! stāvat klusi! Rindās visiem sakārtoties! Taisni visi izstiepjaties! Rāmi visi izturaties!


ZVĒRU ATSEVIŠĶAS BALSIS

- Ko šis iedrīkst? - Ko mūs apsauc? - Kas šis mums par pavēlnieku?


LIDIS

Mierā visi, kad jums saku! Es jums visiem ķēniņš esmu!


ZVĒRU BALSIS

Kāds šis ķēniņš? Mušu ķēniņš!


LIDIS

Jā, es esmu mušu ķēniņš! Mušas atkal ķēniņienes Visa gaisa plašā valstī.


ZVĒRU BALSIS

(Klusākas.)

Nuru! Nuru!


LIDIS

Klusu! Klusat! Kas man drīkstēs vēlreiz pīkstēt, Tam es mušas uzlaidīšu, Knišus, bites, pašus sirsņus!

(Grābdams savā kabatā un kaisīdams mušas pa gaisu.)

Mušiņas, šurp! Odiņi, turp! Sir! sir! man klāt! Sir! sanākat!

(Dzirdama mušu dīkšana.)


ZVĒRU BALSIS

- Ko jūs klausat! - mušu draudi! - Gabalos to saplēsīsim!


CITAS BALSIS

Paga! paga! kur šis aizbēgs? Durvis cieši! aizbultētas!


CITI ZVĒRI

- Mēs vēl priekšā aizstāsimies! - Paga! jokus pataisīsim!


VĒL CITI

Pasmiesimies, kā viņš lēkās, Kad mēs viņu ķircināsim!


PIRMĀS ZVĒRU BALSIS

- Labi, labi! pajokosim! - Joki vairāk nekā ēsma! - Cik no šī tur ir ko paēst: «Odu šķiņķis, mušas stulte!»


MUŠU KORIS

Vai! Ko šie dar'? Vai tā nu var?! Virsū bruks tam, - Mušķēniņam!


ODU KORIS

Muļķīši vien! Jāsmej, nudien! Vai tie maz zin! Ka viņš visus vin'!


MUŠAS un ODI

Visus viņš kaus, Kur sauju kraus! Kur dūri liks, Slapjš tikai tiks!


DAŽAS ZVĒRU BALSIS

Ko jūs klausat mušu tenkas! Lai tās dzied sev sīki-reši! Grābsim tik šo jauno kungu! Nogaršosim viņa šķiņķi!


MUŠAS un DUNDURI

Ķēniņmeitu viņš veic - Par princi to sveic - Divus milžus gāž - Vienu pret otru drāž -


DAŽAS ZVĒRU BALSIS

Mēs jau zinām viņa stāstu, Ķā ar viltu viņš ir veicis, Ķēniņmeitu atraidījis, - Nu mums deva, lai to plēšam.


MUŠAS

Viņš septiņus sita, Visi apkārt krita!


ODI

Sir! sir! sir! Dzird, kā bij, dzir! Mēs pieci tūkstoši Uz to bijām klupuši: Gan pagāzām, Bet apēst nespējām!


DUNDURS

Mums brālis bij ne mazs, Dzelons kā duncis ass, Kā vērsim ragi, Kā lauvam nagi, Šim asinis sūks - - Kā tas rūks!!! Piecus šķērskokus cels, Kā zvels! Palika no brāļa slapjš tik vien, Nudien!!!


MUŠAS

Labāk bēdz! Paliec neēd's! Nelien kā peklē! Ko stāvu galu meklē?!

(Zvēros klusa, dobja rūkoņa, kura aizvien vairāk noklust.)


VĒL VIENA ZVĒRA BALSS

Ko jūs klausat sievu runas?! Tas, kas briesmīgs sīkai mušai, Tas ir smejams lielam zvēram, - Virsū visi mušķēniņam!

(Visi stāv klusu.)


LIDIS

(Uzkliedz.)

Mierā visi! kad jums saka. Kurš no rindas izkustējies? - Vilks, ko tu tik līki stāvi?


VILKS

(Atbild negriboši.)

Lācis manim grūda sānos.


LIDIS

Klusu! Klausat, ko es teikšu! Te ir daži izteikuši It kā šaubas manam spēkam: Nākat, kurš grib palikt kroplis!

Kamēr jūs vēl apdomāsat, Kurš grib nākt ar mani cīņā, Tikmēr, mušas, skrejat atnest Riekstus, man ko kavēt laiku!


MUŠAS

Sir, sir, sir! Darīts drīz ir!


LIDIS

Nes oļus arī!


MUŠAS

Ko?


LIDIS

Liek, tad dari!


MUŠAS

Sir, sir, sir! Jau darīts ir!


ZVĒRI

- Lūko, lūko, cik tas aši! - Ko tas liek, to viņi dara - - Durvis cieti aizbultētas - Viņas aizskrien, viņas atnes!


CITI

Skat, kāds brīnums ar tām mušām: Te tās mazas, te tās lielas!


LIDIS

Ko jūs, nelgas, brīnaties? Vai priekš mušām durvis slēgtas?


ZVĒRU BALSS

Kā tad?


LIDIS

Atslēg' caurumiņos, Lai cik mazi, viņas ielien; Mušām viss ir spējams, darāms - Un es esmu mušu ķēniņš!

(Kož riekstus un ēd.)

Nu, kurš nāk ar mani cīņā? Netīk gaidīt, ašāk, ašāk! Pa to laiku padziedāsim, Mušu meitas, padejojat!



(Parādās mušu meitas - dejotājas un iet dejā. Mušu lampiņu apgaismojums. Lāči grasās līdzi dejot.)


LĀCIS

Dzi, ko teikšu - mušu ķēniņ! Neiešu ar tevi lauzties.


LIDIS

Labi! - Kuplast, ko tu teiksi?


VILKS

Es jau ne-e.


LIDIS

Labi! - Platgalv?


VILKS

Vai tad es nu trakais būšu? Te vēl. stīvums mugurkaulā.


LIDIS

Nu, tu lāci, baskājieti?


LĀCIS

Man jau labāk tiktos dejot.


LIDIS

Nu, tad iesim rotaļosim Ar mušiņām, ar bitītēm! Kas dārzā, kas dārzā? Bite rožu dārziņā.

(Rotaļa. Mušu, vilku, lāču deja.)



(Atveras vārti un skadriņi, ienāk Ķ ē n i ņ m e i t a ar p a v a d o ņ i e m un L ā c i, un V i l k u, Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s un ļ a u d i s.)


ĶĒNIŅMEITA

Ak tu, ak tu! - Kas še notiek?! Saplēst liku noziedznieku - - Lāči, vilki, meža zvēri Še ar viņu kopā dejo!


ĶĒNIŅŠ

Nu patiesi, varens puisis! Viņš ar lāčiem, vilkiem dejo.


ĻAUDIS

- Skatat, skatat! - Brīnums, brīnums! - Septiņcirtis, lai tas dzīvo!


ĶĒNIŅMEITA

Klusat! Kas tur iedrīkst, klaigāt! Ķēniņ tēvs, es tevi lūdzu Nejaukties še manās lietās! - Kādēļ darīts nau, ko liku?


LIDIS

Ķēniņmeit, nāc arī dejot Še ar savu jauno vīru! Saderināti mēs esam, Parādi, ka līksma esi!


ĶĒNIŅMEITA

(Dusmās.)

Kā tam jele aizbāzt muti! Es jums, lāči, parādīšu, Karstiem dzelžiem būs jūs badīt! Badu mērdēt, gan tad kauksat!


LĀČU BALSS

Parād', kā tam aizbāzt muti! - Ir jau daži baudījuši -


ATVESTAIS LĀCIS un VILICS

- Laid, mēs iesim! - Laid, mēs iesim! Mēs gan viņam parādīsim!


ĶĒNIŅŠ

Pagaid', meita, ļauj man vārdu!


ĶĒNIŅMEITA

Tēvs, es ļoti lūdzu klusēt!


ĶĒNIŅŠ

Nē, man pietiek klusēšanas: Netaisnība reiz lai beidzas!

(Ļaudīs rūgums.)


ĶĒNIŅMEITA

Klusu! Visiem!


LIDIS

Tevim arī! - Mušas - protam aizbāzt muti.


ĶĒNIŅŠ

Jaunais princis Septiņsitis Pārbaudīts ir pietiekoši.


KĒNIŅMEITA

Nau vēl, nau vēl!


ĶĒNIŅŠ

Uzvarējis! Nu viņš jāceļ savā tiesā.


ĶĒNIŅMEITA

Nevar, nevar! Sodīt, sodīt!


ĶĒNIŅŠ

Kancler, saki savu vārdu!


KANCLERS

Majestātes apvainojums Nau vēl sodīts pietiekoši.


ĶĒNIŅŠ

Nu šis sods tad lai ir pēdējs, Reizē pēdējs pārbaudījums.


ĶĒNIŅMEITA

Nē, viņš taisni jānotiesā: Atkal viņš pie viltus ķersies.


ĶĒNIŅŠ

Nē, nu diezgan! Notiks tiesa: Šis būs pēdējs pārbaudījums.


ĶĒNIŅMEITA

Mīļais tētiņ -


ĶĒNIŅŠ

Klusi, meita! Savu prātu pasludinu: Kad no šenes princis rītu Iziet sveiks, tad sveiks viņš paliek!


LIDIS

Ķēniņmeita, vai tu domā: Bailes man no taviem kalpiem?


LĀCIS

Uru! uru! - Redz, ka bailes!

(Viņš tuvojas Lidim, tas bēg.)


VILKS

Uru! ura! - Bail ij manis!


ĶĒNIŅMEITA

(Aiziedama līdz ar Ķēniņu un pavadoņiem.)

Ha, ha! Ha, ha! Labu rītu! Rīt uz redzi!


ĶĒNIŅŠ

Rīt uz redzi!


ĻAUDIS

Rīt uz redzi! Rīt uz redzi! Visus uzveikt Septitņsitim!

(Skadriņi un vārti top aizvērti, paliek tumša.)



LIDIS

(Aizejošiem pakaļ nosaukdams.)

Sveiki, sveiki, labi ļaudis! Rīt uz redzi jaunā priekā!


ZVĒRI

Kad jau ātrāk būtu rīts!


CITI

Nu jau cīņa būs gan nikna!


LIDIS

Laburītu, briesmu zvēri! Kā nu labi abiem sviežas?


VILKS

Ko šis velti labrītojas? Taisies tik uz labu nakti!


LĀCIS

Taisies nu uz mūža nakti! Rītu tu vairs neredzēsi.


VILKS

Stājies vidū, lai ir ērti Tevi aprīt vienā malkā.


LIDIS

Uja, uja! - Ko tā steigties? Vai tik izsalcis tu esi? Še man rieksti, gribi - uzkod! Še jums abiem - pagrauzlējat!

(Pamet viņiem riekstus.)


VILKS

Ko nu rieksti? - Pats tu kožams: Riekstiem skraukšēs tavi kauli!


LĀCIS

He, he! he, he! - skraukšēs kauli! Dod man skraukšēt! - Rieksti gardi!


VILKS

Neņem! neņem! - Ko tur niekus!


LĀCIS

(Uz Lidi skatīdamies.)

Ek, tas ēd tā izgaršodams: Siekalas man mutē satek. Kādēļ neēst manim arī?


LIDIS

Ko šis liedz tev? Ko tu klausies? Tu jau arī esi stipris.


LĀCIS

Ko šis teiks man? es jau stiprāks, Dod tik vien man!


VILKS

Ēd nu, ēd sev!


LIDIS

Še tev divi! pamēģini! Es tev došu tos, kas mīksti; Tu jau cietos nepārkostu, Cietie tiem, kam stipri zobi.

(Iedod Lācim pāris riekstu.)


LĀCIS

(Kož un ēd riekstus.)

Tiešām gardi, tiešām mīksti! Dod nu tos, kas itin cieti! Es jau stipris.


LIDIS

Labi, labi. Še tad cietais, - tas vēl gardāks.

(Iedod Lācim oļus.)


LĀCIS

(Kozdams oļus.)

Pi! tu velns tev! kādi cieti!


LIDIS

Nu, vai neiet?


LĀCIS

(Pūlēdamies pārkost oļus.)

Nu, tu piķis!


LIDIS

Es jau teicu: neņem cietos; Tie jau der tik stipriem vīriem.


LĀCIS

(Dusmās.)

Lai tad velns par žurku paliek! Šķelies pušu, krama čaula!


VILKS

(Uz Lidi.)

Vai tad pats jel vari pārkost?


LIDIS

(Pārkož riekstu un sniedz Vilkam kodolu un čaulas.)

Še būs kodols, - vai tu gribi?


VILKS

(Aplūko čaulas un aizgriežas.)


LĀCIS

(Pūlas vēl aizvien ap savu oliņu un atgrūž Lidi, kas viņam piedāvā rieksta kodolu, bet pēc to paņem.)

Ej pie joda! - Ir gan gardums!


LIDIS

Labprāt tevi pabarotu, - Es jau bērniem arī kožu, Kad tie paši pārkost nespēj.


LĀCIS

Kas par niekiem? Kas par bērniem?

(Kož atkal ar niknumu un lādas.)

Jods un velns, un sērs, un pērkons!


VILKS

Ņem jel citu!


LĀCIS

(Uz Lidi.)

Dod man citu! - Kas par zobiem tev! par spēkiem!


LIDIS

Še tev labāk galavs kodols!

(Pasniedz riekstu.)


ZVĒRU BALSIS

Dzirdi, neiesāc; ar tādu!


LĀCIS

(Saņēmies visiem spēkiem kož.)

Velns tu! velns tu! - Velns tu! velns tu! - Nu kas lūza, nu ir pušu!


VILKS

(Gavilē.)

Ura! ura! nu mēs veicām! Pušu tavi cietie rieksti! Paga, tagad tevi pašu Pārkodīsim, kā tu riekstus!


LĀCIS

(Domīgs.)

Paga! klusu! - Kas tas ira? Kaut kas lūza, kaut kas pušu - Bet vai rieksts ir tas, kas lūza? Man no mutes gan kas krita.


LIDIS

(Uz zvēriem.)

Pameklējat, kas tur krita? Raugat zemē! raugat mutē! Kad tik nebūt' nabadziņam Piena zobiņš izļodzījies?


ZVĒRI

Še ir divi lieli zobi! Vai tik nau no tavas mutes?

(Rāda zobus Lācim.)


LĀCIS

(Brīnīdamies un nožēlodams.)

Nu tu! nu tu! - Laukā zobi!


LIDIS

Ak tu nabags! es jau teicu.


VILKS

(Lāci nicinādams.)

Gļēvuls! mičauls! - Ko ar tādu! Ies man līdzi, spēka vīram!


LĀCIS

Čurmuls pats tu! - Ko tu lielies? Kad es došu, kroplis tiksi!

(Viņš iesit Vilkam, tas kliedz.)


VILKS

(Roku karinādams.)

Vai, man roka notirpusi! Ko tu kaujies?


LĀCIS

Ko tu āksties?


LIDIS

Klusu, bērni, nebaraties! Svešā mājā sanākuši.


ZVĒRU BALSIS

Spēcīgs ira! taisnīgs ira!


LIDIS

(Uz Vilku.)

Kad tu sakies stiprāks esam, Raugi tu to riekstu pārkost!


VILKS

Man sāp zobi.


ZVĒRI

(Smejas.)

Ha, ha! ha, ha!


LIDIS

(Uz Vilku.)

Kā tad spēsi apēst mani? Kad ne riekstu nepārkodi?


VILKS

Smej, cik gribi! nieks tu esi, Divreiz lielāks es par tevi.


LIDIS

Spēks tev vēderā, man galvā.


VILKS

Manim astē vairāk spēka Ne tev galvā!


LIDIS

Nu, tad iesim: Tu ar asti, es ar galvu!


VILKS

Man ir vēlēts saplēst tevi: Nu, tad nerunā man pretī!


LIDIS

Nu, kad vēlēts, tad jau vēlēts: Ļauj tik manim sataisīties!


VILKS

Taisies aši, drīz būs diena.


LIDIS

Kā tad ēdīsi tu mani? Melns es esmu, nemazgājies, Cīnījies ar ķēmu ķēmiem.


VILKS

Kur tad ūdens būs, ko mazgāt?


LIDIS

Kur nu ūdens? - Nomazgāšos Sava paša asariņās.


ZVĒRI

Ak tu nabags.


VILKS

Ha, ha! labi!


LIDIS

(Pabrauka sev vaigu, par brīdi.)

Ēdēj, nu es nomazgājos, Nu tik vajga noslaucīties: Tev ir skaista kupla aste - Tur es noslaucītos tīri.


VILKS

Ha, ha! labi! Labāk garšos.


LIDIS

Ēstgribu vēl tā var vairot, Kad tiek vēders krietni masēts, - Man būs labāk: ašāk miršu.


VILKS

Labi, masē, - tev ir tiesa! Ašāk tevi apēdīšu.


LIDIS

Dodat manim krietnu stibu!


ZVĒRI

Še būs resni vērša kauli!


LIDIS

(Saķēris Vilka asti, tura Vilku un ar kaulu velē viņam pa sāniem.)


VILKS

Vai, kā kut man! - Vai, kā sāp man!


LIDIS

Kad jau masē, tad jau jākut!


VILKS

Nu būs diezgan!


LIDIS

Tas nekas vēl. Masē tā, ka ribas ielūst.


VILKS

(Kliedz.)

Man tik stipri nevajaga!


LĀCIS

(Smejas.)

Cieties, tad tev garšos rieksti.


VILKS

Nu šis smejas, - gan es tevi!


LIDIS

(Uz Vilku, kurš skraida šurpu turpu.)

Ko tu svaidies? Stāvi rāmi!


VILKS

Vai, es vairāk neizturu! Vai tu gribi nosist mani? Es jau Briģis, tas tur Gruņķis -


LIDIS

Ko tu melsi? Vai es muļķis?


VILKS

Tiesa, tiesa! Gruņķi, saki!


GRUŅĶIS

Kas te man par sacīšanu?


ZVĒRI

Velē! kam še zvēros nācis?


LIDIS

Vai nu rodas apēst griba?


VILKS

Mities, diezgan! Septiņcirti! Pārgribējās, aizgribējās, Ij ne tevi ēst vairs gribas, - Vairs trīs dienas neēdīšu!


LIDIS

Kad trīs dienas neēdīsi, Kā ar mani saspēkosies?


VILKS

Velns lai spēkojas ar tevi! Visi kauli manim pušu!


LIDIS

Lūk, jau ausma! - Ķēniņmeita Nāks nu lūkot, ko tad teiksim?


LĀCIS

Velns lai parauj ķēniņmeitu!


LIDIS

Neraus, - ko ar to tas darīs?


ZVĒRI

Vai man! vai man! Ko mēs teiksim? Liks mūs badīt karstiem dzelžiem!


LIDIS

Teiksim: tumsā neredzējām! Manis vietā ēdāt citu.



(Dzirdams tāļš troksnis.)


ZVĒRI

(Uztraucas.)

Nāk jau! nāk jau! - Atskan balsis! Rūcat, rēcat, brēcat, dūcat!


SAUCĒJS

(Ārpus krātiņa.)

Mierrrā, zvēri! stāvat rāmi! Atnāk pati ķēniņmeita!



(Atveras vārti un skadriņi; jau aiz skadriņiem dzirdas Ķ ē n i ņ m e i t a s balss.)


BALSS

Nu, kas ira? Apēsts ira?


ZVĒRI

Darīts! darīts! Viss, kā lika!


ĶĒNIŅMEITA

(Ienāk krātiņā.)

Nu tad labi! nu reiz beigas! Varēs brīvi atkal valdīt.

(Ienāk Ķ ē n i ņ š, K a n c l e r s, g a l m e n i e k i un ļ a u d i s.)


ĶĒNIŅŠ

Vai, tas nabags!


ĻAUDIS

Vai! pagalam!


ĶĒNIŅMEITA

Mierā! - Beigti jūsu prieki! Nu, tu ķēniņ tēvs, ko teiksi? Vai nu stāsies manim ceļā?


ĶĒNIŅŠ

Vēl man ira ķēniņvara, Kaut tu zēnu nobendēji! Vajga godam aprakt princi, Tā kā nākas troņaturim.


ĶĒNIŅMEITA

Labi.


ĶĒNIŅŠ

Kur viņš? Atnest šurpu!


KANCLERS

Verat vārtus! Eita atnest.


SULAINIS

Kur tad ir viņš? Zvēri, sakat!


ZVĒRI

- Kur lai ir viņš? - Viņš ir apēsts.


ĶĒNIŅŠ

Apēsts?


ĶĒNIŅMEITA

Apēsts, - tu jau dzirdi.


ĶĒNIŅŠ

Kur tad ir jel viņa kauli? Jele kaulus apbedīsim, Mūsu cerību uz laimi.


ĻAUDIS

- Mūsu cerību uz laimi - - Kas nu vieglos mūsu jūgu? -


ZVĒRI

Še būs daži viņa kauli, Citi alā izmētāti.

(Izsviež dažus kaulus.)


ĶĒNIŅMEITA

Labi darīts! Paldies, zvēri! Izpildījāt likumvārdu. Bet kur ira vilks un lācis, Kuriem vēlēts bij to saplēst?


LĀCIS

Še es esmu, ķēniņmeita! Darbs ir darīts, grūti nācās, - Pati zini, cik viņš stipris -: Izspēra man visus zobos.


ĶĒNIŅMEITA

Dos tev vietā zelta zobus.


LĀCIS

Tas par maz man, dod man zelta, Tik cik rokām varu panest.


ĶĒNIŅMEITA

Labi, labi! - Vilks kur ira?


VILKS

(Vājā balsī.)

Vilks te ira, ķēniņmeita, Pārpārēdies no tā vīra: Sāp man vēders, - vīrs vēl iekšā Spēra man ar rokām, kājām.


ĶĒNIŅMEITA

Dziedēs tevi, dos tev zāles.


VILKS

Tas par maz man, - dod man zelta, Tik cik manim vēdersmagums!


ĶĒNIŅMEITA

Labi, labi, - reiz es veicu!


KANCLERS

Pūst nu taures visā valstī, Pasludināt ķēniņmeitu Par to īsto ķēniņieni, - Vecais ķēniņš ir par vecu!

(Pūš taures. Galmenieki apsveic Ķēniņmeitu, ļaudis stāv klusu.)



(No krātiņa dziļuma iznāk laukā S e p t i ņ c i r t i s.)


LIDIS

Paga, kancler! Ķēniņmeita! Vēl par agru pasludināt: Man vēl ir te jāparunā, Ko teiks ķēniņš uz to lietu?


ĶĒNIŅMEITA

(Pārbijusies.)

Vai man! vai man! viss pagalam!


KANCLERS

Piedod, ķēniņ, manus vārdus!

(Metas ceļos pie Ķēniņa kurš visu laiku stāvējis nobēdājies un nu pievēršas Lidim, negriezdams vērību uz Kancleri.)


ĶĒNIŅŠ

Dēls mans, dēls mans, laimes glābtais! Nāc, lai mīļi tevi skauju!


ĻAUDIS

Sveicam, sveicam, Septiņcirti! Dzīvo! mūsu jaunais ķēniņš!


ĶĒNIŅŠ

Bet tu, kancler, nodevīgais, Ej nu tu pie zvēriem pasērst!


LIDIS

Zvēri, ņemat, pabaidējat, Atstādami viņu dzīvu! Šodien nebūs mirt nevienam, Kad mēs sāksim jaunu dzīvi!


ĻAUDIS

Ura! ura! jaunais ķēniņ!


ĶĒNIŅŠ

Pasludinat: jaunais ķēniņš -


ĶĒNIŅMEITA

Vēl par agri pasludināt: Pirms vēl jāizpilda likums!


ĶĒNIŅŠ

Kāds vairs likums? Rīts ir klātu, Princis vesels, - nu viņš ķēniņš!


ĶĒNIŅMEITA

Ķēniņvārdi, reizi teikti, Negrozāmi viņam pašam!


ĶĒNIŅŠ

Nu es teicu: būs viņš ķēniņš!


ĶĒNIŅMEITA

Teic nu pats, vai ķēniņvārdi Negrozāmi viņam pašam? Teic, vai tiesai būs še valdīt?


ĶĒNIŅŠ

Taisnībai un tiesai valdīt!


ĶĒNIŅMEITA

Nu tad, lūk! tu vakar teici: «Kad no šenes princis rītu Iziet sveiks, tad sveiks viņš paliek!»


ĶĒNIŅŠ

To es teicu.


ĶĒNIŅMEITA

To, - ne vairāk! Lai tad iziet sveiks no šenes, - Mūsu ķēniņš tas jau netiks. Es še būšu ķēniņiene!


ĻAUDIS

- Vai man! vai man! - Jūgs no jauna!


ĶĒNIŅŠ

Viņš tavs vīrs un tātad ķēniņš.


ĶĒNIŅMEITA

Vīrs vēl nava, - man par viru Taps tik tas, kas spētu - spētu -


ĶĒNIŅŠ

Ko tad spētu?


LIDIS

Ko tad spētu? Ko tu spēji vairs pret mani? Visu viens es izdarīšu, Bet tad ķēniņš es - bez tevis.


ĶĒNIŅMEITA

Labi, - dari, ko es likšu, Tad tu ķēniņš ij bez manis! Bet, kad ne, tad nost tev galva!


ĶĒNIŅŠ

Nē, tā nevar.


LIDIS

Lai tā būtu!


ĶĒNIŅŠ

Tad tam jāiet prom no šenes!


ĶĒNIŅMEITA

(Ar uzsvaru.)

Lai viņš viens pa vienu nakti Uzceļ skaistu ze1ta pili -


ĶĒNIŅŠ

Tas nau spējams!


ĻAUDIS

Vai man! vai man!


ĶĒNIŅMEITA

Pagaid! pagaid! - vairāk prasu: Vēl tam zeltam jābūt dzīvam!


ĶĒNIŅŠ

Diezgan, diezgan! - Kas lai celtu? Dzīva zelta? - tāda nava.


ĻAUDIS

Nabags puisīts! nabags puisīts!


ĶĒNIŅMEITA

(Pārsmiedama.)

Ko nu saki, brašais princi? Nu tev mute cieti bāzta. - Viņš - ne vārda nespēj pateikt!


ĶĒNIŅŠ

Tas jau cilvēkam nau spējams!


ĶĒNIŅMEITA

Pats viņš teicās lielīdamies.


ĻAUDIS

Vai! viņš bēdīgs paliek sēdo!


ĶĒNIŅMEITA

Rīt vai pili jeb vai galvu!


ĻAUDIS

- Nabags puisīts! - Viņš spēj visu!



(Priekškars.)


PIEKTAIS CĒLIENS




PIRMĀ AINA


Pļava un birze burvju dārzā. Vasaras vēla pēcpusdiena. Karsta diena.



(L i d i s viens pats guļ zālē.)



LIDIS

Visu dienu, visu. dienu - Nabags puisis, nabags puisis Savās bēdās es še sēdu, Savās rokās spiežu galvu.

Rasa rita, rasa žuva, Zāle cēlās, zāle liecās, Saule apkārt mani gāja: - Rītu galvu jeb vai pili!

Mazas mušas, kukainīši Augšā, lejā rāpjas, kāpjas, Taisa ligzdas, taisa pilis - Kā lai es to pili taisu?



(Iznāk m u š a s un k u k a i ņ i un bēdīgi staigā ap L i d i, citi aptupuši, citi - apguluši.)


LIDIS

Zilas mušas, zaļas mušas, Sīki odi, circenīši Šurpu, turpu klaidā, skraida - Nabags puisis, nabags puisis!


KUKAINĪŠU BALSIS

(Iečirkstas.)

Sir, sir, sir!


LIDIS

Sir, sir, sir, sir! - jūsu dziesmas Nespēj līdzēt, nespēj līdzēt - Apkusuši, apnikuši, Zaļā pļavā nokrituši.


MUŠAS

Sir, sir! sir, sir! Kas ir? Kas ir? Vai līdzēt varam? Teic, ko lai darām?


LIDIS

Viens lai es pa vienu nakti Ceļu skaistu zelta pili, Un tam zeltam jābūt dzīvam - Nabags puisis, nabags puisis!


MUŠAS

Sir, sir! ak tā? Ne šā, ne tā! Kā to lai dar'? Kas to lai var?


LIDIS

Zilas mušas, zaļas mušas, Sīki odi, circenīši, Savās mājās visi ejta, - Ritu pili jeb vai galvu!


MUŠAS

Sir, sir, nu bēdz! Kā visi mēdz.


LIDIS

No sevis kā bēgt? Ciet durvis sev slēgt?

(Mušas un kukainīši aplido viņam apkārt un aizlido projām.)

(Saule riet. Metas krēsla.)



LIDIS

(Atkal viens.)

Nu tu sēdi, nabags puisi, Tava galva noslīkusi, Tava roka notirpusi - Septiņcirtis, mušu ķēniņš!

Kur nu tava skaļa runa? Visus gaisus tricināja - Kur nu tava liela mute? Visus zvērus rītin rija!

Kur nu tava liela dūša? Kauna, goda nezināja. Kur nu tava mazā dūša? Šķirbā līda slēpdamās.

Saules rieta, migla nāca, Aiz tās miglas mēnesnīca, Kas vēl aiz tās mēnesnīcas? - Rītu pili jeb vai galvu!

Nu, kad es jau - nu, kad es jau Ņemtu nikno ķēniņmeitu? Skaistu meitu, skaistu valsti? Nē, - lai ņem tad manu galvu!

Visu nakti, visu dienu - Nabags puisis, nabags puisis, Ne es ēdu, ne es guļu, Ka tik miegs man neuznāca?



LIDIS

(Iemieg; parādās b i š u ķ ē n i ņ i e n e ar savām b i t ē m. Viņas nāk ar savu zaļganu gaismu.)


MUDĪTE

Nabags puisi, nabags puisi - Visu dienu savās bēdās! Ij ne reizi nedomāji Palūgt savu paglābeni!

Tavas bēdas remdējamas, Tavas pilis uzceļamas, Kad tik tava lielā dūša, Lielā mute slāpējama!

(Uz savu pavadoni.)

Zelta bitīt, lidotāja, Lido tu ap gulētāju! Cel to augšā, dzel to augšā! Neaizgulēt liktens stundu!


BITES

(Dzied un dejo ap gulētāju.)

Bitītes, māsiņas, Lidojam, lodājam Pa puķu puķēm, Pa ziedu ziediem.

Medīgas, mudīgas Mediņu lasām, Pa lāsu lāsai, Pa pilu pilei.

Dzeldīgas, dzēlīgas Laiskumu duram Pa vaigu, pa pieri, Pa kakla kumbri.

(Bite iedzel Lidim.)



LIDIS

(No miega uztrūkdamies, nesaprazdams dzēliena.)

Vai! nu zobens kaklu cirta! Vai! nu manu galvu ņēma! Kam es pili netaisīju - Nabags puisis, nabags puisis!


BITE

Nabags puisīti, Galviņa nost! Kam pili netaisi No tīra zelta?

Kam stipru neceli No dzīva zelta? Kam talkā nelūdzi, Kas to prot celt?


LIDIS

(Atjēdzies no miega.)

Bite, bite kaklu koda - Tad vēl galva kaklā turas! - Ko tā galva kaklā der? Rītu agri noņems galvu!


BITE

(Ķircinādama.)

Kad galva tukša, Ko tā var derēt? Tad lai no rītus Noņem to nost!


LIDIS

Ak, tu bite, nekaunele, Tavu ņirgas runāšanu! Kad es situ!


BITE

Kad es dzeļu!


LIDIS

Es dzeloni sašķaidīšu!


BITE

Bitītes sašķaidīt, Tur tev ir jauda - Kad tevi šķaidīs, Kas tevi glābs?

(Aizlido.)



(Atspīd cita spilgtāka, zeltīta gaisma, - parādās b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e visā savā greznībā.)


LIDIS

(Galvu nodūris, viņu neredz, dudinādams savu.)

Nabags puisis! nabags puisis!

(Tad piepeši ieraudzīdams.)

Kāda gaisma! acis žilba! Kas tā tāda dievu meita? Zelta vizmā atvizēja.


MUDĪTE

(Lēni.)

Vai tu manis nepazīsti? Mude esmu - naskulīte!


LIDIS

Mudīt mīļā, tu tā esi? Tāda cēla! Tāda skaista!


MUDĪTE

Naska biju, laba biju - Nu es bišu ķēniņiene, - Tu man' glābi tīkla auda, Nu es nāku tevi glābt.

Nabags puisi, nabags Lidi, Mušu ķēniņ, Septiņcirti - Nu tu lielin aizlielījies, - Ritu jākrīt tavai galvai!


LIDIS

Vai es velti aizlielījos? Vai es visus nenoveicu? Lāčus kavu, milžus kavu, Ķēniņmeitu izzoboju!


MUDĪTE

Ko nu lielies tagad vēl, Kad jau galva pazaudēta? Veici, mušām palīdzot, Veici, bišu pamudināts.

Kad nu teicies paveikt viens, - Tad tu raudi, nabags puisis - Kā no sevis paša bēgt? Kā sev durvis cieti slēgt?


LIDIS

(Saplacis savā lielībā.)

Ko es teikšu, nabags puisis? Velti lielin aizlielījos, Velti pūstin nopūtos, Citus, labus sāpinādams!


MUDĪTE

Nabags puisīt, kas nu tas? Dzistin dzisa, dzītin dzija! Es tev teikšu lielu vainu: Lielai lietai neder glēvis!


LIDIS

Kauns man, Mudīt, lielais kauns! Sirds man tāda gaisa pūšļa: Salmu uguns augsti deg, Aši izput pelnu plēnes.


MUDĪTE

Vai tu vaira būsi tāds?


LIDIS

Nu nebūšu vaira tāds! Tikai nebūt man pavisam: Rītu mana galva nostu.


MUDĪTE

Kad tu solies laboties, Es jau tevim palīdzēšu.


LIDIS

Līdzēt nevar, līdzēt nevar: Pili uzcelt skaidra zelta!


MUDĪTE

Vai tad nevar?


LIDIS

Nevar, nevar! Mušas, lielas lidotājas, Tik daudz zelta nesanestu! Kur vēl dzīvu - izkausētu:


BITES

Bitītes, māsiņas, Lidojam, lodājam, Ne velti dairāmies: Mediņu lasām.

Mušiņas, čušiņas, Klido un klaido, Savvaļā pavaļā Laiku tik kavē!


MUDĪTE

Nabags puisīt, nabags puisīt, Ko tu domā tagad darīt? Nu, kad skudras talkā lūgtu? Mazie spēj, ko lielie nespēj.


LIDIS

Skudras mudras, darba rūķi, Mazie spēj, ko lielie nespēj, - Es tos mazos niecināju.


MUDĪTE

Mazie piedod.


LIDIS

Velti, velti!


MUDĪTE

Nu, tad guli jaunu rītu!


LIDIS

Jauna rīta nepriecāšos. Labi, ka tu mierin' mani: Viegla būs man rītu gaita.

(Aizmieg. Mudīte pazūd. Dzeltenā gaisma apdziest.)



(Zaļā bišu gaisma.)


BITES

(Dzied pie gulošā Lida.)

Gul, guli, puisīti, Tev zelta bitītes Zaļavara dzeloņiem Stāvēs sargam.

Dimanta spārniņiem Vēdinās smaršiņas, Sudraba miedziņu, Zeltītus sapņus.

(Aptumst.)



(Priekškars.)



OTRĀ AINA


Bērnu istaba kā pirmā cēlienā. Nakts. Maza naktslampiņa apgaismo istabu.



(Visi četri bērni guļ savās gultiņās, B r i g i s un G r u ņ ķ i s kopā vienā gultiņā.)

(Bērni guļ nemierīgi siltā istabā.)



MUDĪTE

(Atmostas un paceļas sēdus.)

Vai cik jauki! māmiņ, māmiņ! Man tas tev ir jāpastāsta. Vai tu zini, kas es biju? Es bij' bišu ķēniņiene.


GRUŅĶIS

(Runā pa miegiem.)

Ēsti gribas tā kā vilkam! Tādi cieti akmens rieksti!


BRIĢIS

(Tāpat pusmodā.)

Es tev, lāci, parādīšu! Saplēsīšu lupu lupās!


LIDIS

(Pa miegiem iekliedzas.)

Vai man! vai man! Kaklā cirta! Nokrīt galva, nokrīt ķermens! Nu es guļu zaļā zālē, Mušas staigā man pa vaigu.

(Izkrīt no gultiņas uz grīdu.)



(Ienāk M ā t e apraudzīt, kā guļ bērni, uztraukta no bērnu runāšanas un kliedzieniem.)


MĀTE

Kas te kliedza, mīļie bērni? Lidīts zemē! - Te ir karsti! - Bērniņš izkritis no gultas, Pārāk nakti sasapņojies.

(Modina Lidi, kurš guļ tāļāk.)

Mosties, Lidi! Mosties, Lidi! Ak tu svētīts bērna miedziņš!

(Raugās uz Briģi un Gruņķi, kuri pa miegiem grūstās un kaujas.)

Ko tad tie tur abi kaujas? Rūc kā lāči, kauc kā vilki.

(Pieiet pie M u d ī t e s gultiņas.)


MUDĪTE

(Runā pa miegiem.)

Ak, cik jauki, māmiņ, māmiņ!


MĀTE

(Klusi.)

Vai tu esi uzmodusies?

(Pieskaras viegli viņai.)


MUDĪTE

(Pa miegiem.)

Pagaid, māmiņ, nemodini! Ak, cik jauki! ļauj vēl sapņot!


LIDIS

(Uzmostas, uz grīdas gulēdams.)

Kur es esmu? Es jau miris. Tu te, māmiņ. Vai, kur laime!

(Viņš uzceļas kājās un lien atkal savā gultiņā.)


MĀTE

Vai, kur laime, mīļais dēliņ?! Ko tu zemē? Ko tu kliedzi?


LIDIS

Māmiņ, vai, man kaklu cirta! Es bij' visiem izlielījies: Uzcelt pili skaidra zelta, Neuzcēlu, - nu, tad: galvu!


MĀTE

Kā?


LIDIS

Man cirta, tā es kritu. Vēl man kaklā sāp tā vieta.


MĀTE

Kur tad?


LIDIS

Šite!

(Rāda savu kaklu.)


MĀTE

Sarkans ira. Tā kā būtu mušas kodums.


LIDIS

Nē, tā bite! bite koda, Dzina mani, kad es bēgu.


MUDĪTE

(Pus klausīdamās.)

Bite! bite!


MĀTE

Dēls, tu tiešām Lielīgs esi, paglēvs arī.


MUDĪTE

Māmiņ, zini, kas es biju? Es bij' bišu ķēniņiene! Bitei liku Lidim kost, Kad no klasu dāmas bēga.


MĀTE

(Palūkodamās uz Briģi un Gruņķi.)

Tie jau atkal abi kaujas!


MUDĪTE

Lidis solās nelielīties.


LIDIS

Nu ir diezgan.


MĀTE

Jāmodina, Abi sapņo grūtus sapņus.

(Pieiet pie Briģa un Gruņķa un modina tos.)


BRIĢIS

(Pusmodā.)

Es tas vilks, es visus plēsu. Šķēpi dūra manus sānus - Vēl man sāp.


MĀTE

Būs gan Gruņķis Spēris tevim tur tais sānos.


BRIĢIS

Nē, man dūra Septiņcirtis.


GRUŅĶIS

Ak, man zobi! sāp man zobi! Lūza, kožot cietos riekstus.


MĀTE

Dēls, tu mūžam ēd, ij sapņos.


MUDĪTE

Māmiņ, manim bij visskaistāk: Man bij spoža zelta kleita, Trijām jostām tā kā bitēm, Es bij' bišu ķēniņiene.


LIDIS

Es bij' atkal mušu ķēniņš, Kavu lāčus, zirnekļmilzi, Veicu ķēniņmeitu -


MĀTE

Lidi! Vai tu nelielies tik atkal?

(Lidis apklust.)


BRIĢIS

Es bij' varens kungs un muižnieks!


GRUŅĶIS

Man bij vēders tā kā muca! Kritu zemē, nepacēlos -


MUDĪTE

(Pārtraukdama.)

Man bij galvā pāvas spalvas!


MĀTE

Visiem tā kā vieni sapņi, It kā kopā darbojušies? Vai nau Lidis pasakojis, Sagrozījis visiem galvas?


BRIĢIS

Man vēl sāni -


GRUŅĶIS

Man vēl zobi -


MĀTE

(Uz Lidi.)

Tev vēl kaklā bišu kodums?


LIDIS

Ir vēl, māte.


MUDĪTE

Man vēl pāpa, Ko man koda zirnekļmilzis.


LIDIS

(Uz Mudīti.)

Vai vēl sāp tev?


MUDĪTE

Nu jau pāriet.


MĀTE

Ērmu sapņi, tā kā dzīve.


MUDĪTE

Māmiņ, saki, vai es būšu Kādu reizi ķēniņiene?


MĀTE

Esi čakla, tad tu būsi Vienmēr darba ķēniņiene.


LIDIS

Es kas būšu?


MĀTE

Liels tu būsi, Kad tu dari, cik tu lielies.


BRIĢIS

Es nu gan jau tikšu augšā: Klasu dāma ieredz mani.


GRUŅĶIS

Mani arī! mani arī!


MĀTE

Eita nu vēl, bērni, gulēt!


MUDĪTE

(Liekas gulēt.)

Gulēt, gulēt! es vēl sapņot! Bišu ķēniņiene pili -


BRIĢIS

Es nu gan vairs nesapņošu.


GRUŅĶIS

Man ar pietiek, - tikai gulēt!


MĀTE

Guļat, guļat, mīļie bērni, Neklaigājat vairs pa miegiem!


LIDIS

(Klusi.)

Kā lai guļu? - Neuzcēlu.


MĀTE

Guli, guli, - gan jau uzcels.

(Aiziet. Aptumst.)



(Priekškars.)


TREŠĀ AINA


Laukums aiz pils. Tāļumā pļavas un meži. Agrs rīts pirms saules lēkta.



(Laukumiņā aiz pils l a u d i s gaida uz Septiņcirta atnākšanu.)

(Atnāk Ķ ē n i ņ š ar Ķ ē n i ņ m e i t u un p a v a d o ņ i e m, un citiem g a l m e n i e k i e m.)



ĶĒNIŅŠ

Saule drīzi laukā nāks, Saulei līdzi Septiņcirtis.


ĶĒNIŅMEITA

(Pārsmejoši.)

Mušas ilgi rītu guļ, Vēl jo ilgāk mušu ķēniņš.


ĻAUDIS

- Nabags puisīts, - Septiņcirtis! - Pili uzcelt vienā dienā!


CITI

Kam bij viņam izlielīties?


VĒL CITI

Vienmēr veica!


VĒL CITI

Kaut vēl veiktu!

(Ķ ē n i ņ š dod zīmi saucējam, tas nostājas ļaužu priekšā un pēc signāla pasludina uzaicinājumu.)


SAUCĒJS

(Skaļā balsī.)

Septiņcirtis, mušu ķēniņš! Aicin' tevi nākt šurp laukā! Līdz ar saules lēktu jābūt Pilij skaidra zelta celtai!

Kad ar saules lēktu nebūs Zelta pils no dzīva zelta, Tad ir jākrīt tavai galvai! - Tāds ir likums, tāda tiesa.

Kad tu atnākt izvairītos, Tevi meklēs visā zemē, Tevi radīs, šurpu vedīs, Tevim spriedīs kaun' un sodu!


ĻAUDIS

Vai man dieniņ! Septiņcirti!


ĶĒNIŅMEITA

(Nepacietīgi.)

Nau vēl! - Pavēlēšu meklēt!


ĶĒNIŅŠ

Pagaid', nau vēl saules lēkta.


ĻAUDIS

(Priecīgi.)

- Tur jau nāk viņš! - Septiņcirtis! -



(Ienāk L i d i s, galvu nokāris.)


ĶĒNIŅŠ

Kāds viņš bēdīgs, nabags princis!


ĶĒNIŅMEITA

(Smejas.)

Ha, ha! ha, ha! - rādi pili!


ĻAUDIS

Nespēj uzcelt!


CITI

Ko tad atnāk?


CITI

Nevar izbēgt.


CITI

Kauns, ka nespēj!


LIDIS

Ķēniņ, - pili neuzcēlu - Izlielījos pāri spēkam. Nesu tevim savu galvu, Kā to prasa tava tiesa.


ĶĒNIŅŠ

Tiesa tevim aizbēgt ļāva, Mušas tevi aiznest spēja.


LIDIS

Bēgt bij viegli tavu sargu, Tie pa gaisu nespēj sekot -


ĶĒNIŅŠ

Ko tad nāci?


LIDIS

Bēgt bij grūti: Kur no sevis paša bēgšu?! Izlielījos pāri spēkam, - Nu tad ciešu lielībsodu!



(Piepeši atspīd savāda gaisma bet tā nau vēl saule. Parādās notālim b i š u ķ ē n i ņ i e n e M u d ī t e ar savām b i š u g a l m a d ā m ā m; aiz viņām b i š u k u n g i un k a r e i v j i, nomalis m u š a s; s k u d r a s vienkāršās brūnās un pelēkās darba drēbēs.)


ĻAUDIS

(No sākuma sabaidās.)

Vai man! vai man!


CITI

Nabags puisīts!


CITI

Kas tur atspīd? - Vai tā saule?


VĒL CITI

Ak, kāds greznums!


CITI

Ak, kāds skaistums!


GALMENIEKI

Tā ir sveša ķēniņiene!


GALMA DĀMAS

Vienā zeltā! vienā zīdā! Dzintarkrelles! - Pāvu spalvas! Pavadones - samts ar zeltu! Sargi asiem dzeloņšķēpiem!


ĻAUDIS

- Kas par vīriem? - Kas par dāmām?


GALMENIEKI

Traņu kungi, bišu dāmas!


ĻAUDIS

Pati bišu ķēniņiene Visus aizviz - bālst ij citas.

(Ļaudis smejas, galma dāmas dusmojas.)



(Klātu pienākusi b i š u ķ ē n i ņ i e n e ar pavadoņiem.)


BIŠU ĶĒNIŅIENE

(Uz Ķēniņu.)

Sveicam tevi, tēvs un ķēniņ! Sveicam tevi, Septiņcirti! Sveicam visus labus ļaudis, Kas jūs šodien sanākuši!


ĶĒNIŅŠ

Pretī sveicam tevi, daiļā, Svešas zemes atnākušu! Lielu godu mums tu rādi, Nākot sava galma vizmā.


BIŠU ĶĒNIŅIENE

Šurp ar galmu nākam godāt Jauno princi Septiņcirti, Uzveicēju teikt, kas cēlis Pili skaidra, dzīva zelta!


ĶĒNIŅŠ

(Izbrīnījies.)

Ko tu saki?


ĶĒNIŅMEITA

Ko šī saka?


ĻAUDIS

(Gavilējoši.)

Klausat! klausat! - pils ir celta!


ĶĒNIŅŠ

Daiļā, svešā ķēniņiene: Pats viņš teic, ka celta nava!


BIŠU ĶĒNIŅIENE

Allaž darbnieks kluss un kaunīgs.


ĶĒNIŅMEITA

Kur tad ir tā pils no zelta?


BIŠU ĶĒNIŅIENE MUDĪTE

(Uz Ķēniņu.)

Ķēniņ, runā tu ar mani, Neliec runāt apakšniekiem!


ĶĒNIŅMEITA

Es še esmu ķēniņmeita!


MUDĪTE

Vai tu valdi?


ĶĒNIŅMEITA

Nē.


MUDĪTE

Tad klusi! - Ķēniņ, līdz ar saules lēktu Atklās jauno zelta pili.


ĶĒNIŅMEITA

Vienam pils bij jāuztaisa - Zaudē viņš; nau pildīts likums!


LIDIS

Viens tā darba neiespēju -


MUDĪTE

- Lielo darbu veic tik visi.


ĶĒNIŅMEITA

Nau viņš ķēniņš šinī valstī!!


BIŠU ĶĒNIŅIENE

Ir viņš ķēniņš mūsu valstī! Bišu valsti, mušu valstī, Tai, kas valda visu gaisu. Mūsu dzīve zelta pili, Tai, ko cēla bišu tauta, Bišu tauta, darba tauta, Visu tautu medotāja.


LIDIS

Bite, mana ķēniņiene, Bites, manas glābējiņas, Negurstošas strādātājas, Visa laba paveicējas!

Mušas manas, apkaunotas, - Savu lietu darījušas: Netiek vienas lidošanas, Vajg ij darba darīšanas!


BIŠU ĶĒNIŅIENE MUDĪTE

Nākat visi vienu pulku: Bites, mušas, skudras, smiči! Nākat, ļaudis, vienu pulku: Skatīt jaunu zelta pili!

(Vispārējs uztraukums.)


MUDĪTE

Verat vārtus!


MUŠAS

Mākoņvārtus!


ĻAUDIS

Ailā! tavu daiļu ainu!


BIŠU ĶĒNIŅIENE

Nākat, bērni, jaunu pili, Jaunu darbu! jaunu laimi!

(Mākoņi paveras, un parādās skaista zelta pils no vaska un medus, stāviem un logu rindām, un torņiem kā vaska šūniņas.)



(Priekškars.)

Retrieved from "https://wikisource.org/w/index.php?title=Mušu_ķēniņš&oldid=997505"