Ziemeļzemes pasaka

Tas notika tajā zemē, kur vasaras nāca tik īsas, ka dzērves nepaguva meža pļavās un sūnekļos savus zvanus izkaisīt. Putnu aiziešanas dienā daudzas zvanu virtenes aizķērās aiz sniega mākoņa malas un bridi pēc brīža nokrita zeme kā sāpīgas vasaras atmiņas.

Tas notika jau tālā rudens puse, kad gar jūru klaiņoja tukšie vēji, čigānu vēji un sar­kanās apses meloja saulei, ka aizdegšanas vēl nenozīmējot apdzīšanu.

Puisis, kas toruden gribēja savu kāzu dienu svinēt, klimta apkārt, it kā būtu savādnieka prātā.

Jau visvisādas dieniņas bija ceļa pagadīju­šās: daža raiba kā Alsungas seģene, daža pe­lēcīga kā ceļmalas putekļainie pelašķi, daža svešu ļaužu valodās izsijāta, cita tirgus lau­kumos lēti izniekota.

Mīļotās meitenes tēvs visupirms vēlējās re­dzēt smagu sudraba svečturi uz sava galda, tikai tad viņš atļaušot iedegt kāzu sveces. Meitenes māte solījās tikai tad meitu kāzām sapost, kad pie viņu kambara durvīm puisis noklāšot siltu jo siltu zvērādu.

Bet skuķei bija pavisam citāda vēlēšanās.

— Atnes man baltu naktsvijoles ziedu no tās kalnu gravas, kur atbalss dzīvo, tad es ticēšu tavai mīlestībai, — tā viņa teica, un puisis meklēja sudraba svečturi, meklēja zvēr­ādu un gluži izmisis meklēja vietu, kur va­rētu atrasties Atbalsu grava.

Nekad agrāk viņš nebija savas dienas vel­tīgi šķiedis. Viņam bija laba amatnieka slava, un darbs pats taujāja pēc viņa rokām. Lielis­kus traukus viņš prata izvīt no paegļa sak­nēm, no balta bērza tāsīm, no egles krijas. Bet blāvo, auksto sudrabu — ne viņa rokas pa­zina, ne sirds kāroja.

Nevienā tirgū nebija sudraba svečtura, ne­viens kalējs neapsolīja tādu izkalt. Nevienu mednieku puisis nesastapa, kurš varētu pār­dot siltu zvērādu. Beidzot puisis gribēja atrast tikai baltajās naktsvijolēs ziedošo Atbalsu gravu. Bet kur nu atrast vasaras ziedus, ja rudens jau svinēja kāzas ar salnas nakti? Gar jūru klaiņoja tukšais čigānu vējš . . .

Kad veltīgi bija daudzas dienas zaudētas, tirgu tirgus pārstaigājot, kādu vakaru pui­sis izvēlējas meža ceļu. Varbūt malkas cirtēji zinās, kur meklēt Atbalsu gravu? Nezināja. Padoms neradās arī tai naksniņā, atstātā ganu būdelē dēdot. Tikai pārlieku stipri sāka salt rokas, un puisis mēģināja pussabrukušā pavardā iešķilt liesmu. Tādā kā aizsmakušas peles balstiņā iepīkstējās sīkuguntiņa. Pa kak­tiem ložņāja ķēmīgas ēnas. Ņurdīgi rūca sa­pelējusi malka. Vajadzēja sameklēt sausāku kurināmo. Bet arī mežs — gluži kā noguris ceļinieks, savīstijies slapjās drānās, — ne tādam sausu malku palūgt, ne rūpes izsūdzēt. Atspiedis galvu rokās, puisis gaidīja nakti. Pēkšņi tā kā soļu dunēšana atskanēja. Puisis atskatās un no pārsteiguma iekliedzas. Uz būdeles sliekšņa kāds nolicis lielu kaudzi sausu zaru.

— U—ū—ū! Redzu, ka man palīgs gadī­jies. Kam lai paldies saku? Kam?

Neviens neatsaucās. Tikai pavardā liesmai sāka lēkāt priecīgi kā sprigaces vāveres.

Bet puisis dodas lauka un sauc, kamēr sa­sauc savu palīgu. Liels staltbriedis iznāk no alkšņu pudura un nostājas pie ganu būdeles sliekšņa. Un paskat, kādi ragi šim briedini! Kā liels, mirdzošs sudraba svečturis! Vaja­dzētu vēl tikai tajā baltas sveces iespraust, un viss mežs laistītos gaismā.

— Labvakar, kaimiņ!

— Labvakar! Labvakar, briedīt! — Sāk pui­sis tencināt par palīdzēšanu.

— Vai nu par zariem paldies jāsaka, — atbild briedis. — Ja cilvēks tik noskumis kā tu, tad jau žēlums iesitas pat zvēra sirdī!

Vai puisis negribot pastāstīt, kāda bēda šim gadījusies? Puisis paskatās uz brieža sudrabainajiem ragiem un klusē ... Beidzot pastāsta vienu no savām bēdām — par At­balsu gravu. Briedis mierīgi klausās, tad aiziet mežā un vēlreiz atnes krietnu klēpi sausu zaru. Lai nu pastāstot, kamēr uguns gaiša un silta, tās citas bēdas. Puisis pa­stāsta, ka Atbalsu gravā jāatrod baltās nakts­vijoles. Briedis mierīgi klausās, tad aiziet mežā un vēlreiz atnes krietnu klēpi sausu zaru. Lai nu pastāstot, kamēr uguns gaiša un silta, tās citas bēdas. Puisis pastāsta, ka naktsvijoles no Atbalšu gravas vajadzīgas, lai pierādītu mīlestību ...

— Rīt dosimies meklēt, — saka briedis un lēni aizsoļo mežā. Bet būdele visu nakti gaiša, it kā aiz loga degtu sveces sudraba svečturos.

Rītā jau pirms saullēkta briedis atkal klāt.

— Saki — vai tu savu balsi pats labi pa­zīsti? — viņš jautā puisim.

— Protams, briedīt, pazīstu!

— Tad jau nebūs grūti sameklēt Atbalsu gravu! — priecājas briedis. — Meties tikai man mugurā un turies pie ragiem. Tā mēs abi kalnu kalniem pāri tiksim!

Rudenīgi zilās miglās kūpēja gravas. Rude­nīgā zeltā rūsojās kalni. Pie daudzām gra­vām briedis apstājās un lika puisim saukt: «Vai te ir Atbalsu grava?»

— Ja kāda grava atsauksies tavā balsī, tā būs īstā! — briedis sacīja.

Bet kalni šķita kā aizmiguši, migla šķīrās lēni, neviena grava neatsaucās. Arī tas lielais kalns, kam apkārt pelēka klinšu siena, sākumā klusēja kā spītnieks. Bet, kad puisis gluži izmisīgi nezin kuro reizi jau atkārtoja: «Vai te ir Atbalsu grava?» no neredzamiem dziļumiem beidzot kāpa atbalss: tava, tava, tava . . .

Puisim reizē prieks un bēdas salīst sirdī.

— Vai, briedīt, tādai akmens sienai mēs cauri neizkļūsim!

Taču briedim cita runa.

— Ko nu nieka dēļ bēdu bēdāt! Vai nu tādai sarepējušai klintij ceļu griezīsim? Sašķelsim gabalu gabalos! Aizslaucīsim vējā!

Pirms puisis attopas, ko tālāk darīt, briedis sapurina galvu un triec savus skaistos sudraba ragus tieši klintī. Sīkas klinšu šķēpeles pašķīst uz visām pusēm. Briedis apstājas, pāris reižu ievelk nāsīs tīro meža gaisu, tad no jauna cērtas ar ragiem klintī. Vareni klintsbluķi kā ķēmīgas sumpurņa galvas aizripo uz visām pusēm.

— Vai, vai, briedīt! Necērt vairāk! Tavi skaistie sudraba ragi nu beigti! Pavisam ne­spodri, pavisam nobrāzti! — Puisim sirdī sa­līst bēda kā rūgta vērmeļu sula. Bet briedim gluži cita valoda.

— Vai nu sudraba ragu dēļ pusceļā palikšu! Taču spēka dzēriens gan man derētu. Ja tu, puisi, izskrietu cauri mežam, tur viņā pusē atrodas mazs avots. Atnes no tā man kaut vai dažas lāses. Gan jau līdz vakaram klints sienu saārdīsim.

— Iešu, briedīt! — atteic puisis un skriešus dodas cauri mežam. Ne par asajiem bārbeļu krūmiem bēdā, ne dzelkšņainajiem aiviekstenājiem, kas stājas un stājas ceļā. Tik to vien atceras, ka briedītim vajag spēka dzēriena. Vai manu nedienu, vai tālu ceļu! Atskrēja krēsla, uzbruka tumsa, diena par īsu gara­jam ceļam. Nakts gara un melna kā mūža bēda. Tikai otrajā rītā puisis atgriezās pie klints un pasniedza briedim cepurē atnestu ūdeni. Briedītis dzēra neparasti ilgi, pēc tam paskatījās uz puiša rokām. Skuju sadzelksnītas, zaru sakapātas, bet siltas un gādīgas.

— Tev visu mūžu vajadzētu citiem ūdeni sniegt! Tev, puisi, ir labas rokas!

Bet puisim, raugoties uz draugu, seja pa­visam sadrūmusi.

— Beigta, briedīt, tava krāšņā ragu rota! Manis dēļ pazaudēji savus sudrabotos ragus.

— Vai nu sudraba ragu dēļ iešu darbu ne­pabeigtu atstāt, — atsmaida briedis un, sa­purinājis galvu, no visa spēka metas atkal pret klinti. Klints sašķobījās, tad gāzās. Aiz tās pavērās zaļa pļava, pavisam vasarīga pļava pilna baltiem naktsvijoļu ziediem.

Puisis no prieka vai prātu zaudējis. Metas ziedos un šķin — klēpjiem vien, klēpjiem vien. Kad paskatās apkārt — no briedīša vairs ne vēsts. Kā ķēmīgas sumpurņu galvas guļ lek­najā zālē izsvaidīti klints bluķi, tālāk rudens zeltainumā norūsējuši meži, meži, meži. No briedīša vairs ne vēsts.

Pa rudens ceļiem, caur mežu mežiem, pār kalnu kalniem pārnāca puisis mājās, nesdams veselu klēpi balto vasaras ziedu. Dienās katrā avotā dzirdīja, naktīs no salnām sargāja.

Lepno sudraba svečturi viņš nebija atradis, lepno zvērādu arī ne, bet to vēlēšanos, kas šķita visnozīmīgākā, bija izpildījis.

Visu meitenes istabas klonu puisis nobār­stīja ar naktsvijolēm, kas plūktas Atbalšu gravā. Tad aizgūtnēm stāstīja par staltbriedi, kam bijuši sudraba ragi. Tumšā ganu būda baltā gaismā atmirdzējusi, tiklīdz briedis no­stājies pie sliekšņa. Sudraba ragi, sudraba... bet viņš tos gluži pelēkus nobrāzis, visu dienu un visu nakti ar pelēko klinti cīnīdamies.

Skuķe klausās, klausās, tad pēkšņi sabožas kā dzeloņaina dadža pogaļa.

— Gudrs cilvēks būtu sudraba ragus tam meža zvēram tūliņ atņēmis un manam tēvam sudraba svečturi izdarinājis. Ak tu stulbeni puisi! Tev laime pati rokās ieskrējusi un atkal projām aizskrējusi, tevi aplam dumju redzē­dama.

— Bet briedītis jau bija mans draugs... Vai tādu draudzību kājām samīdīšu, kādu var­būt visā pasaulē grūti atrast, — puisis atbild un krietnu brīdi stāv, galvu noliecis. Tad viņš saslejas un lēniem soļiem iet pāri istabai, iet pāri Atbalšu gravas naktsvijolēm, iet, kā briz­dams pa dziļiem sniegiem.

Pie sliekšņa viņš vēl atskatās.

— Ne sudraba svečturi vairs meklēšu, ne silto zvērādu, — viņš saka un nepazīst vairs pats savu balsi. «Ja pats savu balsi nepazīsti, arī Atbalšu gravu vairs neatradīsi» — tā teiktu labais draugs briedis.

Jūras mala klaiņoja tukšais vējš, čigānu vējš.

Tajā zemē, kur vasaras atnāk tik īsas, ka dzērves nepagūst meža pļavās un sūnekļos savus zvanus izkaisīt, pēc gadiem kāds sirms vīrs līdzās silmalas avotam uzcēla sev māju. Augas dienas strādādams, viņš runājās ar koku saknēm, zariem, krijām, tāsīm. Mežezera meldri un priežu saknes viņa rokās savijās par brīnumainām vācelītēm. Bērzs labprāt at­deva savu rūsgani sudraboto tāsi, lai krietnais vīrs no tās izgatavotu kādu brīnišķīgu trauku. Smagnēji ozolkoka alus kausi paši steidzās uz avotu, kad meistars saviem viesiem vai ce­ļiniekiem gribēja pasniegt spēka dzērienu.

Bet visbrīnišķīgākie bija viņa darinātie svečturi.

— No zelta un sudraba man salst rokas,— tā viņš teica un darināja svečturus tikai no koka. Visbiežāk tie bija izgriezti no saules pusē auguša oša stiprās, gludās šķilas. Pa­rasti meistars tajos iesprauda gaiši zilas sve­ces. Viņam pašam tās atgādināja rudens vē­jos norūsganojušus kalnus un zilas miglas no kalnu gravām — atrastajām un neatrasta­jām atbalšu gravām.

Ar laiku ļaudis pamanīja, ka meistara sveč­turiem piemīt brīnumaina daba: cauri klintīm, cauri mežiem, cauri kalniem tie spēja sare­dzēt, ja kādam draugam klājās grūti. Tādā brīdī pašas no sevis aizdegās visas sveces, un svečturis devās ceļā, saukdams līdzi savu saimnieku. Kā ceļinieki staigāja mežos un kalnos meistara darinātie svečturi. Daudzi gribēja sev tādus brīnumlukturus nopirkt. Meistars nepārdeva. Meistars dāvināja. Daži zināja stāstīt, ka meistars tos gatavojot naktī un, gaismu rādīdams, viņam pie loga stāvot staltbriedis ar lieliem, rudiem ragiem. Pado­mājiet tikai: ragi pelēki kā oša zari, bet iz­staro gaismu!

Daži ziņkārīgi mēdza meistaram vaicāt, vai taisnība, ka spēka avota ūdeni reiz dzēris arī briedis, kuram bijuši sudrabaini ragi un kurš palīdzējis atrast Atbalsu gravu. Vārdos skopais meistars klusi atbildēja: — Jā, draudzībā jau Atbalsu gravu vieglāk atrast nekā mīlestībā ... un tas ari viss, ko varu jums sacīt.