Pravietis (A.Puškins)
Aiz patiesības slāpēm slims
Es klīdu, nakts kur tumša klājās,
Uz sešiem spārniem Serafīms
Uz krusrcelēm man priekšā stājas.
Pie maniem plakstiem asarās
Viņš klusiem pirkstiem pieskārās.
Un iededzās man acis liesmās
Kā izbiedētam ērglim briesmās.
Viņš man pie auss tad pieskārās,
Un skaņu dzelmes atvērās:
Es gaisa vieglos viļņus manu
Un garu spārnus augstumos,
Un dzīvi jūras dziļumos,
Un zāles lēno izaugšanu.
No mutes ārā rāva tas
Man mēli, domas sajauktas
Nekad kas izteikt neapnika,
Un nedzīvajā mutē nu
Man čūskas gudro dzeloņu
Ar asiņainu roku lika.
Man krūtis škeldams atvēris,
Viņš vājo sirdi laukā ņēma
Un ,sārtu ogli satvēris,
Tai tur nu karst un liesmot lēma.
Kā līkim gulēt nācās man,
Līdz kamēr Dieva sauciens skan:
Ak celies, praviet, redzi, dzirdi,
Pa zemēm, jūrām apkārt ej,
Ar vārdu dziedini ik sirdi
Un gara kvēli krūtīs lej !